Zvēri manā gultā

1. nodala

Mani nogurdinājuši daudzo cilvēku nebeidzamie apgalvo­jumi, cik ļoti viņi apskaužot manu "brīnumaino dzīvi" un kā man esot palaimējies tikt pie tik slavena vīra. "Ko gan vēl sie­viete no dzīves var gaidīt," tie eksaltēti skandē. Maigi izsako­ties, mana dzīve nepavisam nav brīnumaina, un ar vīru ir diemžēl kaut kā jāsadzīvo - vai nu viņš ir slavens vai nav.

Kaut arī mūsu tikšanās un vēlāk slepenā bēgšana notika tieši slavenāko sieviešu žurnālu labāko tradīciju stilā, tajās ne­bija nekā romantiska. Patiesību sakot, reiz es pilnīgi satriecu kādu cilvēku, paziņodama, ka apprecēju Darelu vienīgi tāpēc, lai atgūtu piecpadsmit mārciņas, kuras viņš man bija parādā/

Džerija Darela ielaušanās manā dzīvē no ikviena ar to ie­saistīta cilvēka viedokļa bija kaitinoša un sarūgtinājumu pilna. Tā kā es pēc dabas esmu diezgan savrups cilvēks un ar neiecie­tību izturos pret tiem, kas manā uztverē ir aprobežoti, izluti­nāti un pilnībā ekstraverti, [1] tad sākotnēji pret darela kungu izturējos ar nopietnām aizdomām.

Kāds mana nabaga plānprātīgā tēva draugs bija tēvu pieru­nājis iegādāties noplukušu komercviesnīcu, kas varētu sniegt "iespējamus papildienākumus". Man šis drūmais ūķis likās at­baidošs, un vēl atbaidošāks manās acīs bija čalojošais sieviešu bars, kas to apsēda. Tās izrādījās bēgles no Sadler's Wells operas trupas, kas Mančestrā bija ieradusies divu nedēļu provinciālā turnejā. Parastos apstākļos es izjustu līdzjūtību par viņu skarbo likteni - paciest šejienes klimatu, taču dāmas vienā laidā runāja tikai par kādu brīnišķīgu radījumu, kurš acīmredzot iemiesoja jebkuras sievietes mūža sapni, tā ka mana pacietība sāka zust. [2]

Tad kādā lietainā svētdienas pēcpusdienā viesnīcu gandrīz sagrāva sieviešu pūlis, kā lavīna iegāzdamies pa viesistabas durvīm un raudams sev līdzi jaunu, Rupertam Brūkam līdzīgu diezgan trauslas miesasbūves cilvēku. Spriežot pēc sievišķu idiotiskās izturēšanās, tam vajadzēja būt jau minētajam pārcil­vēkam - un tā arī bija. Es rūpīgi nopētīju šo radījumu un at­klāju, ka viņa pozēšana [3] ir visai uzjautrinoša. Taču pēkšņi vī­rietis ievēroja, ka es uz viņu skatos, un pievērsa man caururb­jošu skatienu. Aši atkāpos un devos prom no viesnīcas.

Nākamo divu nedēļu laikā mēs laimīgā kārtā redzējām viens otru ļoti reti, līdz kādu rītu mana nomocītā pamāte pie­runāja mani pavadīt Darela kungu uz dzelzceļa staciju, jo na­baga nelaimīgajam jaunajam cilvēkam neesot ne jausmas, kur tā atrodas - kaut kam tādam es gan nespēju noticēt. Viņa sie­viešu kārtas pielūdzējām tobrīd bija mēģinājums, tāpēc neviens cits palīdzēt nespēja, tomēr es nepārprotami paziņoju, ka daru to ar nepatiku.

Kad Darela kungs bija pārliecinājies, ka es nepavisam ne­priecājos par tā sabiedrību, viņš pārstāja apstarot mani ar savu milzīgo šarmu, ko sievietes parasti tik ļoti apbrīnoja. Kad ar pievilcību nekādus ievērojamus panākumus gūt neizdevās, mans ceļabiedrs pārslēdzās uz humoru, un, kaut ari to atzīt ir kaitinoši, viņam izdevās mani sasmīdināt - patiesībā pat tik ļoti, ka man kļuva žēl no viņa šķirties. [4] jutos mazliet vainīga, ka līdz šim nebiju pret viņu izturējusies īsti godīgi, tomēr ne­ļāvu šīm domām sevi mocīt, jo droši vien viņu vairs nekad ne- satikšu.

Beidzot lielā māja bija tukša, un tēvs nosprieda, ka tagad varētu ķerties pie viesnīcas remonta. Drīz vien visā ēkā ārdījās santehniķi, apmetēji, galdnieki un iekārtotāji, savukārt mēs, īpašnieki, bijām iesprostoti tajās istabās, kurās strādnieki mums atļāva apmesties. Pašā šī organizētā haosa virpulī uzra­dās Darels. Vai mēs varot piedāvāt viņam naktsmītni, kamēr viņš apbraukāšot visus apkārtnes zoodārzus pēc pasūtījumiem savai gaidāmajai dzīvnieku vākšanas ekspedīcijai uz Britu Gviānu? Mana pamāte, būdama līdzjūtīga dvēsele, turklāt nere­dzēdama citu izeju, piekrita dot viņam pajumti, ja viņš samie­rināšoties ar visu šo troksni un neērtībām un ieturēšot maltītes kopā ar mums kā ģimenes loceklis. Neko citu jaunais cilvēks nekāroja un drīz vien ērti iekārtojās, izaicinoši ķircinādamies ar manu pamāti un ar manu tēvu ielaizdamies garās, aizrau­tīgās diskusijās par jaunākajiem notikumiem.

Darels ātri iedraudzējās ar visiem, izņemot mani. Zinādams manu attieksmi, viņš tomēr bija pietiekami pārdrošs, lai lūgtu tēvam atļauju aizvest mani vakariņās, un vēl apbrīnojamāk bija tas, ka es pieķēru sevi piekrītam. Kad biju apradusi ar šo domu, tā mani pat iepriecināja. Tobrīd man nebija drauga, un es no­lēmu, ka pavadīt vakaru ar tādu sabiedrības spīdekli varētu būt interesanti. Pašai par lielu pārsteigumu, šis vakars man sagādāja lielu prieku, un mums lieliski saskanēja. [5] viņš man sīki izklās­tīja par savu dzīvnieku vācēja darbu, es savukārt stāstīju, kāda ir topošās operas solistes ikdiena. Pēc tam viņš sāka stāstīt par savu ģimeni - tas izklausījās neiedomājami aizraujoši un tik ļoti atšķīrās no manas pašas pieredzes. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija divi gadi, un kopš tā laika esmu tikusi raustīta no viena pie otra, dzīvojusi vai nu pie vecvecākiem vai pie kāda no dau­dzajiem, dīvainajiem tēvočiem un tantēm. Tā kā man pašai īstas ģimenes nebija, es apskaudu Džeriju par viņa laimīgo bēr­nību un drošību, un šo jūtu iespaidā izrādījās, ka stāstu viņam tādas lietas, kuras nekad nevienam netiku atklājusi. Līdz mā­jup iešanas laikam bija zudusi jebkura neuzticība vai naidī­gums, un es patiesi jutu, ka beidzot esmu atradusi draugu, ar kuru papļāpāt un justies brīvi.

Mani šis fakts stipri satrauca, jo jutu, ka šādā veidā pavisam viegli varu pārlieku aizrauties - tā nebija laba doma, jo man ik­katru mirkli nācās veltīt mūzikai. Jutos atvieglota, ka turpmā­kos sešus mēnešus, kamēr viņš uzturējās Britu Gviānā, mēs ne- sazinājāmies, kaut arī bijām sirsnīgi nosolījušies viens otram rakstīt. Es čakli apguvu dziedāšanas iemaņas publikas priekšā un, jāatzīst, biju pārāk nodevusies šai nodarbei, lai vispār prā­totu, ko tobrīd dara Džerijs.

Tādējādi jutos stipri satriekta, kad kādā maija pēcpusdienā ieraudzīju viņu sēžam mūsu viesistabā, ārkārtīgi labā un (pat manā žultainajā vērtējumā jāatzīst) pievilcīgā izskatā. Viņš aši paskaidroja, kāpēc atkal atrodas Mančestrā. Viņš bija atgrie­zies Lielbritānijā ar lielāko savāktās kolekcijas daļu, izmitinājis dzīvniekus vietējā zoodārzā un nu vēlējās pēc iespējas ātrāk iz­dalīt tos pa mājvietām un aizsūtīt naudu savam partnerim, kurš joprojām atradās Gviānā, lai varētu atvest arī pārējos dzīv­niekus. Protams, viņš atkal izspieda no manas pamātes atļauju apmesties pie mums; tā bija prātīga doma, jo viņš augām die­nām un naktīm bija pie saviem dzīvniekiem, tīrīja būrus, baroja un aprūpēja tos, un uzskatīt šādu cilvēku par viesnīcas iemīt­nieku jebkuram liktos neērti.

Mani šausmināja izredzes tik ilgi uzturēties Darela satrau­cošajā ietekmē, jo vairāk nekā jebkad biju apņēmusies izturēties noraidoši. Drīz vien viņš uzsāka pārdomātu kampaņu manas pretestības sagraušanai. Viņš vaicāja, vai es būtu ar mieru viņam palīdzēt sagatavot dzīvnieku sarakstus, ko izsūtīt uz dažādiem zoodārziem. Sarakstus vajadzēja pārrakstīt ar rakstāmmašīnu, man savukārt bija brīvi pieejama tēvam piederošā rakstāmma­šīna, un Darels bija iedomājies, ka labāk ar pārrakstīšanu nodar­boties man, nekā viņam pašam lūgt tēvam atļauju izmantot šo ārkārtīgi vērtīgo iekārtu. Es iedomājos, ka tas varētu paātrināt viņa aizbraukšanu un ļautu man nodoties savam īstajam uzdevumam, tāpēc sāku šo gigantisko darbu. Nekad nebiju zinājusi, ka pasaulē ir tik daudz dažādu putnu un zvēru. Kas gan bija makao, un kā var eksistēt tāda kombinācija kā vāverpēr- tiķis? Kas, debesu vārdā, bija milzu skudrulācis? Es apbēru Dže- riju ar nebeidzamu jautājumu virknēm, un viņš pacietīgi centās man visu izskaidrot.

- Paklau, tā nekas nesanāks, tev vienkārši jāatnāk man līdzi uz zoodārzu un pašai jāapskata dzīvnieki, - viņš ierosināja.

Šāda doma man nepavisam nepatika, jo man bija ļoti stingri ētiskas dabas iebildumi pret savvaļas dzīvnieku turēšanu būros, turklāt visi zoodārzi, kurus agrāk tiku apmeklējusi, bija šausmīgi, smirdīgi ūķi, kādos es neiedomātos turēt pat beigtu kaķi. Savādi, bet Džerijs necentās mani pierunāt un neuzstāja, lai nākamajā rītā eju kopā ar viņu uz zoodārzu. Toties viņš centās man izskaidrot pareizi vadīta zoodārza īsto sūtību, to, cik svarīgi esot saglabāt brīvo dabu nākamajām paaudzēm, ņe­mot vērā cilvēku skaita palielināšanos un civilizācijas izpla­tību.

Viņš skaidroja, ka galu galā, cilvēkiem sarodoties aizvien vairāk un pamazām ielaužoties savvaļas radījumu dabiskajā vidē, zoodārzi kļūs par to pēdējo patvērumu. Viņš pastāstīja, kā centrālajā Āfrikā, aplam organizētas cece mušu apkarošanas kampaņas laikā, tikuši apšauti veseli bari lielo savvaļas zvēru. Vēl citur tika būvēti aizsprosti un appludinātas plašas terito­rijas, kurās pirms tam dzīvojuši un barojušies daudzi savvaļas dzīvnieki. Cilvēku interesēm saduroties ar šo dzīvnieku intere­sēm, dzīvniekiem neizbēgami nebija izredžu uzvarēt. Viņa karstākā vēlēšanās bija izveidot speciālu zoodārzu, kurā turēt un pavairot dažus no šiem dzīvniekiem - cerībā, ka tie pilnībā neizmirs, un īpaši kaismīgi viņš izteica uzskatu, ka visiem zoo­dārziem jāpārstāj būt par vienkāršām izklaides vietām un jā­kļūst par īstām zinātniskām iestādēm, kurās vissvarīgākais ir dzīvnieku labklājība.

Tādā garā viņš runāja visu ceļu līdz zoodārzam, un, pirms es paguvu atjēgties, mēs jau bijām iegājuši lielā koka ēkā, kuru pieskandināja dzīvnieku tarkšķi un spiedzieni. Es tūlīt pat ie­vēroju, ka te nevalda smaka, kas domās parasti saistījās ar zoo­dārziem. Tās vietā apkārt jaudās tīkamais salmu, pārtikas un dzīvnieku silto ķermeņu aromāts. Taču vislielāko iespaidu uz mani atstāja Džerija attiecības ar visiem šiem radījumiem. Pēkšņi šis šķietami aprobežotais jaunais cilvēks pavisam pār­vērtās. Biklums pagaisa, viņš svinīgi pastaigājās šurpu turpu gar būru rindām, cienāja ikkatru dzīvnieku ar gardiem kumo­siem un sarunājās ar to. Viņš tos patiesi mīlēja, un arī dzīvnieki dīvainā veidā mīlēja viņu [6] un izrādīja nepārprotamu uzticību. Tie spiedza kā mazi bērni, cenzdamies pievērst viņa uzmanību, vai arī dedzīgi lēkāja pa saviem būriem, lai taptu pamanīti. Es lēni sekoju Džerijam starp būru rindām, kautrīgi ielūkojos katrā būrī, un šie jaukie radījumi mani stipri aizkustināja. Slai­dais milzu skudrulācis, kas izskatījās gluži kā pārmoderns au­tomobilis, uzmanīgi piegāja pie sava mājokļa priekšējās sienas, lai tiktu pie glāstiem; daudzkrāsainie makao dažādās toņkārtās klaigāja "Robert!"; burvīgie mazie vāverpērtiķīši sēdēja kā klauni, piešķiebuši galvu sānis. Visi šie dzīvnieki kādā īpašā veidā neap­šaubāmi zināja, ka uz viņiem skatās, tomēr nelikās ņemam ļaunā manu klātbūtni - gandrīz vai šķita, ka viņi mani pieņem.

Mēs pavadījām zoodārzā krietni ilgu laiku, kamēr Džerijs katru no dzīvniekiem vēlreiz pabaroja un nomainīja samirku­šos salmus pret sausiem, un es vienkārši sēdēju uz kastes un vēroju viņu. Viņš strādāja klusi un prasmīgi, acīmredzami iz­baudīja savu nodarbi un uzrunāja ikvienu dzīvnieku, kam gāja garām. Viņš nepārprotami bija aizmirsis par manu klātbūtni un pilnīgi pievērsies tiem. Mani tas viss patiesi apbūra, un es gluži negribīgi pārtraucu klusumu, lai apvaicātos par dažā­diem dzīvniekiem.

- Nu, tagad es vismaz zināšu, par ko rakstu, - es teicu, kad bijām atgriezušies mājās. - Jāatzīst, viņi tiešām ir apburoši.

Pēc šī zoodārza apmeklējuma mūsu draudzība izvērtās pla­šāka. Es tajā laikā strādāju sava tēva pilsētas birojā, kur nu ska­nēja nemitīgi telefona zvani. Vai es piekristu kopā ar Džeriju paēst pusdienas? Ja nē, tad varbūt padzert rīta kafiju vai pēc­pusdienā tēju? Kā būtu ar teātra apmeklējumu vai kādas labas filmas noskatīšanos? Mans tēvs diezgan dzēlīgi painteresējās, kurš gan maksājot man algu, jo tā vien šķita, ka es lielāko daļu laika pavadu ārpus biroja.

- Neuztraucies, tēt, - es viņu mierināju, - mēs vienkārši esam labi draugi, un viņš tik un tā drīz brauks projām.

Vienīgā atbilde, ko no tēva saņēmu, bija īgns ņurdiens, taču viņš nepārprotami bija nobažījies, ka mani pārlieku apburs šā cilvēka uzmanība, kurš tik ļoti atšķīrās no citiem maniem draugiem.

Maniem vecākiem par lielu atvieglojumu, Darela kungs kādu rītu rāmi paziņoja, ka drīz došoties prom, jo visi dzīv­nieki nonākuši savās jaunajās mītnēs un nekāda cita iemesla uzturēties ziemeļos viņam neesot, turklāt viņš sen nebija re­dzējis māti un sprieda, ka vajadzētu atgriezties Bornmutā. Šo­reiz es pavadīju viņu uz staciju ar mazliet lielāku prieku.

Tikko biju atgriezusies birojā, iezvanījās telefons. Zvanīja mans tēvs un noprasīja, vai Džerijs veiksmīgi aizbraucis.

- Jā, - es apstiprināju.

- Nu tad mēs visi varbūt varēsim mazliet pastrādāt, - tēvs noteica un noskaitīja man veselu virkni rīkojumu. Nolikusi klausuli vietā, es pagriezos pret savu galdu. Biroja durvis at­sprāga vaļā, un tajās parādījās Džerijs Darels, spiezdams pie krūtīm lielu klēpi pavītušu krizantēmu. Viņš pastūma puķes uz manu pusi, nepārprotami paskaidrodams - "tās tev". Tad, pagriezdamies uz promiešanu, viņš saminstinājās:

- Tu laikam gan nevēlēsies ar mani precēties?

Pēc tam paraustīja plecus un greizi pasmīnēja.

- Nemaz necerēju, ka tu vēlēsies, - viņš teica un aizgāja.

Mana tēva atvieglojuma sajūtai nebija lemts ilgs mūžs, jo ar

katru pasta sūtījumu es saņēmu vēstuli vai pastkarti, reizēm ari garu telegrammu. Tad pienāca briesmīgā diena, kad bija atsū­tīta man adresēta liela paka. Manam tēvam tas likās par traku. Viņš iesauca mani savā istabā.

- Klausies, Džekij, starp tevi un to puisi Darelu noteikti kaut kas notiek. Neviens vīrietis netērēs laiku un naudu, rak­stīdams meitenei vēstules un sūtīdams viņai dārgas dāvanas, ja necerētu kaut ko saņemt pretī. Es gribu zināt patiesību, lai cik ļauna tā būtu. [7]

Es pūlējos nesmieties par sava parasti tik saprātīgā radītāja iz­turēšanos un bez jebkādiem panākumiem centos viņu pārlie­cināt, ka starp mani un Džeriju pilnīgi nekas nenotiek. Sekoja gara tirāde par bezprincipu vīriešiem, kuri pavedina nabaga ne­vainīgas sievietes neceļos, līdz beidzot es jutos tā, it kā piedalītos kādā Viktorijas laikmeta melodrāmā. Ap to brīdi situācija pārstāja mani uzjautrināt, es biju pamatīgi noskaitusies gan uz tēvu, gan Darelu. Tad man prātā iešāvās neķītra doma. Vai pats Džerijs nopietni ticēja, ka es vēlos viņu precēt? Bija darāms tikai viens - es nosūtīju telegrammu: "NOTEIKTI JĀRUNĀ ZVANI NEKA­VĒJOTIES APMAKSĀŠU RĒĶINU JA NEPIECIEŠAMS." Iedo­mājos, ka šāda taupība rosinās viņu rīkoties. [8]

Gandrīz nekavējoties pienāca atbilde: "PIEZVANĪŠU ŠO­VAKAR." Es nonīku pie telefona, kā pašai likās, stundām ilgi, tāpēc tobrīd, kad Darels tiešām piezvanīja, biju noskaitusies gan uz viņu, gan sevi, un nikni uzbruku tam. Kā viņš uzdroši­nās nostādīt mani tik neveiklā stāvoklī! Lai nebūtu vairs nekādu vēstuļu, pastkaršu, telegrammu un pilnīgi noteikti - nekādu paciņu! Kaut ari izjūtu pateicību par viņa iepriekš izrādīto laipnību, tas viss tālu pārsniedz normālas draudzības robežas, tādēļ visa veida sakari jāizbeidz. Nabaga Darels nespēja ne vār­diņu iespraust pa vidu.

- Dieva dēļ, kas noticis? - viņš nebeidza taujāt, kad beidzot tika pie vārda. Es centos izskaidrot sava tēva attieksmi pret mūsu sakaru, un Džerijs, man par sarūgtinājumu, tēva bažām pilnīgi piekrita. Viņš uzskatīja, ka labākais šajā situācijā būtu pēc iespējas ātrāk atgriezties un mēģināt visu noskaidrot. Velti Džeriju pierunāt lieki nešķiest naudu, viņš apgalvoja, ka tas esot mazākais, ko viņš varot darīt, lai mūsu mājā no jauna sāktu valdīt miers un harmonija. Tajā brīdī, kad noliku klau­suli, istabā ienāca tēvs. Es viņam pastāstīju, kas noticis un ka Džerijs grasās ierasties un visu tēvam paskaidrot personīgi.

- Labi, labi, - tēvs teica, - es tam jauneklim skaidri un gaiši likšu saprast, ka viņa lakstošanās ap tevi mani neiepriecina. Galu galā, kas viņš tāds ir? Ko mēs par viņu zinām? Spriežot pēc paša stāstītā, viņa izcelšanās ir visai apšaubāma un viņam galīgi nav naudas, nedz ari, spriežot pēc rakstura, pastāv izre­dzes kādreiz to iegūt. [9]

Es vēlreiz apgalvoju, ka mani ne mazākajā mērā neinteresē ne Džerijs pats, ne viņa izredzes nākotnē un ka tētis ceļ traci par neko.

Pēc divām dienām manu nelaimju cēlonis ieradās pats per­sonīgi, taču tobrīd šī situācija mani nepavisam vairs neuzjaut- rināja un es nevēlējos neko citu, kā mieru mājā. Norūpējusies gaidīju, kamēr mans radītājs un Darels ieslēgušies apspriedās. Biju zināmā mērā gaidījusi niknu brēku, taču tās vietā dzirdēju nepārprotemi miermīlīgu sarunu, kuru pāris reizes pārtrauca skaļu smieklu šaltis. Līdz sarunas beigām biju pārskaitusies gluži zilimelna.

Pie sevis laimīgi smaidīdams, Darels man pavēstīja, ka viss esot kārtībā.

- Ko tu viņam teici? - es uzstājīgi noprasīju.

- Nu, es viņam tiešā tekstā vaicāju, kāpēc viņš iebilst pret mūsu draudzību, un viņš apgalvoja, ka nepavisam neiebilstot ne pret mani personīgi, ne pret to, ka mēs izklaidējamies. Viņš gluži vienkārši uztraucas - kā jebkurš normāls tēvs, kas nevē­las, lai viņa ļoti talantīgā meita, kuru gaida spoža nākotne, tē­rētu laiku sadzīves sīkumos.

Es eksplodēju. Tātad mans tēvs drīzāk sliecās ticēt kādam bū­tībā svešiniekam, nevis man.* Tas bija pilnīgā pretrunā ar visu, ko viņš man līdz šim bija teicis. Džerijs mani noķēra, pirms pa­guvu mesties tēvam pakaļ.

- Nu, nu, nomierinies, tas nabaga cilvēks ir patiesi satrau­cies, bet domāju, man izdevās viņu pārliecināt, ka es gan ļoti vēlētos tevi apprecēt, tomēr negrasos uzspiest savu sabiedrību, ja esmu nevēlams.

- Liels paldies, - es atcirtu, - bet ko man tagad iesākt?

- Tas nu tev pašai jāizlemj, vai tā nav?

- Kad tu brauksi atpakaļ uz Bornmutu?

- Ak, pēc pāris dienām. Ja jau tavam tēvam nav iebildumu, ka mēs satiekamies, tad laikam gan to varētu izmantot.

Tēva izturēšanās mani patiesi sāpināja. Pēc lielās brēkas viņš pēkšņi bija visus pārmetumus atsaucis. Ja jau tā, es varētu gan viņam sagādāt iemeslu uztraukumam. Tēvs domāja, ka esmu nopietni aizrāvusies ar Džeriju, ka varētu aizbēgt un ar viņu apprecēties, - lai notiek, tā arī būs.

Džeriju pavisam viegli varēja pierunāt uzkavēties ilgāk, un es līdu vai no ādas ārā, lai būtu kopā ar viņu pēc iespējas ilgāk, paliku ārpus mājām stundām ilgi pēc atļautā laika un apmieri­nāta vēroju tēva sejas izteiksmi, jo skaidri redzēju, ka viņš ir neganti noskaities, tomēr, ņemot vērā paša sarunu ar Džeriju, neko nevarēja iebilst.

Tomēr bija kas tāds, ar ko neviens no mums netika rēķinā­jies. Es biju uzsākusi šo spēlīti, lai atdarītu par muļķību, bet pēkšņi aptvēru, ka mūsu attieksme vienam pret otru ir mainī­jusies. Mēs bijām pavadījuši kopā ikkatru brīvu brīdi un drīz vien sapratām, ka emocionāli aizvien vairāk pieķeramies viens otram, tā ka atvadīties nepavisam nebūs viegli. Vēl mums abiem bija pilnīgi skaidrs, ka situācija ir neatrisināma. Nebija nekādas iespējas apprecēties, jo es biju nepilngadīga, savukārt Džerijam nebija darba un finansiālais stāvoklis noslīdējis ze­mākajā līmenī - visa viņa bagātība sastāvēja no 200 mārciņām. Turklāt vēl viņa veselība sāka šķobīties, un, tā kā pirms diviem gadiem neganta malārijas lēkme bija viņu gandrīz novedusi kapā, pat mans tēvs jutās satraukts. Mēs ar Džeriju stundām ilgi apspriedām nepatīkamo stāvokli un nolēmām, ka Džeri­jam labākais šajā situācijā būtu atrast darbu. To izdarīt nebūs viegli, jo viņš prata vienīgi apieties ar dzīvniekiem, un ar zoolo­ģiju saistītu darbu atrast vienmēr bija grūti. Lai nu kā, viņš ap­ņēmās uzrakstīt vēstules vairākiem zoodārziem un cilvēkiem, kas varētu viņam palīdzēt.

Tā sākās vismokpilnākais laiks manā mūžā. Lai padarītu situāciju vienkāršāku, Džerijs atgriezās Bornmutā, līdz izdo­sies kaut kā nokārtot savu nākotni. Mēs uzturējām sakarus vie­nīgi ar vēstulēm un retumis sazvanījāmies.

Pa to laiku man apritēja divdesmit viens gads, un vairs nebija vajadzīga tēva piekrišana laulībām, taču Džerijs jopro­jām bija stingri apņēmies atrast jelkādu darbu. [10] Gaisotne mā­jās aizvien vairāk sabiezēja, tāpēc jutos patiesi iepriecināta, sa­ņēmusi ielūgumu apciemot Džerija māsu Bornmutā. Viņa gatavojās vēlreiz precēties un uzskatīja, ka būtu jauki visiem satikties, īpaši tāpēc, ka mēs ar Džeriju nu jau pavisam nopietni grasljāmies precēties. Nācās pamatīgi nopūlēties, līdz saņēmu atļauju doties uz Bornmutu visu nedēļas nogali, un Darels ie­radās man pakaļ. Ceļojums bija brīnišķīgs.

Kad nokļuvām mājās, bija jau vēls, un šo sagaidīšanu es ne­kad neaizmirsīšu. Nekad vēl nebiju bijusi tādā istabā, kur no kamīna ārā rēgojās, kā likās, puse ābeļdārza. Kad kamīnā esošā koku daļa bija nodegusi, kāds, kas atradās tuvumā, iestūma atlikušo dziļāk kamīnā. Tas vismaz bija veids, kā sasildīties, un raženais, jaunais vīrietis, kurš sēdēja līdzās Margaretai, acīm­redzot nevēlējās izšķiest enerģiju, saskaldot kurināmo mazā­kos gabalos. Baltās sienas klāja koši krāsaini austrumnieku pa­klāji un pastkartītes, kas attēloja dažādas vietas, kuras ģimene un draugi bija apmeklējuši. Tas viss izskatījās ļoti bohēmiski. Māsa Margareta sēdēja uz dīvāna, ģērbusies garā rūtainā uz­svārcī. Viņa mums abiem uzsmaidīja un teica, ka māte nogu­rusi no gaidīšanas un devusies gulēt. Ēdamais esot pielieka­majā, un mūsu gultas saklātas.

Mēs apsēdāmies pie kamīna, ēdām un runājāmies. Marga- reta laiku pa laikam uzdeva kādu nenoteiktu jautājumu par mūsu nākotnes plāniem, īpaši izvaicāja Džeriju par darba ie­spējām. Kā jau visi jaunieši, mēs bijām optimisma pilni un ce­rējām, ka kaut kas drīz vien radīsies.

- Jā, bet ja nu gadījumā nerodas, - viņa it kā starp citu ieminējās, - man ir kāds priekšlikums. Diemžēl nevaru atdot naudu, ko esmu tev parādā, Džerij, toties jūs abi varētu pārcel­ties uz kādu no maniem dzīvoklīšiem un dzīvot kopā ar ģi­meni. Galu galā māte drīz no šejienes pārcelsies uz dzīvi pie mana brāļa Leslija, tātad jums vieta atradīsies bez pārmērīgiem izdevumiem. Tomēr es neuzstāju, lai jūs izlemtu uzreiz. Vien­kārši padomājiet. Ja izlemsiet, istaba jūs gaidīs.

- Kā Džekija vēlēsies, tā arī darīsim. Ne jau visi vēlas uzsākt laulības dzīvi ar pustrakiem jauniegūtiem radiniekiem, - Dže­rijs piezīmēja.

Man uzmācās sajūta, ka mēs sasteidzam lietu dabisko gaitu - es nevēlējos nekādus lēmumus pieņemt strauji.

- Vai drīkstu pateikt savu lēmumu vēlāk? - es vaicāju.

- Protams, kad vien vēlies. Lai nu kā, jūs noteikti tagad esat ļoti noguruši, - Margo teica, gari nožāvādamās, - un domāju, ka mums visiem laiks gulēt.

Vēl ilgi nevarēju aizmigt, jo man pa galvu nemitīgi šaudījās visdažādākās domas. Negribēju izskatīties nepateicīga, bet es taču viņus tik tikko pazinu, un galu galā es vispār varēju no­lemt neprecēties ar Džeriju. [11]

Es pamodos, kad Džerijs purināja mani aiz pleca un sniedza tasi tējas.

- Tev nav uzreiz jānāk lejā. Karstā ūdens ir papilnam, un es tevi gaidīšu, kad būsi gatava.

Es tīšuprāt vilku garumā celšanos un mazgāšanos un prā­toju, kādi gan varētu būt pārējie viņa ģimenes locekļi. Es zi­nāju, ka Džerija māte ir atraitne un ka viņai ir pavisam četri bērni, no kuriem Džerijs ir jaunākais. Manas iztēles ainas bija ieskicējuši Džerija stāsti, un doma par satikšanos ar visiem man iedvesa šausmas. Visbiedējošākais likās vecākais brālis La- rijs, taču ar viņu tobrīd laikam vēl nenāksies tikties, jo viņš dzī­voja ārzemēs. Toties brālis Leslijs dzīvoja tepat netālu, un es viņam varētu nepatikt.

- Neviens no ģimenes locekļiem nejaucas citu darīšanās, ja vien nedomā, ka otrs kaut ko dara aplami, kas gan notiek gan­drīz vienmēr, - Džerijs man bija apgalvojis, tomēr būtu nepa­tīkami dzīvot tik cieši kopā, ja mani pilnībā nepieņemtu.

Saņēmusi spēkus smagajam pārbaudījumam, es kāpu lejā. Dzīvojamajā istabā skanēja balsis, taču sarunas aprāvās, kad es iegāju iekšā. Džerijs aši pienāca klāt un pievilka mani pie sīci­ņas, pavecas dāmas, kas stāvēja pie kamīna.

- Šī ir mana māte, - viņš teica.

Es biju bezgala pārsteigta. Viņa bija pilnīgi citāda, nekā biju iztēlojusies. Diezgan noraidošās gara auguma sievietes vietā, kādu vienmēr biju redzējusi iztēlē, manā priekšā stāvēja maza auguma maiga būtne ar jautrām, zilām acīm un sudrabotiem matiem. Viņa pasmaidīja un paspieda man roku.

- Paldies dievam, tu neesi blondīne, mīļā, - viņa teica, draiski smaidīdama.

Šajā brīdī istabā ienāca Margareta, un visi ņēmās skaļi smie­ties. Kļuvusi drošāka, es vaicāju:

- Ko jūs iesāktu, ja es būtu blondīne?

- Neko, - Darela kundze atteica, - tomēr jūtos ļoti atvieg­lota. - Vēlāk es uzzināju, ka visas viņas mīļākā dēla iepriekšējās draudzenes bijušas blondas zilactiņas - "kā govis", Darela kundze paskaidroja - un doma par kādu no tām vedeklas lomā iesvē- lusi viņā pilnīgas šaušalas.*

Todien vēlāk es satikos ar brāli Lesliju. Viņš trokšņaini ie­bruka dzīvojamajā istabā, meklēdams māti, uzmeta man īgnu skatienu, apgriezās uz papēžiem un iegāja virtuvē. Džerijs ie­veda viņu atpakaļ istabā un mūs iepazīstināja. Leslijs bija tumš- matis ar caururbjošām, zilām acīm un, kā visi šajā ģimenē (iz­ņemot Džeriju), nebija neko daudz garāks par mani. Nolēmu, ka arī viņš ir jauks.

Nedēļas nogale pagāja ļoti ātri, un man nācās visiem spē­kiem nopūlēties, lai piedabūtu sevi atgriezties mājās. Šoreiz braucu viena, jo mēs uzskatījām par drošāku Džerijam turēties tālāk no Mančestras, kamēr es centīšos pārliecināt tēvu atbal­stīt mūsu laulības - kaut ari viņa atļauja man nemaz nebija va­jadzīga.

Šis posms manā dzīvē bija diezgan mokošs, jo drīz vien vairs nebija šaubu, ka nekas nespēs darīt tēvu pielaidīgu. Beigu beigās viņš vispār atteicās ar mani runāt par šo tematu. Lai stā­vokli vērstu vēl ļaunāku, Džerijs bija kļuvis gaužām nepacietīgs un spieda mani pieņemt lēmumu - lai kāds tas arī būtu. Tajā laikā Margareta uzrakstīja man vēstuli, kurā atgādināja par savu priekšlikumu un piebilda, ka Darela kundze mūs finan­siāli atbalstīšot, līdz Džerijs atradīšot ko piemērotu. Es jutos drausmīgi - nevēlējos atsvešināties no tēva vai rīkoties pretēji viņa gribai, tomēr jutu, ka šī ir mana vienīgā iespēja reizi par visām reizēm izrauties brīvībā un sākt pašai savu dzīvi.

Kaut kāda sev vien zināma iemesla dēļ māte visas tās izmeklēti izsmalcinātās, ēteriskās sievietes, kuras tiku vedis mājās, uzlūkoja ar zināmām aizdomām. Turp­mākie notikumi pierādīja, ka pret brunetēm viņai būtu vajadzējis vērsties ar vēl jo lielāku piesardzību. Dž. D.

Un tad pēkšņi viss atrisinājās bez manas līdzdalības. Manam tēvam vajadzēja uz pāris dienām aizbraukt biznesa darīšanās, un negaidot ieradās Džerijs. Man vajadzēja tūlīt pat pieņemt lē­mumu.

Mēs stundām ilgi apspriedām radušos problēmu un tās ne­sāpīgas atrisināšanas iespējas, bet, protams, īsti saprātīgas izejas no situācijas nemaz nebija. Es centos spriest loģiski un aiz­rādīju, ka par Džerija atlikušo naudu mēs nemaz nevaram apprecēties, kur nu vēl izdzīvot, bet viņam, kā likās, uz visu bija gatavas atbildes. Galīgā izmisumā es izsludināju karadarbības pārtraukumu un solīju darīt zināmu viņam savu lēmumu četr­desmit astoņu stundu laikā. Es izmisīgi vēlējos teikt jā, taču uz­traucos par daudziem jautājumiem. Nerunājot par naudas trū­kumu - es zināju, ka tēvs neko nedos, ja apprecēšos pretēji viņa gribai -, vēl pastāvēja temperamentu problēma. Mums nebija itin nekā kopīga, un vai šādām attiecībām lemts ilgs mūžs, kad pirmais sajūsmas vilnis būs pāri? [12] Man bija ļoti daudzsološas karjeras izredzes, bet, ja apprecēšos, no tās vajadzēs atteikties. Bija pilnīgi skaidrs, ka Džerijam nepieciešama kāda, kas atbal­stītu viņa intereses, vēlētos pavadīt ārzemju ceļojumos un pil­nībā piedalītos itin visos viņa projektos. Es tam nebiju gatava. [13] no otras puses, viņš bija uzjautrinošs un apburošs puisis - tāds, uz kuru es varētu pilnībā paļauties. Es sāku pārliecināt sevi, ka mēs spēsim atrast kompromisu.

Darels nepārkāpa vienošanos un nākamo divu dienu laikā pat nepieminēja precēšanos. Kad pamiers beidzās, mēs nolēmām ko­pīgi aiziet uz kino un paēst vakariņas, tādējādi līdz mājās nākšanas brīdim abi bijām krietni pacilātā omā. Bija jau pavisam vēls un visi citi devušies gulēt, tāpēc dzīvojamā istaba piederēja mums abiem vien. Mēs vienkārši sēdējām siltumā un sarunājāmies par visu ko, izņemot precēšanos. Pēkšņi es jutos pagalam nogurusi un šausmās secināju, ka ir jau pieci no rīta. Trakajā steigā, lai tiktu laukā pa durvīm, mēs abi tajās iesprūdām, un, kamēr pūlējāmies atbrīvoties, Džerijs pavisam klusi vaicāja:

- Nu, vai tu precēsies ar mani? [14]

Tā kā šajā rīta stundā mans pretestības līmenis vienmēr ir vis­zemākais, es teicu - "jā, protams" - un ar to visi uztraukumi bija galā.

Beidzot es biju pieņēmusi lēmumu un nu neļāvu domās ielauzties šaubām. Mūsu laulība nepārprotami būs ļoti veik­smīga, tādēļ visi šķietamie šķēršļi pazudīs. Mani nepavisam neatturēja fakts, ka tobrīd mums piederēja tik tikko četrdesmit mārciņas, lai segtu apprecēšanās izdevumus. Mēs rūpīgi visu izplānojām. īpašā atļauja maksās kādas trīs mārciņas; tad vēl vajadzīgas vilciena biļetes līdz Bornmutai, šādi tādi izdevumi taksim, bagāžas pārvešanai un laulību gredzenam - jā, pietiks atlikulikām. Dabiski, tādas lietas kā saderināšanās gredzens vai medusmēnesis nemaz netika pieminētas, un tas mūs pat neuz­trauca - galu galā galvenais bija apprecēties.

Mana tēva atgriešanās laiks nenovēršami tuvojās, tāpēc mēs nolēmām bēgt uz Bornmutu un apprecēties tur. Pati dzīvo­šana vien Bornmutā būtu gluži kā medusmēnesis. [15]

Arodbiedrību darbība mani nekad nav īsti interesējusi, taču dzelzceļa darbinieku streika draudi rosināja mūs paātrināt aiz­braukšanu. Nākamās divdesmit četras stundas mēs drudžaini stūķējām tējas kastēs un visos citos daudzmaz piemērotos ie­saiņojumos manas mantas - grāmatas, notis, ierakstus -, kā arī tos krāmus, [16] ko Džerijs bija pamanījies sakrāt. Kad bijām ar darbiem pusē, es sāku šaubīties, vai vispār tiksim prom. Bijām pasūtījuši divus taksometrus nākamās dienas rītausmā un lū­dzām dievu, kaut varētu sastūķēt tajos visas mantas. Par spīti milzīgajai ceļasomu, kastu un čemodānu gūzmai, joprojām vajadzēja vēl kaut kur iesaiņot ļoti daudz mantu, tāpēc es izmi­sumā sāku darināt veselām kaudzēm brūna papīra saiņus; pē­dējās mantas tika sasaiņotas trijos no rīta.

Visas šīs drudžainās darbošanās laikā mana pamāte satrau­cās aizvien vairāk un vairāk, jo viņai vienīgajai nāksies stāties pretī tēva dusmām, kad tas atgriezīsies.

- Neraizējies, es atstāju vēstuli un silti iesaku iedot to vi­ņam, pirms vēl viņš atklājis manu nozušanu. Tādā kārtā, ja palaimēsies, tu varēsi novērst vētru.

Dabiski, īpaši atvieglota viņa nejutās.

- Tev vienkārši jānovēl visa vaina uz mani, - es apgalvoju ar aizceļojoša cilvēka pārliecību. - Pasaki, ka es iespītējos un tevi neklausīju. īpaši uzsver, kā tu centies mani pārliecināt, lai esmu prātīga un respektēju tēva viedokli. Pastāsti, kā tu lūdzies pagai­dīt viņa atgriešanos, lai varu pati visu izstāstīt. - Mani pilnīgi ne­uztrauca, kā pamāte mani nomelnos. Zināju, ka laba nebūšu tik un tā. Atstāju visu pamātes ziņā.

Nespēju saprast, kā man pēc gandrīz trīs stundu ilgas gulē­šanas izdevās tikt ārā no gultas, tomēr galu galā mēs iespiedā- mies gaidošajos taksometros un ceļojums varēja sākties. Rīts bija nožēlojams - pelēks, drūms un mitrs, galīgi nepiemērots līksmai bēgšanai, taču es biju pārāk nogurusi, lai uztrauktos par ko citu kā vien par tikšanu iekšā sasodītajā vilcienā.

Pēc ilgas blandīšanās pa staciju Džerijs beidzot noķēra vienu no izvairīgajiem radījumiem - nesēju. Viņš nebija ne jaunības spēka gados, ne īsti labā omā, tomēr beigu beigās parādījās ar ratiem un sakrāva tajos mūsu bagāžu, laipni apbrauca svarus un ripināja uz Londonas perona pusi. Mēs abi turējāmies aiz­mugurē, stiepdami papīra saiņus un vicinādami stāvlampu. Laikam izskatījāmies mazliet dīvaini šādā rīta stundā, jo tā vien likās, ka sacēlām nelielu sensāciju, streipuļodami šurpu turpu starp cienījama izskata biznesmeņiem.

Vecīgs uzraugs vēroja mūs tuvojamies pa peronu un norā­dīja nesējam, kur sakraut bagāžu. Kad bijām piebraukuši klāt, viņš sērīgi uz mums paskatījās.

- Vai jūs taisāties precēties? - viņš noprasīja.

- Jā, - es atteicu, pūlēdamās saturēt jūkošos saiņus.

- Nu ko, lai Dievs stāv klāt, - viņš teica un pavicināja ar ka­rodziņu. [17]