Zvēri manā gultā

10. nodala

Džerija māte un mūsu draugi priecīgi sagaidīja mūs atgrie­žamies, toties nolaistais, nekoptais zoodārzs mums uzdzina šausmas. Kaut arī sezona bija pašā karstumā, zoodārzs izrādījās no jauna dziļi iegrimis finanšu problēmās, un nepārprotami bija pienācis laiks ņemt pārvaldīšanu savās rokās. Lai savestu kārtībā rēķinus, uzdevām mūsu grāmatvežiem sagatavot admi­nistratīvo un dienišķo izmaksu pārskatu, un rezultāti apstipri­nāja mūsu ļaunākās aizdomas. Nemaz nerunājot par naudas grūtībām, arī vairāki nozīmīgi mūsu komandas locekļi grasījās uzteikt darbu.

Tā kā ne Džerijs, ne es nebijām spējīgi pārņemt zoodārza fi­nanšu uzraudzību, bija ārkārtīgi svarīgi atrast kādu, kas spētu savest šo jucekli kārtībā.

Gan šaubīdamies, mēs tomēr ielikām vietējā avīzē sludinā­jumu, un bijām pārsteigti par milzum lielo atsaucību. Daži kandidāti izrādījās pilnīgi neiedomājami, taču atradās kāda Vellera kundze. Nevaru ne iedomāties, ko mēs iesāktu bez šīs sa­biedrotās, kura pārņēma savās rokās zoodārza administrēšanu un ļāva mums nodoties vienīgi dzīvnieku aprūpei - mēs līdz mūža galam paliksim viņas parādnieki. Viņa lēni, taču pamatīgi ieviesa kārtību ikdienas darbos, un ar mūsu daudzo draugu at­balstu viss pamazām sāka izlīdzināties. Laipnība un pretim­nākšana, kādu saņēmām šajā saspringtajā laikā, bija nenovēr­tējama.

Kāda mūsu drauga pierunāti, vairāki ietekmīgi cilvēki sāka izrādīt vērā ņemamu interesi par zoodārza ideju, un Džerijs nolēma, ka šis ir īstais brīdis, lai ieviestu dzīvē savu senloloto sapni par Brīvās dabas aizsardzības trestu. Zoodārzs rezultātā kļūtu par sabiedrisku organizāciju, kā arī tiktu nodibināta zi­nātniskā padome. Šā tresta mērķis būtu koncentrēties uz to neskaitāmo sugu saglabāšanu un pavairošanu, kurām dabis­kajā vidē draud iznīcība. Ideja bija pārdroša un godkārīga, taču to ar prieku uzņēma visi cilvēki, kas tagad bija cieši saistījuši savu dzīvi ar zoodārza likteni.

Eksperti nāca klajā ar priekšlikumu, ka pirmais un svarīgā­kais uzdevums ir dzēst zoodārza piecpadsmit tūkstošus mār­ciņu lielo parādu un sākt vēlreiz visu no nulles. Šis priekšlikums tika ar sapratni pieņemts. Šajā brīdī Džērsijas laikraksts Evening Post sniedza mums nenovērtējamu palīdzību: tas publicēja div­padsmit ietekmīgu cilvēku parakstītu uzsaukumu, kurā bija izteiktas bažas par zoodārza nākotni. Publikācijai sekoja neti­cami dāsna atsaucība: ziedojumu summas no tūkstoš mārci­ņām līdz maza puišeļa kabatas naudai. Visvairāk mūs aizkus­tināja pašu zoodārza darbinieku saziedotās piecas ginejas.

Džērsijas ļaudis no jauna izrādīja savu devību. Agrāk viņi bieži tika zoodārzam bez maksas piegādājuši augļus, dārzeņus un gaļu, savukārt tagad ļāva mums droši spert soļus tuvāk sava mērķa sasniegšanai. Kā mūsu personīgo ieguldījumu Džerijs pats uzņēmās atbildību par divdesmit tūkstoš mārciņu lielo kredītu un atteicās no tiesībām dzēst parādu ar zoodārza ieņē­mumiem. Šā sloga uzņemšanās, protams, nozīmēja, ka nāksies maksāt ilgus gadus, jo viņa ienākumi bija tikai honorāri par grāmatām un uzstāšanos televīzijā. Daudzi cilvēki sauca viņu par muļķi, taču Džerijs dedzīgi ticēja, ka šis ir vienīgais veids, kā viņš var palīdzēt izdzīvot vismaz dažiem savvaļas dzīvniekiem un ļaut nākamajām paaudzēm priecāties par to sabiedrību.

Vajadzēja nopietni gatavoties nākamajai tūrisma sezonai, un I. C. I. laipni piedāvāja savu padomu, kā ar krāsu palīdzību piešķirt zoodārzam svaigu izskatu. Visi strādāja, cik spēka, lai padarītu šo vietu pievilcīgāku un publikai interesantāku.

It kā nepietiktu ar rūpēm par zoodārzu un tā nākotni vien, Džerijam nācās izturēt vēl vienu sāpīgu zaudējumu: viņa māte pēkšņi nomira no sirdstriekas. Visiem Darela kundzes pie­trūka, jo viņa bija no tiem retajiem cilvēkiem, kuru mīlēja ik­viens, pat tad, ja bija tikai pāris reižu saticis. Mājā bez viņas valdīja skumjas. Šajā laikā vienīgais priecīgais notikums bija Sofijas atgriešanās uz laiku mūsu komandā, tādējādi uz brīdi tika atrisināts sekretāres trūkums. Aicinājums bija radis dzir­dīgas ausis, tresta darbs virzījās strauji uz priekšu, un arī zoo­dārzā mēs iemantojām ievērojamus papildinājumus. Jaunzē­landes valdība piešķīra mums divas tuataras un divus pārīšus keu, savukārt Džerijs pats nopirka pāri jaunu orangutānu. Vēl mēs pie uzpircēja iemainījām vairākus parastākus dzīvniekus pret briļļaino lāci. Pedro izrādījās visburvīgākais lācis, kādu jeb­kurš no mums atcerējās, un kļuva par vienu no zoodārza galve­najiem izklaides objektiem.

Kamēr mēs cīnījāmies ar zoodārza problēmām, Kriss bija čakli darbojies pie televīzijas programmu veidošanas, kuru ko­pējam nosaukumam vajadzēja būt "Divi bušā" (Džima Saun- dersa ierosinājums). Filmas materiāls bija teicams - patiesībā tā bija tik daudz, ka Kriss no visa nolēma izveidot nevis sešas sē­rijas, bet septiņas, kuru kulminācijas moments būtu ķengurēna dzimšanas ainas. Tātad papildus visiem citiem darbiem Dare­lam vajadzēja uzrakstīt arī viegli uztveramu tekstu šim sērijām. Viņš pavadīja ilgas stundas savā aptumšotajā kabinetā, vēl un vēlreiz pārtldams filmas ruļļus, līdz mēs uz tiem vairs nespē­jām ne paskatīties. Dedzīgi vēlēdamies palīdzēt, Kriss ieradās Džērsijā. [55]

Kriša viesošanās laikā mēs sākām apspriest nākamās filmas projektu. Ideja sākotnēji piederēja Džerija brālim Larijam - viņš par to bija ieminējies, kad pirms gada apciemojām viņu netālu no Kamargas, Provansas cīņas vēršu mājvietas. Fran­cūži vietējos vēršus cīņu laikā nenogalina, bet gan rotaļājas ar tiem. Provansā daudzās pilsētās un ciematos ir arēnas - vai nu seni romiešu amfiteātri vai rupji būvēti ringi, un tūrisma se­zonas laikā entuziasti ar aizrautīgu futbola līdzjutēju degsmi katru nedēļas nogali tur pulcējas, lai pavērotu savu iemīļoto vēršu cīniņus. Cīņā piedalās divpadsmit vai piecpadsmit jauni vīrieši, viņu mērķis ir noraut starp vēršu ragiem piestiprinātās kokardes un vienlaikus izvairīties no sabadlšanas. Spēle ilgst divdesmit minūtes. Ja vērsis izrādās veiklāks par jaunekļiem un šajā laikā pamanās nosargāt visas kokardes, viņam par godu spēlē "Karmenu" un izvada no ringa.

Larijs bija pārliecināts, ka par šīm vēršu cīņām varētu iz­veidot lielisku dokumentālo filmu televīzijai, jo tajās parādījās viss, ko vien režisors var vēlēties: ceļojums, krāsas, sajūsma, ļaužu pūļi, vēršu cīņu rings - turklāt nekādas asinsizliešanas. Darelu šī ideja ļoti aizrāva, viņš pat uzrakstīja scenārija uzme­tumu, ko Kriss varētu parādīt priekšniecībai. Tā nu Kriss sava īsā apciemojuma laiku sadalīja starp uzturēšanos tumšajā ka­binetā pirmajā stāvā un mūsu nekārtīgo dzīvoklīti augšstāvā, turklāt bieži palika nomodā līdz rīta gaismai, apspriezdams

vēršu cīnu filmas detaļas.

Beidzot teksti programmai "Divi bušā" bija uzrakstīti un tika norunāts laiks, kad braukt uz Bristoli, lai to visu ieskaņotu. Ap to laiku mēs sākām bažīties par Darela veselību un ne­pavisam nebijām pārsteigti, kad viņam parādījās dīvaina aler­ģija, - kad ieraksti bija pusē, viņam sāka pampt rokas.

Džerija izdevēji mudināja viņu iesniegt jaunu manuskriptu, un viņš vairākas reizes izmisīgi centās uzrakstīt "Muižu dzīv­niekiem". Taču nav viegli pilnībā koncentrēties bezrūpīgas un jautras grāmatas rakstīšanai, ja no visām pusēm uzbrūk pro­blēmas, kas turklāt ceļas tieši no tā temata, par kuru jācenšas tik bezrūpīgi rakstīt. Ja nebūtu Sofijas un manis, viņš visu būtu salaidis grīstē, un es karsti ilgojos, kaut spētu uzrakstīt šo grā­matu viņa vietā. Kad grāmata bija pabeigta, nevienam no mums tā vairs neko īpaši nepatika. Tomēr mūsu spriedums palika mazākumā: grāmatai bija lieliski panākumi. To sērijās izlaida gan Lielbritānijā, gan Amerikā, visdažādākie ārzemju izdevumi nodrukāja fragmentus, un BBC to pārveidoja par "grāmatu pirms gulētiešanas", kā tas jau bija darīts ar visām ie­priekšējām Džerija grāmatām.

Programmai "Divi bušā" bija lieli panākumi televīzijā - mēs par to ļoti priecājāmies, jo Džims un Kriss tās veidošanā bija ieguldījuši tik daudz smaga darba. Kā jau bijām cerējuši, skatī­tājiem jo īpaši patika ķengurēna dzimšanas aina.

Bija patīkami saņemt no Kriša ziņu, ka filma par vēršu cīņām varētu tikt uzņemta, tomēr vispirms viņam jāaizlido uz Ka- margu un pašam jānovērtē apkārtne un ar filmēšanu saistītās grūtības. Mēs ar prieku piekritām Krišu pavadīt un uzskatījām, ka bez bažām varam uz divām vai trim nedēļām aizbraukt, jo zoodārzs tobrīd darbojās nevainojami un likās pārvarējis lielās problēmas.

Sasēdušies muižas mazajā automobilītī, mēs kā sadeguši trau­cāmies cauri brīnumskaistajiem Francijas laukiem uz Nimu, kur Larijs bija mums jaukā viesnīcā sarunājis istabas. Nākamās divas nedēļas mēs braukājām apkārt pa Kamargu, vērojām vēršu cīņas un visdažādākā vecuma vēršus, tikāmies ar cilvēkiem, kas varētu mums palīdzēt, un saskaņojām iespējamo vizīšu grafiku. Līdz ceļojuma beigām Kriss jau kūsāja sajūsmā un bija apņē­mības pilns uzņemt šo filmu - ja iespējams, krāsainu, - taču viss bija atkarīgs no budžeta. Tomēr šai problēmai risinājumu varēja meklēt arī pēc atgriešanās Bristolē. Ja pat no idejas nekas nesanāktu, mēs vismaz bijām uz brīdi izrāvušies no zoodārza un ar to saistītajām raizēm. Kad beidzot atgriezāmies Džērsijā, at­klājām, ka visi čakli strādājuši un nekādas likstas nav gadījušās.

- Vai zini, - Džerijs ieteicās, - tā vien šķiet, ka viņi strādā daudz labāk, kad manis nav klāt.

Mani tas ļoti iepriecināja.

- Jauki, tad varbūt mēs varētu biežāk aizbraukt un izbaudīt divvientulību? - es kārdināju. Par atbildi saņēmu vienīgi ņur- dienu.

Pāris nedēļas vēlāk Kriss triumfējoši pavēstīja, ka vēršu cīņu filmai dota zaļā gaisma, kaut arī krāsainai lentei līdzekļu nepie- tikšot. Viņš vēlreiz ieradās Džērsijā, lai tagad, kad bija redzējis Kamargu savām acīm, apspriestu Džerija piedāvāto scenāriju jaunā gaismā. Kriss domāja, ka būs trīs reizes jābrauc uz Ka­margu - pavasarī, vasarā un ziemā - un vēlējās, lai trešajā reizē mēs brauktu kopā ar viņu, jo pirmajās divās mūsu klātbūtne ne­bija nepieciešama. Es abām rokām balsoju par: mani sajūsmi­nāja ikviens iemesls pamieloties ar franču ēdieniem un vīnu, kā arī kaut uz brīdi tikt prom no zoodārza. Ja cilvēks ir iesprostots uz mazas saliņas, dzīvo zoodārzā un divdesmit četras stundas diennaktī ir visiem kā uz delnas, viņam ļoti kārojas tikt prom. Pat Darels man piekrita, kaut arī bija tik ļoti pieķēries dzīvnie­kiem. īss atvaļinājums ik pa laikam arīdzan dod iespēju paska­tīties uz problēmām no cita redzes leņķa un atgūt garīgo līdz­svaru. Iespēja atrast patiešām attaisnojošu iemeslu fiziskai prombūtnei lieliski noderēja sirdsapziņas mierināšanai.

Vienlaikus arī pārējais ievirzījās pareizajās sliedēs. Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests beidzot bija kļuvis par realitāti, katru mēnesi tika organizētas tresta dalībnieku un padomnieku sanāksmes, divi padomes locekļi iesaistījās zoodārza vadībā, tādējādi noņemot kaut nedaudz rūpju un atbildības no Ketas Velleres pleciem. Tomēr, neskatoties uz šo palīdzību, Džerijs likās aizvien vairāk pārņemts ar tresta lietām. Es reti redzēju viņu vienu pašu un vēl retāk izdevās parunāt par kaut ko, kas neattiecās uz zoodārzu. Zoodārzs un itin viss ar to saistītais sāka man uzdzīt nepatiku. Dzīvoklis bija kļuvis par tādu kā otru darba kabinetu, kurā cilvēki nepārtraukti staigāja iekšā un ārā. Beidzot es sacēlos pret šādu stāvokli un piespiedu Darelu apsolīt, ka zoodārza un tresta jautājumus apspriedīsim tikai apakšstāva kabinetā, atstājot dzīvokli par vienu mazu stūrīti, kurā vismaz varētu mēģināt no tā visa atslēgties. Tomēr cīņa bija grūta, un es bieži vien spriedu, ka esmu apprecējusi zoodārzu, nevis dzīvu cilvēku.

Cenzdamās izcīnīt kaut daļēju brīvību no zoodārza, es izstā­jos no tresta padomes un zoodārza vadības komitejas un izmi­sīgi meklēju kādu iespēju izrauties arī no Džērsijas. Palīgā atkal nāca Kriss.

- Varbūt tev vajadzētu doties vēl kādā ceļojumā, Džerij, ka­mēr "Divi bušā" ir slavas augstumos?

- Dārgo zēn, nekas man nesagādātu lielāku prieku, bet kā atrast vietu, kur citi vēl nav bijuši vai uz kurieni nebūtu pārāk ilgi jāgatavojas? Man, piemēram, ļoti patiktu vēlreiz aizbraukt uz Argentīnu, taču šādas ekspedīcijas sagatavošanai vajadzīgi vismaz četri mēneši. Arī Gviāna būtu laba izvēle, bet tur jopro­jām politiskā situācija ir nestabila, un man pilnīgi pietika ar politisko jampadraci Paragvajā, nevēlos vēlreiz piedzīvot kaut ko tamlīdzīgu. Braucienam uz Indiju ļoti rūpīgi jāgatavojas. Tātad patiesībā atliek vienīgi Rietumāfrika, bet par to apgabalu esmu uzrakstījis jau trīs grāmatas, tātad Kamerūna atkrīt. Ko tu iesaki?

Līnijas otrā galā iestājās īss klusums.

- Tu reiz pieminēji Sjerraleoni.

- Jā, bet kad tu gribi braukt?

- Jebkurā gadījumā ne ātrāk par februāri, un maijā man jā­būt atpakaļ, lai pabeigtu vēršu cīņu programmu.

- Daudz laika tu vis man nedod, vai ne? Lai notiek, es sākšu gatavoties, un tad jau redzēsim, kas no tā visa sanāks.

Nu Darela uzmanība no zoodārza bija novērsta uz kaut ko citu, un es nespēju vien beigt par to priecāties. Tomēr es zināju, ka viņam pagalam nepatīk steiga un vēl jo vairāk sasteigta gata­vošanās ekspedīcijām. Sešas nedēļas nepavisam nebija pietie­kami ilgs laiks, lai pienācīgi sagatavotos braucienam, tādēļ zi­nāju, ka viņš uz Sjerraleoni brauks nelabprāt, ja vispār izšķirsies par šo ceļojumu. Ja brauciena mērķis tiešām izrādīsies Sjerra- leone, es nolēmu līdzi nebraukt un paziņoju Darelam:

- Nē. Man nepatīk Rietumāfrika - ne karstums, ne tropu meži, jo man tie uzdzen klaustrofobiju, arī afrikāņi mani kai­tina. Tāpēc, ja tev nav iebildumu, es šo braucienu izlaidīšu.

Darels nebija pārsteigts un atteica, ka pa pusei esot kaut ko tādu gaidījis, tomēr apvaicājās, ar ko es viņa prombūtnes laikā grasoties nodarboties.

- Šeit taču tu nevēlies palikt, vai ne?

Par to es biju tikpat stingri pārliecināta, tāpēc tika nolemts, ka man jādodas uz Argentīnu un jāveic izlūkošanas priekšdarbi iespējamai ekspedīcijai 1966. gada ziemā.

- Paņemšu līdzi lendroveru, lai varu bez grūtībām ceļot pa valsti, un satikšos ar visām amatpersonām, ar kurām mums bi­jusi darīšana iepriekšējā braucienā. Tad arī pastāstīšu tev, kā tur izskatās tagad, piecus gadus vēlāk.

Sev par līdzbraucējām un tulkiem es sarunāju divas drau­dzenes. Houpa Plata vēlējās atgriezties Argentīnā gandrīz tik­pat ļoti kā es. Viņa tur bija nodzīvojusi ilgus gadus un tekoši runāja spāņu valodā. Viņa turklāt teicami vadīja mašīnu un bija pēc izskata ražena lēdija, tātad vajadzības gadījumā node­rētu kā iespaidīga aizbildne. Manu otru kompanjoni Annu Pītersu bijām satikuši, pavadot atvaļinājumu Korfu. Arī viņa lieliski vadīja mašīnu un bija pieradusi ceļot ģeogrāfiski grūtos apstākļos, jo pati dzīvojusi Āfrikā. Fakts, ka mēs ar Annu bijām daudz jaunākas par Plata kundzi, reizēm izraisīja smieklīgus pārpratumus, jo viņu allaž noturēja par mūsu māti. Galīgi zau­dējušas spēkus, mēs metām pie malas centienus paskaidrot mūsu attiecību patieso raksturu, un kopš tā laika Houpa mums bija "mamma".

Doma par atgriešanos Argentīnā mani iepriecināja. Pirms vēl kāds paguva mainīt savas domas, es saistījos ar banku un sarunāju iespēju kāpt uz kravas kuģa klāja gandrīz vienlaikus ar Darelu. Tā kā es neposos uz Sjerraleoni, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem atstāju visus šā ceļojuma sagatavošanas darbus Darelam un Džonam Hārtlijam (Džerijs viņu šim ceļojumam bija aizņēmies no zoodārza rāpuļu mītnes). Sofijai savukārt nācās stāvēt gatavībā, ja abiem gadītos grimt purvā un būtu va­jadzīga palīdzība. Likās, ka viņi lieliski tiek ar visu galā, tomēr es ar ilgošanos gaidīju aizbraukšanas dienu un nespēju veltīt daudz uzmanības Āfrikas apceļotāju plāniem. Es gandrīz vai ne­tiku prom, jo streiku dēļ mans Argentīnas kuģis kavējās kon­tinentā, tomēr bankai izdevās sameklēt britu kuģi, kas devās ceļā apmēram tajā pašā laikā, - šis kuģis bija pat vēl labāks un lētāks. Tā nu es pavadīju vairākas dienas Londonā, gāju uz kino un ēdu bez sāta, līdz pienāca laiks doties pāri valstij uz Ņūportu un satikt Darelu un Hārtliju viņu ceļā uz Liverpūli. Mēs abi bijām mazliet noskumuši, ka gandrīz četrus mēnešus būsim šķirti, taču es liku Darelam apsolīt, ka viņš nekavējoties dos man ziņu, ja kaut kas atgadītos un būtu vajadzīga mana palī­dzība. Tādā gadījumā es nekavējoties trauktos pie viņiem - to­mēr uzsvēru, ka iemeslam jābūt tiešām nozīmīgam.

Abiem ceļojumiem nācās saskarties ar janvāra aukām, un mums ar Darelu, kuģiem satiekoties Laspalmā, izdevās pavadīt stundu kopā. Darelu gandrīz arestēja spāņu varas iestādes, jo viņš nesās lejup pa trapu, sagrābis pilnas rokas šampanieša pudeļu, kamēr muitas un imigrācijas formalitātes vēl nebija nokārtotas. Ražens spāņu policists Džeriju sagrāba tobrīd, kad tas spraucās viņam garām, un ar varu aizgrūda atpakaļ uz kuģi. Darels noskaities vērsās pie ikviena no kuģa virsniekiem, lai tiktu vaļā; es savukārt stāvēju krastā un mudināju pasteigties, jo manam kuģim drīz vajadzēja doties tālāk. Visbeidzot Dže­rijam izdevās atrast līdzjūtīgu virsnieku un emocionāli izklās­tīt, ka mums nāksies vairākus mēnešus būt šķirtiem, un rezul­tātā tikt pie brīvlaišanas. Darels lēkšiem vien metās uz manu kuģi, un mūsu virsstjuarts sadabūja vēl šampanieti, jo savējo Džerijs bija spiests atstāt uz kuģa. [56]

Es kuģoju pāri mierīgākām jūrām uz Dienvidamerikas kras­tiem, kur mani emocionāli sagaidīja vesela armija draugu, to­mēr tikai pēc nedēļu ilgas cīņas man izdevās atsvabināt lend- roveru no muitas un aizbraukt no Buenosairesas.

Tā kā jau biju redzējusi Patagoniju, pierunāju abas ceļabied- renes doties uz Andiem. Mēs braucām cauri burvīgai apkārtnei, kur plakankalnes noslīdēja ielejās un tad no jauna slējās aug­šup. Visvairāk mani apbēdināja tas, ka ceļā redzējām ļoti maz dzīvnieku, ja salīdzina ar diviem iepriekšējiem ceļojumiem. Manuprāt, tam bija divi iemesli: apdzīvoto vietu un līdz ar to arī sējumu platību palielināšanās un plašais ķimikāliju izman­tojums. Tomēr, dzīvodamas estansijā, mēs redzējām krietni daudz meža putnu un ūdensputnu. Mazās jūrascūciņas traucās pāri ceļam, un reizēm mums uzčivināja kāds mūrniekputns. Taču gandrīz nebeidzamās rindas alu pūču, kas agrāk mēdza tupēt uz dzīvžogu stabiem, bija izzudušas - reti gadījās ierau­dzīt kaut vienu no šiem putniem.

Visā braucienā mani stipri kaitināja laikapstākļi. Es, galu galā, biju braukusi uz Dienvidameriku pēc saules, taču tās vietā mēs saņēmām zemus mākoņus, aukstu vēju un sīku lietutiņu, īpaši kalnos, un man nebija grūti pierunāt savas kompanjones bēgt uz siltāku klimatu. Pat Buenosairesā, kur parasti februārī valda svelme, šoreiz laiks izrādījās samērā vēss - personīgi es par to priecājos.

Mēs aizbraucām uz Mendozu, lai es varētu satikties ar argen­tīniešu zinātnieku, kuru Darels agrāk jau bija saticis, un apjautā­ties par izvairīgo dzīvnieku - burvju bruņnesi. Viena šāda dzīv­nieka noķeršana bija Darelam kļuvusi gandrīz vai par apsēstību, savukārt zinātniekam daži bruņneši piederēja. Viņš pa telefonu apgalvoja, ka bruņneši joprojām gaidot Darelu ierodamies pēc tiem, un piekodināja man nodot šo ziņu pēc piederības.

Pēc tam es divas dienas pavadīju, baudīdama pilsētu un ap­kārtējās ainavas un apskatīdama vietējo zoodārzu. Tā kā tobrīd nebija rudens, es neredzēju brīnišķīgās zeltaino papeļu gatves, kuras Darels tika apbrīnojis savā 1959. gada ceļojumā, taču pilsēta tik un tā bija jauki iekārtota, ar brīnišķīgiem parkiem, un klimats patīkams.

Bijām paredzējušas atgriezties Buenosairesā bez liekas stei­gas, taču Plata kundze saņēma steidzamu telegrammu, kurā tika pieprasīts, lai viņa nekavējoties atgrieztos, tāpēc mums nā­cās pilnā sparā traukties pāri visai valstij uz galvaspilsētu, lai viņa paspētu uz lidmašīnu. Vēlējos uzkavēties šeit mazliet ilgāk, taču dabūt biļetes atceļam nebija viegli, un es nolēmu la­bāk izmantot piedāvāto holandiešu kuģi, kaut arī Roterdamā nāktos pārsēsties.

Visu Argentīnā pavadīto laiku es nesaņēmu nekādas ziņas no Sjerraleones. Mani tas pārāk neuztrauca, tomēr es ļoti vēlē­jos maijā tikt atpakaļ uz Lielbritāniju, lai tur sagaidītu Sjerra­leones kolekcijas ierašanos. Tāpēc mēs kuģojām prom no Bu­enosairesas, pa ceļam vairākas reizes apstājoties pie Brazīlijas krastiem, kas bija ļoti patīkami, īpaši, kad uzzinājām, ka Zie- meļeiropā, kā parasti, valda liels aukstums.

Ceļojuma laikā es bieži apmainījos telegrammām ar Ketu Velleri Džērsijā, saņēmu arī vienu no Džerija, kurā tas mani lūdza sagaidīt viņu Frītaunā. Pēc tam sākās ilga un izvērsta telegrammu apmaiņa ar Londonas banku, lai izdotos mani da­būt uz kuģa, kas nonāktu Frītaunā pirms 1. maija, kad jāiero­das pārējiem. Bija tikai viens kuģis, kas varētu mani nogādāt īstajā datumā, tomēr es šaubījos, vai laikus nokļūšu Anglijā un pagūšu tajā pārsēsties. Kuģa pašreizējais pārvietošanās temps ve­dināja domāt, ka iznākums būs neveiksmīgs. Un tomēr, visiem (laikam gan arī pašam kuģa kapteinim) par pārsteigumu, mēs pietauvojāmies Roterdamā jau 5. aprīlī. Tādējādi man atlika apmēram divdesmit četras stundas laika, lai nokļūtu Londonā, noorganizētu lendrovera pārvešanu un atgūtu spēkus, pirms traukties uz Liverpūli un pagūt uz kuģi Accra. Kaut ko tādu es otrreiz vairs nevēlētos piedzīvot, jo pēc piecām uz holandiešu kravas kuģa pavadītajām nedēļām ļoti ilgojos kādu laiciņu padzīvot uz cietzemes.

Ceļojums uz Frītaunu bija uzjautrinošs. Visi pūlējās, cik spēdami, lai es justos ērti. Darels un viņa grupa bija ceļojuši ar šo kuģi un grasījās ar to arī atgriezties. Visa kuģa komanda gai­dīja dzīvnieku kolekcijas ierašanos, un neviens nespēja noticēt, ka es nudien nezinu, kādi dzīvnieki tie būs.

Bija dīvaini pēc piecām dienām atkal atrasties Laspalmā, to­mēr ilgi tur nepalikām. Man bija teikts, ka Frītaunā pietauvo­simies apmēram sešos no rīta, un tā nu es stāvēju kuģa priekš­galā, vērodama Frītaunu parādāmies cauri rīta miglai, un cerēju, ka pateicībā par manu trako steigu virs vismaz būs iera­dies mani sagaidīt. Tomēr nācās piedzīvot vilšanos. Izskatījās, ka ikvienu pasažieri sagaida draugi, radi un dievs zina, kas vēl, taču no Darela nebija ne miņas. Beidzot mani sameklēja kuģa aģents un pastāstīja, ka mans vīrs nesekmīgi centies tikt krast­malā. Kā jau parasti, Darels bija aizmirsis, ka viņam nepiecie­šama atļauja, un viņš bija palicis cīnīties ar policiju un ostas amatpersonām.

- Nāciet, iesim viņu izpestīt, - aģents mudināja, un mēs kopā devāmies pa krastmalu uz muitas ēku. Nu, protams, verandā man virs galvas stāvēja stipri noguris Darels un noaudzis ar vēl biezāku bārdu. Viņš mežonīgi vicinājās ar rokām un žēlojās, ka netiekot lejā. Visbeidzot pārpratums tika noskaidrots, un Darels tika pie manis. Brīdinājis nemesties pārāk vētraini viņa skavās, jo iespējams, ka esot lauzis ribu, Džerijs mani iepazīstināja ar dīvaina izskata izstīdzējušu jaunekli - kā izrādījās, Amerikas miera korpusa pārstāvi, kurš laipni bija viņu atvizinājis uz šo tikšanos. Pirms es paguvu bilst kaut vārdu, Darels iespieda man rokā mazu kartona kastīti.

- Tur iekšā ir kaut kas dzīvs, ver vaļā uzmanīgi, - viņš brīdi­nāja. Zinādama, ka Darels ir spējīgs šādās kastītēs iesprostot ari vispretīgākos radījumus, es atvēru vāku ļoti piesardzīgi. Tur iekšā papīra salvešu midziņā gulēja sīciņa vāverīte, ļoti līdzīga Mazajai, burvīgs un pavisam rāms dzīvnieciņš.

- Viņa piedzima vienai no kolekcijas vāverēm, un es no­domāju, ka tā varētu kļūt par lielisku Mazās aizstājēju.

Nešaubos, ka diezgan daudzas sievas justos sašutušas, saņem­damas vāveri kā atkalredzēšanās velti, taču es biju pieradusi no­zīmīgos notikumos saņemt dāvanā dzīvniekus, un reiz pat lūdzu man kāzu gadadienā uzdāvināt pārīti brīnišķīgi skaistu vainag- baložu. Šādā veidā es vismaz biju pasargāta no nevajadzīgu smaržu pudelīšu un citu krāmu uzkrāšanās.

- Kur citi? - es vaicāju.

- Joprojām zemes iekšienē. Viņi kopā ar visu kolekciju iera­dīsies rīt. Dažus no visvārīgākajiem dzīvniekiem es atvedu sev līdzi un atstāju britu vēstniecībā.

Darels nepārprotami ļoti priecājās mani redzēt un, kā likās, slepenībā jutās arī mazliet atvieglots. Lauztā riba stipri sāpēja, taču viņš bija muļķīgā kārtā aizmirsis, ka mūsu ārsta sagādātajā aptieciņā atrodas šādi tādi pretsāpju līdzekļi. Es tos sameklēju lādītes pašā apakšā, un zāles tiešām palīdzēja atvieglot sāpes. Ribu viņš bija lauzis, braukdams lendrovera aizmugures sēdeklī, Kriss, dedzīgi vēlēdamies atkal ķerties pie darba, bija sācis braukt, pirms vēl Darels paguvis kārtīgi apsēsties, un rezultātā Džerijs bija uztriecies aizmugures bortam. Uzzināju, ka viņš šādi mo­cījies jau kopš marta, taču kategoriski atteicies visu pamest un lidot mājup kopā ar mani.

Drīz kļuva pilnīgi skaidrs, ka mums būs vajadzīga vēl pa­pildu palīdzība, jo Džerijam uz kuģa vajadzēs pēc iespējas vai­rāk atpūsties, ja viņš grasās aprūpēt kolekciju un vēl arī pabeigt filmēšanu. Jaunais Džons Hārtlijs vēl nekad nebija ceļojis kuģī kopā ar dzīvniekiem, turklāt piedalījās arī filmēšanā, tātad nācās secināt, ka galvenā atbildība par kolekciju gulsies uz maniem pleciem. Vēlēdamās nodrošināties ar palīgu, es nosūtīju tele­grammu Annai Pītersai, ar kuru bijām apceļojušas Argentīnu. Anna, izrādās, bija godprātīgi sēdusies pirmajā lidmašīnā un ieradās jau pēc divdesmit četrām stundām, tādēļ vēlāk, kad ko­lekcija bija atvesta uz Frītaunu un iekārtota Diamond Corporation lepnajā mītnē, es jau spēju novērtēt situāciju.

Kaut arī varējām atbrīvot Darelu no dzīvnieku ikdienas ba­rošanas, mēs nespējām viņa vietā apstaigāt dažādos dienestus, sagādāt muitas atļaujas un darīt tamlīdzīgus darbus. Ar to viņam nācās nodarboties pašam. Mēs tostarp ieviesām pavisam vienkāršu dienišķo darbu kārtību. Pārtiku dzīvniekiem ik dienas iepirka mūsu draugs amerikānis un Džons Hārtlijs. Kriss un Darels tādējādi visu laiku varēja veltīt nepieciešamajām vizītēm varas iestādēs un atbildēt uz steidzamām vēstulēm, savukārt mēs ar Annu aprūpējām dzīvniekus - visus, izņemot vislielākos (piemēram, leopardus), kurus atstājām puišu rīcībā. Šī sistēma darbojās lieliski, un pēc divām nedēļām, kad beidzot kuģojām projām no Frītaunas, visi dzīvnieki bija lieliskā formā.

Mūsu ekipējuma un dzīvnieku nogādāšana ostā izrādījās sarežģīta, taču palīgā nāca Sjerraleones armija tās virsnieka ma­jora Gendas personā, ar kuru Džerijs bija sadraudzējies pirmā Frītaunas apmeklējuma laikā. Majors apsolīja nodot mūsu rī­cībā trīs armijas mašīnas, un 1. maijā jau sešos no rīta piebrauca trīs Bedforda kravas mašīnas.

Patīkams muitas ierēdnis pats personīgi satikās ar mums krastmalā, un pēc pavisam īsa brīža visi dzīvnieki, abi lendroveri un arī mēs paši jau atradāmies uz klāja. Mums tika atvēlēta ap­jumta platība pašā kuģa priekšgalā, dēvēta par Krūtaunu; vieta izrādījās ideāla, jo bija pa pusei kravas telpa. Ja laiks iegriezās nelāgs, dzīvniekiem joprojām bija silti un ērti, savukārt labā laikā bez bailēm varējām atstāt lūkas atvērtas. Kuģa bortā bija ari lieli paceļami aizvirtņi.

Pagāja pāris dienu, līdz tā īsti iedzīvojāmies. Par laimi, tur­pat līdzās atradās virtuve ar karstā ūdens katlu un mums bija atļauts to jebkurā laikā izmantot. Pat Kriss reizēm piepalīdzēja barošanā, kad bija ticis galā ar pirmās dienas jūras slimības lēkmi. Kaut arī laiks nebija slikts, kuģis peldēja diezgan nesta­bili un zvārojās pat niecīgākajā vējā. Priekšgalā šūpas bija vēl spēcīgākas. Džons un Darels izveda pastaigā abus leopardus, kamēr mēs ar Annu iztīrījām būri. Tāda pati kārtība attiecās uz trim jauniem šimpanzēm un mazu Rietumāfrikas upjucūku. Pārējo dzīvnieku būrus varēja viegli iztīrīt, iemītniekiem pa­liekot iekšā.

Tā kā dzīvnieku kolekcijas pārvešana ar kuģi vēl nekad ne­bija televīzijā redzēta, Kriss dedzīgi vēlējās parādīt, ka ikdiena uz pasažieru kuģa turpinās bez sarežģījumiem, kaut arī tiek pārvadāti dzīvnieki. Kuģa virsstjuarts Raiena kungs iepazīsti­nāja mūs ar maiznieku un miesnieku un atklāja, kur glabājas mums domātie, no Anglijas atvestie pārtikas krājumi. Katru rītu stjuarti piegādāja mums zināmu daļu produktu. Arī kuģa galdnieks izrādījās nenovērtējams sabiedrotais, jo darināja režģi būru noturēšanai, kad laiks kļuva sliktāks.

Uz kuģa atradās arī bērni, tāpēc mēs visiem piekodinājām turēt tos drošā attālumā, lai neviens netiktu sakosts. Viens vai divi aizklīduši cilvēki gan tika piesardzīgi izraidīti no mūsu rī­cībā nodotās teritorijas, taču pasažieri visā visumā uzvedās ļoti labi. Kad laiks bija jauks, trīs šimpanzes tika izvestas uz klāja pabaudīt sauli un uz lūkas vāka izlocīt kājas. Protams, tās pa matīgi piesaistīja izklaides kāro pasažieru uzmanību, kuri t.is vēroja no augšējā klāja. Kad sāka pūst spēcīgāks un aukstaks vējš, mums nācās pērtiķu vingrošanu ierobežot zemākaja klaja. Džimijs - viens no mūsu šimpanzēm - par to priecājas, jo viņam nepavisam netikās just savas lielās ausis plivināmies vējā.

Kuģa kapteinim Džimijs ļoti iepatikās, viņš to ielūdza 11/ kapteiņa tiltiņu, kur šimpanze tūlīt pat sāka justies kā mājas, pat uztrausās uz īpaša sēdekļa un īsti profesionālā manierē pa līdzēja stūrēt kuģi. Mēs kopā ar viņu izklaidējāmies kapteiņa apartamentos, un tā vien likās, ka Džimijam būs žēl kuģi pa mest.

Mūsu stjuarte bija izcili jauka. Priekšpusdienā vai agrā pēc­pusdienā viņa mēdza parādīties ar lielu termosu tējas vai kafijas un labprāt sagatavoja mums karstus dzērienus, kamēr uzturē­jāmies kajītēs - reizēm arī ko stiprāku, ja viņai šķita, ka mums kas tāds nepieciešams. Uzņemšanās mazgāt mūsu veļu arī bija lielisks atspaids, jo, cenšoties aprūpēt dzīvnieku kolekciju zval stīgā kuģī, drēbes nosmērēt bija pavisam vienkārši.

Kad kuģis pietauvojās Laspalmā uzņemt degvielu, mēs iz klīdām pa pilsētu svaigu augļu un zaļumu meklējumos, ar ku riem iekārdināt kolobusus. Kolekcijā bija septiņi šie ļoti retie, trauslie pērtiķi, kas pārtika tikai no lapām, un tie izturēja šo ceļojumu un joprojām ir dzīvi, vienīgi pateicoties Annai Pīter- sai, kura lika pamatus to turpmākajai diētai. Varētu pat teikt, viņa piespieda kolobusus izdzīvot, stundām ilgi sēdēdama krā­tiņu priekšā un pa kumosam vien barodama pērtiķus. Mes pavisam negribīgi Liverpūlē šķīrāmies: Anna ar vilcienu brauca uz Londonu, mēs - ar īpašu čarterreisu uz Džērsiju. Plāns bija lieliski pārdomāts. Šādā veidā Kriss un viņa komanda nosacīti īsā laikā varētu pabeigt filmēšanu, turklāt mēs uzskatījām, ka tā izdosies nogādāt dzīvniekus Džērsijā maksimāli vienkārši un ar minimālu nervu patēriņu. Diemžēl mēs bijām pārrēķinājušies.

Diena sākās lieliski, laiks maija dienai Anglijā - labs. Mūsu bagāža ātri tika cauri muitai, un drīz vien dzīvniekus krāva ārā no kuģa un izvietoja divos lielos mēbeļu pārvadāšanas furgo­nos, kurus bijām nolīguši, lai nogādātu kolekciju lidostā. Šajā brīdī birokrātija ņēma virsroku, un mūs no visām pusēm ie­tina gari jardi sarkanas lentas, gandrīz mūs nožņaudzot. Vis­pirms jau kaut kur bija pazuduši visi lendroveru dokumenti, un nabaga Rover pārstāvis sadūrās ar dilemmu. Automašīnas bija kompānijas īpašums un mums laipni aizdotas izmantoša­nai ekspedīcijas laikā, taču nebija atrodami šo faktu apliecinoši dokumenti. Visbeidzot tika nolemts, ka abām mašīnām jā­paliek muitā. Mēs par šo situāciju jutāmies gaužām nelāgi, to­mēr nebijām vainīgi, ka dokumenti pazuduši, tāpēc nespējām neko iesākt - vienīgi cerēt, ka Rover mums piedos.

Vēl trūka Lauksaimniecības ministrijas atļaujas ievest dzīv­niekus, īpaši abus leopardus. Karantīnas noteikumi attiecās uz suņu un kaķu importu, tāpēc mums nācās no Anglijas saņemt īpašu atļauju nosēsties un ievest leopardus tranzītā. Keta Vel- lere, sadarbībā ar Kriša sekretāri Bristolē, bija sazinājusies ar ministriju un panākusi atļauju leopardiem nosēsties, taču tranzīta dokumentu nekur nebija.

Kad vairākas stundas bijām strīdējušies ar dežūrējošo ierēdni, viņš piekrita sazvanīties ar ministriju, un visbeidzot izrādījās, ka muļķīgas kļūdas dēļ atļaujas nosūtītas uz Džērsiju, nevis uz Liverpūli. Jebkurā citā laikā šāda situācija liktos uzjautrinoša, taču mēs bijām kājās jau no rītausmas un tobrīd jau ļoti izsalkuši un noguruši. Turklāt dzīvnieki bija iesprostoti furgonos un dažiem no tiem pienācis barošanas laiks, turklāt mēs arī baidījāmies nokavēt savu reisu. Mums nepavisam nebija žēl pamest Liverpūles ostu.

Kad ieradāmies Spekes lidostā, mēs atviegloti konstatējām, ka lidmašīna vēl nav ieradusies, tāpēc devāmies aši iedzert pa mēriņam, pirms ķerties pie dzīvnieku izkraušanas un svērša­nas. Šo procedūru vajadzēja veikt, lai varētu lidmašīnā pareizi sadalīt kravas smagumu, tomēr pasākums prasīja daudz nervu gan no dzīvniekiem, gan mums. Bijām jau sagatavojušies ie­kraušanai Bristoles kravas lidmašīnā, kad pilots paziņoja, ka viņam galīgi nepatīkot kreisās puses dzinēja darbība. Mēs, gluži dabiski, nopriecājāmies par izrādīto gādību mūsu drošībai, tomēr atvieglojums ātri pārvērtās izbailēs, jo atklājās, ka vienī­gais gana kvalificētais inženieris, kam atļauts pieskarties dzinē­jam, dzīvo Mančestrā, un nu mums vairākas stundas jāgaida, līdz viņš varēs ierasties Liverpūlē. Lidostā tobrīd darbojās daudzi in­ženieri, taču nevienam no viņiem nebija tiesību apkopt šo kon­krēto lidmašīnu.

Mēs izvietojāmies vienā no angāriem, tālāk prom no lidostas trokšņiem. Tad sākās nebeidzama gaidīšana, līdz beidzot iera­dās inženieris un apmēram pusdeviņos paziņoja, ka lidmašīna esot gatava pacelties. Kopā ar dzīvniekiem aši salādējāmies lid­aparātā, durvis aizvērās, mēs piesprādzējāmies, pamājām ardie­vas tiem pāris cilvēkiem, kas bija mums palīdzējuši, un lidma­šīna aizripoja līdz skrejceļa galam. Pilots iedarbināja dzinējus, un brīdī, kad tie uzņēma maksimālo apgriezienu skaitu, otrajā dzinējā sākās dzirksteļošana. Mēs nejutāmies pārsteigti, kad lid­mašīna no jauna aizripoja uz skrejceļa otru galu. Par laimi, mūsu palīgi vēl nebija izklīduši, arī īpašais inženieris atradās turpat, taču viņš teica, ka neko nevarot izdarīt, iekams nāka­majā rītā būšot sadabūjis kaut kādas rezerves daļas.

Mēs aši apspriedāmies ar lidostas ierēdņiem un nolēmām izkraut tikai vārīgākos dzīvniekus, novietot tos mazā istabiņā viena angāra tālākajā galā un pārsegt ar brezentu. Pārējiem dzīvniekiem, pēc mūsu domām, turpat lidmašīnā pavadīta nakts neko ļaunu nenodarīs. Lidsabiedrlba mūs visus iekārtoja viesnīcā, mēs ātri pabarojām angārā novietotos dzīvniekus un ap pusdivpadsmitiem nakti pusdzīvi aizvilkāmies uz viesnīcu, kur pēc karstas vannas sakritām gultās. [57]

Apmēram divos no rīta mūs pamodināja viesnīcas pārvald­nieks. Ieraudzījām durvis stāvam ražena auguma policistu, kurš mazliet noraizējies darīja zināmu, ka viens no dzīvnie­kiem trakojot pa lidmašīnu. Nabaga Darels izvilkās no gultas, ātri saģērbās un gāja lejā pa kāpnēm. Tomēr pēc pāris minūtēm viņš bija atpakaļ. Izrādījās, ka lidostas policists savas apgaitas laikā sadzirdējis no lidmašīnas nākam dīvainas skaņas un, gluži dabiski, satraucies. Nabaga mazajam vīrelim neviens nebija pa­vēstījis par dzīvnieku klātbūtni lidmašīnā. Tomēr Džerijs uz­stāja veikt pārbaudi, kurā atklājās tikai tas, ka leopardi ņurd savos krātiņos - nekā uztraucoša.

Nākamajā rītā ap septiņiem mums bija norunāts tikties ar dzīvniekus transportējušo mēbeļu furgonu īpašnieku, šis cil­vēks bija ļoti laipni apņēmies sagādāt mums svaigus salātus un augļus. Viņš bija laikus ieradies, turklāt palīdzēja mums iztīrīt būrus un pabarot šimpanzes un kolobusus. Mēs bažīgi vēlējā­mies zināt, cik ilgi vēl jāgaida, līdz lidmašīna būs saremontēta, taču neviens par to neko nezināja. Lidsabiedrības ļaudis un ari pats pilots pret mums izturējās ārkārtīgi laipni un izpalīdzīgi, tomēr nespēja kliedēt mūsu satraukumu par lidmašīnā jopro­jām iesprostoto dzīvnieku likteni.

Kad rīts jau bija labā gabalā, bet lidmašīna joprojām nesa­gatavota ceļam, mēs nolēmām izkraut un pabarot arī pārējos dzīvniekus; vienlaikus sākām uzmākties lidsabiedrības vadībai

Londonā ar lūgumiem sagādāt citu lidmašīnu. Sākām jau zau­dēt cerības jelkad tikt no šejienes projām, kad cita lidsabiedrība piedāvāja mums vienu no saviem kravas lidaparātiem. Godīgi jāatzīstas, es joprojām nesaprotu, kā Darels ar savu lauzto ribu un nāvīgo nogurumu spēja pārciest šīs raizes par dzīvniekiem - vismaz es pati jutos tuvu ģībonim. Tad uzradās cita problēma: jaunajā lidmašīnā atradās tikai divas sēdvietas, bet mēs bijām seši. Bija ļoti svarīgi, lai operators un skaņu mehāniķis nokļūst Džērsijā un nofilmē dzīvnieku ierašanos zoodārzā. Mums pa­līgā nāca Cambrian Airways, piedāvājot četras sēdvietas savā reisā uz Džērsiju. Pēc ilgiem strīdiņiem tika nolemts, ka Darels un Hārtlijs paliks kopā ar dzīvniekiem, bet es, Kriss un viņa ko­manda lidosim uz Džērsiju.

Džērsijas lidostā visi mūs jau gaidīja. Pie skrejceļa bija sa­pulcējies viss zoodārza personāls, tur atradās arī lendrovers, zoodārza furgons un trīs kravas mašīnas. Mēs bažīgi sākām vērties gaisā un cerējām, ka slavenā Džērsijas migla nepārvilk- sies visai apkārtnei, iekams lidmašīnai izdosies nosēsties. Uz­traukumam tomēr nebija pamata, jo precīzi noteiktajā laikā lielais DC4 lidaparāts sāka laisties lejup un pieripoja tieši pie gaidītājiem.

Džērsijas muitas darbinieki izturējās ārkārtīgi pretimnākoši - gluži kā cenzdamies atlīdzināt par iepriekšējās dienas pārpratu­miem, kaut arī neko nezināja par mūsu nesaprašanos ar saviem Anglijas partneriem. Skaidri redzēju, ka Džerijs ar prieku nodod dzīvniekus zoodārza darbinieku pārziņā. Drīz jaunpienācēji bija ievietoti jaunajās mājvietās, lielākā daļa likās pārcietusi ceļo­jumu bez lieka stresa. Kā jau parasti, nabaga cilvēki izrādījās gal­venie cietēji.

Nākamajā rītā Džerijs un Kriss apstaigāja zoodārzu. Visi skraidīja apkārt un uzmanīja, vai mūsu rūpjubērni būtu labi

apkopti un pabaroti ar ierastajiem gardumiem, un es kopējus īpaši brīdināju par kolobusiem.

- Ja ar viņiem kaut kas notiks, esiet gatavi nākamnedēļ pie­dzīvot Pltersas jaunkundzes dusmas. Viņa šos radījumus ba­roja visu ceļu no Frītaunas. Dieva dēļ, nepieļaujiet, lai ar tiem tagad notiktu kas ļauns.

Leopardi izturējās pavisam mierīgi un gluži laimīgi spēlējās ar Džonu. Vāveres un mangusti lieliski iedzīvojās jaunajos mi­tekļos, un putniem, īpaši pūcēm, rūpēja tikai viens: ēst labi daudz un labi ātri. Darels bija laimīgs, gluži kā mēs visi, un nu varēja atļauties saļimt uz vismaz divdesmit četrām stundām.

Kriss un viņa komanda aizlidoja nākamajā dienā, un mēs plānojām viņiem sekot, tiklīdz viss šeit būs nokārtots un Darela riba sadzijusi. Bet man gan būtu vajadzējis zināt labāk. Zoo­dārzs un ar to saistītās lietas aizvien dziļāk ielauzās mūsu dzīvē,

tā ka mēs joprojām turpat vien bijām. Un es skaidri zinu - lai kurp mēs dotos, vienmēr apkārt būs dzīvnieki, un mana gulta tukša nepaliks.