Zvēri manā gultā

6. nodala

Bija tik lieliski no jauna atrasties Buenosairesā, redzēt džaka- randas un bugenvilijus pilnos ziedos, kaut arī gāza lietus. To­nakt nebija iespējams izdabūt visu mūsu bagāžu cauri muitai, tāpēc tika nolemts savākt iespējami daudz mantu un pēc pārējā atgriezties nākamajā dienā. Bebita bija sarunājusi mums istabu tajā pašā vecajā viesnīcā un tur mūs arī sagaidīja. Visi šķita prie­cājamies par mūsu ierašanos, pat viesnīcnieks un viņa komanda.

Arī šajā ceļojumā kopā ar mums bija Sofija; turklāt mēs bi­jām paņēmuši līdzi arī Darela kundzi, jo viņas veselība nebija laba un ārsts bija ieteicis jūras ceļojumu, kas varētu viņu sagata­vot gaidāmajai ziemai. Kā jau paredzams, gan viņa, gan Sofija iemīlēja Buenosairesu. Bebita mūs visus šokēja ar savu atzīša­nos, ka tobrīd grasījusies uz visiem laikiem pamest Argentīnu un pārcelties uz dzīvi Ņujorkā, bet, saņēmusi vēstuli par mūsu ierašanos, savu pārcelšanos uz nedēļu atlikusi, lai varētu pārlie­cināties, ka mēs labi iekārtosimies. Šāds žests bija Bebitai rakstu­rīgs, bet doma par drīzo šķiršanos mūs visus ļoti skumdināja.

Kad bijām atguvušies no ierašanās un sekām, ko radīja sa­tikšanās ar vecajiem draugiem, Džerijs un Rafaels steidzās uz ostu pēc mūsu atlikušā ekipējuma un lendrovera, un tad nu sākās flirts ar Argentīnas muitu. Mūsu pirmais ceļojums uz

Argentīnu sakrita ar Perona valdīšanas laiku; viņš bija devis oficiālu svētību uzņēmējdarbībai un atcēlis visus aizliegumus, tādējādi likvidēdams visas ar iebraukšanu saistītās problēmas un padarīdams iekļūšanu valstī ārkārtīgi vieglu. Taču šo četru gadu laikā Perons bija gāzts, tā vietā nākusi demokrātiskāk no­skaņota valdība, un rezultātā neviens nebija gatavs uzņemties atbildību par mūsu pašu vai mūsu bagāžas brīvu iekļūšanu valsti. Ierēdņi sacēla pilnīgi neticamu traci par tik neprātīgi vēr­tīgām mantām kā vecas drēbes un lietots brezents. Muitnieki bez iebildumiem atļāva ievest mūsu kameras, pusi filmu un lendroveru, bet kaut kādu iemeslu dēļ paturēja mūsu treileru, dzīvnieku vākšanas ekipējumu un atlikušās filmas. Lai beidzot dabūtu visu atpakaļ, mums veselu mēnesi nācās strīdēties, glaimot un katru dienu apmeklēt muitu. Situācija bija pārlieku smieklīga, jo Argentīnas vēstniecība Londonā mums bija de- , vusi oficiālu svētību, tāpat kā iepriekšējā brauciena laikā, turklāt apgādājusi ar visiem iespējamajiem oficiālas zinātniskas ekspe­dīcijas dokumentiem, taču Argentīnā tas nevienu neinteresēja. Es, par laimi, cīniņos ar muitu nepiedalījos. Doties uz turieni un vadīt uzbrukumus nācās Darelam; kā man stāstīja viņa nelaimīgie līdzbiedri, Darela anglosakšu raksturs esot krietni nācis gaismā, turklāt šķitis, ka visu muitas namu savā varā pār­ņēmusi Garsijas dzimta.

Gaidīdami, kad jau desmitais Garsijas kungs pieņems lē­mumu, vai atļaut mums saņemt pārējo daļu mantu, mēs klīdām apkārt pa Buenosairesu.

- Mums steidzami vajadzīgs lendrovera šoferis, - Darels kādu rītu teica, - es negrasos riskēt ar dzīvību, šādā vietā brauk­dams pats. Jūs, argentīnieši, esat īsti braukšanas maniaki.

Tādā veidā mūsu dzīvē ienāca Hosefina. Viņa bija maza dā- miņa ar biezu, kastaņbrūnu cirtu ērkuli un milzīgām, brūnām acīm, savukārt žilbinošais smaids nodrošināja viņai labu tiesu

piestāšanas vietu. Hosefina bija pirmšķirīga braucēja un lie­liska ceļabiedre. Mēs nožēlojām vienīgi to, ka viņai nebija ie­spējams doties kopā ar mums tālāk uz dienvidiem - tas ir, ja mums vispār izdosies kaut kur tālāk nokļūt. Braukšana pa Bu­enosairesu ar Hosefinu pie stūres bija baiss pārdzīvojums, un sasprindzinājumu mazināja vienīgi viņas veiklie uzbrukumi ikvienam nabaga bezpalīdzīgam braucējam, kas uzdrošinājās nebūt ar viņu vienisprātis. Kratīdama dūres un nebeidzamā straumē bārstīdama spāņu lamuvārdus, Hosefina neatstāja na­baga cilvēkam ne mazākās šaubas par to, ko domā par viņa senčiem un viņu pašu. Diemžēl viņa uztvēra arī dažus no sulī­gākajiem anglosakšu izteicieniem, ar kādiem Darels stresa brīžos mēdza mētāties; bija mazliet satraucoši dzirdēt Hose- finu viņas ne gluži teicamajā angļu valodā kādu nozākājam par "grāvī dzimušo truliķi".

Lai kaut mazliet izkliedētu monotonos muitas nama ap­meklējumus, de Soto ģimene ierosināja pavadīt kādu dienu viņu estansijā - turpat netālu no Buenosairesas. Mēs paņēmām līdzi Darela kundzi, jo viņai vēl bija atlikušas dažas dienas līdz braucienam atpakaļ uz Angliju. Automobilis bija bāztin pie­bāzts ar de Soto ģimenes locekļiem, un šofera lomā darbojās brālis Karloss. Ceļojums uz Segundu bija brīnišķīgs atvaļinā­jums un patiesi nāca mums par labu, jo varējām vērot putnus ezerā aiz mājas un jādelēt pa pampu. Darela kundze bija īpaši sajūsmināta par iespēju redzēt dabā kaut vienu no tām vietām, par kurām tikām viņai stāstījuši, un ne aci nepamirkšķināja, kad mašīna sāka slīdēt nesenās lietusgāzes dubļos. Patiesi ap­brīnojami, cik ātri Argentīnas ceļi pat no visniecīgākā lietus kļūst par dubļu jūru un tikpat ātri karstajā saulē izkalst; tomēr arī šeit, tāpat kā Āfrikā, itin visur ir putekļi.

Mums visiem bija gaužām žēl atvadīties no Džerija mātes, bet viņa bija pavadījusi jauku atvaļinājumu un baudījusi izde­vību tikties ar visiem mūsu draugiem.

Mūsu cīņa ar muitu turpinājās bez panākumiem, kaut gan šķita pazibam neliels cerību stariņš - pats galvenais Garsijas kungs solījās nākamnedēļ satikties ar Džeriju. Tā kā mūsu priekšā bija vēl viena nedēļas nogale, de Soto ierosināja vēlreiz doties uz Segundu. Šoreiz diena iegadījās brīnišķīga, un bija ļoti patīkami vienkārši klejot apkārt, kaut ko nofotografēt un vērot putnus. Kamēr pārējie dzēra mate, Dienvidamerikā tik ierasto zāļu tēju, es nolēmu iztīrīt lendroveru, kas bija pilns ar visādām drupatām, konfekšu papīriem un biezu putekļu kārtu. Tolaik lendroveriem aizmugurē bija parastas durvis, kuru augšdaļu varēja atvērt uz augšu, bet apakšdaļu vai nu noturēja ķēdes, vai to varēja pilnīgi nolaist. Kaut kāda nezināma iemesla dēļ es laikam biju rīkojusies pārāk enerģiski un manas neap­valdītās kustības atsvabinājušas durvju augšdaļas balstus; kad nu es tā stāvēju, apbrīnodama savu meistardarbu, smagās dur­vis uzgāzās man uz galvas. Neganti lādēdamās un juzdamās mazliet apdullusi, tomēr nolēmu pabeigt uzkopšanu; tajā brīdī ieradās Darels, lai noskaidrotu, ko es daru.

- Neko, - es teicu, - vienkārši tīru mašīnas aizmuguri.

- Tu esi ļoti bāla. Vai jūties labi?

- Tik labi, cik vien varu justies, dabūjusi ar durvīm pa galvu. Citādi viss kārtībā.

Viņš tikai pasmaidīja un paberzēja manu punu, kas jau sāka parādīties.

- Met visu pie malas un nāc apsēdies. Kāds nieks putekļu mums neko ļaunu nenodarīs. [35]

Mēs atgriezāmies Buenosairesā un atklājām, ka pirmdienas rītā kāds senjors Dante pēkšņi nospriedis, ka nekavējoties drīk­stam saņemt visu savu ekipējumu. Visi centieni noskaidrot tik pēkšņas kapitulācijas iemeslu palika bez rezultātiem. Vai nu to neviens nezināja, vai arī uzskatīja par labāku mums neatklāt.

- Pietiks, ja būsiet pateicīgi, ka beidzot esat visu no viņu rokām dabūjuši ārā, - teica Rafaela māsa Mersedesa, - necen­tieties izprašņāt par iemesliem. Vienkārši ņemiet visu ciet un brauciet prom.

Pēc tam mēs par savu ceļojumu uz dienvidiem konsultējā­mies ar doktoru Godoju, Argentīnas Lauksaimniecības minis­trijas Faunas departamenta vadītāju; viņš mums ieteica braukt uz Puertodeseado un tur satikties ar kapteini Giri, kurš zinot pingvīnu kolonijas uzturēšanās vietu un varētu mums palīdzēt uzņemt nepieciešamo filmu.

- Bet kur atrodas jūras ziloņu un kotiku kolonijas? - Džerijs vaicāja.

- Tās jūs atradīsiet Valdesa pussalā, bet, lai nokļūtu pussalā, jums vispirms jābrauc uz Puertomadrinu, un turienes roņu mednieki jums parādīs koloniju atrašanās vietas. Es jums ie­došu viņu vārdus. - Tad viņš mums parādīja vairākas togad no lidmašīnas iepriekš uzņemtas roņu kolonijas fotogrāfijas. Šis skats iesvēla Darelā trakotu entuziasmu.

- Nevaru vien sagaidīt, kad tur nokļūšu, - viņš klāstīja. - Man roņi vienmēr likušies kas īpašs, un dzīvot to vidū laikam gan ir brīnišķīgi.

Neviens cits tik sajūsmināts nebija.

Vēl viena problēma, kuru vajadzēja atrisināt, bija atrast pie­mērotu šoferi, kurš samērā labi pārzinātu attālo dienvidu rajonu ceļus; mums bija vajadzīgs arī tulks - Rafaels šoreiz nevarēja braukt kopā ar mums, jo universitātē mācījās par veterinār- ķirurgu un nevarēja pamest mācības. Tomēr Rafaels ieminējās, ka viņa māsīca Marī Renē varētu piekrist būt par mūsu tulku, ja vien mēs spētu pagaidīt līdz gada beigām, kad viņai sāksies kārtējais atvaļinājums. Tika norunāta tikšanās, lai šo jautā­jumu apspriestu.

Tolaik es sāku justies diezgan savādi un kādu vakaru resto­rānā gandrīz paģību - kaut kas tāds ar mani agrāk nebija atga­dījies. Visa de Soto ģimene, kā likās, sastāvēja vienīgi no ārstiem, tāpēc nebija grūti pierunāt kādu no viņiem uzmest man aci.

- Lieta ir pavisam skaidra, - ārsts teica. - Viņai ir viegls smadzeņu satricinājums, ko radījis sitiens pa galvu, tāpēc ie­saku Džekijai pāris dienu pavadīt tumšākajā no istabām un izturēties ļoti mierīgi, izvairoties no satraukumiem. Ja līdz ne­dēļas beigām nekļūs labāk, pasakiet to man, un es likšu izdarīt dažus rentgena uzņēmumus. - Un tad ar mīlīgu smaidu viņš devās prom. Šim cilvēkam bija pilnīga taisnība, jo pēc divām dienām es atkal jutos pavisam labi un drīz vien no jauna ņē- mos kārtot mūsu aizbraukšanu.

Marī Renē piekrita doties mums līdzi un atrada mums arī šoferi: jaunu juristu vārdā Dikijs Solo, kurš gluži labi pārzināja apkārtni, taču spēja mūs tikai aizvest līdz izraudzītajai vietai - viņš nevarēja ilgi uzkavēties. Šis apstāklis mūs pārāk neuz­trauca, jo uzskatījām, ka pa visiem kopā atpakaļ uz Buenosai­resu kaut kā spēsim atbraukt. Visbeidzot tika noteikts aiz­braukšanas brīdis: pirmajā janvārī agri no rīta. Mūsu pārējos draugus šis lēmums uzjautrināja, jo viņi uzskatīja, ka Jaungada dienā neviens nebūs spējīgs doties prom no Buenosairesas, taču nebija rēķinājušies ar mūsu iedvesmu. Tomēr tad, kad viss bija nokārtots, gadījās nelaime. Hosefina mašīnā veda mūs uz Marī Renē māju, lai mēs iedzertu pa glāzītei pirms došanās uz kok­teiļu viesībām un, kā parasti, enerģiski pļāpādama, īsti neveltīja ceļam uzmanību. Kad tuvojāmies vienīgajam lukso­foram Buenosairesā, mainījās gaismas, un man, sēžot priekšā, bija skaidrs, ka Hosefina to nav pamanījusi.

- Sarkanais! - es iekliedzos un nākamajā brīdī jau ietriecos priekšējā stiklā, pirms Darels mani paguva satvert un pievilkt sev klāt. Pāri mums šļācās asins šaltis. Vienīgais, ko es vēlējos uzzināt, bija - vai lendrovers nav cietis. Izrādījās, ka esam ie­skrējuši priekšējā mašīnā, tāpēc arī es ietriecos stiklā. No visām pusēm saskrēja cilvēki, visi reizē kliedza un piesolīja palīdzību, un drīz vien mašīna bija ielenkumā. Es joprojām jutos pavisam labi, kaut arī asinis turpināja tecēt un lēni pārklāja mūs abus.

- Hosefma, brauc ātri uz manu māju, - Marī Renē izrīkoja, - lai mans tēvs varētu apskatīt Džekijas galvu.

- Vai nevajadzētu vest viņu uz slimnīcu? - ieminējās Sofija, kas arī bija dabūjusi pamatīgu triecienu.

- Nē, mīļā, būs labi - ja mans tēvs pats nevarēs palīdzēt, viņš ieteiks, uz kuru slimnīcu braukt. Nu gan brauc labi ātri, Hosefina, lai varam apturēt asiņošanu.

Diemžēl Marī Renē tēvs bija sirds slimību speciālists, un viņam nebija nekāda aprīkojuma, lai tiktu galā ar tādiem nega­dījumiem kā mans savainojums, tāpēc viņš mūs nosūtīja uz kādu pazīstamu dziednīcu, iepriekš piezvanījis uz turieni un brīdinājis par mūsu ierašanos. Ap to laiku es jau jutos gaužām nelāgi, un ikvienam bija skaidrs, ka trieciens bijis pamatīgs. Dziednīcā mani ātri aizveda uz operāciju telpu un izmeklēja. Ievainojums izrādījās pavisam niecīgs, kaut arī bagātīgi asi­ņoja, kā jau visi pušumi galvā. Paskatoties uz Džeriju un mani, varēja nodomāt, ka esam piedzīvojuši īstu asinspirti. Visbei­dzot man uz pieres uzlika piecas šuves, lika izturēties mierīgi un pēc nedēļas atnākt atkal, lai varētu izņemt diegus. Dīvaini, bet es nejutu nekādas sāpes.

- Neraizējies, rīt tu jutīsies šausmīgi, - Darels mierinoši pa­reģoja, - un es nebūšu pārsteigts, ja tev zem abām acīm parādī­sies "lukturi".

Nabaga Hosefina bija ļoti apbēdināta un nebeidza sevi vainot.

- Nerunā muļķības, - Darels teica, - nebija jau nekas no­pietns. Labāk iesim un iedzersim, lai to visu nosvinētu.

Laikā, ko pavadīju operāciju zālē, Džerijam bija atļauts stā­vēt man līdzās. Viņš tur gluži bāls nostāvēja visu laiku, turē­dams manu roku, un esmu pārliecināta, ka bija par visu šo jezgu satraucies krietni vairāk nekā es pati. [36] pirms došanās uz kokteiļu viesībām mēs nolēmām piestāt kādā kafejnīcā un katrs iedzert krietnu mēriņu brendija.

- Es gan nedomāju, Darel, ka mēs esam pietiekami izskatīgi kokteiļu viesībām - kā tev šķiet?

Žēli noraudzījāmies uz savām asinīm notrieptajām drēbēm.

- Tagad nav laika braukt atpakaļ uz viesnīcu pārģērbties, tāpēc dosimies vien uz viesību namu, paskaidrosim, kas noti­cis, un tūlīt brauksim prom.

Viesību rīkotājus mūsu drūmais izskats mazliet satrieca, bet viņi ātri vien novērtēja situāciju un uzstāja, lai mēs nākam iekšā un kaut ko krietni stipru iedzeram. Visi izturējās ārkārtīgi mīļi un neparko negribēja ļaut mums doties prom, taču ap to brīdi es jutu, ka vēlos vienīgi mierīgi pagulēt tumsā - prom no citiem. Nākamo dienu es pavadīju gultā, ēdu pavisam maz un nedarīju neko; vēl dienu vēlāk noteikti vēlējos celties un kopš tā laika biju uz pekām - turklāt bez jebkādiem "lukturiem".

Agri pirmā janvāra rītā mēs bijām mundri un gatavi doties ceļā, taču ne no Marī Renē, ne Dikija nebija ne miņas.

- Te nu bija agrā izbraukšana, - es teicu. - Varu derēt, ka tie abi tā ari nav devušies mājās no viesībām un nu izguļ orģiju dzērumu.

Mēs sēdējām un gaidījām, līdz beidzot ap pusseptiņiem mūsu guļamistabas durvīs parādījās divi ļoti noguruša paskata ļautiņi.

- Vai jūs abi esat pārliecināti, ka vēlaties šodien kaut kurp aizceļot? - Darels apjautājās. - Es neiebildīšu, ja jūs labāk vēlē­tos nogaidīt līdz rītam.

Šis ierosinājums, kā likās, abos no jauna iededza interesi par dzīvi, jo viņi ņēmās dedzīgi protestēt, ka esot pilnīgi gatavi doties ceļā, kaut arī izskatoties pusaizmiguši; tāpēc mēs piekrā­vām lendroveru un treileru, atstājot aizmugurē tikai tik daudz vietas, kur iespraukties man un Sofijai, bet Džerijs, Marī un Dikijs saspiedās priekšā. Diena bija patiesi jauka, rīta debesis pielijušas ar rožainu blāzmu, kas pareģoja svelmaini karstu dienu, tāpēc man nebija žēl redzēt Buenosairesu pagaistam tā­lumā.

Dikijs bija sabiedrības dvēsele un visu laiku uzjautrināja mūs, triekdams visādas blēņas, tomēr izrādījās arī teicams šoferis, un pēc asinis stindzinošajiem piedzīvojumiem ar Hosefinu pie stūres šis brauciens uz Mardelplatu bija tīrā izprieca. Mardel- plata ir Argentīnas visīstākais kūrorts. Neviens, kam sabiedrībā ir jel kāds svars, ne par kādu naudu janvāri un februārī nepa­liek Buenosairesā, visi migrē divos virzienos - vai nu uz šo diezgan šķebinošo kūrortu dienvidos vai uz rietumiem - kalnu un Bariloči virzienā. Mūsu ierašanās piekrastē izraisīja pama­tīgu kņadu, jo lendrovera sānus greznoja uzraksts DARELA EKSPEDĪCIJAS, zelta krāsas dodo un Darela iepriekšējo ekspe­dīciju uzskaitījums. Tā vien likās, ka ikviens vēlas mūs satikt; mūs no visām pusēm apbēra ar jautājumiem dažādās valodās, un sazin kāda iemesla dēļ neviens nespēja saprast, kas diviem argentīniešiem meklējams angļu ekspedīcijas sastāvā. Toties mums tas deva iespēju pamieloties ar vairākām vēršgaļas sviest­maizēm un iedzert alu, kā arī piepildīt savus termosus ar karstu, melnu kafiju. Dikijs pusstundu pagulēja, bet mēs pārē­jie no sirds priecājāmies par iespēju pasēdēt un pavērot vietējās izpriecas. To nakti mēs bijām plānojuši pārlaist mazā pilsētiņā Nekočejā, kur dzīvoja daži mūsu draugi. Lieki teikt, ka nebi­jām viņus brīdinājuši par savu ierašanos, tomēr pieņēmām kā pašu par sevi saprotamu, ka draugi par mūsu parādīšanos priecāsies un sagādās vietas viesnīcā. Šī bezrūpība mums gan­drīz izvērtās par katastrofu, jo mēs atkal nebijām rēķinājušies ar atvaļinājumu burzmu; rezultātā tikai pēc kāda mūsu drauga ilgstošas lūgšanās mēs to nakti varējām pārlaist gultās.

Nākamajā dienā ap desmitiem turpinājām ceļojumu, kaut arī visi jutām, ka spētu nogulēt krietni ilgāk, un nonācām pil­sētā, pret kuru es izjutu dziļu mīlestību, - Baijablankā. Kartē tā atrodas Dienvidamerikas labās puses izliekuma pašā apakšā un ir ļoti nozīmīga vieta, jo tieši šeit ceļi sadalās un tālāk ved vai nu uz Andiem un Čīli rietumos, vai uz Ugunszemi un Patago- niju dienvidos; diemžēl šī vieta iezīmē arī bruģētā ceļa beigas. Mēs pilsētā ieradāmies ātrāk nekā plānots un nolēmām tur­pināt braukt, cik tālu vien spēsim. Drīz vien pampu vietā parādījās Patagonijas skarbie briksnāji, un bruģētie ceļi palika tālu aiz muguras; turpmāk tie zem riteņiem bija vai nu dub­ļaini vai akmeņaini, savukārt daudzveidību ceļiem piešķīra grambas. Darels lādējās, ka līdz ceļojuma beigām viņam pieme­tīsies tiks, ja visi Patagonijas ceļi būs tik slikti. Gadījās vairāki samērā līdzeni ceļa posmi bez grambām, bet to diemžēl bija maz, un, lai gan Dikijs brauca uzmanīgi, mēs nespējām izvai­rīties no atsitieniem un palēcieniem bedrēs uz ceļa; rezultātā man drīz sāka nevaldāmi sāpēt galva, un es jutos tā, it kā manu muguru un sprandu būtu saspārdījis niķīgs zirgs. Sēdekļa pol- stēšana ar segām nespēja pasargāt no triecieniem, taču drīz vien mēs pie tiem gandrīz pieradām.

Mūsu brauciena mērķis bija Patagonesa, kuru Darvins bija pieminējis savā grāmatā "Ceļojums ar "Bīglu"". Nelaime vie­nīgi tā, ka bija ļoti tumšs un slapjš, tāpēc mēs nespējām atrast nožēlojamo pilsēteli, kas atradās nedaudz nost no ceļa, un Di­kijs savā entuziasmā gandrīz iebrauca ezerā. Tomēr visbeidzot mēs vienojāmies, kurp braukt, un pēc neilga laika jau atradā­mies vāji apgaismotā pilsētas laukumā. Nu vajadzēja atrast viesnīcu. Vienīgais pilsētas iemītnieks, kas izrādīja par mums interesi, bija policists; viņš šķita ārkārtīgi pieklājīgs un izpalī­dzīgs un silti ieteica mums apmesties viesnīcā "Argentīna", kuru atradīsim vienu kvartālu tālāk. Dāsni pateikušies polici­stam, mēs nobraucām šo kvartālu un tiešām atradām ne visai iespaidīgu celtni, kura gan izrādījās slēgta un aizslēģota. Veselu pusstundu rībinājām pa durvīm un aizslēģotajiem logiem, paši kļūdami gandrīz histēriski. Aumaļām birdinot asaras, mēs izkāpām no mašīnas un daudzas reizes riņķojām apkārt mājai, cenzdamies atrast ieeju; visbeidzot Dikijam tas izdevās. Mēs iegājām iekšā, Dikijs tostarp atgriezās pie mašīnas, lai to ie­brauktu paša atrastajā milzīgajā pagalmā. Pēkšņi itin visur iemirdzējās gaismas, un Marī Renē, izmisīgi cenzdamās ap­spiest histēriskos smieklus, paskaidroja diezgan noplukuša izskata sievietei ar lukturi rokās, ka mums nepieciešamas piecas gultas.

- Protams, senjora, - sieviete atteica, - mums šobrīd ir tikai daži viesi, ejiet vien un izvēlieties sev istabas. - Turpmāko stundu mēs pavadījām, līksmi skraidīdami pa visām istabām un izmēģinādami visas gultas; Marī Renē tostarp kā grieķu tra­ģēdijas koris nemitējās skandināt, ka gultas pilnīgi noteikti esot pilnas ar blusām vai blaktīm un ka viņa jau nu negrasoties kādā no tām gulēt. Galu galā mēs izvēlējāmies sev istabu vies­nīcas priekšdaļā, Sofija nolēma apmesties turpat blakus. Marī Renē gan teica, kuru istabu izvēlēšoties, taču apgalvoja, ka lai­kam tomēr negulēšot. Dikijam istabas izvēle bija pilnīgi vien­aldzīga.

Tostarp atkal parādījās viesnīcas īpašniece, stiepdama lielus šķīvjus ar gardām šķiņķmaizēm un alus pudeles - par to mēs bijām īpaši sajūsmināti, jo kopš paša rīta nebijām kārtīgi ietu­rējušies. Atklājām iepretī savai istabai vannasistabu, ūdens bija lieliski karsts, tāpēc abi ar Darelu nolēmām nomazgāt vismaz daļu Patagonijas putekļu. Arī šoreiz Marī Renē pauda riebumu un izjusti apgalvoja, ka mēs iedzīvošoties kādā nelāgā kaitē. Tā vis nenotika, un esmu pārliecināta, ka viņu šis fakts stipri vien aizkaitināja.

Rīta gaismas staros Patagonesa izrādījās apburoša vieta, turklāt mēs bijām izraudzījušies labāko istabu visā namā. Is­taba bija maza, toties ļoti tīra, un gultas ārkārtīgi ērtas, kaut arī to izskats atgādināja slimnīcu. Aiz augstajiem logiem atklājās sīciņš balkoniņš, no kura pavērās skats uz ielu un tālumā mir­gojošo Rionegro.

- Manuprāt, te ir burvīgi, - Darels teica, - esmu laimīgs, ka nolēmām šeit apmesties.

Mēs pamodinājām pārējos un kopīgi devāmies lejup uz ēdamistabu, kur lielos daudzumos notiesājām karstu kafiju, grauzdiņus un brīnišķīgo Argentīnas kārumu - dulce de leche, kuru garša man atgādināja kausētas krējuma konfektes. Lie­liski atspirguši un pamatīgi pieēdušies, sirsnīgi atvadījāmies no viesnīcas "Argentīna", ietrausāmies savā lendroverā un kratījā­mies pāri varenajai upei, kas atdalīja Argentīnu no Patagonijas.

Braukdami mēs reizumis ieraudzījām kādu Patagonijas zaķi cenšamies mūs noskriet - šie skaistie dzīvnieciņi, vērodami ga­rāmgājējus,, prot tupēt uz pakaļkājām kā ķenguri -, reizēm kādu bruņnesi un smieklīgus fazānus, kuriem vispār nav apjēgas par ceļiem, tomēr viņi dīvainā kārtā nekad nepakļūst zem mašīnas. Man šis apvidus likās aizraujošs: tas bija neaug­līgs, skarbs, izkaltis un vēja ārdēts, taču kaut kas visā ainavā aizgrāba sirdi. Tā vien likās, ka var sadzirdēt zemes čukstus.

Laiks bija ļoti mainīgs - reizēm spīdēja saule, reizēm gāza lietus. Nobraukuši mazajā ostas pilsētiņā Sanantonio Oeste, mēs nolēmām tur pienācīgi ieturēties. Atradām mazu, jauku kafejnīcu, kurā mums pasniedza bagātīgas pusdienas: zupu, milzu bifštekus ar ceptiem kartupeļiem un, protams, saskaņā ar mūsu vēlmi - dulce de leche. Pusdienojot pagāja divas dīkas stundas, tomēr mēs uzskatījām, ka pirms došanās ceļojuma priekšpēdējā posmā uz Puertomadrinu ir vērts atpūtināt kaulus. Mums bija paredzēts satikties ar viesnīcas "Plaza" pār­valdnieku, bet mēs diemžēl ieradāmies vēlu vakarā un tikām iegrūsti gluži spartiskās istabās. Tomēr tas raizes nesagādāja, jo gultas arī šoreiz bija ērtas, un mēs bijām galīgi pārguruši, īpaši nabaga Dikijs, kurš stundām ilgi bija bez pārtraukuma vadījis mašīnu ļoti nogurdinošos apstākļos.

No rīta mēs satikāmies ar viesnīcas pārvaldnieku; viņš ātri sameklēja divus roņu medniekus, kuri mūs aizveda uz netāla­jām klintīm, no kurienes ar tālskati varējām vērot diezgan lielu šo brīnišķīgo dzīvnieku koloniju. Taču mednieki apgalvoja, ka vienīgā vērtīgā kotiku un jūrasziloņu vērošanas vieta, atrodo­ties, kā bija teicis Godojs, pašā tālākajā Valdesa pussalas galā. Toreiz mēs nevarējām uzkavēties, jo bija ļoti svarīgi pēc iespē­jas ātrāk nonākt pie pingvīnu kolonijas, pirms tie vietu pame­tuši. Tomēr mēs apsolījām pēc desmit dienām atgriezties.

Pa ceļam uz Deseado mums nācās braukt cauri ievērojamai naftas transporta ostai Komodoro Rivadavija; tolaik šī vieta piedzīvoja ievērojamu uzplaukumu, pateicoties nesen noslēg­tajām naftas koncesijām (galvenokārt ar amerikāņiem), kas ļāva iegūt naftu tuvākajā apkārtnē. Šā uzplaukuma dēļ atrast brīvas Vietas viesnīcā izrādījās neiespējami. Rezultātā es, Sofija un Marī Renē nakti pavadījām vienā divguļamajā gultā, bet Džerijs un Dikijs - lendroverā. Mums nemaz nebija žēl aiz­braukt no Komodoro. Tālāk apkārtne izskatījās gaužām dī­vaina, mums ilgi nācās braukt cauri melnām smilšu kāpām. Nolēmām braukt bez apstāšanās, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu Deseado. Mēs atradām viesnīcu, kuras bija ieteicis pārvald­nieks Puertomadrinā, taču arī tā bija bāztin piebāzta ar nafti­niekiem, tā ka tajā naktī visi pieci bijām spiesti gulēt mašīnā. Nākamajā rītā atklājās Deseado jaukumi - laiks bija māko­ņains, drūms, auksts un vējains, un pati vieta pilnā mērā atgā­dināja pārnestu pilsētu kādā Holivudas vesternā.

- Cilvēks, kas šo vietu nosaucis par "Alkām", nudien bijis izmisumā, - Dikijs komentēja.

Apmešanās vietu nebija iespējams atrast, iekams nejauši sa­tikām vietējo pasta priekšnieku - izrādījās, ka viņš pēc izcel­smes bija brits un patiešām labi runāja angļu valodā. Būdams sabiedrības pīlārs, pasta priekšnieks personīgi uzņēmās pūles iztirdīt visus viesnīcu īpašniekus, tomēr neviens mums nespēja palīdzēt, tāpēc viņš devās uz Lauksaimnieku klubu un pie­spieda tā vadību piešķirt mums pāris istabu. Kamēr mēs pūlē­jāmies atrisināt guļvietu problēmu, Dikijs uzmeklēja vietējās aviolīnijas pārstāvi un pārliecinājās, ka lidmašīna dodas ceļā pēc stundas. Mums visiem bija ļoti žēl atvadīties no Dikija, to­mēr man likās, ka slepenībā viņš priecājas par iespēju atgriez­ties Buenosairesas mutulī.

Mūsu draugs pasta priekšnieks atrada arī kapteini Giri, un kapteinis apsolīja sarunāt apmešanos kādā estansijā pavisam netālu no pingvīnu kolonijas. Senjors Uiči, estansijas īpaš­nieks, ieradās klubā nākamajā pēcpusdienā. Vēlāk atklājām, ka Uiči ir pa pusei indiānis - droši vien tieši šā iemesla dēļ viņš pāris ciemošanās dienu laikā pret mums izturējās tik laipni un pieklājīgi. Laipnais vīrs teica, ka esot ļoti laimīgs par mūsu gai­dāmo apmešanos viņa mājā, un mēs vienojāmies doties ceļā nā­kamajā rītā. Lai nebūtu jāved visa bagātība līdzi, mēs ar kluba saimnieci sarunājām atļauju atstāt treileru pagalmā, kā arī saņē­mām solījumu rezervēt istabas mūsu atpakaļbraucienam.

Uiči estansija bija nevainojama: viņš to pats bija uzcēlis pirms vairākiem gadiem, un, kaut arī māja bija pavisam vienkārša un tajā trūka daudzu tā saukto civilizētajā pasaulē nepieciešamo sīkumu, vismaz man un Sofijai dzīvošana šeit bija kā atrašanās gluži jaunā pasaulē. Māja bija celta ieplakā, bet īpašumu no vienas malas ierobežoja ārkārtīgi plaša pludmale, un mēs ar Sofiju staigājām pa to stundām ilgi, retumis satiekot vienīgi kādu austeru lasītāju vai aitu. Ledusaukstā jūra bija apburoši smaragdzaļā krāsā. Pēc Buenosairesas kņadas un Deseado ne­tīrības te valdīja brīnišķīgs miers, un ne man, ne Sofijai nepavi­sam negribējās doties prom.

Pingvīnu koloniju varēja saost jau ilgi pirms to varēja ieraudzīt; nekas nelīdzinājās šo putnu saldajai zivju smakai, un neviens cits putns pasaulē nav tik dumjš. Kolonija stiepās jū­dzēm tālu abos virzienos, un tās filmēšana nekādas grūtības nesagādāja: pingvīni nelikās par mums zinis, jo bija pārlieku aizņemti ar tādām svarīgām savas dzīves funkcijām kā vairoša­nās, došanās jūrā pēc ēdamā un mazuļu barošana. Apkārtne pilnībā atgādināja fotogrāfijās redzēto mēness virsmu, to klāja pingvīnu pašu izraktie mazie ligzdu krāterīši. Lielākā daļa kolonijas bija izvietojusies aiz ļoti augstas kāpas, kurai vaja­dzēja tikt pāri, lai šie muļķīgie putni nokļūtu jūrā pēc zivīm. Uzrāpšanās kāpā, turklāt pastāvīgi atrodoties zem svelmai­niem saules stariem, bija ārkārtīgi liela piepūle tik maziem radījumiem, toties lejup viņi varēja nošļūkt kā ar ragaviņām. Ceļš kopumā laikam gan bija vismaz četras jūdzes garš, un es nekādā ziņā nejustu prieku, ja nāktos tādās ekskursijās doties regulāri. Es neparko nevarēju saprast, kāpēc pingvīniem pati karstākā dienas daļa jāpavada, elsojot pašā saules svelmē, nevis tupot savās vēsajās alās. Vēl mani satrauca augstais mirstības līmenis, jo itin visur mētājās pingvīnu mazuļu izkaltušie līķīši, turklāt nelikās, ka tos nogalinājuši kādi plēsoņas. Ari klimats te bija kā uz mēness: ēnā ledaini auksts, toties saulē varēja patie­šām bīstami apdegt. Nevarētu teikt, ka man bija žēl pamest pingvīnus, jo manās acīs šiem putniem trūka personības un tie nepavisam neatbilda priekšstatam, kāds man par savvaļas pingvīniem bija radies, vērojot viņu sugasbrāļus zoodārzā. Vēl šobaltdien es nespēju uzlūkot šos nelaimīgos putnus, neizjuz- dama dziļas skumjas.

Brīžos, kad nefilmējām pingvīnus, mēs visi kāpās četrrāpus meklējām Patagonijas indiāņu seno apmetņu paliekas - Uiči stāstīja, ka tās te kādreiz atradušās - un uzgājām daudz brīniš­ķīgi izgatavotu un koši izkrāsotu bultu uzgaļu, dīrājamo skrāpju un pat seno medību ieroču boleadoras komplektu: virknē kopā sasietas trīs bumbiņas, kas sviedienā apvijas ap strausa vai gvanako antilopes kājām un nogāž medījumu zemē. Smilšu laukumā aiz kāpas Džerijs atrada indiāņa galvas­kausu.

- Cik gaužām žēl, ka šo brīnišķīgo cilvēku vairs nav. Kāpēc gan notiek, ka tā sauktajām primitīvajām tautām un savvaļas dzīvniekiem progresa vārdā jāiet bojā? - Darels rūgti teica.

Marī Renē šā sakāmā galveno domu pārtulkoja mūsu na­matēvam, un viņš atbildēja, ka šī vieta viņam allaž uzdzenot skumjas, jo tā vien liekoties, ka tur joprojām klīstot vientuļi indiāņu gari.

- Viņi ir mums visapkārt, un tieši par šiem gariem es izjūtu skumjas, jo viņi ir tik ļoti nelaimīgi.

Uiči bija taisnība, visu apkārtni caurstrāvoja skumju un ne­laimes tuvuma nojausma. [37] taču pingvīnus, kā likās, šī sajūta neietekmēja - tie gāzelējās šurpu turpu pa kāpām, un cilvēk­veidīgo dzīvnieku muļķība viņus netraucēja.

Mēs ar gandarījumu atkal devāmies uz ziemeļiem un atgriezāmies Valdesa pussalā pie kotiku un jūras ziloņu kolo­nijas. Šī pussala bija apburoša, krāsainības un ainavas ziņā tā ļoti atšķīrās no pārējās līdzenās un monotoni nedzīvās Patago-' nijas. Kalnaino apkārtni klāja zaļi krūmi ar maziem, dzelte­niem ziediņiem, un pat ceļš bija nevis pelēks, bet sarkans. Turklāt apkārtni blīvi apdzīvoja visdažādākie savvaļas zvēri: sešas piparkūku krāsas gvanako antilopes, lamu radinieces, mierīgi vēroja mūs braucam garām, taču laidās bēgt, kad Dže­rijs mēģināja tās nofilmēt, acīmredzot uzskatīdamas, ka gra- sāmies šaut, gluži kā daudzi vietējie fermeri; pa ceļa malām skraidīja bruņneši; mums garām braucot, krūmos šaudījās mazi zemes tārtiņi; sīki, koši krāsaini putniņi laidelējās apkārt mašīnai, kas pa grambaino ceļu palēkdamās kratījās uz Punta- norte - tur mēs estansijā cerējām atrast informāciju un ūdeni, pēdējo vēl vairāk nekā pirmo, jo ūdens Patagonijā ir grūti ie­gūstama patēriņa prece.

Kad beidzot nonācām estansijā, tur mītošie trīs peoni mūs sa­gaidīja ar sajūsmu. Svešinieku ierašanās vienmēr bija patīkama

pārmaiņa pēc nebeidzamajām aitām. Mums drīz vien cēla priekšā ēdienu un vīnu, turklāt peoni atteicās uzklausīt mūsu daudzos jautājumus, pirms bijām tikuši galā ar teicamo jēra cepeti. Marī Renē īsumā pastāstīja, kas mūs interesē un kāpēc esam ieradušies Argentīnā. Peonus apbūra un, kā likās, šaus­mināja pati doma, ka esam uzņēmušies visu garo ceļu no Lielbritānijas, lai ķertu zvērus un tos filmētu, tomēr visi trīs dedzīgi solīja mums palīdzēt, cik būs viņu spēkos. Viņi teica, ka atrast kotikus būšot pavisam viegli, jo tiem vēl esot mazuļi, tāpēc visi dzīvojot vienkopus kādā pludmalē netālu no estan- sijas, taču ar jūras ziloņiem būšot grūtāk. Jūras ziloņu mazuļi jau esot paaugušies, un dzīvnieki pametuši vietu, kur parasti uzturas zīdīšanas laikā, tāpēc varot būt atrodami jebkurā vietā piekrastē vai arī vispār devušies prom. Tomēr peoniem bija zi­nāmas jūras ziloņu iemīļotākās uzturēšanās vietas, un viņi tās atzīmēja mūsu kartēs.

Mēs neļāvāmies grūtsirdībai, bet gan ņēmāmies sameklēt piemērotu vietu nometnei; tāda atradās netālu no kotiku kolo­nijas. Mūsu draugi peoni ar prieku apsolīja sagādāt mums ūdeni un gaļu, kad vien vēlēsimies. Nometne atradās nelielā ie­plakā - turpat līdzās ceļam. Atri vien sadalījām pienākumus, izrakām bedri ugunskuram un, pagatavojuši pa tasei tējas, nolēmām likties uz auss. Mēs, trīs dāmas, saspiedāmies lendro- verā, bet Darels brezenta aizsegā iekārtojās zem tā. Gulēšana strupā automobilī nav viegli īstenojama, pagāja labs laiciņš, ka­mēr iekārtojāmies, taču visbeidzot mums izdevās saldi iemigt.*

Ap to laiku, kad mēs nākamajā rītā izkūņojāmies no mašī­nas, Darels jau bija iekūris uguni un uzvārījis kafiju. Kamēr ar baudu malkojām dzērienu, viņš mums pasiāstīja par nometnes agrā rīta viesi - lielu gvanako tēviņu, kuram nepārprotami ne­esot paticis sastapt savā teritorijā pretīgus cilvēkus; tas esot at­raugājies un mežonīgi šņakājis, un tad nozudis tikpat ātri un klusi, kā parādījies.

- Brīnišķīgs dzīvnieks, - Darels jūsmoja. - Cik nelāgi, ka viņus tik neganti vajā.

Kamēr mēs dzērām kafiju un prātojām par dienas plāniem, no piekrastes atskanēja dīvains troksnis.

- Dieva dēļ, kas tur notiek? - Marī Renē brīnījās:

- Ceru, ka tie ir kotiki. Tā, ātri visas pabeidziet dzert kafiju, un dosimies skatīties. Mēs neesam braukuši visu šo gaisa ga­balu, lai jūs te varētu sēdēt un blenzt ugunskurā. Kamēr jūs vēl gulējāt, es sagatavoju sviestmaizes un piepildīju blašķes, tā ka par pusdienām nav jāraizējas.

Tik agrai rīta stundai Darels bija ļoti uzstājīgs, un es nepa­guvu ne atjēgties, kad treilers jau bija atkabināts, lendrovers piekrauts ar filmēšanas kamerām, filmām un pārtiku, un mēs kratījāmies trokšņa virzienā.

- Nepiebrauc pārāk tuvu klints malai, Džerij, citādi mēs no- gāzīsimies tieši kotiku barā. Labāk atstāsim braucamo tepat un pieiesim pie malas kājām.

Kā par brīnumu, Darels man piekrita, un mēs visi, cieši sa­tvēruši tālskatus un kameras, uzmanīgi tuvojāmies klints malai.

- Paskaties vien uz tiem! - Darels kliedza pretī nebeidzama­jam vējam. - Vai viņi nav sasodīti brīnišķīgi? - Skats nudien bija elpu aizraujošs, taču tur, lejā, visa bija tik daudz, ka mēs nemaz nespējām aptvert, kur skatīties vispirms.

- Tur ir viens burvīgs mazulītis, - Sofija iesaucās un norā­dīja uz kaut ko līdzīgu melnai lakricas želejas konfektītei.

- Vai tas tur tēviņš nav fantastisks? - Darels nerimās, norādī­dams uz masīvu radījumu, kurš gulēja burvīgu zeltainu mātīšu ielenkumā, saslējis purnu pret debesīm. Taču visu pārspēja troksnis. Kad pienācām pie klints malas, skaņu vilnis mūs patiešām pāršļāca, tas izklausījās gluži pēc vulkāna dārdoņas pirms izvirduma; jūras šalkas kalpoja par kontrapunktu, krāsas bija reibinošas. Daiļie, tumši brūnie un zeltainie radījumi mir­dzēja saulē un šļakstinājās smaragdzaļajā jūrā ar koši zaļām jūraszālēm apaugušiem akmeņiem fonā. Es vienkārši sēdēju, vēroju un klausījos. Drīz vien Darels aizrautīgi filmēja, aši mainīja objektīvus un lādējās, ja saulei priekšā aizslīdēja kaut vismazākais mākonītis. Viņš bija kā apreibis no prieka un tik neprātīgi iemīlējies kotikos, ka mēs pēc pāris dienām tikai ar lielām grūtībām aizvilinājām viņu no šīs vietas, lai dotos mek­lēt jūras ziloņus.

Divas dienas mēs drudžaini braukājām šurpu turpu pa pie­krasti, aplūkodami dažādas ieteiktās vietas, taču bez rezultā­tiem. Džerijs bija izmisumā.

- Izskatās, ka esam nokavējuši, jūras ziloņi jau devušies uz Ugunszemi, - viņš vaidēja.

- Lai nu kā, turpināsim meklēt, - Sofija neatlaidās. - Nekad nevar zināt.

Mūsu pacietība tika atalgota. Cits aiz cita steberējām pa oļainu pludmali, nesdami savu ekipējumu, līdz nonācām mil­zīgiem, pelēkiem klintsbluķiem klātā laukumiņā. Ar visām paunām aizvilkāmies turp un apsēdāmies atpūsties mazā, īpat­nējas formas akmeņu ieskautā pludmalītē. Pārguruši izsaiņo­jām sviestmaizes.

- Nezaudē cerības, Džerij, - es drošināju, - varbūt rīt kaut ko atradīsim.

- Nē, manis paša muļķības dēļ mēs nemeklējām jūras zilo­ņus pirms kotikiem. Tagad viņi jau devušies tālāk uz dienvi­diem, es zinu, es to jūtu.

Šis runas laikā es spārdīju oļus. Viens no tiem atsitās pret pāris soļu tālāk gulošu akmeni - un šis akmens pēkšņi izgrūda garu nopūtu, pavēra milzīgas, dzidras acis un pavērās uz mums.

- Jūras ziloņi ir mums visapkārt, - es noelsos, un tiešām iz­rādījās, ka mums visapkārt sagūluši savi divpadsmit milzīgie kustoņi. Viņi bija vienkārši gulējuši nekustīgi, kamēr mēs vārda tiešā nozīmē krāvām savus piknika piederumus tiem uz mu­guras. Aplūkojuši grupu tuvāk, atklājām trīs tēviņus, sešas mā­tītes un trīs labi paaugušos mazuļus. Mazuļi bija apmēram sešas pēdas gari, mātītes - ap četrpadsmit pēdām; savukārt vis­iespaidīgākie bija tēviņi: astoņpadsmit līdz divdesmit divas pēdas gari milzeņi ar īsiem, snuķiem līdzīgiem deguniem, kuru dēļ dzīvnieki iemantojuši savu vārdu. Lielie radījumi gu­lēja gluži bezrūpīgi, kamēr mēs viņus fotografējām, mērījām, pat piegājām pavisam tuvu un blenzām tiem sejā.

- Vienīgā problēma tāda, ka man viņi jānofilmē kustībā, bet kā lai piespiežu tos radījumus pakustēties?

- Nu, mazliet jau viņi pakustas, kad ar pleznām uzmet sev uz muguras mitros oļus, - es aizrādīju.

- Jā, bet es gribu, lai viņi saiet ūdenī un izslējās, kā jūras zilo­ņiem pieklājas!

Marī Renē drīz atrisināja šo problēmu - viņa ņēmās mest dzīvniekiem uz astēm saujas sīku, slapju oļu. Pēc maza brīža viens no milzīgajiem tēviņiem nolēma, ka mūsu klātbūtne ir traucējoša (mēs bijām kā muša, kas visu laiku lidinās gar de­gunu), tāpēc tieši mūsu priekšā saslējās stāvus, šņākdams kā čūska, un atmuguriski kā kāpurs lēnām iešļūca jūrā. Ar to pie­tika, lai paskubinātu pārējos, un drīz vien visi jūras ziloņi atmu­guriski steigšus sašļūca laipni gaidošajā, zaļajā jūrā un prom bija.

Mēs skumīgi atgriezāmies nometnē, lai sagatavotos atceļam uz Buenosairesu. Atstājusi kravāšanos mūsu ziņā, Sofija no­zuda jūras virzienā, lai "noskalotu nabaga sāpošās kājas jauki vēsajā ūdenī". Pēc pāris mirkļiem viņa atgriezās, izmirkuši cauri slapja, un neganti ķiķināja.

- Tu man neticēsi, Džerij, - viņa teica, - bet man nupat pa pludmali pakaļ dzinās jūras zilonis, es iegāzos kādā bedrē un šādi izmirku.

Tomēr izskatījās, ka viņa šo peldi nav ņēmusi ļaunā, un uz­brukums nācis kā atmaksa par jūras ziloņu mierīgās snaudas iztraucēšanu.

Darels teicami vadīja mašīnu visu ceļu līdz Buenosairesai, un pēc vēsās Patagonijas mēs no jauna ienirām šausminošajā, karstajā lielpilsētā. Ceļojuma otrajā daļā es jutos ļoti slikti, man nemitīgi sāpēja galva un mugura, bet es tikai ar lielām pūlēm izturēju līdz galam. Sofija labi zināja, kā es jūtos, toties Darels šķita pārāk aizrāvies ar filmēšanu, lai tā īsti pievērstu man uzmanību, bet es tik un tā biju cieši apņēmusies gādāt, lai ne­kas netraucētu viņu pabeigt filmu. Lai nu kā, Buenosairesā es atgriezos ar dalītām jūtām.

Mitrais karstums bija nepanesams un kopā ar nelāgo pašsa­jūtu lika man secināt, ka visgudrākais būtu atgriezties Lielbri­tānijā pēc iespējas ātrāk, iekams esmu patiesi kļuvusi Džerijam un Sofijai par apgrūtinājumu. Biju šo domu jau apspriedusi ar Sofiju un viņa šādu rīcību atbalstījusi kā visprātīgāko. Grūtāk bija par to pārliecināt Darelu, taču beidzot viņš, kaut arī negri­bīgi, piekrita. Laimīgā kārtā Karaliskais pasta tvaikonis gatavo­jās doties ceļā jau pēc divām dienām, un viena vienvietīgā kajīte tajā vēl bija brīva. Es jutos vainīga, ka pametu savu pos­teni, īpaši tāpēc, ka galvenās rūpes nu gulsies uz Sofijas ple­ciem, taču viņa nemitīgi apgalvoja, ka tikšot galā, un arī Dže­rijs izskatījās gluži drošs, ka abi spēs bez grūtībām izturēt līdz ceļojuma beigām.

Kad mēs uz kuģa atvadījāmies, es iedomājos, cik ļoti priecā­jos par iespēju redzēt Patagoniju. Nekad neaizmirsīšu tur val­došo netraucēto mieru un klusumu, nedz arī brīnišķīgos Val- desa pussalas dzīvniekus. Biju cieši apņēmusies vēl kādreiz šeit paciemoties.