Zvērudārzs manā bagāžā

DAŽAS ZIŅAS PAR SVARĪGĀKAJIEM GRĀMATĀ MINĒTAJIEM DZĪVNIEKIEM [5]

Zīdītāji

Apkakles pekari (Tayassu tajacu). Cūku dzimtu Jaunajā Pa­saulē pārstāv īpaša ģints — pekari, kura aptver tikai divas sugas. Tie ir nelieli dzīvnieki ar rupju, diezgan biezu spalvu. Mežu iemīt­nieki, parasti dzīvo baros. Pārtiek no ļoti daudzveidīgas — gan augu, gan dzīvnieku — barības.

Babuīni jeb paviāni (Papio) — Cercopithecidae dzimtas pērtiķu ģints. Ģintī ietilpst četras piecas sugas. Tie ir diezgan prāvi dzīv­nieki, izplatīti Āfrikā. Babuīni dzīvo baros, parasti atklātās vietās ar retiem kokiem un klintīm, kur tie rod patvērumu naktīs. Dienā babuīni barojas uz zemes, ēdot jaunos zā|u dzinumus, kukaiņus, putnu olas un ķirzakas. Kultivējamos apgabalos uzskatāmi par kaitīgiem dzīvniekiem, un šeit tos iznīcina.

Binturongs (Arctictis binturong) — samērā liels (līdz 14 kg svarā) viveru dzimtas plēsoņa, izplatīts Indonēzijā un Dienvid- austrumāzijā. Tas ir nakts dzīvnieks, kas lielāko daļu dzīves pa­vada kokos. Pārtiek galvenokārt no augļiem, bet neatsakās arī no sīkiem dzīvniekiem. Bieži tiek turēts nebrīvē.

Briļļu lācis (Tremarctos ornatus) — vienīgā lāču suga, kas izplatīta Dienvidamerikā. Dzīvo kalnu mežos Venecuēlā, Kolum- bijā, Ekvadorā un Peru. Samērā liels dzīvnieks (70—100 kg svarā). Pārtiek galvenokārt no augu barības. Dzīves veids izpētīts ļoti nepilnīgi.

Bruņneši (Dasypodidae) — īpaša dzimta nepilnīgi attīstīto zobu dzīvnieku kārtā (Edentata), dzīvo Dienvidamerikā un Meksikā, skaitā ap divdesmit sugu. Bruņnešu raksturīgākā pazīme ir to ārē­jais ragveida plākšņu apvalks, kas veido bruņas. Briesmu gadī­jumā dzīvnieks savelkas kamolā un tā paglābjas pat no diezgan lielu plēsoņu uzbrukuma. Visi bruņneši ir nakts dzīvnieki, kas pār­tiek no daudzveidīgas barības, galvenokārt kukaiņiem un sīkiem dzīvniekiem. Bruņnešu kajam spēcīgi, līki nagi, ar kuriem tie rok alas. Tekstā minēts sarainais bruņnesis jeb peludo (Chaetophractus: villosus) un deviņjostu bruņnesis (Dasypus novemcinctus).

Civetas, tāpat kā genetas — plašās viveru dzimtas pārstā­ves — ir samēra nelieli plēsēji, izplatīti Āfrikā un Dienvidindijā. Parasti īskajaini dzīvnieki ar slaidu ķermeni. Ekoloģiski tie aizstāf Eirazijas ziemeļdaļa dzīvojošo caunu dzimtu. Daudziem dzīvnie­kiem ķermeņa krāsojums ir raibs vai plankumains. Pārtiek no da- žadu augu un dzīvnieku barības.

Degunsuņi (Nasua) — īpatnēji jenotsuņu dzimtas plēsoņas. Visas tris zināmās degunsuņu sugas dzīvo Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas mežos. Savu nosaukumu ieguvuši pagarinata galvaskausa un snuķveidīgi izstieptā deguna dēj. Nakts dzīvnieki, kas pa daļai uzturas kokos, pārtiek no sīkiem dzīvniekiem.

Galago jeb bušbēbiji (Gatago ģints), aptver četras sīko lemuru sugas, kas apdzivo mežu rajonus Āfrikā uz dienvidiem no Sah'ā- ras (mīt ari Zanzibāras salā). Tāpat kā citi lemuri, galago ir nakts dzīvnieki, kas pārtiek galvenokārt no kukaiņiem un augļiem un dzīvo pa vienam. Pie tās pašas ģints pieder ari teksta minētais Demidova gaiago (Galago demidovu).

Giboni (Hylobates ģints, aptver ap sešas sugas) — ir vieni no mazākajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kas apdzīvo visu Dien­vidaustrumu Āzijas sauszemes daļu un Indonēziju. Tipiski meža dzīvnieki, kas visu dzīvi pavada kokos. Parasti turas grupās (2— 5 pērtiķi), pārtiek no augļiem un sīkiem dzīvniekiem.

Iniperatortamarins (Saguines imperator) — mazs garastains Jaunās Pasaules. pērtiķis. Apdzīvo tropiskos mežus, mīt nelielās saimes. Savu nosaukumu iniperatortamarins ieguvis krāšņo, baito ūsu dēļ, kuras kareiviski saslienas, kad dzīvnieks uzbudināts, un guļ uz pleciem, kad tas ir mierīgs.

Magots (Macaca sylvana) — vienīgā makaku ģints pērtiķu suga, kas sastopama Āfrikā. Pārējās sugas, to vidū arī tekstā minētais Celebesas makaks (Macaca maurus), dzīvo Āzijā. Acīm­redzot tas senatnē ievests Dienvideiropā, bet līdz mūsu dienām saglabājies tikai Gibraltāra klintīs, kur tagad tiek mākslīgi sagla- bats ar ievedumiem no Āfrikas.

Maisu žurkas jeb goferas (Geomijidae) — ļoti savdabīga Zie­meļamerikas grauzēju dzimta, kas dzīvo pazemē. Raksturīgi īpat­nēji maisi aiz vaigiem; šie maisi atveras uz ārpusi, iekšpusē tie pārklāti ar īsām spalvām.

Mandrils (Mandrillus sphinx), tāpat kā babuīns, ietilpst t. s. suņgalvaino pērtiķu grupā. Tas ir diezgan liels īsastains pērtiķis ar spēcīgu ķermeni; kailā āda uz purna spilgti zilā un sarkanā krāsā. Mīt kalnu mežos Rietumāfrikā un Centrālajā Āfrikā. Mīl klajākus laukumus ar klintīm. Dzīvo nelielās ģimeņu kopienas. Pārtiek no visdažādākās barības, sevišķi daudz patērē kukaiņus, kurus meklē zem akmeņiem. Tekstā minētais drils (Mandrillus leucophaeus) ir ievērojami mazāks tās pašas ģints pārstāvis. Abu pērtiķu dzīves veids ir līdzīgs. Notverti mazuļi nebrīvē viegli pie­radināmi. Turpretī pieauguši pērtiķi ir neparasti nikni un pie cil­vēka nepierod.

Mangusta lemurs (Lemur mangoz) — samērā liels lemurs ar garu, pūkainu asti, dzīvo tikai sevišķi klusos meža nostūros Mada- gaskarā. Nakts dzīvnieks. Pārtiek no kukaiņiem, putnu olām, aug­ļiem. Ļoti tramīgs, dzīvo baros (5—20 dzīvnieki).

Mangusti — plēsīgo viveru (Viverridae) dzimtas atsevišķa apakšdzimta (Herpestinae). Samērā nelieli dzīvnieki ar iegarenu ķermeni, īsām kājām un garu asti. Mīt Āfrikā, Dienvidāzijā un daudzās Indijas okeāna salās. Viena suga dzīvo Dienvideiropā. Mājo visdažādākajos krūmāju biotopos. Pārtiek no sīkiem grau­zējiem, putniem un to olām, rāpuļiem (arī indīgajām čūskām) un prāviem kukaiņiem. Kopskaitā apakšdzimta ir trīsdesmit deviņas sugas. Tekstā minēti melnkāju mangusts (Bdeogale nigripes) un pundurmangusts (Helogale parvula). Abas sugas dzīvo Āfrika.

Mona pērtiķis (Cercopithecus mona) mājo Rietumāfrikas mežos. Tas ir tipisks meža dzīvnieks, kas visu dzīvi pavada koku lapot­nēs. Sie pērtiķi turas lielos, trokšņainos baros, kas klejo, meklējot barību — aug|us, riekstus, kukaiņus, putnu mazu|us un olas.

Ocelots (Felis pardalis) — lieluma ziņā trešā (pēc pumas un jaguāra) Jaunās Pasaules kaķveidīgo suga. Izplatīts Dienvid­amerikas centrālajos un dienvidu apgabalos. Meža iemītnieks, lie­lāko da|u laika pavada kokos, lai gan medī biežāk uz zemes. Laupījums sastāv no lieliem grauzējiem un dažiem pārnadžiem (pekari, brieži), bieži ocelots ķer arī putnus. Ir nakts dzīvnieks. Viegli panes nebrīvi un zooloģiskajos dārzos nav retums.

Otastes dzeloņcūka(Atherurus africanus) — paliels grauzējs, bet daudz mazāks par PSRS dzīvojošo. Dzeloņi uz muguras īsi un reti. Savu nosaukumu ieguvusi baltā diezgan smalko astes dzeloņu pušķa dēļ. Apdzīvo Centrālās Āfrikas mežus no Kenijas līdz Kongo. Parasti mājo upju tuvumā, aktīva naktī, dienu pavada alā vai klinšu plaisā. Pārtiek no saknēm, augu sīpoliem vai sulī­gām augu virszemes daļām. Tekstā tālāk minētā Āfrikas cekulotā dzeloņcūka (Hystrix galeata) radnieciska mūsu dzeloņcūkai, tikai ir lielāka par to, ar garākiem dzeloņiem.

Pelēkvaigu mangabijs (Cercocebus albigena) — vidēja lieluma garastains pērtiķis, kas mīt tropiskajos mežos Āfrikā no Gvinejas un Libērijas rietumos līdz Ugandai un Kenijai austrumos. Dzīvo nelielās grupās, uzturēdamies galvenokārt koku lapotnēs. Pārtiek no augļiem, riekstiem un kukaiņiem. Tēviņiem pie kakla atrodas īpatnējs maiss, kas kalpo kā rezonators.

Poto (Pntlo potto) — vidēja lieluma lemurs ar samērā īsu asti, mājo Rietumāfrikas, Centrālās un Austrumāfrikas mežos. Nakts dzīvnieks, dienu parasti pavada koku dobumos. Pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, augļiem, putnu mazuļiem, olām un ķir­zakām. Poto naktīs skaļi kliedz, tādēļ afrikāņi uzskata šos dzīv­niekus par nelaimes vēstnešiem un bez žēlastības iznīcina.

Sarkanais pērtiķis jeb patas pērtiķis (Erythrocebus patas) — neliels garastains pērtiķis. Mīt ar krūmiem un garu zāli apau­gušos sausos savannas tipa līdzenumos Rietumāfrikā un Centrā­lajā Āfrikā. Tāpat kā babuīni, tas dod priekšroku vietām, kur ir koku grupas un klintis, tomēr lielāko daļu laika pavada uz zemes. Nosaukumu «huzārpērtiķis» dzīvnieks ieguvis tādēļ, ka tam rak­sturīga kupla vaigubārda un spilgta «mantija» uz pleciem un mu­guras.

Skunksi jeb smirdoņi — caunu dzimtas plēsoņas, dzīvo Ameri­kā. Ir trīs skunksu ģintis (Mephitis, Spilogale, Conepatus). To ievērojamākā īpatniba ir speciāli dziedzeri, kas izdala neizturami pretīgi smirdošu sekrētu. Dzīvnieks šo šķidrumu var izšļākt ar apbrīnojamu precizitāti vairāku metru attālumā. Skunksu spilgtais melnbaltais krāsojums ir it kā brīdinājums visiem to ienaidnie­kiem. Pārtiek no sīkiem dzīvniekiem (vardēm, peļveidīgiein grau­zējiem, putnu mazuļiem, kukaiņiem).

Susuri — viss, kas komentāros teikts par vāverēm, pilnā mērā attiecināms ari uz susuru (Gliridae) dzimtu.

Sinšilla (Chinchilla laniger) — vidēja lieluma grauzējs ar biezu, pūkainu, zilpelēku kažoku. Mājo Andu, Ciles un Bolīvijas kalnājos. Dzīvo kolonijās. Ed dažādus augus. Sinšillas kažokāda pasaules tirgū tiek ļoti augstu vērtēta. Ik gadus Cīle pārdod 200 tūkstošus ādiņu. Savvaļas šinšillu ādiņu kažoks maksā aptuveni simttūkstoš dolāru. Pēdējos gados šinšillu skaits ļoti samazinā­jies, un tagad dzīvnieks tiek ar likumu aizsargāts Sinšillas labi vairojas nebrīvē, tādēļ ādiņu cenas nedaudz kritušās.

Tievais lori (Loris tardigradus) — neliels lemurs, mīt Dienvid- indijas un Ceilonas mežos. Raksturīgas lielās, apaļās acis, kuru dēļ šis pilnīgi nekaitīgais zvēriņš iemantojis ļaunā gara slikto slavu. Atšķirībā no citiem lemuriem tas pārtiek gandrīz tikai no dzīvnieku barības (koku vardēm, ķirzakām, putnu mazuļiem, olām, kukaiņiem). Pēc ticējumiem, tievā lori acīm piemītot dziedinošas īpašības, tās spējot izārstēt aklumu un atgriezt jaunību, tādēļ In­dijā šos dzīvniekus bieži pārdod tirgū.

Odensbriedītis (Hyemoschus aquaticus) — neliels un ļoti īpat­nējs zvēriņš, sistemātikā diezgan tāls īstajiem briežiem. Tā dzim­tene ir Dienvidaustrumu Āzija, kur sastopamas vairākas to su­gas. Ne tēviņiem, ne mātītēm ragu nav. Dž. Darela minētā suga apdzīvo mežus Rietumāfrikā no Gambijas un Sjerraleones līdz Kamerūnai un Kongo baseinam (Ituri mežs).

Vāveres. Sī sugām bagātā grauzēju dzimta izplatīta gandrīz visā pasaulē un aptver kā kokos dzīvojošas, tā arī tipiskas uz ze­mes dzīvojošas formas. Diemžēl šīs dzimtas tropiskajiem pār­stāvjiem krievisko nosaukumu nav, tāpat kā to nav angļu valodā. (Tādu nav arī latviešu valodā. Tulk.)

Vilnainie pērtiķi (Lagothrix cana) — vidēja lieluma garastaini pērtiķi, mīt Amazones baseina tropiskajos mežos. Tiem ir īss, blīvs apspalvojums ar biezu pavilnu. Dzīvo nelielās grupās, daž­reiz kopā ar citu sugu pērtiķiem. Parasti uzturas koku lapotnēs, bet bieži nokāpj arī zemē, kur meklē barību (augļus, kukaiņus).

Putni

Antigones dzērve jeb Indijas dzērve (Grus antigone) — palie­la gaišas krāsas dzērve, dzīvo Indijā, Asamā, Birmā un Vjetnamā. Dzīves veids līdzīgs mūsu dzērvei. Viegli panes gūstu.

Audējputni (Ploceidae) — liela zvirbuļveidīgo putnu kārtas dzimta, kas izplatīta Āfrikā un — daudz mazāk — Eirāzijā un Austrālijā. Audējputni parasti mīt lielās kolonijās. Ligzdo vai nu klinšu plaisās, dobumos un citās slēptās vietās, vai kokos, kur veido piekārtas ligzdas. Pārtiek galvenokārt no sēklām. Dažas audējputnu sugas ir jūtami graudaugu kultūru kaitēkli. PSRS faunā šo dzimtu pārstāv vairākas zvirbuļu sugas un sniega ģir- Iicis.

Baltgalvas sīlis jeb Kanādas sīlis (Perisoreus canadensis) — pelēks putns ar baltu galvu un tumšu asti, mūsu sīļa lielumā. Mīt galvenokārt skujkoku mežos Ziemeļamerikā (Kanādā, ASV). Tuvs radinieks mūsu bēdrozim.

Baltsejas pūcīte (Otus teucotis) — neliela gaiša pūcīte, līdzīga mūsu ausainajai pūcītei, bet ar garākām «ausīm». Ļoti plaši izpla­tīta visā Āfrikas dienvidu daļā, kur mīt galvenokārt krūmājos, sa­vannā un sausos tropiskajos mežos.

Bārdainie tārtiņi (Xiphidiopterus albiceps) — tā saukto bar- daino ķīvīšu grupas (Xiphidiopterus un Ajibyx ģintis) suga. Put­niem knābja abās pusēs kā bārda nokarājas ādveida lēveri. Bār­dainās ķīvītes apdzīvo gandrīz visus Āfrikas rajonus, parasti māj© mitrās piejūras krastmalās un lielu upju ielejās.

Bri|ļu pingvīns (Spheniscus demersus) — vidēja lieluma ping­vīns. Tā nosaukts tādēļ, ka galvas sānos putnam melni plankumi. Dzīvo nelielās klinšainās salās Dienvidāfrikas piekrastē.

Degunragputni (Bucerotidae) — ļoti īpatnēja zaļvārnveidīgo putnu kārtas dzimta. Izplatīta Dienvidāzijā un Āfrikā. Dzimtā ietilpst gan vidēji, gan ļoti lieli putni, to lielākā daļa mīt koku lapotnēs, un tikai nedaudzas sugas uzturas samērā klajās vietās. Putnu raksturīgākā pazīme ir milzīgs knābis, kura augšpusi bieži grezno izaugums — «rags». Pārtiek no dažādiem augļiem un sīkiem dzīvniekiem (grauzējiem, ķirzakām utt ).

Dimantūbeles (Geopelia cuneata) — nelielas Austrālijas ūbeles, tā nosauktas ļoti skaistā zvīņveidīgā, baltmelnā, vizuļojošā zīmē­juma dēļ uz kakla un krūtīm. Ļoti labi dzīvo un vairojas nebrīvē.

Estrildas — ļoti sīku zvirbuļveidīgo graudēdāju putnu grupa (Estrilda, Uraegirtthus u. c. ģintis), dzīvo Āfrikā un Dienvidāzijā. Skaistā spilgtā krāsojuma dēļ estrildas bieži tiek turētas nebrīvē, kur viegli vairojas.

Kariamas (Cariama cristata) — ļoti īpatnēji dzērvjveidīgo putnu kārtas pārstāvji. To ir divas sugas, kas izplatītas vienīgi Dienvidamerikā; mīt atklātās vietās, kur aug tikai krūmi un gara zāle. Pēc ārējā izskata atgādina Āfrikas sekretārus — garas kā­jas, īss āķveida knābis, uz galvas cekuls. Pārtiek no sīkiem grau­zējiem, ķirzakām, čūskām, kukaiņiem (daļēji — siseņiem).

Koskoroba (Coscoroba coscoroba) — neliels balts gulbis ar spilgti sarkanu knābi. Izplatīts Argentīnā, Cīlē, Urugvajā, Parag- vajā un Folklenda salās. Zooloģiskajos dārzos reti sastopams.

Melnkakla gulbis (Ctjgnus melatiocoryphus) — ļoti skaists gulbis ar raksturīgu melnu kakla un galvas spalvojumu un lielu, sarkanu izaugumu uz knābja. Izplatīts Dienvidamerikā, viegli pie­rod pie gūsta un sastopams katrā lielākā zooloģiskajā dārzā (arī Maskavas).

Mušķērāji (Muscicapidae) — liela (vairāk nekā trīssimt sugu) zvirbuļveidīgo putnu dzimta, plaši izplatīta visā pasaulē. Mušķē- rājiem raksturīgs saspiests knābis un sariņi mutes stūros, tādēļ ka putni ķer sīkus lidojošus kukaiņus. Tie ir mežu iemītnieki, lig­zdo vai nu atklāti, vai dobumos, klinšu plaisās. Tropu apgabalu mušķērāju sugu pārstāvji bieži vien ļoti spilgtām spalvām, sevišķi tēviņi.

Papagaiļi — bioloģiski labi norobežota putnu kārta (Psittaci- ļortnes), kas izplatīta visā pasaulē. Visīpatnējākās morfoloģiskās pazīmes ir kustīgais virsknābja savienojums un īpatnējais mēles veidojums, kas piemērots, iai varētu saknābāt sēklas, kurām ļoti cieta čaula. Tekstā minēts pelēkais papagailis jeb žako (tropiskā Āfrika), Amazones papagailis (Dienvidamerika) un maskas papa­gailis (Austrumāfrika). Tie visi ļoti labi pierod pie gūsta.

Plikpaura žagatas (Picathartes) — viens no vismazāk izpētī­tajiem un interesantākajiem Āfrikas putniem. Picathartes ģinti pārstāv divas sugas (P. gijmnocephalus un P. oreas), abas ir liels retums un sastopamas tikai Rietumāfrikā (Gvinejā, Kamerūnā). Daudzas iedzimto ciltis plikpaura žagatu uzskata par svētu putnu, tādēļ ir visai grūti ievākt par to kādas ziņas. So putnu galvenās bioloģiskas īpatnības grāmatā labi aprakstījis pats Dž. Darels.

Raibā vārna (Corvus albus) — viena no parastākajām vārnu dzimtas pārstāvēm Austrumāfrikā, Centralajā un Rietumāfrikā. Dzī­ves veida ziņā atgādina mūsu parasto vārnu, ārēji tā tomēr viegli atšķirama pēc kontrastainā melnbaltā spalvojuma.

Taurētājputns — samērā liels dzērvjveidfgo putnu kārtas pārstāvis, mājo tikai Dienvidamerikas tropiskajos mežos. Pārtiek no kukaiņiem, augļiem un sēklām. Ligzdo pusdobumos.

Turako jeb banānēdāji (Musophagiformes) — neliela (ap trīs­desmit piecas sugas) tropisko putnu kārta, kas izplatīta tikai Āfrikā. Tie ir garastaini putni vārnas lielumā, ar neparasti spil­gtām spalvām; dzīvo kokos. Pārtiek no dažādiem aug|iein, to vidu banāniem, tādēļ dažos apgabalos ir zināmā mērā kaitīgi.

Vainagbaloži (Goura cristata) — līdz septiņdesmit pieci centi­metri gari putni, dzīvo tikai Jaungvīnejā un tās kaimiņu salās. Putniem uz galvas kupls vēdekļveida cekuls no ļoti skaistām spal­vām. Tipisks meža putns, lai gan bieži meklē barību uz zemes. Labi dzīvo nebrīvē un nav retums Eiropas zooloģiskajos dārzos.

Varkaļputni — nelieli Capitonidae dzimtas putni, kas pieder pie dzeņveidīgo putnu kārtas. Savu nosaukumu ieguvuši īpatnējās balss dēļ, kas skan kā melodiski metāla piesitieni metālam. Parasti diezgan bikli, uzturas biezās koku lapotnēs. Izplatīti Austrumāf­rikā, Centrālajā un Rietumāfrikā.

Vudforda pūce (Strix voodļordii) — viena no Rietumāfrikas parastākajām pūcēm. Lielumā nedaudz mazāka par mūsu ausaino pūpi. Tipisks meža putns, bieži uzturas afrikāņu mītņu tuvumā, kur naktīs medī sīkus grauzējus. Līdzīgi citām pūcēm ligzdo koku dobumos.

Zivju dzenīši (Alcedinidae) — neliela (astoņdesmit sešas sugas) putnu dzimta, pieder pie zaļvārnveidīgo putnu kārtas. Izplatīti visā pasaulē, lielāko daudzveidību tomēr sasniedz Āfrikas un Dienvid- āzijas tropiskajos apvidos. Vairākums zivju dzenīšu bioloģiski cieši saistīti ar ūdens baseiniem un pārtiek no zivīm, dažas sugas tomēr pārgājušas uz sauszemes barību (kukaiņiem, ķirzakām u. c.) un dzīvo tālu no ūdenskrātuvēm. Savam laupījumam ūdenī zivju dzenīši uzglūn, nekustīgi sēžot uz kāda zara, retāk to izseko lidojot. Interesanti, ka sugas, kas sākušas baroties uz sauszemes, pilnībā saglabājušas savu zivjēdāju radinieku parašas. Pundura zivju dzenītis (Ispidina picta) — viens no pašiem mazākajiem šīs dzimtas pārstāvjiem. Pēc krāsas tas ļoti līdzīgs parastajam Eiropas zivju dzenītim, bet lieluma ziņā tikko sasniedz deviņus centimetrus (no knābja galiņa līdz astes galam).

Rāpuli un abinieki

Agāmas (Agamia) — atsevišķa (ap sešdesmit sugas) tāda paša nosaukuma ķirzaku dzimtas ģints; izplatīta Dienvideiropā, Dienvidrietumāzijā un Āfrikā. Agāmām raksturīga paliela trīsstū- raina galva, daudzas to zvīņas ir dzelkšņveidīgas, ķermenis sapla­cināts, kajas garas. Pārošanās laika vairākumam agāmu ir spilgta krāsa. Dzīvo klintīs, retāk līdzenās vietās, bieži apmetas cilvēku mītnēs. Pārtiek no kukaiņiem, bet lieto arī augu barību.

Boa (Boa) ir žņaudzējčūsku dzimtas ģints. Sīs dzimtas pār­stāves ir saglabājušas pakaļējo kāju rudimentus, kā nelielus na­dziņus apbus kloākas. Boa ģints (piecas sugas) izplatīta Ameri­kas tropiskajos apvidos un Madagaskarā. Otrs šīs dzimtas ^pār­stāvis — pitons (Pyton) — dzīvo Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Austrālijā. Tādā veidā šīs abas ģintis ģeogrāfiski ir pilnīgi izolē­tas. Tādēļ Dž. Darela pavadonis ir tik izbrīnījies, dzirdot, ka afri­kāņi atraduši «boa». Gan boa, gan pitoni (arī tekstā minētais tīk­lotais pitons P. reticulatus) nav indīgi, laupījumu nonāvē, saspie­žot to ar sava ķermeņa gredzeniem.

Dienvideiropas bruņurupucis (Testudo hermanni) — neliels saus­zemes bruņurupucis, dzīvo Spānijā, Dienvidfrancijā, Balkānos un Itālijā.

Gaviāls (Gavialis gangeticus) — līdz sešarpus metru garš krokodils ar šauriem, gariem žokļiem. Dzīvo Indas, Gangas un Bramaputras upju baseinos. Pārtiek tikai no zivīm, cilvēkam nav bīstams.

Gekoni (Gekkonidae) — plaša (ap trīssimt sugu) ķirzaku dzimta, izplatīta visā pasaulē. Nakts dzīvnieki, mājo starp akme­ņiem, smiltīs, uz koku mizas, cilvēku mitekļos. Lielākajai daļai gekonu pirkstiem ir vai nu asi āķveidīgi nadziņi, vai savdabīgi piesūcekņi, kas dzīvniekiem palīdz brīvi pārvietoties pa vertikālām sienām un pat griestiem.

Hatērija (Sphenodon punctatus) — vienīgais mūsdienās sasto­pamais sen izmirušās knābjgalvu kārtas pārstāvis, kas ārēji (tikai ārēji!) atgadina līdz septiņdesmit piecus centimetrus garu ķir­zaku. Agrāk hatērijas apdzīvoja visu Jaunzēlandi, pēc eiropiešu ierašanās cilvēku vajāšanas, mežu ugunsgrēku un mājdzīvnieku uzbrukumu rezultātā sāka izmirt. Pašreiz saglabājušās tikai ne­lielās salās uz austrumiem un dienvidiem no Jaunzēlandes. Hatē­rijas tagad ar likumu tiek aizsargātas, un to skaits ir stabilizē­jies. Tā ir nakts dzīvnieks, mājo vētrasputnu alās vai arī pati tādas izrok. Pārtiek no kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Olas (skaitā 9—17) iedēj alās un alu ieeju aizbāž ar zāli.

Koku vardes (Didynamipus, Mantipus, Platyhyla ģintis) — sugu skaita ziņā nelielas mazu varžu ģintis, dzīvo kokos; Āfrikā ekoloģiski aizvieto īstās koku vardes (Hylidae dzimta).

Mamba (Dendraspis) — ļoti indīgas zalkšu dzimtas koku čūskas (piecas sugas). Tās ir palielas, zaļā krāsā; izplatītas Āfrikā.

Mastiguras (Uromastix) — neliela (septiņas sugas) agāmu dzimtas ķirzaku ģints. Lielas (60—70 cm garas) ķirzakas, mīt tuksnešainos un kalnainos apvidos Dienvidāzijā un Ziemeļāfrikā. Rak­sturīgākā pazīme — resna, diezgan gariem dzeloņiem klāta aste, kuru dzīvnieks lieto kā aizsardzības ieroci. Pārtiek no augu barības. Mastiguru gaļa ir ēdama.

Matainā varde (Astijlosternus robustus) — ļoti īpatnēja īsto varžu (Ranidae) dzimtas varde. Pārošanās periodā tēviņiem uz sāniem un gūžām attīstās gari matveida sūceklīši, kas atgādina bārkstis («mati»). Liekas, tie kalpo kā papildu elpošanas orgāns.

Olēdēja čūska (Dasypeltis scabra) — neliela (līdz 1 m gara) čūska, izplatīta Āfrikā. Tā kā šis rāpulis pārtiek tikai no olām, zobi stipri reducēti.

Piešainās vardes (Xenopus ģints) pieskaitāmas Pipidae dzim­tai. Nosaukums «vardes» ir tikai nosacīts apzīmējums, sistemā­tiski šie abinieki stāv tālu no vardēm (kā arī no krupjiem). Dzīvo tikai ūdenī un ir izplatītas vienīgi Āfrikā. Otra šīs dzimtas pār­stāve, kas minēta tekstā, — pipa (Pipa pipa) — mīt Dienvid­amerikā (Gvajānā). Par tās vairošanās īpatnībām tiek rakstīts visās zooloģijas mācību grāmatās.

Ragainā varde jeb itānija (Ceratophrys cornuta) — ļoti liela (līdz 20 cm gara) spilgtas krāsas varde ar īpatnējiem izaugumiem virs acīm. Mīt Dienvidamerikas tropiskajos apgabalos. Pārtiek no vardēm, sīkiem grauzējiem un putniem.

Scinku ķirzakas (Scincus, Eumeces un Mabuija ģinšu pārstā­ves) — īpatnējas ļoti skaistas ķirzakas ar pilnīgi gludām, spīdī­gām zvīņām, īsām kājām un garu asti. Kakla iežņauga gandrīz nav samanāma. Ķirzakas dzīvo vai nu smiltīs, kur viegli var ierakties un spēj smilšu slānī pat pārvietoties, vai starp akmeņiem. Dažas sugas dzīvo uz koku mizas. Tekstā minētas meža scinku ķirzakas un Fernanda scinku ķirzakas.

Somainās vardes (Nototrema) — ļoti interesanta Dienvidame­rikas koku varžu ģints. Vardēm uz muguras zem ādas attīstās īpašs maiss. Sugām N. pagmala un N. marsupiata ikri attīstās somā līdz kurkuļa stadijai; kurkuļi pēc tam izlien un dzīvo ūdenī. Sugai N. oviferum (šīm vardēm ir lielāki ikri) visa metamorfoze notiek somā.

Spļaujošā kobra (Naja nigricollis). Par spļaujošajām kobrām ir daudz rakstīts, tomēr «spļāviena» mehānisms noskaidrots tikai pēdējā laikā. Uzskatīja, ka čūska ar spēku izelpo gaisu, kas, ejot cauri zobiem, satver indes pilienus. īstenībā ir citādi. Indes ka­nāls, kas atrodas zobā, spļaujošajai kobrai atveras nevis uz apakšu, bet gan uz priekšu. Spēji savelkot deniņu muskuļus, čūska var ra­dīt indes dziedzeros līdz 1,5 atmosfēras lielu spiedienu, un tad inde tiek izšļākta kā divas tievas strūkliņas, kas pusmetra attā­lumā saplūst vienā. Sinī brīdī čūskai rīkle noslēgta. Ar šāda «šā­viena» palīdzību kobra trāpa- pretiniekam acīs apmēram no divu metru attāluma. Bez minētās melnkakla kobras (Naja nigricollis) «šaut» ar indi spēj arī apkakles kobra (Haemachatus haemacha- tus), kas izplatīta Dienvidāfrikā, un viena no Indijas briļļu čūsku pasugām (Naja naja sputatrix).

Tegueksīni (Tupinambis teguixin) — lieli (līdz 1,5 m gari) rāpuļi, kas pieder pie Amerikas varānu dzimtas. Sastopami Dien­vidamerikā un Kārību jūras salās. Mīt mežainos un krūmainos apvidos. Pārtiek no pelēm, vardēm, prāvākiem kukaiņiem un putnu mazu|iem. Olas dēj termītu mājok|os. Vietējie iedzīvotāji teguek- sīnu gaļu lieto uzturā.

Zaļā odze (Causus resimus) — neliela čūska, izplatīta Cen­trālajā Āfrikā, pārtiek no vardēm un krupjiem. Dzīvo mitrās pļa­vās netālu no ūdens. Indīga, bet cilvēkus sakož ļoti reti.

Kukaiņi

Goliātvabole — vislielākā vabole, mīt Ekvatoriālajā Āfrikā. Izmēru un skaistās melnbaltās .krāsas dēļ tā kļuvusi par kolek­cionāru visvēlamāko ieguvumu. Sī «uzmanība» dārgi maksājusi vabolēm •— tās gandrīz pilnīgi iznīcinātas un pašreiz atrodas se­višķā likuma aizsardzībā.