Zvērudārzs manā bagāžā

SESTĀ NODAĻA ZVĒRI AR CILVĒKA ROKĀM

Vēstule ar kurjeru Mans labais draugs!

Laburitu jums visiem. Saņēmu Tavu zimiti, taču diemžēl jāsaka, ka jūtos vēl tikpat slikti kā vakar.

Man ļoti žēl, ka nevarēju aiziet pie Tevis un kopā ar Tevi iedzert, jo biju slims. Pateicos par viskija pudeli un zālēm, ko Tu man atsūtīji. Ieņēmu zāles vakar vakarā un šorit, taču vēl nekādu uzlabošanos nejūtu. Visvairāk mani uztrauc klepus, ja Tev ir kā­das zāles pret to, lūdzu, iedod tās cilvēkam, kurš Tev aiznesis vēstuli. Domāju, ka ari viskijs palīdzēs, bet pagai­dām vēl nezinu.

Lūdzu, ja vari, atsūti man mazliet džina. Neceļos nemaz augšā no gultas.

Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons

No visiem dzīvniekiem, ar ko gadās sastapties zvēru ķeršanas ekspedīcijās, visinteresantākie, man šķiet, ir pērtiķu cilts pārstāvji. Tie atgādina līksmus bērnus ar savu ātro uztveres spēju, nepiespiesto izturēšanos, kais­mīgo, dedzīgo attieksmi pret dzīvi, ar vēlēšanos visu tūdaļ izmēģināt un ar bezgalīgo uzticību tiem cilvē­kiem, kurus atzinuši par saviem audžuvecākiem.

Kamerūnā pērtiķi ir viens no galvenajiem iedzīvotāju pārtikas avotiem, un, tā kā nepastāv stingri likumi, cik pērtiķu drīkst izšaut un kādā gada laikā to var darīt, tad parasti tiek nogalināts ļoti daudz mātīšu, kam ir mazuļi. Nošautā māte nokrīt no koka, bet mazulis tai vēl cieši pieķēries klāt, un mazais pērtiķītis parasti nav pat ievainots. Visbiežāk mazuli nogalina un apēd kopā ar māti; dažreiz mednieks aiznes to līdzi uz ciemu, iz­audzē un pēc tam apēd. Taču, ja tuvumā gadās kāds dzīvnieku kolekcionētājs, visi šie bārenīši, protams, tiek piegādāti viņam, jo viņš allaž ir ar mieru samaksāt vairāk, nekā par „dzīvu pērtiķi var dabūt tirgū. Tādēļ pēc diviem trim Kamerūnā pavadītiem mēnešiem jūs parasti konstatējat, ka esat kļuvis par audžutēvu ve­selam baram dažādu pasugu un dažāda vecuma pēr­tiķu.

Kad ekspedīcija tuvojas noslēgumam, mums Bafutā bija septiņpadsmit pērtiķu (neskaitot cilvēkveidīgos un zemāko sugu pārstāvjus, piemēram, poto un bušbēbi- jus), un tie nemitīgi gādāja par dažādiem jautriem pie­dzīvojumiem. Šķiet, ka visizteiksmīgākie no visiem bija sarkanie pērtiķi jeb patas pērtiķi — slaidi pērtiķīši, ap­mēram terjera augumā, spožu, rūsganu spalvu, sodrē- jaini melnām sejām un baltu krekla krūtežu. Savvaļā šie pērtiķi labprātāk dzīvo savannā nekā mežā, skraida apkārt prāvos baros kā suņi un cītīgi pārbauda zāļu saknes un satrunējušus koku stumbrus, meklējot insek­tus un putnu ligzdiņas, griež apkārt akmeņus, lai at­rastu tārpus, skorpionus, zirnekļus un citus gardumus. Lāgu lāgiem tie paceļas pakaļkājās un raugās pāri zālei, bet, ja zāle ir pārāk augsta, palecas stāvus gaisā, it kā kāju vietā tiem būtu atsperes. Ieraudzījuši kaut ko, kas vēstī briesmas, pērtiķi skaļi sauc «praup… praup . . . praup» un joņo prom pa zāli līganos auļos kā mazi, sarkani sacīkšu zirdziņi.

Mūsu četri patas pērtiķi dzīvoja kopā lielā krātiņā, un, ja vien tie ar dziļas koncentrācijas izteiksmi skum­jajās, melnajās sejās rūpīgi nešķirstīja cits citam ka­žoku, tad nodevās dīvainām austrumnieciskām dejām. Cik man zināms, tie ir vienīgie pērtiķi, kas tiešām prot dejot. Lielākā daļa pērtiķu rotaļādamies vienkārši grie­žas apkārt vai lēkā, bet patas pērtiķi ir izstrādājuši ve­selas deju tūres, pat vēl vairāk — tiem ir savs visai plašs repertuārs. Sākumā tie elastīgi lēkā kā gumijas bumbas, atsperoties no zemes ar visām četrām kājām uzreiz, aizvien ātrāk un aizvien augstāk, līdz beidzot uzlec gandrīz divu pēdu augstumā. Tad viņi pierimst un sāk jaunu «soļu» tūri. Pakaļkājas un ķermeņa pa­kaļējo daļu nekustinot, tie šūpo ķermeņa augšgalu no vieniem sāniem uz otriem kā pulksteņa svārstekli, vien­laikus grozīdami galvu no kreisās puses uz labo. Izšū­pojušies ta reizes divdesmit trīsdesmit, sarkanie pērtiķi pāriet uz jaunu variāciju: izslienas stāvus, izstiepj ro­kas virs galvas, sejas pavērsuši pret krātiņa griestiem, un tad sāk ļodzīgi griezties, un griežas tik ilgi, kamēr apreibuši noveļas atmuguriski zemē. Visu šo deju pa­vada dziesma ar apmēram šādu tekstu: «Vaaaaov … vaaaaov … praup .. . praup … vaaaov .. . praup», kas skan daudz pievilclgāk un saprotamāk nekā populāro estrādes dziedātāju parastās dziesmiņas.

Patas pērtiķi, protams, dievināja dažāda veida dzīvo barību un jutās nelaimīgi, ja kādu dienu nedabūja katrs pa riekšavai sienāžu, vairākas putnu olas vai dažus sulīgus, spalvainus zirnekļus. Taču īstais putna piens tiem šķita palmu vaboles kāpuri. Palmu vaboles ir apmēram divas collas gari ovāli kukaiņi; Kamerūnā tie sastopami ļoti bieži. Šīs vaboles dēj oliņas satrunē­jušos koku stumbros, taču vislabāk tām patīk palmu mīkstās, fibrozās serdes. Tur miklajā, mīkstajā barotnē no oliņām izšķiļas balti, cirmeņiem līdzīgi kāpuri, kas drīz sasniedz īkšķa resnumu un apmēram trīs collu garumu. Sos treknos, kustīgos kāpurus patas pērtiķi uzskata vai par dievu barību, un, kad es parādījos ar konservu bundžu, kurā bija kāpuri, pērtiķi mani ap­sveica ar tādu sajūsmas brēku, ka vai ausis krita ciet. Visdīvainākais tomēr bija tas, ka, par spīti neizsakā­majai kārei pēc šiem radījumiem, pērtiķi no tiem bai­dījās. Kad biju izbēris kāpurus uz krātiņa grīdas, viņi satupās kaudzītei visapkārt un, joprojām spiegdami aiz sajūsmas, šad tad ar drebošiem pirkstiem bikli pieskā­rās gardumiem. Ja kāpurs sakustējās, pērtiķis aši at­rāva roku un steigšus noslaucīja to gar kažoku. Beidzot viens tomēr sagrāba kādu treknāku kāpuru, saviebās, cieši aizmiedza acis, iekampa kāpura vienu galu mutē un no visa spēka sakoda zobus. Kāpurs, protams, uz šādu rupju slepkavošanu reaģēja ar izmisīgiem nāves krampjiem, un pērtiķis to atkal ātri nometa, noslaucīja rokas un palika sēžam saviebtu seju un aizmiegtām acīm, gremodams nokosto kumosu. Patas pērtiķi man atgādināja cilvēkus, kas pirmoreiz nogaršo svaigas austeres.

Kādu dienu, domādams, ka sagādāšu saviem pērti­ķiem prieku, es negribēdams sacēlu viņu krātiņā bries- migu paniku. Vesela armija apkārtējo bērnu pastāvīgi piegādāja mūsu zvēriem dzīvo barību; viņi mēdza ieras­ties pašā rīta agrumā, nesdami kalabašus, pilnus ar gliemežiem, putnu olām, vaboļu kāpuriem, sienāžiem, zirnekļiem, kailiem žurku mazuļiem un visādu citu ra­dību, kas mūsu dzīvniekiem garšoja. Tajā rītā kāds zēns kopā ar parasto gliemežu un palmu vaboļu kāpuru devu bija atnesis arī divus goliātvaboļu kāpurus. Go- liātvaboles ir vislielākās vaboles pasaulē — pieaudzis kukainis ir sešas collas garš un collas četras plats —, tātad nav īpaši jāpiemin, ka to kāpuri bija īstie bries­moņi. Arī tie bija sešas collas gari, bet tik resni kā

manas rokas locītava. Tie bija tādā pašā pretīgā, sli­mīgi bālganā krāsā kā palmu vaboļu kāpuri, tikai daudz treknāki, un āda tiem bija nelīdzena, grumbaina un burbuļaina. Tiem bija plakanas riekstu krāsas galvas šiliņa apmērā, ar lieliem pakavveida žokļiem, tā ka kāpuri varēja krietni iekniebt, ja tos neuzmanīgi aiz­tika. Es biju ļoti priecīgs par šiem drausmīgajiem, pie- blidušajiem cirmeņiem, jo nodomāju: ja jau maniem pērtiķiem tik ļoti garšo palmu vaboļu kāpuri, tad, ierau­got šīs milzu delikateses, viņu priekam nebūs robežu. Tādēļ ieliku goliātvaboļu kāpurus parastajā skārda bun­džā kopā ar pārējiem un nesu saviem pērtiķiem pirms kārtējām brokastīm gardu uzkodu.

Ieraudzījuši parādāmies labi pazīstamo trauku, patas pērtiķi jūsmīgi sāka lēkāt, satraukti saucot «praup … praup». Kad atvēru krātiņa durvis, viņi sasēdās lokā, savilka raižpilnas sejiņas un lūdzoši izstiepa rokas. Iestūmu bundžu iekšā pa durtiņām un apgāzu, tā ka abi milzu kāpuri pakšķēdami novēlās uz krātiņa grī­das un palika tur nekustīgi guļam. Teikt, ka pērtiķi bija pārsteigti, būtu daudz par maz; viņi izgrūda klusus izbrīna saucienus un sāka tupus virzīties atpakaļ, ar ne­uzticību un šausmām nolūkodamies šajos dzīvajos aero- statos. Kādu minūti cieši tos pavērojuši un redzēdami, ka kāpuri nekustas, pērtiķi pamazām kļuva drošāki un pievirzījās tuvāk, lai pamatīgāk apskatītu neredzētos briesmoņus. Tad, nopētījis kāpurus no visiem iespēja­miem redzes aspektiem, viens, dūšu saņēmis, izstiepa roku un ar rādītājpirksta galiņu pagrūda kāpuru. Tas, līdz šim brīdim gulējis augšpēdu kā transā, pēkšņi at­modās, konvulsīvi noraustījās un majestātiski apvēlās uz vēdera. Sīs kustības radītais iespaids uz pērtiķiem bija graujošs. Izbīlī brēkdami, viņi barā metās uz krā­tiņa tālāko kaktu un tur katrs darīja, ko spēja, lai iespiestos dziļāk, saviem biedriem aiz muguras; tas zi­nāmā mērā atgādināja Itonas futbolu. Bet kāpurs, mir­kli padomājis, sāka ar pūlēm stumt pieblīdušo rumpi pa grīdu uz priekšu — tieši virsū pērtiķiem. Tas pērtiķos izraisīja tādus kolektīvas histērijas simptomus, ka ju­tos spiests iejaukties un aizvākt kāpurus. Iemetu tos melnkājainā mangusta Tikijas krātiņā, un Tikija, kas vispār nepazina baiļu, notiesāja tos īsi un aši. Taču nabaga patas pērtiķi nevarēja atgūties visu dienu un pat vēlāk, tikko ieraudzījuši nākam mani ar bundžu rokā, žigli sabēga krātiņa kaktā un palika tur, līdz pār­liecinājās, ka bundžā nav nekā bīstamāka un briesmī­gāka par palmu vaboļu kāpuriem.

Viens no mūsu pērtiķu kolekcijas favorītiem bija pus­augu babuīns, ko saucām par Džordžīnu. Viņai bija spilgti individuāls raksturs un ļaunprātīga humora iz­jūta. Džordžīnu bija izaudzējis kāds afrikānis, kas tu­rēja to istabas sargsuņa vietā, un mēs samaksājām par šo babuīnu lielu naudu — desmit šiliņus. Džordžīna, protams, bija pilnīgi piejaucēta; ap vidu viņa valkāja jostu, kurai piestiprināta gara virve, un ik dienu mēs viņu izvedām ārā un piesējām pie koka netālu no Atpū­tas mājas. Pirmās divas dienas piesējām viņu diezgan tuvu pie ieejas Fona rezidencē; pa šo ceļu augu dienu nāca un gāja mednieki, vecas dāmas, kuras nesa pārdo­šanai olas, un veseliem bariem bērni, kas stiepa mums kukaiņus un gliemežus. Cerējām, ka pastāvīgā cilvēku procesija Džordžīnai patiks un palīdzēs īsināt laiku. Tā arī notika, tikai ne gluži tādā veidā, kā bijām domā­juši. Džordžīna ļoti drīz atklāja, ka auklas garums dod iespēju viņai paslēpties aiz hibisku dzīvžoga pie pašas ieejas. Un tad, nogaidījusi pa ceļu nākam kādu nabaga afrikāni, kas nekā ļauna nenojauta, viņa strauji izlēca no slēpņa un sagrāba cilvēku aiz kājām, pati šai mirklī tik drausmīgi iebrēkdamās, ka to nespētu izturēt pat visstiprākie nervi.

Pirmajam viņa no savas slēptuves veiksmīgi uzbruka kādam vecam medniekam, kas, uzcirties goda drēbēs, nesa mums pilnu kalabašu parasto žurku. Viņš tuvojās Atpūtas mājai lēnām un gaužām cienīgi, kā daždien cilvēks, kas nes pārdošanai tik lielu retumu, taču no mednieka aristokrātiskās stājas nenieka nepalika pāri, tiklīdz viņš bija ienācis pa vārtiem. Sajutis Džordžīnas dzelžaino tvērienu ap lieliem un izdzirdis tās draus­mīgo brēcienu, večuks nometa kalabašu zemē, tas sa­šķīda, visas žurkas izbira, vecais, bailēs iebļaudamies, palēcās augstu gaisā un metās pa ceļu atpakaļ, aizmir­sis visu cienīgumu, turklāt viņa vecumam visai apbrī­nojamā ātrumā. Man viņa aizvainoto jūtu nomierinā­šana maksāja trīs paciņas cigarešu un lielu smalkjū- tlbu. Džordžīna pa to laiku sēdēja tādā izskatā, it kā nespētu ne mušu no deguna nodzīt, un, kad es viņu bāru, tikai pacēla uzacis un mirkšķināja savus bāli sārtos plakstus, saglabādama sejā nevainīga izbrīna izteiksmi.

Viņas nākamais upuris bija glīta sešpadsmit gadus veca meitene, kas nesa mums kalabašu ar gliemežiem. Taču meitenei bija gandrīz tikpat strauja reakcija kā Džordžīnai. Viņa ar vienu acu kaktiņu bija pamanījusi babuīnu tieši lēciena mirklī. Meitene, bailēs iekliegda­mās, pašāvās sānis, un Džordžīna nepaspēja sagrābt viņu aiz kājām, bet satvēra vienīgi aiz saronga apak­šējā stūrīša. Pērtiķiene strauji parāva, un viss sarongs atradās viņas spalvainajā ķetnā, bet nelaimīgā jaun­kundzīte palika kaila kā savas dzimšanas stundā. Džordžīna, aiz prieka spiegdama, tūliņ apmeta sarongu ap galvu kā šalli un sēdēja, jautri pati savā nodabā tērgādama, turpretī nabaga meiča, briesmīgi nokaunē­jusies, aizlīda aiz hibisku dzīvžoga, cenzdamās ar ro­kām aizsegt delikātākās miesas daļas. Bobs, kas kopā ar mani bija vērojis šo notikumu, nelikdams ilgi lūg­ties, steidzās palīgā, atbrīvoja sarongu un atdeva to meitenei.

Līdz šim Džordžīna no savām izpriecām bija izkūlu- sies ar veselu ādu, bet nākamajā rītā viņa pāršāva pār strīpu. Kāda jauka veca dāma, svarā krietni vairāk par divsimt mārciņām, pūzdama un elsdama lāčoja tieši šurp uz Atpūtas māju, uzmanīgi balansēdama uz gal­vas petrolejas kannu ar zemesriekstu eļļu, kuru cerēja pārdot mūsu pavāram Filipam. Filips, pamanījis veco dāmu nākam, skriešus metās laukā no virtuves, lai brīdi­nātu viņu no Džordžīnas, bet ieradās notikuma vietā par vēlu. Džordžīna zaglīgi kā leopards izlēca no krūmiem un apskāva vecās dāmas resnos lielus, izgrūzdama īstu kara saucienu. Nabaga vecā lēdija bija pārāk resna, lai palēktos un mestos bēgt, kā bija darījuši iepriekšējie upuri, viņa palika kā piekalta stāvam, un viņas klie­dzieni ne kvalitātes, ne kvantitātes ziņā daudz neatpa­lika no Džordžīnas brēcieniem. Kamēr viņas abas bija aizrāvušās kakofoniskajā duetā, petrolejas kanna uz vecās lēdijas galvas sāka visai bīstami šūpoties. Filips klupšus krišus ar savām milzīgajām kājām lēkšoja pāri pagalmam, aizsmakušā balsi rēkdams instrukcijas veca­jai dāmai, kura nevienu no tām negrasljās izpildīt, var­būt pat nedzirdēja. Sasniedzis kaujas lauku, Filips sa­traukumā izdarīja kaut ko gaužām muļķīgu. Viņš ne­veltīja vis galveno vērību kannai uz vecās dāmas gal­vas, bet koncentrēja uzmanību uz viņas lejasgalu un, satvēris Džordžīnu, pūlējās atraut to nost. Taču Džor­džīna ir netaisījās tik lēti atteikties no tāda patīkama, mīksta upura, un tādēļ, nikni bļaudama, turējās klāt kā dadzis. Filips, aptvēris babuīnu ap vidu, vilka no visa spēka. Vecās lēdijas varenais rumpis grīļojās kā liels aizcirsts koks, un petrolejas kanna uz viņas gal­vas atteicās no nevienlīdzīgās cīņas ar gravitācijas li­kumu un grabēdama nokrita zemē. Kad kanna atsitās pret zemi, gaisā uzšāvās eļļas vilnis un apšļāca visus trīs cīnītājus ar zeltainu, glumu ūdenskritumu. Džor­džīna, šā jaunā, gļēvulīgā un, kas zina, varbūt bīstamā kaujas paņēmiena pārsteigta, bailīgi ierūcās, palaida vaļā vecās lēdijas lielus un atkāpās visā virves ga­rumā; drošībā tikusi, viņa apsēdās un sāka tīrīt lipīgo e|ļu no sava kažoka. Filips izskatījās tā, it kā viņš, sā­kot ar jostas vietu, palēnītēm sāktu kust, un vecās lēdi­jas sarongs uz vēdera bija caurcaurēm izmircis.

Vā! — Filips mežonīgā niknumā ierēcās. — Ak tu, stulbā sieva, kāpēc tu sviedi eļļu zemē?

Mu]ķa tēvaini, — vecā lēdija ķērca tikpat nikni, — tas zvērs gribēja mani nokost, ko tad lai es būtu darījusi?

Sitais mērkaķis nevienam nekož, muļķa zoss, tas ir pieradināts, — Filips kliedza, — un tagad man drē­bes pagalam… un tā ir tava vaina.

Nav mana vaina, nav vis mana vaina! — vecā lēdija spiedza, un viņas milzu augums drebēja kā vul­kāns izvirduma laikā. — Tu pats esi vainīgs, nejēga! Nu mana kleita sabojāta un vēl visa eļļa pa zemi.

Resnā stulbene, — Filips rēca, — par velti izgāzi eļļu zemē … un man drēbes pagalam.

Dusmās viņš piecirta lielo kāju, bet tik nelaimīgi, ka trāpīja eļļas lāmā un vēl vairāk nošķieda vecās dāmas sarongu. Iekaukusies kā sprāgstoša bumba, vecā lēdija sāka trīcēt pie visām miesām, it kā grasītos nākamajā mirklī eksplodēt. Tomēr pēc mirkļa viņa atguva balsi.

Viņa pateica tikai vienu vārdu, bet es tūliņ sapratu, ka pienācis laiks iejaukties man.

Nomierināju veco lēdiju, atlīdzināju viņai par sabo­jāto sarongu un izlieto e||u un pēc tam mazliet atmai- dzināju vēl arvien niknumā verdošo Filipu, apsolīdams viņam jaunas īsās bikses, zeķes un kreklu no manas garderobes. Tad atsēju eļ|aino Džordžīnu un aizvedu tālāk, kur viņa vairs nevarēja rīkot tik dārgus uzbru­kumus apkārtnes iedzīvotājiem.

Taču Džordžīna vēl ij nedomāja atteikties no dēkām. Nelaimīgā kārtā biju viņu piesējis zem apakšējā stāva verandas, pavisam tuvu telpai, kuru mēs izmantojām par vannas istabu. Tajā atradās liela, apaļa, sarkana plastmasas bļoda, kurā ik vakaru tika ieliets ūdens, lai mēs varētu nomazgāt darba dienas sviedrus un netīru­mus. Tomēr peldei šajā plastmasas traukā bija viens trūkums: vanna bija drusku par mazu. Ja pats gribēja iegremdēties siltajā ūdenī un to izbaudīt, kājas vaja­dzēja atstāt ārā, uzslienot tās uz koka kastes, kas bija novietota traukam līdzās. Tā kā bļoda bija slidena, pa­rasti vajadzēja diezgan daudz pūļu, lai no tik neērta stāvokļa pieceltos un pasniegtos pēc ziepēm, dvieļa vai kāda cita nepieciešama priekšmeta. Nevar teikt, ka tā būtu bijusi komfortablākā vanna pasaulē, taču bija la­bākā, kādu varējām savos apstākļos ierīkot.

Sofijai ārkārtīgi patika iet vannā, un viņa tur uztu­rējās krietni ilgāk nekā pārējie, tīksmīgi atlaidusies siltajā ūdenī, izsmēķēja cigareti un pat lasīja maza vējlukturīša gaismā. Sajā vakarā viņai vannas prieki iznāca īsāki. Vannas istabas kaujas stāsts sākās ar to, ka pie Sofijas iegāja kalpotājs un sulaiņiem raksturīgā konspiratīvā tonī paziņoja:

— Kundze, vanna ir sagatavota.

Sofija paņēma grāmatu un skārda kārbiņu ar cigare­tēm un devās uz vannas istabu. Taču to jau bija oku­pējusi Džordžīna, kas bija atklājusi, ka virves garums un vieta, kur biju viņu piesējis, dod iespēju tikt iekšā šai interesantajā telpā. Džordžīna tupēja pie vannas, mērcēja ūdenī dvieli un labpatikā rūkāja. Sofija izdzina viņu ārā, palūdza sausu dvieli un tad, durvis aizvērusi, izģērbās un iesēdās siltajā ūdenī.

Taču drīz vien viņa atklāja, ka, par nelaimi, nav kārtīgi aizvērusi durvis. Džordžīna pirms tam nekad nebija redzējusi cilvēku mazgājamies vannā un neparko negribēja palaist garām šādu vienreizīgu iespēju, to pilnībā neizmantojusi. Viņa atspiedās pret durvīm un atgrūda tās līdz galam vaļā. Sofija bija nokļuvusi kļū­mīgā situācijā: izķepuroties no vannas un aizvērt dur­vis bija ļoti grūti, bet par to, ka viņa spētu palikt vannā, kad durvis ir vaļā, nevarēja būt ne runas. Ar lielu piepūli viņa stiepās pāri vannas malai, lai pa­ņemtu drēbes, ko, par laimi, bija nolikusi tuvumā. Džor­džīna, to redzot, laikam nosprieda, ka nupat sāksies aizraujoša rotaļa; viņa strauji metās uz priekšu, sa­grāba Sofijas drēbes, piespieda tās pie spalvainajām krūtīm un izskrēja ārā. Palika vienīgi dvielis. Sofija izrāpās no vannas, ietinās nepiemērotajā apsegā un, pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, steidzās atgūt savas drēbes. Džordžīna, domādama, ka Sofija nu ir atskārtusi rotaļas būtību, aiz prieka ievāvuļojās un, kad Sofija sāka skriet viņai paka], iedrāzās atpakaļ vannas istabā un iemeta drēbes ūdenī. Uzskatot Sofijas šausmu kliedzienu par uzmundrinājumu, viņa pagrāba cigarešu kārbiņu un iemeta vannā arī to, droši vien gribēdama re­dzēt, vai tā peldēs pa ūdens virsu vai ne. Tā nogrima, un pēc tam ūdens virsū iznira vairāk nekā četrdesmit cigare­tes. Lai neatstātu neizmēģinātu neko, kas varētu ieprie­cināt Sofiju, Džordžīna vēl izšļakstīja no vannas visu ūdeni. Izdzirdis troksni, es parādījos notikuma vietā tieši īstajā laikā, lai redzētu Džordžīnu veikli ielecam vannā un sākam bradāt pa samirkušo cigarešu un drānu masu apmēram tāpat, kā to dara vīnogu apstrādātāji. Pagāja labs brīdis, kamēr aizdabūja projām satraukto babuīnu, ielēja Sofijai no jauna vannā ūdeni, kamēr viņa sameklēja citas drēbes un cigaretes; pusdienas pa to laiku bija atdzisušas. Tā Džordžīna mums sagā­dāja patiesi jautru vakaru.

No mūsu pērtiķu saimes tomēr cilvēkveidīgie pērtiķi sagādāja visvairāk prieka un jautrības. Pirmais, kuru ieguvām, bija vīriešu kārtas mazulis, kas vienu rītu ieradās, atzvēlies kāda mednieka rokās ar tik aristokrā­tiski vienaldzīgu izteiksmi sīkajā, grumbainajā sejiņā, it kā viņš, līdzīgi īstam austrumnieku augstmanim, būtu nolīdzis mednieku sev par nesēju. Pērtiķēns rimti

sēdēja uz Atpūtas majas kāpnēm un ar sapratīgajam, brūnajam acīm nicīgi vēroja, ka mēs ar mednieku par viņu kaulējamies; šī sīkumainā tielēšanās naudas dēļ tik dižciltīgas izcelsmes un tik labi audzinātā šimpanzē šķita izraisām vienīgi riebumu. Kad līkopi bija no­slēgti un netīrā peļņa pārgājusi no rokas rokā, pērtiķu cilts aristokrāts visžēlīgi saņēma mani aiz rokas un ienāca mūsu viesistabā, skatīdamies visapkārt ar vāji slēptu nicināšanu — īsts hercogs, kas, cenzdamies but demokrātisks, lai ari cik nepatīkami viņam tas būtu, iegājis slima kalpa virtuvē. Viņš apsēdās uz galda un pieņēma mūsu pazemīgi piedāvāto banānu ar tādas personas žestu, kurai apnikusi bezgalīgā godināšana, kas tai visu mūžu tiek parādīta. Tad nu mēs arī nolē­mām, ka šimpanzēm jādod vārds, kas atbilstu viņa aristokrātiskajai cilmei,-un turpat nokristījām viņu par Cholmondeley Saint John, ko, protams, izrunājām Čamlijs Sindžens. Vēlāk, kad bijām labāk iepazinušies, viņš mums atļāva izturēties familiārāk un saukt viņu par Čamu vai — saspīlētu attiecību brīžos — pat par «ne­krietno pērtiķi», kaut gan jāsaka, ka šis pēdējais apzī­mējums mums allaž šķitis kā majestātes apvainošana.

Uztaisījām Čamlijam krātiņu (pret kuru viņam bija kategoriski iebildumi) un laidām viņu ārā vienīgi no­teiktās stundās, kad varējām paturēt acīs. Piemēram, kad Čamu agrā rītā izlaida no krātiņa, viņš kopā ar kalpotāju, kas nesa mums brokasta tēju, ieradās mūsu guļamistabā. Pārauļojis pāri istabai, viņš ielēca gultā, apsveicinoties aši uzšmaukstināja man uz vaiga slap­jas lūpas un tad, ņurdēdams un reizumis ieķērkdamies «Ah! Ah!», uzraudzīja, kā tiek nolikta paplāte ar tēju, un uzmanīgi pārbaudīja, vai viņa krūze (liela, iztu­rīga skārda bundža) ir savā vietā. Čamlijs mierīgi sē­dēja un cītīgi vēroja, kā es ieleju viņa krūzē pienu un tēju, kā ieberu cukuru (piecas karotītes), tad satrau­kumā drebošām rokām saņēma to, iebāza traukā vai pusgalvas un sāka strēbt ar tādu troksni, it kā no lie­las vannas tecētu ārā pēdējās ūdens paliekas. Viņš pat neatļāvās atvilkt elpu, tikai cēla trauku aizvien aug­stāk, līdz bija to bezmaz vai uzmaucis galvā ar dibenu uz augšu. Tad iestājās ilgāks klusuma bridis — viņš gaidīja, kamēr gardais, pusizkusušais cukurs satek

atvērtajā mutē. Konstatējis trauka dibenā patiesi ne­esam vairs ne pilītes salduma, Čams smagi nopūtās, domīgi atraugājās un sniedza trauku man vārgā cerībā, ka es to pieliešu-no jauna. Pārliecinājies, ka šī vēlēša­nās netiks izpildīta, viņš noskatījās, kā es padzeru tēju, un tad sāka mani uzjautrināt.

Manis iepriecināšanai Čams bija izgudrojis vairākas rotaļas, kas visas bija vienādi nogurdinošas tik agrā rīta stundā. Vispirms viņš aizlīda gultas kājgalī un tur aptupās, neatlaidīgi lūkodamies uz mani, lai pārbaudītu, vai es viņu redzu. Tad viņš pagrūda auksto roķeli zem segas un sagrāba manus kājas pirkstus. Sajā brīdī man vajadzēja trūkties augšā un šķietamās dusmās viņam uzrēkt, jo tad viņš izlēca no gultas, aizjoņoja uz ista­bas otru malu, pār plecu visu laiku vērodams mani ar palaidnīgi jautru izteiksmi brūnajās acīs. Kad biju no šīs spēles noguris, es izlikos aizmidzis, un viņš tad lē­nām un piesardzīgi gar gultas malu pienāca klāt un dažus mirkļus raudzījās man sejā. Pēc tam, pašāvis uz augšu garo roku, pamatīgi paplūca mani aiz matiem un, pirms paspēju viņu notvert, metās uz kājgali. Ja man palaimējās Čamu noķert, saņēmu rokās viņa kaklu un sāku kutināt kakla skriemeļus, bet viņš locījās, spie­dza, pavēris muti, plati atklādams sārtās smaganas un baltos zobus, un histēriski smējās gluži kā bērns.

Otrs mūsu ieguvums bija piecus gadus vecā šimpanze Minnija. Vienu dienu ieradās kāds holandiešu fermeris un sacīja, ka esot ar mieru pārdot mums Minniju, jo drīz braukšot atvaļinājumā un negribot atstāt Minniju kalpotāju žēlastībai. Mēs Minniju varot dabūt, tikai pašiem esot jāaizbrauc tai pakaļ. Tā kā holandieša fer­ma atradās piecdesmit jūdžu attālu, vietā, ko sauc par Santu, mēs nolēmām doties turp Fona apvidus mašīnā, apskatīt šimpanzi un, ja tā būs veselīga, nopirkt to un atvest uz Bafutu. Paņēmuši līdzi lielu būri, devāmies ceļā agri no rīta, cerēdami, ka būsim ar visu šimpanzi atpakaļ uz lenča laiku vai mazliet vēlāk.

Lai nokļūtu Santā, vajadzēja izbraukt no ielejas, kur atrodas Batuta, uzbraukt lielajā Bemendas kraujā (gan­drīz stāvā, trīssimt pēdu augstā klintī) un tad turpināt ceļu pa kalnu grēdu aiz tās. Visa apkārtne tinās baltā rīta miglā, kura, gaidīdama sauli, kas to platos vālos izkliedēs debesu plašumā, smagi kā piena ezers bija nogulusi par ielejām, vienīgi kalnu virsotnes un lielās klinšu grēdas slējās ārā kā dīvainas salas no bālganas jūras. Tikuši augstāk kalnos, sākām braukt lēnāk, jo tur vieglais rīta vējš straujiem, spējiem grūdieniem vēla un pluinīja milzīgos miglas vālus, tā ka tie virpuļoja un plīvoja pāri ceļam kā palsas amēbas, un, iegriezušies ceļa likumā, mēs pēkšņi varējām atrasties pašā miglas blāķa vidū, kur redzamība nepārsniedz dažus jardus. Laužoties cauri miglas blīvai, kādā vietā mums priekšā pēkšņi parādījās kaut kas pirmajā^acu uzmetienā ziloņa ilkņiem līdzīgs. Strauji nobremzējām, un no miglas iznira vesels ganāmpulks fulani govju ar gariem ra­giem. Tās apstāja mūs ciešā pulkā, nopietni un ar inte­resi skatīdamās iekšā pa mašīnas logiem. Tie bija lieli, skaisti, tumšbrūni dzīvnieki ar milzīgām, maigām acīm un vareniem, baltiem ragiem — dažkārt piecu pēdu pla­tiem. Dzīvnieki spiedās barā ap mums, siltā elpa bal­tos mākonīšos plūda no viņu nāsīm, vēsajā gaisā smagi dvesmoja lopu ķermeņu saldenā smarža, un, kad ga­nāmpulka vadone pakustināja galvu, līksmi ieskanējās zvārgulīši. Brītiņu neziņā raudzījāmies cits citā, tad atskanēja skaudrs svilpiens un aizsmacis sauciens un no miglas iznira gans, tipisks fulani cilts pārstāvis, gara auguma, slaids, smalkiem sejas vaibstiem un taisnu degunu, mazliet līdzīgs figūrām senēģiptiešu freskās.

Sveicināts, mans draugs! — es uzsaucu.

Labrīt, masa, — viņš smaidīdams atbildēja, uz­sizdams ar plaukstu kādai milzīgai govij pa rasā savil- gušo sānu.

Vai tās ir tavas govis?

Jā, ser, manas gan.

Uz kuru pusi tu tās dzen?

Uz Bemendu, ser,uz tirgu.

Vai padzīsi tās tālāk, lai mēs varam tikt garām?

Jā, ser, jā, ser, tūliņ padzīšu, — viņš, plati smai­dīdams, atteica un ar skaļiem saucieniem sāka dzīt go­vis miglā, lēkādams no vienas pie otras, vieglā rakstā uzsizdams tām pa sāniem ar savu bambusa spieķi. Lielie dzīvnieki nozuda miglā, govis šad tad miermīlīgi iemāvās, jauki skanēja vadones zvārgulīši.

Paldies, mans draugs, laimīgu ceļu! — es uzsaucu ganam.

Paldies, masa, paldies! — miglā noskanēja viņa balss, govju dobjo māvienu pavadīta.

Kad iebraucām Santā, saule jau bija pakāpusies de­besīs un kalni atmirdzēja zaļā zeltainumā, tikai šur tur gar nogāzēm vēl sīksti turējās miglas strēles. Nonā­kuši holandieša fermā, uzzinājām, ka viņam vajadzējis aizbraukt ātrāk, nekā paredzēts. Bet Minnija bija fermā, un viņas dēļ taču mēs bijām braukuši šurp. Minnija dzīvoja plašā, apaļā nožogojumā, ko holandietis bija tai uzcēlis. Nožogojumam apkārt bija diezgan augstas sienas, iekšpuse iekārtota vienkārši, bet visai atjau­tīgi — četri cementā iemūrēti nocirsti koki un maza koka mājiņa, kuras durvis virājās uz abām pusēm. Lai iekļūtu nožogojumā, vajadzēja nolaist kaut ko līdzīgu paceļamam tiltam sienā un pāriet pa to pāri sausam grāvim, kas apjoza Minnijas valstību.

Minnija bija liela, labi noaugusi šimpanze, apmēram trīs pēdas un sešas collas gara; tā sēdēja kokā un vē­roja mūs ar mazliet trulu, tomēr visai draudzīgu ska­tienu. Klusēdami noraudzījāmies viens otrā minūtes desmit, un es pa šo laiku centos novērtēt viņas raksturu. Kaut gan holandietis man bija apgalvojis, ka Minnija esot ļoti rāma, pietiekami labi zināju no pieredzes, ka pat visrāmākā šimpanze var kļūt par gaužām negantu radījumu, ja jūs viņai nepatīkat, un tad jāuzsāk cīņa, bet Minnija, kaut arī ne visai gara, bija spēcīgi no­augusi.

Beidzot es, paņēmis līdzi lielu banānu ķekaru, ar kuru cerēju segt savu atkāpšanos, ja būtu kļūdījies viņas rakstura novērtējumā, nolaidu tiltiņu un iegāju nožo­gojumā. Apsēdos zemē ar banāniem klēpī un gaidīju Minnijas pirmo tuvošanās mēģinājumu. Viņa tupēja kokā, ieinteresēta mani vērodama un ar lielajām rokām domīgi pakšķinādama pa apaļo vēderu. Tad, nosprie­dusi, ka esmu nekaitīgs, viņa norāpās no koka un lēk­šus tuvojās. Aptupusies kādu jardu no manis, viņa pastiepa man pretī roku. Es to svinīgi paspiedu. Tad es savukārt sniedzu viņai banānu, kuru viņa pieņēma un notiesāja, apmierināti ņurdēdama.

Pusstundas laikā Minnija bija apēdusi visus banānus un mēs bijām nodibinājuši zināma veida draudzību: spēlējām «sunīšus», ķerstījām viens otru pa viņas teri­toriju, skraidījām viņas mājiņā iekšā un ārā, kopā uz­rāpāmies kokā. Tad man šķita pienācis īstais brīdis ienest iežogojumā būri. Nolikām krātiņu zālē ar vāku uz leju un ļāvām Minnijai ilgi to aplūkot un pārliecinā­ties, ka tas nav bīstams. Galvenais tagad bija iedabūt šimpanzi būrī tā, lai, pirmkārt, viņu pārāk nenobiedētu un, otrkārt, lai viņa mūs nesakostu. Tā kā viņa nekad savā mūžā nebija bijusi ieslodzīta kastē vai mazā krā­tiņā, jutu, ka šī operācija nebūs no vieglajām, īpaši tādēļ, ka nebija klāt viņas saimnieka, kas mums būtu varējis palīdzēt ar savu autoritāti.

Tā nu es trīsarpus stundas pats ar savu priekšzīmi rādīju Minnijai, ka būris nepavisam nav bīstams. Sē­dēju un gulēju tajā, lēkāju tam pa virsu, pat uzvēlu to mugurā un rāpoju ar šo nastu kā ērmots bruņurupucis. Minnija varen nopriecājās par maniem pūliņiem viņu uzjautrināt, tomēr pati pret krātiņu izturējās visai re­zervēti. Turklāt es ar bažām sapratu, ka man iespēja viņu sagūstīt būs ļauta tikai vienu vienīgu reizi. Ja tad man tas neizdosies un viņa sapratīs, ko gribu pa­nākt, vēlāk nekāda pierunāšana un nekādi glaimi ne­piespiedīs viņu pieiet būrim pat tuvumā. Lēni, bet no­teikti Minnija jāpievilina pie krātiņa, lai es varētu to uzvelt viņai virsū. Kad vēl trīsceturtdaļstundas bija aiz­ritējis grūtos un nogurdinošos pūliņos, biju piedabūjis šimpanzi apsēsties pretī būrim, kas bija apgāzts ar atvērtni uz sāniem, un ņemt banānus, ko tai sniedzu no būra. Un tad pienāca lielais brīdis.

Ieliku būrī sevišķi kārdinošu banānu ķekaru un ap­sēdos aiz būra, arī pats ēzdams banānu un raudzīda­mies apkārt tik vienaldzīgu skatienu, it kā man pat prātā nevarētu ienākt doma sagūstīt kādu šimpanzi. Minnija pavirzījās uz priekšu, uzmezdama man neuzti­cīgu skatienu. Beidzot viņa aptupās pie paša krātiņa, kārīgām acīm vērdamās uz banāniem. Vēlreiz uzmetusi man ašu skatienu un redzēdama, ka esmu pilnīgi iegri­mis banāna ēšanā, viņa paliecās uz priekšu, un viņas galva un pleci pazuda būrī. Grūdu no visa spēka, tā ka būris uzkrita Minnijai virsū, tad pats uzlēcu uz būra un apsēdos, lai viņa nevarētu to pacelt. Bobs iesteidzās iežogojumā un uzsēdās ari ar savu svaru, tad bezgala uzmanīgi un piesardzīgi pastūmām apakšā vāku, apgriezām būri apkārt un vāku pienaglojām. Min­nija tupēja būrī, naidīgi raudzīdamās manī pa zara caurumu un žēlabaini saukdama «ūūū … Ūūū … Ūūū», it kā mana nodevība būtu viņu satriekusi līdz sirds dziļumiem. Noslaucījis sviedrus no sejas, aizsmēķēju cigareti, ko jau sen biju kārojis, un palūkojos rokas pulkstenī. Minnijas sagūstīšana bija prasījusi četras stundas un piecpadsmit minūtes; aprēķināju, ka daudz vairāk laika nebūtu vajadzējis arī tad, ja Minnija būtu savvaļas šimpanze, kas lēkā pa kokiem mežā. Mazliet noguruši, iecēlām būri apvidus mašīnā un devāmies atpakaļ uz Batutu.

Bafutā jau bijām Minnijai uzbūvējuši plašu krātiņu. Tas, protams, nebija ne tuvu tik liels kā tas, pie kura viņa bija pieradusi, tomēr pietiekami prāvs, lai viņai nebūtu jau pašā sākumā jācieš šaurība. Vēlāk Minnijai būs jāiztiek ar mazu būri ceļojumu laikā, taču gribēju viņu pie šās domas pieradināt pakāpeniski, jo visu laiku viņa bija dzīvojusi diezgan lielā brīvībā. Kad ievietojām šimpanzi jaunajā krātiņā, viņa, apmierināti ņurdēdama, visu pamatīgi izpētīja, uzsita ar rokām pa stiepļu pinumu, pašūpojās laktās, pārbaudot to izturību. Tad mēs izsniedzām Minnijai krietnu kasti dažādu augļu un lielu, baltu plastmasas bļodu ar pienu, ko viņa apsveica ar prieka saucieniem.

Fons bija ļoti ieinteresēts, kad uzzināja, ka mēs iegū­sim Minniju, jo nekad vēl nebija redzējis dzīvu pie­augušu šimpanzi. Tajā vakarā nosūtīju viņam zīmīti ar ielūgumu kopā iedzert kādu malku un apskatīt pēr­tiķi. Fons ieradās pēc tumsas iestāšanās, tērpies zaļā un purpurkrāsas mantijā, un viņu pavadīja seši padom­nieki un divas mīļākās sievas. Kad apsveicināšanās ce­remonija bija galā un mēs, pirmo glāzi tukšodami, bi­jām brītiņu patērzējuši, es paņēmu lukturi un aizvedu Fonu un viņa pavadoņus verandā pie Minnijas krātiņa, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita tukšs. Taču, kad pa­cēlu lukturi augstāk, ieraudzījām, ka Minnija jau ir gultā. Sataisījusi vienā krātiņa kaktā glītu migu no sausām banānkoka lapām un nolikusies tur gulēt; viņa gulēja uz sāniem, plaukstu zem vaiga palikusi un rū­pīgi apsegusies ar vecu maisu, kuru bijām viņai iede­vuši, iespiedusi maisa augšmalu padusē.

Vā! — Fons pārsteigts iesaucās. — Gul kā cil­vēks.

Jā, jā, — korī piebalsoja pavadoņi, — guļ tieši kā cilvēks.

Minnija, balsu un gaismas atmodināta, pavēra vienu aci, lai paskatītos, kas viņu traucē. Ieraudzījusi Fonu

un viņa pavadoņus, viņa nosprieda, ka derētu tos ap­lūkot tuvāk, tādēļ rūpīgi atmeta nost apsegu un čāpoja šurp pie stiepļu pinuma.

Vā! — Fons vēlreiz iesaucās. — Šis zvērs taču ir tāds pats kā cilvēks.

Minnija nopētīja Fonu no galvas līdz kājām, nodo­māja, ka viņš varbūt ir ar mieru uzsākt kādu rotaļu, un sāka ar savām lielajām rokām skaļi bungot pa režģi. Fons un viņa pavadoņi steigšus atkāpās.

Nebaidieties, — es sacīju, — tas ir tikai joks.

Fons atkal uzmanīgi piegāja tuvāk, un viņa seja

pauda jūsmīgu izbrīnu. Piesardzīgi viņš paliecās uz priekšu un uzsita ar plaukstu pa režģi. Minnija sajūsmā atbildēja ar tādu dimdienu krusu, ka Fons palēca nost un locījās aiz smiekliem.

Paskat, rokas, paskat viņas rokas! — viņš aizel­sies sauca. — Tieši kā cilvēkam.

Jā, jā, rokas tieši kā cilvēkam, — atkārtoja pa­domnieki.

Fons pieliecās un no jauna pabungoja pa režģi, un Minnija atkal atbildēja.

Viņa spēlē ar tevi mūziku, — es sacīju.

Jā, jā, šimpanžu mūziku, — Fons atsaucās un smējās kā kutināts. Varen iejūsmināta par saviem pa­nākumiem, Minnija vairākkārt apjoņoja apkārt pa krā­tiņu, divas reizes apmeta uz šķērskokiem atmugurisku salto, paķēra plastmasas piena bļodiņu un uzmauca to galvā, kur tā arī palika un izskatījās smieklīgi līdzīga bruņucepurei. No Fona, viņa pavadoņu un sievu smieklu rēkoņas, ko izraisīja šis skats, sāka riet gandrīz visi ciema suņi.

Cepure, cepure! — elsoja Fons, locīdamies smieklu lēkmē.

Redzēdams, ka nebūs iespējams dabūt Fonu prom no Minnijas, es liku atnest galdu, krēslus un dzērienus un novietot visu uz verandas šimpanzes krātiņa tuvumā. Kādu pusstundu Fons nosēdēja, pārmaiņus pa malkam iedzerdams un iespurkdamies smieklos, kamēr Minnija uzvedās kā īsts cirka veterāns. Beidzot, pagurusi no saviem priekšnesumiem, viņa, vēl joprojām ar plastma­sas bruņucepuri galvā, apsēdās pie režģa Fona tu­vumā un ar interesi vēroja, kā viņš dzer. Fons viņai uzsmaidīja. Tad paliecās uz priekšu, līdz viņa seju no Minnijas- fizionomijas šķīra vairs tikai kādas sešas collas, un pacēla glāzi.

Šin-šin! — sacīja Fons.

Man par lielu izbrīnu, Minnija pastiepa garās, kus­tīgās lūpas un atbildēja ar garu, sulīgu rēcienu.

Par šo joku Fons smējās tik skaļi un tik ilgi, ka pēdīgi mums visiem uznāca histērisku smieklu lēkme, skatoties vien, kā tas viņu uzjautrināja. Beidzot saval­dījies, viņš izslaucīja acis, paliecās uz priekšu un uz- rēca Minnijai. Bet tas bija tikai nevainīgs amatiera mēģinājums salīdzinājumā ar Minnijas atbildes rē­cienu, kas nodārdēja pa visu verandu kā ložmetēja kārta. Turpmākās piecas minūtes viņi abi ar Minniju sa­rīkoja īstas rēcienu krustugunis, līdz galu galā Fonam vajadzēja sacensības pārtraukt, jo viņš tā smējās, ka palika bez elpas. Minnija neapšaubāmi bija uzvarējusi gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā, turklāt viņa pras­mīgāk rīkojās ar elpu, tādēļ viņai rēcieni iznāca ga­rāki un skanīgāki nekā Fonam.

Beidzot Fons atvadījās, un mēs noskatījāmies, kā viņš aiziet pāri plašajam laukumam, šad tad uzrēkdams saviem padomniekiem, par ko šie visi locījās aiz smiek­liem. Minnija izskatījās kā augstākās sabiedrības na­mamāte, ko nogurdinājušas lielas viesības, viņa skaļi nožāvājās, tad aizgāja uz savu banānkoku lapu migu, apgūlās, rūpīgi apsedzās ar maisu, palika roku zem vaiga un aizmiga. Pēc īsa brītiņa viņas krācieni dār­dēja pa visu verandu gandrīz tikpat skaļi kā pirms tam rēcieni.