Zvēri manā gultā

8. nodala

Sagaidīšana Oklendā bija fantastiskākais piedzīvojums, kāds man jebkad dzīvē gadījies. Krastā mūs gaidīja ne vien Jaunzē­landes valdība Iekšlietu departamenta darbinieka Braiena Bella personā, bet ari mūsu izdevēja Hārta Deivisa vietējie pārstāvji un, vispārsteidzošākais, divi Džerija fani - Fils Vorens un viņa sieva. Kopā ar diviem bērniem abi bija speciāli atbraukuši no savas fermas, lai apsveiktu mūs ar ierašanos Jaunzēlandē. Mēs ar šiem cilvēkiem bijām jau ilgi sarakstījušies, tomēr mūs dziļi aizkustināja šis pats pirmais no daudzajiem ārkārtīgās intereses un laipnības pierādījumiem, kādi mums tika izrādīti visā Jaun­zēlandes ceļojuma laikā.

- It kā mēs būtu karaliskā ģimene, kas devusies izbrau­kumā, - Džerijs komentēja.

No pirmā mirkļa mūs pilnīgi savā gādībā pārņēma Brīvās dabas departaments, par ko bijām loti pateicīgi, un Braiens Bells bija norīkots pavadīt kopā ar mums visu dienu, viņš darbojās kā mūsu gids un padomdevējs. Velingtonā viņš jau bija savācis mūsu lendroveru un ātri vien panāca, ka muitnieki piestrādā par mūsu mantu nesējiem. Jaunzēlandē pret pakalpojumiem ir

īpatnēja attieksme. Ikviens sevi uzskata par izcilu personību - pret šādu teoriju principā nekas nebūtu iebilstams tāpēc ne­labprāt uzņemas pakalpot otram, jo šāds darbs it kā noliek viņu padotā lomā. Šī attieksme paspilgtināja mūsu iespaidus par visu valsti.

Drīz vien lendrovers bija līdz augšai piekrauts ar bagāžu un filmēšanas iekārtām, mēs braucām uz pilsētu, un Braiens pa to laiku vispārējos vilcienos ieskicēja mūsu nākamo sešu nedēļu programmu.

- Kriss Pārsonss un operators Džims Saunderss jau ieradu­šies Velingtonā, un mēs viņiem sagādājām mašīnu, ar kuru pa­rīt ierasties Hamiltonā, lai satiktos ar jums. Mēs nolēmām, ka jums gribēsies kādas divdesmit četras stundas iepazīties ar ap­stākļiem, pirms ķersieties pie filmēšanas. Netālu no Hamiltonas ir liels ezers, kurā mīt papilnam melno gulbju, un mēs domā­jām, ka jums patiks viņus apskatīt un nofilmēt. Pēc tam mēs brauksim uz Rotorua un tad tālāk uz Velingtonu.

Gan man, gan Darelam sāka trūkt elpas, mēs lūdzām Brālēnu piebremzēt informācijas plūdus. Tobrīd jau bijām piebraukuši pie savas lepnās viesnīcas, kur kāds laipns vīrs - valdības preses, sekretārs Terijs īgens bija noorganizējis pieņemšanu presei. Reportieri mūs pieklājīgi iztaujāja par plāniem, un fotogrāfi, klausīdamies mūsu atbildes, vienā laidā knipsēja. Tieši šajā brīdī Braiens Bells patiesi jutās savā elementā - ciktāl varējām spriest no viņa teiktā, ikviena mūsu vizītes minūte bija izplānota, un mēs noteikti redzēsim gan Jaunzēlandi, gan tās dabu, vai arī Braienam Bellām būs kāds stiprs vārds sakāms. Patiesībā viņš kļuva par iemīļotu mūsu komandas locekli, un savas brīnišķīgās filmas mēs izveidojām, tieši pateicoties Braienam.

Atlikusī dienas daļa pagāja, izvairoties no preses pārstāvjiem, ja neņem vērā īsu starplaiku, kurā Darelam bija tā apšaubāmā

laime izbaudīt Jaunzēlandes bāru priekus un slaveno "ieraušanu sešos vakarā". [43]

Kā sākotnējo Jaunzēlandes dabas iepazīšanas piemēru Te­rijs Igens piedāvāja reti sastopamos šķībknābju tārtiņus, kuru kolonija bija atrodama netālu no Oklendas, un tikai Darela visaptverošā kaislība pret dabaszinātnēm lika viņam rausties laukā no paģiru gultas un braukt vairākas jūdzes, lai apbrīnotu šos burvīgos, mazos radījumus. Šķībknābji bija sīki, pelēki putniņi ar izliektu knābi, viņi bariņos lēkāja uz vienas kājas, atgādinot strūklakā izkaisītas galda tenisa bumbiņas. Šis skats mūs iekārdināja redzēt vēl kaut ko, tāpēc atgriezāmies Oklendā, lai sakopotu spēkus un savāktu savu apjomīgo bagāžu, un de­vāmies tālāk uz Hamiltonu, lai ķertos pie darba.

Ar Krišu un Džimu Saundersu mēs satikāmies tējas veika­liņā kaut kur nekurienes vidū. Šo mūsu ceļojuma posmu bija nokārtojusi Brīvās dabas aizsardzības asociācijas vietējā nodaļa, mūs iepazīstināja ar tās darbiniekiem, kas visi bija ieradušies ar mums sasveicināties. Mums par palīgu tika piekomandēts Henrijs Ārnfīlds, pirms daudziem gadiem emigrējis anglis, un, pateicoties tieši viņam un viņa lieliskajai laivai, mēs spējām traukties pa visu ezeru un nofilmēt tur dzīvojošo un ligzdojošo melno gulbju tūkstošus. Šos putnus Jaunzēlandē sendienās ie­veduši pirmie ieceļotāji, un, kā jau visas ievestās sugas, gulbji savairojās līdzīgi kaitēkļiem. Rezultātā Brīvās dabas aizsardzības biedrībai nācās organizēt atšaušanu, lai vismaz kaut kā kon­trolētu šo putnu populāciju. Henrijs paskaidroja, ka neviens nevēloties melnos gulbjus pilnīgi izskaust, tomēr bez kontroles to skaits pārmērīgi pieaugtu un apdraudētu vietējo ūdensputnu eksistenci, tāpēc nācies ķerties pie piespiedu līdzekļiem.

ŠI pēcpusdiena pagāja ļoti patīkami, mēs nofilmējām un ie­skaņojām daudz interesanta. Neiztrūkstošās tējas pauzes laikā apspriedām Braiena sastādītos plānus. Viss izklausījās teicami, taču bijām pilnībā atkarīgi no laika apstākļiem, īpaši attiecībā uz piekrastei tuvajām salām. Nācās ari ievērot laika limitus, jo piektajā maijā mums vajadzēja doties tālāk uz Austrāliju.

- Pagaidiet vien, es jums atgādināšu par šo sarunu, kad bū­sim iestrēguši kaut kur Kuka jūras šauruma vidū, - Kriss žēla­baini teica. Braiens iesmējās.

- Nē, es esmu veiksminieks un varu gandrīz droši apsolīt labu laiku.

- Lai nu kā, programma ir sasodīti lieliska, un es garantēju, Kris, ka mēs iegūsim pat pārāk daudz materiāla, ja nepiesargā- simies, - Darels viņus pārtrauca.

- Par to jau nu es neraizētos, Darel. Galu galā, ja materiāls ir pietiekami labs, es katrā laikā varu par Jaunzēlandi izveidot kaut vai trīs programmas.

Kad bijām beiguši filmēt melnos gulbjus, braucām tālāk uz Rotorua - pilsētu, kas visā pasaulē slavena ar saviem geizeriem un dubļu baseiniem, kā arī ar sēra smaku. [44]

Rotorua varējām saost jau ilgi pirms tās ieraudzīšanas, un mani pārņēma izbrīns, kā vietējie iedzīvotāji spēj pastāvīgi uz­turēties puvušu olu dvakā. Braiens turklāt vēl pastāstīja, ka šeit dzīvot esot bīstami, jo nekad nevarot zināt, kurā brīdi zeme pēkšņi atsprāgs vaļā un izverdīs tvaika vai gāzes strūklas. Pie­mēram viņš pastāstīja par kādu vīru, kurš tikko esot pabeidzis iekārtot jaunu veikalu, kad visu ēkas priekšpusi izārdījusi gāzes strūkla. Braukdami pa galveno ielu, mēs vērojām tvaiku mutu­ļojam no galvena geizeru apgabala ielas gala, un smaka ar katru

mirkli kļuva neciešamāka.

- Šie kadri lieliski palīdzēs gūt ieskatu par Jaunzēlandi. Galu galā lielākā daļa Lielbritānijas iedzīvotāju nemaz nespēj iedo­māties, kā šī zeme izskatās, un ir svarīgi radīt iespaidu, - Kriss paziņoja.

Televīzijai par prieku mēs nobraucām mazā ielejā, kurā at­radās verdošas ūdens straumes, karstie geizeri un burbuļojoši dubļu baseini. Tieši filmēšanas procesa vidū lielākais geizers uzšāvās gaisā un nošļāca mūs visus un arī aparatūru ar smalku, pēc vecām olām smirdošu ūdens migliņu, gandrīz ieraujot dzīlēs nabaga Darelu, jo viņš tobrīd stāvēja vistuvāk. Līdzjūtī­bas apliecinājumus viņš no mums nesagaidīja, jo bijām viņu brīdinājuši neiet pārāk tuvu geizeriem.

- Jums jau labi tur stāvēt un rēkt, kamēr bikses pilnas, bet es varētu kļūt par kropli uz mūžu, - Darels slaucīdamies pur­pināja.

- Neņem ļaunā, Džerij, iznāca lieliska epizode, skatītāji sa­jūsmā kritīs gar zemi, - Džims apgalvoja.

Šī vieta bija pārdabiska un atgādināja epizodi "Pavasara ri­tuāls" no Volta Disneja "Fantāzijas", kurā attēlota pasaules radīšana. Dubļu baseini savukārt izskatījās gluži kā mucas ar mutuļojošu krējuma konfekšu masu, un es tikai ar pūlēm spēju atraut no tiem skatienu.

- Hei, puiši, laiks doties tālāk un nofilmēt arī kādu dzīv­nieku. Neesam paredzējuši veidot ceļojuma filmu ar košām bil­dītēm, - Kriss zobojās.

- Viņš uzvedas gluži kā Nagger Bell, vai ne, Džim? Ne mirkli atelpas. - To tikai Džimam vajadzēja dzirdēt.

- Kad mums būs brīvdiena, Kris? Jādabū izgulēt neizgulēto un padarīt nepadarīto. - Kriss aši novērsa sarunu uz citu pusi un apvaicājās Braienam, kur atrodami viņa draugi, kas bija gra­sījušies mums izrādīt mežu problēmu.

- Mēs viņus pēc pusdienām satiksim viesnīcā un tad nolem­sim, ko darīt vispirms, kaut arī izskatās, ka sāks līt.

- Kam gan rūp lietus? Televīzijas labā tev taču nebūs iebil­dumu pret izmirkšanu, vai ne, Džim?

- Nē, Džerij, kamera taču nav mana, un Kriss tik un tā būs vainīgs, ja mēs neko nebūsim nofilmējuši, tātad nav jāuztraucas.

Nabaga Krišam allaž iznāca būt par izzobošanas objektu, taču viņš to pacieta vēsā mierā un drīz vien vairs neņēma galvā neko no mūsu sacītā. [45]

Pēc pusdienām mēs satikāmies ar vietējo dabas aizsardzības organizācijas pārstāvi Alanu Holu un dienas atlikušo daļu pa­vadījām, filmēdami Rotorua ezera apkārtni un apmeklēdami

foreļu audzētavu.

Agri nākamajā rītā mēs kopā ar mežniecības pārstāvi brau­cām uz pētniecības centru plašā priežu plantācijā. Tur satikām vēl citus mežniecības darbiniekus un zinātniekus, kuri šeit centās atrisināt oposumu un briežu izraisītās problēmas. Šie dzīvnieki bija Jaunzēlandē ievesti un nu plosījās pa visu valsti, postīdami mežus un izraisīdami eroziju.

Mēs braucām pa precīzi iezīmētiem meža ceļiem - tādā kā bēru kortežā, reizumis apstādamies aplūkot kokus un pamežu. Kad bijām nokļuvuši īpaši sapostītā apvidū, pierunājām vienu no ierēdņiem sniegt mums interviju un atļaut ainu nofilmēt. Pēc tam daļa no eskorta mūs pameta - droši vien bīdamies, ka arī viņi būs spiesti stāties biedējošās kameras priekšā. Mēs iz­braucām cauri garo koku plantācijai līdz ugunsgrēku novēro­šanas tornim pašā meža vidū, kuru apsaimniekoja burvīgs vīrs ar rāmu balsi, kurš te kopā ar savu vienīgo kompanjonu - suni katru vasaru strādāja par uzraugu. No viņa "ligzdas" atklājās brīnišķīgs skats, tālumā varēja saskatīt Egmona kalnu - vulkānu, kas tagad šķita apdzisis. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šis cilvēks ir viens no ievērojamākajiem Jaunzēlandes romānu rakstniekiem, kurš šādā veidā bija atradis ideālu nodarbošanos vienlaikus ar mierīgu vietu rakstīšanai. Tādējādi Jaunzēlande guva divus la­bumus uzreiz.

Mēs atgriezāmies viesnīcā pamatīgi noguruši un nolēmām agri doties pie miera, jo nākamajā rītā, Džimam par šausmām, jau piecos vajadzēja doties tālāk uz Velingtonu. Džimam Saun- dersam ļoti patika ilgi pagulēt, un viņš pastāvīgi, kaut arī bez īpašiem panākumiem, centās Krišam iegalvot, ka bez vismaz astoņu stundu ilga miega nemaz nespēj funkcionēt.*

- Tu varēsi atpūsties Velingtonā, Džim, - Kriss viņu mieri­nāja, taču Džims tam īsti neticēja, jo mūsu uzņemtais temps sāka atstāt iespaidu pat ūz nabaga veco Nagger Bell, kurš no vi­sas grupas bija visizturīgākais.

- Jūs taču saprotat, ka mums līdz piektajam maijam vēl jā­izpēta šausmīgi lielas platības!

- Jā, Kris, - mēs visi reizē aurojām, - bet mums vajadzēs spēku, lai beigu beigās uzstreipuļotu uz kuģa, un, šādā tempā turpinot, pat tu to nespēsi!

Rotorua Grand Hotel bija mūžveca viesnīca, kurā savu vi­zīšu laikā vienmēr mēdza uzturēties karaliskā ģimene, [46] un nepavisam nebija gatava tam, ka puspiecos no rīta tās svētajos gaiteņos pieci cilvēki mežonīgi cīnīsies ar bagāžas un aprīko­juma kalniem.

Sešu nedēļu ilgās vizītes laikā, nesēju trūkuma dēļ paši stai­pīdami bagāžu, mēs sastiepām ne vienu vien cīpslu un izmež­ģījām ne vienu vien muskuli. Kompensējot šīs ciešanas, dažas viesnīcas viesiem piedāvāja bagāžas stumjamos ratiņus. To iz­mantošana gan bija zināmā mērā komplicēta, jo liftu automā­tiskās durvis itin glīti vērās ciet, tikko sākām bīdīt iekšā kabīnē smagi piekrautos ratiņus. Tā nu iznāca, ka galu galā Darels un Pārsonss, histēriski smiedamies, palika guļam zem lielas, košas bagāžas kaudzes pie Grand Hotel lifta durvīm. Šķiet, ka viesnī­cas personāls nejutās noskumis, redzēdams šo godājamo viesu baru pazūdam no redzesloka.

Ceļojums uz domīnijas galvaspilsētu - "vējaino Velingtonu" bija drausmīgs. Visu ceļu līdz pat pilsētas robežām mūs vajāja mežonīga vētra, uzdzenot ilgas ātrāk nokļūt greznajā viesnīcā. Mums bija lemta vilšanās. Atkal nebija neviena, kas palīdzētu tikt galā ar bagāžu, turklāt līdz ceturksni pirms sešiem paredzē­tajām vakariņām nebija iespējams dabūt neko ēdamu vai dze­ramu. Viesu apkalpošana bija uzticēta stāva apkopējai, kura, pareizi iedvesmota, varbūt spētu no rīta sagādāt tasi tējas. [47] No Velingtonas bija paredzēts doties vairākos izbraukumos. Mums vajadzēja arī apciemot visu ceļojumā iesaistīto departamentu vadītājus, un Darels bija ielūgts pusdienās pie Jaunzēlandes val­dības locekļiem, tātad nevarējām atļauties zaudēt laiku, ja yēlē- jāmies izpildīt visus plānus.

Lielajā Kapiti salā pavisam tuvu krastam bija iekārtots patvē­rums putniem; tur savus rūpjubērnus ar lieliem panākumiem aprūpēja Džordžs Fokss un viņa sieva. Agri no rīta Džordžs pats mūs uzņēma savā motorlaivā un pārveda mazo gabaliņu līdz salai. Kapiti salu klāja biezi meži, un tajos neapšaubāmi mu­džēja milzums putnu, taču patvēruma "zvaigznes" bija nestor- papagaiļi; šie putni bija pavisam rāmi un atsaucās Džordža un viņa sievas aicinājumam. Bija apbrīnojami vērot, kā lielie papagaiļi riņķo ap māju un laižas aizvien zemāk un zemāk, līdz beidzot piezemējas uz barības galdiem, no turienes pārlec uz Džordža galvas un ēd kumosus viņam no rokas. Viņi nepavi­sam neraizējās par cilvēku vai televīzijas kameru klātbūtni, un viens no papagaiļiem, nolaidies Darelam uz galvas, gandrīz norāva viņam skalpu. Kriss bija sajūsmināts.

- Nekusties, Darel, šis ir fantastisks skats!

- Paldies, - Darels atteica, - bet vai tu arī samaksāsi ārsta rē­ķinu?

Kriša vienīgā atbilde bija apgalvojums, ka šis skats esot ab­solūti lielisks publiskajam tēlam. Kā jau visi lielie Jaunzēlandes papagaiļi, arī nestori ir dzimuši klauni: tie ķildojās un raustīja ar knābjiem satvertos dateļu gabaliņus katrs uz savu pusi, gandrīz zaudēdami līdzsvaru pūlēs sagrābt vairāk, nekā pie­nākas. Beidzot lielie putni bija paēduši un nozuda tikpat ātri kā uzradušies; drīz par viņiem liecināja tikai aizsmakušie ķēr­cieni debesīs. Kriss bija pārlaimīgs.

- Kolosāls materiāls, Darel! Esmu jums ļoti pateicīgs, Foksa kungs, ka atļāvāt mums ierasties un jūs patraucēt.

Džordžs Fokss par tik neapvaldītu pateicību likās mazliet samulsis.

- Nav pateicības vērts. Priecājos, ka varēju palīdzēt, vien­mēr laipni.

Braiens mums vēlāk apgalvoja, ka tas nudien esot ievēro­jams sasniegums, jo Foksiem nepavisam netīkot izrādīt laip­nību dedzīgajiem aizokeāna ornitologiem, un viņi ar tiem īpaši

nenonemoties.

- Nu, tad jau šonakt varam gulēt mierīgi, - Džims nočērk- stēja, kamēr braucām atpakaļ uz pilsētu. - Kriss ir apmierināts, tāpēc varbūt mums pat būs ļauts šovakar pāris minūtes at­pūsties.

Nākamais izbrauciens bija paredzēts uz Brūsa kalnu, un Darels nespēja vien sagaidīt, kad varēs doties ceļā.

- Iedomājies tik, es redzēšu īstu, dzīvu kalnugriezi - nekad nebūtu ticējis, ka tā notiks!

Viņa sajūsmu izraisīja fakts, ka kalnugriezes - Notornis mantelli- tikušas uzskatītas par izmirušām, taču 1948. gadā no jauna atklātas Dienvidu salā. Brīvās dabas aizsardzības depar­taments, cenšoties putnus pasargāt, bija nolēmis dažus jau- nuļus turēt nebrīvē, jo cerēja, ka tie sāks vairoties un kļūs par plaukstošas kolonijas kodolu. Tieši uz šo vietu mēs grasījāmies doties. Kalnugriezes dzīvoja lielā aplokā tieši aiz medību in­spektora mājas. Inspektors tobrīd grasījās putnus barot, tātad bijām ieradušies īstajā laikā. Krūmos bija dzirdama pamatīga kņada, un tad parādījās kaut kas līdzīgs regbija spēlētāju mu­džeklim, no kura cits pēc cita izraisījās debešķīgi skaistie putni. Burvīgie radījumi ar zaigojoši zilu apspalvojumu, spoži sarka­nām kājām un knābi zīmoglakas krāsā bija apmēram maza tītara lielumā un izskatījās kā izkāpuši no grāmatas par Alises piedzīvojumiem. Putni visu uzmanību bija pievērsuši barības traukiem un par mums nelikās ne zinis, iekams piedāvāju tiem banānu. Banāns piesaistīja kalnugriežu uzmanību un deva Džimam, Krišam un Darelam iespēju izvietot kameras. Darels bija sajūsmināts un nespēja vien beigt apbrīnot putnu perso­nību - tie pilnīgi noteikti nebija tikai dekoratīvi vien. Drīz vien kalnugriezes mežonīgi ķīvējās ap barības traukiem. Krišam šķita pielipusi Darela sajūsma, viņš filmēja putnus no visām debess pusēm un visos iespējamos leņķos - skraidot, staigājot, tupot, kaujoties, ēdot, - un bija apņēmies nepalaist garām ne­vienu mirkli.

Beidzot viņš jutās apmierināts, un tad atlika aplūkot tikai vēl vienu radījumu, par kuru Darelam sajūsmā tecēja slienas, - kakapo, lielāko Jaunzēlandes nakts papagaili, kas savvaļā gan­drīz pilnīgi izmiris. Arī šos putnus Brīvās dabas aizsardzības departaments bija mēģinājis audzēt nebrīvē, taču viens no pāra drīz pēc nogādāšanas patversmē bija nobeidzies, un atlikušo inspektors loloja un kopa. Putns bija ļoti tramīgs, tāpēc Darels viens pats piegāja pie šā ievērojamā radījuma ligzdalas, lai uz­mestu tam īsu skatienu.

Mēs bijām ļoti pacilātā omā, kad pilnā ātrumā atgriezāmies Velingtonā, ikviens bija apmierināts ar dienā paveikto.

Savā raksturīgajā atjautībā mēs pašā Lieldienu svinību kar­stumā bijām nolēmuši uz Piktonu Dienvidu salā doties ar kuģi. Tikai ar Jaunzēlandes valdības laipnu palīdzību mēs vis­pār tikām uz klāja, jo kuģis bija bāztin piebāzts ar garos zāba­kos tērptiem un mugursomām apkrautiem ceļotājiem - šāds izskats acīmredzot ir īstena jaunzēlandieša simbols. Atraduši savu kajīti (ceļvedī tā dēvēta par "luksusu", kaut patiesībā ne­pārprotami atgādināja nāvinieka kameru), mēs tajā bez kavē­šanās iekārtojāmies un ar zvanu izsaucām stjuartu. Kad pēc apmēram pusstundas neviens nebija parādījies, mēģinājām zvanīt vēlreiz.

- Es tevi brīdināju, Džerij, ka uz šā kuģa var gadīties pro­blēmas, sevišķi tagad, Lieldienās, - Braiens teica.

- Iesim sameklēt stjuartu, ja te kas tāds vispār eksistē, un mēģināsim dabūt zelteri, ar ko atšķaidīt mūsu viskiju, - Darels ierosināja. Viņi nozuda, mēs ar Džimu šīs noplukušās greznī­bas vidū sēdējām un cieņas pilnā pacietībā gaidījām. Drīz vien izlūki atgriezās, triumfējoši vicinādami sešas zeltera pudeles.

- Tas nu gan ir draņķīgs kuģis. Viss ir slēgts, šo te mums iz­devās dabūt tikai ar kukuļošanas palīdzību, - Darels vaidēja.

Pēc pirmā dzēriena mēs jutāmies jau krietni labāk, tomēr tas nebija mūs sagatavojis pēkšņam niknas fūrijas iebruku­mam. Sievišķis rupji noprasīja, kurš tieši šajā kajītē guļot. Mēs bikli pieteicāmies un ieminējāmies, ka no rīta, ja vien iespē­jams, labprāt saņemtu tasi tējas. Acīmredzami apmierināta, spokainā parādība atkal nozuda.

- Kas, pie joda, tā tāda? - Darels eksplodēja.

- Šīs kajītes stjuarte, - Braiens irgodamies paskaidroja.

- Man viņa vairāk atgādina koncentrācijas nometnes uz­raudzi. Jūs, jaunzēlandieši, nudien lienat vai no ādas laukā, lai ļautu cilvēkam justies mīļi gaidītam. Mani aizgrābj šī drau­dzīgā, godbijīgā apkalpošana, tiklīdz kaut pirkstu pakustinu. Nudien brīnišķīgi.

Mēs turpinājām apcelties tādā garā, līdz nabaga Braiens lūg- šus lūdzās, lai pārstājam.

Nākamajā rītā apmēram pusseptiņos mums negribīgi tika pasviesta tase pretīgas tējas. Tējai sekoja Kriss, Džims un Brai­ens, kurus stjuartes bija izraidījušas no viņu kajītēm, lai tās varētu uzkopt. Mēs bijām ieradušies Piktonā.

Rīts bija brīnišķīgs, rožainā miglā tīts, un pat vecais lopu pārvadājamais kuģis šādā gaismā izskatījās gleznains. Tuvējā kafejnīcā iebaudījām teicamas brokastis un gaidījām, līdz piebrauks kuteris, kuram vajadzēja mūs nogādāt uz Brāļu sa­lām Kuka jūras šaurumā. Mēs ar Džimu nepavisam nepriecā­jāmies par gaidāmo ceļojumu, jo vajadzēs pārciest ne tikai der­dzīgu jūras braucienu (neviens no mums labi nepanes kuģo­šanu), bet arī vienīgo paņēmienu, kā iespējams sasniegt salu: li­dojumu tīklā. Šādā veidā bākas uzraugi ar celtni uzvilka atbrau­cējus līdz salai, ļaujot izbaudīt bīstamu virpuļojumu virs jūras un klintīm. Bijām pārliecināti, ka jābūt kādam vienkāršākam veidam, lai nofilmētu dzīvniekus, taču atkāpšanās ceļa vairs ne­bija. Vietējās preses pārstāvji bija pastāvīgi informējuši tautu par mūsu gaitām un intervējuši mūs ikvienā pilsētā, tāpēc mūs pavadīt bija ieradies krietni liels ļaužu pulks.

Mūsu ceļojums Karalienes Šarlotes zundā izvērtās patīkams, jo jūra bija pavisam rāma; mēs visi zvilnējām uz klāja siltajā saulītē un vērojām, kā mums visapkārt peld un nirst Kuka jūras šauruma pundurpingvīni un pāri ūdeņiem viegli traucas daudzi citi jūras putni. Pie jūras šauruma mutes atradās vairākas robainas klintis - karalisko kormorānu pēdējais patvērums. Vietējie zvejnieki vajāja šos lielos, jūras kraukļiem līdzīgos put­nus, jo bija maldīgi pārliecināti, ka tie apdraud viņu nozveju.

- Varbūt atceļā mēs varētu tos nofilmēt, Kris. Iznāktu laba epizode un teicams stāsts par sugu saglabāšanu, - Darels iemi­nējās.

- Jā, tā mēs noteikti darīsim, ja varēsim bez grūtībām izkāpt uz klintīm. Esmu gatavs uz visu, lai tikai uzturētu tēmas asumu. Vai to būs iespējams izdarīt, Braien?

- Domāju, ka būs, ja vien laivinieks piekritīs un laiks būs labs. Es viņam pavaicāšu.

Drīz tālumā parādījās Brāļu salas, un mēs ieraudzījām divus bākas uzraugus soļojam celtņa virzienā. Mēs ar Džimu sērīgi izteicām viens otram līdzjūtību, jo bijām pārliecināti, ka ne­viens no mums nepārdzīvos šaušalīgo lidojumu trauslā celtņa nestajā tīklā, kas rēgojās mums virs galvas.

- Džim, vai tu varētu doties augšā pirmais ar visām kame­rām un mēģināt uzņemt dažus kadrus lidojumā? Tādā veidā skatītājiem radīsies īstais priekšstats.

Džims varonīgi piekrita un drīz vien mežonīgi šūpojās augstu virs mums. Kriss brauca augšā nākamais, pēc tam, cieši acis aizmiegusi, gaisā uzlidojām mēs ar Džeriju. Piedzīvojums bija neizsakāmi drausmīgs, un mēs jutāmies ārkārtīgi atviegloti, kad ar troksni sabrukām uz celtņa platformas. Es steidzīgi Izķe­purojos no tīkla, pirms tas no jauna laižas lejup uz jūru. Trīs na­matēvi - viens ziemeļnieks un divi jaunzēlandieši - sveica mūs ar dažādu pakāpju sajūsmu. Bils Raits, kurš bija ne tikai bākas uzraugs, bet arī aizrautīgs dabaszinātnieks, vērsās pie Braiena.

- Es saņēmu jūsu ziņu, Braien, un esmu filmēšanas tuvplā­niem noķēris dažas tuataras. Vai vēlaties tās redzēt? - viņš vaicāja Džerijam. Bija nu gan īstais jautājums, kādu uzdot Darelam!

Šīs ķirzakas no lielo rāpuļu ziedu laikiem palikušas pilnīgi nemainīgas, tām joprojām saglabājušās trešās acs paliekas pie­res vidū. Par laimi, tuataras ir sastopamas dažādās salās gar Jaunzēlandes piekrasti, un, kā jau visa Jaunzēlandes fauna, ir stingri aizsargātas, kaut arī valdība neuzskata, ka tām draudētu izmiršana.

Bils Raits aizveda mūs uz nelielu šķūnīti un atvēra durvis. Visa grīda šķita kā noklāta ar tuataru paklāju, tomēr ķirzakas neatgādināja zoodārzos redzētās tuataras. Šīs te bija koši krā­sainas ar dzeltenu kroku seksti pāri mugurai un baltiem plankumiem uz viscaur brūnajiem ķermeņiem. Bils vienu ķir­zaku pasniedza Džerijam, kurš to paņēma uzmanīgi kā stikla greznumlietiņu; ķirzaka mierīgi tupēja viņa plaukstās un ne­pavisam nelikās aizvainota par tik pamatīgu nopētīšanu.

- Kris, vai šie radījumi nav apbrīnojami? - Džerijs jūsmoja. - Paskaties vien uz brīnišķīgajām krāsām! Zoodārzos neko tādu neieraudzīsi. Man sāk likties, ka vainojams pārāk lielais karstums ķirzaku būros. Ja man nākamgad izdosies dabūt pā­rīti, es tām uzbūvēšu īpašu mītni un centīšos tajā radīt tuataru dabiskās vides apstākļus ar pareizo temperatūru. Esmu pārlie­cināts, ka ķirzakām tur klāsies labi.

Drīz vien viņš un Bils Raits bija iegrimuši aizrautīgā sarunā par tuataru -veselības problēmām un būtu tādā garā turpinā­juši visu dienu, ja Kriss neatgādinātu, ka patiesībā esam iera­dušies šos radījumus nofilmēt.

- Atlieciet savu sarunu uz vakaru, kad būs satumsis, - mūsu producents ierosināja.

Tuataras filmēšanas laikā izturējās ļoti atsaucīgi, gluži kā vē­lēdamās izrādīt sevi no labākās puses; uzturēdamies Brāļu salās, mēs nofilmējām arī pundurpingvīnus, kuri te mita kopā ar ķirzakām. Tomēr pingvīni pilnīgi sabojāja burvīgo gaisotni, visu nakti ēzeļveidīgi skaļi brēkdami zem mūsu kopējās guļam­istabas grīdas. Pat Džerijam šis koris galu galā sāka likties maz­liet apnicīgs.

Nekas, vērojot saullēktu, nespēj mēroties ar sajūtu, baudot pamatīgas brokastis - kafiju, šķiņķi, olas un pupiņas. Tās rada tādu brīnišķīgu gandarījuma sajūtu, kas jau robežojas ar paš­apmierinātību. Diemžēl laiks pamatīgi samaitājās un sāka iz­skatīties pagalam draudīgs.

- Šaubos, vai kuteris šodien pēc jums ieradīsies, - Bils ietei­cās, šūpodams galvu. - Šāda jūra kapteiņiem nemaz nepatīk.

- Te nu bija turēšanās pie grafika, - Kriss gandrīz apsūdzoši komentēja.

Visu atlikušo rīta cēlienu mēs bažīgi vērojām jūru, līdz ierau­dzījām kuteri smagnēji šķeļam viļņus. Džims novaidējās.

- Tā vien liekas, ka šodien neiztikt bez zālēm pret jūras slimību.

Lidojums tīklā lejup uz viļņos lēkājošo kuteri bija vēl šaus­minošāks par vakardienas traukšanos augšup, taču drīz vien mēs visi bijām saspiedušies mazajā kajītē un zvalstījāmies Balto klinšu virzienā.

- Vai tu joprojām domā, ka mēs tiksim augšā klintīs, Braien? - Džerijs noprasīja.

- Jā, kapteinis ir gatavs mēģināt.

Džims, Braiens, Kriss un Džerijs mazā laiviņā airējās uz klintīm, savukārt man piekrita apšaubāmā laime palikt kuterī. Nabaga Džimam nepārprotami klājās gauži grūti, tomēr viņš iztrausās no laivas uz drupenajām klintīm un tika pie vairākiem teicamiem karalisko kormorānu kadriem. Atgriezies pie ku­tera, viņš lēnām saļima uz sola un cieši iemiga.

Pašā Karalienes Šarlotes zundā jūra bija daudz mierīgāka, to­mēr esmu pārliecināta, ka nevienam no mums nebija žēl nokāpt no kutera un atkal sajust stingru pamatu zem kājām. Braiens vēlāk mums atstāstīja kapteiņa teikto: viņš nekādā gadījumā nebūtu devies šajā braucienā, ja nojaustu, cik tas izrādīsies bīs­tams. Lielu mierinājumu mēs no tā neguvām.

Mūsu nākamais mērķis bija Kraistčērča, kur vēlējāmies ap­skatīt aizrautīgā dabas aizsardzības entuziasta Džona Holoveja vadīto mežu rezervātu. Tur mēs vēlreiz pārliecinājāmies, kādu postu mežiem nodarījuši brieži un oposumi, tomēr nevarējām ilgi uzkavēties un ātri vien turpinājām ceļu uz Danīdinu - ka­ralisko albatrosu ligzdošanas vietu, kas atradās vēl viena Brīvās dabas aizsardzības departamenta pārstāvja - Stena Šārpa pār­ziņā.

Karaliskie albatrosi ir majestātiski putni, un zemesrags, uz kura atrodas bāka, ir vienīgā to ligzdošanas vieta visā Jaunzē­landes piekrastē, tādēļ šo putnu miers tiek stingri sargāts. Mums paveicās ieraudzīt vienu jauniņu mazliet nomākta izskata alba­trosu tupam gružu kaudzē, ko albatrosi dēvē par ligzdu. Sarunas laikā Stens ierosināja nofilmēt dzeltenacu pingvīnus, kuri arī at­radās viņa aizgādībā un ligzdoja turpat netālu no pilsētas. Brīvās dabas aizsardzības departamentam, enerģiski rīkojoties, izdevies izglābt šos pingvīnus no pilnīgas iznīcības. Notikums ar pingvī­niem ir lielisks piemērs, kā saprātīgi pasākumi var izglābt sugas, tomēr nekas tāds nebūtu paveicams bez vietējo iedzīvotāju un fermeru palīdzības, kuri iecēluši sevi putnu aizsargātāju goda amatos. Pingvīni ligzdoja burvīgā līcī turpat līdzās pilsētai, to­mēr tas atradās pietiekami nomaļā vietā, lai plānu izdotos īs­tenot. Bez grūtībām nokāpuši lejup pludmalē, mēs izklīdām uz visām pusēm putnu meklējumos.

Darelam beidzot izdevās noķert vienu no šiem pievilcīga­jiem radījumiem ar gaiši dzeltenu galvu un koši dzeltenām acīm. Viņš putnu pamatīgi aplūkoja, kamēr Džims to filmēja no visām pusēm; beidzot atlaists brīvībā, pingvīns šāvās prom augšup pa nogāzi un nozuda alā.

- Šis putns ir savai sugai tiešām glīts, - Darels secināja, - un patiesi ievērojams departamenta sasniegums.

Stens vienkārši pasmaidīja, tomēr izskatījās nepārprotami iepriecināts par sava darba augsto novērtējumu.

Mēs negribīgi atvadījāmies no patīkamā, kautrīgā cilvēka un devāmies uz Teanau ezera nacionālo parku. Tieši šeit cerē­jām gan ieraudzīt, gan nofilmēt kalnugriezes savvaļā, lai gan ce­rības kaut vai tikai uz mirkli pamanīt šos tramīgos putnus bija niecīgas. Iekārtojuši mani diezgan greznajā viesnīcā vienā ezera krastā, visi četri vīrieši mazā planierī traucās tālāk ielejā - ja neņem vērā iešanu kājām, šis bija vienīgais paņēmiens, kā pār­vietoties šajā apvidū. Es nolēmu nedoties līdzi vairāku iemeslu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, lai tiktu galā ar daudzajām jaukajām vēstulēm, kuras tikām saņēmuši. Vēlējos arī rakstiski pateikties tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri mums bija palīdzējuši visā ceļojuma laikā, - šis darbs jebkurā ekspedīcijā ir viens no svarī­gākajiem.

Visu ielejā pavadīto laiku nemitīgi lija, zemu pāri kalnu vir­sotnēm slīga migla. Vienīgā kalnugrieze, ko vīriem bija izdevies ieraudzīt, esot zibenīgi nozudusi. Biju piekritusi satikties ar viņiem motorlaivā otrpus ezeram. Laiks bijis pārāk slikts lido­šanai, tāpēc viņiem ar filmām, kamerām un nometnes aprīko­jumu bija nācies rausties lejup pa slidenajām, izmirkušajām, skābaržu klātajām nogāzēm. Ezera malā visi četri atvilkās pa­matīgi izmirkuši un nomākti. Par spīti vēstuļu rakstīšanai, es biju lieliski izbaudījusi īso atelpu un labprāt vēlējos turpināt ceļu, taču Kriss spēja tikai kunkstēt. Viņi nebija redzējuši nedz kalnugriezes, nedz arī kaut vienu keu - par to visi bija īpaši pārsteigti, jo šie kalnu papagaiļi tiek uzskatīti par tik bieži sa­stopamiem, ka ļaudis tiem vārda tiešā nozīmē kāpj virsū.

- Es kategoriski atsakos doties prom no Jaunzēlandes, ne- nofilmējis keas, - Kriss paziņoja.

Tobrīd mēs dedzīgi vēlējāmies nokļūt Austrālijā, tāpēc Kriša neizskaidrojamā kaislība pret šiem augstkalnu "klau­niem" draudēja kļūt traucējoša. Keas patīk visiem, izņemot aitkopjus, kuri ir pilnīgi pārliecināti, ka šie putni uzbrūk jē­riem un knābā to nieru taukus. Vidusmēra fermeri nenem vērā faktu, ka šim pieņēmumam nav nekādu pierādījumu, un bezbēdīgi šauj keas, kur vien tās parādās. Tas nozīmē, ka šos putnus neaizsargā un atsevišķos apgabalos tie var būt nopietni apdraudēti.

- Vienīgā vieta, kur mēs vēl varam cerēt ieraudzīt keas, ir Kuka kalns mazliet tālāk uz ziemeļiem, - Braiens viņam pa­skaidroja.

Laika nebija atlicis daudz, tāpēc mēs uz Kuka kalnu trau­cāmies trakā ātrumā. Lieki teikt, ka neviena kea neparādījās, un nabaga Kriss gandrīz sajuka prātā. Viņa vaimanas sadzir­dēja viena no istabenēm.

- Jūs gribat nofilmēt keas? - viņa vaicāja. - Kāpēc jūs uzreiz neteicāt? Viņas katru rītu atlido pie virtuves loga un mēs tās barojam ar ēdienu atliekām.

- Ak, nē, es nespēju noticēt! Mēs tikai auļojam apkārt, un nu šī mierīgi paziņo, ka tie radījumi katru rītu ganās uz jumta tieši pie mūsu logiem! Tas ir par traku.

Protams, nākamajā rītā četri resni, smieklīgi, zaļi papagaiļi plūcās un ķildojās par kumosiem tieši zem mūsu logiem. Džims tvēra kameru un aizgūtnēm filmēja šos jocīgos putnus, kuri nekādi nespēj ņemt dzīvi nopietni un uzvesties cienīgi kā pa­pagailim pieklājas. Toties keas ņēmās gar visu viesnīcu, knābā­damas bez bēdu, plosīdamas kartona kastes un cenzdamās pārknābt mūsu lendroveru un itin visu, kas gadījās pa knā­bienam.

- Kris, dārgumiņ, vai tagad varam doties tālāk uz Austrā­liju? - mēs uzstājām.

- Jā, esmu pilnīgi laimīgs un uzskatu, ka šis mazais bariņš mums sagādājis materiālu sasodīti labai sērijai.

Mūsu draugi no Brīvās dabas aizsardzības departamenta sarīkoja grandiozu ballīti, un mums tikai ar lielām pūlēm [48] iz­devās Darelu no tās aizvilināt un likt pie mantu kravāšanas. Džims nolēma lidot uz Sidneju un sagaidīt mūs tur, kamēr mēs, pārējie, baudīsim greznību savā luksusa kajītē jaukā, vecā kuģī Wanganella. Džims pats šīs piecas dienas grasījās pavadīt smagā darbā, veidojot scenāriju mūsu ceļojuma nākamajam posmam - Austrālijai.