Zvēri manā gultā

3. nodala

Spensera Kērtisa Brauna ierosināts, Darels metās rakstīt otro grāmatu, šoreiz par ceļojumu uz Britu Gviānu. Spensers gluži saprātīgi ieteica Džerijam šo grāmatu pabeigt pat tādā gadījumā, ja lasītāji "Pārpildīto šķirstu" vēl nebūtu pieņēmuši, jo tīri psiholoģiski esot labi turēt nākamo grāmatu gatavu tūlī­tējai publicēšanai, ja pirmajai grāmatai būtu panākumi. Mēs, protams, sapratām, ka, saskaņā ar pirmā līguma noteikumiem, Fabers būtu tiesības jauno grāmatu arī noraidīt, tomēr bijām apņēmušies panākt, ka avansā tiem nāktos samaksāt krietni vien vairāk.

Tā vien šķita, ka nu viss ievirzījies mums labvēlīgā gultnē, un pēc divu gadu ilgas knapināšanās un katra penija taupīša­nas mēs beidzot varam mazliet izklaidēties. Jaunā grāmata "Trīs biļetes līdz Advenčerai" bija sarakstīta ļoti vieglprātīgā tonī un, kā man likās, pārlieku piebārstīta ar skolas puiku hu­moru, taču Spenseram tā patika, un mēs pierunājām kādu draugu pārrakstīt manuskriptu mūsu vietā, tādējādi šoreiz ne­nācās noņemties ar līmpapīru. Atkal sākās nakts dzīve. Mūsu draugs turēja līdzi Džerija tempam, un rezultātā grāmata bija pilnībā pabeigta nieka sešu nedēļu laikā. Mūsu jauniegūto pašapziņu vēl vairāk cēla tas, ka "Pārpildītais šķirsts" iekļuva "Grāmatu biedrības izvēlē ", bet laikraksts Daily Mail to no­sauca par mēneša labāko grāmatu. Fabers sākotnēji nebija pie­kritis samaksāt par "Trīs biļetēm" avansā Spensera ieteikto summu, un Hārts Deiviss dedzīgi piedāvājās pārņemt Džeriju pie sevis; tad Fabers beidzot piekrita summai, vajadzēja izšķir­ties vai nu par kopīgu izdevumu, vai par Hārtu Deivisu. Tā sā­kās mūsu ilgā un laimīgā sadarbība ar Rūpertu Hārtu Deivisu un Ralfu Tomsonu, kurš kopš tā laika ilustrēja gandrīz visas Džerija grāmatas.

Nauda plūda straumēm, vismaz tā likās, tāpēc nu mēs no­pietni varējām sākt plānot dzīvnieku vākšanas ceļojumus. Man tika izrādīts īpašs pagodinājums - atļauts izvēlēties ceļojuma galamērķi. Kaut kāda iemesla dēļ man vienmēr īpaši aizraujoša likusies Argentīna, tāpēc es bez vilcināšanās izvēlējos tieši šo valsti.

Darelu, protams, aizrāva doma par Dienvidameriku, un viņš iztēlē jau pievienoja mūsu maršrutam Čīli un varbūt pat Paragvaju. Brālis Larijs mūs brīdināja, ka itin visi ar Dienvid­ameriku saistītie jautājumi jāapspriež augstākajā diplomātis­kajā līmenī, īpaši par Argentīnu, jo no paša pieredzes darbā Britu konsulātā viņš pārlieku labi pazina latīņamerikāņu īpašo mīlestību pret visu birokrātisko.

- Šī tev ir lieliska iespēja pārliecināties, ko īstenībā nozīmē gatavošanās tādam ceļojumam kā šis, - Darels paziņoja, - tāpēc tev tiek piešķirts tas gods rakstīt mūsu vēstules.

- Paldies, - es atteicu, - esmu bezgala pateicīga.

Gatavojoties ceļojumam, Džerijs arī rakstīja trešo grāmatu -

"Bafutas pēddziņi", jo, kā aizrādīja Spensers, tūlīt pēc atgrieša­nās no gara ceļojuma viņam nebūs noskaņojuma rakstīšanai, savukārt Hārts Deiviss bija apņēmies uzturēt spēkā pieprasī­jumu pec Darela gramatam, kas mums visiem pelnīja smuku naudinu.

Dzīve kļuva manāmi rosīgāka; tā kā Darels vienlaikus cen­tās rakstīt grāmatu, gatavoties ceļojumam un apdarīt vēl sim­tiem citu darbu, pat man kļuva neapšaubāmi skaidrs, ka vieni paši galā netiksim un mums noteikti vajadzīga sekretāre. Taču nebija viegli atrast kādu tik plānprātīgu sievišķi, kas ielaistos darīšanās ar mums. Uzzinājis par mūsu neapskaužamo stāvokli, palīgā nāca mūsu draugs - pēc tautības krievs.

- Zinu kādu, kura vada nelielu skoliņu sekretārēm. Viņa bieži aicina bijušās sekretāres pie sevis uzspodrināt stenogrā- fijas prasmi, un, cik atceros, šīs meičas bieži apvaicājas pēc pie­mērotiem darbiem.

- Es nevēlos nesaprātīgu jaunkundzīti bez smadzenēm, - Darels paziņoja, - bet gan vecāku sievieti, kura zina, ko dara, un uz kuru var paļauties, kura ierastos katru dienu un, kas vēl svarīgāk, pieskaņotos manām neprātīgajām darba metodēm - vārdu sakot, man vajadzīga svētā. [22]

Pēc dažām dienām iezvanījās telefons.

- Džerij, domāju, ka esmu atradis tev īsti piemērotu per­sonu. Vai tu pēcpusdienā varētu aiziet uz mana drauga māju un tur iepazīties ar šo varbūtējo sekretāri?

- Dabiski, - Džerijs atteica.

Pēc stundas Darels atgriezās ārkārtīgi pacilātā noskaņojumā.

- Domāju, esmu atradis pareizo cilvēku. Viņai ir apmēram četrdesmit gadu, viņa ir klusa un diezgan kautrīga, un, liekas, ār­zemniece, droši vien bēgle. Lai nu kā, rīt no rīta viņa šeit ieradīsies

uz trīs dienu pārbaudes laiku. Starp citu, tas bija viņas ierosi­nājums, jo viņa bažījās, ka varbūt strādā pārāk lēni un mums nederēs. Man personīgi viņa likās burvīga - domāju, ka viņa vienkārši izsakās par savām spējām pārāk pieticīgi.

- Viņa taču nestrādās šajā istabā, vai ne? - es vaicāju. - Viņa sajuktu prātā.

- Nē, viss nokārtots, es sarunāju ar Margo, ka viņa varēs strādāt tukšajā dzīvokli tepat blakus, vismaz līdz nedēļas bei­gām, kad tur ievāksies jaunie īrnieki.

- Nu ko, laba doma ļaut viņai iestrādāties palēnām, - es smējos, - pirms viņai nāksies te satikties vaigā ar tukšu pudeļu un tējas tasīšu bataljoniem.

Es nespēju vien sagaidīt tikšanos ar sievieti, kurai pieticis drosmes ielaisties darīšanās ar Darelu un viņa darbiem, tomēr nedomāju, ka no mums kāds bija īsti gatavs satikt tādu cil­vēku kā Sofija. Viņa bija padrukna, izspūrušiem, cietiem tum­šiem matiem, bālu ādu un brīnišķīgi rāmu izturēšanos. Sā­kumā izskatījās, ka esam viņu pārbiedējuši, taču viņa palēnām nomierinājās un uzklausīja Džerija pacietīgos skaidrojumus par manuskriptu un vajadzīgo kopiju skaitu. Mēs atstājām jauno sekretāri vienatnē ar manuskriptu, vienīgi ik pa brīdim iegriezāmies apvaicāties, vai viņa vēlas tasi tējas.

- Pēc manām domām, viņa ir īsts jaukumiņš, - es teicu, - un būs teicama sekretāre, ja vien spēs ar mums sadzīvot.

Sofijai nepārprotami ļoti patika uzdotais darbs, taču viņa tik un tā vēlējās vispirms nostrādāt norunātās trīs dienas un tikai tad pieņemt galīgo lēmumu. Nākamajā dienā izrādījās, ka. viņai jāstrādā mūsu niecīgajā istabiņā, jo blakus dzīvokļa jau­nie īrnieki nolēmuši ievākties divas dienas ātrāk. Sofija par šo faktu likās mazliet nomākta.

Tas viņu noteikti aizbaidīs, es nodomāju.

- Esmu pacentusies izbrīvēt jums vietu, - es paskaidroju So­fijai, pabīdīdama malā neiztrūkstošo paplāti ar tējas traukiem un izsmēķiem piebāztos pelnu traukus, - bet, ja netiksiet galā, lūdzu, pagrūdiet visu vēl tālāk, jo Džerijs vienmēr apgalvo, ka perfekti zina, kur kas atrodas. [23]

Sofija rāmi pārlaida skatienu istabai, kas nu izskatījās gluži kā pilsētas galvenā izgāztuve. Papildus mūsu parastajām gra­bažām visapkārt slējās dīvaini ekipējuma priekšmeti, un pa durvīm tik tikko varēja iekļūt, jo ārpusē augstās kaudzēs bija sakrautas kastes un ceļasomas.

- Ja jums kas vajadzīgs, padauziet pa grīdu, es būšu virtuvē un gatavošu pusdienas, - es teicu un steidzīgi nozudu, atstā­dama Sofiju vienatnē ar Darela jaunāko episko sacerējumu. Krietnu laiku vēlāk Sofija man atzinās, ka pēkšņā apstākļu maiņa viņu pamatīgi uzjautrinājusi un viņa visa šā jucekļa vidū jutusies pavisam mājīgi. Nedomāju, ka viņa jebkad ap­tvēra, cik sirsnīgi visi šajā mājā juta viņai līdzi - visi, izņemot Darelu, jo tas šo situāciju uzskatīja par itin labu iesildīšanās treniņu jebkurai sekretārei, lai iepazītu darba devēju patieso būtību.

Kad trīs dienas bija pagājušas, mēs bijām stingri apņēmušies neļaut Sofijai aizbēgt, un Sofija, par laimi, pati vēlējās palikt, ja vien mēs varēsim samierināties ar citiem viņas pienākumiem. Viņa piesardzīgi paskaidroja, ka tobrīd meklējot māju, kas būtu piemērota apmešanās vieta viņas vecajai mātei un brālim. Viņu māja Eseksā jau esot pārdota, tādējādi bija ļoti svarīgi pēc iespē­jas ātrāk atrast kādu citu dzīvesvietu. Mūs, gluži dabiski, neinteresēja, cik ilgi un kā mūsu sekretāre strādā, ja vien darbs tiek pabeigts, un viņa varēja nākt un iet pēc savas patikas. Pēc tam sekoja visgrūtākā saruna, kāda man dzivē gadījusies. Go­dīgi atzīšos, ka laikam gan nekad vēl nebiju satikusi cilvēku, kas tik pilnīgi neinteresētos par naudu, un man ar vislielāka­jām grūtībām izdevās pierunāt Sofiju pieņemt algu, kas kaut aptuveni atgādināja iztikas minimumu. [24] Tāda viņa ir arī šo­brīd, un tas pamatīgi sarežģī dzīvi, kaut gan viņa neizprot manu izmisumu. Drīz vien mēs pamatīgāk iepazinām savu at­radumu un spējām to novērtēt. Sofija bija ļoti jauka un ne­beidza mūs pārsteigt ar negaidītu rīcību. Reiz, atgriezušies pēc īsas trīs dienu vizītes Londonā, mēs atklājām savu mazo dzī­voklīti nevainojami iztīrītu. Rakstāmmašīnā bija atstāta zīmīte:

"Dārgo priekšniek, visi darbi bija padarīti, tāpēc nolēmu jūs jauki pārsteigt. Ļoti ceru, ka varēsiet visu atrast. Sofija Kūka."

Mēs bijām pagalam apjukuši, un Darels, protams, nekavējoties uzbruka visiem pēc kārtas, pieprasīdams paskaid­rojumus, kāpēc viņa sekretārei ļauts darīt uzkopšanas darbus - tas, galu galā, neesot viņas pienākums.

- Esi jel prātīgs, mīļais, - viņa māte aizrādīja, - kā gan es būtu spējusi viņu atturēt? Lai nu kā, tev vajadzētu priecāties, ka viņa ir tik uzmanīga.

Es personīgi vienīgā jutos vainīga un izmisīgi pūlējos turp­māk uzturēt mūsu mitekli daudz kārtīgāku, lai nabaga Sofijai nenāktos mesties to tīrīt, tildīdz mēs pagriežam muguru. Kad Sofija nākamreiz ieradās pie mums, Džerijs stingrā balsī pazi­ņoja, ka mēs gan jūtamies ļoti iepriecināti par šo žestu, tomēr turpmāk nekādos apstākļos neko tādu vairs nepieļausim.

- Bet kāpēc ne, Džerij? - Sofija uzstāja. - Viss jau bija pār­rakstīts, un es pēkšņi iedomājos, cik patīkami jums abiem būtu atgriezties glīti sakārtotā istabā. Ziniet, tas neprasīja ilgu laiku, un man patika to darīt.

- Es tik un tā nevēlos, lai jums tas kļūtu par paradumu. Tas bija ļoti mīļi, bet jūs te strādājat par sekretāri, nevis par apko­pēju.

- Tāda nu es esmu, Džerij, man netīk sēdēt, rokas klēpī sali- kušai, un saņemt naudu par neko. Gan jūs pie manis pieradī­siet, mīļie, neņemiet galvā.

Kopš tā brīža un līdz pašam Argentīnas ceļojuma sākumam Sofija kļuva par mūsu dzīves neaizstājamu sastāvdaļu, un mēs ar grūtībām spējām atcerēties, kā vispār bijām iztikuši bez viņas. Sofijas lieliskā humora izjūta, kas reizēm jau robežojās ar smieklīgumu, palīdzēja uzturēt mājā siltāku atmosfēru un kaut nedaudz mazināja mūsu darba nemitīgo saspringumu un spriedzi. Viņa stāstīja mums vistrakākos stāstus par saviem ka­ragājieniem mājas meklējumu laikā - kā viņa izpētījusi ikkatru kaktiņu, meklēdama ķirmjus un koka puves pazīmes, un ne­apšaubāmi kļuvusi par īstu biedu ikkatra nekustamā īpašumu tirgotāja dzīvē. Sofijas nabaga māmuļa Eseksā krita izmisumā, un arī mēs jau zaudējām cerības, ka viņa jebkad atradīs kaut ko piemērotu, taču beidzot pienāca diena, kad viņa paziņoja, ka esot atradusi māju. Protams, tā neesot gluži tāda, kādu viņa vē­lējusies, bet iztikt varot.

Pa to laiku gatavošanās mūsu aizbraukšanai aizvien vairāk uzņēma apgriezienus, un varēja tikai brīnīties, cik izpalīdzīgi pret mums bija pilnīgi nepazīstami cilvēki. Piemēram, Argen­tīnas sūtnis Dr. Derisi un viss Argentīnas konsulāta darbinieku kolektīvs Londonā, britu konsuls, Ārlietu ministrija - visi pret mums izturējās ārkārtīgi atsaucīgi. Par spīti bažām, mums izdevās sameklēt kuģi par smieklīgi zemu cenu: šai summai gan vajadzēja mūs brīdināt par to, kas sagaidāms, taču mēs lai­kam bijām pārāk aizrāvušies ar domām par to, ko darīsim, kad beidzot nonāksim Argentīnā. Darels divu iemeslu dēļ īpaši de­dzīgi vēlējās, lai ceļojums man sagādātu prieku: pirmkārt, es vēl nekad nebiju devusies ārpus Eiropas, un, vēl jo svarīgāk, - mums tā arī nebija laimējies izbaudīt medusmēnesi, un viņš domāja, ka ceļojums zināmā mērā šo parādu nolīdzinās.

Dienas pagāja vienā steigā, rakstot vēstules, rediģējot "Bafu- tas pēddziņus", pirms lappuses tika nodotas Sofijai pārrakstī­šanai, drudžaini braukājot uz Londonu un tiekoties ar visda­žādākajām amatpersonām, pērkot ceļojumam ekipējumu un turklāt gādājot piemērotu apģērbu. Tas bija diezgan sarežģīts uzdevums, jo mēs devāmies "oficiālā misijā", vismaz tā bija teikts mūsu pasēs, tātad mums pilnīgi noteikti nāksies pildīt zināmas oficiālas funkcijas un izskatīties cienīgi. Margo nāca man talkā un uzšuva visus manus vakartērpus un pusoficiālos apģērbus; kaut arī biju viņai ļoti pateicīga, mani tomēr neiedo­mājami garlaikoja nepieciešamā audumu pirkšana un modeļu izvēle, tādējādi tērējot dārgo laiku, kā arī nogurdinošā pielai- košana, kad ilgi nācās stāvēt nekustīgi. Drēbes man nekad nav šķitušas īpaši nozīmīgas, un tā nudien ir tikai uzjautrinoša sa­gadīšanās, ka man vajadzīgajos brīžos vispār izdevies izskatīties cienījami. [25] dzīvnieku ķeršanai un turēšanai domātā ekipējuma gādāšana man pašai šķita daudz aizraujošāka. Kompānija Gundry's Bridportā mums izgatavoja īpašus tiklus dažādu radī­jumu ķeršanai, kāds Londonas rūpnieks sagādāja īpašus kolibri barojamos trauciņus, un mūsu draugu armija devās uzbru­kumā visām aptiekām un dzīvnieku preču veikaliem pupiņu un barojamo pudelīšu medībās; ikviens tika iesaistīts procesā, pat savu bēniņu pārmeklēšanā, lai sagādātu vecas, sen aizmir­stas ceļasomas un kastes mūsu mantu iesaiņošanai. Rezultātā cieta daudzas senas draudzības. Mūsu mazais dzīvoklītis tagad nudien atgādināja krāmu bodi, nabaga Sofija no rītiem ar pū­lēm varēja tajā iespraukties, nemaz nerunājot par tikšanu pie rakstāmgalda, kas bija iespiests starp divām lielām skārda lādēm. Taču viņa nekad nerūca un necēla brēku, bet gan stoiskā mierā turpināja pārrakstīšanu un tējas gatavošanu - šo jauno darbu viņa nesen bija apguvusi.

Šajā brīdī parādījās mūsu ģimenes ārsts, vicinādams garu garo sarakstu ar injekciju uzskaitījumu, kādas bija nepiecie­šamas, pirms grasāmies spert kāju uz Dienvidamerikas zemes.

- Nevar būt, ka tās visas ir nepieciešamas, - es protestēju.

- Varbūt arī nav nepieciešamas, - ārsts teica, šūpodams galvu, - tomēr jūs abi man tāpat jau esat sagādājuši gana daudz problēmu, tāpēc nav nekādas vajadzības atkulties atpakaļ ar kādu nelāgu tropu slimību; tā ka, gribat vai ne, nāksies potēties pret bakām, stingumkrampjiem, holeru, difteriju, dzelteno drudzi, tīfu, vēdera tīfu un itin visu citu, ko vien spēšu iedo­māties, tādēļ labāk gan piezvaniet manai sekretārei un saru­nājiet vizīti laikus.

Patiesību sakot, lielākā daļa injekciju bija gluži nekaitīgas, taču tīfa poti laikam gan izstrādājuši sadisti, lai piespiestu na­baga nevainīgos potenciālos ceļotājus uz mūžu palikt mājās, jo nekad vēl nebiju jutusies tik briesmīgi. Darels to visu bija pārcietis jau iepriekš un man vienīgi paziņoja, ka esot vērts pa­mocīties: ja jau no nieka injekcijas rezultāts ir tik briesmīgs, lai es iedomājoties vien, kā justos, saķērusi pašu slimību. Galva man plīsa vai pušu, un nabaga kreisā roka bija sāpīga un nelie­tojama, tāpēc lielu mierinājumu no šā paskaidrojuma neguvu. Paldies Dievam, šīs "tīkamās" injekcijas beidzot bija cauri; go­dīgi sakot, man pat šķita, ka mūsu dakterim tīri vai žēl, ka ne­var izdomāt mums vēl kādas mocības. Tad nu jāpieņem zelta likums - neielaisties nekādos draugos ar dakteriem, jo tie vien­mēr var atmaksāt visnelāgākajā veidā.

Lielākā daļa mūsu bagāžas tika nosūtīta jau iepriekš, tādē­jādi mazliet izbrīvējot vietu istabā un sagādājot mums iespēju sakravāt savas personīgās mantas. Tas mums arī ļāva mazliet sakārtot jucekli dzīvoklī - vai, pareizāk sakot, ļāva Sofijai to izdarīt, jo viņa traucās apkārt pa istabu ar slotu, liekšķeri un putekļu sūcēju, tiklīdz mēs kaut uz mirkli novērsāmies, un, kā pati izteicās, centās "attīrīt taciņu līdz savam kaktam".

- Paldies Dievam, esmu vismaz vienu grāmatu jau uzrak­stījis avansā, - Darels atviegloti nopūtās.

Pirms vēl kravāšanās bija pabeigta, es iedomājos, ka būtu saprātīgi uzzināt no mūsu ceļojuma aģenta, vai uz kuģa pie­ņemts pārģērbties pirms vakariņām: nevēlējos nodot visu pie­klājīgo apģērbu bagāžas telpā, ja pēc tā varētu rasties vajadzība. Cilvēks, ar kuru konsultējāmies, apgalvoja, ka mums pilnīgi noteikti nebūs nepieciešams nekāds formāls apģērbs.

- Paldies Dievam, - Darels noteica, - ciest nevaru tos pel­došos hoteļus.

Tieši divdesmit četras stundas pirms kuģa došanās jūrā mēs saņēmām vēstuli no kuģniecības ar parakstāmu veidlapu. Tajā gluži vienkārši bija pieprasīts apliecināt, ka esam informēti par to, ka ceļosim kopā ar spāņu un portugāļu imigrantiem, ar ku­riem nāksies kopīgi izmantot publiskās labierīcības - tādas, kā tualetes, ēdamistaba un atpūtas istabas; lai izvairītos no iespē­jamām sekām un atbrīvotu kuģniecību no jebkādas atbildības, mēs tomēr tikām laipni lūgti veidlapu parakstīt. Darels neganti pārskaitās un metās pie telefona. Laipna balss otrā līnijas galā apgalvoja, ka tā esot pavisam parasta prakse, ka viņi tādā veidā nogādājuši Argentīnā daudz cilvēku un nekad neesot saņēmuši nekādas sūdzības. Tā nomierināts, Darels parakstīja veidlapu un nosūtīja atpakaļ kuģniecības ierēdnim.

- Mūsu pašu vaina, - Darels sūrojās, - mums vajadzēja iz­mantot Grindlays kuģniecību, kā vienmēr esmu rīkojies, nevis uzticēties svešiniekiem. Bet nu jau tik un tā ir par vēlu, vaja­dzēs vien samierināties.

Mēs ar lielām skumjām atvadījāmies no Sofijas, jo viņa bija kļuvusi par īstu mūsu mazās ģimenes locekli. Arī pašai Sofijai bija žēl mūs pamest, un viņa būtu ļoti priecājusies braukt kopā ar mums. Taču viņa apgalvoja, ka ar vislielāko prieku atkal strādāšot mūsu labā, ja vien būšot brīva, kad atgriezīsimies.

Visa ģimene ieradās Bornmutas dzelzceļa stacijā, lai mūs pavadītu, un man dažā ziņā bija itin žēl pamest pilsētu, kas jau trīs gadus bijusi manas mājas. Londonas Kingskrosas stacijā mēs pārsēdāmies vilcienā, kas devās uz kuģi, un uzmetām ašu skatienu saviem ceļabiedriem, - viņu ledainā āriene mums ne­pavisam nelikās rosinoša. Taču - kas zina, varbūt āra saulītē

vini atkusīs.

Tilberijā mūs steidzīgi izvadīja no vilciena un pa tuneli ie­veda kuģī, kur mūs sagaidīja diezgan patīkams jauns virsnieks. Darels pasniedza viņam biļetes, un mūs uzjautrināja jaunā cil­vēka reakcija, ieraugot tūristu klases atzīmi.

- Gaužām žēl, ser, baidos, ka šī nav īstā ieeja, jums jādodas uz nākamo, - virsnieks teica, norādīdams uz milzīgā kuģa priekšgalu, kur uz klāju veda vienkāršs koka traps. Pateikušies viņam, devāmies turp pa piekrastes ielu, cenzdamies nesapīties tauvās un pāļos, līdz beidzot sasniedzām norādīto trapu, taču neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, kas norādītu mums ceļu. Tikuši uz klāja, ieraudzījām durvīs no lietus slēpjamies kādu apkalpotāju, bet viņš, mums par satraukumu, nerunāja ne vārda angliski. Darels nelāvās iebaidīties un pavicināja viņam gar degunu mūsu biļetes; tas vīram laikam kaut ko izteica, jo viņš pamāja, lai sekojam. Mēs iegājām tumšā un drūmā vies­istabā ar dažiem bāra galdiņiem un krēsliem, un durvīm vienā malā. Pie viena galdiņa sēdēja mazs, tumsnējs virsnieks, kurš paņēma mūsu biļetes un acīmredzot izrīkoja stjuartu mūs aiz­vest kaut kur lejup pa kāpnēm telpas labajā pusē. Viņš ne pa­smaidīja, ne vispār izrādīja kādu interesi, bet nabaga vīrs droši vien bija pagalam nokausēts. Visbeidzot - pēc maldīšanās pa gaiteņu labirintu - mēs sasniedzām savu apmešanās vietu un ar šausmām atklājām, ka tā izskatās pēc paliela zārka, bez ilu­minatoriem, un tieši tik liela, lai ietilpinātu divstāvu koju un mazītiņu galdiņu, tā ka atlikušajā niecīgajā kajītes daļā varēja vienīgi stāvēt.

- Tas ir sasodīti nejēdzīgi, - Darels trakoja, - es došos runāt ar virsstjuartu un likšu mūs pārvietot citur, lai ko tas maksātu, un, kad atgriezīšos Anglijā, es to tā saukto ceļojumu aģentu noslānīšu tā, ka viņš nezinās, kur dēties.

Es gaidīju "kajītē", kamēr Darels metās prom pa kuģi, mek­lēdams vecākā stjuarta kabinetu. Atvērās pretējās kajītes durvis, un pa tām iznāca sirma dāma vidējos gados ar termosu rokās. Es cerīgi pasmaidīju un pasveicināju viņu. Viņa atņēma manu sveicienu un stādījās priekšā.

- Es esmu Pīrsa kundze, - dāma teica, - mēs ar vīru atgrie­žamies Buenosairesā.

Es aši nosaucu savu vārdu un pastāstīju, ka šī kajīte mūs sa­triekusi.

- Jā, mīļā, es zinu. Kuģot šurp nav tik traki, jo no Argen­tīnas imigrantus neved, bet atceļš ir šausminošs. Ticiet man, mēs nekādā gadījumā neceļotu šādā veidā, ja varētu atļauties ko labāku, bet mans nabaga vīrs ir pensionēts Dienvidameri­kas dzelzceļa kompānijas darbinieks un ceļošana labākos ku­ģos ir daudz dārgāka. Bet kāpēc gan jūs ceļojat šādā veidā? Vai jūsu aģents par to nebrīdināja?

Es viņai pastāstīju par mūsu dārgo ceļojumu aģentu un viņa slavas dziesmām kuģim un kajītēm, un par to, ka neviens no ie­priekšējiem klientiem nekad neesot sūdzējies. To dzirdot, dāma plati pasmaidīja.

- Mīļo meitenīt, sūdzības ir par ikvienu ceļojumu - ne tik daudz par nabaga imigrantiem, kas neko labāku tik un tā nav pieredzējuši, bet galvenokārt par tarakāniem, ērtību trūkumu salonā - tur, starp citu, tirgo tikai alu, - un par pretīgo ēdienu. Tomēr liekas, ka neviens to neņem vērā. Pagaidiet vien, kamēr redzēsiet, kā jāguļ nabaga imigrantiem. Apstākļi ir sliktāki, nekā pārvadājot lopus, gandrīz kā uz vecajiem vergu kuģiem. [26]

Tajā brīdī parādījās Darels ar traģiski izstieptu ģīmi.

- Man žēl, Džekij, bet šis vraks ir pilns līdz malām, un mēs vienkārši nevaram nekur pārcelties, kaut arī viņi solīja man darīt zināmu, ja kāds atteiksies no ceļojuma. Nudien, es varētu sevi iepļaukāt, ka biju tāds stulbenis un noticēju tam radīju­mam ceļojumu aģentūrā.

Pīrsa kundze joprojām stāvēja man līdzās, tāpēc es atvaino­jos viņai un iepazīstināju ar Džeriju.

- Zinu, ka tā jums ir liela vilšanās, - jaukā sieviete teica, - taču te uz kuģa ir vairāki angloargentīnieši, un mēs darīsim, kas mūsu spēkos, lai vērstu jums šo ceļojumu patīkamu. Vēl viens mierinājums ir tāds, ka kuģis pietur patiesi interesantās vietās, bieži uzturas tajās pāris dienu, un tā izdosies mazliet kliedēt vienmuļību. Patiešām žēl, ka jums nav izdevies dabūt kajīti pie ārējā borta, tādu kā mūsējo - ar iluminatoru, jo vēlāk te kļūs briesmīgi karsts. Tomēr iespējams, ka kāds izkāps pirms jums, un tad jūs dabūsiet labāku vietu.

Viņa atvainojās un atstāja mūs vienus - bažās par to, kā lai tik šaurā vietā izvietojam bagāžu.

- To visu vienkārši nāksies nest uz bagāžas nodalījumu, - Darels teica.

- Bet kā mēs tiksim pie drēbēm, kad mums tās vajadzēs?

- Par to padomāsim vēlāk, kad ievajadzēsies. Tagad labāk izlemsim, kuras somas mums nepieciešamas uzreiz.

Pēc pamatīgas jezgas, par spīti stjuartu negribīgajai sadarbī­bai, mums izdevās pārvietot bagāžu; pēc tam mēģinājām paši ietilpināties atlikušajā platībā.

Pēc dažiem gadiem es satiku vairākus atvaļinātus valsts die­nesta darbiniekus, kuriem kara laikā bijusi lemta apšaubāmā laime ceļot ar šo kuģi, un visi man izrādīja dedzīgu līdzjūtību, kad aprakstīju viņiem mūsu ceļojuma priekus. Vienīgais, par ko viņi izrādīja pārsteigumu, bija fakts, ka tas elles kuģis jopro­jām turējies uz ūdens.

- Droši vien to virs ūdens noturēja tikai daudzie tarakāni, -

viens no viņiem teica.

No mūsu ceļojuma uz Buenosairesu es, godīgi sakot, atceros vienīgi patīkamo. Visi satiktie pasažieri bija apburoši cilvēki, pat tie, kuru valodu mēs nesapratām, un kādu dienu ēdamis­tabā norisinājās patiesi neprātīgi jautra aina, kad milzīgs homo­seksuāls spāņu stjuarts mēģināja lakstoties ap Džeriju. Smieklu šaltīm skanot, viens no mūsu spāniski runājošajiem ceļabied­riem ņēmās šim saldumiņam skaidrot, ka Džerijs ne tikai ne­pavisam nav ieinteresēts šajā sakarā, bet turklāt ir precējies ar mani; stjuarts tomēr liedzās tam ticēt, jo, kā viņš stūrgalvīgi apgalvoja, senjoram neesot pirkstā laulību gredzena, un tādējādi viņš nekādi nevarot būt precēts. Pēc ilgas pārliecinā­šanas stjuarts beidzot apjēdza, ka šīs attiecības lemtas neveik­smei. Uzjautrinošas scēnas gadījās arī kopējās tualetēs, īpaši dāmām domātajās, kuras parasti apsēda vīrieši (jo lielākā daļa imigrantu neprata lasīt) un rāva nost podu vākus, acīmredzot iztēlodamies, ka no tiem varētu izveidot teicamus bilžu rāmjus. Lai kā arī būtu, jauni podu vāki netika pielikti visa ceļojuma laikā.

Mūsu spāņu un portugāļu draugiem piemita vēl viens tī­kams paradums - piemētāt klāju ar apelsīnu mizām un visu pārējo, kas citos apstākļos tiktu samests jūrā. Bija neiespējami izmantot kopējo vannu, jo tā nekad nebija īsti tīra un pastāvīgi šķita, ka tajā tikko mazgājies liels grizli lācis un miesas šķīs­tīšanas laikā zaudējis pttsi kažoka.

Taču, par spīti šīm sīkajām neērtībām, mūsu ceļabiedri bija jautra kompānija, katru vakaru dziedāja, spēlēja ģitāras un de­joja, un mēs visi, kaut arī cits citu nesapratām, lieliski satikām. To visu atceroties, es saprotu, ka šis bijis teicams paņēmiens, kā iepazīt spāņu un portugāļu temperamentu un arī apgūt dažādas pamatfrāzes spāņu valodā - vēlāk, ierodoties Buenosairesā, tās mums izrādījās ārkārtīgi noderīgas. Es ar prieku izbaudīju katru ceļojuma minūti, taču nabaga Darels nespēja pārvarēt spējo vil­šanos par sliktajiem dzīves apstākļiem un atbaidošo pārtiku.

Mēs viesojāmies vairākās aizraujošās vietās - Vigo zvejas ostā Spānijā; jaukajā Lisabonā ar tās senatnīgajām celtnēm un debeszilajām flīzēm; Kanāriju salās ar ceļojošiem tirgotājiem un lētu spāņu brendiju; Brazīlijas Resifi ziemeļos ar tās cuku­rotajiem debesskrāpjiem, kuriem visās malās rēgojās plaisas, nebeidzamiem džungļiem un visdaiļākajām sievietēm; Riode- žaneiro ar mozaīkas klātajām ietvēm, nepārtrauktām, īgnām auto taurēm un dīvainiem kalniem kā cukurgalvām; Santosā - kafijas eksporta ostā krāšņās Sanpaulu pievārtē, kas ir lielākā Brazīlijas pilsēta; noplukušajā, draudzīgajā Montevideo, Graf Spee kapsētā; tad tālāk - dubļainajā Riodelaplātā, un tā līdz pat brīnišķīgajai Buenosairesas pievārtei, kas iezīmējās cauri rīta miglai un pielika punktu Darela skumjām.

Mūsu atvadīšanos no Pīrsiem gaitenī, turpat pie kajītēm, rupji pārtrauca izcili sarkansejains jaunākais virsnieks, kuram cieši pa pēdām sekoja eleganti ģērbies vīrs, izskatā gaužām lī­dzīgs Ādolfam Menžū.

- Es esmu Džordžs Gibss no Britu sūtniecības, - viņš stādījās priekšā. - Mani atsūtīja nogādāt jūsu bagāžu cauri muitai un ie­kārtot jūs Grīnsletas kundzes dzīvoklī.

Viņš iespurcās.

- Vai zināt, es krietni nopūlējos, kamēr jūs atradu. Tur augšā, pirmajā klasē, neviens nezināja, ka vispār esat uz klāja.

- Tam nu es ticu gan, - Džerijs atteica, savilcis seju greizā smaidā. - Neliekas, ka kuģa personālsastāvu interesē jebkas zem pirmās klases līmeņa. Lai nu kā, man mūsu ceļabiedri pa­tika daudz labāk par vienu otru no atbaidošās pirmās klases publikas, ko satikām pieturvietās.

Gibss atzinīgi pasmīnēja.

- Jā, tātad, kas vēl ietilpst jūsu bagāžā bez tā, kas jums pie rokas?

Mūsu cieņa pret Gibsa kungu ievērojami pieauga, kad pie­redzējām, ar kādu vieglumu viņš dabūja mūsu mantību cauri muitai, kamēr visi pārējie pasažieri vēl dedzīgi strīdējās ar muitas ierēdņiem baltajos uzvalkos. Pēc tam mēs vienā stie- pienā aiztraucāmies pa Buenosairesas glītajām, koku ieskauta­jām ielām un iekārtojāmies Grīnsletas kundzes brīnišķīgajā dzīvoklī ar skatu uz ostu. Šī ļoti laipnā dāma bija draugos ar Lariju Darelu; viņa gaužām negudri bija piedāvājusi sniegt mums pajumti, ko viņa vēlāk laikam gan rūgti nožēloja. Larijs bija mums iedevis garu sarakstu ar to cilvēku vārdiem, ar ku­riem mums, ierodoties Buenosairesā, pilnīgi noteikti jāsazinās; viena no vissvarīgākajām personām bija senjora Bebita Fereira.

- Jums pilnīgi noteikti jātiekas ar šo burvīgo sievieti un jā­nodod viņai manas nevīstošās mīlestības apliecinājumi. Viņa Argentīnā izglāba mani no sajukšanas prātā, - Larijs bija teicis.

Saņēmušiem šādus norādījumus, mums nekas cits neatlika. Džerijs piezvanīja šai sievietei, un viņa ielūdza mūs pie sevis uz pusdienām. Tolaik, 1954. gadā, visgrūtāk notveramā lieta Ar­gentīnā bija taksometrs, un cilvēki drīz vien pierada vai nu pus­stundu gaidīt brīvu automašīnu, vai iet kājām. Mums tomēr palaimējās noķert savējo piecpadsmit minūšu laikā un savā stostīgajā spāņu valodā likt tam braukt uz Calle Posadas. Fe- reiru dzīvoklim bija lemts kļūt par mūsu miera ostu visā astoņu mēnešu ilgajā uzturēšanās laikā Dienvidamerikā, un Bebitai - par mūsu sargeņģeli, kurš, vārda tiešā nozīmē, spēja darīt brī­numus. Bebita spēja noorganizēt itin visu, sākot no dzīvnieku kolekcijas uzturēšanās vietas līdz pat aizkaitinātu Buenosairesas taksometru šoferu pierunāšanai ņemt mašīnā sešus melnkakla gulbjus. Nebija nekā tāda, ko viņa nespētu dabūt gatavu, tur­klāt vienmēr apgalvojot, ka visi cilvēki ir burvīgi, mīļi un izturas kā eņģeļi - un pret viņu tie tiešām tā izturējās.

Fereiru dzīvoklis bija burvīgs, vēss un mierpilns, un senjora Fereira nepārprotami prata apmierināt jebkuras prasības, jo galdus klāja izdevumi par moderno mākslu, literatūru, mū­ziku un baletu, mazajā viesistabā galveno vietu aizņēma flīģe­lis, un uz tā bija juku jukām izmētātas notis. Toreiz visvairāk mūsu uzmanību piesaistīja milzīgs, satriecoši daiļas sievietes portrets pie vienas no sienām; gleznā attēlotā dāma, ar mil­zīgu, brūnu cepuri galvā, sēdēja pie klavierēm.

- Tā nekādā gadījumā nevar būt viņa, - es minēju.

- Varbūt ir gan, - Džerijs prātoja, - bet tagad viņa noteikti izskatās savādāk.

Tajā mirklī senjora Fereira parādīja godu, ienākdama is­tabā, un izskatījās vēl daudz daiļāka nekā portretā.

- Esmu B-b-bebita Fereira, cik jauki jūs abus satikt! Larijs man daudz par jums stāstīja, Džerij, kad šeit strādāja Britu konsulātā.

- Piedodiet, ka tā ielauzāmies, - Džerijs taisnojās, - taču La­rijs par varītēm uzstāja, lai mēs tā darītu.

- B-b-bet, protams! Es justos pagalam aizvainota, ja jūs ne­piezvanītu. Kā klājas eņģelītim Larijam?

- Viņš sūta savas nevīstošās mīlestības apliecinājumus un izsaka cerību, ka jūs visdrīzākajā laikā apmeklēsiet Eiropu.

- Nāciet nu, bērni, mums jādodas paēst, un jums abiem būs jāierodas šajā mājā tik bieži, cik vien tīk, es labprāt palīdzēšu, kas vien būs manos spēkos.

Mūsu sākotnējos plānos ietilpa nodoms iekļaut sava ceļojuma maršrutā Čīli - cerībā noķert dažus meža putnus Pītera Skota mājoklim Slimbridžā, bet izpalīdzīgais ceļojuma aģents nebija pūlējies pavēstīt, ka šis gadalaiks ir karstākā tūrisma sezona un pasūtīt lidmašīnas biļetes nav iespējams. Darels bija pārskaities zili melns un tovakar izgāza savu pārpilno sirdi pār Bebitu.

- Kādu citu vietu jūs labprāt izvēlētos, Džerij?

- Nu, šobrīd to grūti noorganizēt, bet domāju, ka intere­santa vieta būtu Paragvaja, man ļoti gribētos mēģināt noķert

kādu milzu brunnesi.

- Domāju, kaut ko būs iespējams nokārtot, - Bebita pa­smaidīja. - Es rit parunāšu ar brāli Boju un jums piezvanīšu.

Tostarp mēs ar Džerija drauga Iana Gibsona laipnu roku sa­ņēmām ielūgumu apmesties viņa brālēna piekrastes estansijā dažas jūdzes no Buenosairesas. Losinglesa bija ļoti veca un ap­buroša, un, kā izrādījās, izcilā dabas pētnieka Viljama Henrija Hadsona savulaik izraudzītā vieta, kurā viņš rakstījis uzmetu­mus savai slavenajai grāmatai par Laplatas putniem. Būtu ģimene bija burvīga un uzņēma mūs ārkārtīgi viesmīlīgi, tur­klāt arī paši īsā laikā stipri aizrāvās ar bicho medībām. Man ļoti paveicās, ka savus pirmos iespaidus par Argentīnas pam­pām guvu tieši ar šo burvīgo cilvēku palīdzību, un tas lielā mērā noteica manu dziļo mīlestību pret šo zemi. Estansija pletās jūdzēm tālu, plašs zāliens tajā mijās ar maziem ezeri­ņiem, ko ieskāva pampu sudrabainā zāle un mazi koku pudu- rīši vai montē. Platības visapkārt mājai bija apstādītas ar papelēm, eikaliptiem un priedēm, kas nemitīgi čabēja vieglajā vēsmiņā un šķita esam neatņemama Argentīnas ainavu sastāv­daļa. Pati māja bija zema spāņu stila hacienda ar akmens plākšņu grīdu un eļļas lampām. Mēbeles bija vienkāršas - mūsu guļamistabā atradās vien ļoti liela gulta ar zosu dūnu pēli, maza kumode, pāris krēslu un tualetes galdiņš.

Ilgās nedēļas nogales laikā, ko te pavadījām, mēs ātri vien savācām dīvainu visdažādāko savvaļas radījumu kolekciju no tuvējās apkārtnes - no bruņnešiem līdz palamedeju mazulim, ko nosaucām par Egbertu. Viņš izskatījās kā nemākulīgi izga­tavota bērnu plīša rotaļlieta, kas no kupolveidīgās galvas līdz pat koši sarkanajām kājām klāta ar olu dzeltenām pūkām. Viņam bija spožas, apaļas acis, garš, ziņkārīgs knābis un pāris milzīgāko pēdu, kādas es dzīvnieku mazulim vispār biju redzē­jusi, turklāt likās, ka viņam pār tām nav nekādas varas. Putnēns steberēja pa dārzu, un tā vien izskatījās, kā šīs pēdas pilnībā valda pār savu nelaimīgo īpašnieku, kurš žēlabaini čiepstēja ik­reiz, kad izrādījās sapinies pats savās kājās. Mēs visi mīlējām Egbertu, bet viņš mums sagādāja briesmīgas raizes, jo nevēlējās ēst neko no tā, ko viņam piedāvājām. Elizabete, viena no Būtu meitām, ieteica palaist Egbertu brīvi pastaigāt pa sakņu dārzu, jo, kā viņa saprātīgi ieteica, putns būs gana gudrs, lai pats no­rādītu, kurš no visdažādākajiem dārza augiem tam iet pie sirds. Egberts vīrišķīgi steberēja starp dobju rindām, laiku pa laikam piebremzēja, lai paknābātu burkānus, sīpolus, kāpostus. Tu­vojoties spinātiem, viņš apstājās, pietupās un iezvārojās lakstu pudurī.

- Uzvara! - Darels iekliedzās, taču Egberts to vēl nebija guvis.

- Vai zini, - es teicu, - ja jau palamedeju mazuļi parasti pār­tiek no tētiņu un māmiņu atgremotās barības, tad pat tādai stulbenei kā man ir pilnīgi skaidrs, ka mums jāsagādā Eg- bertam kaut kas līdzvērtīgs. Tu stāstīji, ka palamedejas ēd lu­cernu. Kad tā nāk ārā no mammītes barības vada, protams, izskatās krietni vien slapja un lipīga; varbūt mums vajadzētu sakošļāt kādu drusku spinātu un pārbaudīt, vai viņam kaut kas tāds garšos?

- Pavisam laba doma, - Darels piekrita, - bet kurš no mums košļās spinātus? Baidos, ka es to nevarēšu.

- Kāpēc ne? - es noprasīju.

- Es smēķēju, un nikotīns tam mazajam nabaga zellim ne­pavisam nenāktu par labu.

- Lai notiek, - es noteicu, - košļāt nāksies man.

Spināti man nekad nav īpaši garšojuši, taču kopš tās lielis­kās nedēļas nogales es uz tiem vairs nekādi nespēju paskatīties. Vienīgais mierinājums maniem sāpošajiem žokļiem bija tāds, ka Egbertam mans atgremojums ļoti garšoja, un viņš manāmi atkopās.

Mēs negribīgi šķīrāmies no Losinglesas un Būtiem, vezdami savu raibo radījumu kolekciju uz galvaspilsētu.

- Vēl tikai viena maza problēma, Džerij, dārgumiņ: kur mēs visus šos dzīvniekus turēsim, iekams varēsim nosūtīt tālāk?

- Ak, neraizējies, es vienkārši palūgšu padomu Gibsa kun­gam no vēstniecības, un, ja viņš nevarēs palīdzēt, izmēģināšu ko citu. [27]

Nabaga Džordžs Gibss bija pilnīgi satriekts, kad viņam pa telefonu tika lūgts sameklēt patvērumu savvaļas dzīvniekiem, tomēr viņam par godu jāatzīst, Gibss lūdza palīdzību vairā­kiem draugiem. Pēkšņi man atausa ideja. Kurš vēl mums va­rētu palīdzēt, ja ne Bebita?

- Uzticiet to man, bērni, un es pēc pusstundas piezvanīšu. Jebkurā gadījumā atnāciet pie manis vakariņās, bet neuztrau­cieties, gan jau es kaut ko atradīšu, - mūsu sargeņģelis teica.

Viņa atzvanīja pēc pusstundas.

- Esmu atradusi jums kādu vietu, bērni. Tā ir mana drauga māja, jūs varēsiet turēt dzīvniekus viņa garāžā. Pierakstiet ad­resi.

"Māja" izrādījās liela, dārga savrupmāja tādā Buenosairesas rajonā, kas bija līdzvērtīgs Londonas Pārkleinai, tomēr atrisināja mūsu problēmu un kļuva par sarunu tematu britu vēstniecībā vēl dienām ilgi, jo šis "draugs" izrādījās viens no bagātākajiem cilvēkiem Argentīnā un, kā man likās, Bebita bija viņu piespie­dusi pieņemt mūs un mūsu perējumu.

Vēlāk vakariņu laikā Bebita pastāstīja, ka vēl viens viņas draugs piedāvājis mums paciemoties viņa īpašumos Paragvajā.

- Tas ir pavisam vienkārši - jums jālido uz Asunsjonu, tad ar viņa privāto lidmašīnu uz Puerto Kasado, mana drauga lielo īpašumu. Tur jūs varat uzturēties un vākt mīļotos dzīvnieci­ņus. Vai jums tas patiktu, Džerij?

Lieki teikt, ka bijām sajūsmā, taču tad pēkšņi atcerējāmies savu trūcīgo spāņu valodu.

- Bebita, mīļā mana, mēs gan ļoti vēlētos apmesties jūsu drauga estansijā, bet kā lai to izdarām, ja neviens mums neva­rēs palīdzēt ar tulkošanu?

- Tā arī nav problēma, bērni. Vai atcerieties Rafaelu Soto, mana drauga - mākslinieka jaunāko dēlu? Viņam tagad ir brīv­dienas; esmu aprunājusies ar viņa māti, un šī sieviete par tādu ierosinājumu ir sajūsmā, tā ka viss ir nokārtots. Ēdiet nu dūšīgi!

Un tā nu pēc pāris dienām mēs kopā ar Rafaelu lidojām uz Asunsjonu - pretī trakam, mitram karstumam, kur Argentīnas plašos zālienus nomainīja Paragvajas purvainie kaktusu lauki un plašumi. Mums trijatā nācās baudīt apšaubāmo prieku li­dot pāri Matto Grosso vienmotora lidmašīnītē ar sajūsmas pārņemtu brazīliešu pilotu pie stūres. Taču drīz vien mūsu uz­manību pilnībā saistīja ainava zem lidmašīnas spārna, - tā­lumā rēgojās īpatnējas formas kalni ar plakanām virsotnēm, un Konana Doila aprakstītā "Zudusī pasaule" piepeši kļuva gluži reāla.

- Man ļoti negribētos nonākt tur, lejā, - Džerijs komentēja, - neviens mūs tur nemūžam neatrastu.

Kad lidmašīna beidzot nosēdās mazā lidlauciņā, mūs sagai­dīja diezgan īgns subjekts, kurš izrādījās estansijas pārvald­nieks un nepavisam neizskatījās priecīgs, mūs redzot. Tomēr viņam bija dotas pavēles mūs izmitināt un pabarot, kā arī pie­dāvāt mums visu nepieciešamo palīdzību, kaut gan diemžēl viņa paša ziņā bija atstāta šo pavēļu interpretācija. Drīz vien mūs visus nometināja visai ļodzīgā mazā bungalo - ciematā, kur atradās tanīna ražotne - Puertokasado iztikas avots. Mūs sagaidīja ražena mājsaimniece Paula. Rafaels, pašam par lielu uzjautrinājumu, drīz vien atklāja, ka viņa ir vietējā publiskā nama turētāja un līdz ar to gandrīz vai nozīmīgākā persona visā ciematā.

- Tā nu gan ir priekšrocība, Džerij, - Rafaels teica. - ja vien mums kas vajadzīgs, jāpalūdz Paulai.

Rafaels izrādījās nenovērtējams un drīz vien visu bija noor­ganizējis. Šajā vietā bija tikai viens paņēmiens, kā ceļot lielākos attālumos, - proti, izmantojot dīvainu šaursliežu dzelzceļu cauri purvājiem. Pa tiem pārvietojās savādas formas vagoni ar Ford V8 dzinējiem. Šie daikti bija uzmontēti uz sliedēm un bīstami zvalstījās no vienas puses uz otru, kamēr vilciens kla­bēdams virzījās pa līču loču sliedēm, kas savienoja atsevišķās kokmateriālu noliktavas ar galveno tanīna ražotni Kasado. Bija pilnīgi skaidrs, ka no nabadzīgajiem, nomāktajiem Kasado in­diāņiem mēs neko neiegūsim, tāpēc labākā izeja bija aizbraukt līdz pašam dzelzceļa līnijas galam un apziņot visas stacijas, izvie­tojot viscerīgākajās vietās lamatas. Vienīgie bicho, bez kuriem mēs lieliski būtu varējuši izdzīvot, bet kuri sekoja mums itin vi­sur, bija moskīti - milzīgi, svītraini briesmoņi, kas klupa mums virsū ikreiz, kad bijām gana negudri, lai purva vidū apstātos. Neko daudz mēs nespējām iesākt, lai pasargātu jelkādu ķermeņa daļu no sakošanas. Moskīti spēja izkosties cauri pat biezajam, rievotajam bikšu audumam, un ikvienu nosisto tūlīt pat aiz­stāja bariem citu. Sizdama veselām saujām šos pretīgos radīju­mus, es spilgti atcerējos mūsu pilota uzjautrināto sejas izteik­smi, kad viņš uzņēma mūs lidaparātā Asunsjonā, un viņa ciešo pārliecību, ka pēc nedēļas es nespēšu vien sagaidīt, lai viņš mūs nogādātu atpakaļ galvaspilsētā. Esmu spiesta atzīt, ka šajā mos­kītu ielenkumā es sirsnīgi vēlējos, kaut viņš jau būtu šeit un pil­dītu savu solījumu, tomēr drīz vien pieradām pie šiem pastāvī­gajiem kompanjoniem.

Lauku ainava bija pilnīgi neiedomājama - traks purvu, visu veidu kaktusu, palmu un dīvainu, resnstumbrotu koku ju­ceklis.

- Kā tos kokus sauc, Rafael? - es vaicāju.

- Tie ir, tā sakot, palo borache, angliski - piedzērušies koki.

- Tie ir apbrīnojami. Izgāzušies gluži kā valstsvīri kokteiļu viesībās, - Džerijs komentēja.

Visi indiāņi, kurus satikām, izturējās ļoti kautrīgi, un ap­stākļi, kādos viņi bija spiesti dzīvot, man šķita atbaidoši. Ar Ra­faela palīdzību es noskaidroju, ka viņiem par ārkārtīgi smago darbu maksā pavisam niecīgu naudu un ka dāsnā tanīna ražo­šanas kompānija nodrošina viņiem "mājas", kas nav nekas vairāk kā kopā saslietas skārda būdas. Samaksa bija nožēlojama, un likās, ka nabaga radījumi, gluži tāpat kā citi Dienvidamerikas indiāņi, kas baudīja civilizācijas labumus, lielāko daļu naudas iž- šķieda, meklēdami aizmirstību ugunsūdenī - šeit to dēvēja par cana. Bija pretīgi uzzināt, ka algas dienās kompānija indiāņiem izmaksāja naudu vienā dzelzceļa līnijas galā un iztirgoja cana otrā, nevis mudināja iegādāties pieklājīgu pārtiku un apģērbu sev un saviem bērniem.

Mēs ar Rafaelu ilgi spriedām par indiāņu nožēlojamo lik­teni. Kaut ari Rafaels pilnībā atbalstīja manu viedokli, viņš apgalvoja, ka paragvajieši nicinot indiāņus un uzskatot tos par vēl nevērtīgākiem radījumiem nekā vērši, kas apstrādā laukus, - cik saprotu, galvenokārt tāpēc, ka indiāņi nebija "kristieši", lai ko arī ar šo vārdu saprot. Paragvajieši bija vienīgie cilvēki, kā­dus jebkad biju pazinusi, kas labāk nogalināja dzīvnieku pircēja acu priekšā, nekā piekāpās zemākai cenai, un jutos pārliecināta, ka viņi neieredz pat paši sevi. Es ilgojos atgriezties Argentīnā, un pat Rafaels reizēm bija satriekts par paragvajiešu rīcību, nemitīgi atkārtodams - "šie cilvēki nav labi".

Mūsu dzīvnieku kolekcija, kuru turējām kādreizējā vistu kūtī, strauji pieauga, un drīz vien mēs jau aprūpējām visdažā­dāko sugu mīluļus. Man, protams, bija pašai savi lutekļi. Viens no tiem bija durukuliju sugas pērtiķīte Keja, ko bijām nopir­kuši no vietējās indiānietes. Es par šā dzīvnieciņa iegūšanu īpaši priecājos. Durukuliji ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē, tur­klāt mūsējā bija arī ļoti glīta. Viņa bija apmēram maza kaķēna lielumā ar sudrabainu kažoku, krūtežu klāja gaiši oranža spalva, kas pamazām pārgāja krēmkrāsā. Kejas acis bija apaļas kā pūcei, blāvā dzintara krāsā, tās ieskāva balta spalva ar melnu apmali, ausis bija gandrīz neredzamas; taču visburvīgākais bija Kejas nepārtrauktais smaids, kas gan, diemžēl jāatzīst, bieži ir pretrunā ar durukuliju diezgan nelīdzsvaroto raksturu. Tomēr Keja visā pie mums pavadītajā laikā vienmēr uzvedās rātni un priekšzīmīgi.

Vēl mums bija četras burvīgas guira dzeguzes - muļķīgākie, mīļākie putni, kas savas dienas pavadīja, vai nu lūrēdamas uz visu apkārt notiekošo caur tīrīšanas lūku būra grīdā un histē­riski, spalgi saspiegdamās, vai arī sauļojās nolaistiem spārniem, tā, ka atgādināja slikti pagatavotas spalvu putekļu slotiņas. Tās bija apmēram Anglijas strazda lielumā, klātas blāvi brūngani dzeltenām spalvām ar pelēcīgi melniem raibumiem, tām bija pluskainas, rudas sekstītes un garas astes kā žagatām. Visapbrī­nojamākais ir tas, ka dzeguzes kļuva pilnīgi rāmas jau noķerša­nas brīdī. Gluži kā žagatas, arī šīs dzeguzes bija ārkārtīgi ziņkārīgas, tām nekas nesagādāja lielāku prieku kā knābāt cil­vēkam ausi vai rušināties matos, taču vienlīdz labi tām patika arī tupēt kādam uz rokas un saslietu cekulu mežonīgi sasauk­ties citai ar citu. Atzīšos, ka es šos smieklīgos putnus neprātīgi iemīļoju. Viņām patika, ja tām pakasīja galvu - tad dzeguzes iemiga tādā kā transā. Vēl mums bija Lapsēns, pelēkā lapsiņa, kas ēda cigarešu galus un rezultātā sagādāja neprātīgas mokas savām iekšām; Pūks - krabjēdājs jenots, kas ar nemitīgu apetīti tiesāja nost itin visu, ko vien viņa milzīgās, raustelīgās ķepas spēja pievilkt gana tuvu klāt; un visbeidzot Sāra Hagersaka - milzu skudrulāča mazulīte, kuru vajadzēja barot no pudelītes un kuras vismīļākā nodarbe bija ar bārdas naža asajiem na­giem pieķerties Džerijam vai man, vai vismaz salmu maisam. Džerijs viņu dievināja, Sāra viņu tāpat, un barodams viņš ar Sāru čubinājās kā tēvs ar pirmdzimto mazuli. Nekas viņai netika liegts, nekas nešķita gādājam pārāk lielas neērtības, un Sāra drīz vien to saprata. Naktī viņa gulēja Džerija gultā ("ne­var pieļaut, lai viņa saaukstētos") un dienā aizņēma ikkatru viņa brīvo brīdi ("ir ļoti svarīgi, lai viņa justos mīlēta - galu galā, dabiskos apstākļos viņa visu dienu pavadītu, pieķērusies mātei"). Man pašai šajās dienās tika izrādīta visai niecīga uzmanība, [28] tāpēc es guvu mierinājumu, rūpēdamās par citiem dzīvniekiem, un drīz vien par atalgojumu iemantoju viņu uzti­cību un pieķeršanos.

Līdztekus dzīvnieku aprūpēšanai mēs veidojām savu pirmo televīzijas filmu un centāmies tikt galā ar apkārtējo cilvēku un procesu dīvainībām. Visā visumā es jutos ļoti apmierināta; biju gluži labi pielāgojusies apkārtnei, un pat Darels bija mierā ar manu dzīvnieku kopējas prasmi. Viņš teica, ka man šajā ziņā esot dabas dots talants, un apgalvoja, ka tiešām tā domā­jot. Ja runa bija par tik nopietnu jautājumu kā dzīvnieku ap­rūpe, Džerijs reti bārstījās ar uzslavām. Par spīti tam, viņš ne­žēlīgi ķircinājās par manu izbīli, kad es mūsu mazmājiņā at­klāju sikspārni - vampīru, tomēr drīz vien pieradu pie mazā radījuma, kas lidinājās pār manu galvu ikreiz, kad tur iegāju. Darels arī neizrādīja nekādu sapratni, kad es atteicos dalīt savu gultu ar tādiem radījumiem kā apelsīnveida bruņneši, degun- lāclšu mazuļi vai citiem medījumiem, kurus indiāņi bija izlē­muši atstiept uz mūsu bungalo.

- Man vienalga, Darel, ar ko tu guli vienā gultā, bet mani tas dara nervozu, - es nepārprotami paziņoju.

Rafaels un Darels par šo paziņojumu skaļi smējās, bet Dže­riju tas neatturēja no manis iepazīstināšanas ar visdažādāka­jiem dzīvniekiem tieši gultā, un, jāatzīst, nekas nevar līdzināties matracim, kas bagātīgi piesūcināts ar dzīvnieku urīnu, - tas tik ļoti satuvina ar visu pasauli!

Kad tuvojās mūsu aizbraukšanas brīdis, Darels joprojām gremzās, ka neesam tikuši pie krēpjvilka, turklāt nespēja to nekādi izskaidrot: visa apkārtne šķita mudžam no šiem dzīv­niekiem, kaut arī ceļojot mēs nevienu netikām redzējuši. Tad kādu pēcpusdienu Rafaels ienesās bungalo un pavēstīja kaut kur saklausītas ziņas. Izrādījās, kāds indiānis, kas dzīvoja pāris kilometru tālāk, esot vienu no šiem brīnišķīgajiem dzīvniekiem noķēris slazdā un, kā solīts, par to paziņojis plantācijas vadībai Kasado, taču nevienam nebija ienācis prātā šo ziņu pavēstīt mums. Džerijs bija ārkārtīgi sadusmots un noraizējies.

- Neuztraucies, Džerij, esmu visu sarunājis, šodien viņu jums atvedīs, - Rafaels apsolīja.

Nabaga Darels nespēja nomierināties un vienā laidā skrai­dīja uz dzelzceļu vērot, lai kaut kas neatgadītos. Drīz pēc pie­ciem pēcpusdienā "vilciens" piebrauca, un Džerija ar Rafaela palīdzību uzmanīgi izcēla no vagona būri un aiznesa uz veco vistu kūti. Nabaga dzīvnieks bija pagalam nomocījies un izkā­mējis, un izskatījās gandrīz vai beigts.

- Cik sen indiānis viņu noķēris, Rafael?

- Nudien nezinu, Džerij, bet laikam gan pirms vairākām dienām, ja jau vilks ir tik vārgs.

Dzīvnieks tiešām bija skaists - ar garām, slaidām stirnas kā­jām, garām, smailām ausīm un koši sarkanu kažoku.

- Manuprāt, viņam ir plaušu karsonis, - Džerijs raizējās. - Mēģināsim viņu ielikt lielākā būrī un iedosim kaut ko ēdamu.

Mēs to arī ļoti uzmanīgi izdarījām; dzīvnieks bija tik vārgs, ka pat necentās kost vai izvairīties no mūsu pieskārieniem.

- Tas, ka šis zvērs nevērības dēļ nonācis līdz tādam stāvok­lim, ir sasodīts noziegums. Ja vien man izdosies atrast vainīgo, es viņu pamatīgi pārmācīšu.

- Paklau, Džerij, - es aizrādīju, - zinu, kā tu jūties, bet tādas lietas gadās arī viskārtīgākajās vietās, un nu mēs vienīgi varam censties viņu atkal dabūt uz kājām.

Tā vien šķita, ka vilks saprata mūsu centienus viņam palī­dzēt, tāpēc viņš paklausīgi izlaka pienu un apēda jēlas olas ar glikozi. Pēc tam mēs viņam piedāvājām sīki sakapātu gaļu un aknas, arī to vilks apēda, taču, par spīti visam, mēs laikam gan visi sapratām, ka pūles ir veltīgas. Plaušu karsonis bija pamatīgi ieildzis un, lai ko arī darījām, dzīvnieku glābt neizdevās. Džerijs bija pagalam nelaimīgs un nolēma izdarīt vilkam sekciju. Re­zultāts apliecināja ne vien plaušu karsoni, bet arī iekšķīgus ie­vainojumus, it kā dzīvnieks būtu nežēlīgi sists.

Šī epizode mūs visus trīs smagi nomāca, taču divdesmit četras stundas vēlāk notika kaut kas tāds, kas pilnībā lika mums aizmirst vilku. Asunsjonā izcēlās revolūcija. Sākumā mēs visi skaļi uzjautrinājāmies, jo visiem zināms, ka dienvidamerikāņiem revo­lūcijas ir mīļākais sporta veids tūlīt pēc futbola. Taču tad mēs saņēmām ziņas no kāda burvīga amerikāņa, kurš dzīvoja gabaliņu tālāk upes krastā. Šis cilvēks zināja, ka mēs grasāmies savu kolek­ciju nogādāt Buenosairesā ar upes transportu, un bija ļoti nobažī­jies, jo dzirdējis, ka visi upes transporta līdzekļi esot sagrābti. Viņš ierosināja mums izmantot viņa četrvietīgo lidmašīnu. Tas būtu ļoti jauki, bet ko gan iesākt ar mūsu zvēriem? Mēs nevarējām ilgāk uzturēties Paragvajā, jo mums vajadzēja laikus atgriezties Buenos­airesā un noķert savu kuģi atceļam uz Londonu. Man prātā bija tikai viena izeja: palaist lielāko daļu dzīvnieku brīvībā un līdzi ņemt tikai tos, kurus spēsim iedabūt lidmašīnā. Džerijs veselas divas dienas mocījās ar šo problēmu. Viņš raizējās, ka lielākā daļa šo dzīvnieku, atgriezušies savvaļā, vairs nespēs sev sameklēt pārtiku. Tomēr beidzot viņš atzina, ka neko citu nav iespējams darīt. Lapsēnu mēs atdevām Paulai, jo tā mazo radījumu die­vināja, bet pārējos, izņemot savus mīluļus, kuri visi bija mazuļi, izlaidām no būriem. Mums par lielu pārsteigumu, neviens ne­vēlējās mesties pretī brīvībai, vairāki pat slaistījās turpat tuvumā dienām ilgi, gaidīdami, kad tos pabaros. Taču Džerijs brīdināja, lai nedodam viņiem barību.

- Ja mēs viņus barosim, viņi tā arī paliks tepat tuvumā, un vietējie viņus vēlāk apšaus. Kad dzīvnieki sapratīs, ka regulāro maltīšu vairs nebūs, viņi beigu beigās aizies.

- Te nu bija visas tās pļāpas par Dieva radībiņu brīvības alkām, kādas vienmēr tiku dzirdējusi, - es sašutu.

- Atceries, es tev jau Mančestrā stāstīju, ka dzīvnieki labprāt pakļaujas nebrīvei, ja vien td| pienācīgi aprūpē, bet tu man tā ari nenoticēji.

- Nē, toreiz nenoticēju, bet nu esmu pilnīgi pārliecināta.

Tad abu karojošo pušu starpā iestājās neilgs pamiers. Mūsu

draugs amerikānis mudināja mūs lidot prom, kamēr tas iespē­jams, jo gaisa satiksme ar Buenosairesu šā pieklusuma laikā šķita atjaunota. Tajā pēcpusdienā viņa lidmašīna ielidoja no Kasado un mēs kopā ar dzīvniekiem iespiedāmies sīciņajā ka­bīnē. Pilots likās šaubāmies, tomēr izbrauca uz skrejceļa. Pēc trešā mēģinājuma mums izdevās pacelties gaisā.

- Nu ko, gaisā esam, - pilots komentēja, - cerēsim, ka tik­sim ari lejā, - un ar šo cerību mēs traucāmies uz galvaspilsētu.

Nolaišanās izrādījās gatavais murgs, sevišķi tāpēc, ka lid­lauks pēc nesenā spēcīgā lietus bija izmircis. Kad lidaparāta riteņi pieskārās zemei, tas sāka mežonīgi svārstīties no vienas puses uz otru un rēkt kā ievainots iznīcinātājs, un es jau nodo­māju, ka mēs apsviedīsimies ar kājām gaisā. Tomēr beigu bei­gās lidmašīna izlīdzināja gaitu un apstājās.

- Man tas sagādāja raizes, - pilots smaidīja, - svars bija maz­liet par lielu, un mazai lidmašīnai tas nav labi. Bet tomēr galā tikām.

Mēs pateicīgi iztrausāmies ārā un steidzāmies cauri visai pil­sētai uz lielo lidostu, kur nonācām tieši laikā, kad Branif reiss devās uz Buenosairesu.

- Paldies Dievam, mums izdevās, - Džerijs atviegloti nopū­tās. - Kaut arī bija brīži, kad man trūka pārliecības.

Visbeidzot zem mums parādījās Buenosairesas ugunis un mēs nosēdāmies galvaspilsētā, kur mūs atkal sagaidīja Gibsa kungs.

Soļodami pāri lidlaukam uz lidostas ēku, mēs īsos vārdos pastāstījām, kas noticis.

- Starp citu, ar jūsu dzīvniekiem te ir mazas nepatikšanas. Vai jums ir to veselības pārbaudes dokumenti?

- Kā gan lai es tos revolūcijas laikā būtu dabūjis? - Darels noprasīja.

- Tā es arī viņiem paskaidroju, bet jūs jau zināt, kādi tie bi­rokrāti ir. Lai nu kā, iesim aprunāties ar valdības veterināru, viņš liekas saprātīgs puisis.

Pēc Džerija ilgas pierunāšanas, puisis tiešām izrādījās sa­prātīgs.

Bebita bija ļoti priecīga mūs redzēt un, protams, bija sarunā­jusi dzīvniekiem naktsmītni Rafaela vecmāmiņas mājā. Nāka­majā dienā tos vajadzētu pārvest uz viņas drauga māju Buenos­airesas priekšpilsētā Belgrano.

Viesojoties Rafaela vecāku estansijā netālu no galvaspilsētas un pašā pilsētā iepērkoties pie dzīvnieku tirgotājiem, mums izdevās savai niecīgajai kolekcijai pievienot vēl dažus zvērus. Es savukārt biju tīri labi iemanījusies būru meistarošanā, pārtikas iepirkšanā spāņu valodā, atļauju medībās un mūsu dzīvnieku sagatavošanā turpmākajam trīs nedēļu ceļojumam uz Angliju.

Pēdējā dienā, kad pārguruši bijām beiguši cīniņus ar Argen­tīnas muitu un itin visiem ostas teritorijā uzrādījuši savus dokumentus, mēs galu galā atradāmies uz kuģa Blue Star klāja un, stāvēdami pie treliņiem, mājām ardievas visiem mīļajiem draugiem. Man bija no sirds žēl aizbraukt no šīs skaistās zemes, un es pati sev nosolījos, ka mēs vēl atgriezīsimies. Un tad nekas vairs nepiespiedīs mani no Argentīnas doties kur citur.

Mūsu rūpju bērni uz priekšējā klāja ierīkojās pavadīt nakti zem kuģa sarūpētā brezenta, un mēs agri devāmies pie miera, jo nākamajā dienā bija daudz darāmā: jau mazā gaismiņā jāsa­šķiro būri un jāpabaro dzīvnieki. Tomēr, pirms pamest dzīv­niekus, Džerijs vēlreiz pabaroja Sāru no pudelītes un viņu mīļi apskāva.

- Viņa ir tik mīļa mazulīte, - viņš teica, un tad sērīgi pie­bilda, - kaut jel mēs varētu turēt viņu kajītē.