Zvēri manā gultā

9. nodaļa

Wanganella kapteinis uzstāja, lai mēs celtos pašā rītausmā un vērotu iebraukšanu Sidnejas ostā, un man jāatzīst, ka skats bija pūļu vērts. [49] parasti nākas vilties, kad pati savām acīm ie­raugu to vai citu vietējo iedzīvotāju nemitīgi apjūsmotu skatu, taču slavenais tilts saules staru spožumā izrādījās patīkams iz­ņēmums. >

Krastā mūs sagaidīja Džims Saunderss kopā ar Hārta Dei- visa izdevniecības, Lielbritānijas padomes un BBC pārstāvjiem Austrālijā. Muitnieki bija ārkārtīgi laipni, un, pirms spējām aptvert, mēs jau traucāmies cauri milzīgajai, dunošajai Sid­nejai. Viljamsa kungs no Lielbritānijas padomes bija visžēlīgi nolicis preses konferenci savā kabinetā uz pēcpusdienu, tāpēc mums bija pāris stundu laika spēku atgūšanai. BBC pārstāvis mūs pacienāja ar ārkārtīgi bagātīgām pusdienām, šā procesa laikā gandrīz pazaudēdams savu automobili. Nabaga cilvēks bija apsolījis aizvest mūs uz restorānu, taču kaut kāda iemesla pēc mēs bijām iedomājušies, ka viņš pats kopā ar mums ne­brauks. Rezultātā viņam nācās skriet kājām, kamēr mēs vizinā­jāmies viņa milzīgajā mašīnā. Pēc tam mēs iekārtojāmies vies­nīcā, kuru Kriss bija raksturojis kā "pieticīgu".

- Kāda iedoma tevi bija pārņēmusi, kad izvēlējies pieticīgu viesnīcu? - Darels satriekts noprasīja.

- Tā bija ļoti lēta.

- Un kā tad paliek ar manām ilgām iebaudīt malku dzē­riena, vērojot saulrietu?

- Gan jau tev izdosies slepus ienest kādu pudelīti, - Džims mierināja.

- Protams, un pēc tam pakošļāt piparmētru konfektes, lai slēptu smaku.

Tomēr, par spīti brīdinājumam, mēs nebijām sagatavojušies apstākļiem šajā svētnīcā: visiem vajadzēja dot rakstisku so­lījumu nelietot alkoholu. Par laimi, mums te bija paredzēts pa­vadīt tikai vienu nakti, tāpēc nolēmām sadzerties labi daudz pirms atgriešanās viesnīcā.

Nākamo triecienu zem jostasvietas sagādāja mums paredzē­tais lendrovers.

- Kas tas tāds, velns parāvis? - mēs korī uzsaucām Džimam. Viņš ieķiķinājās.

- Lendrovers, kurā mēs vizināsimies pa Austrāliju.

- Šis grausts mūs nekādi nespēs nekur aizvest - jau tagad tas ir viena vienīga lūžņu kaudze.

- Lai kā arī būtu, - Džims nokunkstēja, - zinu tikai to, ka šo te man izsniedza Sidnejas garāžā. Kad es sāku protestēt, man ie­teica jautājumu risināt ar galveno aģentūru Melburnā.

Braucamais bija īsta grabaža, kam ne tikai pirmais jaunības trakums aiz muguras, bet kaps jau rēgojas pie apvāršņa. Taču mēs tik un tā iespraucāmies kabīnē un braucām atpakaļ uz viesnīcu.

Tā sākās visdrudžainākās divdesmit četras stundas, kādas atceros savā mūžā piedzīvojusi. Avīžnieki nepavisam neuzve­dās delikāti un lika mums ņurdēt aiz dusmām. Turklāt mums, Kriša vārdiem izsakoties, nācās "vienkārši satikt" nebeidzamus ļaužu barus. Kriss bija pārliecināts, ka Sidneja mūs slikti ie­tekmē, un nespēja vien sagaidīt, kad varēsim doties tālāk. Ne­vienam no mums tā arī neradās iespēja apskatīt Sidneju.

Kriša Meka bija Kanbera - federācijas galvaspilsēta un C. S. I. R. O. (Austrālijas Valsts savienības zinātniskās un industriā­lās izpētes organizācija) Brīvās dabas nodaļas mītnes vieta, un viņš bija apņēmies citus tur nogādāt pēc iespējas ātrāk. Mūsu pacietības mērs bija gandrīz pilns, kad pilnīgā nestundā iera­dāmies Kanberā un atklājām, ka vienīgā iespējamā viesnīca ir blusu apsēsts, nolaists mežonīgo rietumu stila salons apmēram piecu jūdžu attālumā no pilsētas. Tur izskatījās tā, it kā cauri tikko būtu izbrāzušies sarkanādainie, bet tā tomēr bija vieta, kur pārlaist nakti.

Pa ceļam uz Kanberu Kriss pilnām mutēm ņēmās stāstīt par cilvēkiem, ar kuriem mums nāksies satikties, un brīdināja, ka varētu būt pagrūti saprasties ar C. S. I. R. O. vadītāju Hariju Fritu, ar kuru pa ceļam uz Jaunzēlandi viņš bija uz īsu brīdi ti­cies. Austrālieši ir ļoti līdzīgi ziemeļniekiem - vidustoņi nepa­stāv, tikai balts un melns, un cilvēks viņiem vai nu patīk vai nē.* Ja austrālietim sarunas biedrs iepaticies, viņš tā labā sagriezīs kopā zemi ar debesīm. Šāda attieksme ir ļoti uzmundrinoša pēc gadiem ilgas dzīvošanas Anglijas dienvidos, kur cilvēks par otru pateiks visu, izņemot savas patiesās domas. [50] Tāpēc mēs iegājām Frita kunga kabinetā, turēdami īkšķus. Viss bija atkarīgs no šā vīra gatavības sadarboties. Neizskatījās, ka viņš pārlieku priecā­tos mūs sastapt, tomēr izturējās gluži pieklājīgi un pat piedā­vāja mums apsēsties. Frita kungs nebija tas vīrs, ar kuru kopā doties pārgājienā vai kurš ar prieku šķiestu savu dārgo laiku mūsu dēļ, tādēļ Kriss un Darels bez liekas kavēšanās ķērās pie stāstāmā. Harijs Frits tostarp vienkārši sēdēja, laiku pa laikam pamāja ar galvu un izteica kādu piezīmi. Kad abi bija beiguši, viņš pāris mirkļu padomāja un tad teica:

- Ziniet, es personīgi labprāt palīdzētu, tomēr nevaru pa­vēlēt saviem puišiem mest pie malas viņu darāmo un iet jums palīgā, ja vien viņi paši to nevēlas. Man pēc pāris minūtēm jāpiedalās sapulcē, bet es jūs aizvedīšu uz aplokiem un ļaušu ar viņiem aprunāties. Ja puiši piekritīs, viss būs kārtībā.

Aploki bija lieli nožogojumi turpat līdzās biroju ēkai, kur tika turēti somaiņi, - piemēram, ķenguri un ehidnas, lai tos varētu novērot tiešā tuvumā. Harijs Frits mūs iepazīstināja ar vairākiem zinātniekiem, kuri galvenokārt pētīja ķengurus. Zinātnieki šajā iestādē plaši nodarbojās ar ķenguru problēmu, un C. S. I. R. O. krita neapskaužamais uzdevums iestāties vai nu par ķenguriem, vai pret tiem. Galvenais eksperts somaiņu vairošanās jautājumos bija doktors Džefs Šērmans, un tikai pateicoties šā burvīgā cilvēka interesei, entuziasmam un dedzī­gajai piekrišanai palīdzēt mēs vispār varējām īstenot savas ie­ceres Austrālijā. Pēcpusdienā pārrunas Harija Frita kabinetā turpinājās, un to rezultātā tika nolemts, ka mums jāatgriežas

Kanberā pirmajā jūnijā un jācer, ka izdosies nofilmēt ķengu- rēna dzimšanu. Šis process pilnībā vēl nekad nav ticis filmēts, un Kriss Pārsonss juka vai prātā no prieka, jo tam vajadzēja kļūt par visas filmas kulminācijas punktu. Pateicībā par palīdzību Kriss apsolīja pasniegt C. S. I. R. O. kopiju no jebkuras filmas,

ko izdosies uzņemt.

Bezgala apmierināts ar sevi, Kriss no jauna noplīkšķināja pātagu, un drīz vien mēs Melburnā sarunājāmies ar Alfrēdu Bačeru - Viktorijas štata Brīvās dabas aizsardzības dienesta va­dītāju. Brauciena laikā mūsu aizvēsturiskais lendrovers bija nospriedis, ka īpaši nepriecājas par iespēju pavadīt mūs ekspe­dīcijā, un pazaudējis aizmugurējo ātrumpārslēgu. Pateicoties vietējās garāžas darbinieku un policijas automašīnas palīdzībai, kura gadījās tuvumā, mums izdevās nogādāt autiņu Melburnas aģentam, kurš negribīgi piekrita sagādāt mums jaunāku un var­būt mazliet uzticamāku modeli.

Pa to laiku Ina Votsone no Brīvās dabas aizsardzības organi­zācijas, Darelam par lielu sajūsmu, bija sarunājusi mums ap­mešanos krogā, un šajā vietā mēs pavadījām vairākas patīkamas naktis. Krogu vadīja ziemeļniece, kuras vienīgā vēlēšanās, kā šķita, bija mūsu barošana līdz pārsprāgšanas robežai.

Pirmais izbraukums bija uz Šērbrukas mežu - biezi apau­gušu teritoriju netālu no Melburnas centra. Šeit publiku regu­lāri izklaidēja liras putni, uzkalnos dejodami un atdarinādami itin visu meža putnu balsis. Šīs mazās izklaidētājgrupas zvaig­zne Spotijs drīz vien parādījās un graciozi pieņēma mūsu pie­dāvāto cienastu, taču nekas nespēja viņu rosināt uzkāpt uz­kalnā un mazliet padejot kameras priekšā. Mēs vajājām Spotiju vairākas ļoti aukstas un slapjas dienas, taču putns palika nepie­lūdzams. Satikām trīs ļoti rāmas un robustas kokaburas, un Džerijs satikās ar resnu, manāmi sagurušu vombatu, kurš ne­pārprotami atgādināja Vinniju Pūku pēc medus orģijas, taču, uzgrūdies Darela dubļainajiem zābakiem, ātri vien iespruka at­pakaļ alā. Kriss atkal krita bezcerībā, un Džims, paķēris kameru, izmisumā metās iekšā mežā, atstādams mūs ar otru kameru un skaņu ieraksta aparātu dežurējam pie uzkalniņa. Apmēram pēc stundas viņš atgriezās, starojoši smaidīdams.

- Tagad viss kārtībā, Kris, - viņš paziņoja, pamādams ar roku. - Tev nav vairs ne par ko jāraizējas - esmu visu izdarījis. Dabūju iekšā nevis vienu, bet veselus divus lirastu tēviņus. Vēl viens mazs Rembrants.

Kriss nespēja noticēt savām ausīm, iekams pats dabūja redzēt attīstīto filmu.

- Sasodīti lieliski, Džim, - tas bija viss, ko viņš spēja izteikt. Kriss jutās pārlieku laimīgs, un Džims pamatoti lepojās ar sa­viem panākumiem.

Filma par Austrāliju nekādi nevarēja būt pilnīga bez aini­ņām no koalu dzīves, kaut arī mēs nespējām iedomāties, kā ie­kļaut koalas programmā, nenovirzoties no galvenās tēmas; mums palīgā no jauna nāca Votsones kundze. Viktorijas štata Brīvās dabas aizsardzības departaments, kā izrādījās, jau vairā­kus gadus bija atbildīgs par šo mīlīgo radījumu aizsardzību, un rezultātā kādreiz līdz iznīcībai nonākušie dzīvnieki nu bija dro­šībā. Taču parādījās jauna problēma: koalu tagad bija tik daudz, ka tie noēduši gandrīz kailus visus eikaliptus savā apkārtnē, un nebija pietiekami saprātīgi, lai apjēgtu, ka jāpārceļas uz citu, leknāku apgabalu. Tādēļ Brīvās dabas aizsardzības departa­menta ļaudis laiku pa laikam noķēra mazu koalu bariņu un pārveda uz jaunām barošanās vietām. Tieši šo procesu mēs gra- sījāmies novērot.

Mūs ļoti interesēja, kā parka uzraugi gatavojas noķert šos tuklos lāčukus. Ikvienam, kurš kaut reizi mēģinājis pacelt lāci, ir nācies saprast, ka to grūti saņemt ciešā tvērienā, turklāt ko­alas kažoks ir īpaši biezs. Tomēr kāds gudrinieks bija izgudro­jis ļoti vienkāršu paņēmienu, ar kura palīdzību sagādāt lāčiem pēc iespējas mazāk neērtību. Vispirms jāatrod koks, kurā tup koala, tad jāsadabū ļoti gara, doba metāla caurule ar tai pievie­notu slīdošu cilpu. Šie lāči ir ļoti paļāvīgi radījumi un nemaz nemēģina izvairīties, kad tiem pār galvu pārslidina cilpu. Pro­tams, cilpa ir nodrošināta ar mezglu, lai dzīvnieku neno- žņaugtu. Kamēr viens ķērājs darbojas ar cilpu, pārējie sapul­cējas zem koka, turēdami apaļu segu, kam jādarbojas kā ķeramajam tīklam. Seko spējš rāviens, un koala neskarts ielido tīklā. Pēc tam noķertos dzīvniekus ātri un prasmīgi ievieto īpašās kastēs. Viss notiek tik strauji, ka koalas pat nespēj ap­tvert, kas ar tiem notiek. Mēs noķērām kādu duci dažāda lie­luma koalu. Kaut arī šie dzīvnieki izskatās mīlīgi un nekaitīgi, Darels pats uz savas ādas dabūja pārliecināties par ārkārtīgi asa­jiem priekšķepu nagiem, kad centās krietni tuklam koalam palīdzēt tikt augšā kokā. Aprobežoto koalu lielākais ienaidnieks mūsdienās ir mežu ugunsgrēks, jo tie vienkārši paliek, ieķēru- šies zaros, līdz sadeg pelnos. Visnotaļ briesmīgs gals tādam bur­vīgam un nekaitīgam dzīvniekam.

Uzturoties Viktorijā, mums bija tas gods ieraudzīt vēl vienu dzīvnieku, kurš ticis uzskatīts par pilnībā izmirušu, bet tagad no jauna parādījies. Tas bija sīks somainis - Līdbītera oposums. Divi šie mazie dzīvnieciņi mitinās sagūstīti Brīvās dabas aizsar­dzības departamenta galvenajā mītnē Melburnā, bet mēs ļoti vēlējāmies redzēt viņus mazajā apgabalā Dandenongā, kur tie dzīvo savvaļā. Šā apgabala atrašanās vieta tiek turēta stingrā slepenībā, taču tā ir tik niecīga, ka baidījāmies - meža uguns­grēks varētu visu populāciju iznīcināt. Neatceros nevienu reizi, kad pat Anglijas ziemā es būtu tik ļoti salusi kā tajā aukstajā rudens naktī, kad klīdām šurpu turpu pa ceļu, klausīdamies oposumu ložņāšanā starp kokiem. Mums visiem bija spēcīgas kabatas baterijas, tāpēc ikvienu dzīvnieku, kurš nokļuva staru kūlī, bija iespējams viegli saskatīt. Tonakt mēs redzējām daudzu citu sugu oposumus un lidvāveres un jau sākām zaudēt cerības ieraudzīt Līdbīterus, kad mūsu pavadonis sastinga uz vietas, pielika pirkstu pie lūpām, mudinot mūs izturēties klusi, un pavērsa sava lukturīša staru pret koku turpat netālu - tajā uz zara klusi tupēja Līdbītera oposums un blenza uz mums. Šis dzīvnieks, kas man atgādināja vāveres un bušbēbija krusto­jumu, nepavisam nelikās nobijies, ka viņu nopēta vesels bars cilvēku. Mēs aizmirsām par salu. Pēc brīža dzīvnieciņš sīki ie­pīkstējās un nozuda augstāk kokā.

- Nu, Kris - bija taču pūļu vērts, vai ne?

Kriss nebija spējīgs atbildēt, un mēs no viņa neko sakarīgu nedzirdējām, iekams viņš bija nonācis meža būdā pie karsti sakurta kamīna un dzēra karstu tēju ar bagātīgu viskiju piedevu.

- Ļoti jauki, ļoti jauki, - tas bija viss, ko viņš spēja izteikt. - Mil­zīgi jauka sērija.

Mūsu viesnīcas istaba, kad tajā atgriezāmies, bija auksta kā ledus pagrabs, un Darels pirms līšanas izsalušajā gultā atteicās izģērbties.

Mūsu vizīte Viktorijā beidzās ar ceļojumu uz Hīlsvilas re­zervātu, kura nosaukums vienmēr saistās ar ievērojamo Aus­trālijas dabaszinātnieku Deividu Fleiju. Vēlāk to vadīja Bils Gaskings un viņa sieva. Visu dienu gāza lietus, taču mums iz­devās teicami nofilmēt vombatus, koalas un pīļknābjus; ierau­dzījām arī brīnišķīgu lirastu būri, ko rezervātam uzdāvinājis RAC.[51] Tomēr visspilgtāk man atmiņā iespiedies šausminošais skats, kādu atstāja nesenais meža ugunsgrēks, kas gandrīz iz­postīja visu rezervātu. Par spīti darbinieku varonīgajiem pūli­ņiem, vairāki ķenguri bija bīstami apsvilinājuši kājas un spēja izveseļoties tikai prasmīgas un uzcītīgas kopšanas rezultātā. Mums Eiropā bieži nākas dzirdēt par mežu ugunsgrēkiem Aus­trālijā, taču tikai tad, kad savām acīm gadās redzēt sakropļotus kokus un beigtus dzīvniekus, mēs īsti saprotam, cik tie postoši. Visbriesmīgākais ir tas, ka lielākā daļa ugunsgrēku sākas neap­domīgu cilvēku bezatbildīgas rīcības dēļ. Cilvēku un dzīvnieku ciešanas ir neizmērojamas, tāpēc nav brīnums, ka sodi par ugunsgrēka izraisīšanu ir bargi.

Kaut kā mums izdevās saskaņot savu Kanberas grafiku ar Džefa Šērmana un viņa grūsnās ķengurienes Pamelas plāniem, tomēr lielā notikuma vaininiece nolēma, ka vēl nav īsti gatava, tāpēc mēs apmetāmies greznā motelī turpat netālu un saglabā­jām modrību. Bija gluži tā, it kā gaidītu paši savu mazuli: pie­tika ķengurienei pakustēties, kad mēs jau traucāmies pie viņas ar kamerām. Pamela vilka dzemdības garumā veselas divas dienas, un vienu nakti puiši pavadīja nomodā pie būra, turē­dami kameras gatavībā. Tā vien šķita, ka ikvienam Kanberā zi­nāms par mūsu gaidām, jo mūsu traukšanās šurpu turpu saska­nēja ar Keystone Cops[52] labākajām tradīcijām. Lieki teikt, ka ķenguriene pa īstam ķērās pie darba tieši tad, kad bijām kārtējo reizi atgriezušies motelī. Vēl nekad filmēšanas grupa nebija sa- vākusies kopā tādā tempā. Pamela savā aplokā bija ērti iekārto­jusies stūrītī un, atgāzusies pret žogu, rūpīgi tīrīja somu. Ma­zulis piedzima, pirms vēl īsti spējām to aptvert, un mēs vērojām sīciņo radījumu centīgi rāpjamies augšup pa mātes vēderu, līdz tas sasniedza somu un ieķērās vienā no pupiem. Likās neticami, ka šis aklais, gandrīz vēl neizveidojies ķengurēns spēja izcīnīties cauri vilnas vāliem, nesaņemdams no mātes nekādu palīdzību. Pati ķenguriene jaundzimušajam nepievērsa ne mazāko uzma­nību un noņēmās vienīgi ar sevis aptīrīšanu.

Dzemdības bija fiksētas ar abu kameru palīdzību, un visi ju­tās laimīgi, ka tās beigušās tik labi. Bosvels, kurš nu jau izaudzis par glītu pelēko ķenguru, ir iekļuvis televīzijas vēsturē. Tā bija pirmā reize, kad ķengura dzimšana tika parādīta publikai.

Lai parādītu mums citu sava ķenguru pētījuma aspektu, Harijs Frits un viņa asistents Bīvens Brauns mūs aizveda uz lielu aitu fermu pie Grifitas pilsētiņas. Ferma piederēja Harija draugam, kurš bija palīdzējis C. S. I. R. O. īstenot ķenguru ierobežošanas darbu. Braukdami pa dubļaino ceļu, mēs itin visur redzējām lielus sarkanos un pelēkos ķengurus, emu un reizēm arī kādu lapsu. Virs galvām mums klaigādami virpuļoja mazi papagailīši un kakadu. Tas viss atsauca atmiņā Argentī­nas pampas. Harijs un viņa puiši bija uzbūvējuši īpašu ķen­guru slazdu, lai varētu noķertos dzīvniekus iezīmēt ar īpašām kaklasiksnām un tādējādi sekot to gaitām. Mēs pavadījām šausmīgu stundu, ar lendroveru braukādami pa visu apvidu un ielenkdami ķengurus to iezīmēšanai un pārbaudei.

Grifita ir ievērojama vieta Jaundienvidvelsā, jo atvēlējusi ve­selu apgabalu pastāvīgam krūmāju lielkājvistu rezervātam. Šie lielie, tītariem līdzīgie putni perē olas pašu izraktās karstum- bedrēs, kurās regulē temperatūru, pēc vajadzības uzkārpot tām vairāk zemes vai arī nokašņājot lieko. Braucot uz lielkājvistu rezervātu, mēs ieraudzījām pie aploka žoga pienaglotus vairā­kus beigtus smailastes ērgļu jaunuļus. Šos nelaimīgos putnus piemeklējis tāds pats liktenis kā Jaunzēlandes keas - tos vajā aitu fermeri, jo apgalvo, ka ērgļi nogalinot jērus.

Kriss bija nolēmis, ka mums jābrauc uz Kvīnslendu un jā­apciemo Deivids Fleijs. Viņa rezervāts atradās Bērlihedā, tūlīt aiz Kvlnslendas robežas un pavisam tuvu Zelta krastam - garai zeltainu smilšu pludmaļu virknei, ko Austrālijā iecienījuši atpūtnieki. Džerijs man gadiem ilgi bija stāstījis par šo aizrau­tīgo cilvēku, kas visu savu dzīvi veltījis Austrālijas dabas aiz­sardzībai un sekmīgi nebrīvē pavairojis pīļknābjus.

Jau no Darela un Deivida satikšanās mirkļa bija pilnīgi skaidrs, ka viņi ir dvēselē radniecīgi, un drīz vien abi bija iegri­muši visas pasaules dabas aizsardzības un sugu saglabāšanas problēmu apspriešanā.

Mēs ar Krišu izmantojām izdevību aizbraukt uz Brisbenu un sadabūt mazliet naudas. Kaut arī bija rudens, laiks Kvīnslendā bija burvīgs un likās tik patīkami atkal pasildīties pēc Viktorijas svilinošā aukstuma un Kanberas skaudrajiem vējiem. Džims izmantoja brīdi, kad Pārsonss nodarbojās ar kaut ko citu, un pavadīja visu dienu pludmalē, kur, kā izrādījās, viņu par sodu gandrīz apēdušas haizivis.

Kopā ar Deividu Fleiju un viņa sievu Ingrīdu mums pagāja vairākas interesantas dienas, un abi likās ļoti iepriecināti par iespēju uzņemt mūs savā mājā un izrādīt kolekciju. Vispirms mēs apskatījām koalu koloniju, īpaši kādu mazuli, kurš kate­goriski iebilda pret izņemšanu no mātes somas un steidzīgi atgriezās tajā, tiklīdz Deivids viņu palaida vaļā. Kāda albīna emu mātīte izrādīja neprātīgu mīlestību pret Darelu un sekoja pa visu aploku, snaikstīdamās viņam pāri plecam un ar pie­lūgsmi vērdamās sejā. Viņa pat mēģināja pārliecināt Darelu, lai viņš palīdz tai perēt olas. Tomēr kolekcijas zvaigzne bija karei­vīgs jauns kazuārs Klods, kurš pārvaldīja aploku, apveltīdams ar labi tēmētu spērienu ikvienu ķenguru, kas uzdrošinājās gadīties ceļā.

Galvenā Fleija kolekcijas burvība bija tā, ka visi dzīvnieki bija pilnīgi rāmi un, kā likās, pazina Deividu. Pat pīļknābja tē­viņš ļāva paņemt sevi rokās, kaut šie dzīvnieki ir īpaši slaveni ar to, ka grūti pieradināmi. Savas mājas pagrabā Deivids turēja izmeklētu kolekciju rāpuļu un vairākus paša izaudzētus somai- ņus. Fleijs ir viens no retajiem cilvēkiem Austrālijā, kurš, par spīti plašajai opozīcijai un lauksaimnieku vienaldzībai, patiesi rūpējas par vietējās faunas pārstāvju tiesībām šeit dzīvot līdzās aitām un liellopiem.

Bija tiešām žēl, kad filmēšana nonāca pie beigām. Mēs at­stājām Krišu un Džimu baudām godīgi nopelnīto atvaļinā­jumu, bet paši steidzāmies atpakaļ uz Sidneju, lai pagūtu uz Singapūras kuģi. Sidnejā mums atkal uzklupa avīžnieki, bet šoreiz mēs patiešām varējām pastāstīt, ka esam no sirds izbau­dījuši gan šo zemi, gan tās dzīvniekus - lielākajai daļai žurnā­listu tas bija pārsteigums.

Mūsu ierašanās Malajā stipri atšķīrās no Jaunzēlandē vai Austrālijā piedzīvotā. Piestājuši Singapūras krastā, mēs atklā­jām, ka Kriss un Džims atteikušies no Lielā Barjerrifa piedāvā­tajām baudām un traukušies šurp, lai mums pievienotos. Kriss pat atļāva mums uzkavēties Singapūrā divdesmit četras stun­das. īpašu prieku mēs no tā neguvām, jo laiks bija karsts un sutīgs, turklāt trūka ūdens.

Darels bija laimīgs par atgriešanos tropos, jo vienmēr bija vēlējies paviesoties Malajā - pēc manām domām, savu draugu ietekmēts, kuri tur jau bijuši un izteikuši sajūsmu. Braukdami pa uzbērto ceļu iekšzemē, mēs piedzīvojām kārtējo mazo ķibeli ar lendroveru un gandrīz pazaudējām vienu riteni, taču palīgā nāca britu armija un bojājumu izlaboja. Mēs steidzāmies uz nelielu pieņemšanu, kuru mums par godu Kualalumpurā bija sarīkojis britu preses dienests, taču pusceļā salūza kāda mašīnas detaļa un nācās vilkties ar piecarpus jūdžu ātrumu stundā, līdz tikām tuvākajā mazpilsētā, kur ķiniešu garāžas īpašnieks kļūmi šā tā salaboja. Rezultātā mēs galvaspilsētu sasniedzām vēlu nakti un palaidām pieņemšanu garām.

Istabas mums bija rezervētas The Federal - greznā viesnīcā ar gaisa kondicionētāju. Katrai istabai bija atsevišķa tualete, un ēdiens bija teicams - gan ķiniešu, gan eiropiešu gaumē. Džims kā suns uzklupa gaļai un dārzeņiem, eksotiskākas ēdmaņas at­stādams pārējo ziņā. Džims šķita pastāvīgi uztraucamies, ka vietējie vēlas viņu noindēt, taču galu galā viņš vienīgais iedzī­vojās vieglā dizentērijā, kaut arī bija baudījis tikai eiropiešu ēdienus. Mūsu viesnīca likās atrodamies visas ķīniešu sabiedrī­bas aktivitāšu centrā, tāpēc es neapdomīgi piedāvājos sēdēt ar muguru pret istabu un šādā veidā devu visiem trim vīriešiem iespēju apveltīt mīlas pilniem skatieniem ikvienu ķīniešu skaistuli, kura ienāca pa durvīm. [53] es vienmēr zināju, kad is­tabā ienākusi kāda eksotiska būtne, jo sarunas tūlīt aprāvās, trīs galvas pagriezās pret durvīm un trīs pāri acu cieši sekoja tās gaitām. Eiropietes tādā vietā kā Malaja, tāpat kā visur citur Tā­lajos Austrumos, nokļūst zināmā mērā neizdevīgā stāvoklī [54] : viņām nav labvēlīgs nedz klimats, nedz arī pilnīgi noteikti - trauslā vietējo sieviešu grācija. Reiz mēs braucām liftā kopā ar ļoti daiļu malajiešu sievieti, un durvis aizveroties Džimu un Krišu gandrīz sašķaidīja gabalos, jo tie liecās ārā, dedzīgi vēlē­damies redzēt, kurā stāvā dāma izkāpj. Viņi bija satriekti, kad nākamajā rītā ieraudzīja skaistuli sēžam pie brokastu galda kopā ar kādu atbaidošu eiropieti.

- Kas viņam ir tāds, kā mums nav? - Džims murmināja.

- Varbūt nauda? - es ieteicos.

Vēl Kualalumpurā vīriešus apbūra daudzie masāžas saloni, kuri, kā mums tika stāstīts, patiesībā ir tikai citā vārdā nosaukti priekanami. Tomēr nekādi pamudinājumi nepiespieda ne­vienu no viņiem par to pārliecināties.*

Pirms ierašanās Malajā mēs bijām brīdinājuši Krišu, ka at­tiecības ar varas pārstāvjiem tropu zemēs pamatīgi atšķiras no līdzīgas sadarbības mērenā ldimatā. Viņš bija apsolījies neie­dzīvoties kuņģa čūlā, arī nenograuzt nagus līdz elkoņiem, ja visu neizdosies pienācīgi nokārtot, taču pēc pusotras nedēļas, kad joprojām nebija izlietota ne pēda filmas, Kriss sāka no­pietni apsvērt pašnāvības iespēju. Tomēr vēlāk mums sāka veikties mazliet labāk, un mēs nolēmām doties uz Taman Ne­garu - Kelantanas, Pahangas un Trenganu provinču nacionālo parku.

Mēs pa lieliskiem ceļiem braucām uz mazu pilsētiņu Kuala- lipisu Dželajas upes krastā, kur galvenais medību uzraugs Džeimss Ovs bija mums noorganizējis sagaidīšanu un nogādā­šanu ar motorlaivu līdz tūkstoš sešsimt septiņdesmit septiņas kvadrātjūdzes lielajam parkam. Pati Kualalipisa bija itin prāva apdzīvota vieta, kurā atradās ļoti moderna izskata banka un kinoteātris, bet nakti mēs pavadījām pussagruvušā atpūtas mājā. Motorlaiva ieradās agri no rīta, un drīz vien mēs neiedo­mājamā ātrumā traucāmies pa upi uz priekšu. Džims bija no­pircis armijas parauga cepuri un kopā ar mani apsēdies priekš­galā, kad pēkšņa vēja brāzma norāva viņam militārās elegances atribūtu no galvas. Viņš dziļā nopietnībā lādējās, ka miršot no saules dūriena, un mēs jokojot apsolījām, ka nopirksim viņam tropu ķiveri ar gravējumu, kad atgriezīsimies Kualalumpurā. Mazliet vēlāk, iegriežoties upes līkumā, mēs ieraudzījām augstā krastā uztupušos mazu ciematu. Laivinieks bija nolēmis ap­stāties un kādu apciemot, un Džims iepriecināts paziņoja, ka te nopirkšot jaunu cepuri. Neņemdams vērā mūsu skaļos, nici­nošos smieklus, viņš izkāpa krastā un apsolīja atnest katram gardu, atvēsinātu dzērienu. Mums par lielu sarūgtinājumu, pēc desmit minūtēm Džims atgriezās ne tikai ar cepuri galvā, bet arī ar četrām ledusaukstas kokakolas pudelēm azotē. Kaut kur šo dubļu būdu jūklī viņš bija sameklējis mazītiņu veikaliņu, kas lepojās ar petrolejas ledusskapi un elegantu vīriešu galvassegu kolekciju.

Drīz atgriezās laivinieks, un mēs turpinājām traukties garām bifeļiem, kas rakņājās ūdenī, un dīvainām iedzimto būdām. Traukšanās pa krācēm bija lielisks piedzīvojums. Šīm motorlai­vām, kas būvētas Jaunzēlandē, ir tik sekla iegrime, ka tās spēj peldēt itin visur. Vienīgais, ar ko tās netiek galā, ir pa ūdens virsmu peldošās lapas. Lapas iesprūst dzinējā, un mūsu nabaga laiviniekam kādas četras reizes nācās ienirt un to iztīrīt.

Ceļojums likās velkamies stundām ilgi, un, par spīti laivi­nieka pastāvīgajiem apgalvojumiem, ka "atpūtas māja ir tūlīt aiz tā upes līkuma", mēs jau sākām krist izmisumā, kad beidzot ieraudzījām tālumā savu ceļa mērķi. Tieši šajā mirklī atvērās debesis, un pār mums sāka gāzties tāds lietus, kāds iespējams vienīgi tropos. Dabiski, ka glābt vajadzēja ekipējumu, nevis mūs, un rezultātā mēs viscaur izmirkām.

Kad piestājām pie steķiem, parādījās veselas nesēju ordas un uzņēmās rūpes par mūsu bagāžu, kamēr paši vilkāmies augšup pa kāpnēm un tālāk pa taku uz atpūtas māju. Mums par šaus­mām, tā izrādījās Kualalumpuras angļu skolas audzēkņu ap­sēsta; bērni bija ieradušies nacionālajā parkā tādā kā pamatīgā dabas pārgājienā. Patiesībā daži no viņiem vēlāk kļuva par zi­nošiem un noderīgiem cilvēkiem gan parkam, gan federācijai.

Vēlāk medību galvenais uzraugs mūs ielūdza pie sevis ap­spriest mūsu plānus. Viņš bija burvīgs, vecs nerātnis, kurš acīm­redzami bija svētās šausmās par savu priekšnieku Kualalum- purā un dedzīgi vēlējās mums palīdzēt. Viņš norīkoja vienu no mežziņiem nākamajā dienā doties kopā ar mums uz džun­gļiem un izrādīt dažādos novērošanas slēpņus, kā arī apsolīja mums aizdot laivas, kad vien būs vajadzība braukt augšup pa upi un izpētīt attekas. Nezinu, kurš no mums bija vairāk no­bažījies - Džims vai es. Nevienam no mums nepatika tropi, personīgi man tropiskie meži izraisīja klaustrofobiju, nemaz nerunājot par dēlēm. Mēs visi bijām piesardzības nolūkos ap­gādājušies ar garajiem zābakiem, kuriem vismaz teorētiski pienācās pasargāt kājas, bet tik un tā nebija iespējams iziet ār­pus atpūtas mājas teritorijas un izvairīties no veselas šo mūdžu armijas uzbrukuma. Darels zināja divus paņēmienus, kā tikt ar dēlēm galā: izmantojot vai nu iedegtu cigareti vai sāli, taču lielākoties dēles pamanījās salīst dažādās slēptās spraugās, un mēs viņas atradām un noņēmām tikai vēlāk, kad bijām atgrie­zušies mājās. Manās acis dēles no visiem tropu rieboņiem bija visatbaidošākās, un pretīgāka par visu bija asiņu šalts, kas iz­šaujas pēc dēles noņemšanas, galu galā radot smaga ievaino­juma ilūziju. Kādā pārgājienā man gadījās viena uz kājas, un es biju spiesta pilnīgi izģērbties, lai dabūtu to nost, jo kājās man bija šauri džinsi. Nelīdzjūtlgie vīrieši pamatīgi uzjautri­nājās.

Džimam atkal nācās ciest, jo viņš bija spiests ilgas stundas pavadīt smacīgā slēpnī, cerot sagaidīt kādu degunradzi. Par laimi, garlaicību kliedēja giboni. Viņu bija pilni koki mums virs galvām, pērtiķi veikli šūpojās zaros, pārmetās no koka uz koku un saklaigājās cits ar citu. Vietējie gibonus sauc par wah wah, jo viņi izdod tieši šādas skaņas; manās acīs giboni ir skaistākie no visiem pērtiķiem. Kualalumpurā mēs satikām kādu holandieti, kuram piederēja gibons jeb siamangs. Pērtiķim viņa mājā tika ļauta pilnīga brīvība, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka šis radī­jums viņam nozīmēja vairāk nekā paša bērni. Gibons bija paga­lam izlutināts un braukāja pa pilsētu īpašnieka mašīnā, mežo­nīgi taurēdams.

Filmēdami dažas upes epizodes ar lielajiem augļēdājiem sik­spārņiem, kas mita mežā, Kriss un Darels bija apmetušies kādā sēklī. Viņi bija notupušies pašā krastā, vērās ūdenī un ap­sprieda nākamo filmējamo epizodi, kad pēkšņi ieraudzīja savā virzienā peldam lielu, melnu kobru. Abi tupēja pilnīgi nekus­tīgi, līdz čūska piepeldēja pārsteidzoši tuvu. Tad tā pēkšņi pa­manīja abus vīriešus, šausmās metās atpakaļ un nozuda. Kriss, gluži dabiski, bija stipri satriekts, taču Darels paskaidroja, ka šis esot vēl viens piemērs, cik ļoti čūskas baidās no cilvēkiem. Upes krastā mēs lāgiem ieraudzījām kādu pundurbriedīti - burvīgu, miniatūru radījumu maza suņa lielumā, kuru meža iemītnieki ļoti iecienījuši gaļas dēļ, reizēm kādu sarkanu, koši krāsainu degunradžputnu riskanti balansējam uz trausliem zariem koku galotnēs. Taču lielākie zvēri no mums galīgi izvai­rījās, un Krišu šis fakts no jauna noveda dziļā depresijā.

Nākamajam filmēšanas posmam vajadzēja notikt Malajas austrumu krastā, slavenajā Dungunas bruņurupuču pludmalē - vienīgajā zināmajā vietā, kur milzu ādbruņurupuči dēj olas. Malajas dabas aizsardzības biedrība bija pierunājusi valdību sniegt palīdzību rezervāta izveidošanai, jo šie miermīlīgie milži atgriezās pludmalē gadu no gada, smagā darbā izraka bedres mīkstajās, zeltainajās smiltīs un iedēja tajās lielas kaudzes olu.

Malajieši savukārt olas izraka un pārdeva. Tas nozīmēja, ka ādbruņurupuči pilnībā izmirs, ja kaut kas netiks darīts olu aiz­sardzībai. Tādējādi pirms diviem gadiem īpašs pludmales posms tika atvēlēts tikai bruņurupučiem, un šā iemesla dēļ mēs bijām ieradušies.

Lai nokļūtu pludmalē, mums ar kaut ko pontonlaivai lī­dzīgu nācās šķērsot vairākas platas upes. Braucamais ne tikai izskatījās, bet arī izrādījās nedrošs, jo viens tāds pavisam nesen bija nogrimis ar cilvēkiem pilnu autobusu uz borta. Par laimi, ar mūsējo nekas ļauns neatgadījās, un visbeidzot mēs ieradā­mies Dungunā, kur mūs sagaidīja Zivju aizsardzības ierēdnis un viņa palīgs. Viņi savukārt mūs iepazīstināja ar malajieti, kurš vadīja olu koncesiju: pateicoties šim cilvēkam, mēs drīk­stējām ieiet pludmales aizsargātajā teritorijā. Viņš paskaidroja, ka bruņurupuči krastā iznākot naktīs un ka esot ļoti svarīgi neiztraucēt mātīti līdz brīdim, kad tā sāk dēt. Ja reiz process esot sācies, nekas vairs nespējot bruņurupucieni atturēt, taču, iztraucēta pirms dēšanas sākuma, viņa dodoties prom un, ie­spējams, nekad vairs tur neatgriežoties.

Vēlāk tajā pašā vakarā mēs atgriezāmies ar vairākiem spēcī­giem gaismekļiem, kurus mums bija aizdevušas malajiešu varas iestādes. Vilkšanās tumsā pa milzu pludmali, līdz potī­tēm stiegot mīkstās, lipīgās smiltīs un stiepjot smagu apara­tūru, nav gluži tas, kā man labpatiktos pavadīt nakti tropos, kad temperatūra sakāpj labu tiesu pāri astoņdesmit grādiem. Šķita, ka esam nosoļojuši garas jūdzes, līdz beidzot apstājā­mies.

- Hei, nav laika sēdēt un kūkot, - Kriss skubināja. - Mums jābūt gataviem mesties uz priekšu tajā pašā mirklī, kad izdzir­dēsim signālu.

- Jā, ser, - mēs korī noskandējām.

Mēs pacietīgi gaidījām minēto signālu, pēc iespējas labāk aizsargādami sevi no piķējošajiem moskītiem, turklāt tā vien likās, ka par iecienītāko mērķi viņi atkal izraudzījušies mani.

- Ātri, ātri! - kāds sauca. - Bruņurupuči ir klāt! - Mēs, cik ātri vien spēdami, streipuļojām pa pludmali uz priekšu un meklējām saucēju.

- Viņa tikko ieradusies, - malajietis teica. - Tagad izturie­ties ļoti klusi, līdz viņa sāks dēt. - Tagad! - viņš iekliedzās, un visapkārt atmirdzēja spoža gaisma. Kad acis bija ar žilbinošo gaismu apradušas, mēs pirmo reizi ieraudzījām ādbruņuru­puči. Mātīte bija milzīga un lempīga, viņa karstumā elsa un stenēja, pludinādama bedrē zem sevis pingponga bumbiņām līdzīgu olu straumi. Piepūlē viņai no acīm sūcās bagātīgas gļotu upītes. Beidzot olu straume aprāvās un bruņurupuciene sāka tās apbērt ar smiltīm, kuras rokot bija sakrājušās viņai abās pusēs. Spēcīgās pakaļējās airkājas ātri sastūma smiltis bedrē; reizēm bruņurupuciene šo nodarbi pārtrauca, lai ar savu mil­zīgo, deviņas pēdas garo ķermeni smiltis stingri pieblietētu. Beidzot lielais rāpulis apmierināts nosprieda, ka olas ir dro­šībā, un sāka lēni virzīties pa pludmali spēcīgo bangu virzienā. Milzīgais ķermenis ar priekšējo airkāju palīdzību stūmās lejup pa nogāzi, aizvien tuvāk ūdens malai, atstādams aiz sevis sliedi kā tanks. Nokļuvusi piejūras, bruņurupuciene iemērca vareno galvu viļņos, it kā vēlēdamās to nomazgāt un atvēsināt, tad ar pēdējo piepūli ieslīdēja viesmīlīgajā jūrā un, pirms nozust tumšajos viļņos, pamāja mums atvadām ar pleznu.

Olas no perēkļa tika izraktas, taču šoreiz nevis pārdošanai, bet pārvešanai uz īpaši sagatavotu, iežogotu vietu tālāk plud­malē. Dienas gaismā šī vieta atgādināja miniatūrus brāļu kapus, jo virs katras olu bedrītes bija uzstādīts vienkāršs koka krustiņš, uz kura atzīmēts olu skaits un ierakšanas datums. Pēc vairākām nedēļām virspusē izkārpījās burvīgi, mazi bruņurupucīši, kas izskatījās kā ģērbušies glītos, svītrainos uzvalkos. Mazuļus tad savāca, ievietoja lielā konteinerā ar ūdeni un aizveda tālāk jūrā, kur bezrūpīgos bruņurupucīšus vairs neapdraudēja piekrastes plēsoņas. Vēl par agru novērtēt, cik šī metode efektīva, taču tas vismaz bija sākums, un bruņurupuči tika paglābti no pilnīgas izmiršanas.

Mūsu producents nu bija pilnībā uzņēmis gaitu un raušus rāva mūs tālāk zemes vidienē - vispirms jau uz Ipohu, lai ap­ciemotu ornitologu Džefriju Allenu un viņa sievu, kuri labi pārzināja apkārtni un bija apsolījuši mums parādīt planējošo drakonu. Alleni mūs izklaidēja un ļāva piebāzt visu dārzu ar dra­konu filmēšanai nepieciešamo aparatūru. Šis radījums nešķiet interesants, iekams nav atklājušās trauslās membrānas tā sānos, kas izplešas kā spārni un ļauj rāpulim bez mazākās piepūles traukties no koka uz koku. Nav īsti skaidrs, kas izjuta lielāku atvieglojumu, kad šī filmas epizode bija pabeigta, - mēs vai na­baga radījums, kuru mēs dedzīgi vajājām no koka uz koku. Tomēr mums netika dots ne mirklis atelpas, un drīz vien Džims Saunderss jau filmēja cikādes, zirnekļus, degunradžva- boles un jebkuru citu bezpalīdzīgu kukaini, kam gadījās iemal­dīties filmēšanas zonā.

- Tas viss palīdz izveidot kopainu, - Kriss apgalvoja.

Džefrijs Allens bija muļķīgā kārtā pastāstījis Krišam, ka vēl tālāk zemes iekšienē - Taipingā un Perakā - ir daudz intere­santa, taču šoreiz man ļāva nepiedalīties. Es paliku Ipohā kopā ar Alleniem, savukārt trīs vīrieši traucās papildu materiāla meklējumos. Mēs ar Betiju Allenu lieliski sapratāmies, un abas gājām uz mežu, kur viņa fotografēja dažādus augus un krūmus, par kuriem īpaši interesējās. Mēs tik lieliski izklaidējāmies, neko nedarīdamas, ka man bija gaužām žēl, kad sagaidīju vīriešus atgriežamies, jo tie mani aizrāva atpakaļ uz galvaspilsētu. Ār­kārtīgā laipnība un viesmīlība, kāda tika izrādīta Malajā, mūs bija dziļi aizkustinājusi, taču es tik un tā gaidīju braucienu uz Austrumāfriku un iespēju vēlreiz ieraudzīt plašās zālienes.

Džims un Kriss lidoja uz mājām, un likās savādi pēc ilgām

nedēļām vinu sabiedrībā atkal būt diviem vien - mums vinu ļoti pietrūka. Mēs paši pēkšņi mainījām plānus un nolēmām kuģot tieši uz mājām, jo bijām uzzinājuši, ka Džerija mātei ir ļoti nelāgi ar veselību, un arī dzirdējuši satraucošas ziņas no zoodārza. Austrumāfrikai vajadzēs pagaidīt līdz citai reizei. Ar Shell biroja laipnu palīdzību mēs dabūjām biļetes uz Glen Line kuģi, un es nekad vēl nebiju ne tik ļoti izbaudījusi jūras brau­cienu, nedz arī tik lieliski atpūtusies, kā šā piecu nedēļu ilgā mājupceļa laikā. Protams, bija liels atvieglojums ceļot bez ap­rūpējamu dzīvnieku kolekcijas. Mēs bijām pamanījušies Ma­lajā iemantot trīs vāveres un četrus papagaiļus, taču to kopšana salīdzinājumā ar problemātiskajiem braucieniem no Āfrikas un Dienvidamerikas bija pavisam viegla. Viss brauciens pagāja kā lieliskas brīvdienas.