Zvērudārzs manā bagāžā

OTRA NODAĻA PLIKGALVAINIE PUTNI

Vēstule ar kurjeru

Misteram Dž. Darelam Zooloģijas sektorā, ĀAK pārvaldē, Mamfē

Godājamais ser!

Se es nosūt Jums divas dzīvniekus, tie ir līdzīgi tiem dzīvnieki ko Jūs man parādij uz bildītēm. Vis naudu, ko jūs grib man sū­tīt, lūdzu, ietin mazā papīr gabaliņā un iedod tam zēnam kas atnes dzīvniekus. Jūs zin ka mednieks allažiņ ir nitīrs, tāpēc jūs varbūt atsūtit man ziepes gabaliņu.

Ar sirsnīgu sveicienu Jūsu

Pīters N'amabongs

Astoņu jūdžu atstatu Krosas upes pretējā krastā aiz bieza meža atrodas mazais Ešobi ciematiņš. Es labi pa­zinu šo ciematu un tā iedzīvotājus, jo kādā no saviem iepriekšējiem ceļojumiem nodzīvoju tur vairākus mēne­šus. Tur bija daudz dzīvnieku, un Ešobi ļaudis ir labi mednieki, tādēļ arī tagad, uzturēdamies Mamfē, loti gri­bēju atkal nodibināt kontaktu ar ciema iedzīvotājiem un uzzināt, vai viņi nevarētu nākt man talkā dzīvnieku sa­gādē. Tā kā labākā iespēja iegūt informāciju vai nosūtīt vēstis ir izmantot vietējo tirgu, tad ataicināju pie sevis mūsu pavāru Filipu. Viņš bija jauks puisis, vienmēr platā smaidā pavērtām lūpām; Filips bija. ieņēmies soļot stīvā, militārā gaitā un, kad tika uzrunāts, no­stājās miera stājā; varēja domāt, ka viņš dienējis ar­mijā, kaut gan īstenībā nebija to ne acīs redzējis. Sma­giem soļiem viņš uzkāpa lievenī un nostājas manā priekšā kā īsts gvardes kareivis.

Filip, man jāsastop kāds cilvēks no Ešobi, sa­prati?

Jā, ser.

Kad tu ej uz tirgu, sameklē man kādu cilvēku no Ešobi un atved šurp, es viņam iedošu vēstuli, ko aiznest uz Ešobi, saprati?

Jā, ser.

Tikai neaizmirsti, dzirdi? Sameklē kādu no Ešobi.

Jā, ser, — noteica Filips un aizsoļoja atpakaļ uz virtuvi. Viņš nekad netērēja laiku liekām sarunām.

Pagāja divas dienas, bet pie manis neviens no Ešobi neparādījās, un, būdams aizņemts ar citiem darbiem, es to biju pavisam aizmirsis. Taču ceturtajā dienā pa aleju uz manu pusi uzvarētāja gaitā soļoja Filips, vez­dams līdzi visai iztrūcinātu gadus četrpadsmit vecu zēnu. Jauneklis, posdamies ceļā uz «lielpilsētu» Mamfi, acīmredzot bija uzcirties savās labākajās drānās, aiz­kustinošā garderobē, kas sastāvēja no skrandainām haki krāsas bikšelēm un balta rupja auduma krekla, kurš laikam bija pašūts no veca maisa, jo uz muguras vēl rēgojās noslēpumains, toties dekoratīvs uzraksts ar ziliem burtiem «RAŽOTS LIE». Galvā viņš bija uz­maucis salmu platmali, kam laiks un ilga valkāšana piešķīruši blāvu, sudrabaini zaļu vizmu. Sī nedrošā būtne tika stumšus uzstumta uz lieveņa, un tās sagūstī- tājs sastinga miera stājā tāda cilvēka izskatā, kuram pēc ilgas un grūtas vingrināšanās beidzot izdevies se­višķi sarežģīts burvju mākslas triks. Filipam bija ļoti savdabīgs runas veids, un man vajadzēja krietni ilgu laiku, kamēr sāku saprast, ko viņš saka, jo viņš bēra žargona vārdus neiedomājamā ātrumā, turklāt dīvai­nās balss modulācijās, kas reizē atgādināja gan fagoti, gan pulka feldfēbeli, un tik nelabi rēca, it kā visi cil­vēki būtu kurli. Kad Filips bija uztraucies, viņu gan­drīz nemaz nebija iespējams saprast.

Kas viņš ir? — es vaicāju, norādīdams uz puisi.

Filips izskatījās aizvainots.

Tas ir tas cilvēks, ser, — viņš norēcās, it kā cen­stos kaut ko ieskaidrot bērnam, kuram sevišķi grūta galva. Viņš ar lielu maigumu palūkojās uz savu pro­težējamo un uzbelza tam pa muguru tik spēcīgi, ka zēns bezmaz novēlās no lieveņa.

Redzu, ka tas ir cilvēks, — es pacietīgi atteicu, -— bet ko viņš grib?

Filips, uzacis saraucis, uzmeta niknu skatienu dre­bošajam zeņķim un iebelza tam vēlreiz starp lāpstiņām.

— Runā! — viņš iebaurojās. — Runā, masa gaida!

Mēs pacietīgi gaidījām. Puisis mīņājās, mulsi kusti­nāja kāju pirkstus, bailīgi, pamuļķīgi smaidīja un ur­bās ar skatienu grīdā. Mēs pacietīgi gaidījām. Pēkšņi viņš pacēla skatienu, noņēma platmali, palocīja galvu un vārgā balsī noteica:

Labrīt, ser.

Filips ar starojošu smaidu pavērās manī, it kā šis labrīts būtu pilnīgākais izskaidrojums zēna klātbūtnei. Nolēmis, ka mūsu pavāram daba nav piešķīrusi pras­mīga un smalkjūtīga pratinātāja talantu, es iztaujā­šanu uzņēmos pats.

Kā tevi sauc, draugs? — es jautāju.

Pīters, ser, — viņš vārgi atteica.

Viņu sauc Pīters, ser, — ierējās Filips gadīju­mam, ja es teikto varbūt nebūtu sapratis.

Labi, Pīter, un kādas vajadzības dēļ tu esi pie manis atnācis? — es turpināju iztauju.

Masa, šis cilvēks, jūsu pavārs, man sacīja, ka masa vajadzīgs cilvēks aiznest vēstuli uz Ešobi, — sa­mulsis paskaidroja zēns.

Ā! Tu esi no Ešobi? — es noprasīju, sākdams at­skārst sakarību.

Jā, ser.

Filip, — es noteicu, — tu taču esi muļķis no dzimšanas.

Jā, ser, — Filips, iepriecināts par šo atestāciju, atteica.

Kādēļ tad tu man neteici, ka šis cilvēks ir no Ešobi?

Kā! — Filips iesaucās, satriekts līdz savas feld­

fēbeļa sirds dziļumiem. — Es taču masa teicu, ka tas ir tas cilvēks.

Redzēdams, ka ar Filipu nav ko iesākt, pievērsos atkal zēnam.

Paklau, draudziņ, vai tu pazīsti Ešobi kādu vīru, vārdā Eliāss?

Jā, ser, pazīstu.

Jauki. Tad aizej pie Eliāsa un pasaki, ka esmu atkal atbraucis uz Kamerūnu zvērus ķert, skaidrs? Aizej un pasaki, ka es vēlos, lai viņš atkal medī man zvērus. Aizej un pasaki, lai viņš atnāk uz Mamfi ar mani aprunāties. Pasaki viņam, ka šis masa dzīvo AAK masa mājā, saprati?

Sapratu, ser.

Labi, tātad aizskrien aši, aši uz Ešobi un pasaki to Eliāsam, ja? Es tev iedošu cigaretes, lai tev būtu patīkamāk iet pa mežu.

Zēns saņēma cigaretes kopā saliktās plaukstās, pa­locīja galvu un uzsmaidīja man.

Paldies, masa, — viņš noteica.

Labi… un tagad steidzies uz Ešobi. Laimīgu ceļu!

Paldies, masa, — zēns vēlreiz noteica, iebāza ci­garetes sava ērmīgā krekla kabatā un teciņiem aizdi- pināja prom pa aleju.

33

Eliāss ieradās pēc divdesmit četrām stundām. Kad es uzturējos Ešobi, Eliāss bija mans pastāvīgais med­nieks, tādēļ jutos gaužām priecīgs, ieraudzījis pa aleju tuvojamies resno, lācīgo afrikāni, kura pitekantropa fizionomija, redzot vecu paziņu, bija atņirgta platā smaidā. Kad bijām sasveicinājušies, viņš svinīgi pa­sniedza man duci banānu lapās rūpīgi ievīstītu olu un es savukārt revanšējos ar kārbu cigarešu un mednieka nazi, ko biju šim nolūkam atvedis līdzi no Anglijas. Tad uzsākām nopietnas sarunas par dzīvniekiem. Vis­pirms viņš man sīki izstāstīja par visiem zvēriem, ko nomedījis un sagūstījis šajos astoņos gados pēc manas aizbraukšanas, un pastāstīja, kā klājas maniem dau­dzajiem draugiem medniekiem. Veco N'ago nonāvējusi meža govs, Andrajam kāds ūdenszvērs sakodis kāju, Semjuelam šaujot sasprāgusi šautene, un viņam (tavu nelaimi!) norauta gandrīz visa roka, bet Džons

pavisam nesen nogalinājis lielāko mežacūku, kāda jeb­kad redzēta, un pārdevis ga|u par vairāk nekā divām mārciņām. Un tad Eliāss negaidot ieminējās par kaut ko, kas lika man saausīties.

Vai masa vēl atceras to putnu, kas masa tik dikti patika? — viņš savā piesmakušajā balsī vaicāja.

Kādu putnu, Eliās?

To putnu, kam nav spalvu uz galvas. Kad masa pagājušo reizi dzīvot Mamfē, es atnest divus putnēnus.

To putnu, kas ligzdu aplipina ar māliem? To ar sarkano galvu? — es satraukts prašņāju.

To pašu, — viņš apstiprināja.

Kas ir ar to putnu? — es jautāju.

Kad es dzirdēt, ka masa atkal Kamerūnā, es aiz­iet uz mežu meklēt to putnu, — Eliāss paskaidroja. — Es atcerēties, ka masa tik dikti patīk tas putns. Es rņeklet un meklēt pa mežu divas, trīs dienas.

Viņš apklusa un, aci piemiedzis, noraudzījas manī.

Nu?

Es viņu atrast, masa, — viņš sacīja, smaidīdams pār visu ģīmi.

Tu to atradi? — Es bezmaz nespēju ticēt šādai laimei. — Kur tad … kur tas dzīvo? . . . Cik putnu tu redzēji? .. . Kāda tā vieta izskatās? . . .

Tas ir tur, — Eliāss turpināja, pārtraukdams manu draudžaino jautājumu straumi, — tur vienā vietā liela, liela klints. Viņš dzīvo uz kalna, ser. Viņam māja uz augstas klints.

Cik māju tu redzēji?

Es redzēt trīs, ser. Bet viena māja nav gatava, ser.

Par ko te tāds uztraukums? — apvaicājās Džekija, iznākdama uz lieveņa.

Picatliartes, — es īsi atteicu, un Džekijai par godu jāsaka, ka viņa tūliņ saprata, par ko es runāju.

Picatliartes ir putns, kuru vēl pirms dažiem gadiem pazina vienīgi no izbāzeņiem nedaudzos muzejos un kuru savvaļā bija redzējuši varbūt tikai divi eiropieši. Sesilam Vebam, kas toreiz bija Londonas zooloģiskā dārza pastāvīgais dzīvnieku kolekcionētājs, izdevās no­tvert un pārvest dzīvu pirmo šā retā putna eksemplāru. Sešus mēnešus vēlāk, kad biju Kamerūnā, man atnesa

divus pieaugušus putnus, bet tie pa ceļam uz mājām diemžēl nobeidzās no aspergilozes, sevišķi bīstamas plaušu slimības. Un nu Eliāss ir uzgājis šo putnu ligz­došanas vietu un mēs, ja vien laimēsies, varēsim iegūt dažus putnēnus un paši tos izaudzēt.

Vai tiem putniem mājās jau bija mazuļi? — vai- caju Eliāsam.

Varbūt ir, ser, — Eliāss šaubīdamies atteica. —- Es mājās neskatīties. Man bail, putns var aizskriet.

Paklau, — es sacīju Džekijai, — te atliek tikai viens — doties uz Ešobi un pārliecināties. Jūs ar Sofiju palieciet te un uzraugiet dzīvniekus; es paņemšu līdzi Bobu un pāris dienu pavērošu Picathartes. Pat ja tiem nav mazuļu, būs interesanti apskatīt šo putnu savvaļā.

Labi. Kad jūs iesiet? — Džekija jautaja.

Rīt, ja varēšu sadabūt nesējus. Pasauc Bobu un saki viņam, ka nu mēs beidzot tiešām dosimies ekspe­dīcijā. Pasaki, lai viņš sagatavo vajadzīgos rīkus čūsku ķeršanai.

Nākamajā rīta pavisam agri, kad gaiss vēl bija sa­mērā vēss, pie Džona Hendersona mājas ieradās as­toņi afrikāņi. Pēc parastās patielēšanās, kuram kādu nesamo ņemt, viņi uzlika mūsu bagāžu uz sprogaina­jām galvām, un mēs sākām iet uz Ešobi. Šķērsojusi upi, mūsu mazā karavāna devās pāri savannai, kur bija notikušas neveiksmīgās pitona medības; pretējā pusē tikuši, iegājām noslēpumu pilnā mežā. Taka, kas veda uz Ešobi, vijās un locījās starp koku stumbriem tik sa­režģītos zigzagos, ka būtu novedusi izmisumā pat se­nās Romas ceļu būvētājus. Dažuviet tā apmeta lielu līkumu, vairīdamās no kāda milzu klints bluķa vai no­krituša koka, bet citā vietā veda tieši šādiem šķēršļiem virsū, tā ka mūsu nesējiem vajadzēja vai nu apstāties un izveidot dzīvu konveijeru, lai pārceltu nastas pār koka stumbru, vai arī slidināt nesamo lejup pa klints sienu.

Biju Bobu brīdinājis, ka pa ceļam sastapsim ļoti maz dzīvu būtņu vai pat nesastapsim nemaz, bet viņš tomēr uzbruka katram satrunējušam stumbram, kam gājām garām, cerēdams, ka atradīs tajā kādu retu dzīvnieku. Man ir bezgala apnicis dzirdēt un lasīt nostāstus par

briesmu un šausmu pilnajiem tropu mežiem, kur čum un mudž plēsīgie zvēri. Pirmkārt, šis mežs nav bīsta­māks par mūsu Ņū Forestu vasarā, un, otrkārt, dzīva radība ne čum, ne mudž; nebūt nav katrā krūmā noslē­pies kāds mežonīgs plēsoņa, kas gaidīt gaida, kad va­rēs uzbrukt. Dzīvnieki mežā, protams, mīt gan, bet tie ļoti piesardzīgi turas pa gabalu. Varu droši teikt, ka cilvēks, kas būs gājis cauri mežam līdz Ešobi, galā nonācis, varēs uz pirkstiem saskaitīt «meža zvērus», ko ceļā redzējis. Cik ļoti es vēlētos, lai šie nostāsti būtu patiesi! Cik ļoti es vēlētos, lai katrā krūmā slēp­tos «neganti meža iemītnieki» un uzglūnētu laupīju­mam! Cik nesalīdzināmi vieglāks tad būtu dzīvnieku ķērāju darbs.

Vienīgās savvaļas būtnes ceļā uz Ešobi bija tauriņi, kas droši vien nebija lasījuši attiecīgās grāmatas, jo neizrādīja nekādu tieksmi mums uzbrukt. Visur, kur taka noslīdēja nelielā ielejā, pašā apakšā irdzēja mazs strautiņš un abos dzidrās urdziņas miklajos, ēnainajos krastos bija nometušies tauriņu bari; tie lēnām cilāja spārnus, tā ka pa gabalu strauta krasti mirgoja dažā­dās krāsās, kuras mainījās no ugunssarkanas uz baltu, no gaišzilas uz mēļu un purpurkrāsu; tauriņi šķita it kā transā ar spārniņietn aplaudējam spirdzinošajai ēnai. Nesēju brūnās, muskuļotās kājas nevērīgi kāpa tiem tieši virsū, un pēkšņi mēs līdz jostas vietai atra­dāmies virpuļojošā, krāsainā tauriņu karuselī; tie, spār­nos sacēlušies, lidinājās mums apkārt un, kad bijām pagājuši garām, atkal nometās uz melnās zemes, kas bija trekna un valga kā augļu torte un tikpat labi arī smaržoja.

Milzīgs, vecs koks iezīmēja pusceļu uz Ešobi, koks, kas bija tik biezi notīts liānām, ka stumbru gandrīz nemaz nevarēja redzēt. Tā bija atpūtas vieta, un mūsu nosvīdušie nesēji, elsdami un elpu svelpjoši caur priekšzobiem izgrūzdami, nolika nešļavas zemē un sa- tupās rindā turpat līdzās. Es piedāvāju visiem cigare­tes, un mēs sēdējām, smēķēdami tās ar baudu un ne­steidzīgi; meža mijkrēslī, kur bija ēnains kā katedrālē, nejuta ne mazākās vējpūtas, un dūmi taisnās, svēdrai- nās strūkliņās cēlās taisni gaisā. Vienīgās skanas bija lielo, zaļo cikādu — ar tām bija pilni koki — nerim­stošā, vienmuļā sisināšana un degunragputnu bara ap­skurbušās klaigas tālumā.

Smēķēdami vērojām brūnās meža scinku ķirzaciņas, kas medīja starp koku saknēm mums visapkārt. Sīs mazās ķirzaciņas vienmēr ir ļoti glītas un spožas, it kā būtu iemērktas šokolādē un nule iznākušas no veid- nītes — mirdzošas un gludas. Tās kustējās lēni un ap­domīgi, it kā bītos notraipīt savu skaisto tērpu, un spožām ačelēm lūkojās visapkārt, slīdēdamas pa savu mazo pasaulīti — brūnām, satrunējušām lapām, sīku sēnīšu biezokņiem un sūnu mauriņiem, kas sedza ak­meņus kā paklājs. Ķirzaciņu laupījums bija neskaitā­mas sīkas radībiņas, kuras dzīvo pamežā, — mazās, melnās vabolītes, steidzīgas kā bēres nokavējuši kap­rači, gausie, glumie gliemezīši, kas ar savām gļotām auda sudrabainu filigrāna rakstu uz lapām, un ma­zītiņie riekstbrūnie circenīši, kas tupēja pakrēslī, kusti­not šurp turp savas milzīgi garās ūsas kā makšķernieki, upes krastā, sēdēdami.

Tumšajos, mitrajos dobuļos starp koka platajām sak­nēm turpat sev līdzās ieraudzīju sīkus kukainīšus, kas mani vienmēr ļoti interesējuši. Atpūtas brīdī tie izska­tās kā sīciņi garkāju odi, bet tiem ir puscaurspīdīgi, bālgani spārniņi. Kukainīši tupēja bariņos, apmēram pa desmit katrā, viegli trīsināja spārniņus un mīņājās ar tievajām kājiņām kā nepacietīgi rumaki. Kad tos iz­tramda, tie visi kopā paceļas spārnos un uzsāk gaisā sarežģītu deju, ko ļoti interesanti vērot. Pacēlušies ap­mēram astoņu collu augstumā, tie izveido apļi lauku­miņā, ko varētu nosegt ar apakštasīti, un sāk ļoti ātri virpuļot, pie tam daļa lidinās tikai augšup lejup, bet pārējie — horizontāli kā ritenis. No tālienes skats ir visai dīvains, jo kukaiņu bariņš atgādina virpuļojošu, palsi mirgojošu bumbu, kas brīžiem nedaudz maina formu, tomēr visu laiku turas gaisā tai pašā vietā. Kukainīši lidinās ātri, un to ķermenīši ir tik sīki, ka acs spēj uztvert vienīgi bālgano spārniņu vizmojumu. Jāatzīstas, šī izrāde gaisā mani bezgala, valdzina, un gājienos pa mežu es parasti noklīstu sānis, lai uzietu šo insektu barus, iztramdītu tos un liktu tiem dejot man par prieku.

Ešobi mēs sasniedzām pusdienlaikā; es konstatēju, ka ciems ļoti maz pārvērties, kopš biju te pirms asto­ņiem gadiem. Redzēju to pašu saujiņu putekļos nokū­pējušo niedru būdu divās nevienāda garuma rindās un plašo eju starp tām, kas bija vienlaikus arī ciema gal­venā iela, rotaļu laukums bērniem un suņiem un kašņā- šanās vieta kārnajiem mājputniem. Eliāss lāčoja preti mūs apsveikt, gaužām uzmanīgi laipodams bērneļu un dzīvnieku ņudzeklī, viņam pa pēdām sekoja mazs pui­šelis, kas uz galvas nesa divus lielus zaļus kokos­riekstus.

Sveicināts, masa, jūs esat ieradies? — viņš aiz­smakušā balsī uzsauca.

Sveiks, Eliās! — es atbildēju.

Viņš līksmi mums uzsmaidīja, kad nesēji, vēl jopro­jām pūzdami un elsdami, nokrāva mūsu bagāžu pašā ciema ceļa vidū.

Vai masa padzersies no kokosrieksta? — Eliāss jautāja, savicinot mačeti.

Jā, ar lielāko prieku, — es atteicu, izslāpis paska­tīdamies uz milzīgajiem riekstiem.

Eliāss sāka enerģiski rosīties. No tuvākās būdas tika iznesti divi sagrabējuši krēsli, mūs abus ar Bobu apsē­dināja mazā, ēnainā laukumiņā ciema ceļa vidū, kur mūs apstāja vesels bars pieklājīgi klusējošu, bet ļoti ieinteresētu ešobiešu. Ātri un veikli rīkodamies ar ma­četi, Eliāss atlobīja riekstiem biezo virskārtu. Kad rieksta smailais gals bija atlobīts, viņš ar mačetes as­meni aši nošķēla smailīti un pasniedza mums katram pa riekstam; tie bija glīti attīrīti, un mēs varējām no­dzerties vēso, saldo sulu. Katrā kokosriekstā bija ap­mēram divarpus glāzes šā slāpes veldzējošā, higiēniski nevainojami saglabātā nektāra, un mēs ar lielu patiku izbaudījām ik malku.

Kad bijām atpūtušies, tūliņ ķērāmies pie apmetnes iekārtošanas. Divsimt jardu no ciema tecēja maza upīte, kuras krastos izraudzījāmies laukumu, ko nebija grūti nolīst. Vairāki vīri, ar mačetēm apbruņojušies, devās turp un sāka izcirst sīkos krūmus un kociņus, bet otra grupa ar īskātainiem, platiem grābekļiem nolīdzi­nāja sarkano zemi. Beidzot — pēc parastajiem ķīvi­ņiem, kuros cits citu godā par stulbeņiem, pēc dažiem sēdstreiķiem un citādām nelielām sadursmēm — lau- kūms bija notīrīts; tas izskatījās pēc slikti uzarta lauka, bet mēs nu varējām uzsliet teltis. Kamēr tika vārītas pusdienas, nogājām lejā pie upītes un ledainajā ūdenī mazgājām nost melnumus un sviedrus, vērodami ro­žaini brūnos vēžus, kas no klinšu spraugām māja mums ar savām šķērēm, un juzdami, kā sīkās, mirdzo­šās zilsarkanās zivtiņas maigi skrubinās gar mūsu kā­jām. Atspirguši devāmies atpakaļ uz nometni un redzē­jām, ka tur nodibinājusies zināma kārtība. Kad bijām paēduši, atnāca Eliāss, aptupās mūsu telts nojumes paēnā, un mēs sākām apspriest medību plānus.

Kad iesim apskatīt putnu, Eliās?

-— Ē, masa, zin, pašreiz ir par karstu. Šajā laikā putns mežā meklē ēst. Vakarā, kad kļūst auksts, putns laižas uz mājām strādāt, un tad mēs iesim skatīties.

Labi, atnāc pulksten četros, saproti? Tad iesim skatīt putnu.

— Jā, ser, — Eliāss pieceldamies sacīja.

Ja tu nebūsi runājis patiesību, ja mēs to putnu nedabūsim redzēt un tu būsi mani muļķojis, es tevi nošaušu, saprati?

Ē! — viņš smiedamies iesaucās. — Es nekad masa nemuļķoju, goda vārds, ser.

Labi, iesim un pārbaudīsim.

Jā, ser, — viņš noteica, savilkdams sarongu cie­šāk ap resnajiem gurniem, un aizlāčoja atpakaļ uz ciemu.

Pulksten četros saule bija jau aizslīdējusi aiz meža augstākajiem kokiem un gaisā valdīja vakara siltais, rēnais klusums. Eliāss atgriezās, šoreiz košā saronga vietā ap gurniem aptinis netīru skrandu. Nevērīgi viņš pamāja ar mačeti.

Es atnācu, masa, — viņš paziņoja. — Vai masa gatavs?

Jā, — es atbildēju, pakārdams plecā tālskati un somu. — Iesim, medniek.

Eliāss veda mūs vispirms pa putekļaino ciema gal­veno ielu, tad spēji iegriezās šaurā gatvē, kas vijās starp būdām. No turienes nonācām nelielā nolīstā lau­kumiņā, kur auga spilvaini maniokas krūmi un nopu­tējuši banānu koki. Tad taka šķērsoja mazu strautiņu un ielocījās mežā. Pirms bijām nogriezušies no ciema ielas, Eliāss man parādīja kādu kalnu un teica, ka tur esot Picatliartes mājokļi, un, lai gan kalns šķita pa­ceļamies turpat netālu, es tomēr zināju — tam nevar ticēt. Kamerūnas mežs ir lidzigs burvju spoguļu dār­zam. Šķiet, jūsu mērķis ir tepat, tepat, pavisam tuvu, bet, ja sākat iet turp, tas it kā nemitīgi atkāpjas. Un reizumis jums, tāpat kā Alisei Brīnumzemē, jāiet uz pretējo pusi, lai to sasniegtu.

Gluži tā bija ar šo kalnu. Taka neveda vis taisni pie tā, bet visneiedomājamākā veidā līkločoja šurp un turp pa mežu, līdz man jau sāka likties, ka neesmu noskatījis īsto kalnu, kad Eliāss man rādījāt Taču tajā pašā brīdī taka sāka vest strauji augšup, un bija skaidrs, ka esam nonākuši kalna pakājē. Eliāss nogrie­zās no takas, ienira pameža krūmos un, caur zobiem klusi šņākuļodams, cirta sev ar mačeti ceļu cauri liānu biezoknim un ērkšķu krūmiem, klusi sperot kājas mīkstajā lapu paklājā. Pēc īsa brītiņa mēs jau rāpā­mies augšup tik stāvā kraujā, ka Eliāsa pēdas reizēm rēgojās man pie pašām acīm.

Vairākums pauguru un kalnu Kamerūnā veidoti visai dīvaini, un tajos grūti uzrāpties. Tie radušies senos laikos no vulkānu izvirdumiem; apakšzemes spēki kal­nus izspieduši zemes virspusē, piešķirot tiem savda­bīgu formu. Kalni ir apbrīnojami ģeometriski pareizi — gan vienādmalu trijstūri, gan šauri leņķi, gan konusi vai skaldni — un slienas augšup tādā neiedomājamā formu daudzveidībā, ka es nemaz nebrīnītos, ja vienu vai otru no šīm kalnu grupām izmantotu par uzskates līdzekli kādas sevišķi sarežģītas un nesaprotamas Eik- līda teorēmas demonstrēšanai.

Kalns, pa kura nogāzi mēs patlaban rāpāmies aug­šup, veidoja gandrīz ideālu konusu. Kad esat kādu gabalu parāpies, jums sāk likties, ka tas ir daudz stā­vāks, nekā jums šķitis iesākumā, un vēl pēc ceturtdaļ­stundas jūs esat cieši pārliecināts — kalna virsotne būs līdzīga adatas smailei. Eliāss devās augšup tik viegli, it kā ietu pa līdzenu zemes ceļu, pieliekdamies un veikli izlocīdamies pa zaru starpu un izlīkumodams starp krūmiem, turpretī mēs abi ar Bobu svīzdami, els­dami un pūzdami cīnījāmies viņam nopakaļ, brīžiem mezdamies pat četrrāpus, lai tikai noturētos ar viņu solī. Tad, mums par atvieglojumu, gandrīz pašā kalna virsotnē pamatne izlīdzinājās plašā terasē, un cauri koku biezoknim mēs ieraudzījām turpat netālu pēdas piecdesmit augstu, ar papardēm un begonijām apau­gušu granīta klinti un tās piekājē milzīgus, ūdens no­gludinātus akmens bluķus.

šī ir tā vieta, masa, — Eliāss teica apstādamies un atbalstīja savu resno dibenu pret klints bluķi.

Labi, — mēs ar Bobu vienā balsī atsaucāmies un piesēdāmies atvilkt elpu.

Kad bijām atpūtušies, Eliāss izveda mūs cauri ak­mens bluķu labirintam līdz vietai, kur klints nokare bija izvirzījusies uz priekšu, pāri apakšējām klintīm. Pagājām nelielu gabaliņu zem šīs nokares, tad Eliāss pēkšņi apstājās.

Tur viņiem māja, masa, — viņš sacīja, atņirdzis skaistos zobus lepnā smaidā. Viņš norādīja augšup uz klinti, un pēdas desmit virs mums es ieraudzīju Pica­tliartes ligzdu.

Pirmajā acu uzmetienā tā šķita līdzīga milzīgai bez­delīgas ligzdai, kas darināta no sarkanbrūna māla un sīkām saknītēm. Ligzdas apakšējā daļā mālos bija ievītas garākas saknes un zāļu stiebri; tie nokarājās lejup kā bārda, un bija grūti pateikt, vai putns, ligzdu vijot, bijis nevīžīgs vai arī tas darīts maskēšanās no­lūkā. Lai nu kā — pinkainā sakņu un zāļu stiebru bārda labi nomaskēja ligzdu, tā izskatījās kā dubļos saķepis zāļu kumšķis, kas pielipis pie klints nelīdzenās, ūdens izgrauztās sienas. Ligzda bija apmēram futbola bumbas lielumā un atradās lieliski izraudzītā vietā — klints nokare to pasargāja no lietus.

Mūsu pirmais uzdevums bija izpētīt, vai ligzdā ir kas iekšā. Par laimi, turpat tuvumā auga slaids, jauns kociņš, kurā mēs pārmaiņus uzrāpāmies, lai ielūkotos ligzdā. Jutāmies vīlušies: tā bija tukša, kaut gan saga­tavota olu novietošanai, jo bija izoderēta ar atsperīgā paklājiņā savītām sīkām saknītēm. Pagājāmies pa klinti mazliet tālāk un ieraudzījām vēl divas ligzdas, vienu gluži tādu pašu kā pirmāk apskatīto, otru — pusga­tavu. Taču ne vēsts no mazuļiem vai olām.

Ja mēs paslēpties, putns pēc maza laiciņa pār­nāks mājās, ser, — ieminējās Eliāss.

Tu domā? — es šaubīdamies jautāju.

Jā, ser, noteikti, ser.

Labi, pagaidīsim brītiņu.

Eliāss aizveda mūs nostāk, kur klintī bija izgrauzta ala, kuras ieeju gandrīz pilnīgi aizsedza milzīgs akmens bluķis, un mēs paslēpāmies šajā dabiskajā aizsegā. No šejienes varējām labi pārredzēt klinti, pie kuras karājās ligzdas, bet paši palikām neredzami, jo mūs turpat vai pavisam noslēpa akmens siena. Apmetāmies tur un sākām gaidīt.

Mežs satumsa, jo saule bija noslīdējusi jau pie paša apvāršņa. Debesis caur lapu biezokni un liānu pinu­miem mums virs galvas šķita zaļas, ar zeltainiem plan­kumiem un izskatījās kā milzu pūķa sāns, kas vizuļo starp kokiem. Ieskanējās vakaram raksturīgie trokšņi. Tālumā dzirdējām mona pērtiķu bara kāju ritmisko dunoņu, kad tie, uz naktsmītni steigdamies, lēca no koka kokā, radot tādu troksni, it kā bangas sistos pret klinšainu krastu; pa vidu šad tad noskanēja kāda pēr­tiķa. sauciens: «Oink . . . oink.» Bars devās mums ga­rām kaut kur lejāk, kalna pakājē, bet krūmu un koku biezoknis bija pārāk blīvs, lai mēs varētu tos ieraudzīt. Tiem sekoja parastā degunragputnu svīta; putniem pārlidojot no koka uz koku, spārni izraisīja fantastiski skaļu, negantu troksni. Divi ielaidās zaros virs mums, palika tur tupam, tumši iezīmēdamies zaļajās debesīs, un uzsāka garu, sarežģītu sarunu, klanīdami un šūpo­dami galvas, plātīdami knābjus, spiegdami un histē­riski ķērkdami viens uz otru. Putnu ērmīgās galvas ar lielajiem knābjiem, uz kuriem kā cīsiņi izlocījās kaulaini izciļņi, rēgojās pret debess fonu kā šaušalīgas velnu maskas Ceilonas iezemiešu dejā.

Kad sāka krēslot, insektu nerimtīgais orķestris ieska­nējās tūkstoškārt skaļāk, un ieleja pie mūsu kājām trī­sēja šai sanoņā. Kaut kur dziesmu uzņēma koku varde — izgrūda garu trelli un tad pieklusa, it kā būtu urbusi ar mazu pneimatisko urbīti kokā caurumu un vajadzējis darbarīku apstādināt un pagaidīt, kamēr tas atdziest. Pēkšņi man ausīs iesitās kāda pavisam jauna skaņa. Tādu vēl nekad nebiju dzirdējis, un es uzmetu Eliāsam jautājošu skatienu. Viņš bija sastin­dzis un vērīgi raudzījās tumšajā liānu un lapu mu­džeklī.

Kas tas ir? — es čukstus vaicāju.

Putns, ser.

Pirmais kliedziens bija atskanējis kaut kur krietni patālu lejā, bet nu sekoja otrs, daudz tuvāk. Tā bija dīvaina skaņa, kuru aprakstīt iespējams tikai aptuveni, izklausījās ta ka pēc Pekīnas sunīša spalga rējiena, tomēr kliedziens bija daudz smalkāks un žēlabaināks. Tas atskanēja vēl un vēlreiz, taču neparko nevarējām putnu ieraudzīt, kaut krēslā vai acis no pieres izska­tījām.

Vai tu tiešam domā, ka tas ir Picatliartes? — Bobs čukstēja.

Nezinu . . . Nekad vēl neesmu dzirdējis šādu skaņu.

Pēc īsa pārtraukuma kliedziens atskanēja vēlreiz, jau

pavisam tuvu, un mēs gulējām aiz klints bluķa, neuz­drošinādamies ne pakustēties. Netālu no mūsu slēpņa auga pēdas trīsdesmit augsts jauns koks, nolīcis no lianas smaguma, kura zvana virves resnumā bija ap­vijusi kociņu cilpu cilpām, bet savu galveno stumbru paslēpusi otra, tuvumā augoša koka lapotnē. Visa ap­kārtne jau tinās biezā, necaurredzamā krēslā, vienīgi jauno koku, kas gura sava slepkavas mīlas pilnajās skavās, apmirdzēja rietošās saules pēdējie stari, tā ka tas spilgti izdalījās uz tumšā fona. Un, it kā būtu pacēlies aizkars un atklājis mums šo miniatūrskatuvi, mūsu acu priekšā piepeši parādījās īsts, dzīvs Pica­tliartes.

Es teicu — piepeši, un tā paliesi arī bija. Tropu mežā dzīvnieki un putni kustas ārkārtīgi klusi un jūs tos ieraugāt tik pēkšņi un negaidīti, it kā tikko uzbur­tus. Resnā liāna meta milzu cilpu no jaunā kociņa ga­lotnes, un šai cilpā sēdēja putns, viegli šūpodamies un galvu piešķiebis, it kā klausītos. Redzēt savvaļas dzīv­nieku dabiskos apstākļos allaž ir pārdzīvojums, bet ap­ziņa, ka tu vēro izcilu retumu, kuru līdz šim vispār skatījuši tikai daži cilvēki, padara pārdzīvojumu vēl daudz satraucošāku. Tāpēc mēs ar Bobu gulējām un raudzījāmies uz putnu kaislīgi un alkatīgi kā divi fila­tēlisti, kas maza puišeļa albumā ieraudzījuši melnā pe­nija marku.

Picatliartes bija apmēram kovārņa lielumā, tikai augums tam bija apaļīgs, gludens, kā melnajam straz­dam. Kājas bija garas un spēcīgas, acis lielas, ar caur­urbjošu skatienu. Krūtis liegi gaišdzeltenas, bet mu­gura un garā, skaistā aste grafīta pelēkuma, palsa, it kā nopūderēta. Spārnu ārējās malas bija melnas, kas brīnum jauki izcēla krūšu un muguras krāsu. Taču vis­lielāko interesi izraisīja putna galva. Uz tās nebija ne­vienas spalviņas: piere un galvvi'dus bija spilgtā debess ziluma, pakausis koši sārts, bet galvas sani un vaigi — melni. Parasti plikgalvains putns rada visai nepatī­kamu iespaidu, liekas, ka tas sirgst ar kādu nelāgu ne­dziedināmu slimību, bet Picatliartes ar savu trīskrā­saino galvu izskatījās lieliski — it kā tam galvā būtu valdnieka kronis.

Apmēram minūti pašūpojies uz liānas, putns nolai­dās zemē un sāka lēkāt starp klintīm dīvainiem, lie­liem lēcieniem, kurus bija ārkārtīgi interesanti vērot. Tā nebija parastā putniem raksturīgā lēkāšana, Pica­tliartes atrāvās no zemes tā, it kā spēcīgo kāju vietā tam būtu atsperes. Putns pazuda no mūsu redzes loka klinšu starpā, un mēs dzirdējām to iekliedzamies. Gan­drīz tajā pašā mirklī atskanēja atbildes sauciens klints virsotnē, un, paraugoties turp, ieraudzījām otru putnu zarā virs mums; tas no augšas pārlūkoja ligzdas, kas bija piestiprinātas pie klints nokares. Pēkšņi tas spirāl­veidīgā lidojumā metās lejup, nosēdās uz vienas lig­zdas malas, mirkli vēroja apkārtni un tad paliecās uz priekšu, lai sakārtotu mata resnuma saknīti, kas bija izspraukusies no vijuma. Pēc tam putns uzlēca gaisā — citādi to nav iespējams pateikt — un šāvās lejup gar klints nokāri tumšajā mežā. Otrs putns pacēlās no ze­mes un aizlidoja tam pakaļ, pēc īsa brītiņa mēs dzir­dējām, kā tie biezoknī žēlabaini sasaucas.

Ē, — ierunājās Eliāss, pieceldamies un izstaipī­damies, — prom ir.

Vai tie atpakaļ nenāks? — es vaicāju, berzēdams kājas lielu, kas bija notirpis.

Nē, ser. Viņi aiziet mežā meklēt lielu koku, kur gulēt. Rīt viņi nāks atpakaļ būvēt māju.

Nu, tad jau arī mēs varam iet atpakaļ uz Ešobi.

Mūsu kāpiens lejup veicās daudz ātrāk nekā rāpša- nās kalnā. Zem koku lapotnēm tagad bija tik tumšs, ka mēs vai ik brīdi pazaudējām pamatu zem kājām un krietnu gabalu šļūcām uz dibena, pa ceļam izmisīgi tverdamies pie kokiem un saknēm, lai kaut mazliet pie­bremzētu. Ešobi galveno ielu sasniedzām nobrāzušies, saskrāpēti un aplipuši ar trūdzemi. Es jutos pacilāts, jo biju redzējis dzīvu Picatliartes, bet vienlaikus mani apbēdināja apziņa, ka mums nav nekādu cerību iegūt mazu|us. Skaidrs, ka tad nebija nekādās jēgas ilgāk kavēties Ešobi, tādēļ nolēmu nākamajā dienā doties at­pakaļ uz Mamfi un, ejot cauri mežam, šo to savākt mūsu dzīvnieku kolekcijai. Viens no labākajiem veidiem, kā Kamerūnā vākt dzīvniekus, ir izsvēpēt cauros kokus, un mūsu ceļā uz Ešobi biju ievērojis vairākus lielus kokus ar dobumiem, kurus šķita vērts pārmeklēt.

Nākamajā rīta paša agruma savācām savas manti­ņas un aizsūtījām nesējus ar tām pa priekšu. Tad mēs ar Bobu Eliasa un vēl trīs Ešobi mednieku pavadībā sekojām viņiem lēnākā gaitā.

Pirmo koku atradām, kad bijām nogājuši pa mežu trīs jūdzes, un tas atradās paša Ešobi ceļa malā. Pus­otra simta pēdu augsts, un lielākā daļa stumbra caura kā taure. Izsvēpēt cauru koku ir īsta māksla. Tas ir ilgs un reizēm visai komplicēts process. Pirms ķeras pie grūtā darba, jācenšas, ja vien iespējams, uzzināt, vai dobumā vispār atrodas kaut kas tāds, ko būtu vērts izsvēpēt. Ja kokam ir liels dobums stumbra apakšā, kā tas parasti arī mēdz būt, tad tas ir visai vienkārši. Jāiebāž tikai galva dobumā un jāpalūdz, lai kāds pa­dauza ar kūju pa stumbru. Ja tur ir kāda dzīva radība, jūs izdzirdēsiet nemierīgu rosīšanos, kad klaudziena troksnis būs apklusis. Un, pat ja jūs nedzirdēsiet dzīv­nieku kustamies, par ta klātbūtni liecinās satrunējuša koka putekļi, kas strūklām birs lejup pa cauro stumbru. Ja noskaidrots, ka stumbra iekšienē kāds mitinās, nā­kamais darbs ir paņemt tālskati un vērīgi izpētīt stumbra augšdaļu, lai konstatētu visas iespējamās iz­ejas, kuras tad jāaizklāj ar tīkliem. Kad arī tas pa­veikts, vienam cilvēkam jāuzrāpjas augšā kokā, lai sa­vāktu dzīvniekus, kas sapīsies tīklos, jo dobuma apak­šējās izejas būs aizsprostotas. Tad jāsakur uguns, un tā ir operācijas viskomplicētākā daļa, jo šādi koku do­bumi ir sausi kā labi izkaltuši skali, tātad, ja vien ne­būsiet pietiekami piesardzīgs, viss' koks aizdegsies kā lāpa. Vispirms jāsakur maza liesmiņa no sausiem za­riņiem, sūnām un lapām un, kad tā labi iedegusies, pa­kāpeniski jāuzsedz krietni daudz zaļu lapu, lai uguns­kurs neliesmotu, bet gruzdētu un no tā paceltos kodīgi dūmi, kas vīsies augšup pa koka dobumu kā pa īstu skursteni. Un tad nu var notikt viss kas, un parasti arī notiek, jo šādos cauros kokos bieži vien majo ļoti dažādi iemītnieki, sākot ar spļaujošajām kobrām un beidzot ar civetu kaķiem, sākot ar sikspārņiem un bei­dzot ar milzu gliemežiem; pusi burvības un satrau­kuma šādā svēpēšanas piedzīvojumā sagadā tas, ka ne­kad nav zināms, kas no turienes vispirms līdīs ārā.

Pirmais koks, kuru mēs izdūmojām, nekādus lielos panākumus nedeva. Mūsu vienīgais guvums bija pāris sikspārņu ar sevišķi ērmīgām sejiņām, trīs milzu tūk- stoškāji, kas izskatījās pēc Frankfurtes desiņām, kurām apakšā piestiprinātas neskaitāmas kājiņas, un maza, pelēka gulētājpele, kas iekoda vienam no medniekiem īkšķī un aizmuka. Tādēļ mēs savācām tīklus, apdzē­sām ugunskuru un devāmies tālāk. Nākamais caurais koks bija krietni augstāks un ļoti resns. Stumbra pa­matnē bija baznīcas durvīm līdzīgs caurums, un četri no mums varēja ērti nostāties tumšajā koka dobuma. Kad lūkojāmies augšup stumbra izdobtajā iekšienē, ka­mēr ārpusē kāds dauzīja pa koku ar mačeti, izdzirdām augšā klusas, švīkstošas skaņas un sejas un acis mums pieputēja ar satrunējuša koka smelkmi. Acīmredzot do­bumos kaut kas atradās. Mūsu galvenā problēma tagad bija uzdabūt vienu mednieku koka galotnē, lai tas aiz­segtu izejas caurumus; koka stumbrs sniedzās apmē­ram simt divdesmit pēdu augstu un bija gluds un lī­dzens kā pastaigu spieķis. Sastiprinājām visas trīs virvju kāpnes kopā un vienā galā tām piesējām stipru, vieglu virvi. Tad, iesējuši virvē atsvaru, sviedām to augšup zaru vainagā, kamēr mums sāka sāpēt rokas; beidzot tas pārkrita pār kadu zaru un mēs varējam kāpnes uz­vilkt gar koku augšā un nostiprināt. Kad nu visām izejām bija aizvilkti priekšā tīkli, mēs iekūrām uguni stumbra pakājē un gaidījām rezultātus.

Parasti ir jāgaida minūtes četras piecas, līdz dūmi izklīst pa visu dobumu un sākas reakcija, taču šoreiz rezultāts sekoja gandrīz vai tai pašā mirklī. Pirmie pa- radījās pretīga izskata radījumi, ko dēvē par plaka­najiem skorpioniem. Kopā ar garajām, tievajām kājām tie ir apmēram zupas šķīvja lielumā un izskatās kā drausmīgi zirnekļi, kuriem pārbraucis pāri ceļa tvaika veltnis un sapresējis tos papīra plānumā. šī īpašība dod tiem iespēju atbaidošā kārtā ložņāt pa visšaurā­kajām spraugām, kas nav pieejamas nevienam citam dzīvniekam. Turklāt skorpioni slīd pa koka virsmu kā pa ledu gandrīz neticamā ātrumā. Tieši šis ātrums, kustēšanās bez mazākās skaņas un piedevām vēl ne­skaitāmo tievo kāju mudžeklis padara plakanos skor­pionus tik pretīgus un liek cilvēkam instinktīvi atrau­ties, kaut arī zināms, ka tie ir gluži nekaitīgi. Es stā­vēju, pret koku atspiedies, un, kad pirmais skorpions, kā uz burvja mājienu izlīdis no kādas spraugas, sāka rāpot pa manu kailo rokas delmu, man, maigi izsako­ties, dūša saskrēja papēžos.

Tikko biju paspējis no pārdzīvotā atjēgties, kad ba­riem sāka līst ārā pārējie dobuma iemītnieki. Pieci resni, pelēki sikspārņi ieskrēja tīklos un palika tur ka­rājamies, mežonīgi plivinādami spārnus un trakās dus­mās vaibstīdamies. Tiem tūliņ pievienojās divas zaļas meža vāveres ar dzeltenbrūniem lokiem ap acīm; tās nikni urkšķēja, ķepurodamās pa tīklu, kamēr mēs no­pūlējāmies dzīvnieciņus izvilkt no turienes piesardzīgi, lai tie mūs nesakostu. Vāverēm sekoja sešas pelēkas gulētājpeles, divas lielas, zaļganas žurkas ar oranž- krāsas purnu un dibenu, kā arī slaida, zaļa koku čūska ar milzīgām acīm, kura, izskatīdamās mazliet apvai­nota, bez pūlēm izslīdēja caur tīkla aci un nozuda pa­mežā, pirms kāds no mums vispār paguva iedomāties, kā to notvert. Sākās neiedomājama kņada un troksnis: afrikāņi šaudījās dūmu mutuļos, skanēja komandklie- dzieni, kurus neviens ij nedomāja ievērot, sakostie spalgi brēca, mēs kāpām cits citam uz kājām un vici­nājām mačetes, ne druskas nedomādami par savu vai citu drošību. Mednieks, kas atradās koka galotnē, arī uzjautrinājās kā mācēdams, spiedza un klaigāja, un lēkāja pa zariem tādā ekstāzē, ka man likās: kuru katru mirkli viņš nogāzīsies zemē. Asaras mums plūda strau­mēm, bijām aizrijušies dūmos, bet mūsu maisi pildījās ar dzīvo kravu, kas ķepurojās, locījās un lēkāja.

Beidzot pēdējais koka iemītnieks bija izlīdis dienas gaismā, dūmi izklīduši un mēs varējām uzpīpēt un ap­skatīt cits cita cīņā gūtos ievainojumus. Kamēr darbo­jāmies ar to, mednieks no koka galotnes nolaida garās virvēs divus maisus, pirms pašam atgriezties zemes

virsū. Es uzmanīgi paņēmu maisus, nezinādams, kas tajos atrodas, un vaicāju medniekam:

Kas tev ir šajā maisā?

— Zvēri, masa, —, viņš saprātīgi atbildēja.

To es zinu, ka zvēri, bet kādus zvērus tu esi no­ķēris?

Ē! Es nezināt, kā masa tos saukt. Tads kā žurka, bet ar spārniem. Tur iekšā ir viens zvērs ar lielām, lielām acīm, ser, kā cilvēkam.

Mani pēkšņi pārņēma liels satraukums.

Vai tas izskatās kā žurka vai kā pērtiķis? — es saucu uz augšu.

Kā pērtiķis, ser.

Kas tas tāds var būt? — Bobs ieinteresēts vaicāja, kad es sāku raisīt vaļā auklu, ar kuru maiss bija aizsiets.

Nezinu droši teikt, bet man šķiet, ka tas ir buš- bēbijs … Ja nu tiešām, tad tas var būt tikai viens no diviem paveidiem, bet abi ir liels retums.

Pēc ārkārtīgiem pūliņiem es atraisīju auklu maisa augšgalā un piesardzīgi to pavēru. No maisa man rau­dzījās pretī jauka, maza, pelēka sejiņa ar vēdekļa veidā atpakaļ atšautām ausīm un divām milzīgām, zeltainām acīm, kas uzlūkoja mani tādā izbīlī, ar kādu varētu skatīties padzīvojusi Jaunava, kas pēkšņi savas vannas istabas skapī atklājusi vīrieti. Mazajam radījumam bija garas, cilvēka rokām līdzīgas roķelītes ar slai­diem, kaulainiem pirkstiem. Katram pirkstiņam, izņe­mot rādītājpirkstu, galā bija mazs, plakans na­dziņš, kas izskatījās kā tikko rūpīgi manikirēts, bet rādītājpirkstam bija garš, līks zvēra nags, kurš nepavisam nepie­derējās pie tādas mazas cilvēka rociņas.

— Kas tas ir? —Bobs čukstus godbijīgi vai­cāja, redzēdams, ka es ar svētlaimīgu ģīmi no­raugos uz mazo radī­jumu.

Tas, — es jūsmīgi atteicu, — ir dzīvnieks, kuru esmu pūlējies saķert ik reizi, kad ierados Kamerūnā. Euoticus elegantulus jeb, kā tas plašāk pazīstams, adatnagainais lemurs, jeb bušbēbijs. Tie ir ārkārtīgi reti dzīvnieki, un, ja mums izdosies šo aizvest uz Angliju, tas būs pirmais eksemplārs Eiropā.

Velns parāvis! — Bobs piedienīgā pārsteigumā iesaucās.

Parādīju mazo zvēriņu Eliāsam.

Tu šito zvēru pazīsti, Eliās?

Jā, ser, es pazīt.

Sādu zvēriņu man ļoti vajag. Ja tu sadabūsi vēl kādu, es tev par katru maksāšu mārciņu. Dzirdēji?

Dzirdēju, ser. Bet masa zin, ka šitie zvēriņi nākt ārā tikai naktī. Sitos zvēriņus medīt vajag ar mednieka lukturi.

Labi, bet tu pasaki visiem medniekiem Ešobi, ka es par katru tadu zvērinu maksāju mārciņu, saprati?

Ja, ser. Es pateikt.

Un tagad, — sacīju Bobam, rūpīgi siedams ciet maisu, kura atradas dārgais guvums, — iesim labi žigli atpakaļ uz Mamfi un ievietosim mazo pieklājīgā krātiņā, kur varēsim to labi apskatīt.

Sasaiņojām savas mantas un straujā solī devāmies pa mežu uz Mamfi, tomēr diezgan bieži apstādamies, lai pavērtu maisu un pārliecinātos, vai dārgajam retu­mam pietiek gaisa un vai kāds drausmīgs juju nav to aizbūris prom. Mamfi sasniedzām īsi pirms pusdien­laika un drāzāmies iekšā maja, saukdami Džekiju un Sofiju, lai nāk apskatīt mūsu ieguvumu. Uzmanīgi at­vēru somu, un Euoticus pastiepa ārā galviņu, noskatī­dams mūs visus pēc kārtas ar savām milzīgajām, spo­žajām acīm.

Ai, cik tas jauksi - iesaucās Džekija.

Vai nav burvīgs?! — piebalsoja Sofija.

Jā, — es lepni paskaidroju, — tas ir . . .

Kā mēs viņu nosauksim? — jautāja Džekija.

Mums jāizdomā viņam piemērots vārds, — teica Sofija.

Tas ir ārkārtīgi rets … — es atsāku.

Kā būtu — Burbulītis? — Sofija ierosināja.

Nē, viņš nemaz neizskatās pēc Burbuļa, — Dže­kija noteica, zvēriņu kritiski aplūkodama.

Tas ir Euoticus . . .

Varbūt par Sapnīti?

Līdz šim vēl neviens nav tādu aizvedis …

Nē, Sapnltis ari neder.

Nevienā Eiropas zooloģiskajā dārzā vēl . . .

Bet ja nu par Pūciņu? — Sofija nerimās.

Es sāku trīcēt.

— Ja jau nu jums viņš kaut kā jānosauc, sauciet par Bolaci, — es sacīju.

Jā, jā! — Džekija piekrita. — Tas viņam piederas.

Labi, — es noteicu, — priecājos, ka esat beidzot to nokristījušas. Vai nevarētu dabūt kādu krātiņu?

Protams, krātiņš mums ir, — Džekija sacīja. — Par to neraizējies.

Ielaidām dzīvnieciņu krātiņā, kur tas pieplaka pie grīdas un neslēptās šausmās vērās uz mums.

Nu, vai viņš nav jauks? — Džekija atkārtoja.

Tāda lellīte, — vāvuļoja Sofija.

Es nopūtos. Redzēju, ka, par spīti visiem maniem pūliņiem, tiklab mana sieva, kā sekretāre mūžīgi mū­žam tūliņ sāks nejēdzīgi salkani čivināt, līdzko ierau­dzīs kaut ko pūkainu.

Labi, — es rezignēti noteicu, — jūs droši vien gribēsiet pabarot savu lellīti? Bet jūsu otrs lellītis pa to laiku ies istabiņā un iekamps malciņu džiniņa.