Zvēri manā gultā

7. nodala

Rāmajā mājupceļā nekādi piedzīvojumi negadījās, un Lon­donā pēc osteopāta apmeklējuma es beidzot pārliecinājos, ka biju pieņēmusi pareizu lēmumu atgriezties ātrāk un atstāt na­baga Darelu un Sofiju likteņa varā. Nu es jutos daudz labāk.

Ieradusies Bornmutā, nekavējoties sazinājos ar zoodārza pārvaldnieku, lai pārliecinātos par darbu gaitu, un noorgani­zēju lidojumu uz Džērsiju. Zoodārza attīstībā šī bija aizraujoša stadija, visi drudžaini strādāja, lai savestu vietu kārtībā uz liela­jiem atklāšanas svētkiem (tie bija plānoti pēc mēneša). Mani mazliet nemierīgu darīja fakts, ka nebija ņemti vērā Džerija projekti, bet uz mani tas neattiecās, un es nolēmu neiejaukties, līdz Džerijs pats varēs pārņemt vadību.

Es pati tostarp noņēmos ar mūsu dzīvokļa remontēšanu un iekārtošanu muižas ēkā. Visu ieplānot un sapirkt mēbeles man sagādāja lielu prieku. Es sameklēju santehniķi, kurš pielāgoja virtuvi mūsu vajadzībām, un pierunāju vienu no zoodārza no­formētājiem pastrādāt virsstundas. Brīnumainā kārtā viņš pama­nījās iekārtot visu dzīvokli desmit dienās, un desmitās dienas vakarā šī vieta oda un izskatījās krietni vien labāk.

Lielākā problēma bija atrast dzīvojamai istabai pietiekami lielu paklāju un logiem pietiekami garus aizkarus; es šaudījos šurpu turpu starp Bornmutu un Džērsiju, pūlēdamās padarīt dzīvokli mājīgu, pirms Džerijs jūnijā atgriezīsies. Viņš gan bija pieteicis atlikt pārcelšanos līdz savas atgriešanās brīdim, taču es nodomāju, ka šādā veidā sagādāšu vīram patīkamu pārstei­gumu. Šī bija pirmā reize kopš precēšanās, kad nebijām kopā, tomēr es biju pārāk aizņemta, lai par to daudz aizdomātos. Darels man bieži zvanīja no Buenosairesas, lai pārliecinātos, ka vēl esmu dzīva; tā gan bija burvīga doma, tomēr es pārdzīvoju nelielu šoku, saņēmusi telefona rēķinu par septiņpadsmit gi- nejām.

Nemaz nebiju ievērojusi, cik daudz grabažu gadu gaitā bi­jām sakrājuši savā mazajā dzīvoklītī, tomēr galu galā sameklēju vedējus par pieņemamu cenu, un reiz nu pienāca tā diena, kad vēroju mūsu iedzīves iekraušanu divos dzelzceļa konteineros. Man bija bezgala žēl pēc ilgiem gadiem pamest šo draudzīgo māju; taču Džerija māte grasījās apmesties pie mums Džērsijā, turpat būs arī Sofija, tādējādi varēja sagaidīt, ka jaunajā vietā saglabāsies kāds nieks no vecās gaisotnes.

Kaut gan biju visu rūpīgi izplānojusi, pēdējā brīdī nācās pa­matīgi nostrādāties, lai viss būtu kārtībā. Tomēr es ar visu tiķu galā, aiztraucos uz Londonu un stāvēju piestātnē, vērodama "Sv. Džonu" tuvojamies cauri slūžu vārtiem. Pirmajā brīdī es nobijos, ieraudzījusi Darelu, apaugušu ar rūsganu bārdu.

- Es to uzaudzēju tev par prieku, - viņš paskaidroja, - ceru, ka tev patīk.

Patika gan, tomēr mani nepameta aizdomas, ka viņš bārdu uzaudzējis arī paša ērtību labad. Viņam nebija iešāvies prātā, ka ar bārdu kļuvis izteikti līdzīgs Ernestam Hemingvejam vai tieši tādam lielo zvēru medniekam, kādu to iztēlojas vidus­mēra publika, un man nepietika dūšas uz to norādīt. Sofija iz­skatījās labā formā, tomēr nogurusi, un drīz vien es uzzināju, kā daži no dārgajiem dzīvniekiem bija viņu ceļojuma laikā stipri nomocījuši. Viņa neapšaubāmi bija izdabājusi visām to iegribām. Reiz, stipri vētrainā laikā, kuģis pēkšņi sasvēries un Sofija atjēgusies, ka sēž uz dibena lielā melnā gumijas spaini ar netīru ūdeni.

- Man tomēr paveicās, ka spainis bija no gumijas, citādi būtu pamatīgi sagandējusi pēcpusi, - Sofija visā nopietnībā paskaid­roja.

Darels rāvās vai pušu, tērzēdams ar mani un tajā pašā laikā uzraudzldams dzīvnieku iekraušanu dzelzceļa bagāžas vagonā, kuram vajadzēja tos aizvest uz Vaterlo staciju un no turienes tālāk uz Sauthemptonas tvaikoni. Es atcerējos par lendroveru.

- Kur ir auto? - es vaicāju.

- Ak, kaut kur kravas nodalījumā.

- Kad mēs to dabūsim ārā?

- Hmm, nu jā, vispār man tev kaut kas jāpastāsta par to ma­šīnu.

Es ļaunās nojautās gaidīju turpinājumu.

- Tieši pirms iekāpšanas kuģī mums gadījās neliela avārija, un laikam gan mašīna ir drusku cietusi.

Par laimi, es biju sarunājusi ar Rover kompāniju, ka mašīnu nogādāsim viņu Londonas garāžā pamatīgai tehniskajai apska­tei - ļoti veiksmīga sagadīšanās, jo braukšanai auto noteikti vairs nebija īsti piemērots. Lai attaisnotos, Darels ņēmās man stāstīt, ka tas otrs vīrs cietis vēl trakāk, un viņa mašīna vispār esot izmetama.

- Kurš no jums bija vainīgs?

- Mēs jau nu ne, - Darels apgalvoja. - Tas idiots izšāvās uz ceļa tieši mums priekšā, un mēs nevarējām izvairīties no sadur­smes. Mēs jau domājām, ka nabaga puisis būs pagalam, taču ar­gentīnieši laikam ir līdzīgi grieķiem - jo pamatīgāk dabū pa galvu, jo vieglāk tiek cauri. Lai nu kā, mēs uzņēmāmies atbil­dību, citādi vēl aizvien nebūtu tikuši prom no Argentīnas.

Es nebraucu kuģi kopā ar Džeriju un dzīvniekiem, bet gan tovakar izlidoju no Londonas, lai nākamajā rītā. būtu zoo­dārzā, gatava sagaidīt šķirsta ierašanos. Sofija aizbrauca uz Bornmutu, lai mājās izbaudītu godam nopelnīto nedēļas no­gales atpūtu. Steidzoties tikt projām no ostas, man nebija laika pamatīgi pārbaudīt kolekciju, taču Darels pa ceļam uz Vaterlo man visu pastāstīja, un atlikušo brauciena daļu mēs apmainī­jāmies ar jaunumiem par sevi un mūsu dažādajiem draugiem visās pasaules malās.

Vaterlo stacijā mēs uzmanījām, kā dzīvnieki no bagāžas va­gona tiek iekrauti vilcienā, un tad atlikušo laiku pavadījām kopā ar Džerija draugiem, kas bija ieradušies viņu pavadīt.

Nākamajā rītā es Džeriju un dzīvniekus sagaidīju zoodārzā. Darels bija tik ļoti sajūsmināts, ka nespēja vien izšķirties, ko darīt vispirms: apstaigāt teritoriju vai uzraudzīt jaunpienācēju izvietošanu būros. Drīz vien zoodārza darbinieki visus dzīvnie­kus no ceļojuma krātiņiem bija pārvietojuši tiem piemērotos aplokos vai būros. Pumai, ocelotam un citiem kaķveidīgajiem, protams, vispirms vajadzēja doties karantīnā. Kā jau tiku bažī­jusies, Darels bija mazliet apskaities, ka nav tikuši ņemti vērā viņa norādījumi par zoodārza attīstību, taču dusmas noslāpēja prieks par to, ka visi Āfrikas dzīvnieki sveiki un veseli atkal ir kopā ar viņu.

Mūsu prombūtnes laikā mana pieradinātā vāverīte Mazā bija saķērusi kādu nelāgu vīrusu un nobeigusies. Jutos vainīga, ka esmu atstājusi viņu bez uzraudzības, bet dzīvnieki galu galā var saslimt un nomirt tāpat kā cilvēki, lai cik rūpīgi par viņiem gādā, - daudzi zoodārzu apmeklētāji, šķiet, šo faktu neņem vērā.

Manā gultā dzīvnieku vairs nebija, toties viņi kādu laiku ne­beidzamā procesijā uzturējās viesistabā - slims pekars, šim­panze Čalmondelijs ar mugurkaula skriemeļa diska traumu, liels bruņurupucis ar mutes infekciju, šimpanze Lulu ar ausu kaiti, kā ari visdažādākie putni, no kuriem visievērojamākais bija kalnu kovārnis Dingls (viņu mums uzdāvināja kāda dāma no Dorsetas). Šis putns bija brīnišķīgs radījums, kuram patika mērcēt knābi tējas tasēs un izpētīt istabā ikvienu šķirbu un kaktu. Reizēm pie mums nonāca pa kādai naftā samirkušai kaijai, taču ievērojamākais no viesiem bija gorillu mātīte vārdā N'Pongo. Viņa tika nopirkta uz nomaksu: dzīvnieku tirgotājs Birmingemā bija mums viņu piedāvājis par galvu reibinošu cenu - tūkstoš piecsimt mārciņām, taču Darelu tas neapmul­sināja. Viņš vispirms teica - "jā, mēs pirksim", - un pēc tam sāka meklēt naudu. Viņš apzvanīja visus bagātākos cilvēkus Džērsijā un vaicāja, vai tie nevēlētos iegādāties kādu gabalu cil­vēkveidīgā pērtiķa; vai nu viņa nekaunība vai lūguma neparas- tums dažiem no šiem vientiesīgajiem, mums pilnīgi svešajiem ļautiņiem likās pievilcīgs, un īsā laikā mēs bijām naudu savā­kuši. N'Pongo savas pirmās divas dienas Džērsijā pavadīja mūsu viesistabā. Viņa lielā mērā pārņēma istabu savā rīcībā, taču viņas manieres salīdzinājumā ar daudziem cilvēkiem, kurus man bijis tas apšaubāmais prieks izklaidēt, bija nevaino­jamas. Vienīgais cietējs bija mūsu suns - bokseris Sargs, kurš visu panesa ar dziļu nopūtu un tādu izskatu, kas nepārprotami apliecināja: viņu vairs nespējam pārsteigt ne mēs paši, ne tie atbaidošie radījumi, kuriem tik labprāt ļāvām apsēst māju.

Sofijas uzturēšanās zoodārzā diemžēl nebija ilga: viņas māte smagi saslima, un Sofijai nekas cits neatlika kā pārcelties pie viņas un māti kopt. Mums bija ļoti žēl Sofijas mātes, bet vēl jo vairāk žēl šķirties no pašas Sofijas, kura bija kļuvusi par tik nozīmīgu mūsu ģimenes locekli. Bez viņas te vairs nekad nebija tāpat, kā agrāk; mēs izmēģinājām veselu rindu dedzīgu, jaunu meiteņu, kuras vēlējās kļūt par ievērojama rakstnieka sekretā­rēm, [38] taču drīz vien sapratām, ka neviena nespēs aizstāt Sofiju. Varonīgi cenzdamās atbildēt uz visām fanu vēstulēm, es ar ilgo­šanos atcerējos laimīgās dienas, kad Sofija tās visas klusēdama savāca un apstrādāja.

Mūsu naudas maks, kā parasti, bija gandrīz tukšs, tāpēc Da­rels beidzot no jauna ķērās pie rakstīšanas un pēc nebeidzamas cīņas un maniem uzmudinājumiem pabeidza "Zoodārzu manā bagāžā", kurā tika stāstīts par viesošanos pie Bafutas Fona un par ierašanos Džērsijā.

Džerijam tagad bija pilnīgi skaidrs, ka zoodārza attīstīšanai būs vajadzīgi vēl lielāki līdzekļi. Šī vieta joprojām bija samērā maz pazīstama, īpaši tūrisma kompānijām, tāpēc tika pie­ņemts lēmums vērsties pie bankas ar lūgumu palielināt mūsu kredītu vēl par desmit tūkstošiem mārciņu; rezultātā mūsu pa­rāds sasniedza praktiski neuzveicamu summu - divdesmit tūkstošus. Hārts Deiviss vēlreiz nāca mums palīgā un apsolīja dot bankai galvojumu par šiem desmit tūkstošiem. Man tas ļoti nepatika, jo pat ne sīkumu nevēlējos pirkt uz parāda, un raizes par parāda atdošanu neļāva man naktīs gulēt. Es nespēju iedomāties, ka zoodārzs jelkad varētu kļūt ienesīgs, tātad visa atbildība pilnībā gulsies uz mūsu pleciem - jau no paša sā­kuma bijām vienojušies, ka būsim šeit tikai goda amatos un par atlīdzību saņemsim vienīgi dzīvokli. Daudzi draugi uzska­tīja mūs par jukušiem, taču Darels bija stingri pārliecināts, ka zoodārzam nav jāuzņemas lieka finanšu nasta un jāmaksā mums alga. Viņš vēlējās vienīgi to, lai zoodārzs kļūtu maksāt­spējīgs un varētu pats sevi apgādāt; viņš vēlējās, lai nenāktos nodarboties ar saimnieciskiem jautājumiem, bet gan varētu pilnībā nodoties savam darbam, kas savukārt rezultātā rekla­mētu pašu zoodārzu un tā mērķus.

Tolaik Džerijs tūlīt pēc "Zoodārza manā bagāžā" sarakstīja ari "Noslēpumaino trokšņu zemi" - stāstu par mūsu ceļojumu uz Argentīnu. Abām grāmatām sekoja vairāki raksti laikrak­stam The Observer, nedēļas lappuse bērnu žurnālam un divas bērnu grāmatas: "Zoodārzs uz salas" (sadarbībā ar lielisko foto­grāfu Sušicki) un "Ieskats zoodārzā", rokasgrāmata jaunajiem zoodārzu apmeklētājiem. Pieskaitot ari uzstāšanos radio un BBC televīzijā, rezultāts nekādā gadījumā nevarētu tikt vērtēts kā maznozīmīgs.

Es vēl palielināju Džerija raizes, nonākdama slimnīcā un zaudēdama pusi savu iekšējo orgānu. Viņa māte vēlāk stāstīja, ka Darels no raizēm cietis daudz vairāk nekā es pati no operā­cijas.* Kad es pēc desmit dienām iznācu brīvībā, viņš vēl piecas nedēļas apņēmīgi tēloja slimnieku kopēju, savukārt es nācu pie atziņas, ka nepavisam nevēlos atteikties no invalīdes privile­ģētā statusa, - es šo laiku lieliski izbaudīju, mani "appuišoja" no visām pusēm, un man atlika vien lasīt grāmatas, klausīties plates un ļauties mūžam mīlošā vīra aprūpei. Būšanu par invalīdu es varētu ieteikt kā profesiju. [39]

Pēc tam mēs vēlreiz mēģinājām iekarot televīziju, jo mūsu tuvs draugs, BBC producents, ierosināja Džerijam veidot pro­grammas bērniem par dažādiem dzīvniekiem. Šim projektam bija nepieciešama ilgstoša sagatavošana, turklāt studijā vaja­dzēja nogādāt lielu skaitu zvēru. Kā lai tos tur nodemonstrē bez režģu, stiepļu un stikla sienu palīdzības? Darelam itin labi patika šādas problēmas, un drīz vien viņš dedzīgi nodevās rai­dījumu plānošanai un kārtošanai. Visu sēriju galu galā no­sauca par "Zoodārzu kabatā". Viss bija noorganizēts kā mili­tāra operācija, cilvēki Bristolē darīja visu, ko tiem pavēlēja, pat sagādāja Lielbritānijas Apvienoto aviolīniju transporta lidma­šīnu, lai nogādātu vietā ar dzīvniekiem līdz malām piebāzto mūsu lendroveru un veselu kravu ar būriem. Šī krava tika ar lidmašīnu aizvesta uz Bornmutu un tad BBC kravas mašīrlā - uz Bristoles televīzijas studiju, kurā vajadzēja notikt pro­grammu ierakstam. Lielākā ģērbistaba tika iekārtota dzīvnieku vajadzībām, bet lielākā studija - piekrauta ar statņiem un īpat­nējām konstrukcijām, kurās vajadzēja izvietot dzīvniekus. Kaut arī viss pasākums mūs pamatīgi nogurdināja, laikam gan neviens nebūtu bijis ar mieru no tā visa atteikties. [40] Vēl nekad dzīvajā ēterā nebija rādīti vienpadsmit primātu kārtas pār­stāvji, un, spriežot pēc notikušā, nekas tāds nekad vairs neat­kārtosies. Katram vajadzēja izrādīt savu atjautību, lai šos ra­dījumus nemitīgi ar kaut ko nodarbinātu un tie nesāktu rāpties lejā pa sastatnēm vai nozust takelāžā augstu pie studijas gries­tiem, tomēr kaut kādā brīnumainā kārtā visi tika ar uzdevu­miem galā. Jaunajai gorillai N'Pongo bija atvēlēta personīgā ģērbistaba, viņa tajā, kā parasti, uzvedās teicami un šķita lieliski saprotam visa pasākuma nozīmīgumu. Pretēji Sārai Hagersakai,

N'Pongo nepavisam nebija temperamentīga būtne un visu notiekošo uztvēra pilnīgi normāli. Studijā nogādātie dzīvnieki ' bija diezgan netradicionāli un neparasti, un ari šoreiz publika tos uztvēra ar dalītām jūtām. [41] Tomēr daudzās saņemtās vēstu­les skaidri liecināja, ka lielākajai daļai skatītāju raidījumi pati­kuši, likušies interesanti un informatīvi, kaut arī kāds sašutis kungs protestēja, ka nekādā gadījumā neesot rados ar mērkaķi, un pārmeta, ka esam uzdrošinājušies kaut ko tādu apgalvot.

Mums bieži jautā, vai atbildam uz visām lasītāju un skatī­tāju vēstulēm. Tā kā mūsu dzīve ir atkarīga no publikas labvē­lības, pērkot grāmatas vai skatoties televīzijas raidījumus, būtu gaužām muļķīgi un nepieklājīgi neatbildēt uz saņemtajām vēs­tulēm, kaut arī reizēm to ir grūti izdarīt. Pret apvainojošām vēstulēm centāmies izturēties pēc iespējas taktiski un iecietīgi, toties dīvainas un neparakstītas vēstules noteikti nonāca tur, kur tām īstā vieta, - ugunī. Grāmatas mums sagādājušas drau­gus visā pasaulē. Šie daudzie draugi mums katru gadu sūta brī­nišķīgus apsveikumus Ziemassvētkos, un mēs bieži ar vimern satiekamies, kad viesojamies to zemēs.

Bija pagājuši divi gadi kopš Džerija atgriešanās no Argen­tīnas, un mēs abi prātojām, ka pienācis laiks jauniem pētīju­miem. ja izdotos izdomāt kādu īsti interesantu maršrutu, mēs pat varētu pierunāt BBC ļaudis braukt kopā ar mums, tādējādi aiztaupot sev mokas ar filmēšanu. Mēs nedēļām ilgi pētījām karti: Indija atkrita, jo nepietiktu laika nepieciešamajai kompli­cētajai plānošanai, Austrumāfrika un Centrālāfrika no filmē­šanas viedokļa jau bija pārlieku ekspluatētas un nekādā ziņā neiekārdinātu BBC. Tādā garā prātošana turpinājās krietni ilgi, līdz mums gadījās biznesa darīšanās uzturēties Londonā. Es

viesnīcā laiskojos vannā un prātoju par mūsu problēmu, kad pēkšņi man prātā atplaiksnīja spoža ideja. Izlēcu no ūdens, ie- tinos milzīgā dvielī un ieskrēju guļamistabā, saukdama:

- Džerij, es izdomāju! Teicama vieta un pilnīgi atšķirīga no visa, ko esi iepriekš filmējis!

- Tā, ievelc dziļi elpu un pastāsti visu mierīgi. Labprāt uz­klausīšu visas tavas idejas, ja vien rezultātā dosimies uz kādu interesantu vietu.

- Pirmkārt, vai esi negrozāmi nolēmis, ka ekspedīcijai jābūt tikai un vienīgi ar dzīvnieku vākšanas mērķi?

- Nē, nav teikts. Ja izdomāsi ko labāku, es no ceļojuma varēšu iegūt materiālu grāmatai un televīzijas programmai.

- Jauki. Tad ko tu teiktu par ceļojumu uz Jaunzēlandi, Aus­trāliju un Malaju, lai pirmām kārtām tur izpētītu viņu sasnie­gumus dabas aizsardzības jomā? Tu ne tikai savāksi materiālu grāmatai un televīzijas programmai, bet varēsi arī personīgi pārliecināties, kas šajās trīs valstīs tiek vai netiek darīts. Turklāt tu varēsi satikties ar cilvēkiem, kas tajā reģionā nodarbojas ar dabas aizsardzību, un, ja vēlies, atceļā mēs pat varam piestāt Austrumāfrikā un apskatīt dabas parkus, kaut arī BBC filmē­šana tur diez vai liksies interesanta, jo tajā vietā jau ļoti daudz safilmēts. Nu, Darel, kā tu domā?

- Vispār tā ir laba doma, vienīgi šaubos, vai īstenojama. Vispirms piezvanīsim Mailsa kungam uz Grindlejas banku un lūgsim noskaidrot par kuģiem. Ja tas izdosies, tad ir vērts šo domu attīstīt.

Mailsa kungs bija no mums pagātnē jau daudz cietis, taču, kā parasti, nemaz nelikās izsists no sliedēm.

- Domāju, ka tas ir pilnīgi iespējams, Darela kungs. Cik ilgi jūs vēlaties uzturēties katrā valstī?

- Droši vien kādas sešas vai septiņas nedēļas.

- Lai notiek, atstājiet to manā ziņā, un es jums pēc pāris dienām ziņošu par rezultātiem.

Nākamais šķērslis, ko vajadzēja pārvarēt, bija BBC filmēša­nas grupa Bristolē. Viens no nelaimīgajiem šīs grupas produ­centiem bija Kristofers Pārsonss, kurš nejaušības pēc bija mūsu draugs. Viņu šī ideja sajūsmināja.

Projekts pamazām uzņēma apgriezienus, un drīz vien mēs jau traucāmies šurpu turpu pa Strendu un tikāmies ar Austrā­lijas, Jaunzēlandes un Malajas vēstniecību darbiniekiem, kuri izpalīdzīgi apgādāja mūs ar savu valstu valdību adresēm un mums noderīgu ierēdņu vārdiem. Kriša tiešais priekšnieks bija ieinteresēts projektā, taču vēlējās uzzināt par to vairāk, pirms uzņemas atbildību, tāpēc Kriss atlidoja uz Džērsiju, [42] un kopī­giem spēkiem mēs izstrādājām detalizētu "memorandu", kas apmierināja ne tikai BBC Rietumu rajona vadītāju, bet arī Lon­donas priekšniecību. Nelielu aizķeršanos izraisīja tas, ka BBC grupa nevarēja doties ceļā ātrāk par aprīli, jo tai bija jāpabeidz citi projekti, tāpēc mēs mainījām plānus un norunājām satik­ties Jaunzēlandē 5. aprīlī.

Rover arī šoreiz apsolīja mums palīdzēt un sagādāt mašīnu, kur un kad mums nepieciešams. BBC apņēmās katrā valstī tikt galā ar muitu, par ko es personīgi biju viņiem bezgala patei­cīga. Mēs savukārt uzrakstījām vēstules visām svarīgajām per­sonām trīs valstīs; itin visi ar sajūsmu atbildēja, ka darīšot, ko vien spēšot, lai mūsu ceļojums noritētu veiksmīgi.

Džērsijas gubernators tolaik bija nelaiķis sers Džordžs Ērs- kins, un viņi abi ar sievu vienmēr izrādīja dzīvu interesi gan par zoodārzu, gan mums. Padzirdējis par gaidāmo ceļojumu, sers Džordžs solīja uzrakstīt ieteikuma vēstules visiem saviem pazīstamajiem cilvēkiem valstīs, kuras mūs interesē. Vēstule Jaunzēlandes gubernatoram lordam Kobemam izrādījās ļoti vērtīga, jo lords Kobems tūlīt pat vērsās pie Jaunzēlandes val­dības un tādā veidā iedarbināja ārkārtīgi efektīvu mašinēriju, kas patiešām nolika zemi mums pie kājām. Par šq pakalpo­jumu mēs vienmēr paliksim viņa parādnieki.

Apbruņojušies ar ieteikuma vēstulēm un deviņām ceļaso­mām (šajā braucienā mums bija nepieciešams ļoti daudzvei­dīgs apģērbs), mēs raksturīgā februāra dienā, kad no debesīm bira viegls sniedziņš, pametām Džērsiju. No Ziemeļeiropas aukstuma kuģis pagriezās siltās dienvidu puslodes virzienā, ceļā apstādamies vienīgi Dženovā un Adenā, un 4. aprīlī jau bija Oklendā. Ceļojums bija brīnišķīgs, taču mēs nespējām vien sagaidīt, kad varēsim doties Jaunzēlandes pētījumos. t