Zvēri manā gultā

5. nodala

Kaimiņi sākumā priecājās par mūsu zoodārzu pagalmā un centīgi interesējās par mūsu "draugu" labklājību un veselību, un arī mēs darījām visu iespējamo, lai uzturētu teritoriju glītu un tīru, turklāt nepievilinātu mušas. Izturīgākie dzīvnieki - civetas, mangusti un lielākie pērtiķi - mitinājās lielā telti pļavā aiz mājas, putniem bija uzkonstruēta īpaša nojume no Dexion un apvilkta ar brezentu. Vārgākie dzīvnieki, tādi kā vāveres, atsevišķi putni un bušbēbiji, dzīvoja Sofijas brāļa sagatavotajā garāžā. Milzīgu problēmu sagādāja rāpuļi, taču mums palīgā nāca Peintonas zoodārzs un piedāvāja mājvietu itin visiem. Tas bija liels atvieglojums, jo mēs nekad nebūtu varējuši sa­viem rāpuļiem nodrošināt mājokļos nepieciešamo siltumu. Arī lielā šimpanze Minnija dzīvoja mūsu būvētajā būrī, bet viņas paradums augu dienu bez apstājas spiegt izraisīja sašu­tuma vētras, un arī šoreiz Peintonas zoodārzs mūs izglāba.

Viss bija noorganizēts teicami, un neviens no dzīvniekiem necieta nekādas grūtības, ja nu vienīgi no pārlieku lielas mūsu uzmanības. Vietējais dārzeņu tirgotājs izrādījās ārkārtīgi vēr­tīgs piegādātājs un apgādāja mūs ar visdažādākajiem nepiecie­šamajiem augļiem un dārzeņiem - kā likās, itin bieži par sliktu savai peļņai -, un ari tuvējais dzīvnieku barības tirgotājs vien­mēr sagādāja tādu gaļu, kāda mums bija Vajadzīga. Laikam gan visizpalīdzīgākie izrādījās puiši no RSPCA un Sanitārās inspek­cijas, kuriem nācās mūs apciemot pirmajās dienās pēc mūsu ierašanās un apliecināt savai priekšniecībai, ka dzīves apstākļi šeit atbilst normai. Viņi atzina atbilstību visos punktos, kaut arī kaimiņi apgalvoja, ka mūsu dzīvnieki aplaiduši viņu vistas ar blusām. [33]

Čalmondelijs, bez šaubām, dzīvoja mājā luksusa apstākļos, viņu aplidoja dūdojošas sievietes un ļāva darīt visu, kas ienāk prātā. Vienīgos sodus viņš saņēma vai nu no Džerija vai manis, un diemžēl viņam ātri vien sagrozīja galvu cilvēki no laikrakstiem, televīzijas un parasti garāmgājēji, kuri ļoti vēlējās satikt šo draudzīgo radījumu. Čalmondelija dienas gaita bija gaužām vienkārša - no rīta viņam pasniedza lielu tasi tējas ar pienu, tad ietērpa eksotiskos svīteros, kurus šimpanzei bija no­adījusi mana vīramāte "lai viņš nesaaukstētos, dārgais". Dienas atlikušo daļu viņš pavadīja, tiranizēdams mājas iemītniekus; līdz vakaram, kad viņu ar lielu tasi šokolādes dzēriena izdevās iedabūt gultā, mēs, pārējie, jutāmies līdz pēdējam pārguruši un nokaitināti. No sākuma Čalmondelijs gulēja Darela kundzes istabā, līdz mēs atklājām, ka viņa pa vakariem pārstājusi lasīt, jo gaisma traucējot pinkainajam briesmonim. Mēs aši pārcēlām pērtiķi uz mūsu istabu, kur viņš drīz vien iemācījās samierinā­ties ar gaismu, troksni, cigarešu dūmiem un visu citu, turklāt viņa veselība un labklājība nepavisam no tā necieta. Čalmonde­lija iemīļotākā izklaide bija šūpoties viesistabas aizkaros, šajā istabā viņam bija nebeidzamas pieņemšanas stundas apkārtnes bērniem. Viņš sadraudzējās ar kādu Margaretas īrnieku mazo dēlēnu, un abi lieliski pavadīja laiku, spēlēdamies ar ķerru, kaut ari parasti rezultātā nabaga Džonam Hokeram, pūšot un elšot, nācās ķerrā vadāt brango šimpanzi apkārt pa dārzu. Vēl viena Čalmondelija iecienīta medību vieta bija golfa laukums avēnijas galā. Tur viņš rāpās kokos, meta kūleņus, trenkāja suni un pievērsa viena otra nomocīta golfa spēlētāja uzmanību, bieži vien par ļaunu viņa spēles rezultātam. Kad viņš no šīs rotaļas nogura, Hokeru bērnu ratiņos viņu kā tādu austrumu vald­nieku ceremoniāli aiztransportēja atpakaļ uz māju - parasti arī to darīja mazais Džons.

Brīvajā laikā no Čalmondelija Sentdžona izklaidēšanas mēs izklaidējām arī vietējās un nacionālās preses pārstāvjus, kuri līdzjūtīgi uzklausīja Džerija izklāstus par Bornmutas zoodārza ideju. Pilsētas tēvi piekrita šai domai, un daži departamenti pat piedāvāja piemērotas vietas, tomēr, pārbaudot tuvāk, tās diem­žēl šāda vai tāda iemesla dēļ izrādījās nederīgas.

Tajā laikā mēs pirmo reizi nopietni centāmies ielauzties televīzijā un iepazināmies ar Toniju Soperu, kurš tobrīd produ­cēja programmu Look. Rezultātā Tonijs atbrauca uz Born- mutu, lai noskatītos mūsu Bafutā uzņemto filmu, un pēc smaga montāžas darba galu galā dienasgaismu ieraudzīja mūsu pirmā programma "Uz Bafutu pēc zvēriem". Programmas veidols ar nolūku bija netradicionāls, un Tonijs īpaši nopūlējās izvairīties no parastās prakses, kad divi cilvēki sēž cietos krēslos, stulbi blenž kamerā un nododas ne īpaši saturīgai jautājumu un at­bilžu apmaiņai. Mūsu dzīvoklis tika pārveidots par studiju. Mūsu suns Džonijs, par laimi, šo vietu uztvēra kā īstās mājas, toties mēs pieļāvām liktenīgu kļūdu, veltīdami trīs epizodes Čalmondelijam, kurš, līdzīgi visiem dzīvniekiem, nekad neuz­vedās, kā paredzēts. Tā vien likās, ka mūsu dārgais pērtiķis, tik bieži parādīdamies tādās slavenās programmās kā Tonight, jau bija tik ļoti pārņemts ar savu personību un savu īpašo stāvokli, ka kļuva uzpūtīgs un negrasījās nevienam piekāpties. Šos rai­dījumus gan kritiķi, gan skatītāji uzņēma ar stipri dalītām jūtām, tomēr no mūsu viedokļa tam visam bija vērts iet cauri, jo programmas veidošanas laikā mēs lieliski iepazinām gan televīziju, gan paši sevi. Droši vien vissvarīgākā mācība bija at­klāsme, ka Darels nejūtas labi televīzijas studijā; tātad, ja viņš grasījās veidot karjeru šajā virzienā, viņam vajadzēja filmēties notikuma vietā, nevis pārcelt visu uz studiju. Es pati gan dievi­nāju televīziju, taču mēs abi to uztvērām vienīgi kā skatlogu dabas aizsardzības nozīmīguma demonstrēšanai.

Kad mēs visi jau sākām zaudēt cerību jebkad atrast ideālu vietu savam zoodārzam, saņēmām vēstuli no Pūlas pilsētas valdes sekretāra. Izrādījās, turienes municipalitāte nopietni interesējusies par zoodārza ideju un varēja piedāvāt teicamu vietu. Darels ar lielu sajūsmu pieķērās šai iespējai, jo gads tu­vojās beigām un visai drīz laiks kļūs pārāk auksts dzīvnieku turēšanai zem klajas debess, tāpēc bija ļoti svarīgi kaut ko darīt labi ātri. Ikviens, kam bijušas darīšanas ar vietējiem varas­vīriem, zinās, cik daudz vilšanās šāds kontakts spēj sagādāt, un ka tādu apzīmējumu kā "ātri" un "steidzami" viņu leksikā nav. Vieta, kas municipalitātei padomā, bija gluži jauka - veca māja Džordža stilā un tai piederoša teritorija pašā Pūlharboras malā. Vieta bija visādā ziņā teicama, izņemot to, ka māja atradās ļoti sliktā stāvoklī un tās savešanai kārtībā vajadzētu milzum daudz naudas. Tas pats attiecās uz palīgbūvēm un dārznieka namiņu, kuru patiesībā pienāktos nojaukt un uzbūvēt no jauna. Tomēr mēs neatkāpāmies un nākamo astoņpadsmit mēnešu gaitā izšķiedām šausmīgi daudz laika un naudas, pūlēdamies atrast paņēmienu, kā apmierināt visdažādākās pilsētas domes prasī­bas un pierunāt musu banku Londona aizdot desmit tukstošus

mārciņu.

Drīz kļuva nepārprotami skaidrs, ka mēs nevarēsim laikā tikt pie telpām, kur ziemā izmitināt dzīvniekus, bet tad Da­relam prātā iešāvās lieliska ideja.

- Kāpēc gan nepierunāt kādu no vietējiem lielveikaliem iz­vietot savā pagrabstāvā mazu zoodārzu kā Ziemassvētku iz­priecu pircējiem?

- Ir vērts pamēģināt, - es piekritu, un visbeidzot Dž. Dž. Allens mums piedāvāja telpas uz ļoti pieņemamiem noteiku­miem. Viņi piekrita pēc mūsu projekta uzbūvēt savā pagrabā būrus, vidū izveidojot dārgumiņa Čalmondelija bērnistabu. Mēs savukārt apņēmāmies tur nogādāt nepieciešamos dzīvnie­kus, kalpotāju, kas tos apkops un pabaros, un, protams, visu barību; iespējamos ienākumus mēs sadalītu līdzīgi. Mēs bijām iedzīti pārāk lielā izmisumā, lai strīdētos, bet domājām - ja va­rēsim kaut vai maksāt kādam algu par dzīvnieku pieskatīšanu, tas būtu jau vienas problēmas risinājums. Pārējos dzīvniekus varētu izmitināt Peintonas zoodārzā, un mēs bijām ārkārtīgi pateicīgi zoodārza vadībai par dzīvnieku aprūpēšanu un paba­rošanu, jo tie jau ilgi bija pamatīgi placinājuši mūsu niecīgo kapitālu; turklāt Darels, pārlieku aizņemts ar pārrunām Pūlā, nebija vajadzīgajā noskaņojumā jaunas grāmatas rakstīšanai.

Darījums ar Allenu nesagādāja ne mazākās raizes, līdz kādā svētdienas rītā, kad mēs baudījām atpūtu un priecājāmies, ka šodien nekur nav jāiet, iezvanījās telefons. Margareta iestei­dzās istabā.

- Džerij, zvana no Bornmutas policijas. Pie Allena kaut kas atgadījies. Vai parunāsi ar viņiem?

Darels pietrūkās no krēsla. Drīz vien viņš atgriezās istabā, pūlēdamies uzvilkt mēteli.

- Sasodītā babuīniete Džordžīna kaut kā tikusi ārā no būra un tagad demolē veikala skatlogu. Es izsaucu taksi, un jums vi­siem jābrauc man līdzi, - viņš nobrēca un izsteidzās no istabas. Kad beidzot nokļuvām pie veikala, mums nācās lauzt ceļu cauri skatītāju pulkam, kas blenza skatlogā. Džordžīna tur iekšā no sirds uzjautrinājās, lēkādama pa gultām un griezdama jautru danci. Darels, ārkārtīgi satraukts, steidzās uz mūsu pusi.

- Tu un Margo apsargāsi šo ieeju, bet es ar diviem policis­tiem centīšos to lopu iedzīt stūrī.

Cilvēki gan veikalā, gan tā ārpusē vēl vairāk iedrošināja Džordžīnu, un viņa patiesi baudīja tai izrādīto uzmanību, taču visbeidzot aptvēra, ka Darela garastāvoklis - tieši otrādi - kļūst arvien nelāgāks. Džordžīna allaž uzvedās kā īsta gļēvule, droši vien ķircināšanas un sitienu dēļ, ko viņai kādreiz bija nācies piedzīvot kā publikas uzjautrinātājai kādā Āfrikas bārā, no ku­rienes mēs viņu izglābām. Viņa pēkšņi ciešā tvērienā piekļāvās viena policista kājai un sāka spiegt. Paklausīdams Džerija rīko­jumam, policists stāvēja mierīgi, līdz Džerijam izdevās atbrīvot viņa kāju un ieslodzīt Džordžīnu atpakaļ būrī.

- Nu gan, ser, es jau domāju, ka gals klāt, - nabaga kruķis atzinās, slaucīdams sviedrus no pieres.

- Jūs rīkojāties gaužām pareizi, un es vēlos jums visiem pa­teikties par palīdzību.

- Nekādu grūtību, ser, - policists apgalvoja, - un, jāsaka, tās vismaz bija pārmaiņas pēc ņemšanās ar pusaudžiem.

Nabaga veikala direktors, kas bija steigā atsaukts no mājām, kaut ko murmināja par nodarīto zaudējumu aprēķināšanu - par laimi, tie bija nenozīmīgi, salīdzinot ar teorētiski iespē­jamo -, toties mēs visu atlikušo dienu nervozi nosēdējām pie telefona, gaidīdami vēl kādu zvanu no veikala; par laimi, nekas vairāk neatgadījās.

Atlikušajā laikā, ko dzīvnieki pavadīja Allena veikalā, nekādi starpgadījumi nenotika, turklāt ekspozīcija bija tik veiksmīga, ka to atstāja veikalā vēl vairākas nedēļas pēc Ziemassvētkiem. Saņemtie ienākumi gan nosedza mūsu izdevumus par barību, tomēr patiesībā nevienam no mums nebija žēl, kad pasākums beidzās. Mūsu draugs, dārzeņu tirgotājs, izpalīdzēja citā vīzē - viņš nodeva mūsu rīcībā savu kravas mašīnu, lai varētu visus dzīvniekus (izņemot Boli un Mazo) nogādāt uz Peintonas zoo­dārzu, un drīz vien kaimiņi no jauna sāka ar mums sasveici­nāties. [34] pēc drudžainās rosības, kādai bijām pakļauti turpmāko pāris mēnešu laikā, likās dīvaini, ka drīkstam vārtīties pa gultu līdz astoņiem no rīta, nevis esam spiesti jau mazā gaismiņā skriet, lai pārliecinātos, vai dzīvnieki ir sveiki un veseli, nedz arī raizēties par laika apstākļiem vai cīnīties ar telts auklām (kādu nakti mums to nācās piedzīvot, jo negaidītas spēcīgas vēja brāz­mas gandrīz sagāza dzīvnieku mitekli). Čalmondelijs arī Born­mutā palika pie mums, jo bija pārāk izlutināts, lai viņu nometi­nātu zoodārzā, un Džerija māte viņu mīlēja un appuišoja gluži kā bērnu un izpildīja ikkatru viņa vēlēšanos. Pat Sofija, kurai gan pienāktos būt prātīgākai, izturējās pārlieku mīļi pret Čal- mondeliju, un kādu rītu es viņu pieķēru, viesistabā pastaigā­joties šurpu turpu ar pērtiķi uz galvas.

- Viņam tā patīk, - Sofija taisnojās, kad es viņu rāju, - un

viņš taču vēl ir mazulītis.

Pārrunas ar Pūlas vadību nebeidzami vilkās garumā, tomēr visbeidzot mēs nonācām pie vienošanās, kas apmierināja abas puses, un Hārts Deiviss apsolīja dot garantiju desmit tūkstošu mārciņu bankas aizdevumam, jo saprata, ka zoodārzs dos mate­riālu nebeidzamai grāmatu straumei un viņam būs ekskluzīvas to izdošanas tiesības.

Tomēr šī noma galu galā izrādījās neiespējama. Bija pilnīgi skaidrs, ka lielākā daļa no desmit tūkstošiem izies vienīgi mājas un palīgbūvju īpašajam remontam, un tas neatbilda mūsu mērķiem - galvenais taču bija ierīkot visdažādākās nepiecieša­mās ierīces un būves, kā arī ievilkt apkuri, apgaismojumu un tamlīdzīgas būtiski svarīgas ērtības. Darels jutās rūgti vīlies, un mēs negribīgi nācām pie atziņas, ka jāatmet doma par zoo­dārza ierīkošanu Pūlā. Pūlas pilsētas valde uzskatīja, ka esam viņus nelāgā kārtā nodevuši, taču šie ļaudis nespēja aptvert, cik daudz laika un naudas mēs bijām izšķieduši pārrunu laikā un cik svarīgi mums tagad doties vēl vienā ceļojumā, lai turētu līdzi mūsu izdevēja tempiem. Nabaga Darels vai juka prātā no uztraukuma.

- Ja kaut ko nedarīsim visdrīzākajā laikā, mēs zaudēsim dzīvniekus, kuri tagad mitinās Peintonā.

Mēs bijām noslēguši vienošanos ar zoodārzu: ja līdz noteik­tam laikam neatprasīsim dzīvniekus, zoodārzs tos paturēs savā īpašumā. Šāda vienošanās bija pavisam godīga, jo viņi ta<*u lielāko gada daļu bija šos dzīvniekus izmitinājuši un barojuši.

- Varbūt dosimies vēl vienā ceļojumā un izvairīsimies no šīs ķēpas? - es ierosināju.

Džerijs pieķērās šai idejai, un tika nolemts vēlreiz atgriezties Argentīnā, taču šoreiz nekur prom no tās neceļot.

Pirms aizbraukšanas vajadzēja atrisināt vairākas problēmas, no kurām nopietnākās bija mūsu zoodārza nākotne un Čal­mondelija turpmākais liktenis, jo ap to laiku viņš bija kļuvis par diezgan lielu apgrūtinājumu, un neviens, izņemot pašu Darelu, netika ar pērtiķi galā.

- Lai nu kā, turpināsim attīstīt Argentīnas ceļojuma ideju. Ar zoodārza un Čalmondelija jautājumiem tiksim galā tad, kad Argentīnai viss būs sagatavots.

Tā nu mēs ar Sofiju ķērāmies pie darba. BBC bija aizrāvusi doma par šo ceļojumu, kaut arī viņi baidījās, ka nevarēs nosū­tīt operatoru kopā ar mums. Tomēr viņi piedāvāja noslēgt lī­gumu par jebkādas filmas izrādīšanu, ko mēs uzņemtu paši. No jauna vērsāmies pie saviem vecajiem draugiem ārlietu minis­trijā un Argentīnas vēstniecībā, un visi izrādījās tikpat izpalī­dzīgi kā pirms četriem gadiem.

- Zini, tā vien liekas, ka pirms došanās ceļā man jānodod Hār- tam Deivisam vēl viena grāmata, bet, godīgi sakot, es nejūtos spējīgs šobrīd aprakstīt Āfrikas ceļojumu, - Darels ieminējās.

- Kā būtu, ja publicētu visus tos uzstāšanās scenārijus, kurus tu gatavoji BBC7 .

- Kādus scenārijus?

- Nu, tos, kurus tu nosauci par "Saskarsmi ar dzīvniekiem". Atceries, cik tiem bija lieli panākumi un cik daudzi cilvēki rakstīja un lūdza atsūtīt kādu kopiju?

- Tu domā, ka Hārtam Deivisam tie patiks?

- Tomēr labāk nekā nekas, - es neatlaidos, - un gan jau Spensers dos kādu padomu.

Spenseram šī doma likās laba, tomēr viņš vēlējās vispirms izlasīt scenārijus un tikai tad pieņemt lēmumu. Kad bijām sa­ņēmuši Spensera piekrišanu, stāstu sakārtošana un sasaistīšana ar īsu ievadu vairs nekādas pūles nesagādāja. Ralfs Tompsons sagatavoja grāmatai vairākas burvīgas ilustrācijas, un, visiem (izņemot mani) par lielu pārsteigumu, cilvēki šo grāmatu uzņēma pavisam labi, kaut arī panākumi bija pieticīgi.

- Tas ir gluži kā gūt samaksu vēlreiz par jau padarītu darbu, - Sofija smējās, - bet nedomāju, ka tev kaut kas tāds izdosies vēl­reiz.

Lai nu kā, tas deva Hārtam Deivisam jelkādu nodarbošanos mūsu prombūtnes laikā.

Taču mūsu galvenās rūpes bija izplānot ceļojumu visos sī­kumos. Džerijs bija neprātīgi aizrāvies ar Darvina grāmatu "Ceļojums ar "Blglu"" un slepus kāroja doties uz Patagoniju, lai savām acīm redzētu pingvīnus, kotikus un jūras ziloņus, kas mita piekrastē.

- Nekad vēl neesmu dzīvojis lielu dzīvnieku vidū, - viņš teica. - Tam jābūt kaut kam aizraujošam.

Mēs ar Sofiju tikai aši saskatījāmies.

- Tās vismaz būtu pamatīgas pārmaiņas pēc visiem šiem zoodārziem, bankām, īres naudām, mērniekiem un pilsētu domēm, - es smējos, - un es laikam gan labprātāk diskutētu par saliekamajiem būriem un ceļu stāvokli.

Mēs apvaicājāmies automobiļu ražotājiem, varbūt tie reklāmas nolūkos mums varētu piešķirt kādu lendroveru, taču viņi gluži pamatoti uzskatīja šādu darījumu par neizdevīgu, jo Dienvidamerikas tirgus vienmēr ir ierobežots; tā vietā viņi mums par lētāku naudu piedāvāja īpašu modeli tāliem ceļoju­miem - ar divtik lielu benzīna bāku un vēl citiem uzlaboju­miem. Šis piedāvājums bija liels atspaids, un uz tādiem pašiem noteikumiem mēs dabūjām ari treileru. Šoreiz es biju nolē­musi pati uzraudzīt jūras ceļojuma biļešu pasūtīšanu, jo nevē­lējos vēlreiz piedzīvot iepriekšējā kuģojuma neveiksmi. Nabaga Darelam šis gads dažādu iemeslu dēļ bija gaužām ļauns, un es cerēju, ka ceļojums viņam nāks par labu. Blue Star ļaudis bija ļoti pretimnākoši un solīja mums rezervēt vietas uz viena no saviem kravas kuģiem.

Biju iedomājusies, ka jautājums par zoodārzu pilnībā no­likts uz augstākā plaukta, taču nebiju ņēmusi vērā Darela stūr­galvību.

- Kaut kur vadošos amatos pilnīgi noteikti jābūt saprātīgiem cilvēkiem ar vērienīgu skatījumu un bez veco, labo pilsētplāno- tāju uzliktajiem žņaugiem, - viņš kādu dienu rūgtā balsī no­stenējās. Pirms vēl aptvēru savu sakāmo, biju ierosinājusi Nor- mandijas salas.

- Tur ir labāks klimats nekā šeit un arī valdība saprātīgāka - šķiet, ka ir vērts pamēģināt.

- Lieliska doma, tomēr es tur nepazīstu nevienu, kas varētu mums palīdzēt, arī laika gandrīz vairs nav.

Taču palīdzību mēs saņēmām, turklāt no pavisam negai­dītas puses. Darels pieteicās viesos pie Rūperta Hārta Deivisa, lai pateiktos viņam par palīdzību bankas aizdevuma lietā un paskaidrotu, kāpēc nebūs vajadzības to izmantot. Hārts Dei­viss gaužām sadrūma par mūsu neveiksmi Pūlā.

- Tev noteikti izdosies atrast kādu citu vietu, Džerij. Jābūt ļoti daudzām iespējām.

- Tev noteikti ir laba tiesa taisnības, bet itin visur Lielbritānijā jātiek galā ar pilsētplānošanu. Džekija ierosināja Džērsiju, bet problēma ir tāda, ka mēs tur nevienu nepazīstam.

- Toties es pazīstu! - Rūperts atbildēja. - Tur dzīvo kāds mans vecs armijas laika draugs, un esmu pārliecināts, ka viņš darīs visu iespējamo, lai jums palīdzētu. Es viņam šodien pat aizrakstīšu. Nekad nevar zināt, varbūt viņš jūsu dēļ paveic kādu brīnumu.

Rūperta draugs dedzīgi vēlējās palīdzēt, un drīz vien mēs devāmies uz Džērsiju, kur majors Freizers mūs sagaidīja un izvadīja ekskursijā pa visu salu, lai mēs varētu aplūkot dažādus viņam zināmus pārdodamos īpašumus. Tomēr kaut kādu ie­meslu dēļ neviens no piedāvātajiem variantiem īsti nederēja. Mēs nevarējām atļauties maksāt šaušalīgi augstas cenas, kādas tolaik Džērsijā pieprasīja, tāpēc vajadzēja kaut kur atrast īpa­šumu ilgtermiņa nomai ar palīgbūvēm, ko par saprātīgām izmaksām pārvērst dzīvnieku mitekļos.

- Nekrītiet izmisumā, veco zēn, - majors mierināja, - dosi­mies uz manu māju, iedzersim un parunāsim.

Les Augres muiža bija skaists īpašums, iespaidīgā tīra gra­nīta ēka celta burta U formā, katra garenā bloka galā brīnišķīga piecpadsmitā gadsimta granīta arka. Hjū Freizers nepārpro­tami ļoti lepojās ar savu īpašumu un ar mīlestību izrādīja mums granīta palīgbūves. Tur bija sidra spiede, govju kūtis un garāžas, skaists dārzs ēkas aizmugurē, vienu no granīta sienām klāja akmensdārza augi. Bija arī liels dīķis un iegrimusi pļava.

- Hjū, šī vieta ir brīnišķīga, - Džerijs teica.

- Jā, domāju, ka šī ir viena no skaistākajām muižām šajā salā, - mūsu namatēvs piekrita. Darels paskatījās uz mani un pasmējās.

- Vai šeit nevarētu iekārtot jauku zoodārzu?

- Jā, noteikti, - es piebildu.

- Vai jūs runājat nopietni? - Hjū apvaicājās.

- Es nopietni domāju, ka šī vieta ir teicama zoodārza ierīko­šanai, bet jums šāda doma noteikti nepatiktu.

- Patiktu gan, mīļo zēn, jo esmu secinājis, ka šīs vietas uztu­rēšana man izmaksā mazliet par dārgu, un arī mana sieva lab­prāt vēlētos pārcelties atpakaļ uz Angliju.

- Bet, Hjū, es nekādā gadījumā nevarēšu atļauties to nopirkt!

- Nē, nē, protams, toties es biju domājis jums to iznomāt. Iesim iekšā, iedzersim un parunāsim.

Un tā mēs gandrīz vai pēdējā mirklī atguvām savus dzīv­niekus. Peintonas zoodārzs ārkārtīgi laipni piekrita tos paturēt pie sevis, kamēr mūsu zoodārzs būs sagatavots. Hjū Freizers apsolīja visu nokārtot ar Džērsijas varas iestādēm, jo mums līdz braukšanai uz Argentīnu bija atlicis vairs tikai mēnesis.

Pāris dienas vēlāk mēs vēlreiz aizbraucām uz Džērsiju, lai satiktos ar senatoru Kričevski, kas tolaik tur bija galvenais tū­risma pārzinis; viņš gan mūs, gan pašu zoodārza ideju uzņēma ar milzīgu entuziasmu un apsolīja palīdzēt, cik būs viņa spēkos. Arī pārējie satiktie varas vīri bija tikpat pretimnākoši un saprata nepieciešamību visas formalitātes nokārtot tādā steigā. Hjū Freizera advokāts noteica piemērotu nomas maksu, un nomas līgums tika parakstīts patiešām divdesmit četras stundas, pirms mēs Plimutā sēdāmies kuģī. Džerijs paguva arī satikties ar savu kādreizējo partneri, kurš piekrita pārvaldīt īpašumu un vadīt zoodārza veidošanu.

- Man tik ļoti gribētos palikt Džērsijā un pašam ierīkot zoo­dārzu, - Džerijs domīgi noteica, vērodams attālināmies Plimu- tas krastus.

- Es saprotu, bet tavai dzīvei jāturpinās, tu to labi zini - īpaši tagad, kad esi ieķīlājis savu nākotni šā zoodārza vārdā. Lai kā būtu, tev būs lemts prieks vest dzīvniekus uz savu paša zoo­dārzu, un to noteikti ir lieliski apzināties.