Zvēri manā gultā

4. nodala

Dzīvnieku vešana pāri jūrai man bija vēl viens jauns pārdzī­vojums; doma par kaut ko tādu mani šausmināja, jo es ne tikai ļoti slikti panesu jūras braucienus, bet arī biju pārliecināta, ka pastāvīgās rūpes par dzīvniekiem nokaus visu prieku, kādu šis ceļojums varētu sagādāt. Tomēr, lai cik dīvaini izklausītos, man vienkārši nebija laika justies slikti vai pat domāt par jūras slimību, jo no pašas pirmās dienas uz kuģa mēs pastāvīgi bijām ļoti aizņemti. Drīz vien izstrādājām regulāru dienas kārtību: rītausmā, ar tējas tases palīdzību pamodušies, mēs nostreipu- ļojām uz priekšējo klāju un ķērāmies pie būru tīrīšanas un ēdiena trauku mazgāšanas. Kad jūra bija mierīga un laiks silts, darbs nelikās īpaši sarežģīts, tomēr ar katru brīdi tas zaudēja pievilcību, jo tuvāk nācām Ziemeļeiropas ūdeņiem ar turienes parastajām ledainajām brāzmām. Paraguay Star kapteinis un komanda darīja visu iespējamo, lai dzīvnieki justos labi, un tik mazu kolekciju bija viegli turēt vienkāršajā, Čipija būvētajā konstrukcijā no dēļiem un brezenta. Ceļojot gar Brazīlijas pie­krasti, mēs varējām regulāri apsmidzināt putnus ar ūdeni (maz­gāšanās nolūkos), nebaidoties viņus apaukstēt. Sāra priecājās bez sava gala, jo viņai bija atļauts trīs reizes dienā apskraidīt visu klāju un, enerģiski taurējot, tvarstīt Džerija kājas. Jaunie virs­nieki vienmēr bija gatavi mums palīdzēt, un viens no tiem pat iedzīvojās priekšnieka dusmās, jo nokavēja savu sardzes laiku, stiepdams mums spaiņus ar ūdeni. Uz priekšējā klāja pasažie­riem nebija ļauts uzturēties, jo tas domāts vienīgi kravai, un, palūkojoties augšup, bija uzjautrinoši redzēt veselu seju jūru vērojam mūs cauri stikla starpsienai. Šīs privilēģijas darīja mūs nepopulārus pasažieru vecākās daļas vidū, kas bija pārtikuši Dienvidamerikas piekrastes iedzīvotāji, toties mēs cieši sa­draudzējāmies ar kādu pusduci citu pasažieru - mūsu pašu vecumā - un rezultātā pavadījām laiku gluži jauki, īpaši mas­kuballē, kur mēs ar Džeriju pārģērbāmies par paragvajiešiem un ieguvām pirmo vietu, tā sarūgtinādami savus konkurentus. Vēlāk mūsu draugu kajītē sarīkotā ballīte bija tik trokšņaina, ka kapteiņa nežēlībā krita vēl daži jaunākie virsnieki.

Cilvēkam, kas mokās ar negantām paģirām un sliktu dūšu, sevišķi vēl atrodoties uz kuģa klāja, nepavisam nav ieteicams mēzt no būriem milzīgus mēslu pikučus. Es nekad nesapratīšu, kā man nākamajā rītā laimējās iztikt bez karāšanās pāri bortam.

Dažādās ostās, kur kuģis pietauvojās, vecākais virsnieks ļoti laipni noorganizēja mūsu dzīvnieku pastāvīgu uzraudzīšanu, dodot mums iespēju izkāpt krastā un nopirkt nepieciešamos svaigas pārtikas krājumus; esmu pārliecināta, ka vienīgais cil­vēks, kurš patiesi priecājās un jutās atvieglots, kad kuģis visbei­dzot piestāja pie Viktorijas doka Londonā, bija kuģa kapteinis.

Lielākā tiesa mūsu niecīgās kolekcijas savu mājvietu atrada Peintonas zoodārzā, kur Sāra gluži labprāt pieņēma arī citu cilvēku mīlestību un rūpes, kaut gan savu mīļoto audžutēvu nekad neaizmirsa. Šķiršanās no šiem brīnišķīgajiem radīju­miem bija mokoši sāpīga, un es sāku nojaust, kā Darels laikam gan juties pēc saviem iepriekšējiem ceļojumiem, ka tik ļoti kāro iekārtot pats savu zoodārzu, lai nebūtu spiests šķirties no pār­vestajiem dzīvniekiem.

Ziņa par mūsu atgriešanos Bornmutā drīz nonāca Sofijas ausīs. Viņa pa šo laiku bija atradusi interesantu darbu pie vie­tējā būvuzņēmēja, tomēr mums nebija nekādu grūtību pārlie­cināt viņu, lai pamet to un no jauna atgriežas mūsu skavās.

Džerijam par sirdēstiem, Hārts Deiviss mūsu prombūtnes laikā bija nolēmis publicēt "Bafutas pēddziņus". Tas bija trie­ciens, jo viņš bija paredzējis mierīgi atpūsties, bet Āfrikas grā­matas korektūra jau gaidīja.

- Es ļoti ceru, ka viņi tā nerīkosies ik reizi, kad būšu savilcis kopā galus, - viņš stenēja, - citādi es sajukšu prātā. Laikam gan vajadzēs ķerties pie šā ceļojuma apraksta, pirms jūs visi sāksiet man plīties virsū.

Tā sākās darbs pie "Apskurbušā meža". Man diemžēl jāat­zīst, tas ne vienmēr veicās, iekams mēs ar Sofiju nesākām viņu tramdīt.

- Vai jūs, raganas tādas, spējat saprast, ka es neesmu ma­šīna? Es nevaru vienkārši atgriezt vaļā krānu, kad iegribas. Sir­snīgi vēlos, kaut tā varētu. Man jāgaida iedvesma. Jūs nudien sākat līdzināties tiem briesmīgajiem ļautiņiem, kuri man vienā gabalā atkārto, cik gauži vienkārši esot uzrakstīt grāmatu, un ka viņi paši arī rakstītu, ja vien atrastos brīvs brītiņš. Varu vienīgi vēlēties, kaut jūs pašas arī reiz pamēģinātu.

Tomēr, par spīti strīdiem un ļaunajiem skatieniem, grāmata galu galā bija uzrakstīta, un es nemaz nezinu, kurš no mums jutās vairāk atvieglots. Varēja saprast Darela nevēlēšanos aprak­stīt šo ceļojumu, jo tas tomēr savā ziņā bija cietis neveiksmi, taču Spensers Kērtiss Brauns mūs pierunāja turpināt.

- Tu taču zini, Džerij, cilvēkiem patīk lasīt par citu neveik­smēm. Tas liek viņiem saprast, ka rakstnieki galu galā arī ir tikai cilvēki. Lasīt būs interesanti arī tad, ja gūti kaut daļēji panā­kumi.

Mūs visus iedrošināja ziņa, ka World Books izraudzījušies "Bafutas pēddziņus", un šī notikuma nosvinēšanai Spensers mums visiem sarīkoja krāšņu pieņemšanu Savojas viesnīcā. Sajūsmas spārnots, Darels kādā vājuma brīdī ļāvās pierunāties un apsolīja uzrakstīt Kolinsa izdevniecībai bērnu grāmatu, kurā būtu stāstīts par trim pasaules malām, kas aprakstītas "Pārpildītajā šķirstā", "Trīs biļetēs" un "Apskurbušajā mežā". Toreiz šī ideja šķita ļoti laba, taču ne Sofija, ne es pati vēl nekad nebijām tik smagi cietušas literatūras dēļ. Kaut kāda nesapro­tama iemesla pēc Darels vienkārši nevēlējās šo grāmatu pa­beigt, un, nonākušas galējā izmisumā, mēs ar Sofiju pašas ķērāmies pie pēdējās nodaļas rakstīšanas. Protams, kad bijām to pabeigušas, ģēnijs mūsu veikumu nicīgi nosvieda malā, to­mēr šis fakts viņu iedvesmoja nodaļu pārrakstīt un beidzot tikt no tā visa vaļā.

- Džerij, dārgumiņ, - es kādu dienu ieminējos, - kāpēc tev neizstrādāt tādu sistēmu kā Larijam? Viņš katru rītu uzraksta divtūkstoš vārdu, un tad atlikušo dienas dalu var veltīt kaut kam citam.

Darels novaidējās.

- Tici man, es no sirds vēlos, kaut tā spētu, bet tā smalkā nianse ir tāda, ka viņam patīk rakstīt, man - ne. Man rakstīšana ir vienkārši veids, kā nopelnīt naudu un tādējādi atļauties strā­dāt ar dzīvniekiem, nekas vairāk. Šajā ziņā es neesmu nopietns rakstnieks, bet reportieris, kam laimējies pārdot savus smērē­jumus.

Mēs jau sākām cits citam pamatīgi krist uz nerviem, tāpēc bija īpaši jauki saņemt vēstuli no brāļa Larija, kurš tobrīd Kiprā strādāja par ziņu dienesta vadītāju, ar ielūgumu viņu apciemot.

Zinādams, cik ļoti Džerijs aizrāvies ar filmām un to uzņemšanu, Larijs ari ierosināja, ka vislabākais veids iepazīt Kipru būtu to nofilmēt. Džerijam nebija vajadzīgs vēl kāds cits iemesls, lai pa­mestu "Pudiņu salu", un drīz vien mēs atkal atradāmies dīvaina ekipējuma ielenkumā.

Tomēr, pirms paguvām aizbraukt, Džerijs saņēma uzaici­nājumu nolasīt lekciju ar demonstrējumiem Londonas Festi­vālu hallē. Šī doma viņu šausmināja, taču Hārts Deiviss to uz­skatīja par labu reklāmu grāmatām, tāpēc Džerijs beigu beigās piekrita. Par šo pasākumu uztraucās visa ģimene, jo mēs zinā­jām, cik ļoti Džerijs neieredz uzstāšanos publikas priekšā un cik cieši ir pārliecināts, ka viņam nav lektora spēju - kaut arī patiesībā viņš ir lielisks runātājs un uzjautrina ikvienu klausī­tāju, ilustrējot aprakstāmos dzīvniekus ar ogles zīmējumu palīdzību. Tā kā uzstāšanās beigās bija nolemts iepazīstināt publiku ar kādu dzīvnieku, mēs lūdzām Peintonas zoodārzu aizdot mums Sāru Hagersaku.

Lielajā dienā mēs visi ieradāmies Festivāla hallē. Sāra bija ieradusies jau agrāk un ērti iekārtojusies ģērbistabā, kuru tikko bija atbrīvojis sers Tomass Bīčems, savukārt mums, parasta­jiem mirstīgajiem, tika atvēlēts parūpēties par sevi pašiem. Kā jau paredzējām, lekcijai bija satriecoši panākumi, taču izrādes zvaigzne nepārprotami bija Sāra Hagersaka, kas skraidīja pa skatuvi, rotaļājās ar Džeriju un mežonīgi taurēja. Viņa pilnībā pieņēma no visām pusēm izteiktos slavinājumus un tik ļoti sa­traucās, ka nemaz nevēlējās atgriezties savā ceļojuma būri. Savu mīlu pret rampas gaismām viņa pauda vēlreiz, kad pēc kāda laika uzstājās savā pirmajā televīzijas pārraidē un iekaroja pat visnejūtīgāko televīzijas centra strādnieku sirdis. Tomēr, kā jau lielākā daļa dīvu, Sāra salielījās un nemitīgi pieprasīja savam zvaigznes statusam atbilstošu apbrīnu.

Mūsu ceļojums uz Kipru bija sabojāts jau no paša sākuma, un pirmā bumba sprāga, kad Larijs kokteiļu viesību laikā mūs iepazīstināja ar Kipras augstāko sabiedrību. Tā vien likās, ka mūsu ierašanās salā izrādījusies pēdējais piliens, kas licis plūst pāri Kipras iedzīvotāju neapmierinātībai ar visu anglisko. Pa­turot prātā terorisma draudus, mums, dabiski, nācās atteikties no domas ceļot pa salu valdības filmēšanas busiņā un apmes­ties pa nakti, kur iepatiksies. Tomēr radās cita iespēja - mēs iekārtojāmies Larija mājā, kas atradās brīnumskaistajā Belapai- sas ciematā uz ziemeļiem no Kirēnijas, un Džerijs sāka veidot dokumentālu filmu, lai pierādītu, cik svarīgi ir nodrošināt ūdens apgādi Kipras ciematam. Mēs labi iekļāvāmies ciemata sadzīvē, jo Larijs bija populārs un cienīts ciematnieku vidū, un arī Džerijs, kas, pateicoties Korfu pavadītajai bērnībai, gana labi runāja grieķiski un dziedāja grieķu dziesmas, tika pieņemts par savējo. īpaši cieši sadraudzējāmies ar mēru, kurš mūs izvadāja pa salu, pat tādām vietām, ko uzskatīja par Eoka teroristu cie­tokšņiem, un, pretēji nostāstiem par britiem naidīgo atmo­sfēru, mēs ne reizi visā salā pavadītajā laikā nejutāmies apdrau­dēti. Fakts, ka sapratnes trūkums sabojājis tik ilgi šajā salā valdījušās lieliskās savstarpējās attiecības, bija patiesi skum­dinošs; Larijs šis izjūtas vēlāk lieliski aprakstīja savā grāmatā "Rūgtie citroni".

Galu galā svarīgas sarunas ar televīziju piespieda mūs nepa­redzēti ātri aizbraukt no Kipras. Draugi bija piedāvājuši mums savas prombūtnes laikā uz divām nedēļām apmesties viņu mājā Londonas pievārtē, un šajā brīdi Darels nolēma likties slīpi ar dzelteno kaiti. Kā daudzi citi cilvēki, es pret šo sērgu vienmēr biju izturējusies kā pret kādu rēviju komediantu bieži piesauktu joku, tāpēc zināmā mērā satraucos par ārsta paziņo­jumu, ka slimība patiesībā ir gluži nopietna un var kļūt liktenīga, ja netiks ievēroti zināmi diētas ierobežojumi. Veselas divas ne­dēļas es vīrišķīgi centos gatavot tādas maltītes, kas spētu atdzī­vināt Džerija panīkušo apetīti, taču nekad iepriekš nebiju aptvē­rusi, kādas nepatikšanas laulībai var sagādāt stingra beztauku diēta - īpaši tad, ja viens laulātais drīkst neierobežoti mieloties ar tādiem pierastiem produktiem kā sviests, olas, siers, piens, krējums un visi citi našķi, kas padara dzīvi tīkamu, savukārt ot­ram jāsamierinās ar tvaicētām zivīm, bez taukvielām ceptas gaļas un sausas maizes, turklāt jāaizmirst par alkoholu. [29]

Kad divas nedēļas bija pagājušas, Džerija māsa Margareta ieradās Londonā, lai nogādātu pagalam izvārgušo Darelu atpa­kaļ ģimenes klēpī Bornmutā. Un tur šī piespiedu dīkstāve pēkšņi iesvēla Darelā enerģiju uzrakstīt grāmatu, par kuru viņš bija runājis jau gadiem ilgi. 1935. gadā visa Darelu ģimene en masse bija pārcēlusies uz piemīlīgo Grieķijas salu Korfu un pa­vadījusi tur piecus idilliskus gadus, kurus pārtrauca vienīgi kara sākšanās. Spriežot pēc visu ģimenes locekļu nostāstiem, šis laika posms ikvienam no viņiem bija kaut kas apburošs, un Darela kundze bieži apgalvoja, ka tas bijis vienīgais laiks viņas dzīvē, kad viņa ne reizi neesot pārtērējusi kredītu. Nekad vēl nebiju redzējusi Džeriju tā strādājam - vārdi patiešām plūda no viņa, un nabaga Sofija ar pūlēm spēja tikt līdzi. Pēc sešu ne­dēļu darba un simt divdesmit tūkstošu vārdu radīšanas Darels eleganti sabruka. Grāmata bija galā - un viņš gandrīz tāpat.

"Manai ģimenei un citiem zvēriem" bija neiedomājami pa­nākumi, par ko neviens no mums nebija ne mirkli šaubījies. Tai piemita visas bestsellera īpašības: eksotiska sala, traka ģimenīte un milzums zvēru. No grāmatas strāvoja saules siltums un brī­vības dvesma, tā patika pat kritiķiem. Vēl pēc desmit gadiem šo grāmatu pārdeva vairāk par visām citām. Kaut ari sagādā­jusi mums daudz draugu visā pasaulē, tā diemžēl pārvērta Korfu par tūristu apsēstības objektu - lielisks sasniegums kor- fiešiem un Grieķijas ekonomikai, taču skumjš fakts Dareliem, jo viņi mīlēja salu tādu, kāda tā bija toreiz. Lielākos smieklus ģimenes vēsturē izraisīja fakts, ka tieši šo grāmatu izraudzījās par vienu no angļu valodas grāmatām vidējās izglītības sertifi­kāta iegūšanai literatūrā. Darels nekad nebija gājis parastā skolā, viņu bija mācījuši neskaitāmi mājskolotāji - ekscentris­kas personības, kas viņam bija iemācījušas itin visu, izņemot nepieciešamās iemaņas lasīšanā, rakstīšanā un rēķināšanā. To­mēr viņš saņēma milzum daudz vēstuļu no pateicīgajiem mo­cekļiem, kuri apgalvoja, ka nu vismaz angļu literatūras eksā­mens sagādājot baudu.

"Manas ģimenes" radīšana bija prasījusi milzu pūliņus, na­baga Darels nu jutās pagalam sanīcis, un tāpēc tika nosūtīts uz Sili i salām Britānijas vistālākajā dienvidu malā atgūt spēkus. Džerijs gluži labi pazina šis salas, toties es tur vēl nekad nebiju bijusi, un mēs pavadījām divas klusas, vējainas nedēļas pastai­gājoties, pētījām akmeņainos dīķus, vērojām putnus un kopā ar tur satikto dāmu-ornitoloģi dzērām mājās darinātu pasti- naku vīnu.

Kad Džerijs bija pilnībā atkopies, viņš sāka apsvērt vēl kādu ceļojumu, šoreiz apņēmies vairāk koncentrēt uzmanību uz filmēšanu. Mēs nopirkām krietni dārgu Vācijā ražotu kinoka­meru un nedēļām ilgi grimām nepareizi attīstītu filmu rituļos, kamēr Darels iemanījās šajā procesā. Pēc pamatīgām pārdo­mām Džerijs nolēma, ka piemērotākā vieta labas filmas veido­šanai, kas veltīta dzīvnieku vērošanas ekspedīcijā, būtu Kame­rūna, vēl precīzāk - viņa vecā drauga un pudelesbrāļa Bafutas

Fona karaļvalsts. Viņš tur bija ciemojies jau divas reizes un pamatoja lēmumu ar domu, ka, ķeroties pie tik sarežģīta projekta kā filmēšana, ir ļoti svarīgi atrasties labi pazīstamā vidē, ar kuras cilvēkiem var saprasties un, kas vēl jo svarīgāk, - uz kuras dzīvniekiem var paļauties.

Tā kā šī operācija solījās izvērsties plašāka nekā jebkad agrāk, es ierosināju ņemt Sofiju līdzi, ja vien viņa vēlēsies braukt. So­fijai nenācās to teikt divreiz. Mēs nolēmām vērsties pie dažā­diem rūpniekiem un lūgt viņu atbalstu - ne finansiālu, bet ma­teriālu, solot nodrošināt publicitāti apmaiņā pret viņu ikdienas vajadzībām nepieciešamo ražojumu izmantošanu. Tika uzrakstīta pamata vēstule, un, par spīti Sofijas tieksmei atsauk­ties uz Džeralda Darela daudzajām tuberkulozes lēkmēm un pārliecināt vēstules saņēmēju, ka viens no ceļojuma galvena­jiem mērķiem ir savākt materiālu jaunai žūpošanai, [30] atsaucība bija milzīga.

Britu dzelzceļa izsūtāmais un pastnieks beidzās vai nost, pie­gādājot milzīgos sūtījumus, toties mums nekad neapnika tos izsaiņot un sajūsmināties par atsūtīto preču daudzveidību. Sūtī­jumos varēja atrast itin visu - plastmasas bļodas un spaiņus, galdniecības darbarīkus, zāles dzīvniekiem un mums pašiem, elegantus neilona kreklus un zeķes, zābakus, saliekamās gultas, tējas maisiņus, tīklus, saliekamo laivu, elektrības ģeneratoru - patiesību sakot, mums bija pietiekami daudz mantu, lai apgā­dātu nelielu armiju. Pārējiem mājas iemītniekiem pagalam apnika tas, ka ieejas durvis pastāvīgi aizsprostoja kāda pēcpuse, kuras īpašnieks bija noliecies pār atvērtu kasti, vai tas, ka visur mētājās auklu gali, un nabaga Margareta nespēja vien no­mierināt aizkaitinātos īrniekus. Kad viss beidzot bija sasaiņots, vajadzēja divas lielas kravas mašīnas, lai to nogādātu uz banānu kuģi, kas gaidīja Sauthemptonā.

Ap to laiku mūsu kompānijai bija pievienojies vēl viens cil­vēks. Sākumā mēs bijām nolēmuši pieņemt tikai vienu no daudzajiem palīdzības piedāvājumiem, kurus izteica topošie dzīvnieku vācēji. Šo konkrēto jauno cilvēku mēs izvēlējāmies tāpēc, ka viņam ļoti patika rāpuļi, un Kamerūna bija teicama vieta īpaši dīvainu sugu pārstāvju meklēšanai. Tā kā tuvojās Ziemassvētki, Sofija bija lūgusi atļauju pievienoties mums vē­lāk, jo vēlējās svētkus pavadīt kopā ar ģimeni, un kuģis, ja ne­skaita kapteini un komandu, piederēja mums trijiem vien. Pats ceļojums bija brīnišķīgs - gluži kā ceļojot ar personīgo jahtu.

Āfrika kā kontinents man nekad nebija likusies saistoša, katrā ziņā nejutu tādu "aicinājumu" kā Livingstons, taču desmit dienas vēlāk es stāvēju piestātnē Britu Kamerūnas galvenajā pil­sētā Viktorijā un vēroju, kā mūsu bagāžu no lihtera iekrauj kravas mašīnās vai inammy wagons, kā tos dēvē Rietumāfrikā. Mūsu ceļojumam uz Bafutu vajadzēja noritēt divos posmos, īsu brīdi apstājoties Mamfē, kur Krosas upes krastos reiz bija atra­dusies Džerija apmetne. Mums gadījās parastā neplānotā saķer­šanās ar vietējo muitu, kura kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ grasījās konfiscēt mūsu alumīnija Dexion krātiņu (tas atgā­dināja milzīgu rotaļu konstruktora komplektu), kuru ražotāj­firma bija tik dāsni piegādājusi. Mēs sacēlām tādu brēku, ka beigu beigās muitnieki piekrita krātiņu atdot. Par to savukārt ārkārtīgi pārskaitās muitas priekšnieks, kurš atsaucās uz vārdu Pains Ko- fins. [31] ierodoties mamfē, mums atkal iznāca nesaprašanās ar muitu - šoreiz pārkāpums tika nosaukts par "nelegālu revolveru turēšanu īpašumā", jo ierocis Rietumāfrikā ir nelegāls priekš­mets, ja vien īpašniekam nav paša Nigērijas gubernatora iz­dotas speciālas atļaujas. Muitniekiem par sarūgtinājumu, mums šāda atļauja bija.

Ceļojums cauri valstij bija gauži vienmuļš, ja neņem vērā sarkano putekļu mākoņus un grambainos ceļus, kas likās ne­novēršama Lielbritānijas pakļautībā esošās Āfrikas ainavas sastāvdaļa. Mani vienmēr pārsteidzis, ka francūži un beļģi varēja atļauties izbūvēt savās kontrolētajās teritorijās pieklājī­gus lielceļus, savukārt augstākais, uz ko bija spējīgi britu impē­rijas būvētāji, bija nožēlojami, šauri šķembu celiņi lielāko pilsētu nomalēs. Tomēr tas viss piederas ceļojuma priekiem, jo nekas tik ļoti nemudina palikt uz vietas kā iztricināta mugura un sāpoša galva.

Mūsu pirmā pietura bija mazā ciematā Bekebē, kur Džerijs tika apmeties savu iepriekšējo ceļojumu laikā; pie mums skrie- šiem metās Bens - viņa kādreizējais dzīvnieku kopējs, vaicāja pēc darba un pasniedza pirmo "zvēru" - melnkājainā man- gusta mazuli, kuru Džerijs pēc tam, kad bijām dzīvnieciņu no­saukuši par Tikiju, iegrūda sev aiz krekla, jo nevienu būri neva­rēja sadabūt. Pārliecinājušies, ka Bens droši iekārtojies kravas kastē kopā ar citiem puišiem (ar Džerija kādreizējā sulaiņa Piusa palīdzību mēs Viktorijā bijām nokomplektējuši veselu palīgu brigādi), mēs atkal devāmies ceļā un visbeidzot ap deviņiem vakarā ieradāmies Mamfē - United Africa Company vadītāja mājā. Mēs gaidījām mašīnās, kamēr Džerijs nozuda ļoti elegan­tajā, modernajā bungalo. Drīz viņš atkal parādījās kopā ar va­dītāju - Džonu Hendersonu. Hendersons bija apburošs, uz­jautrinošs namatēvs, un sešās nedēļās, kuru laikā mēs un mūsu "sasodītie zvēri", kā viņš tos dēvēja, apsēdām viņa māju, nekas ne viņam pašam, ne viņa komandai nelikās neizpildāms. Viņš godīgi atzinās, ka neieredz mūsu dzīvniekus, tomēr mēs paši viņam patīkot, tāpēc visu citu varot paciest.

Mamfe bija ļoti mazs ciematiņš pašos Krosas upes krastos, un, kaut gan uz īsu brīdi tajā paciemoties bija jauki, es tajā neko mīlamu nesaskatīju. Klimats bija atbaidošs - gan dienu, gan nakti karsts un mitrs. Rezultātā gan man, gan Sofijai no svied­riem radās izsitumi, kaut arī mēs regulāri mazgājāmies un zie- dāmies ar visdažādākiem patentētajiem līdzekļiem, kas solīja mūs pasargāt no šīm kaitinošajām likstām. Kopienā dzīvoja vēl kādi desmit eiropieši, visi draudzīgi un izpalīdzīgi, un viņi so­lījās izplatīt plašā apkārtnē ziņu, ka esam plānprātīgi baltie, kas vēlas pirkt zvērus. Palēnām veranda apkārt Džona mājai sāka atgādināt dzīvnieku tirgotavu.

- Ziniet, kad ieraugu verandā visus tos sasodītos zvērus, es bieži nodomāju, ka esmu nonācis pie nepareizas mājas, - Džons vārgi ieminējās, - šovakar es gandrīz aizbraucu garām.

- Paklau, Džon, - Džerijs noraizējies teica, - ja jums viņi tiešām tik ļoti nepatīk, mēs pārcelsimies uz citu vietu.

- Nerunājiet muļķības, veco zēn, es tikai jokoju. Es priecā­jos gan par jums, gan zvēriem.

Darels vēlējās atjaunot pazīšanos ar medniekiem, tāpēc mēs sagatavojāmies izbaudīt soļošanu cauri tropu mežiem uz attālo ciematu, kur mednieki dzīvoja. Rītausmā mēs grebtās kanoe laivās pārcēlāmies pāri upei, paņēmuši līdzi mugursomas ar sviestmaizēm un termosus ar aukstu ūdeni. Otrā krastā, iegā­juši mežā, mēs mundri soļojām cits aiz cita pa skaidri iemītu taku. Jau pirmajā brīdī mani pārsteidza meža klusums un pēc tam arī nomācošais karstums. Lāgiem dzirdējām putnu un zvēru saceltos trokšņus, taču nevienu no tiem neredzējām. Te nu bija negantais tropu mežs, kurā mudž mežonīgi zvēri un nāvējoši indīgas čūskas.

Pēc apmēram divu stundu ilga, nogurdinoša gājiena mēs iz- nācām meža klajumā, kur satikām divus izkāmējušus, pavecus vietējos, atspiedušos uz gariem spieķiem.

- Iseeya, Bo, - Džerijs pasveicināja.

- Esi sveicināts, masa, - viņi vienā balsi atbildēja, tad iz­plūda lauzītā angļu vārdu straumē, kuru es pilnīgi nesapratu, toties Džerijs, kā likās, spēja tai izsekot. Visbeidzot viņš iedeva abiem cigaretes un pamāja ardievas.

- Ko tas viss nozīmēja? - es vaicāju.

- Ak, neko, vienkārši sasveicinājāmies, - Darels atteica, un mēs turpinājām soļot.

Ap dienas vidu nonācām Ešobi ciematā, kura iemītnieki pa džungļu telegrāfu laikam jau tikuši brīdināti par mūsu ieraša­nos, jo visi bija sapulcējušies galvenajā "ielā" mūs apsveikt. Bija skaidri redzams, ka viņi priecājās atkal satikt Džeriju. Visi plati smaidīja, sita knipjus un skandēja "sveicināti, sveicināti", un mums visiem pasniedza lielus, tikko novāktus kokosriek­stus; ticiet man, pēc vairāku stundu ilga ceļojuma pa karstu Āfrikas mežu nekas tik ļoti neatsvaidzina kā kokosriekstu piens. Tika sadabūti divi ārkārtīgi sagrabējuši krēsli, lai mums būtu kur apsēsties; piepūlē sakarsusi un nosvīdusi, es ar patei­cību atslīgu sēdeklī un pārlaidu vērīgu skatienu ciematam. Salīdzinājumā ar citiem ciematiem, kuriem bijām soļojuši garām, šis likās netīrs un nekopts, bērni izskatījās nožēlojami un izbadējušies. Es nodomāju, ka tas nekādā ziņā nevar būt tas ciemats, kurā Džerijs savulaik dzīvojis un par kuru ar tādu prieku stāstīja, tomēr bija gan, jo Darels ņēmās man visu iz­rādīt un parādīja seno nometnes vietu. Kopš Džerija iepriek­šējās vizītes Kamerūnā bija pagājuši astoņi gadi, un viss stipri mainījies, vismaz politiskajā ziņā. Tagad vairs nebija nekas ne­parasts, ja atklājās, ka kopienas inteliģentākie locekļi vienlaikus ir vietējie politiskie spīdekļi, un tā bija noticis arī ar vecajiem medniekiem, kuri tika palīdzējuši Džerijam viņa pirmās vizītes laikā. Viņi apsēdās zemē mums apkārt un uzmanīgi klausījās, kamēr Džerijs visus uzrunāja un pastāstīja par plānu atgriez­ties šeit un uzkavēties vairākas dienas. Viņš īpaši karsti vēlējās noķert vārnu dzimtas putnu, ko sauc Picathartes, tomēr bažī­jās, ka šis nav īstais gadalaiks, lai tiktu pie jaunajiem putniem, kurus vieglāk piejaucēt. Taču Eliass viņu iedrošināja:

- Jā, masa, reizēm šis putns ienākt iekš māja. Es iet pameklēt.

Tika norunāts, ka Džerijs nākamajā nedēļā te atgriezīsies, bet mēs ar Sofiju paliksim Mamfē, lai aprūpētu kolekciju.

Uzturoties Mamfē, mēs tikām pie diviem radījumiem, kuri kļuva man īpaši mīļi: viens bija bušbēbijs, kas izrādījās ļoti retas sugas un kuru es nosaucu par Bolaci vai Boli, otrs - tikpat retas sugas vāverēns, ko sīkā auguma dēļ nosaucu par Mazo. Tā kā abi bija mazuļi, man nācās viņus aprūpēt. Vērojot, kā mēs ar Sofiju dūdojam ap mazajiem mīlulīšiem, Džerijam vienmēr metās nelabi, bet mēs viņu ignorējām.

Bole un Mazā diktēja mūsu dzīves stilu - pareizāk sakot, Mazā diktēja manējo. Viņa bija mīļa mazulīte, joprojām akla un bezpalīdzīga, tāpēc viņai bija nepieciešams tik daudz sil­tuma un gādības, cik vien es spēju sagādāt. Vissvarīgākais bija iekārtot piemērotu midzinu, kas būtu pietiekami liela, lai tajā ievietotu karsta ūdens pudeli.

Galu galā es sameklēju mazu, četrstūrainu skārda biskvītu kārbu, kurā ieguldīju ar vilnas sedziņu pārsegtu karstā ūdens pudeli un tad visu kārbu izpopēju ar vati. Šajā midziņā es ie­guldīju Mazo. Iznāca tāds kā pārnēsājams šūpulītis, un es to ņēmu līdzi itin visur, jo Mazo, kā jau visus zīdaiņus, vajadzēja barot bieži un regulāri, un viņa arī stipri noskaitās, ja to atstāju vienu. Sākumā viņas barība bija sausā piena maisījums ar glikozi un vitamīniem, ko vajadzēja iejaukt siltā ūdenī un iebarot vā- verītei ar acu pilienu pipetes palīdzību. Viņa nekad nekādas problēmas nesagādāja un drīz vien iemācījās cieši satvert pipeti priekšķepiņās, es tostarp iemanījos kontrolēt barības plūsmu un starp porcijām nogaidīt zīdaiņa atraugu. Drīz vien Mazā izauga par ļoti glītu vāveri ar oranžu galvu, glītām austiņām ar melnu apmali, rūsganu ķermeni sūnu zaļā nokrāsā un baltu plan­kumu rindu gar abiem sāniem; tomēr visskaistākā bija aste - gara un bieza, virspusē zaļa, apakšpusē koši oranža. Mazā to mēdza turēt ritulī pāri mugurai tā, ka galiņš nokarājās pāri purniņam. No tā mirkļa, kad Mazā atvēra actiņas, viņa bija pil­nīgi rāma, un es varēju darīt ar viņu visu, kas ienāca prātā. Ma­zajai patika, ja viņu kutināja, - tad viņa iegrima tādā kā transā. Vienmēr domāju, ka pieaugot izpaudīsies viņas inteliģence - Darels gan par šo domu nicīgi vīpsnāja. Tad kādu rītu, neilgi pēc tam, kad vāverītei bija atvērušās actiņas, mēs bijām īpaši aizņemti, un es aizmirsu Mazo pabarot; drīz man tika skarbi atgādināts par viņas eksistenci. Pārnēsājamais šūpulītis bija at­stāts līdzās manai gultai, bet Mazā bija pamanījusies no tā izrāpties un atrast durvis, un galu galā parādījās milzīgās dzī­vojamās istabas ieejā. Mežonīgi čakstinādama, vāverīte skrie- šiem metās pie manis, uzrāpās man uz pleca, joprojām nikni rādamās par izlaisto ēdienreizi. Viņa bija pagalam sašutusi un negrasījās gaidīt, līdz pasniegšu pipeti, bet gan nolēca uz barī­bas sagatavošanas galda un mēģināja ierāpties tasē. Visbeidzot man izdevās viņu nomierināt, taču kopš tās dienas Mazā katru rītu pamodināja mani, ielēkdama gultā un čakstinādama man ausī, līdz viņu pabaroju; pēc tam viņa ar milzu interesi izpētīja mūsu abu gultas.

- Vai zini, Džekij, tev jāliek Mazā piemērotā būrī, ja nevē­lies viņu pazaudēt.

Zināju, ka Džerijs uztraucas par Mazās drošību, taču zināju ari to, ka viņam ir stingri iebildumi pret vāveres rosīšanos gultā un viņa kāju pirkstu skrubināšanu.* Es negribīgi pieļāvu, ka Mazo ievieto būrī, kas tika darināts tieši viņai, - pie griestiem atradās guļamkaste un pašā būrī daudzi interesanti satrupējuša koka gabali, ko vāverītei izpētīt. Tikusi pie savas mājas, Mazā nodevās migas veidošanai tik maniakālā aizrautībā, kādu ne­kad vēlāk netiku novērojusi nevienai vāverei. Kā drošāko un iespējami higiēniskāko materiālu mēs likām viņas guļamkastē papīra salvetes, taču Mazajai mans veidojums nepavisam ne­patika. Viņa stundām ilgi rāva visu no kastes ārā, plosīja salve­tes mazos gabaliņos, plakšķināja ar ķepiņām, stūķēja veselām kaudzēm mutē un tad metās atpakaļ uz guļamkasti, kur ņēmās skaļi trokšņot un dldīties. Vēlāk es pavēru durtiņas un ielūkojos guļamkastē, kur no saplosītu salvešu murskuļa manī vērās spožu actiņu pāris; taču drīz vien vāvere par mani aiz­mirsa un turpināja drudžaino midzeņa darināšanu, atstādama sev tikai tik daudz vietas, lai varētu tajā iespraukties. Tikusi iekšā, Mazā aizvilka kādu salvetes gabalu priekšā ieejai un tādā veidā pilnībā noslēdzās no ārpasaules trokšņiem un caurvē­jiem. Mani šis process nebeidza valdzināt, un visu to laiku, ka­mēr vāvere dzīvoja pie mums, es stundām ilgi vēroju viņas rosī­šanos.

Bole bija pilnīgi cita veida personība, ļoti neatkarīga. Ierašanās brīdī viņa jau bija pāraugusi zīdīšanas vecumu, tātad barojamā pudelīte nebija vajadzīga, toties viņa ļoti labprāt tiesāja nost itin visu, ko tai piedāvājām. Viņas mīļākā barība bija kukaiņi. Kādu vakaru viņa gandrīz noslīka lidojošo skudru mākonī, kas pēkšņi uzradās un pārpludināja būrus un māju. Mūsu dzīvnieku ko­pēji itin visur izlika traukus ar ūdeni, kuros uztvert krītošos kukaiņus, un pēc tam mums vairākas dienas bija papilnam krājumu dzīvnieku barošanai. Skudru vākšanas drudža laikā es izdzirdēju Boles būrī negantu kņadu. Ielūkojusies tajā, es ieraudzīju bušbēbiju lidojošo skudru ielenkumā; viņas acis vai sprāga ārā no pieres, mute līdz malām piestūķēta ar skudrām un abas saujas arī pilnas, tomēr viņa joprojām šaudījās pa būri, cenzdamās saķert vēl un vēl, kaut arī pašai nebija ne jausmas, kur guvumu likt. Arī Bolei patika, ja ar viņu rotaļājās, - viņa lē­kāja pa būri, kamēr es pūlējos viņu notvert, tad uzklupa manai rokai, viegli ieķēra ar zobiem un atkal turpināja lēkāšanu. Rei­zēm viņa kļuva pavisam paļāvīga un pacēla vienu priekšķepu, lai es viņai pakutinātu padusi; tomēr par visu vairāk viņai patika gulēt uz muguras un ļauties vēderiņa kutināšanai, vien­laikus gaužām neticamā kārtā izliekoties, it kā censtos ieskā­šanu apturēt.

Mēs uzkavējāmies Mamfē daudz ilgāk nekā sākotnēji plā­nots, jo dzīvnieki nāca straumēm vien, tomēr bijām spiesti izvākties no Džona Hendersona mājas, jo viņš devās atpakaļ uz Angliju un māju, protams, vēlējās pārņemt darba turpinātājs. Džons mums piedāvāja apmesties mazā afrikāņu namiņā ne­tālu no viņa mājas - tam bija glūdas sienas un grīdas un ba­nānu lapu jumts. Mājiņa bija diezgan noplukuši, bet pēc sienu nobalsināšanas un svaigas lapu kārtas uzklāšanas uz jumta kļuva pavisam mājīga, turklāt mazajā verandā varēja ērti izmi­tināt dzīvniekus. Tomēr te bija stipri vien karstāks nekā Džona mājoklī, turklāt māju bija apsēduši milzīgi zirnekļi, un kādu nakti viens pat bija ierāpies Darela saliekamajā gultā un čāpoja viņam pār krūtīm - viņam par šausmām un man par atvieglo­jumu, ka tā negadījās ar mani. Tā kā mājā nebija tualetes, pie- nācigā attālumā no mājas zemē tika izrakta parasta bedre, un šīs mazmājiņas apmeklējumi nakts laikā varēja izvērsties par gauži šausminošām ekspedīcijām, jo nekad nevarēja zināt, ko gadīsies satikt vai nu pa ceļam vai pašā atvieglošanās laikā. Vis­biežākie viesi bija milzum lieli tarakāni, bet reizēm gadījās arī pa zirneklim vai čūskai. Man uzmācās bailes, ka kļūšu pilnīgi traka, ja mēs ātri nepametīsim Mamfi, tāpēc es lūdzu Darelu ātrāk pārcelties uz Bafutu.

- Man vispirms jāuzraksta Fonam vēstule un jābrīdina par mūsu ierašanos, - Džerijs atbildēja, - bet es to šodien pat izda­rīšu un nosūtīšu ar rītdienas kravas mašīnu.

Oficiālā vēstule tika uzrakstīta un nākamajā dienā pienācīgi nosūtīta adresātam kopā ar divām pudelēm viskija. Mēs cerību pilni gaidījām atbildi.

Fona pilī, Bafutā, Bemendā

Mans mīļais draugs,

Ar lielu prieku saņēmu Tavu 23. datumā rakstīto vēstuli. Mani ļoti iepriecināja, kad tajā izlasīju, ka esi atkal Kamerūnā.

Gaidīšu Tevi, kad vien vēlēsies ierasties. Nav nekādu iebil­dumu, cik ilgi gribi te uzkavēties. Mana atpūtas māja vienmēr ir Tavā rīcībā, kad vien Tu ieradīsies.

Lūdzu, nodod manus sirsnīgākos sveicienus savai sievai un pastāsti, ka man būs prieks ar viņu papļāpāt, kad viņa te iera­dīsies.

Vienmēr tavs,

Bafutas Fons

Mēs laipni ierosinājām, ka Sofija vēl pāris dienu varētu uz­kavēties Mamfē kopā ar pusi kolekcijas un lielāko daļu mūsu ekipējuma, un sirsnīgi apsolījām noorganizēt viņas ierašanos Bafutā kopā ar šo bagāžu, tiklīdz būs iespējams.

Ceļš uz Bafutu bija šaušalīgs, vienās grambās, bedrēs un akmeņos, taču apkārtne aizraujoša. No sākuma braucām cauri biezam mežam upes ielejā. Milzīgos, debesskrāpjiem līdzīgos kokus klāja liānas, un šoreiz mēs redzējām dažus putnus: de- gunradžputnus, turako un koši krāsainus pundura zivju dzenī- šus. Ceļu visā tā garumā šķērsoja simtiem sīku upīšu, kurām pāri veda ļodzīgi koka tiltiņi. Upītēs bariem spēlējās afrikāņu bērni, viņi spiedza un māja mums ar rokām, un purvainajos krastos lidinājās veseli mākoņi brīnišķīgi raibu tauriņu. Pa­mazām ceļš kļuva stāvāks, vispirms pavisam nemanāmi, bet tad pēkšņi mežs palika aiz muguras un tā vietā parādījās plašs, saulē izbālojis zāliens, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Atskatī­jušies mēs ieraudzījām mežu sev aiz muguras, un, atbrīvojusies no klaustrofobijas žņaugiem, es beidzot varēju apbrīnot tā skaistumu. Toties tagad mums visapkārt vijās sarkanu putekļu vērpetes, kas iespiedās kravas mašīnā cauri katrai spraugai, tā ka vēlāk tovakar, kad beidzot mašīna apstājās pie Fona māj­vietas, mēs izskatījāmies gluži kā sarkanādainie indiāņi.

Pēc meža ceļa karstuma un Mamfes piesātinātā mitruma te likās atspirdzinoši vēsi. Vakara mijkrēslī es varēju nojaust vie­nīgi plašā pagalma un būdu puduru aprises, kas kopā veidoja Fona apmetni; pa labi no mums tāda kā inku tempļa kalna galā ar neskaitāmiem pakāpieniem atradās Fona iespaidīgā Atpūtas māja. Tā izskatījās gluži kā itāliešu villa - kurpju kastes formas māja ar plašu verandu un glītu kārniņu jumtu. Taču mums nebija laika dīkdienīgi blenzt apkārt.

- Nāc nu, izkrausim dzīvniekus, izvietosim tos verandā un pabarosim, pirms kļūst pavisam tumšs.

Puiši rosīgi krāva laukā mantību, atstājot mūsu ziņā dzīv­nieku iekārtošanu verandas vēsākajā malā, un Piuss, kurš izrī­koja virtuves personālu, atnesa man siltu ūdeni piena maisī­juma sagatavošanai mazuļiem. Tika iedegtas Tilley lampas, sa­gatavotas uzkodas, un tad, apdarījuši pašus nepieciešamākos darbus, mēs pārguruši atkritām savās saliekamajās gultās.

Nākamajā rītā ziņnesis piegādāja vēstuli no Fona:

Mans mīļais draugs,

Priecājos, ka esi atkal ieradies Bafutā. Sveicu Tevi savā zemē. Kad būsi atpūties no ceļojuma, atnāc mani apciemot.

Tavs draugs

Bafutas Fons

Lielāko daļu rīta cēliena mēs pavadījām, pārkārtodami būrus, tīrīdami tos, barodami dzīvniekus un visu sagatavodami jebkuru jaunu dzīvnieku pieņemšanai, ja tādi tiktu piegādāti tuvāko dienu laikā; vajadzēja ari visu sagādāt Sofijas iespējami ātrākai pārvešanai uz šejieni. Tomēr bija ļoti svarīgi izrādīt

cienu mūsu namatēvam.

Mēs pārgājām pāri plašajam pagalmam uz mazāku lau­kumu liela guavas koka paēnā, kurai līdzās atradās Fona villa - mūsu Atpūtas mājas samazināta kopija. Kāpņu augšgalā stā­vēja pats Bafutas Fons. Viņš bija garš, slaids virs, tērpies vien­kāršā baltā talārā ar zilu izšūtu apmali, galvā viņam bija maza cepurīte pieskaņotās krāsās. Viņš nepārprotami ārkārtīgi prie­cājās satikt Džeriju.

- Sveicināts, sveicināts, mans draugs, klāt esi.

- Jā, esmu klāt. Vai tev klājas labi, mans draugs? - Džerijs vaicāja.

- Dikti labi. - Un viņš tiešām izskatījās lieliski.

Tad Fonu iepazīstināja ar mani, un mēs laikam gan izskatī­jāmies savādi - viņa sešas pēdas un trīs collas garais augums kā tornis līdzās manām piecām pēdām un vienai collai, un mana sīkā plauksta pilnīgi pazuda viņa lielajā, lieliski veidotajā rokā.

- Iesim nu iekšā, - Fons teica un ar mājienu aicināja mūs sekot.

Istaba bija ļoti patīkama, vēsa un vienkārši mēbelēta ar

dažām leoparda ādām uz grīdas un ar brīnišķīgiem griezumiem rotātiem koka dīvāniem gar sienām, kuri bija apkrauti ar spil­veniem. Mēs apsēdāmies, un viena no Fona sievām atsteidzās ar paplāti, uz kuras atradās neiztrūkstošā viskija pudele un vai­rākas glāzes. Kad bijām satvēruši savus kausus, gandrīz līdz pašām malām piepildītus ar White Horse, Džerijs uzsāka sa­runu par nelāgu tematu.

- Mans draugs, man tiešām bija bail atkal braukt uz Bafutu, jo kāds cilvēks man stāstīja, ka tu esot varen dusmīgs uz mani tāpēc, ka es uzrakstīju to grāmatu par jauko laiku, ko mēs ag­rāk pavadījām kopā. [32]

Fons neapšaubāmi bija nepatīkami pārsteigts un uzstājīgi noprasīja:

- Kurš cilvēks tev to pastāstīja?

- Kāds eiropietis man tā teica, kad biju Bua.

- Ak tā, eiropietis, - Fons sacīja un paraustīja plecus, pār­steigts par to, ka mēs varētu noticēt kaut kam tādam, ko teicis baltais. - Tas viss ir meli. Es nekad nedusmojos uz tevi, - viņš turpināja, papildinādams dzērienu mūsu glāzēs. - Man dikti patika tava grāmata. Tu manu vārdu padarīji slavenu visā pasaulē. Visādi cilvēki zina manu vārdu, tu izdarīji dikti labi. Toreiz, kad braucu uz Nigēriju satikt karalieni, visiem eiropie­šiem tur bija tava grāmata un daudzi prasīja, lai ierakstu tajā savu vārdu.

Šī ziņa mūs vienlaikus iepriecināja un pārsteidza, jo mums tika apgalvots, ka Fons šo notikumu uzņēmis kā milzu apvai­nojumu; taču mēs vairs neturpinājām iztaujāšanu, bet gan ap­vaicājāmies, kā Fonam gājusi pie sirds tikšanās ar karalieni.

- Man ļoti patika, dikti laba sieviete. - Tad viņš iesmējās. - Maza, maza, tāda, kā tu, - viņš norādīja uz mani, - bet nu dikti stipra. Vā, tai sievietei nu gan ir vara.

Mēs turpinājām iztaujāšanu un apvaicājāmies par Nigēriju.

- Man nepatika, - Fons paziņoja, - pārāk karsts, es svīdu un svīdu, bet tā karaliene tik iet un iet, un nemaz nesvīst, dikti laba sieviete.

Viņš laimīgs kavējās atmiņās par braucienu uz Lagosu un ņēmās stāstīt, kā uzdāvinājis karalienei dāvanu no Kamerūnas tautas - ar griezumiem rotātu ziloņa ilkni.

- Es devu viņai to zobu no visiem tiem cilvēkiem te, Kame­rūnā, - viņš klāstīja, - karaliene sēdēja krēslā un es tā uzmanīgi gāju dot viņai to tur zobu. Viņa to paņēma. Un visi tie eiro­pieši teica, ka nav labi rādīt karalienei pakaļu, tāpēc labi cilvēki iet atmuguriski. Un es arī gāju atmuguriski. Vā! Tur tak pakā­pieni! Man bija bailes nogāzties, bet es gāju tik uzmanīgi un nenogāžos - bet man bija traki bail.

Es kļuvu pavisam nemierīga un centos uztvert Džerija skatienu - ne tikai sajutu milzīgu izsalkumu, bet arī raizējos, ka tā mēs te varam nosēdēt visu dienu. Tad Fons lika mums apsolīt, ka atnāksim atkal vakarā. Plati smaidīdams, viņš man teica:

- Vakarā es tev parādīšu, kā mēs Bafutā mākam priecāties.

Es mēģināju uzsmaidīt tikpat plati un atbildēju:

- Dikti labi.

Atgriezušies Atpūtas mājā, mēs ieraudzījām veselu baru cil­vēku gaidām uz kāpnēm; viens no viņiem pastiepa uz mūsu pusi kalabasu un teica:

- Masa, masa, skaties!

Džerijs ļoti uzmanīgi izvilka banānu lapas no kalabasa kakliņa.

- Kas šite ira iekšā?

- Maz-vavīts, masa.

- Maz-vavīts, - es ziņkārīgi atkārtoju, - kas tas ir?

- Nezinu.

- Varbūt labāk iepriekš noskaidrot, ja nu tas ir kas bīstams?

- Jā, laikam gan.

- Mazs zvērs, masa.

- Slikts zvērs? Vai tas kodīs?

- Nē, nē. Pavisam maziņš. - Izrādījās, ka kalabasā saritinā­jies guļ sīciņš vāverēns, tikko pāris collu garš.

- Vai gribi viņu paturēt? - Džerijs vaicāja, pāri plecam skatīdamies uz mani. -Tu jau zini, visticamāk, ka viņš nomirs.

- Protams, es gribu viņu paturēt. Tu arī par Mazo apgalvoji,

ka vina nomirs, bet nenomira vis. - Un tā dzīvnieku mazuļu

bērnistabai, kuru biju iekārtojusi vienās telpas kaktā līdzās Tilley infrasarkanajam sildītājam, pievienojās vēl viena meža vāvere. Mamfe (tā mēs mazuli nosaucām) tā arī nekļuva ne tuvu tik rāma kā Mazā, vienīgi reizēm kā pagodinājumu atļāva sevi pakasīt.

Paēduši vakariņas, mēs paņēmām divas Tilley lampas un divas pudeles viskija un ieradāmies Fona deju mājā. Vakari šeit bija pavisam citādi nekā Mamfē. Bija silts, taču ciešami, un reizēm naktīs pat nācās lietot plānu segu. Drīz vien es atklāju, ka mani sviedru radītie izsitumi pamazām izzūd - tas bija lie­liski, jo sava ķermeņa delikātāko vietu publiska kasīšana ne­viena cilvēka sabiedrisko tēlu neuzlabo. Fons izskatījās lieliski - viņš bija uzvilcis koši sarkandzeltenu talāru un, protams, rokā cieši satvēris neiztrūkstošo kausu ar viskiju.

- Šovakar mēs visi priecāsimies, - viņš paziņoja, un drīz vien mēs jau rindā sēdējām vienā deju zāles galā. Šī vieta ar balsinā­tajām sienām izskatījās gluži kā teritoriālā karaspēka manēža. Vienā zāles galā zem karaliskās ģimenes locekļu portretu virknes pētošiem skatieniem (sākot no Karalienes Viktorijas) uz maza paaugstinājuma atradās iespaidīgu bambusa krēslu rinda. Fons ar žestu mums lika apsēsties, ierādot Džerijam vietu pie savas labās rokas. Mums priekšā atradās galds ar pierasto viskija pu­deli un kausiem. Ieradās karaliskais orķestris (četri jaunekļi un divas Fona sievas), nesdami visdažādākos instrumentus - bun­gas, flautas, ar sausiem kukurūzas graudiem piebērtu ķirbja pudeli un citus dīvainus priekšmetus. Orķestrim cieši pa pēdām sekoja virkne sieviešu - vēl dažas no sievām. Fons pagriezās pret Džeriju.

- Mans draugs, vai atceries to eiropiešu deju, ko tu man rā­dīji pagājušo reizi, kad biji Bafutā? Kā tu viņu sauci - vai konga? Paskat, es tev kaut ko parādīšu!

Viņš pacēla roku, orķestris uzņēma kādu melodiju ar pazīs­tamu ritmu, un Fona sievu virkne sāka kustēties. Es pēkšņi ap­tvēru, ka tā ir bafutiešu versija par kongas tēmu. Darelu, kā likās, šī izrāde dziļi aizkustināja, un, kad deja bija galā, viņš teica:

- Tā ir dikti laba lieta priekš manis.

Fons par atbildi izplūda laimīgos, dārdošos smieklos. Es uzslavēju orķestri un viņa sievu dejotprasmi.

- Vā, tās sievas mani pārāk nogurdina. Viņas mani dikti krāpj.

- Džerijs saka, es viņu dikti krāpju, - es atteicu.

- Tavs vīrs laimīgs, ka viņam tikai viena sieva. Man to pa­pilnam, un viņas mani dikti krāpj.

- Nu jā, - es praktiskā tonī aizrādīju, - ja nav sievu, nav bērnu.

Šī piezīme Fonu neprātīgi uzjautrināja. Viņš tik traki smējās,

ka es jau sāku uztraukties, ka viņu ķers trieka, bet beidzot atguvās un, asarām plūstot pa seju, ar lielu troksni uzsita Džerijam pa muguru.

- Tai tavai sievai ir smadzene galvā, - viņš teica, tad iebak­stīja man ribās, paplikšķināja pa galvu un piebilda, - tu būtu laba sieva priekš manis.

Par laimi, šo sarunu pārtrauca orķestris, kas no jauna ņēmās skandēt kādu enerģisku melodiju.

- Vai nevēlies ar viņu padejot, Džekij? - Džerijs ierosināja. Es šausmās sastingu. Protams, atgriežoties no Argentīnas es uz kuģa biju apguvusi ča-ča-ča noslēpumus, bet šis cilvēks mā­cēja dejot pa īstam un viņam piemita lieliska ritma izjūta - kaut kas tāds, kas visiem afrikāņiem liekas pašas dabas dots un kam neviens eiropietis nespēj turēt līdzi.

- Nerunā muļķības, - es atteicu, - es to nekādā gadījumā nevaru. Turklāt viņš ir trīsreiz garāks par mani. Mēs izskatīsi­mies smieklīgi. - Bet Darelu tas nekavēja. Viņš pārliecās man pāri un uzrunāja Fonu.

- Mans draugs, vai parādīsi šo deju manai sievai?

- Jā, jā, dikti labi, - un nākamajā brīdī es jau biju deju placī. Orķestra spēlētā melodija ļoti atgādināja sambu, tāpēc es aši piedāvājos Fonam to iemācīt. Viņš bija sajūsmināts, un drīz vien mēs lieliskā tempā virpuļojām pa visu zāli. Rezultāts, bez šaubām, būtu samulsinājis īstenus latīņamerikāņu deju liet­pratējus, bet mēs tik un tā lieliski izklaidējāmies. Džerijs< vēlāk teica, ka skats esot bijis gaužām uzjautrinošs, jo es esot gandrīz pilnīgi pazudusi Fona plandošajā apģērbā un laiku pa laikam šķitis, ka Fonam pieaugušas vēl divas kājas un viņš dejojot pats ar sevi. Pēc pusstundu ilgas dejošanas, es gandrīz kritu no kājām, un tad Fons mani par šiem pūliņiem īpaši pagodināja, piešķirdams lielu kalabasu ar īpašu mimbo - vietējo palmu vīnu. Man diemžēl jau bija gadījies nogaršot šo izslavēto brū­vējumu, kas pēc skata atgādināja vājpienu, pēc smakas - svi- lušu gumiju, bet garšas īpatnības es vispār neņemos aprakstīt;

vārdu sakot, tas bija kaut kas gluži vienkārši atbaidošs. Man tika piedāvāti pieci kalabasi. Fons vīnu no visiem uzmanīgi nogaršoja, tad beidzot izlēma, kura buķete ir vislabākā, un pa­sniedza man pilnu kausu. Ko es varēju iesākt? Tuvumā nebija piemērotas aspidistras, kurā vīnu izliet, tāpēc es dziļi ieelpoju un pamanījos norīt veselu malku, turklāt (sev pašai par milzu pārsteigumu) arī gaiši uzsmaidīt namatēvam un apgalvot, ka šis neapšaubāmi ir lielisks mimbo. Fons joprojām cieši vēroja mani, tāpēc man nebija citas izvēles kā vien atzinīgi turpināt vīna malkošanu.

- Vai atļausiet jūsu sievām iedzert kopā ar mani? - es vai­cāju.

- Jā, jā, - viņš tām pamāja, lai pienāk klāt. Ar atvieglojumu es pārējo mimbo salēju viņu izstieptajās plaukstās.

Pirms vēl kāds paguva apjaust laika ritējumu, parādījās rīta blāzma, un es jutu, ka mana galva plīst pušu. Fons uzstāja, ka pavadīšot mūs līdz pašām Atpūtas mājas kāpnēm.

- Ar labu nakti, mani draugi, - viņš atvadoties teica, - mēs kopā labi izpriecājāmies.

Vēlāk tajā pašā nedēļā mums pievienojās Sofija. Viņa izska­tījās pagalam pārguruši, taču zālienes vēsajā klimatā atkopās. Mums tagad piederēja ļoti daudz dzīvnieku, tāpēc nolēmām tos sadalīt trīs grupās - zīdītāji, putni un rāpuļi -, un katrs uz- ņēmāmies atbildību par vienu no grupām. Mēs ātri vien izstrā­dājām ļoti vienkāršu rutīnu. Līdz ar pirmajiem saules stariem (ap pieciem) mums tika atnesta tase tējas, pēc tam vajadzēja barot mazuļus un iztīrīt to migas, vēlāk sekoja vispārēja kolek­cijas apskate. Katru dzīvnieku pirms būra iztīrīšanas vajadzēja ļoti rūpīgi nopētīt un pārbaudīt, piemēram, cik ēdiena palicis neapēsts, vai mēsliem ir pienācīga konsistence un vai dzīv­nieka parastajā uzvedībā nav parādījušās kādas dīvainības, jo tas varētu nozīmēt medicīniskas palīdzības nepieciešamību. Mēs centāmies pabeigt būru tīrīšanu pirms brokastīm, tādē­jādi lielāko daļu rīta cēliena varējām veltīt ēdiena trauku maz­gāšanai un barības sagatavošanai, kā arī mūsu pavāra Filipa nosūtīšanai uz vietējo tirgu iegādāties trūkstošos krājumus. Ja atlika nedaudz laika, tika likta lietā filmēšanas kamera, tādē­jādi aizpildot laiku līdz pusdienām. Diendusa bija pilnīgi ne­pieciešama dienas kārtības sastāvdaļa, īpaši ņemot vērā dru­džaino nakts dzīvi kopā ar Fonu. Padzēruši tēju, mēs vēlreiz pabarojām dzīvniekus; pa vidu visiem šiem darbiem vēl arī ba­rojām mazuļus, pieņēmām jaunpienācējus un, tas bija vēl svarī­gāk, aprūpējām slimos un ievainotos radījumus, kas mums tika piegādāti. Laikam gan visnožēlojamākā paciente, kādu nācās pieņemt Bafutā, bija liela šimpanžu mātīte, kura bija sagūstīta mednieku stiepļu lamatās. Šimpanzes abas plaukstas bija pārcirstas līdz pat kaulam, un tajās bija sākusies gangrēna. Mēs rūpīgi apkopām brūces un iekaisījām tajās sēra pulveri, kā arī iešļircinājām penicilīnu, tomēr dzīvnieks nepārprotami iztu­rējās letarģiski, un tam bija nespodrs kažoks. Bemendas ap­kārtne laimīgā kārtā varēja lepoties gan ar valdības algotu me­diķi, gan veterinārārstu, tāpēc mēs abus lūdzām atbraukt un izmeklēt šimpanzi. Pēc rūpīgas pārbaudes viņi nolēma paņemt asins paraugus analīzēm, jo veterinārārsts bija pārliecināts, ka pacientei ir miega slimība.

- Ļoti interesanti, - viņš teica, - tomēr baidos, ka jūs velti tērējat laiku, pūlēdamies šo pērtiķi glābt. Tomēr liels paldies, ka mūs informējāt. Kad pienāks asins analīžu rezultāti, es norīkošu kādu no United Africa Company cilvēkiem, lai viņi dara jums tos zināmus. Ja vēl kādreiz varu būt jums noderīgs, nekautrējieties mani aicināt, kaut arī izskatās, ka jūs paši lie­liski tiekat galā.

Šimpanze nākamajā dienā nomira. Analīžu rezultāti apstip­rināja veterinārārsta diagnozi, tādējādi mēs varējām sevi mie­rināt, ka tik un tā nebūtu varējuši dzīvnieku glābt. Par laimi, pārējos gadījumos mūsu medicīniskā darbība aprobežojās gandrīz tikai ar pretparazītu zāļu devām un smilšu blusu iz­operēšanu - šie ļoti izplatītie kaitēkļi sagādāja ciešanas pērti­ķiem, un tos ar kniepadatas palīdzību varēja pavisam viegli izvilkt no dzīvnieku rokām un kājām. Bija daži locekļu lūzumi, ko galvenokārt izraisījusi rupja izturēšanās vai nemākulīgi izliktas lamatas, un diezgan bieži dzīvnieki cieta no dažādām vēdera kaitēm. Šī situācija lika man apgūt vēl vienu mācību: pretēji vispārējai atziņai, savvaļas dzīvnieki nepavisam nedzīvo kādā Utopijā, kur tiek izpildītas visas viņu iegribas un untumi; patiesībā daži pie mums nokļuva gauži nožēlojamā stāvoklī.

Mūsu Bafutas apmeklējuma kulminācija laikam gan iestājās tonakt, kad Fons pasludināja Džeriju par savu vietnieku un uzdāvināja viņam pilnu komplektu savu burvīgo talāru - tas bija ārkārtīgi liels pagodinājums, īpaši tāpēc, ka Fons nepavi­sam neslēpa savu nicinājumu pret gandrīz visiem eiropiešiem.

Man nācās atvainoties un pamest šim unikālajam notiku­mam par godu sarīkotās trokšņainās viesības pusē, jo īsi pirms tam mūsu laimīgajā saimē bija ielauzies traucēklis maza, krunkaina šimpanzēna izskatā. Viņš bija burvīgs, mazs radī­jums, kas atgādināja japāņu lelli. Kā jau bija paredzams, Sofija viņu iemīlēja līdz neprātam, un mums nācās nebeidzami cīnī­ties ar savu sekretāri par mazuļa disciplīnas jautājumiem, jo Sofija pastāvīgi atgādināja, ka pērtiķēns ir vēl tik mazs. Reizē ar augumu pieauga arī viņa blēdības. Vienīgais, kas jelkādā veidā tika galā ar mazuli, bija Džerijs, bet arī viņa pacietības mērs bija pilns, kad pašā rīta gaismiņā Čalmondelijs uzsāka kūleņo- šanu pa visu gultu, lēkāja un sagādāja ne mazums citu neērtību.

Ievērojama bija šī pērtiķa atmiņa un ātrā uztvere. Man par laimi, šimpanze dalīja gultu ar Darelu, nevis mani, un bija ļoti svarīgi iemācīt viņu tur neslapināties. Pēc pāris negadījumiem Čalmondelijs, kad uznāca mazā vajadzība, iemanījās pārkārt dibenu pāri gultas malai, tomēr savā dedzībā reizēm aizmirsa to izdarīt. Vēl vienu šimpanzi - Minniju - mums bija novēlējis vietējais kafijas plantācijas īpašnieks, un Darels pavadīja "brīnišķīgu" dienu, pūlēdamies iemānīt pērtiķi krātiņā, ko bijām atveduši Fona apvidus mašīnā. Minnija gluži pamatoti izturējās ļoti aizdomīgi un nevēlējās ielaisties nekādās darī­šanās ne ar krātiņu, ne mums pašiem, tāpēc Džerijs izgudroja tādu kā rotaļu, lai ievilinātu viņu slazdā. Es spēju vien apbrīnot viņa ārkārtīgo pacietību. Pagāja vesela diena, līdz dabūjām Minniju krātiņā, visā šajā laikā iebaudījuši tikai kādu pudeli alus un pāris banānu, kaut arī Minnija izšķērdīgi mielojās ar visdažādākajiem sulīgiem augļiem. Kad atpūtas mājā izlaidām viņu īpašajā Dexion būrī, Minnija jau uzvedās pavisam labi. Viņa bija ļoti mīļš radījums, kaut arī, pieprasīdama sev uzma­nību, spēja spiegt tik neganti, kā to prot vienīgi šimpanzes. No tā nekāds ļaunums necēlās, jo Fona mājvietā troksnis nevienu nelikās traucējam, taču es prātoju, kas gan notiks kuģī atceļā uz Angliju. Taču, kā Darels vienmēr atkārtoja, meklēsim risinājumu tad, kad problēma kļūs aktuāla.

Ar ļoti dalītām jūtām Sofija un es gatavojāmies doties prom no Bafutas. Bija nolemts, ka mēs abas ar lielāko daļu vārīgās kravas dosimies prom pa Kamerūnas Britu daļu, bet Džerijs ar rāpuļiem un gandrīz visu ekipējumu brauks pa franču puses labajiem ceļiem. United Africa Company atkal nāca talkā un atsūtīja divas Bedford kravas mašīnas, no kurām vienai bija četrriteņu piedziņa. Par to mēs jutām īpašu pateicību tāpēc, ka bija sākusies lietus sezona un ceļi vietumis kļuvuši patiešām neizbraucami. Sofija brauca lielākajā mašīnā ar vistrauslāko kravu, es sekoju mazākajā ar izturīgāko kolekcijas daļu un mūsu personīgajām mantām. Vispirms bija plānots apstāties Mamfē. Šī ceļojuma daļa izrādījās samērā vienkārša, sīks lietus bija noskalojis putekļus, tā ka, nokļuvušas Mamfē un iekārtoju­šās United Africa Company bungalo, mēs bijām gandrīz tīras. Džons Hendersons jau bija aizbraucis, bet viņa palīgs Džons Topems un viņa sieva mums ļoti palīdzēja - bez viņiem mēs nebūtu iespējušas gandrīz neko. Topemi bija ļoti noraizējušies par mūsu ceļojuma nākamo posmu līdz Kumbai, un Džons mūs brīdināja:

- Ir ļoti svarīgi, lai jūs rīt pieceltos labi agri un dotos prom, cik ātri vien iespējams, jo šoferi uzskata, ka vēlāk pēcpusdienā sāks spēcīgi līt, tāpēc grib, lai lielākā ceļa daļa būtu jau aiz mu­guras, pirms ceļi galīgi izšķīst. Esmu sarunājis jums apmešanos Atpūtas mājā, un, kad būsim kopīgi paēduši vakariņas, es jūs turp aizvedīšu. Šobrīd neraizējieties par dzīvniekiem, esmu norīkojis sargu tos pieskatīt.

Mēs bijām ļoti pateicīgas Topemiem, jo viņi palīdzēja mums pabarot dzīvniekus, lai mēs ātrāk tiktu galā un varētu likties gulēt.

Nākamajā dienā mēs agri piecēlāmies, pabarojām dzīvnie­kus, iztīrījām pašus nepieciešamākos būrus un stundas laikā bijām gatavas doties ceļā. Ja palaimēsies un ceļš izrādīsies labs, mēs nonāksim Kumbā līdz agrai pēcpusdienai; tur varēsim pienācīgi iztīrīt visus būrus un ļaut dzīvniekiem veselas četr­desmit astoņas stundas atpūsties pirms brauciena tālāk uz Tiko, kur kāpsim uz kuģa. Bet tad izrādījās, ka divi mūsu kal­potāji (viens no tiem Sofijas lielākais favorīts) norunātajā laikā nav ieradušies. Mūsu nabaga šoferi bija galīgi pārskaitušies un negribīgi piekrita nosūtīt divus citus puišus sameklēt vainīgos.

Bija skaidri redzams, ka drīz sāks līt, un es jau biju nolēmusi, ka nāksies braukt bez viņiem, kad nokaunējušies parādījās abi kalpotāji. Mūsu šoferi nepārprotami vēlējās nekavējoties izrē­ķināties ar vainīgajiem, bet es spēju domāt tikai par došanos ceļā.

- Atliksim ķīviņus, kamēr tiksim Kumbā, - es teicu, - bet apsolu, ka būšu pret viņiem barga un šo lietu viņi nemūžam neaizmirsīs.

Kā jau baidījos, lietus sāka gāzt straumēm un ceļš kļuva par dubļu jūru - mīkstie, sarkanie Āfrikas putekli ātri pārvērtās lipī­gos dubļos, kas padarīja braukšanu ārkārtīgi grūtu un bīstamu, jo tālāk braucām, jo ceļš kļuva sliktāks un visbeidzot izskatījās gluži kā tanku apmācības lauks, ko vienā laidā šķērso dziļas grambas un ūdens straumes. Tomēr nepavisam nebiju gatava ieraudzīt Bedford kravas mašīnu aizslīdam pāri ceļam, pagrie­zienā sasveramies uz labo pusi un galu galā noveļamies uz viena sāna grāvī. Mēs apstājāmies, cik ātri vien spējām, un, izlēkusi no mašīnas, es līdz potītēm iegrimu dubļos, taču biju pārāk uztraukusies par Sofiju un dzīvniekiem otrā kravas mašīnā, lai domātu par saviem zābakiem un biksēm. Ar visu mūsu kalpo­tāju un šoferu palīdzību beidzot dabūjām Sofiju ārā no dubļiem. Nekas ļaunāks par pamatīgu pārbīli nebija atgadījies, taču Sofija, tāpat kā es, ļoti uztraucās par dzīvniekiem kravas kastē. Es uz­manīgi uzrāpos paskatīties, un, cik nu varēja spriest no šāda redzes leņķa, visi bija sveiki un veseli; mēs tik un tā neko nevarē­jām iesākt, pirms mašīna nav dabūta uz ceļa. Ap to brīdi es biju pagalam nelāgā omā un nepavisam nebiju noskaņota patīkamai sarunai ar spiedzošiem afrikāņiem, kas divos furgonos pēkšņi bija uzradušies un pieprasīja mums vākties nost no ceļa. Aizsū­tīju vienu no kalpotājiem ar rīkojumu, lai protestētāji apklust un nāk mums palīgā. Viņš ātri vien atgriezās.

- Kundze, - puisis teica, - tas virs saka šie nenākt mums pa­līdzēt.

- Kāpēc ne? - es uzstāju.

- Es nesaprast.

- Nu ko, es jau nu sapratīšu, velns parāvis, - es iesaucos un traucos uz furgonu pusi. Pēc tam sekoja Gilberta komisko operu cienīga scēna, kuras laikā es lādējos, pieglaimojos, strī­dējos un visbeidzot uzsāku garu, politisku runu, kurā apšau­bīju šo cilvēku tiesības pieļaut kaut vai domu par neatkarību un pašnoteikšanos, ja tie nespēj ne tik daudz kā palīdzēt tādiem pašiem ceļotājiem kā viņi. Lai cik savādi tas izklausītos, bet šī runa likās iedarbojamies uz strīdnieku iztēli, jo afrikāņi pēkšņi visi reizē iesaucās: "Urā!", izkāpa no furgoniem, izvilka no tiem dēļus, kas bija kalpojuši par sēdekļiem, un piecpa­dsmit minūšu laikā mūsu kravas mašīna atkal bija uz ceļa, savukārt mēs ņēmāmies cits citu apsveikt par lielisko veikumu. Kad mēģināju atvainoties par rupjo izrunāšanos, viņi apgal­voja, ka viss teiktais esot skaidra patiesība un viņi priecājoties, ka man esot bijusi drosme to pateikt.

Aša ielūkošanās kravas kastē apstiprināja, ka tur viss kār­tībā, tāpēc es ierosināju pēc iespējas ātrāk tikt Kumbā un iekār­tot nabaga pārbijušos dzīvniekus naktsguļai. Visu ceļu līdz Kumbai mūs pavadīja visrūpīgākais eskorts, un galu galā mums bija ļoti žēl atvadīties no saviem žēlsirdīgajiem samarie­šiem, kad beidzot nokļuvām pie dr. Krova mājas, kuras saim­nieks, Filarijas Zinātniskās laboratorijas darbinieks, bija laipni piedāvājis mums naktsmājas. Visa kolekcija tika izkrauta, un mēs ķērāmies pie būru tīrīšanas un to iemītnieku rūpīgākas iz­meklēšanas, savukārt viņiem rūpēja tikai paēst vakariņas un likties gulēt. Tovakar, liekoties gultās, mēs ar Sofiju no sirds atzi­nām, ka neviena no mums nekāro vēlreiz izbaudīt šo ceļojumu. Brīnījāmies, kā visi dzīvnieki to tik labi pārcietuši.

- Tu redzēsi, - Sofija pareģoja, - Džerītim ceļojums būs bijis teicams. Izprieca visā ceļa garumā.

- Lai nu kā, - es smējos, - šis bija lielisks treniņš priekšā stā­vošajam jūras braucienam.

Ceļojums no Kumbas uz Tiko noritēja bez jebkādiem sarež­ģījumiem, turklāt, mums par īstu svētību, viss ceļš izrādījās bruģēts. Tiko Atpūtas mājā mūsu aprūpējamie tika izvietoti apakšstāvā. Mums tagad bija četras dienas laika līdz banānu kravas kuģa atiešanai, un es par to ļoti priecājos, jo tas deva gan mums, gan dzīvniekiem laiku atpūsties - pēc tik drausmīga ceļojuma kaut kas tāds bija pilnīgi nepieciešams. Lieki teikt, ka Darelam, kad viņš beidzot ieradās, ceļojums izrādījās bijis per­fekts - nekāda lietus, nekādu starpgadījumu, pat ne pārmērīga karstuma.

- Šķiet, ka mēs vienmēr paliekam muļķos, vai ne, Džekij? - Sofija filosofēja. - Nu ko, citreiz liksim viņam to izbaudīt, ja kāda cita reize gadīsies.

Agrāk šā ceļojuma laikā mēs tikām prātojuši, ko iesākt ar savu dzīvnieku kolekciju, kad būsim atgriezušies Anglijā; es toreiz plānprātīga entuziasma uzplūdā biju ieteikusi Darelam šo kolekciju paturēt un izmantot Bornmutas pilsētas valdes piekukuļošanai, lai tā piešķirtu mums pilsētā piemērotu vietu zoodārzam. Uz Džeriju šī ideja iedarbojās kā dzīvības avota ūdens malks, un es varēju tikai cerēt, ka Bornmutas valde ku­kuļošanai ļausies.

Mūsu ceļojums uz mājām noritēja gluži labi, izņemot īslai­cīgu astoņas balles stipru vēju netālu no Dakaras krastiem, - es toreiz no mūsu grupas vienīgā biju palikusi pie samaņas un divas stundas vīrišķīgi cīnījos, nostiprinādama vēja brāzmu plo­sītos brezentus. Dārgumiņam Čalmondelijam bez kapteiņa ziņas bija atļauts visu laiku uzturēties Darela kajītē - mēs ar Sofiju dzīvojām vienā, Darels ar vēl kādu - otrā. Visi stjuarti šim­panzi dievināja un lāva viņam darīt visu, kas ienāk prātā; pat tad, kad Čalmondelijs kojas vidū nolika pamatīgu mēslu čupu, viņi līksmu prātu visu satīrīja un apmainīja matraci. Arī pārē­jie komandas locekļi bija ļoti izpalīdzīgi, izņemot vienu "rū- gumpodu", kuram kaut kāda iemesla dēļ nepatika ne mūsu dzīvnieki, ne mēs paši. Šis cilvēks pārmeta bortam lielu spaini ar barības trauciņiem, bet naktī pirms mūsu izkāpšanas Liver­pūlē atrāva vaļā visus būrus, kuriem tika klāt, un izsvieda būrus pa lūku uz klāja. Šīs nelaimes rezultātā nobeidzās tikko dzimis melnausainais vāverēns, un vēl viena vāvere noslīka, jo panikā metās pāri bortam. Ja Darelam būtu izdevies vainīgo noķert, viņš to droši vien nogalinātu.

- Man riebjas cilvēki, kas savu īgnumu izgāž uz tādiem bez­palīdzīgiem radījumiem kā dzīvnieki un bērni, - viņš dusmās trakoja. Kaut kas tāds ar mums gadījās pirmo reizi, jo parasti jūrnieki dievināja dzīvniekus un darīja to labā visu iespējamo.

Toties ceļojuma pēdējais posms visus gandrīz piebeidza - vismaz mūs, cilvēkus. Mūsu un dzīvnieku nogādāšanai no Liverpūles uz Bornmutu bija nolīgts preču vagons, un mēs, protams, paredzējām, ka tas būs piekabināts parastajam Liver- pūles-Londonas pasažieru vilcienam, bet vēlāk pārkabināts pie Londonas-Bornmutas sastāva. Tomēr nē, tā būtu pārāk vienkārši, un galu galā mūsu preču vagonu, kurā mums trijiem bija paredzēts tikai viens sēdeklis, četrpadsmit stundas stum­dīja no viena vilciena pie otra, no viena rezerves ceļa uz otru, līdz beidzot nonācām Bornmutā. Vienīgais, kas no sirds prie­cājās par ceļojumu, bija Čalmondelijs, jo, viņaprāt, nekas ne­bija lieliskāks par iespēju visu nakti mocīt reizē trīs pieaugušos. Fakts, ka mēs visi bijām noguruši, izsalkuši un izslāpuši, uz līksmo dzīvnieku neatstāja nekādu iespaidu. Viņš bija dabūjis savu ēdamo un pienu, tāpēc jutās gluži laimīgs tupēt klēpi jeb­kuram, kas tobrīd sēdēja vienīgajā krēslā.

Bornmutas stacijā mūs sagaidīja mēbeļu vagoni un ātri vien nogādāja uz namu Sv. Albensa avēnijā. Čalmondeliju mēs uz­ticējām Džerija mātei, kura priecājās par šo iespēju, un paši tostarp mauriņā aiz mājas uzslējām lielu telti, kur izmitināt lie­lāko daļu spēcīgāko dzīvnieku. Vārgākos mēs novietojām ga­rāžā, kurai Sofijas brālis mūsu vajadzībām bija aizdrīvējis visas šķirbas. Dzīvnieki šķita pārdzīvojuši ceļojumu pavisam labi un vēlējās vienīgi barību un mieru, taču mums visiem bija vaja­dzīga karsta vanna, dzēriens un spēcinoša maltīte. Tomēr pa­gāja vēl ilgas stundas, pirms mēs ar Džeriju tikām pie visa kārotā. Visbeidzot Čalmondelijs, Džerija mātes un māsas pa­galam izlutināts, bija nolikts gulēt lielā veļas grozā, un tikai tad mēs drīkstējām uzstreipuļot savā dzīvoklī un sabrukt gultās.

- Tu vienmēr esi vēlējies zoodārzu savā bagāžā, Darel - nu tev tāds pilnīgi noteikti pieder, - es teicu.