Zvēri manā gultā

2. nodala

Mūsu ierašanās Bornmutā tās pašas dienas pievakarē bija satraucoši atšķirīga no ceļojuma drūmā sākuma, un es jutos ārkārtīgi atvieglota, būdama kopā ar cilvēkiem, kuri sirsnīgi atbalstīja mūs un mūsu laulību. Visa ģimene bija sapulcējusies mūs sagaidīt un vai kūsāja no sajūsmas, sacenzdamies cits ar citu mūsu uzmanības piesaistīšanā. Darela kundze pastāstīja, ka tikko saņēmusi vēstuli no Larija - viņš strādāja diplomātis­kajā dienestā Dienvidslāvijā - un dīvainā kārtā arī viņš šo afēru atbalstot. Šis fakts likās dodam zaļo gaismu pasākuma turpinā­šanai, kaut arī Margo iebilda, ka Larija viedoklim tik un tā ne­esot nozīmes; lai nu kā, bija patīkami saņemt ģimenes galvas atbalstu.

- Tā, mīļais, - Darela kundze pievērsās Džerijam, - kādas ir jūsu domas par kāzām?

- Nu, mēs ar Džekiju uzskatām, ka tām jānotiek pēc iespējas ātrāk - gadījumā, ja ierodas tētis ar bisi, - Džerijs atbildēja.

Tā nu nākamajā dienā tika izsludināta operācija "kāzas", un ģimenes locekļi tika izsūtīti pa visu Bornmutu dažādos uzdevu­mos. Mēs ar Džeriju uzmeklējām dzimtsarakstu nodaļu. Tur mūs izprašņāja burvīga sieviete, kura, par spīti dzimšanas apliecībai, nekādi negribēja ticēt, ka man jau ir divdesmit viens gads; galu galā ceremoniju tika nolikta uz divdesmit sesto feb­ruāri. Margareta pati sevi bija iecēlusi par virspavēlnieci un ap­solījusi sagādāt ēdienus, arī kāzu torti, savukārt Darela kundze un Leslijs uzņēmās gādāt, lai būtu papilnam dzērienu. Kad pa­ziņojām, ka kāzām jānotiek pēc trim dienām, dāmas, gluži pre­tēji mūsu iedomātajam, pārbijās. Kā gan tik īsā laikā visu varēs paspēt sagatavot, viņas vaidēja.

- Ak, neraizējieties, - Džerijs teica, - būs jau labi.

Nabaga Margo izmisumā metās prom no mājas, izrīkodama

sagaidīt viņu uz tēju pusčetros, jo viņai būšot nepieciešams at­gūt spēkus pēc grūtās cīņas konditorejā. Kad ieradāmies resto­rānā, viņas, protams, tur vēl nebija, tomēr drīz vien Margo pa­rādījās, starojoši smaidīdama, un pašapmierināti apsēdās.

- Kā klājās, Margo? - Džerijs vaicāja.

- Vajadzēja gan nopūlēties, - viņa atbildēja, - lai pierunātu to nožēlojamo konditoreju uzcept kādu kūku divdesmit četrās stundās.

- Nu, pastāsti jel, kas notika.

Viņa esot iegājusi konditorejā un smaidot pasūtījusi vien- kārtainu kāzu torti.

- Protams, kundze, uz kuru dienu?

- Uz pirmdienu, - Margo atbildējusi

- Ko? - pārdevēja noelsusies. - Tas nav iespējams!

- Saprotu, ka laika nav daudz, bet tās ir neparastas kāzas, ļoti romantiskas. Ziniet, viņi aizbēguši no mājām.

Šis paziņojums acīmredzami atstājis iespaidu, un drīz vien to zinājis ikviens visā konditorejā, un visi esot izrādījuši sa­jūsmu par sev piešķirto lomu romantiskajā lugā. "Cik jauki", "cik neparasti", "par tādām lietām parasti raksta avīzēs, bet ne­kad necerēju kaut ko tādu piedzīvot tepat mūsu pilsētā!"

- Lai nu kā, - Margareta smiedamās pabeidza stāstījumu, - viņi sirsnīgi apsolīja torti piegādāt laikā un lika man jūs abus apsveikt.

Pateicībā par viņas pūlēm mēs pasūtījām lielus krēma tortes gabalus. Margareta tos locīja iekšā ar acīmredzamu patiku.

- Tā, Džerij, un kā būs ar laulību gredzenu? - Margo vai­cāja, atkal kļūdama lietišķa. - Iesim un dažus apskatīsim!

Visbeidzot mēs vienojāmies par tievu, pieticīgu astoņšķaut- ņainu zelta stīpiņu, kura, kā juveliera ļoti praktiskais asistents piesardzīgi aizrādīja, nevalkāšoties labi, ja kundze grasoties da­rīt mājas darbus. Taču man gredzens patika, un, kas zina, var­būt vēlāk varēsim atļauties ko jaunu. [18] tika izdotas vēl dažas no mūsu vērtīgajām mārciņām, un pēdējā izšķērdības uzplūdā mēs visi saspiedāmies taksī, pa ceļam apstādamies pasūtīt pu­ķes - pušķi man un dažus rotājumus mājai. Kopējā sajūta bija aplama. Visi citi bija satraukti un sajūsmināti, bet mēs ar Dže­riju uzvedāmies kā mūžību precējušies, visu uzņēmām vēsā mierā un gandrīz vai tā, it kā mums uz to būtu visas tiesības.

Turpmākās divas dienas pagāja, iekārtojot mazo dzīvoklīti. Kaut arī tikai maza istabiņa mājas aizmugurē, tomēr tā bija burvīga. No istabas pavērās skats uz plašo dārzu aiz mājas, un tālumā varējām saskatīt Svētās Katrīnas zemesraga viršiem ap­augušo smaili. Ap priedēm lidinājās meža baloži un citi savva­ļas putni, un es nudien jutu, ka beidzot dzīvoju laukos. Margo bija mēbelējusi istabu vienkārši, bet tur bija omulīgi, īpaši, kad iekūrām uguni mazajā krāsniņā. Istabā tieši pietika vietas div- guļamajai gultai, mazam rakstāmgaldiņam, viendurvju drēbju skapim, kumodei un vienam šūpuļkrēslam. Bija patiesi uzjautrinoši izvietot visas mantas šajā istabā, kaut arī Džerijs satraucās par savām grāmatām. Margo gan drīz atrisināja šo problēmu un atgriezās ar grāmatplauktu, kam atradās vieta virs kumodes. Viņa atnesa arī mazītiņu skapīti pie gultas un lampu. Šajā stadijā nebija nepieciešams raizēties par virtuves piederumiem, jo ēst grasījāmies kopā ar visiem.

Šī miniatūrā jucekļa vidū grozījās arī Margaretas pirmais vīrs Džeks Brīzs.

- Tieši tas cilvēks, kas mums vajadzīgs, - Džerijs teica. - Mēs rīt precēsimies, varbūt tu piekristu būt par liecinieku, vai kā nu viņus dēvē dzimtsarakstu nodaļā? Ak, jā, šī ir tā persona, kuru es grasos precēt, - viņš piebilda, pastumdams mani uz priekšu.

- Nabadzīte, - Džeks novilka, - kā tu pamanījies sapīties ar Dareliem? - Parāvis uz augšu vienu no savām pinkainajām uz­acīm, viņš vēl noprasīja, - nebija taču spiesta lieta, vai ne? - un tad ierēcās smieklos.

- Protams, būšu jūsu liecinieks, Džerij. Kaut ko tādu es ne­parko mūžā nepalaistu garām, taču uz kāzu dāvanu gan nece­riet. Ņemot vērā visus manus pienākumus, bērnus un sievas, es nudien nevaru atļauties izšķiest savu sūri grūti pelnīto nau­diņu par jūsu greznumlietām.

Drīz vien uzzināju, ka Džeks vienmēr izturējies kā pēdējais ubags, un nu tas jau kļuvis par ģimenes joku, bet īstenībā viņš, gluži kā visi citi Skrūdža tipa cilvēki, bija ārkārtīgi devīgs.

Svētdienas naktī mēs tradicionālās vecpuišu ballītes vietā noturējām nelielu ģimenes saietu, tādējādi grupiņa, kas nāka­majā dienā ieradās dzimtsarakstu nodaļā, izturējās neparasti mierīgi. Bez šaubām, diena bija tik drūma, cik vien iedomā­jams, pelēka un mitra.

Mēs laikam gan izskatījāmies dīvaini, jo bija pilnīgi skaidri redzams, ka ne Džerijs, ne es šim īpašajam gadījumam par godu neesam sagādājuši jaunu drēbju kārtu. Mums nebija liekas naudas drēbēm, tāpēc vajadzēja izlīdzēties ar jau esošajām. Es tomēr biju centusies turēties pie vecās paražas - uzģērbusi kaut ko vecu (mans mētelis), kaut ko jaunu (pāris neilona zeķu), kaut ko dāvinātu, kaut ko patapinātu (Margaretas blūze), kaut ko zilu (šalle). Darels izskatījās pavisam glīts un kārtīgs, un - pil­nīgi neiedomājami - bija pat nospodrinājis kurpes. [19]

Ceremonija bija diezgan īsa. Atceros, es nespēju aptvert, ko gan es daru, kāpēc esmu šādā afērā iesaistījusies, bet atguvos pietiekami, lai apstiprinātu, ka ņemu Džeraldu Malkolmu par savu likumīgi laulātu vīru. Drīz viss bija galā, un mēs braucām atpakaļ uz mājām. Džerijs smaidīja un spieda man roku. - Nu jau ir par vēlu, - viņš teica, - esmu tevi sagūstījis. [20] Kaut arī kāzu svinības notika šaurā lokā, tajās nekā netrūka. Tika teiktas runas, uzsaukti tosti un sagriezta, un notiesāta kāzu torte, kuru, kā solīts, piegādāja jau no rīta. Viesi ķircinājās un izjokoja cits citu uz nebēdu, un bija pilnīgi skaidrs, ka visi bija labā omā.

Ne reizi neatskanēja jautājums par medusmēnesi, jo mums vairs nemaz nebija naudas, bet es to uztvēru kā atvieglojumu un jutos gluži apmierināta par to, ka mūsu dzīvei nāksies ritēt vienīgi ap pašu mazo istabiņu un ģimeni. Dabiski, mūsu iz­priecas bija pieticīgas, taču mēs nekad nejutāmies garlaikoti

vai kaut kādā veidā ierobežoti. Bija kaudzēm grāmatu, ko lasīt, jauks lauku apvidus, kur pastaigāties, un dārgumiņš Džeks Brīzs mums bija iedevis vecu radioaparātu.

Mūsu naudas krājumi strauji izbeidzās, tāpēc man nācās rūpīgi novērtēt situāciju, palīdzēt Džerijam izplānot kampaņas un arī, svarīgāk par visu, plānot mūsu izdevumus. Tajā laikā Džerijam bija divas vājības - smēķēšana un tējas dzeršana, un es biju apņēmusies gādāt, lai viņam nekādā gadījumā nenāktos no tām atteikties. Mūsu pirmā nopietnā problēma bija sagādāt Džerijam darbu. Visi viņa pūliņi atrast darbu Anglijā izrādījās nesekmīgi, tāpēc mēs nolēmām, ka nāksies doties tālākos mek­lējumos, varbūt kādā savvaļas dzīvnieku apgabalā Āfrikā, vai pat emigrēt uz Austrāliju. Tā kā mēs nevarējām atļauties pirkt laikrakstus, kuros tika publicēti oficiāli sludinājumi, katru dienu devāmies svētceļojumos uz Centrālās bibliotēkas lasītavu. Darba piedāvājumu loks tādam cilvēkam kā Džerijs - bez aka- " dēmiskās izglītības vai komerczināšanām - bija gaužām iero­bežots, tomēr mēs cerējām, ka kaut kas ar dzīvniekiem saistīts visdrīzākajā laikā parādīsies. Turklāt vēl mēs noskaidrojām visu Austrālijas, Amerikas un Kanādas zoodārzu nosaukumus un adreses, un nākamo pāris nedēļu laikā nosūtījām veselas vēs­tuļu straumes ar Darela toreizējo sasniegumu aprakstiem, kas tik jaunam cilvēkam nemaz nebija neievērojami. Pēc tam mēs bažīgi gaidījām atbildes. Pārsteidzoši, cik nedaudzi zoodārzi saņēma drosmi kaut vai atzīt vēstules saņemšanu, un tie daži, kuri vispār atbildēja, neko nevarēja piedāvāt. Šis ieguldījums izrādījās pilnīgi nevērtīgs. Es gan nejutos kā zaudētāja, drīzāk vienkārši pārskaitusies, un mēs turpinājām blenzt laikrakstu sludinājumos.

Tajā laikā Džerija kādreizējais partneris vaicāja, vai mēs vē­lētos Mārgeitā pieskatīt piekrastes zvērnīcu, kas atradās viņa

aizbildniecībā. Viņš nevarētu atļauties maksāt mums algu, toties segtu mūsu dzīvošanas un pārtikas izdevumus, kā ari maksu par transportu. Darels ar sajūsmu pieķērās iespējai atkal strādāt ar dzīvniekiem.

- Lai nu kā, - viņš teica, - tev tas būs labs treniņš.

- Bet es taču neko nejēdzu no dzīvnieku kopšanas, - es ie­bildu.

- Drīz tu iemācīsies.

Mazais zoodārzs ietilpa piekrastes izpriecu parkā un bija pa pusei akvārijs, pa pusei zvērnīca. Drīz vien es biju aizrautīgi nodevusies banānu un apelsīnu mizošanai, kauliņu lupināša- nai no ķiršiem, mazuļu barošanai no pudelītes un vispārējai dzīvnieku kopšanas zināšanu apguvei smagā darbā. Drīz vien es arī sapratu vecā, labā noteikuma jēgu, ka neko nevajag mā­cīties no vīra. Man nekas netika aiztaupīts. [21]

- Es nevarēju dabūt ārā visus mēslus, kas uz tā būra grīdas, - es žēlojos.

- Nu tad padarbojies ar rokām, - tā bija visa palīdzība, kādu izdevās gūt.

Kaut arī darbs bija nogurdinošs un apnicīgs, es neparko ne­būtu palaidusi garām šo izdevību trīs nedēļu garumā, un sav­vaļas dzīvnieku aprūpe man sāka sagādāt prieku. Tomēr man arī nebija žēl atgriezties Bornmutā.

Augļu kapāšanas un būru tīrīšanas starplaikos man bija laiks, lai koncentrētos mūsu nākotnei, un sāka izkristalizēties kāda doma. Larijs Darels bija gluži sekmīgs rakstnieks un, cik man zināms, vienmēr mudinājis ari Džeriju ķerties pie rakstī­šanas. Ja viens no Dareliem spēj rakstīt un ar to pelnīt naudu, kāpēc otram arī nepamēģināt? Tā sākās operācija "Uzmākša­nās". Nabaga Darels cieta gaužas mokas. Dienām ilgi es plijos viņam virsū, rosinādama kaut ko kādam uzrakstīt.

- Es neprotu rakstīt, vismaz ne tā, kā Larijs.

- Kā tu vari to zināt, pirms neesi pamēģinājis? - es neatlaidos, un pilnīgā izmisumā nabaga Darels mēģināja izlikt dažas domas uz papīra.

- Par ko tad man vispār vajadzētu rakstīt?

- Nu, kaut vai par saviem ceļojumiem.

- Kurš gan gribēs kaut ko par tiem zināt?

- Es gribēšu, tā ka ķeries klāt!

Larijs ar sievu Evu tieši tobrīd bija Anglijā. Viņi gaidīja savu pirmo bērnu, un tika nolemts, ka mazulim labāk piedzimt An­glijā nekā Dienvidslāvijā. Kaut arī tikšanās ar ģimenes ģēniju bija nedaudz satraucoša, man jāatzīst, ka viņš bija daudz jaukāks cilvēks, nekā biju iztēlojusies. Larijs bija īss un drukns, viņā vienā mirklī varēja pazīt Darelu, jo viņam piemita viss Darelu šarms un humors, vienīgi daudz filosofiskāks un izsmalcinātāks. Gan viņš, gan Eva pret mani izturējās ļoti mīļi un laipni, un La­rijs pamatīgi uztraucās par Džerija nespēju atrast darbu.

- Kāpēc gan tu nesaraksti grāmatu par visiem tiem saviem briesmu pilnajiem ceļojumiem un pārmaiņas pēc nenopelni mazliet naudas? Galu galā, Britānijas ļautiņiem trakoti patīk stāstiņi par pūkainiem zvēriņiem un džungļiem, un uzrakstīt būtu tik vienkārši - tev ir papilnam materiālu un visa kā.

Džerijs, protams, nebija ieinteresēts turpināt šo sarunu, to­mēr juta, ka es uz viņu cieši skatos.

- Var jau būt, ka es spētu aprakstīt savus trīs ceļojumus, kaut arī tas noteikti izklausīsies drausmīgi.

- Manu mīļo zēn, tu taču negribi visā nopietnībā apgalvot, ka aprakstīsi trīs ceļojumus vienā pašā grāmatā? - Larijs šausmās iebilda. - Tu laikam esi jucis. Skaidrs kā diena, - katrs ceļo­jums jāapraksta savā grāmatā!

- Goda vārds, Larij, man tā nešķiet. Neaizmirsti, ka man nav nopietnas rakstīšanas pieredzes. Tev jau labi - tev patīk rakstīt, un tu to esi darījis jau gadiem ilgi, toties man pat vēstuļu rak­stīšana liekas garlaicīga. Pajautā mātei, cik reižu tiku viņai rak­stījis, kamēr biju prom no mājām.

- Tas nepavisam nav viens un tas pats. Lai nu kā, pamēģini, un tad jau redzēsim. Esmu gatavs izlasīt pirmās pāris nodaļas un godīgi izteikt savu viedokli, kaut arī par dzīvniekiem veltītu literatūru neko daudz nezinu. Turklāt esmu apņēmības pilns ieteikt tevi saviem izdevējiem - Fabers. Uzklausi manu pa­domu, netērē spēkus ar aģentiem - viņi tikai krāpjas un savāc tavu naudu par neko, bet sāk rosīties tikai tad, ja autors izrādās veiksmīgs.

Bija vairāk nekā skaidrs, ka Darels nepavisam netraucas se­kot šim "labajam, saprātīgajam padomam", bet es biju apņē­musies panākt, lai viņš kaut vai pamēģina. Vēlāk tonedēļ mēs noklausījāmies gaužām garlaicīgu radiopārraidi par dzīvi Rie­tumāfrikā. Dzirdējusi Darela ilgstošos vaidus, es ieminējos:

- Ja tu domā, ka varētu pastāstīt labāk, kāpēc neparunāt ar BBC par Rietumāfriku?

- Tu jau zini, ka tā nav tāda veida rakstīšana, kādu Larijs ie­teica, - viņš atbildēja.

- Protams, zinu, bet tas būtu sākums un vismaz kāds veids, kā nopelnīt, - es neatlaidos.

- Lai nu būtu, bet par ko lai runāju radio?

Man sāka zust pacietība.

- Beidz jel gausties un kaut vai pamēģini, Džerij. Galu galā tu ar saviem stāstiem par afrikāņiem un savāktajiem dzīvniekiem spēj mani uzjautrināt stundām ilgi, kāpēc gan nepamēģināt to visu sniegt klausītājiem? Apsoli, ka tu to izdarīsi. Tas tomēr ir labāk, nekā šeit sapūt.

Šis jautājums vairākas dienas netika pieminēts, un tad es dzirdēju Džeriju lūdzam Margo apvaicāties, vai kāds no viņas draugiem varētu aizdot viņam rakstāmmašīnu.

- Zinu, ka Džekam viena veca mašīna ir. Pavaicā, kad viņš atgriezīsies. Ja viņš aptvers, ka tu ar to vēlies nopelnīt naudu, esmu pārliecināta, ka viņš tev to aizdos.

Pēkšņi Darels nosprieda, ka nespēj sagaidīt Džeka atgrieša­nos - viņam rakstāmmašīnu vajadzēja tūlīt. Nomas maksa bija apmēram trīsdesmit mārciņas nedēļā, un tik daudz mēs vien­kārši nevarējām atlicināt. Nebija citas izejas, kā pārdot Džerija grāmatas, jo dažas no tām bija patiešām vērtīgas. Šo dārgumu pārdošana, likās, Darelu sasparoja, viņš sāka rakstīt uzmetu­mus par saviem Āfrikas ceļojumiem, pierakstīdams dažādas detaļas, kas varētu noderēt radiopārraidei.

- Esmu izlēmis, - viņš kādu rītu apņēmīgi paziņoja. - Es uz­rakstīšu par mataino vardi un tās ķeršanu. Vienīgā problēma ir noskaidrot, cik vārdu ir piecpadsmit minūšu ilgā aprakstā.

- Jābūt kādam paņēmienam, kā to izdarīt.

Mēs zinājām, ka kaut kur mājā atrodas "Rakstnieku un ak­tieru rokasgrāmatas" sējums, kas reiz piederējis Larijam, un visbeidzot Darela kundze to izraka no grāmatu kaudzes, kuru bija grasījusies ņemt līdzi uz Leslija mājām. Ieslēdzies mūsu mazajā istabiņā un nodrošināts ar nebeidzami daudzām tēj­kannām, Darels nodevās eksperimentam - "Matainās vardes medībām"; katra pabeigtā lappuse tika nodota man vērtēšanai un daudzo drukas kļūdu izlabošanai. Izklausās satraucoši, bet neviens no Darelu ģimenes neprata rakstīt bez kļūdām, kaut arī visi bija ieguvuši privātskolu izglītību, un Darela kundze.patiesi lepojās, ka viņa, kas bija mācījusies pavisam mazā amerikāņu skoliņā Indijā, gramatiku zināja labāk par visiem saviem bēr­niem, kas bija izglītoti par bargu naudu. Biju aizrāvusies ar stāstu par dīvainajiem abiniekiem ar bieziem, matiem līdzī­giem izaugumiem uz pakaļkājām. Šos dzīvniekus Džerijs bija atradis, sagūstījis un atvedis uz Londonas zoodārzu, un es ne­spēju vien sagaidīt, kad nākamā lappuse izritināsies no rak­stāmmašīnas ruļļiem. Lai taupītu laiku un Džerija divus pirkstus, es izdomāju vienkāršu paņēmienu drukas kļūdu labo­šanai - uzdrukāju labojumus uz līmpapīra, tad tos izgriezu un uzlīmēju uz aplamā vārda. Dabiski, tas bija ļoti nogurdinoši, bet galu galā izdevās sasodīto rakstudarbu pabeigt, un tad atlika to vairs tikai nosūtīt BBC radiolasījumu nodaļai Londonā un cerēt. Mūsu parastajai nodarbei - pasta gaidīšanai - pievienojās zināma aizrautība, vismaz ar mani tā notika. Darels neizrādīja nekādu interesi.

Kādu rītu Darels bez jebkāda redzama iemesla pēkšņi ieteicās:

- Varbūt tev vajadzētu apgriezt matus? Man apnikusi tava Centrāleiropas bēgles frizūra, - un, pirms es paspēju ko iesākt, viņš kopā ar Margo iestiepa mani vannas istabā un, vicinā­dams šķēres, metās uzbrukumā manām viļņotajām cirtām, pilnīgi neņēma vērā manus protestus un neļāva man ieskatīties spogulī. Viņi cirpa un cirpa, kamēr es sāku justies plikpau­raina. Kad abi beidzot bija ar savu rokudarbu apmierināti, viņi ļāva man paskatīties spogulī. Man par lielu pārsteigumu, re­zultāts bija gluži pieņemams, un manu īso griezumu vēlāk ļoti populāru padarīja Odrija Hepberna filmā Sabrīna Fair. Kopš tā laika daudzi centušies mani pierunāt, lai atkal ataudzēju ga­rus matus, bet Darels to nepieļāva, un es pati, aplūkodama vecas fotogrāfijas, nevaru teikt, ka pārmetu viņam.

- Tu taču saproti, ka Larijam daudzi darbi tikuši atmesti at­pakaļ, tāpēc nesaceries par daudz no vienas mazas uzstāšanās, - tas bija viss, ar ko dārgais laulenis mani mierināja.

Un tad beidzot pienāca atbilde: nevis strups atteikums, bet gan ārkārtīgi apburoša vēstule no Redlija kunga, kurš lūdza Džeriju piezvanīt un aprunāties par viņa radiolasljumu. Mēs steigšus metāmies uz Leslija māju parādīt visiem vēstuli un ari izmantot telefonu. Mēs tikko spējām noticēt - BBC ne tikai ļoti patika stāsts, bet darbinieki arī vēlējās to pavisam drīz pa­laist ēterā un gribēja, lai Džerijs pats to nolasītu.

Raidījumam bija lieli panākumi. Ikviens apgalvoja Džerijam, ka viņš ir dzimis radio stāstnieks, un Radio lasījumu nodaļa vienmēr ar prieku pieņems vēl citus stāstus, ja tie ari turpmāk būs tik labi. Tomēr vēl vairāk mani iepriecināja čeks par piecpa­dsmit mārciņām. Šis fakts beidzot pārliecināja Darelu, ka Larija ierosinājumam varbūt ir kāda jēga un ka viņam vajadzētu pa­mēģināt uzrakstīt grāmatu par savu pirmo ceļojumu uz Āfriku. Džerijs jau bija izdomājis piemērotu nosaukumu - "Pārpildītais šķirsts" - un nu vajadzēja tikai to nožēlojamo gabalu uzrakstīt.

Ar to bridi mūsu dzīve kļuva stipri atšķirīga. Darels atklāja, ka vieglāk ir rakstīt pa naktīm, kad neviens viņu netraucē, tā­pēc nolēma kļūt par nakts radījumu. Tas padarīja mūsu attie­cības visai saspringtas. Mūsu dzīves telpa bija ļoti maza, man bija ārkārtīgi trausls miegs, un es trūkos augšā no vismazākā troksnīša, taču nauda bija vajadzīga, tāpēc nācās pielāgoties. Tieši tajā brīdī, kad mūsu līdzekļi bija praktiski izsīkuši un nā­cās atteikties no īrētās rakstāmmašīnas, palīgā nāca dārgumiņš Džeks un aizdeva savu portatīvo rakstāmiekārtu, līdz episkais darbs būs pabeigts. Šī rakstāmmašīna grabēja ievērojami klu­sāk nekā mūsu īrētā, tāpēc es biju Džekam divkārt pateicīga.

Darels pie savas grāmatas strādāja tā, kā es vēl nekad nebiju viņu redzējusi strādājam; katru rītu mani gaidīja vesela kaudze lappušu, ko lasīt un labot, un grāmata pamazām sāka veidoties. Mēs abi bijām sajūsmināti un aizrāvušies ar darāmo, un atkal es atklāju, ka stāsts pilnībā piesaistījis manu uzmanību - tas bija pārsteidzoši, jo grāmatas par dzīvniekiem un ceļojumiem allaž tiku ienīduši; šī bija pilnīgi atšķirīga no jebkuras iepriekš lasītās, un mani pārņēma doma, ka tā mums varētu ienest ve­selu kaudzi naudas. Rakstīšana turpinājās vēl, vēl un vēl, un tā vien likās, ka Džerijs mēģina uzrakstīt "Vējiem līdzi".

- Cik vārdiem grāmatā jābūt, Džerij? - es kādu rītu vaicāju.

- Nu, domāju, kādiem sešdesmit tūkstošiem.

- Varbūt man vajadzētu sākt tos skaitīt kopā?

- Dari tā, ja vēlies.

- Džerij, - es vēlāk paziņoju, - labāk met drīz mieru, tu jau esi uzrakstījis sešdesmit piecus tūkstošus vārdu.

- Pavisam labi, - Darels atteica, - pēdējo nodaļu tu dabūsi rīt no rīta.

Nākamais darbs bija sašūt visas lappuses kopā starp divām cieta kartona loksnēm un uzrakstīt virsū grāmatas nosau­kumu, Džerija vārdu un adresi, un vārdu skaitu, un satīt glītā sainītī. Paklausot Larija padomam, mēs manuskriptu kopā ar īsu paskaidrojumu nosūtījām Alanam Pringlam uz izdevnie­cību Fabers. Mēs pateicībā to uzticējām Viņas Majestātes pas­tam. Šie pūliņi bija mūs abus tik ļoti nogurdinājuši, ka vēlējā­mies vienīgi aizmigt un to visu aizmirst, turklāt Larijs bija mūs brīdinājis, ka paies vairākas nedēļas, pirms pienāks kādas ziņas no izdevējiem.

Apmēram tajā laikā parādījās divi darba piedāvājumi: Ugandas medību zvēru iecirknī un Hartumas pilsētas muzejā Sudānā. Lai gan manuskripts bija iesniegts, Džerijs devās uz abām darba intervijām, tomēr tūlīt noraidīja Sudānas piedāvā­jumu, jo vismaz divus gadus nevarētu ņemt mani līdzi. Toties darbs Ugandā bija pilnīgi citāds, un viņš bija cieši pārliecināts, ka to dabūs. Taču tad pie varas atgriezās konservatīvo valdība un izsludināja taupības režīmu, un vārda tiešā nozīmē vienas dienas laikā Džerija darba postenis tika likvidēts. Viņš bija ne­ganti noskaities, tomēr es dzīvespriecīgi aizrādīju, ka viņš diezin vai joprojām vēlēsies strādāt par mežsargu kaut kur Ugandā, ja izrādīsies, ka kļuvis par sekmīgu rakstnieku.

- Par to nav runa, - Džerijs ietiepās. - Dievs vien zina, vai to grāmatu jelkad vispār pieņems, un pat veiksmes gadījumā tā

mums varbūt ienesīs tikai dažas mārciņas.

- To mēs vēl redzēsim, - es paļāvīgi teicu.

Pēc mēneša no Fabers pienāca vēstule; tajā bija teikts, ka iz­devniecībai manuskripts ļoti patīkot, - vai Džerijs varētu aizbraukt uz Londonu un par to aprunāties? To izdarīt nebija viegli, jo jau atkal nomāca naudas trūkums. Džerijam nebija eksotisko dzīvnieku fotogrāfiju, ko pievienot grāmatai kā ilus­trācijas, tāpēc šis jautājums bija grūti izlemjams. Visbeidzot Fabers apsolīja pasūtīt zīmējumus kādam šveiciešu mākslinie­kam un par tiem samaksāt, un sešas nedēļas pēc manuskripta saņemšanas izdevniecība bija apņēmusies segt izmaksas par iz­došanu atsevišķās burtnīcās, tulkošanas tiesībām utt., samak­sāt mums avansā simt mārciņu: pusi, parakstot līgumu, un otru pusi - pēc trim mēnešiem. Bija 1952. gada aprīlis.

Gaidot publicēšanas dienu, mums tomēr vajadzēja arī kaut ko ēst, un savā jaunatklātajā aizrautībā Darelam izdevās uzrak­stīt dažus stāstiņus dažādiem žurnāliem un vairākus radio lasī­jumu scenārijus. Tomēr mums joprojām izmisīgi trūka naudas. Mūs nopietni satrauca doma, ka Larijam varbūt nav bijusi tais­nība jautājumā par literārajiem aģentiem - pat tik nopietni, ka nolēmām apciemot paša Larija aģentu Spenseru Kērtisu Braunu un lūgt viņa padomu.

Vispirms, protams, nosūtījām viņam vēstuli, kurā īsi aprak­stījām līdz šim notikušo un vaicājām, vai viņš piekristu izlasīt grāmatu. Kērtisa Brauna kungs gandrīz nekavējoties atbildēja un lūdza izsniegt viņam manuskripta kopiju. Tāpēc mēs no Fabers pieprasījām pirmo tipogrāfijas korektūru. Pāris dienu vēlāk mēs saņēmām vēl vienu vēstuli: vai Džerijs varētu aiz­braukt pie Kērtisa Brauna uz Londonu? Mēs vēlreiz aizgājām uz Leslija mājām izmantot telefonu. Es uzstāju, lai Džerijs pa­saka Kērtisam Braunam, ka mēs nevaram atļauties braukšanu uz Londonu. Visa ģimene dzīvojamā istabā bažīgi gaidīja, ka­mēr Džerijs pabeigs sarunu.

- Vai varat iedomāties? - viņš iebrāzās istabā. - Viņš tik dedzīgi vēlas mani satikt, ka atsūtīs ceļa naudu!

Tas bija fantastiski, un tā nudien bija pirmā reize, kad kāds tik konkrēti apliecināja savu ticību Džerija spējām. Mēs patiesi saņēmām no Kērtisa Brauna čeku: ne vien ceļa naudu, bet ve­selas simt divdesmit mārciņas. Turklāt naudu sūtīja viens no tās nicināmo literāro aģentu brālības, kurš no Džerija darba nebija nopelnījis ne penija.

- Es varētu pats sevi iepļaukāt, ka ļāvu Larijam sevi atrunāt no literārā aģenta izmantošanas, - Džerijs vaidēja. - Laikam būšu bijis pilnīgi bez prāta, bet nu esmu guvis mācību un ne­kad vairs tā nerīkošos, ja pat Kērtiss Brauns mani nepieņems.

Darels uzstāja, lai braucu viņam līdzi uz Londonu.

- Galu galā, - viņš paskaidroja, - tu zini, ka es neatcerēšos neko no tā, ko man teiks. Visticamāk es vispār aizmirsīšu tā cil­vēka vārdu.

Pēc mazajā Bornmutas istabiņā pavadītajiem gandrīz astoņpadsmit mēnešiem ceļojums uz Londonu man bija div­kāršs prieks.

- Būsim pavisam izšķērdīgi un brauksim ar taksi. Mēs galu galā nemaz nezinām, kur tā Henrietes iela ir, bet nedrīkstam no­kavēt tikšanos ar savu labdari.

Kērtisa Brauna biroja telpas tolaik atradās loti veclaicīgā namā tieši līdzās Koventgārdena tirgum. Paša Spensera Kērtisa Brauna kabinets ēkas priekšdaļā bija gaišs un plašs. Viņam bija apmēram četrdesmit gadu, rūsgani mati un militāra stila ūsas.

- Cik jauki jūs abus satikt. Nu ko, parunāsim par jūsu pro­blēmām.

Grāmata viņam nepārprotami ļoti patika, un viņš acīmre­dzot saskatīja tajā labas peļņas iespējas, ja ar to pienācīgi rīkotos.

- Ja Fabers vēl nav piedāvājis izdošanas tiesības amerikā­ņiem, - Kērtiss Brauns ieminējās, - varbūt jūs atļausiet man parādīt manuskriptu savam draugam - amerikānim, ar kuru šovakar kopā ieturēšu vakariņas. Es, protams, vispirms nodro­šināšos ar Fabers atļauju. Lai nu kā, dārgo zēn, ļaujiet man rī­koties, un tad redzēsim, kas man pa spēkam.

Viņš nepieņēma nekādu pateicību par čeku.

- Tīrais sīkums, - viņš apgalvoja.

Kad atgriezāmies Bornmutā, man nācās likties gultā negan­tas gripas lēkmes dēļ; man pašai bija sevis neprātīgi žēl, ienīdu pasauli un visus tās iedzīvotājus. Tad dzirdēju kādu skrienam augšup pa kāpnēm un ar troksni atraujam durvis. Tas bija Džerijs.

- Te ir kādas zāles, no kurām tev noteikti kļūs labāk, - viņš sauca un iespieda man rokā telegrammu.

"PĀRDEVU TIESĪBAS AMERIKĀŅIEM 500 MĀRCIŅU AVANSS APSVEICU SPENSERS."

Mūsu ceļam bija vārti vaļā.