Zvērudārzs manā bagāžā

ASTOTA NODAĻA ZOOLOĢISKAIS DĀRZS PILSĒTAS NOMALĒ

Atklātne

Jā, ved vien dzīvniekus šurp. Nezinu, ko teiks kaimiņi, bet vienalga. Māte ļoti grib redzēt šimpanzes, ceru, ka tu tos pārvedīsi sveikus un veselus. Uz drīzu redzēšanos. Mīļi sveicieni no mums visiem.

Margo

Lielākā daļa šīs Bornmutas nomales ielas iedzīvo­tāju ar lepnumu noraudzījās uz saviem dārziem, lai gan ikviens dārzs bija gluži tāds pats kā kaimiņam. Protams, bija jau arī nelielas atšķirības: dažiem labāk patika puķuzirņi, dažiem atraitnītes, cits deva priekš­roku hiacintēm, cits lupīnai, — bet pamatu pamatos dārzi bija vienādi. Vienīgi palūkojoties manas māsas dārzā, katrs būtu bijis spiests atzīt, ka šis dārzs izska­tās krietni neparastāks. Vienā stūrī atradās liela no­jume, no kuras dīvainā korī allaž skanēja spiedzieni, svilpieni, ņurdieni un rēcieni. Visā nojumes garumā stiepās krātiņu rinda, caur režģiem varēja redzēt ēr­gļus, lijas, pūces un vanagus. Līdzās putnu būriem atradās šimpanzes Minnijas lielais krātiņš. Laukumā, kur reiz bija zaļojis maurs, garās virvēs piesieti, plo­sījās un rotaļājās četrpadsmit pērtiķi, bet garāžā kurk­stēja vardes, aizsmakuši klaigāja turako un vāveres skaļi knaukšķināja riekstu čaulas. Satriektie, izbiedētie kaimiņi no rīta līdz vakaram drebēdami stāvēja aiz saviem mežģīņu aizkariem un vēroja, kā mana māsa, māte, Sofija, Džekija un es staigājam šurp un turp pa dārza atliekām, nesdami mazus trauciņus ar pienu, maizi, šķīvjus ar sasmalcinātiem augļiem vai — vēl ļaunāk — lielus jēlas gaļas gabalus un beigtas žurkas. Kaimiņiem likās, ka mēs kaut kā negodīgi izmantojam viņu lēnprātību. Ja mūsu sētā būtu ķērcis gailis vai vaukšķējis suns, vai arī mūsu kaķene būtu apbērnoju- sies viņu krāšņākajā puķu dobē, to viņi tomēr būtu kaut kā pārdzīvojuši. Bet pēkšņi ierīkot viņiem pašā degun­galā īstu, turklāt diezgan prāvu, zvērudārzu bija kaut kas tik nepieredzēts un satraucošs, ka viņi palika bez valodas, un pagāja krietns laiks, iekams viņi spēja sa­koncentrēt spēkus un sākt sūdzību akciju.

Starplaikā biju sācis meklēt vietu zooloģiskajam dārzam, kur varētu apmesties ar saviem dzīvniekiem. Man šķita, ka visvienkāršākais ceļš ir doties pie vietē­jās municipalitātes. Tur paskaidrot, ka esmu savācis materiālu jaukam, mazam zooloģiskajam dārzam, un lūgt, lai man atļauj nomāt vai nopirkt piemērotu teri­toriju. Savā vientiesībā biju pārliecināts: ja jau dzīv­nieki sagādāti, varas iestādes ar prieku man palīdzēs. Viņiem taču tas neko nemaksās, un pilsētā tomēr būs radies kaut kas ievērojams. Taču varas iestādes bija citās domās. Bornmuta ir ļoti konservatīva pilsēta. Tur nekad nebija bijis zooloģiskā dārza, un tā nu arī neviens nespēja iedomāties, kādēļ tagad vajadzētu to ierīkot. Tādas bija pilsētas tēvu domas par progresu. Pirmkārt, viņi sacīja, dzīvnieki mēdzot būt bīstami; otrkārt, viņi atrunājās, dzīvnieki nelabi ožot; un vis­pēdīgi, drudžaini meklēdami vēl kādu aizbildinājumu, viņi apgalvoja, ka pilsētai nemaz neesot lieka zemes gabala.

Kļuvu mazliet nervozs. Vispār nekad neesmu juties labi, sastopoties ar iestāžu krāšņo neloģiskumu. Bet, piedzīvodams tik noraidošu nostāju, sāku nopietni uz­traukties. Dzīvnieki kvernēja piemājas dārzā, ēda kā jau daždien zvēri, un man ik nedēļu vajadzēja izdot briesmīgi daudz naudas par gaļu un augļiem. Kaimiņi, tagad beidzot nopietni apskaitušies par to, ka esam tik traki sajaukuši viņu ierasto dzīvi, bombardēja vietējās veselības aizsardzības iestādes ar sūdzībām, tā- ka na­baga inspektors bija spiests divreiz nedēļā mūs apmek­lēt, vienalga, vai pats to gribēja vai ne. Fakts, ka viņš nespēja atrast^eko tādu, kas noderētu par pamatu kai­miņu nemitīgajām sūdzībām, neko nenozīmēja: ja sū­dzība bija saņemta, viņam vajadzēja nākt un to pār­baudīt. Mēs nabaga cilvēku allaž pacienājām ar tasi tējas, un ar laiku viņam daži dzīvnieki tik ļoti iepati­kās, ka viņš, nākdams pie mums, sāka ņemt līdzi savu mazo meitiņu, lai zvērus parādītu ari viņai. Taču vis­vairāk mani uztrauca ziemas tuvošanās, jo nebija ko cerēt, ka dzīvnieki pārcietīs ziemas aukstumu neap­kurināmajā nojumē. Tad Džekijai radās lieliska ideja.

— Kādēļ nepiedāvāt dzīvniekus kādam pilsētas lielā­kajam veikalam Ziemsvētku ekspozīcijai? — viņa teica.

Apzvanīju visus pilsētas lielos veikalus. Man atbil­dēja ļoti laipni, taču palīdzēt neviens nevarēja: vei­kaliem gluži vienkārši nebija telpu, kur dzīvniekus pa­rādīt, pat ja īpašnieki to vēlētos. Tad piezvanīju uz pē­dējo numuru savā sarakstā — uz lielo tirdzniecības centru, kas piederēja Dž. Dž. Allenam. Biju gaužām priecīgs, kad mans priekšlikums viņus ieinteresēja un viņi uzaicināja mani uz pārrunām. Tā radās «Darela zvērnīca».

Pagraba stāvā izbrīvēja plašu telpu, kur izbūvēja ietilpīgus krātiņus, sienas izrotāja ar gaumīgām fres­kām, kas attēloja tropu lapaugu biezokņus, un dzīv­niekus no mikluma un aukstuma, kas jau valdīja ārā, pārcēla lieliskā mājoklī ar spožu elektrisko apgaismo­jumu un pastāvīgu temperatūru. Ienākumi par dzīv­nieku apskati tik tikko sedza izdevumus par barību, taču dzīvnieki nu mitinājās ērtos krātiņos un siltumā, turklāt bija labi paēduši, un tas viss man nemaksāja

neko. Noveljs šīs rūpes no pleciem, varēju enerģiskāk pievērsties sava zooloģiska dārza meklēšanai.

Būtu pārāk apnicīgi iedziļināties šā perioda bēdīga­jos piedzīvojumos vai arī sastādīt to pilsētas mēru, padomnieku, parku superintendantu un sanitāro iestāžu vadītāju katalogu, ar kuriem šajā laikā tikos un disku­tēju. Pietiks, ja teikšu, ka brīžiem man vai galva plīsa pušu, pūloties iestāstīt pēc izskata inteliģentam cilvē­kam, ka zooloģiskais dārzs ikvienā pilsēta būs labāka atrakcija nekā jebkas cits. Spriežot pēc manu sarunas biedru reakcijas, varēja domāt, ka gribu nolikt kādā pilsētas laukumā atombumbu.

Pa to laiku dzīvnieki, nenojauzdami savu likteni ka­rājamies mata galā, darīja visu iespējamo, lai mums nebūtu garlaicīgi. Pienāca, piemēram, diena, kad mūsu babuīnu pērtiķiene Džordžīna bija nolēmusi, ka viņai Dž. Dž. Allena pagrabstāvā vairs nav ko redzēt un viņa labprāt apskatītu Bornmutu mazliet plašākā as- ^ pektā. Par laimi, tas notika svētdienas rītā, kad uni­versālveikalā neviena nebija. Bīstos pat iedomāties, kas būtu noticis citos apstākļos.

Es patlaban omulīgi dzēru tēju pirms došanās uz veikalu, lai apkoptu un pabarotu dzīvniekus, kad iezva­nījās telefons. Neko ļaunu nenojauzdams, pacēlu klau­suli.

Vai misters Darels? — jautāja dobja, drūma balss.

— Jā, klausos.

Šeit runā policija, ser. Viens no jūsu pērtiķiem iz­sprucis laukā, un es domāju, ka būs labāk, ja paziņošu par to jums.

Žēlīgais dievs, kurš tas ir? — es jautāju.

Tiešām nezinu, ser. Tāds liels un brūns. Bet izska­tās stipri negants, tādēļ es domāju, ka jāpaziņo jums.

Labi, ļoti pateicos. Kur viņš atrodas?

Patlaban vienā no skatlogiem. Bet man liekas, ilgi viņš tur nepaliks. Varbūt viņš kož, ser?

Tas ir iespējams. Neejiet tam tuvumā. Es tūliņ ieradīšos, — es sacīju un sviešus nosviedu klausuli.

Sadabūju taksometru, un mēs drāzāmies uz pilsētas centru, neievērodami nekādus ātruma aizliegumus. Es pieņēmu, ka šajā brīdī arī mēs zināmā mēra esam po­licijas dienestā.

Jau norēķinādamies ar šoferi, es ieraudzīju haosu, kāds valdīja vienā no Allena veikala lielajiem skatlo­giem. Logā apskatei bija rūpīgi izkārtoti vairāki gu­ļamistabas garnitūras priekšmeti. Tur atradās plata uz­klāta gulta, augsta guļamistabas stāvlampa, bet zeme dekoratīvi bija izklātas vairākas dūnu segas. Vismaz jādomā, ka tā viss bija tad, kad dekorators pabeidza savu darbu. Tagad izskatījās, it kā tur pāri būtu bra- zusies viesuļvētra. Lampa bija apgāzta un izdedzi-

nājusi lielu caurumu vienā dūnu segā, gultas drēbes norautas zemē, bet spilveni un palagi izrotāti ar glī­tiem pēdu nospiedumu ornamentiem. Džordžīna sēdēja gultā, priecīgi šūpojās uz atsperu matrača un rādīja drausmīgas grimases sašutušu baznīcēnu pulkam, kas drūzmējās uz ietves pie loga. Iegāju veikalā un ierau­dzīju lielas frotē dvieļu kaudzes aizsegā guļam divus milzīga auguma policistus.

A! — viens no viņiem atvieglots iesaucās. — Jūs esat klāt, ser. Mēs negribējām sākt viņu gūstīt, jo, redzat, viņš mūs nepazīst, un mēs domājām, ka varam visu tikai 'sabojāt.

Man liekas, ka šo dzīvnieku nekas nespēj sabo­jāt, — es rūgti noteicu. — Vispār viņa nemaz nav bīs­tama, bet mūžam saceļ briesmīgu traci un izskatās ne­ganta … īstenībā nekā bīstama nav.

Tiešām? — policists pieklājīgi atsaucās, taču bez dziļākas pārliecības.

Lūkošu viņu notvert turpat skatlogā, bet, ja viņa nedosies rokā, tad mēģiniet jūs par abiem viņu aiz­turēt. Tikai, dieva dēļ, neielaidiet viņu porcelāna izstrā­dājumu nodaļā!

Viņa jau izskrēja cauri porcelāna nodaļai, — drūmā gandarījumā paziņoja policists.

Un sadauzīja tur kaut ko? — es vārgā balsī ap­jautājos.

Nē, ser, par laimi, ne; viņa taisnā ceļā izjoņoja cauri. Mēs abi ar Billu, protams, dzināmies pakaļ, un tādēļ viņa tur neuzkavējās.

Labi, tikai nelaidiet viņu vairs tur iekšā. Otrreiz var iziet ļaunāk.

Pa to laiku ar citu taksometru bija atbraukusi Dže­kija un mana māsa Margo, tā ka mūsu rindas bija pieaugušas līdz pieciem cilvēkiem. Man šķita, pa vi­siem mums vajadzētu spēt tikt galā ar Džordžīnu. Abiem policistiem, savai māsai un sievai liku ieņemt izdevīgas pozīcijas porcelāna izstrādājumu, nodaļas ieejas apsargāšanai, tad pats apgāju apkārt un iekāpu skatlogā, kur Džordžīna joprojām lēkāja pa sajaukto gultu, viebdama pret pūli bezkaunīgas grimases.

Džordžīna, — es sacīju klusā, mīlīgā balsī, — nāc nu šurp, nāc pie tētiņa.

Džordžīna pameta pār plecu pārsteigtu skatienu. Ka­mēr tuvojos, viņa vērīgi lūkojās man sejā un laikam nosprieda, ka mana sejas izteiksme neatbilst medaina­jai balsij. Viņa atspērās, slaidā lēcienā aizlidoja pa gaisu pāri vēl gruzdošajai dūnu segai un uzlēca uz augstas frotē dvieju kaudzes, kas veidoja loga dekorā­cijas fonu. Taču dvieļu valnis nebija konstruēts tā, lai izturētu liela babuīna svaru, kurš turklāt uzlēcis uz tā straujā skrējienā, — kaudze tai pašā mirklī sabruka, un Džordžīna novēlās zemē kopā ar veselu kaskādi raibu dvie|u. Viņa ārdījās kā negudra, lai tiktu no tiem ārā, un tiešām tika arī — tajā brīdī, kad es metos klāt, lai viņu notvertu. Histēriski ieķērkusies, viņa no skatloga iedrāzās veikala telpās. Es atgrūdu pie malas dvieļus un §ekoju viņai. Māsas griezīgais spiedziens man pa­vēstīja, kur Džordžīna patlaban atrodas; mana māsa mēdz sevišķi kritiskos brīžos iegaudoties gandrīz kā lokomotīve. Džordžīna bija aizšmaukusi viņai garām un tagad tupēja uz kādas letes, vērodama mūs mirdzo­šām acīm un lieliski uzjautrinādamās par jauno ro­taļu. Drūmā apņēmībā tuvojāmies tai vienotiem spē­kiem. Letes galā karājās pie griestiem piestiprināts Ziemsvētku rotājums, kas sastāvēja no akmeņozolu za­riem, eņģeļmatiem un kartona zvaigznītēm. Dekoratī­vais veidojums mazliet atgādināja lustru, taču Džor- džīnai tās šķita lieliskas šūpoles. Viņa aizskrēja līdz letes galam un, tikko mēs pienācām tuvāk, palēcās un satvēra dekorāciju. Skats bija tāds kā Ferbenksa agrī­najās filmās. Dekorācija, protams, acumirklī izjuka, un Džordžīna novēlās zemē, bet tūliņ bija atkal kājās un aizauļoja ar eņģeļmatu šķipsnu aiz vienas auss.

Veselu pusstundu mēs lēkšojām pa tukšo veikalu šurp un turp, bet Džordžīna visu laiku bija mums par soļa tiesu priekšā. Rakstāmlietu nodaļā viņa nogāza milzīgu kantorgrāmatu kaudzi, tad uz mirkli piestāja, lai pārbaudītu, vai krāsainās, mežģīņainās papīra sal­vetes gadījumā nav ēdamas, un atstāja lielu dekoratīvu peļķi galveno kāpņu pakājē. Beidzot, kad policisti jau sāka aizkusumā elst un es zaudēju pēdējās cerības, ka mēs nelietīgo dzīvnieku jel kad notversim, Džordžīna pārrēķinājās. Slaidiem lēcieniem auļodama mums pa priekšu, viņa sasniedza vietu, kas viņai šķita lielisks slēpnis — stāvus sastatītus linoleja rituļus. Viņa me­tās garām aiz tiem un ieskrēja slazdā, jo rituļi bija sastatīti blīvi cits pie cita, izveidojot iekšpusē tukšu četrstūri, tātad lamatas ar trim sienām bez atkāpšanās ceļa. Mēs aši nobloķējām slazda ieeju. Drūmu vaigu tuvojos Džordžīnai, kura bija aptupusies un, neganti spiegdama, lūdzās žēlastību. Kad izstiepu roku, lai pērti­ķiem satvertu, viņa pieplaka un gribēja izsprukt man pa rokas apakšu; cirzdamies apkārt, lai noslēgtu viņai ceļu, uzgrūdos virsū masīvam linoleja ritulim. Tas sašūpojās un, iekams paguvu to noturēt, kā gigantiska gumijas runga iezvēla vienam no policistiem tieši pa ķiveri. Nabaga cilvēks pastreipuļoja dažus soļus atpakaļ, bet Džordžīna pameta skatienu man sejā un nolēma, ka pienācis brīdis meklēt policijas aizsardzību. Viņa pie­steidzās pie streipuļojošā policista, cieši apskāva abām rokām viņa kājas un spiedza, lūkodamās pār plecu uz mani. Es metos uz priekšu, sagrābu Džordžīnu aiz spalvainajiem lieliem un skausta un atrāvu nost no policista kājām.

Žēlīgais dievs! — policists dziļā atvieglojumā iesaucās. — Man likās, ka viņa tūliņ mani saplosīs ga­balu gabalos.

Kur nu, viņa nebūtu jums kodusi, — es centos pārkliegt Džordžīnas aizsmakušos ķērcienus. •— Viņa pie jums meklēja glābiņu no manis.

Žēlīgais dievs! — policists vēlreiz noteica. — Bi­jis kā būdams, labi, ka tas nu ir beidzies.

Iesprostojām Džordžīnu atpakaļ krātiņā, pateicāmies policistiem, sakārtojām telpas, apkopām un pabarojām dzīvniekus un devāmies uz mājām, lai baudītu pelnītu atpūtu. Un tomēr visu atlikušo dienas daļu es vai lēcu stāvu gaisā, tiklīdz iezvanījās telefons.

Otrs dzīvnieks, kas mums neļāva iegrimt apātijā, protams, bija šimpanze Čamlijs Sindžens. Vispirms viņš, tikko ierīkojies uz palikšanu dzīvojamā mājā un pilnīgi iekarojis manas mātes un māsas sirdi, stipri saaukstējās, un slimība ātri vien izvērtās par bronhītu. Atveseļojies no tā, Čamlijs tomēr joprojām bija diezgan vārīgs, un es nolēmu, ka vismaz pirmajā ziemā viņš būs jāģērbj, lai nesaltu. Dzīvodams pie mums mājās, viņš jau pirms tam bija valkājis plastikāta biksītes un papīra autiņus, tādēļ drēbes viņam nelikās nekas ne­parasts.

Tiklīdz biju to izdomājis, māte sajūsmā mirdzošām acīm ar lielu skubu ķērās pie darba, adāmās adatas zi­bēt zibēja, un īstā rekordlaikā viņa apgādāja pērtiķēnu ar dažādām fantastiskos rakstos izadītām vilnas bik­sītēm un jaciņām viskošākajās krāsās. Un Čamlijs Sindžens, ik dienu citā uzvalkā tērpts, gozējās uz dzīvoja­mās istabas palodzes, vienaldzīgi grauzdams ābolu un nelikdamies ne zinis par apkartējo māju bērniem, kas bariem vien drūzmējās pie mūsu dārza vārtiņiem un noraudzījās viņā kā apburti.

Ļoti interesanti man bija vērot cilvēku attieksmi pret Čamliju. Bērni, piemēram, saskatīja viņā tikai dzīv­nieku, kas ir apbrīnojami līdzīgs cilvēkam un māk vi­ņus smīdināt. Bīstos, ka pieaugušajiem, kas viņu re­dzēja, nebija tik pareizas izpratnes. Ne vienu reizi vien pēc izskata gluži inteliģenti cilvēki man apvaicājās, vai šimpanzes runāt arī protot. Es arvien mēdzu atbildēt, ka šimpanzēm, protams, ir pašiem sava valoda, gan ļoti nepilnīga. Tomēr jautātāju īstā doma bija šāda: vai viņš prot runāt kā cilvēks, vai ar viņu iespējams dis­kutēt par politisko stāvokli, auksto karu vai citu tam­līdzīgu interesantu tematu?

Taču visdīvaināko jautājumu, kāds man jel kad uz­dots par Čamliju, izteica kāda pusmūža sieviete pil­sētas golfa laukumā. Jaukās dienās mēdzu aizvest Čamliju uz turieni un ļāvu viņam kāpelēt pa priedēm, bet pats sēdēju zem koka rakstīdams vai lasīdams. To­dien Čamlijs bija savu pusstundu draiskojies zaros man virs galvas, tad apnicis, nokāpis lejā un, iesēdies man klēpī, mēģināja izdibināt, vai izdosies panākt, lai es viņu pakutinu. Tieši šajā brīdī no irbuleņu krūmiem iz­nāca dīvainā sieviete; ieraudzījusi mani un Čamliju, viņa apstājās kā zemē ieaugusi un nenovērsa no mums acis. Taču viņa neizrādīja pārsteigumu, kādu parasti izrādīja citi cilvēki, ieraudzīdami golfa laukumā fan­tastiski izrakstītā puloverā tērptu šimpanzi. Sieviete pienāca tuvāk un ļoti cieši skatījās uz Čamliju, kas sēdēja man klēpī. Tad viņa ieurbās ar acīm manī.

Vai viņiem ir dvēsele? — viņa noprasīja.

Nezinu, kundze, — es atbildēju. — Nevaru to droši apgalvot pat pats par sevi, tādēļ neprasiet, lai es to zinātu par šimpanzi.

— Hm, — sieviete noteica un aizsoļoja. Lūk, kādu iespaidu Čamlijs Sindžens atstāja uz cilvēkiem.

Turēt Čamliju mājās bija ļoti aizraujoši. Savas indi­vidualitātes un inteliģences dēļ viņš bija viens no vis­interesantākajiem dzīvniekiem, kādi man jebkad piede­rējuši. Visvairāk es apbrīnoju viņa atmiņu, kas bija patiesi fenomenāla.

Tajā laikā man piederēja «lambretas» markas moto­cikls ar blakusvāģi, un es nospriedu, ka varētu Čam­liju vest tālākās ekskursijās, ja vien viņš mierīgi sēdētu blakusvāģi un necenstos lēkt ārā. Pirmo reizi pavizi- nāju viņu apkārt golfa laukumam, jo gribēju redzēt, kā viņš uzvedīsies. Čamlijs sēdēja ļoti stalti» majestā­tiski vērodams apkārtni. Ja neņem vērā tieksmi liek­ties pāri blakusvāģa malai un aizskart katru velosipē­distu, kam braucām garām, viņa uzvešanās bija priekš­zīmīga. Tad aizbraucu uz tuvējo garāžu, lai uzpildītu degvielu. Čamliju apbūra garāža, bet viņš savukārt apbūra mehāniķi. Šimpanze pārliecās pāri blakusvāģa malai un ļoti uzmanīgi vēroja, kā tiek atskrūvēta ben­zīna tvertne; kad pievienoja šļūteni un sāka guldzēt benzīns, viņš izbrīnā klusi iesaucās: «U-ū-ū!»

«Lambretas» markas motocikls var nobraukt neticami daudz kilometru, patērēdams ļoti maz benzīna, un, tā kā es motociklu bieži nelietoju, mums jaunu degvielu nevajadzēja iepildīt ātrāk kā pēc nedēļām divām. Nu­pat bijām viesojušies tuvējās ūdensdzirnavās pie Čam- lija drauga dzirnavnieka. Sis jaukais cilvēks, liels Čamlija apbrīnotājs, allaž mūs pacienāja ar tēju, un mēs visi trīs sēdējām rindā uz aizsprosta, maziem malciņiem dzērām tēju, vērojām garām peldošās ūdens vistiņas un grimām pārdomās. Atgriežoties no tējas dzeršanas, pamanīju, ka motociklā palicis maz benzīna, tādēļ iegriezāmies garāžā.

Runādams ar mehāniķi, ievēroju, ka viņš pārsteigts skatās man pār plecu. Atri apsviedos apkārt, lai re­dzētu, kādas blēņas dara mans pērtiķēns. Čamlijs bija izrāpies no blakusvāģa, uzkāpis uz sēdekļa un pūlējās atskrūvēt benzīna tvertnes atveri. Tā nu tiešām ir at­miņa! Pirmkārt, viņš taču tikai vienu reizi bija redzē­jis, kā iepilda benzīnu, un kopš tā laika bija pagāju­šas divas nedēļas. Otrkārt, viņš bija iegaumējis un at- cerējas, kura no daudzajām motocikla detaļām ir īstā. Es biju ne mazāk pārsteigts kā mehāniķis.

Taču pēc kāda laika man iznāca pabrīnīties vēl vai­rāk, turklāt ne tikai par Camlija atmiņu, bet arī par viņa novērošanas spējām. Tas notika abās tajās reizēs, kad vedu viņu uz Londonu — uz televīzijas pārraidi un uz lekciju. Māsa vadīja mašīnu, Čamlijs sēdēja man klēpī un ar interesi vēroja garām slīdošās ainavas. Ap­mēram pusceļā ierosināju pieturēt un iet kaut ko

iedzert. Ja braucām kopā ar Čamliju, vajadzēja būt uzmanīgiem krodziņu izvēlē, jo ne jau visi saimnieki priecājās par šimpanzes ierašanos. Beidzot kāds kro­dziņš mums šķita pieņemams un mēs pieturējām. Mums par atvieglojumu un Čamlijam par varenu prieku, iz­rādījās, ka krodziņa saimniece ir liela dzīvnieku mīļo­tāja, un viņa un Čamlijs uzreiz viens otram iepatikās. Čamlijam atļāva paskraidīt starp galdiņiem, viņu pa­cienāja ar apelsīnu sulu un kartupeļu krekeriem, viņam pat ļāva uzlēkt uz letes un nodejot kara deju, ko viņš arī darīja, piesizdams kājas un saukdams: «-Hū… hū .. . hū!» Beigu beigās viņš ar saimnieci tā sa.irau- dzējās, ka nemaz negribēja iet projām. Ja Čamlijs butu bijis Karaliskā autokluba inspektors, viņš šim krodzi­ņam būtu piešķīris divpadsmit zvaigznītes.

Trīs mēnešus vēlāk man vajadzēja paņemt Čamliju līdzi uz lekciju Londonā. Es jau biju pilnīgi aizmirsis krodziņu, kurā viņam tik jauki klājās, jo starplaikā bi­jām apmeklējuši daudzus citus līdzīgus iestādījumus, kur viņš arī tika laipni uzņemts. Ceļā Čaml'js, kā pa­rasts, sēdēja man klēpī, bet tad pēkšņi sāka nemierīgi lēkāt. Sākumā iedomājos, ka viņš pamanījis kādu govju vai zirgu ganāmpulku, jo ļoti interesējās par šiem dzīvniekiem, taču neviena mājlopa tuvumā nere­dzēja. Čamlijs dīdījās aizvien nemierīgāk un beidzot sāka pat klusītēm ūjināt. Es vēl joprojām nesapratu, kas viņu satrauc. Taču «Ū-ū-ū» pieauga līdz spalgam kreščendo, un Čamlijs lēkāja man pa klēpi kā negudrs; tad mēs nogriezāmies ap kādu stūri un simt soļu tālāk ieraudzījām viņa iemīļoto krodziņu. Bet tas taču nozī­mēja, ka viņš atcerējies un pazinis apkārtni, pa kuru braucām, un saistījis to ar atmiņām par krodziņā pava­dītajiem jaukajiem brīžiem. Tādu domāšanas procesu nebiju ievērojis nevienam citam dzīvniekam. Mēs abi ar māsu bijām tā pārsteigti, ka labprāt pieturējām, lai kaut ko iedzertu un lai Čamlijs varētu atjaunot drau­dzību ar krodzinieci, kas arī bija ļoti priecīga, viņu at­kal ieraugot.

Mana cīņa par teritoriju zooloģiskajam dārzam tur­pinājās, taču izredzes uz panākumiem šķita kļūstam dienu no dienas mazākas. No Dž. Dž. Allena veikala menažēriju, protams, vajadzēja aizvākt, bet tad mani paglāba Peintona zooloģiskais dārzs. Ļoti laipnā kārtā man atļāva novietot dzīvniekus tur, līdz būšu atradis piemērotu vietu. Taču izredzes uz to, kā jau teicu, kļuva aizvien mazākas. Visur viens un tas pats. Katrā jaunā pasākumā, kad cilvēku palīdzība ir sevišķi nepiecie­šama, to nekad nesagaidīsi. Tiec galā pats, kā vari. Ja nu beidzot esi ko panācis, tad visi, kas līdz tam negribēja ne pirkstiņu pakustināt, sanāk barā apkārt, atzinīgi sit tev uz pleca un piedāvā savu atbalstu.

Kaut kur taču ir jābūt saprātīgai pilsētas val­dei, — Džekija sacīja kādu vakaru, kad mēs kvernējām pie Britānijas salu kartes.

Šaubos, — es drūmi atteicu. — Un šaubos arī par to, vai man pietiktu spēka vēlreiz uzsākt cīņu ar mē­riem un pilsētas valdes ierēdņiem. Nē, mums jāsameklē vieta un viss jāpaveic pašiem.

Bet tikpat tev vajadzēs viņu atļaujas, — Džekija iebilda. — Neaizmirsti, ka pastāv pilsētu un lauku izbū­ves plāni un tā tālāk.

Es nodrebēju.

Laikam nekas cits neatliks kā pārcelties uz kādu attālāku salu Rietumindijā vai citā tamlīdzīgā vietā, — es sacīju, — kur ļaudis ir pietiekami saprātīgi, lai ne­sarūgtinātu sev dzīvi ar šo neiedomājamo birokrātiju.

Džekija pastūma Čamliju Sindženu nost no kartes.

Ko tu teiktu par Normandijas salām? — viņa pēk­šņi iejautājās.

Ko lai par tām saku?

Tā ir iemīļota atpūtas vieta, un tur ir brīnišķīgs klimats.

Vieta jau būtu lieliska, bet mēs taču tur neviena nepazīstam, — es iebildu, — un tādās reizēs nepiecie­šams cilvēks, kas palīdz ar padomu.

Jā, — Džekija vilcinādamās atteica, — laikam jau tev taisnība. »

Ar skumju prātu (jo doma par zooloģiskā dārza ierī­košanu uz salas man šķita ļoti pievilcīga) šķīrāmies no ieceres par Normandijas salām. Tikai dažas nedēļas vē­lāk, kad biju Londonā un apspriedu savu projektu ar Rūpertu Hārtu-Deivisu, atspīdēja mazs cerības stariņš. Atzinos Rūpertam, ka izredzes uz sava zooloģiskā dārza nodibināšanu ir pagalam niecīgas un es jau bez­maz taisos no visa atteikties. Ieminējos, ka esam do­mājuši arī par Normandijas salām, tikai tur mums nav neviena cilvēka, kas varētu palīdzēt. Rūperts, to dzirdē­dams, sarosījās kā burvju mākslinieks, kas grasās pa­rādīt jaunu triku, un sacīja, ka viņam esot ļoti labi paziņas Normandijas salās (ja vien viņa palīdzība būtu vēlama) un to vidū cilvēks, kas salās nodzīvojis visu mūžu un labprāt nākšot mums talkā. Sis vīrs bija majors Freizers, un es viņam piezvanīju tai pašā va­karā. Freizers nebūt nešķita izbrīnījies, ka gluži svešs cilvēks zvana viņam un lūdz padomu, kā nodibināt zoo­loģisko dārzu, tādēļ viņš man tūliņ iepatikās. Viņš ieteica, lai mēs ar Džekiju atlidojot uz Džersiju, viņš mūs izvadāšot pa salu un sniegšot mums visu iespējamo informāciju. Tā arī nolēmām.

Aizlidojām uz Džersiju. No lidmašīnas sala izskatī­jās kā rotaļu zemes kontinents, kā koši zilas jūras vidū iemesta lupatu sega, izraibināta ar maziem tīrumiņiem. Skaisti izrobotajā klinšainajā krastā šur tur iegūla gludas pludmales joslas, pret kurām šļācās viļņu putas. Kad izkāpām no lidmašīnas, gaiss šķita siltāks un saule spožāka. Jutu, ka arī man prāts kļūst možāks.

Automobiļu stāvvietā mūs sagaidīja Hjū Freizers. Viņš bija gara auguma, slaids cilvēks, mīkstā filca platmale uzmaukta tik dziļi uz pieres, ka tās šaurā maliņa bezmaz balstījās uz viņa ērgļa deguna. Zilās acis jautri dzirkstīja, kad viņš mūs iesēdināja savā mašīnā un veda prom no lidlauka. Braucām cauri salas galvaspilsētai Sentheljerai, kura man atgādināja prāvu Anglijas gadatirgu; jutos pārsteigts, ieraudzījis kādās krustcelēs satiksmes regulētāju — policistu baltā blūzē un baltā ķiverē. Tas uzreiz piešķīra apkārtnei tropu noskaņojumu. Tikuši cauri pilsētai, tālāk braucām pa šauru ceļu starp stāvām kraujām, tā ka koku zari līka pāri ceļam, izveidojot zaļu tuneli. Apkārtējā ainava ar sarkano zemi un zaļo zāli man atgādināja Devonu, tikai viss bija daudz mazāks — sīki tīrumiņi, šauras, kokiem aizaugušas ielejas un nelielas lauku mājas, cel­tas no skaistā Džersijas granīta, kura virsma saules gaismā atstaro simt rudenīgi zeltainos toņos. Tad no­griezāmies no ceļa garā alejā, un pēkšņi mums priekšā izauga Lezogras muiža.

Muižai bija «E» burta forma, tikai bez vidējās svīt­riņas: galvenajai daļai — stateniskajai svītrai — pie­kļāvās divi spārni — «E» augšējā un apakšējā līme­niskā svītra, kas beidzās ar masīvām akmens arkām, pa kurām varēja nokļūt pagalmā. Skaistās arkas bija celtas 1660. gadā un, tāpat kā pārējās ēkas, veidotas no Džersijas brīnišķīgā granīta. Hjū ar acīm redzamu lepnumu izrādīja mums savu saimniecību — veco gra­

nīta sidra spiedi, govju kūtis, dārzu ar augsto žogu, mazo ezeriņu ar oļaino krastu, klānus un mazos strau­tiņus, kas pa tiem irdzēja. Beidzot mēs lēnām cauri skaistajām arkam atgriežamies saules pārpludinātajā pagalma.

Vai zināt, Hjū, jums te ir brīnišķīgi, — es sacīju.

Ja, te ir jauki… Man šķiet, šī ir viena no skais- takajam muižām visā salā.

Pievērsos Džekijai. — Vai šī nebūtu burvīga vieta zooloģiskajam darzam? — es ieminējos.

Būtu gan, — Džekija piekrita.

Hjū uzmeta man skatienu. — Vai jūs to domājat nopietni? — viņš vaicāja.

—- Ko nu, es, protams, pajokoju, bet šī tiešām būtu brīnišķīga vieta zooloģiskajam dārzam. Kāpēc jūs jau­tājat?

Redziet, — Hjū domīgi turpināja, — man mājas uzturēšana iznāk par dārgu, un es gribētu pārcelties uz Angliju. Vai jūs vēlētos rentēt šo muižu?

Vai es vēlētos?! — iesaucos. — Ja vien jūs man dotu iespēju.

Nāciet iekšā, mīļais draugs, aprunāsimies, — Hjū sacīja, vezdams mūs pāri pagalmam.

Tā pēc vesela gada mokpilnu cīniņu ar municipali­tātēm un citām vietējām varas iestādēm es aizlidoju uz Džersiju un stundu pēc izkāpšanas no lidmašīnas biju atradis savu zooloģisko dārzu.