Zvērudārzs manā bagāžā

CETURTA NODAĻA ZVĒRI KASTĒS

Vēstule ar kurjeru

Mans labais draugs! Laburltu jums visiem.

Tavu man rakstīto zirnīti saņēmu un saturu sapratu.

Ar klepu man ir drusku labāk, bet ne visai. Man nav iebildumu izīrēt Tev manu apvidus mašīnu, sākot ar šodienu, un saņemt nomas maksu ik nedēļu. Gribu Tev darīt zināmu, ka, sākot ar šodienu, mašina ir Tavā rīcībā, bet ikreiz, kad man būs jābrauc uz kādu sa­nāksmi N'dopā, Bemendā vai kur citur vai arī citās svarīgās darīšanās, es Tev došu ziņu un palūgšu mašīnu uz to dienu. Atļaujos Tev atgādināt, ka pēdējo reizi, kad Tu biji paņēmis mašīnu, mēs par nomu vēl nebijām vienojušies.

Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons

Tiklīdz Bobs un Sofija bija atbraukuši pie mums uz Batutu, mēs sākām kārtot savu prāvo un aizvien vēl pieaugošo kolekciju. Lielā, ēnainā veranda, kas stiepās visapkārt Fona Atpūtas mājas otrajam stāvam, tika sadalīta trīs nodalījumos: rāpuļiem, putniem un zīdītāj- dzīvniekiem. Tādējādi katram no mums bija jārūpējas par vienu noteiktu nodalījumu, un, kurš pirmais beidza, tas palīdzēja citiem. Vispirms mēs no rīta, vēl tāpat pidžamās, apstaigājām verandu, rūpīgi aplūkodami katru dzīvnieku un pārbaudīdami, vai ar tiem viss kār­tībā. Vienīgi ik dienu dzīvniekus rūpīgi novērojot, iespē­jams tos iepazīt tik labi, lai var konstatēt visniecīgāko slimības pazīmi, kad jebkuram citam cilvēkam liktos, ka tie ir pilnīgi veseli un normāli. Pēc tam iztīrījām krātiņus un padevām ēst jutīgākajiem iemītniekiem, kas nedrīkst ilgi gaidīt uz brokastīm (piemēram, nek- tārputniņi, kuriem savs nektārs jāsaņem, tikko ataususi gaisma, un mazuļi, kas ik rītu agri jāpazīda no pude­lītes), pēc tam paēdām brokastis paši. Brokastu laikā apmainījāmies domām par saviem aizbildināmajiem. Šādas sarunas maltītes laikā būtu kuru katru normālu mirstīgo aizbiedējušas no galda, jo mēs runājām gal­venokārt par mūsu dzīvnieku vēdera darbību; savvaļas dzīvniekiem caureja vai vēdera aizcietējumi bieži vien ir ļoti labs kritērijs, pēc kā var noteikt, vai dzīvnieki tiek pareizi baroti, šīs parādības var arī būt pirmais (un bieži — vienīgais) slimības simptoms.

Jebkurā dzīvnieku kolekcionēšanas ekspedīcijā vis­vieglākais darbs ir to iegūšana. Tiklīdz vietējie iedzī­votāji uzzinājuši, ka jūs pērkat dzīvus savvaļas radīju­mus, tie sāk birt kā no pilnības raga; protams, deviņ­desmit procentu mēdz būt visparastākie dzīvnieki, taču reizēm viņi atnes īstus dārgumus. Ja vēlaties kaut ko sevišķi retu, jums parasti jāiet un jāmeklē tas pašam, bet tad esiet drošs: kamēr jūs ziedosiet savu laiku šim mērķim, jums mājās tiks sanesta visa apkārtējā fauna. Tātad gandrīz var teikt, ka dzīvniekus iegūt ir viegli; īsteni grūtais darbs ir tos pēc tam uzturēt.

Lielākās grūtības, ar ko jāsastopas, kad esat ieguvis tikko noķertu dzīvnieku, ir ne tik daudz izbīlis, kādu dzīvnieks pārdzīvojis, kad ticis noķerts, bet gan fakts, ka gūsts piespiež to eksistēt sava šķietami visļaunākā ienaidnieka, tas ir, jūsu, tiešā tuvumā. Daudzos gadī­jumos dzīvnieks nebrīvē iejūtas lieliski, tomēr nekad nespēj pierast pie tuvības, kādā tam jādzīvo ar cilvēku. Sis ir pirmais lielais šķērslis, kas jāpārvar, un tas panākams vienīgi ar pacietību un laipnību. Mēnešiem ilgi dzīvnieks šņāks un mēģinās uzbrukt, tiklīdz tuvo­sieties, tā ka jūs jau sāksiet zaudēt cerības jebkad ieka­rot tā simpātijas. Un tad kādu dienu ne no šā, ne no tā tas čāpos pretī, paņems barību no jūsu rokas un ļaus, lai tam pakasāt aizausi. Sādi brīži ir atmaksa par visilgāko gaidīšanu.

Barošana, protams, ir viena no vissvarīgākajām pro­blēmām. Jums ne tikai labi jāzina, kādu barību katras sugas dzīvnieki ēd savvaļas apstākļos, bet arī jāsa­gatavo piemērota aizstājējbarība, ja īstā nav dabūjama, un jāpieradina dzīvnieki pie tās. Turklāt jums jāizdabā katra atsevišķa dzīvnieka gaumei, un gaumes ir neiedo­mājami atšķirīgas. Reiz man gadījās kāds grauzējs, kas, kategoriski atteikdamies pieņemt grauzēju parasto barību — augļus, maizi un dārzeņus —, trīs dienas ēda vienīgi makaronus. Man bija arī pieci pērtiķi — visi vienas sugas un vecuma —, kuriem piemita visērmīgā­kās atšķirības gaumes ziņā. Divi no šiem pieciem bija ļoti kāri uz cieti vārītām olām, turpretim pārējie trīs baidījās no nepazīstamajiem baltajiem priekšmetiem un neparko neaiztika tos, pat spiedza aiz šausmām, ja tiem būrī ielika tādus šausmoņus. Visi pieci pērtiķi dievināja apelsīnus, bet, kamēr četri no viņiem augli rūpīgi nomizoja un mizu aizmeta, piektais savu apel­sīnu nomizoja tikpat rūpīgi, bet pēc tam aizmeta pro­jām augli un apēda mizu. Ja nu jums ir vairāki simti dzīvnieku un visiem ir šādas ērmotas kaprīzes, tad lā­giem liekas, ka sajuksiet prātā, nopūloties apmierināt to iegribas, lai tikai visi būtu veseli un laimīgi.

Taču nav nekādu šaubu, ka no visiem daudzajiem darbiem, kas šādā ekspedīcijā jūs dzen vai izmisumā, visgrūtākais ir dzīvnieku mazuļu mākslīgā barošana. Pirmām kārtām, gandrīz neiespējami ir pieradināt ma­zos muļķīšus zīst no pudelītes, un ir ārkārtīgi nepa­tīkami cīnīties ar tādu mazu dzīvnieciņu pa remdena piena jūru. Otrkārt, tiem pastāvīgi nepieciešams sil­tums, īpaši naktī, un tas nozīmē (ja vien jūs tos nepaņemat pie sevis gultā, kā šis uzdevums bieži tiek atrisināts), ka jums naktī vairāk reižu jācejas augšā, lai apmainītu karstā ūdens pudeles. Celties pēc nogurdi­nošas darba dienas trijos no rīta augšā un no jauna piepildīt pudeles ar karstu ūdeni ir darbs, kas ļoti drīz zaudē pievilcību. Treškārt, visiem dzīvnieku mazuļiem ir ļoti vārīgi vēderiņi, un jums jābūt acīgam kā vana­gam, uzmanot, lai piens, ko tiem dodat, nav par treknu vai par liesu; ja tas ir pārāk trekns, rodas gremošanas traucējumi, kas var novest līdz nefrītam un mazos no­galināt, bet, ja piens pārāk liess, mazuļi novājē un kļūst uzņēmīgi pret dažādām postīgām slimībām.

Par spīti maniem drūmajiem paredzējumiem, meln- ausainais vāverēns Mazvavīts Mazais (draugi to drīk­stēja saukt vienkārši par Mazo) izvērtās par paraug- mazuli. Dienu tas drebinādamies gulēja vates ligzdiņā uz silta ūdens pudeles skārda biskvītu kastes dibenā; nakti nolikām kasti līdzās savām gultām un sildījām to ar infrasarkano staru lampu. Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad bijām spiesti atzīt, ka Mazajam ir ļoti no­teikts raksturs. Bija jāpabrīnās, cik daudz trokšņa var sacelt tāds mazs zvēriņš; kad tas laida vaļā veselām sērijām īsus brēcienus, izklausījās, it kā tarkšķētu lēts modinātājpulkstenis. Jau pirmajās divdesmit četrās stundās mazulis bija atskārtis, kurā laikā tam pienā­kas ēdiens, un, ja mēs nokavējāmies kaut vai par pie­cām minūtēm, tas brēca un tarkšķināja bez mitas, līdz atsteidzāmies ar barību. Un tad pienāca diena, kad Mazais pirmoreiz atvēra ačteles un varēja pamest ska­tienu uz saviem audžuvecākiem un pasauli vispār. Taču tas izvirzīja atkal jaunu problēmu. Todien mums gadī­jās mazliet noseboties ar barošanu. Bijām paši ilgāk pakavējušies pie lenča, dziļi iegrimuši sarunās un, diem­žēl jāatzīstas, Mazo galīgi piemirsuši. Pēkšņi izdzirdu aizmugurē vieglu skrapstoņu; pagriezies ieraudzīju Mazo tupam uz ēdamistabas sliekšņa, turklāt, maigi izsakoties, ļoti saniknotu. Ieraudzījis mūs, tas tūliņ sāka tarkšķēt kā modinātājpulkstenis, teciņiem pārskrēja pār istabu, elsdams uzrāpās pa Džekijas krēslu un tad uzlēca viņai uz pleca, kur aptupās, sirdīgi šaudīdams asti uz augšu un leju un nelabi brēkdams Džekijai ausī. Tādam mazam vāverēnam tas bija īsts varoņdarbs. Tur-

klāt es jau minēju, ka viņam tikko bija atvērušās acti­ņas. Tomēr viņš bija pratis izrāpties no kastes un izlī- kumot cauri guļamistabai (tā bija krautin piekrauta ar fotografēšanas un filmēšanas iekārtu); pēc tam Mazais bija nogājis pa visu garo verandu, drosmīgi virzīda­mies starp daudzajiem krātiņiem, kuros mita vāverē- nam potenciāli bīstami zvēri, un beidzot sameklējis mūs (droši vien, vadoties pēc skaņas) ēdamistabā, kaut ari tā atradās pašā verandas galā. Vāverēns bija noskrējis septiņdesmit jardu pa nepazīstamu teritoriju, cauri ne­skaitāmām briesmām, lai pateiktu, ka ir izsalcis. Lieki

būtu pieminēt, ka tas saņēma uzslavu un — kas tam pašam gan šķita svarīgāk — pusdienas.

Tiklīdz Mazajam acis bija atvērušās, tas sāka strauji augt un drīz izveidojās par vienu no burvīgākajām vā­verēm, kādas jebkad esmu redzējis. Oranžā galviņa un glītās ausis ar melno apmalīti skaisti izcēla lielās, tum­šās acis, un apaļā muguriņa sulīgā sūnu zaļumā koši atšķīrās no divām dekoratīvām baltu plankumiņu rin­dām sānos, kas izskatījās kā jāņtārpiņi uz tumša ceļa. Pats galvenais tomēr bija aste. Gara un kupla, virspusē zaļa, apakšpusē mirdzoši oranža — nenoskatīties. Vā- verēnam patika sēžot atliekt asti pār muguru, tā ka galiņš šūpojās tieši virs deguna, un, kad Mazais asti viegli salīgoja, tā saviļņojās un noplīvoja kā sveces liesma vējā.

Pat pieaudzis būdams, Mazais gulēja savā skārda kastē pie manas gultas. Rītos viņš agri jo agri pamo­dās un, spalgi iebrēcies, ielēca no kastes kādā gultā un palīda zem segas. Minūtes desmit pētījis miegā ne­kustīgo ķermeni, tas nolēca uz grīdas un devās izlūkot verandu. No šīm ekspedīcijām zvēriņš parasti atgriezās ar kādu tur atrastu dārgumu (iepuvušu banāna gaba­liņu, sausu lapu vai tīteņauga ziedu) un nog^bāja to mūsu gultās, gaužām dusmodamies, ja mēs so balvu izmetām uz grīdas. Tas turpinājās vairākus mēnešus, līdz es nolēmu, ka Mazajam jāsāk dzīvot būrī, tāpat kā pārējiem dzīvniekiem: kādu rītu mani pamodināja mo­košas sāpes — Mazais pūlējās iebāzt man ausī zemes­riekstu. Atradis verandā tādu kārumu, viņš acīmredzot bija nodomājis, ka nebūs pietiekami droši to vienkārši paslēpt gultā, turpretī mana auss būtu ideāla uzglabā­šanas vieta.

Otrs mazulis mums bija Bolacis, adatnagainais le- murs, ko sagūstījām netālu no Ešobi, kaut gan tas vairs nebija zīdainis, kad mēs to atradām. Lemurs ļoti ātri pierada un drīz vien kļuva par vienu no mūsu mīluļiem. Salīdzinājumā ār augumu zvēriņam bija milzīgas rokas un kājas, ar gariem, smailiem pirkstiem. Bija patiesi burvīgi komisks skats, kad tas, uz pakaļ­kājām skraidīdams, ķerstīja krātiņā kādu kodi vai tauriņu, ko bijām tur ielaiduši: garās rokas saslietas augšup kā lielās briesmās, acis vai sprāgst no pieres

ārā. Laupījumu noķēris un cieši samiedzis sārtajā plaukstā, bušbēbijs aptupās un mežonīgi ieplestam acīm to aplūkoja, it kā nevarētu vien nobrīnīties, kur tāds dīvains radījums pēkšņi gadījies. Tad zvēriņš iebāza to mutē un turpināja sēdēt, bet ģīmi viņam tagad kā dre­boša Ūsiņa rotāja tauriņa spārns, ko viņš izbrīnījies vēroja ar savām lielajām acīm.

Bolacis bija pirmais, kuram man izdevās novērot kādu ārkārtīgi dīvainu paradumu, kas piemīt bušbēbi- jiem un ko, ar kaunu jāatzīstas, nekad vēl nebiju pama­nījis, kaut arī man jau bija piederējuši daudzi bušbēbiji. Kādu rītu vēroju Bolaci, kad tas bija izlīdis no savas kastes, lai notiesātu dažus miltu tārpus un aši nomaz­gātos un sasukātos. Kā jau iepriekš minēju, Bolacim bija lielas ausis, maigas kā puķes ziedlapiņas. Tās bija tik plāniņas, ka tām gandrīz varēja redzēt cauri, un, droši vien tāpēc, lai savvaļas apstākļos ausis nesaskrā­pētu vai citādi nesabojātu, viņš spēja tās salocīt tikpat kā jahtas buras un cieši pieglaust pie galvas. Bija skaidri redzams, ka ausis bušbēbijam ir ārkārtīgi sva­rīgs orgāns. Jebkuru skaņu, lai cik klusa tā būtu, ausis uztvēra, saslējās un pavērsās skaņas virzienā kā ra­dari. Biju jau sen ievērojis, ka Bolacis daudz laika pa­vada, tīrot un beržot ausis ar ķepiņām, taču tajā rītā es noskatījos visu procedūru no sākuma līdz galam, un redzētais mani gaužām pārsteidza. Sēdēdams uz zara un sapņaini vērdamies tālē, Bolacis vispirms klīrīgi ņēmās post asti. Viņš rūpīgi šķirstīja spalvu, lai pār­liecinātos, ka tur nav neviena gruzīša vai ērkšķa, atgā­dinādams mazu meiteni, kas pin matus. Tad bušbēbijs pabāza vienu no pārlieku garajām marionetes rokām sev apakšā un ielaida plaukstā lāsīti urīna. Lielā no­pietnībā tas paberza plaukstas vienu pret otru un ieber­zēja ar urīnu ausis, apmēram tā, kā vīrieši ziež matos briljantīnu. Ar otru urīna lāsīti viņš ieberzēja kāju pē­das un plaukstas, bet es to visu vēroju, gluži mēms aiz pārsteiguma.

Novēroju Bolaci šajā nodarbībā trīs dienas no vietas, līdz pārliecinājos, ka man nerādās halucinācijas; tas man šķita visdīvainākais dzīvnieku paradums, kādu jebkad biju novērojis. Varu vienīgi secināt, ka jēga ir šāda: ja ļoti plānā un maigā ausu āda netiktu mitri­nāta, tā neizbēgami izkalstu un varbūt sasprēgātu, kas varētu kļūt liktenīgi dzīvniekam, kurš paļaujas galve­nokārt uz dzirdi. Tas pats notiktu ar maigajām roku plaukstiņām un kāju pēdiņām, taču urīns pasargā arī tās. Plaukstas un pēdas bušbēbijiem ir mazliet iedob­tas, un, kad dzīvnieks lēkā no zara uz zaru, tās fun­kcionē gandrīz tāpat kā piesūcekņi koku vardes plez­

nām. Tagad, iemitrināti ar urīnu, šie piesūcekņi kļūst divkārt efektīvi. Kad, ekspedīcijai turpinoties, mēs vē­lāk sagūstījām lielu skaitu Demidova bušbēbiju (sa­vas sugas vismazākos pārstāvjus, krietnas peles lie­lumā), novēroju, ka tie visi dara tāpat.

Manuprāt, šādā dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā vis­labākais ir pastāvīgais ciešais kontakts ar dzīvniekiem, kas dod iespēju novērot, mācīties un piezīmēt. Ik dienu un bezmaz ik mirkli mūsu kolekcijā notika kaut kas jauns un interesants. Daži dienasgrāmatas fragmenti rāda, cik pārpilna jauniem darbiem un interesantiem vērojumiem bija katra diena.

14. februāri. Iegūti divi sarkanie pērtiķi; abiem roku un kāju pirksti nopietni iekaisuši, vainīgas smilšu blusu oliņas. Vajadzēja ar lanceti tās izņemt un injicēt pēr­tiķiem penicilīnu pret infekciju. Mazais civetu kaķēns pirmoreiz izrādīja pieauguša kaķa pazīmes: sacēla pa­kausī krēpes, kad es negaidot piegāju pie krātiņa. Pie­devām tas vairākkārt skaļi iešņācās, daudz skaļāk, nekā parasti šņākuļo ēdot. Atnesta liela ragainā varde ar retu acu slimību. Proti, aiz acs ābola tai ir liels ļaundabīgs audzējs, kas padarījis dzīvnieku aklu; au­dzējs izspiedies uz āru, tādēļ izskatās, it kā vardei virs vienas acs būtu liels pūslis. Neliekas, ka tas darītu sā­pes, tādēļ es necentos audzēju izoperēt. Tā, lūk, dzīvnie­kiem klājas, laimīgi dzīvojot brīvē.

20. februāri. Beidzot, pēc ilgiem meklējumiem un maldiem, Bobam izdevies noskaidrot, ko ēd matainās vardes: gliemežus. Bijām izmēģinājušies ar pelēniem, žurkulēniem, maziem putnēniem, olām, vabolēm un to kūniņām, ar siseņiem, bet viss velti. Gliemežus šīs var­des kārīgi rij, un tādēļ mēs ļoti ceram aizvest tās dzī­vas uz mājām. Demidova bušbēbijiem uznācis kaut kas līdzīgs nefrītam. Šorīt divi bušbēbiji bija galīgi samir­kuši urīnā. Sāku viņiem dot liesāku pienu, treknais var­būt bijis par stipru. Sagādāju arī vairāk kukaiņu barī­bai. Pieci Demidova bušbēbiji joprojām labi panes «Komplana» pienu, par ko gan jābrīnās, jo tas ir ļoti trekns, un, ja parastais sausais piens reizēm ir par stipru pieaugušiem dzīvniekiem, tad varētu domāt, ka «Komplana» piens izraisīs tādu pašu efektu mazuļiem.

martā. Atnesa divas skaistas kobras, vienu aptu­veni sešas pēdas, otru apmēram divas pēdas garu. Abas tūliņ tika pabarotas. Vislabākais guvums šodien ir pun- durmangustu mātīte ar diviem mazuļiem. Mazajiem vēl nav actiņu, un tie ar savu bālgani gaišo krāsu ļoti at­šķiras no tumši brūnās mātes. Atņēmu mātei mazuļus, lai barotu no pudelītes, jo māte bērnus droši vien pa­mestu novārtā vai nogalinātu, ja tos atstātu pie viņas.

martā. Mazie pundurmangusti kategoriski atsakās zīst pienu no pudelītes vai pildspalvas pipetes. Tādēļ (tikpat ir ļoti maz cerību, ka tie paliks dzīvi) noliku tos atpakaļ krātiņā pie mātes. Man par pārsteigumu, māte mazuļus pieņēma un labprāt zīdī. Ļoti neparasti. Šodien man vajadzēja noņemties ar diviem kājas lūzu­miem: Vudforda pūcei, kas noķerta cilpā, un jaunam vanagam. Neticu, ka pūces kāja pilnīgi sadzīs: tai

sarautas visas cīpslas un kauls stipri sašķaidīts. Vana­gam kāja būs kārtībā, jo putns ir jauns. Abi ēd labi. Mazie Demidova bušbēbiji, naktī iztraucēti, vāri ņaud un šņāc; tā ir vienīgā skaņa, ko esmu no tiem dzirdējis, izņemot sikspārņu pīkstieniem līdzīgās skaņas, kad zvē­riņi plēšas cits ar citu. Piešainās vardes naktī klusi brēc: «pīp-pīp-pīp», it kā kāds ar nagu viegli tinkšķi- nātu pa glāzes malu.

aprīli. Šodien atnesa jaunu šimpanzes tēviņu, ga­dus divus vecu. Tas bija drausmīgā stāvoklī. Sagūs­tīts stiepļu cilpu lamatās, kādas lieto antilopju ķerša­nai; ievainota kreisā roka un delms. Plauksta un rokas locītava galīgi saplosīta, sākusies smaga asins saindē­šanās. Dzīvnieks bija ļoti vārgs un nespēja noturēties sēdus, āda bija dīvainā dzeltenpelēkā krāsā. Apkopu brūces un injicēju penicilīnu. Aizvedu viņu uz Bemendu pie Lauksaimniecības departamenta veterinārārsta iz­meklēšanai, jo man nepatika dzīvnieka ādas krāsa un dīvainā letarģija, kaut gan biju tam devis tonizējošas vielas. Ārsts izdarīja asins analīzi un konstatēja miega slimību. Esam darījuši visu, ko varējām, taču dzīvnieks sakrītas acīm redzami. Viņš, liekas, ir ārkārtīgi patei­cīgs par visu, ko darām viņa labā.

aprīli. Šimpanze nomira. Šimpanzes pieder pie «saudzējamiem» dzīvniekiem, tomēr šeit, tāpat kā pārē­jos Kamerūnas novados, regulāri tiek nogalināti un iz­mantoti barībai. Lielā degunragodze pirmoreiz pieņēma barību: mazu žurciņu. Vienai no zaļajām meža vāverēm uz muguras krīt ārā spalva, — acīmredzot vitamīnu trū­kums, tādēļ palielinu polivitamīnu devu. Tā kā mēs patlaban esam labi apgādāti ar audējputniņu olām, tad vāveres saņem ik dienu arī tās piedevām pie parastās barības. Otastes dzeloņcūkas, nakti iztraucētas, ātri

bungo ar pakaļkājām (kā savvaļas truši), tad pagrie­žas ar mugurpusi pret draudošajām briesmām un sāk žvadzināt garo dzeloņu pušķi astes galā; šis troksnis atgādina klaburčūskas žvadzoņu.

5. aprīli. Esmu atklājis iespēju viegli un ātri noteikt poto dzimumu. Šodien mums atnesa skaistu, jaunu tēviņu. Pirmajā acu uzmetienā abiem dzimumiem ārējās ģenitālijas ir ļoti līdzīgas; esmu atklājis, ka visvien­kāršāk ir tos apostīt. Ja dzīvnieku paņem rokā, tēviņa dziedzeri izdala vieglu, saldenu smaržu, kas līdzīga bumbieru esences smaržai.

Mēs nebijām vienīgie, kas interesējās par dzīvnie­kiem. Daudzi vietējie iedzīvotāji savu mūžu nebija re­dzējuši zvērus, kādi bija mūsu kolekcijā, un tādēļ lū­dza atļauju tos apskatīt. Kādu dienu pie manis ieradās šejienes misiones skolas pārzinis un jautāja, vai drīk­stot atvest šurp visu savu skolu, ap divsimt zēnu, lai parādītu tiem kolekciju. Priecīgi piekritu, jo man šķiet ļoti vērtīgi, ja, parādot dzīvus zvērus, var cilvēkos modināt interesi par viņu dzimtās puses faunu un tās aizsardzību. Tā nu norunātajā dienā zēni kolonnā pa divi piecu skolotāju vadībā soļoja šurp pa ceļu. Pie Atpūtas mājas zēni tika sadalīti grupās pa divdesmit un tad skolotāja pavadībā pēc kārtas vesti iekšā. Dže­kija, Sofija, Bobs un es pats nostājāmies dažādās vie­tās verandā, lai atbildētu uz bērnu jautājumiem. Zēni uzvedās priekšzīmīgi, nebija nekādas grūstīšanās, klai­gāšanas, blēņošanās. Viņi gāja no krātiņa pie krātiņa, ieinteresēti un aizrāvušies, pie katra jauna brīnuma jūsmīgi iesaukdamies «Vā!» un aiz prieka sizdami knip­jus. Beidzot, kad pēdējā grupa bija izvadāta, pārzinis lika zēniem nostāties kāpņu pakājē un starodams pa­vērsās pret mani.

Ser, — viņš sacīja, — esam jums ļoti pateicīgi par atļauju apskatīt jūsu zooloģisko kolekciju. Vai jūs bū­siet tik laipns un atbildēsiet uz dažiem zēnu jautāju­miem?

Jā, labprāt, — es atteicu, pakāpdamies dažus pa­kāpienus augstāk.

Zēni! — pārzinis skaļi uzsauca. — Misters Darels laipni apsolījās atbildēt uz jautājumiem. Kuram būtu kas vaicājams?

Tumšo seju jūra kāpņu pakājē saspringa koncentrā­cijā, mēles sāka šaudīties, kāju pirksti urbināja putek­ļaino zemi. Tad, sākumā gausi, bet pēc tam aizvien straujāk, zēni pārvarēja mulsumu, un jautājumi sāka birtin birt, turklāt tie visi bija gudri un lietišķi. Ievē­roju, ka bara pirmajā rindā stāv mazs zēniņš un neno­vērš no manis acu. Piere viņam bija domīgi saraukta, un viņš bija nostājies miera stājā. Beidzot, kad jautā­jumu straume sāka apsīkt, mazais pēkšņi saņēma drosmi un strauji pacēla roku.

Nu, Uano, ko tu gribi jautāt? — pārzinis apvai­cājās, mīlīgi nolūkodamies uz zēnu.

Puišelis dziļi ievilka elpu un tad kā no pistoles iz­šāva man domāto jautājumu:

Lūdzu, ser, vai misters Darels var mums pateikt, kādēļ viņš tik daudz safotografējis Fona sievas?

Smaids pārziņa sejā izgaisa, un viņš apbēdināts pa­lūkojās uz mani.

Tas nav zooloģisks jautājums, Uano, — viņš bargi norādīja.

Bet, lūdzu, ser, kāpēc? — bērns stūrgalvīgi atkār­toja.

Pārzinis uzmeta zēnam niknu skatienu.

Tas nav zooloģisks jautājums, — viņš ierēcās. — Misters Darels solījās atbildēt tikai uz zooloģiskiem jautājumiem. Fona sievas neattiecas uz zooloģiju.

Nu, plašāk runājot, to varētu nosaukt par biolo­ģisku jautājumu, vai tad tā nav? — es vaicāju pārzi­nim, gribēdams zēnu izpestīt.

Bet, ser, viņiem nav jāuzdod tādi jautājumi, — pārzinis atteica, slaucīdams seju.

Kāpēc gan ne, es labprāt atbildēšu. Redzi, manā zemē ļaudis ļoti interesējas par to, kā dzīvo cilvēki citās zemēs un kādi tie izskatās. Es jau, protams, va­rētu viņiem to pastāstīt, bet tas nebūs tik labi kā parā­dīt fotogrāfiju. Fotogrāfijā uzreiz redzams, kāds cilvēks izskatās.

Nu … — sacīja pārzinis, pavilkdams ar pirkstu krekla apkaklīti vaļīgāk. — Nu misters Darels ir atbil­dējis uz jūsu jautājumiem. Viņš ir ļoti aizņemts cil­vēks. Tādēļ diezgan jautāts. Lūdzu, stājieties.

Zēni atkal sastājās divās kārtīgās rindās, pārzinis pa­spieda man roku un dedzīgi apgalvoja, ka viņi visi man ļoti pateicoties. Tad viņš vēlreiz pagriezās pret zēniem.

Nu, tagad uzsauciet par godu misteram Darelam trīskārtēju «Lai dzīvo!».

Divsimt jaunu balsu trīsreiz nodimdināja «Lai dzī­vo!». Tad zēni kolonnas priekšgalā izvilka no līdzpa­ņemtajām somām vairākas bambusa stabules un divas mazas bundžiņas. Pārzinis pacēla roku, un viņi sāka soļot pa ceļu projām. Pa priekšu gāja skolas orķestris, spēlēdams brašu maršu. Pārzinis, seju slaucīdams, gāja nopakaļ, un drūmais skatiens, kas urbās mazā Uano mugurā, nesolīja zēnam nekā laba, kad viņi būs atgrie­zušies skolā.

Tajā vakarā Fons atnāca pie mums sadzert kādu glā­zīti; kad bijām izrādījuši viņam jaunos papildinājumus kolekcijā, apsēdāmies verandā un es pastāstīju par

Uano zooloģisko jautājumu. Fons smējās tā, ka nemaz nevarēja rimties, īpaši par skolas pārziņa samulsumu.

Kāpēc tad tu viņam nepateici, — viņš jautāja, asaras slaucīdams, — kāpēc tu viņam nepateici, ka esi safotografējis manas sievas tādēļ, lai parādītu visiem savas zemes eiropiešiem, cik Bafutas sievietes skaistas?

Tas zēns vēl ir mazs, — es svarīgi atteicu. — Man likās, ka viņš ir par mazu, lai saprastu tādas runas par sievietēm.

Pareizi, pareizi, — Fons smiedamies sacīja, — par mazu. Viņš var būt laimīgs, ka sievieši viņam vēl ne­jauc galvu.

Mans draugs, es esmu dzirdējis, — ierunājos, cenzdamies aizvirzīt sarunu tālāk no temata par vi­siem laulības dzīves «par» un «pret», — esmu dzir­dējis, ka tu rīt braukšot uz N'dopu. Vai taisnība?

Taisnība gan, — Fons atbildēja. — Aizbraucu uz divām dienām, uz tiesas sēdi. Atgriezīšos aizparīt.

Nu, tad laimīgu ceļu, mans draugs! — es sacīju, paceldams glāzi.

Nākamajā rītā, ģērbies lieliskā dzeltenmelnā tērpā un uzlicis galvā dīvainu, bagātīgi ornamentiem izrak­stītu cepuri ar gariem, nokareniem ausu aizsegiem, Fons apsēdās savas jaunās apvidus mašīnas priekšējā sēdeklī. Aizmugurē atradās viss ceļam nepieciešamais: trīs pudeles skotu viskija, Fona mīļākā sieva un trīs padomnieki. Viņš enerģiski māja mums atvadas, līdz mašīna pagriezās aiz stūra un izzuda skatienam.

Tovakar, pabeidzis pēdējos dienas darbus, izgāju ve­randā paelpot svaigu gaisu. Lejā lielajā pagalmā ierau­dzīju sapulcējušos veselu baru Fona bērnu. Ar interesi sāku viņus vērot. Sagrupējušies plašā aplī, bērni, vis­pirms ilgi un dedzīgi apspriedušies un izstrīdējušies, sāka dziedāt un ritmā sist plaukstas; viņus pavadīja gadus septiņus vecs puišelis, kas stāvēja loka vidū un rībināja bungas. Bērni ar savām jaunajām balsīm dzie­dāja vienu no skaistākajām un burvīgākajām Bafutas tautas dziesmām. Sapratu, ka bērni nav sanākuši kopā nejauši; viņi bija sapulcējušies noteiktā nolūkā, bet es nevarēju iedomāties, ko viņi tik svinīgi atzīmē (varbūt vienīgi sava tēva aizbraukšanu). Ilgi stāvēju un norau- dzījos viņos, līdz man blakus klusi un nemanīts kā vienmēr iznira mūsu bojs Džons.

Pusdienas gatavas, ser, — viņš sacīja.

Paldies, Džon. Pasaki, kāpēc tie bērni tur lejā Fona pagalmā dzied?

Džons bikli pasmaidīja. — Tādēļ, ka Fons aizbraucis uz N'dopu, ser.

Jā, bet kādēļ viņi dzied?

Kad Fona nav mājās, ser, bērniem ik vakaru pa­galmā jādzied, lai Fona māja neatdziest.

Kāda brīnišķīga iedoma! Skatījos lejup uz bērnu pulku, kas līksmi dziedāja tumšajā, lielajā pagalmā, lai saglabātu siltumu sava tēva namā.

Kādēļ viņi nedejo? — es apvaicājos.

Viņiem nav gaismas, ser.

Aiznes viņiem lukturi no mūsu guļamistabas. Pa­saki, ka es to sūtīju, gribēdams viņiem palīdzēt sagla­bāt siltu Fona māju.

Labi, — atteica Džons. Viņš aizsteidzās pēc luk­tura, un drīz es redzēju zeltainas gaismas apli, ap kuru stāvēja bērnu pulciņš. Iestājās īss klusuma bridis, ka­mēr Džons viņiem pavēstīja manu novēlējumu, un tad cits pēc cita atskanēja smalko balstiņu spalgie sajūs­mas saucieni:

Paldies, masa, paldies!

Kad apsēdāmies pie pusdienu galda, bērni lejā gavi­lēja kā cīruļi, turklāt virpuļoja un tipināja apkārt gais­mas lokam. Viņu garās, neskaidrās ēnas stiepās pāri puspagalmam, un loka vidū klusi sīca lukturis.