Zvērudārzs manā bagāžā

TREŠA NODAĻA FONA ZVĒRI

Pēc atgriešanās no Ešobi sakrāvām smagajā mašīnā krātiņus ar jau notvertajiem dzīvniekiem un mēs ar Džekiju devāmies ceļā uz Bafutu, atstādami Bobu un Sofiju kādu laiciņu turpat Mamfē, lai viņi lūko iegūt vēl dažus miklā tropiskā meža dzīvniekus.

Ceļojums no Mamfes uz kalniem ir ilgs un nogurdi­nošs, tomēr tas mani allaž valdzinājis. Sākumā ceļš ved cauri biezajam mežam ielejā, kur atrodas Mamfe. Mūsu kravas mašīna rēkdama lauzās uz priekšu pa sarkano ceļu starp milzu kokiem, ap kuriem vijās liā­nas un citi tīteņaugi. Lapotnēs, mežonīgi klaigādami, lidinājās degunragputnu bari vai pa pāriem nefrīta krāsas turako, kuru spārni laižoties lāsmoja fuksiju sarkanumā. Uz kritušo koku stumbriem ceļa malā oran­žas, zilas un melnas ķirzakas ķīvējās ar sīkajiem zivju dzenīšiem zirnekļu, siseņu un citu gardumu dēļ, kas bija atrodami starp purpurkrāsas un baltziedu tīte­ņiem. Katrā mazā ielejiņā čaloja pa strautiņam, pār kuriem veda sagrabējuši koka tilti, un, kad tiem pāri rēkdama traucās mašīna, no krastmalu miklās zemes pacēlās spārnos veseli tauriņu mākoņi un mirkli virpu­ļoja ap dzesinātāju. Pēc pāris stundu brauciena ceļš sāka kāpt kalnā, sākumā gandrīz nemanāmi, mezdams pa mežu daudzas lielas, platas cilpas, un šur tur no zema pameža ka brīnumainas, zaļas strūklakas slējās kokveida papardes. Taču, braucot arvien augstāk kal­nos, mežs lāgiem jau atkāpās, dodams vietu savannas laukumiem, kas saulē bija izbalojuši gluži balti.

Pakāpeniski, it kā mestu nost biezu, zaļu mēteli, mežs sāka izzust un tā vietā uzradās savannas. Jaut­ras, saulē apskurbušas ķirzakas skraidīja pāri ceļam, lieli sīko žubīšu bari pacēlās no pameža un šaudījās mašīnai pa priekšu, to koši sarkanās spalvas zibēja kā dzirksteļu lietus lielā uguņošanā. Mašīna rēca un dre­bēja, no radiatora cēlās garaiņi, kad auto ar pēdējo mežonīgo piepūli uzrāpās plakankalnes korē. Mums aiz muguras palika tūkstoš zaļās nokrāsās margojošais Mamfes mežs, bet priekšā pletās savannas un kalnu grēdas simtiem jūdžu tālu — kroka aiz krokas, līdz pat dūmakā tītajam apvārsnim, zeltainas un zaļas, vietām mākoņu ēnu pāršķeltas; tālas un skaistas tās vizmoja saulē. Šoferis aizbrauca līdz plakankalnes virsotnei, tad strauji nobremzēja, tā ka gaisā sacēlās sarkanu putekļu virpulis, kas nogūla pār mums un mūsu man­tību. Viņš laimīgi pasmaidīja pār visu seju kā daždien cilvēks, kas paveicis kaut ko svarīgu.

Kādēļ mēs apstājāmies? — es apjautājos.

Es iet čurāt, — šoferis vaļsirdīgi paskaidroja un nozuda ceļmalas garajā zālē.

Mēs ar Džekiju arī izrausāmies no pārkarsušās kabī­nes un aizgājām uz mašīnas pakaļgalu aplūkot, kā jūtas mūsu dzīvnieki. Filips, kas, stalti izslējies, sēdēja uz brezenta rituļa, pagrieza pret mums putekļos gluži sarkanu nokūpējušu seju. Arī viņa platmale, ceļojuma sākumā maigi gaišpelēka, tagad bija kļuvusi koši sar­kana. Viņš skaļi nošķaudījās zaļā mutautā un, it kā vainīgs juzdamies, pavērās manī.

Ļoti daudz putekļu, ser, — viņš paziņoja, ja es gadījumā to nebūtu pamanījis. Bet, tā kā mēs ar Dže­kiju kabīnē bijām gandrīz tikpat nokūpējuši, tad man ne prātā nenāca just viņam līdzi.

Kā klājas dzīvniekiem? — es apvaicājos.

Pavisam labi, ser. Tikai tā krūmu cūka, ser, gan ir briesmīgi nikna.

Ko tad šī tev nodarījusi?

Nozaga manu spilvenu, — Filips sašutis atteica.

Paraudzījos Tikijas, melnkājainā mangusta, krātiņā.

Kliedēdama ceļojuma garlaicību, tā bija izbāzusi ķepu caur režģiem un pamazām vien iestīvējusi krātiņā mazo spilventiņu, kas piederēja pie mūsu pavāra gultas gar­nitūras. Tagad Tikija omulīgi sēdēja dūnu kupeniņā uz spilvena atliekām un izskatījās gaužām apmierināta.

Neraizējies, — es mierināju pavāru, — nopirkšu tev jaunu. Bet vai tu arī uzmani savas pārējās man­tas? Viņa var tev nozagt vēl kaut ko.

Jā, ser, uzmanu, — atteica Filips, uzmezdams drūmu skatienu spalvam aplipušajai Tikijai.

Mēs braucām tālāk pa zeltaino, zaļo un balto sa­vannu, pār mums pletās zilas debesis ar smalkām, vēja izpluinītām baltu mākoņu plēksnītēm, it ka debesīs lidotu sīkas aitu vilnas šķipsniņas. Šai ainavā viss šķita vēja rokudarbs. Lielos, pelēkos klinšu bluķus vējš bija izgrauzis un izdobis fantastiskās formās; garo zāli sagāzis veldrē kā sastingušus viļņus, sīkos kociņus pie- liecis, aplauzījis un izkropļojis. Vēja šalkas un dziesma skanēja visā apkārtnē — zālē tas klusi šņākuļoja, ma­zos kociņus brīkšķināja un raudināja, bet ap augsta­jiem, torņveidīgajiem klinšu ragiem taurēja un gaudoja kā negudrs.

Turpinājām ceļu uz Bafutu, un dienas nogalē debesis pārvērtās bālganzeltainās. Kad saule nolaidās aiz vis­tālākajām kalnu virsotnēm, visa pasaule ietinās dzedrā, zaļā mijkrēslī, un bija jau krietni tumšs, kad mūsu mašīna rēkdama iegriezās pēdējā līkumā un iebrauca Bafutas centrā, Fona rezidencē. Pa kreisi pletās liels pagalms, aiz tā gūzmējās būdas, kurās dzīvoja Fona sievas un bērni. Visam pāri pacēlās kāda liela būda, kur mitinājās Fona tēva gars un liels pulks zemāku gariņu; spokaini, kā lietū un vējā nosūbējis milzu bišu strops, būda slējās pret naksnīgajām zeltainzaļajām debesīm. Pa labi no ceļa uz paugura atradās Fona At­pūtas māja, kas izskatījās kā divstāvu villa Itālijā; tā bija celta no akmeņiem un glīti apjumta ar dakstiņiem. Abus kurpju kastēm līdzīgos stāvus apjoza lielas ve­randas, ap kurām vijās bugenvili ar rožainiem un ķieģeļsarkaniem ziediem.

Noguruši izrāpāmies no mašīnas un uzraudzījām, kā dzīvniekus un visus piederumus nogādā uz otrā stāva verandu. Tad izkrāva un novietoja mūsu pārējo bagāžu, un, kamēr mēs pūlējāmies cik necik nomazgāt no mie­sas sarkanos putekļus, Filips savāca savu gultas drānu atlikumu, paņēma kasti ar virtuves piederumiem un pārtiku un aizsoļoja uz virtuves pusi tik stīvi un karei­viski, it ka viņš vadītu militāru patruļu, kurai jāapspiež neliels, bet nikns dumpis. Mēs tikko bijām pabarojuši dzīvniekus, kad viņš atgriezās un pasniedza apbrīno­jami garšīgu maltīti; paēduši tūliņ atkritām gultās un gulējam kā beigti.

Nākamajā rītā tūliņ pēc ausmas, kamēr vēl bija vēss, devāmies apliecināt savu cieņu mūsu namatēvam Fo­nam. Pārgājām pāri lielajam pagalmam un ienirām šauru ieliņu un nelielu laukumiņu labirintā, ko veidoja Fona sievu būdas. Beidzot nonācām maza, milzīgas guaves apēnotā pagalmiņā, kur atradās paša Fona villa, neliela, glīta mūra māja ar dakstiņu jumtu un plašu verandu vienā pusē. Un tur, uz verandas kāpņu augšējā pakāpiena, stāvēja mans draugs Bafutas Fons. Tur viņš stāvēja — garš, slaids, ģērbies vienkāršā baltā tērpā ar ziliem rakstiem. Galvā viņam bija maza micīte tādās pašās krāsās. Šķērsām pāri visai sejai pletās līk­smais, draiskais smaids, kuru es tik labi pazinu, un viņš pastiepa mums pretī milzīgu, slaidu roku.

Sveicināts, mans draugs! — es iesaucos un stei­dzos augšup pa kāpnēm.

Sveicināti, sveicināti . .. Esat atbraukuši . .. Svei­cināti! — viņš sauca, satverdams manu roku savā mil­zīgajā plaukstā, ar otru roku mani apskaudams un sir­snīgi uzsizdams uz pleca.

Kā tev klājas, mans draugs? — es vaicāju, lūko­damies augšup Fona sejā.

Labi, man labi, — viņš atbildēja, smaidīdams pār visu ģīmi.

Man tas likās par maz teikts: viņš ziedēt ziedēja. Kad es viņu pirms astoņiem gadiem pēdējoreiz redzēju, Fo­nam jau bija krietni pāri septiņdesmitiem, bet aiz­ritējušajos gados viņš bija novecojis mazāk nekā es.

Iepazīstināju viņu ar Džekiju un klusībā uzjautrinājos par milzīgo kontrastu. Fons, sešas pēdas un trīs collas garš, turklāt savā tērpā izskatīdamies vēl garāks, maigi noliecās pār Džekiju (piecas pēdas un viena colla), un viņas roka pazuda kā bērna rociņa Fona lielajā, tum­šajā ķepā.

Nāciet, iesim iekšā, — viņš aicināja un, satvēris mūs pie rokas, ieveda savā miteklī.

Mājas iekšiene bija gluži tāda, kādu es to atcerē­jos, — vēsa, tīkama telpa ar leopardu ādām uz grīdas un koka dīvāniem, ko rotāja skaisti griezumi un kas bija apkrauti ar spilveniem. Mēs apsēdāmies, un viena no Fona sievām atnesa paplāti ar glāzēm yn dzērie­niem. Fons ar dāsnu roku ielēja skotu viskiju trīs glā­zēs un, smaidā starodams, sniedza tās mums. Es palū­kojos uz neatšķaidīto viskiju, kas sniedzās manā glāzē četru collu augstumā, un nopūtos. Lai nu Fons manas prombūtnes laikā būtu darījis ko darīdams, atturīb­nieku biedrībā iestājies viņš nebija, to es redzēju uz­reiz.

Čiri-ho! — uzsauca Fons un vienā malkā iztuk­šoja pusi savas glāzes satura. Mēs ar Džekiju dzērām nesteidzīgāk.

Mans draugs, — es sacīju, — esmu ļoti priecīgs, tevi atkal redzēdams.

Vā! Priecīgs? — Fons atsaucās. — Es gan esmu priecīgs, tevi redzot. Kad dabūju zināt, ka tu atkal Ka­merūnā, es briesmīgi priecājos.

Piesardzīgi iesūcu mazu malciņu viskija.

Man viens cilvēks teica, tu esot dusmīgs uz mani par to, ka es uzrakstīju grāmatu par jauko laiku, ko mēs abi kopā te pavadījām. Tāpēc baidījos braukt uz Bafutu, — es sacīju.

Fons paskatījās uz mani platām acīm.

Kas tas bija par cilvēku teikt tev tādas lietas? — viņš nikni jautāja.

Man to stāstīja viens eiropietis.

Ha! Eiropietis, — atsaucās Fons, paraustīdams plecus, it kā pārsteigts, ka esmu -varējis noticēt tam, ko stāsta kāds baltais. — Skaidri meli.

Cik labi, — es atvieglots atteicu. — Es būtu bijis ļoti bēdīgs, ja zinātu, ka tu uz mani dusmojies.

Nē, nē, es nemaz nedusmojos uz tevi, — Fons sa­bija, ieliedams manā glāzē jaunu pamatīgu porciju1 vis­kija, pirms paguvu viņu apturēt. — Tā grāmata, ko tu uzrakstīji . . . man ta traki patika … tu aiznesi manu vārdu pa visu pasauli . . . tagad visi cilvēki zina manu vārdu . . . tas ir jauki.

Es no jauna pārliecinājos, ka esmu par zemu novēr­tējis Fona spējas. Viņš acīmredzot atzina, ka labāk kļūt populāram jel kādā veidā nekā nemaz.

Tu zini, — Fons turpināja, — te uz Bafutu sāka braukt daudz, daudz ļaužu, visādi, visādi cilvēki, un visi rādīja man tavu grāmatu, kur iekšā mans vārds . . . nu traki jauki.

Jā, jauki gan, — es diezgan satriekts piekritu. ' Man nebija ne sapnī rādījies, ka es, nemaz to neapzi­nādamies, esmu padarījis Fonu gandrīz vai par literāru varoni.

Toreiz, kad es aizbraucu uz Nigēriju, — viņš sa­cīja, domīgi pacēlis viskija pudeli pret gaismu, — to­reiz, kad es biju Lagosā sagaidīt karalieni, visiem eiro­piešiem bija tava grāmata. Daudz, daudz cilvēku lūdza, lai es ierakstu savu vārdu tavā grāmatā.

Raudzījos viņā, muti iepletis; priekšstats, kā Fons Lagosā sēdējis un rakstījis autogrāfus manā grāmatā, laupīja man valodu.

Vai karaliene jums patika? — apvaicājās Džekija.

Vā! Patika? Man viņa trakoti patika. Varena sieva. Maza maziņa, taisni tāda pati kā tu. Bet spēcīga gan, uzreiz var redzēt. Vā! Tā tikai ir viena spēcīga sieva!

Vai tev Nigērijā patika? — es jautāju.

Nepatika, — Fons nevilcinādamies atteica. — Pā­rāk karsts. Saule, saule, saule, es svīdu vienā gabalā. Bet tā karaliene, tai tik ir spēks … Viņa tik iet un iet, un nesvīst nemaz. Varena sieva.

Viņš, atmiņās kavēdamies, pasmējās un izklaidīgi atkal ielēja mums viskiju.

Es tai karalienei, — viņš turpināja, — uzdāvināju ziloņa zobu. Vai tu to redzēji?

Jā, redzēju, — es atbildēju, atcerēdamies milzīgo, grieztiem ornamentiem rotāto ilkni, ko Kamerūna pa­sniedza viņas majestātei.

— Es dāvināju to zobu no visas Kamerūnas tautas, — Fons paskaidroja. — Karaliene sēdēja tādā krēsla, un es gāju lēni, lēni un nesu viņai to zobu. Viņa to paņēma. Bet tad visi eiropieši sacīja, ka nav labi radīt karalienei pakaļu, tāpēc visi cilvēki kāpjas atmu­guriski. Es arī kāpos atmuguriski. Vā! Tur taču bija pakāpieni! Man bija bail, ka nogāzīšos, bet es gāju lēni, lēni un nenovēlos vis … Bet man bija briesmīgi bail.

Atcerēdamies, kā pieņemšanā pie karalienes kāpies atpakaļ, viņš tā smējās, ka asaras sakāpa acīs.

Nigērija nav laba vieta, — viņš teica, — pārāk karsts … es tā svīdu.

Redzēju, ka, pieminot svīšanu, viņa skatiens atkal pievēršas viskija pudelei, tādēļ steigšus piecēlos un aiz­bildinājos, ka mums nu patiesi jādodas atpakaļ, jo jāiz­saiņo daudz mantu. Fons iznāca līdzi saules pielijušajā pagalmā un, turēdams mūsu rokas, nopietni raudzījās lejup mūsu sejās.

Vakarā taču jūs atkal atnāksiet, — viņš sacīja, — tad iedzersim, vai ne?

Protams, vakarā atnāksim, — es nosolījos.

Viņš starodams paraudzījās uz Džekiju.

Vakarā es tev paradīšu, cik jautri mēs Batutā mākam dzīvot, — viņš sacīja.

Labi, — Džekija, varonīgi smaidīdama, atteica.

Fons atvadīdamies ar cēlu žestu paplēta rokas, tad

pagriezās un iegāja atpakaļ savā namā, bet mēs devā­mies uz Atpūtas māju.

Man šķiet, pēc tādas viskija dzeršanas es uz bro­kastīm pat paskatīties nevarēšu, — Džekija sacīja.

Tā taču nebija nekāda dzeršana, — es protes­tēju. — Tas bija tāds ka maigs aperitīvs dienas iesāk­šanai. Šovakar gan tu redzēsi.

Šovakar es nedzeršu . . . Jūs varēsiet dzert divi vien, — Džekija stingri noteica. — Iedzeršu tikai vienu glāzīti un vairak ne.

Kad mēs pēc brokastīm apkopām dzīvniekus, es ne­jauši pametu skatienu par verandas margām uz ceļa pusi un ieraudzīju mājai tuvojamies pulciņu vīru. Kad viņi pienāca tuvāk, redzēju, ka katrs nes uz galvas vai nu rafijas [2] grozu vai kalabašu [3] , kura kakls bija aiz­bāzts ar zaļam lapām. Gandrīz nespēju ticēt, ka jau tik drīz sāk nest šurp dzīvniekus, jo parasti mēdz paiet apmēram nedēļa, līdz vēstis izplatās un sāk ierasties mednieki ar saķertajiem dzīvniekiem. Kamēr es, elpu aizturējis, nācējus vēroju, vīri nogriezās no ceļa un sāka kāpt augšup pa verandas daudzajiem pakāpie­niem, savā starpā tērgādami un smiedamies. Sasnie­guši augšējo pakāpienu, viņi apklusa un nolika savas nešļavas zemē.

Sveiki, draugi! — es viņus uzrunāju.

Labrīt, masa, — viņi, plati smaidīdami, korī at­bildēja.

Kas jums tur ir?

Zvēri, ser.

Kā tad jūs zinājāt, ka es braucu uz Batutu zvē­rus pirkt? — es, bezgala pārsteigts, apjautājos.

Ē, masa, Fons mums pateikt, — atbildēja viens no medniekiem.

Žēlīga debess, ja Fons izplatījis vēstis jau pirms mūsu atbraukšanas, tad mūs tuvākajā laikā pārplūdi­nās ar dzīvniekiem, — sacīja Džekija.

Mēs jau tagad stāvam ūdenī līdz kaklam, — es atteicu, skatīdamies uz taras klāstu pie savām kājām, — turklāt vēl nemaz neesam izsaiņojuši krātiņus. Bet gan jau kaut kā galā tiksim. Paraudzīsimies, kas vi­ņiem tur ir.

Es noliecos un pacēlu vienu rafijas kurvi. To rokā turēdams, vaicāju:

Kurš no jums atnesa šo?

Es, ser.

Un kas tur ir iekšā?

Mazvavīts, ser.

Kas ir mazvavīts? — jautāja Džekija, kamēr es sāku raisīt vajā auklas, ar kurām kurvis bija pārsiets.

Nav ne mazākās jausmas, — es atbildēju.

—" Vai tomēr nebūtu labāk pavaicāt? — Džekija prā­tīgi apsvēra. — Kas zina, tur var būt iekšā kāda kobra vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tā jau nu ir gan, — es padomājis piekritu.

Pagriezos pret mednieku, kurš bažīgi mani vēroja.

Kas par zvēru tas mazvavīts ir?

Maziņš zvērs, ser."

Vai slikts zvērs? Cilvēkam kož?

Nē, ser, ko nu! Sitais maziņš, ser … mazulītis.

Sā apgalvojuma iedrošināts, atvēru kurvīti un paska­tījos iekšā. Pašā dibenā zāles ligzdiņā kūņojās mazs, apmēram trīsarpus collas garš vāverēns. Tas izskatījās tikai dažas dienas vecs, jo vēl bija pārklāts ar jaun- piedzimuša mazuļa maigo, spīdīgo pūku, arī actiņu tam vēl nebija. Uzmanīgi izcēlu zvēriņu ārā, un tas gulēja manā plaukstā, vāri pīkstēdams, pavēris sārto mutīti «o» veidā kā kora zēns, ar sīkajām kājiņām taustīda­mies gar maniem pirkstiem. Pacietīgi nogaidīju, kamēr manai sievai pāries antropomorfisma uzplūdi.

Labi, — es sacīju, — ja gribi, paturi to sev. Bet brīdinu tevi, ka būs tīrās briesmas ar barošanu. Vie­nīgi tādē] vērts pūlēties, ka šī ir melnausainā vāvere, kas ir liels retums.

Gan jau būs labi, — Džekija optimistiski atteica. — Mazais ir dūšīgs, un tas ir galvenais.

Es nopūtos. Atcerējos neskaitāmos vāverēnus, ar ku­riem biju cīnījies visās pasaules malās, un katrs nāka­mais, izrādījās, bija vēl vārgulīgāks un vairāk bojā ejai nolemts par iepriekšējo. Pagriezos pret mednieku.

Sis zvēriņš, draugs, ir labs zvēriņš. Man tas ļoti patīk. Bet maziņš, vai ne? Var tūliņ nomirt, vai ne?

Jā, ser, — mednieks bēdīgi piekrita.

Tāpēc es tagad tev samaksāšu divus šiliņus un iedošu papīru. Pēc divām nedēļām atnāc atkal, saprati, un, ja mazulis būs dzīvs, es tev samaksāšu vēl piecus šiliņus. Vai esi ar mieru?

Jā, ser, ar mieru, — priecīgi smaidīdams, noteica mednieks.

Samaksāju viņam divus šiliņus, izrakstīju saistību par atlikušajiem pieciem šiliņiem un noskatījos, kā viņš rūpīgi noglabā papīru sava saronga ielocē.

Tikai nepazaudē, — es piekodināju. — Ja būsi pazaudējis, es tev nemaksāšu neko.

Nē, masa, es nepazaudēt, — viņš smiedamies sa­cīja.

Paklau, mazulim ir ļoti skaista krāsa, — teica Džekija, aplūkodama vāverēnu, ko turēja plaukstās. Tur nu viņai bija taisnība. Mazā galviņa bija košā oranžkrāsā, ar glītu melnu svītriņu aiz katras aušte- les, it kā māte nebūtu mazo kārtīgi nomazgājusi. Pār muguru stiepās zaļa josla, bet vēderiņš bija gaiši dzel­tens, smieklīgā aste — tumši zaļa virspusē, bet lies­maini oranža apakšpusē.

Kā lai es to nosaucu?

Paskatījos uz drebošo kamoliņu viņas plaukstās, kurš vēl joprojām vingrinājās dziedāšanā.

— Sauc to tāpat, kā mednieks nosauca: par Mazvavīti Mazo, — es ieteicu. Tā vāverīte kļuva par Mazvavīti Mazo, bet vēlāk ērtības dēļ saucām to tikai par Mazo.

Aizrāvies ar vārda došanas problēmu, jau raisīju vaļa otru rafijas grozu, nemaz nepavaicljis medniekam, kas tajā atrodas. Tiklīdz biju bez kādas piesardzības pavē­ris grozu, no tā izšāvās mazs, smails žurkas ģīmim līdzīgs purniņš, spēji iekoda man pirkstā, nikni izgrūda spalgu brēcienu un nozuda atpakaļ kurvja dziļumā.

Kas tas tāds bija? — jautāja Džekija, kamēr es ladēdamies sūkāju pirkstu un mednieki korī sauca: — Piedošanu, ser, piedošanu, ser! —, it kā viņi visi kopā būtu vainojami manā muļķībā.

Sis mazais sirdīgais jaukumiņš ir pundurman- gusts, — es paskaidroju. — Salīdzinājumā ar savu augumu tie laikam gan ir negantākie radījumi visā Bafutā un spiedz trakāk par jebkuru mazo dzīvnieku, kādu vien eš pazīstu, izņemot mērkaķus.

Kur mēs to turēsim?

Vajadzēs izsaiņot dažus krātiņus. Pagaidām at­stāšu to grozā, līdz būsim apskatījuši visu, kas at­nests, — es atteicu, rūpīgi siedams grozu atkal ciet.

Cik jauki, ka mums būs divi dažādi mangusti, — Džekija sacīja.

Jā, — es piekritu, sūkādams pirkstu. — Burvīgi.

Atlikušajos grozos, kurus pārbaudīju, nekā ievēro­jama nebija — trīs parastie krupji, maza zaļā odze un četri audējputniņi, kuru man nevajadzēja. Atlicis tos atpakaļ un izvadījis medniekus, sāku domāt par pundur- mangusta novietošanu. Sliktākais, ko dzīvnieku vācējs šādā ekspedīcijā var izdarīt, ir priekšlaikus nesagata­vot krātiņus. Es šo kļūdu biju pieļāvis pirmajā ekspe­dīcijā; kaut gan bijām apgādāti ar visu nepiecie­šamo, nebiju paņēmis līdzi gatavus krātiņus, domādams, ka mums būs laika atliku likām uztaisīt tos uz vietas.

Rezultātā pirmais dzīvnieku uzplūds mums uzbruka gluži nesagatavotiem, un mēs dabūjam nostrādāties melnās miesās dienām un naktīm, līdz varējām visus pienācīgi novietot; tad tūliņ sekoja nākamais vilnis, un visas mokas sākās no jauna. Vienu brīdi pie manas sa­liekamās gultas bija piesieti seši dažādi dzīvnieki. Sī pieredze mani izmacīja katram gadījumam vest ceļā līdzi saliekamus krātiņus, lai justos drošs, ka varēšu tur novietot vismaz pirmos četrdesmit piecdesmit dzīv­niekus.

Saslēju vienu no mūsu speciālajiem krātiņiem, piepil­dīju to ar sausām banānu koka lapām, un man izdevās iedabūt pundurmangustu tur iekšā tik laimīgi, ka tas nepaguva man iekost. Zvēriņš palika stāvam krātiņa vidū, vērodams mani mazām, spulgām ačtelēm, un, pa­cēlis vienu ķepiņu, ilgi un neganti dusmās spiedza tā, ka mums vai ausis krita ciet. Troksnis bija tik griezīgs un neciešams, ka es neizturēju un iemetu krātiņā prāvu gaļas gabalu. Mangusts metas tam virsū, mežonīgi sa­purināja, lai pārliecinātos, ka gaļa nav dzīva, iestiepa to kaktā un notupās ēst. Kaut arī tas nemitējās spiegt, tomēr tagad barība apslāpēja skaņas spalgumu. Novie­toju krātiņu līdzās Tikijas, melnkājainā mangusta, mi­teklim un pats apsēdos novērot dzīvniekus.

Pirmajā acu uzmetienā nevienam pat prātā neienāktu, ka abi šie dzīvnieki varētu būt kaut vai attāla rada. Melnkājainais mangusts, kaut arī vēl mazulis, bija di­vas pēdas garš un apmēram astoņas collas augsts. Tam bija parupja, suņa purnam līdzīga fizionomija ar tum­šām, apaļam, mazliet uz āru izspiestām acīm. Ķermenis, galva un aste bija sulīgā krēmkrāsā, bet slaidās kājas tumši brūnas, gandrīz melnas. Tikija bija gluda, lokana un smuidra un atgādināja man daiļu parīzieti, kuras vienīgais apģērbs ir divi pāri melnu zīda zeķu. Pundur- mangusts turpretim ne mazākā mērā neizskatījās pēc parīzietes. Asti ieskaitot, tas nebija garāks par desmit collām. Tam bija mazs, ļoti smails purniņš ar niecīgu apaļu, sārtu deguntiņu un zibošām ķirškrāsas ačelēm. Samērā biezā un gara spalva bija tumšā šokolādes brū- numā, ar gaišākiem rūsganiem plankumiem vietvietumis.

Tikija, kas caurcaurēm bija grande dame, raudzījās

no sava sprosta uz jaunpienācēju ar nepārprotamām šausmām sejā, izbrīna vērodama, kā tas spiegdams un ņurdēdams rij asiņaino gaļas gabalu. Tikija pati bija ļoti izvēlīga un izlepusi, tai nemūžam nebūtu ienācis prātā uzvesties tik nepiedienīgi — ar pilnu muti spiegt un ķērkt un rīt tik negausīgi, it kā nekad nebūtu kār­tīgs ēdiens redzēts. Kādu brītiņu tā pavēroja zvērēnu, tad nicinoši nošņācās, pāris reižu eleganti apgriezās, nolikās savā vietā un aizmiga. Mazais, nelikdamies ne zinis par šādu viņa uzvešanās novērtējumu, zobus šņakstinādams un spiegdams, notiesāja maltītes pēdē­jās asiņainās atliekas. Kad beidzamā kripatiņa bija aprīta un grīda visapkārt rūpīgi pārmeklēta, vai kaut kur nav patvēries vēl kāds krislītis, zvēriņš notupās un labu brīdi intensīvi kasījās, tad saritinājās un arī likās gulēt. Kad mēs pēc kādas stundas pundurman- gustu pamodinājām, lai iemūžinātu tā balsi magneto­fona lentē, zvērēns laida vaļā tādus dusmu un sašu­tuma brēcienus, ka bijām spiesti pārnest mikrofonu uz verandas viņu galu. Pievakarē bijām veiksmīgi ierakstījuši lentē ne tikai pundurmangusta, bet ari Tikijas balsi un izsaiņojuši apmēram deviņdesmit procentus savas bagāžas. Nomazgājāmies, pārģērbāmies un pa­ēdām pusdienas, juzdamies gaužām apmierināti ar pa­veikto.

Pēc pusdienām, apbruņojušies ar pudeli viskija un pieklājīgu cigarešu arsenālu un paņēmuši aizdegtu petrolejas lukturi, devāmies pie Fona. Gaiss bija silts un tveicīgs, malkas dūmu un sakarsušas zemes smaržas , piesātināts. Ceļmalas zālē zvanīja un sisināja sienāži, un tumšajos augļu kokos visapkārt Fona plašajam pa­galmam varēja dzirdēt sikspārņus klaigājam un švīksti­nām spārnus. Pagalmā bariņš Fona bērnu bija sastāju­šies aplī un, rokas plaukšķinādami, dziedāja rotaļu dziesmu, tālumā aiz kokiem kāds sita mazas bundžiņas, un dimdieni izklausījās kā nevienmērīgi sirdspuksti. Gājām atkal cauri Fona sievu būdu labirintam; ikvienā būdā spīdēja pavarda sarkanā gaisma, plūda grauzdētu jamsu, ceptu banānu un sautētas gaļas smarža vai kal­tētu sālīto zivju asā, nepatīkamā smaka. Beidzot no­kļuvām līdz Fona villai; viņš jau bija iznācis uz kāpnēm mūs sagaidīt — varens un liels vakara mijkrēslī —, un viņa drānas nošalca, kad viņš mums sniedza roku.

Sveicināti, sveicināti, — Fons smaidīdams teica, — nāciet, iesim iekšā.

Atnesu viskiju, ar ko iepriecināt sirdi, — es sa­cīju, iekšā ejot, un parādīju viņam pudeli.

— Vā! Labi, labi, — Fons iesmiedamies atsaucās.

— Tāds viskijs varen noder, tas dara cilvēku priecīgu.

Viņš bija apvilcis brīnišķīgu sarkandzeltenu tērpu, kas lampas maigajā gaismā vizuļoja kā tīģera āda, un vienu slaidās rokas locītavu greznoja plata, skaistiem izgriezumiem rotāta ziloņkaula rokassprādze. Apsēdā­mies un klusēdami gaidījām, kamēr viņš pabeigs pir­mās glāzes piepildīšanas rituālu. Kad nu katram bija rokā puskausa neatšķaidīta viskija, Fons pagriezās pret mums un pasmaidīja savu plato, viltīgi draisko smaidu.

— Čiri-ho! — viņš uzsauca, paceldams glāzi. — Šo­vakar mēs priecāsimies.

Tā sākās dzīres, ko mēs vēlāk allaž pieminējām vie­nīgi kā Lielo paģiru vakaru.

Kad līmenis viskija pudelē bija jūtami nokrities, Fons vēlreiz atsāka stāstu par savu ceļojumu uz Nigē- riju, cik tur bijis karsts un cik trakoti viņš svīdis. Kara­lieni viņš slavināja bez mēra un mitas, tūliņ paskaidro­dams: viņš taču bijis pats savā zemē, un tomēr kar­stums viņu mācis nost, bet karaliene, nopūlēdamās daudz vairāk, tomēr visu laiku pratusi saglabāt svaigu un jauku izskatu. Fona dedzīgā un neviltotā sajūsma mani ļoti pārsteidza, jo viņš taču piederēja pie sabied­rības, kur sievietes tiek uzskatītas vienīgi par derīgiem jūga lopiem.

Vai tev patīk mūzika? — Fons apvaicājās Dže- kijai, kad temats par braucienu uz Nigēriju bija iz­smelts.

Jā, — Džekija atteica, — ļoti patīk.

Fons veltīja viņai starojošu smaidu.

Vai tu atceries manu mūziku? — viņš jautāja man.

Protams, atceros. Tādas mūzikas nav nekur citur, mans draugs.

Fons aiz prieka gari ieķērcās.

Tu par manu mūziku uzrakstīji ari savā grāmatā, vai ne?

Tiesa gan.

Un, — Fons turpināja, tuvodamies galvenajam, — tu rakstīji arī par dejošanu un par to, cik jautri mums gāja?

—- Jā … visas dejas bija lieliskas.

Vai tu gribētu parādīt savai sievai, kādas mums Bafutā ir dejas? — viņš jautāja, pastiepis pret mani savu garo rādītājpirkstu.

Protams, ļoti gribētu.

Jauki, jauki… nāciet, iesim uz deju māju, — viņš uzaicināja, majestātiski pieceldamies un ar slaido roku aizsegdams muti, lai noslāpētu atraugas. Divas no viņa sievām, kas klusi bija sēdējušas kaut kur kaktā, piesteidzās, paņēma paplāti ar dzērieniem un aiztipi- nāja mums pa priekšu, kad Fons mūs veda cauri visai rezidencei uz deju māju.

Deju māja bija liela, četrstūraina ēka, stipri līdzīga jebkuram ciema klubam, vienīgi tai bija zemes klons un tikai daži ļoti mazi lodziņi. Telpas vienā galā bija

novietoti pīti atzveltnes krēsli, kas veidoja tādu kā vald­nieka ložu, un pie sienas virs tās karājās dažādu vald­nieka ģimenes locekļu fotogrāfijas ietvaros. Kad mēs iegājām zālē, tur sapulcējušās Fona sievas, skaitā četr­desmit vai piecdesmit, sagaidīja mūs ar parasto svei­cienu — dīvainu, spalgu lalināšanu: viņas skaļi kliedza un vienlaikus ātrām kustībām sita sev pa lūpām. Trok­snis bija tāds, ka ausis krita ciet. Zemākie valdnieka padomnieki, tērpušies spožās, košās drānās, piedevām sita plaukstas, padarot troksni vēl nepanesamāku. Kad bijām no šā apsveikuma bezmaz dzirdi zaudējuši, mūs abus ar Džekiju nosēdināja krēslos, katru savā pusē Fonam, mums priekšā novietoja galdiņu ar dzērieniem, un Fons, krēslā atgāzies, skatījās uz mums, laimīgi smaidīdams.

Nu varēsim papriecāties, — viņš sacīja un, palie­cies uz priekšu, pielēja katram puskausa skotu viskija no jaunas pudeles, kas tikko bija atkorķēta.

Čiri-ho! — uzsauca Fons.

Čin-čin, — es izklaidīgi atbildēju.

Kas tas ir? — Fons ieinteresēts apvaicājās.

Kas tad? — es pārsteigts atjautāju.

Tas, ko tu nupat teici.

O, tu domā — čin-čin?

Jā, jā, tas pats.

To mēdz uzsaukt pie dzeršanas.

T'as ir tas pats, kas čiri-ho? — Fons saintriģēts taujāja.

Tas pats.

Brītiņu viņš sēdēja, klusēdams un lūpas kustinādams, acīmredzot salīdzināja, kurš tosts labāks. Tad atkal pacēla glāzi.

Šin-šin, — sacīja Fons.

Čiri-ho! — es atbildēju, un Fons, atgāzies krēslā, vai aizrijās no smiekliem.

Pa to laiku bija ieradies orķestris. Tajā ietilpa četri jaunekļi un divas Fona sievas, bet instrumenti kom- plektējās no trim bungām, divām flautām un viena ka- labaša, kurā bija sabērti izkaltēti kukurūzas graudi, kas radīja tīkamu, šalcošu skaņu, līdzīgu marimbas mūzi­kai. Orķestris iekārtojās vienā deju mājas kaktā, pāris reižu izmēģinot parībināja bungas un nogaidoši lūkojās

uz Fonu. Fons, atguvies no smiekliem, valdonīgi uzkliedza kādu pavēli, un divas viņa sievas novietoja deju grīdas vidū mazu galdiņu, uz kura uzlika lukturi. Bundzinieki gaidot norībināja savus instrumentus vēl­reiz.

Mans draugs, — sacīja Fons, — vai tu atceries to eiropiešu deju, kuru iemācīji man toreiz, kad biji Ba­tutā?

Jā, — es atbildēju, — atceros.

Runa bija par kādām dzīrēm, kad es, Fona viesmīlī­bas iejūsmināts, nolēmu viņam, viņa padomniekiem un sievām iemācīt dejot kongu. Piekrišana bija ārkārtīga, taču es biju domājis, ka aizritējušajos astoņos gados Fons to sen aizmirsis.

Es tev ko parādīšu, — Fons ar mirdzošām acīm sacīja. Viņš norēca otru pavēli, un apmēram divdesmit viņa sievu izslīdēja deju laukumā un izveidoja apli ap galdiņu, cieši turēdamas cita citu pie vidukļa. Tad tās nostājās dīvainā pozīcijā, salīkušas kā skrējēji pirms starta, un gaidīja.

Ko viņas tagad darīs? — Džekija man čukstus vaicāja.

Es vēroju sievietes neprātīgā jautrībā. — Man šķiet, — es sapņaini atbildēju, — ka viņš licis tām de­jot kongu visā manas prombūtnes laikā, un tagad mums tiks demonstrēti rezultāti.

Fons pacēla lielo roku, un orķestris jūsmīgi sāka spēlēt kādu Bafutas tautas melodiju, kurai bija nepār­protams kongas ritms. Fona sievas tajā pašā dīvainajā, salīkušajā pozā, koncentrējoties saraukušas pieres, sāka kustēties aplī ap lukturi, ik pēc sestās takts piesizda­mās kāju. Efekts bija brīnišķīgs.

Mans draugs, — es, izrādes aizgrābts, sacīju,

tas tev ir izdevies lieliski.

Brīnišķīgi, — sajūsmā piebalsoja arī Džekija,

viņas dejo ļoti jauki.

Tā ir tā deja, ko tu man iemācīji, — Fons pa­skaidroja.

Jā, atceros.

Smiedamies viņš sacīja Džekijai: — Tas tavs vīrs ir varen stiprs … Mēs dejojām un dejojām, un dzērām … Vā! Mums gāja ļoti jautri.

Melodija nevienmērīgi aprāvās, un Fona sievas-, ar biklu smaidu pateikušās par mūsu aplausiem, izslējās taisni un atgriezās savās līdzšinējās vietās pie sienas. Fons atkal norēca kādu pavēli, tika ienests liels kala- bašs ar palmu vīnu, ko sadalīja dejotājām, katrai viņas tiesu ielejot riekšavā. Sis skats ierosināja Fonu piepil­dīt no jauna arī mūsu glāzes.

Jā, — viņš, atmiņās kavēdamiēs, sacīja, — ta­vam vīram ir daudz spēka gan dejot, gan dzert.

Man vairs nav tik daud-z spēka, — es teicu, — esmu jau vecs vīrs.

Nē, nē, mans draugs, — Fons smiedamies at­trauca, — vecs esmu es, tu esi jauns.

Tu tagad izskaties jaunāks nekā tad, kad es iepriekšējo reizi biju Bafutā, — es viņam sacīju un patiesi tā arī domāju.

Tas tādēļ, ka jums tik daudz sievu, — piebilda Džekija.

Vā! Nē! — Fons sašutis iesaucās. — Sievas mani briesmīgi nogurdina.

Viņš īgni paskatījās uz sievu baru, kas stāvēja pie sienas, un iedzēra mazu malciņu.

Sievas man par daudz jauc galvu, — viņš turpi­nāja.

Mans vīrs arī saka, ka es viņam jaucot galvu, — sacīja Džekija.

Tavs vīrs var būt laimīgs, viņam ir tikai viena sieva. Man ir daudz, — teica Fons, — un viņas man nekad nedod miera.

Bet sievas taču ir ļoti noderīgas, — Džekija iebilda.

Fons uzmeta viņai skeptisku skatienu.

Ja jums nebūtu sievu, jums nebūtu arī bērnu vīriešiem jau bērni nevar būt, — Džekija prātīgi pa­skaidroja.

Par šo piezīmi Fonam uznāca tāda smieklu lēkme, ka es tīri iztrūkos, vai tikai viņu neķers trieka. Viņš atgāzās krēslā un smējās, līdz apraudājās. Beidzot iz- slējies, viņš, asaras slaucīdams un vēl joprojām smiek­los raustīdamies, sacīja: — Tai tavai sievai galviņa strādā, — un atzinībā par Džekijas saprātu, aizvien vēl iesmiedamies, piepildīja ārpus kārtas viņas glāzi ar viskiju. — Tu būtu laba sieva man, — viņš sacīja, mī­līgi noglaudīdams Džekijai galvu. — Šin-šin!

Orķestranti, kuri nezin kādās noslēpumainās darīša­nās bija izgājuši ārā, atgriezās, lūpas slaucīdami, un, acīmredzot labi iestiprinājušies, sāka spēlēt vienu no manām visiemīļotākajām Bafutas melodijām — Tau­riņu deju. Tā bija tīkama, jautra melodija, un Fona sievas atkal iznāca laukumā un melodijas pavadījumā sāka šo burvīgo deju. Viņas dejoja rindā, tikai nedaudz kustinot rokas un kājas, taču kustības bija Joti sarež­ģītas; tad divas dejotājas nostājās rindas priekšgalā un sadevās rokās, bet viena no rindas pēdējā gala atvir- puļoja uz priekšgalu un atmuguriski krita sadotajās rokās, abas priekšējās viņu uztvēra un pasvieda atpa­kaļ. Deja turpinājās, un mūzika sāka skanēt arvien straujāk un straujāk, dejotāja, kas tēloja tauriņu, grie­zās aizvien ātrākā virpulī, un abas rokās sadevušās de­jotājas katapultēja viņu aizvien aizrautīgāk. Un tad, kad dejas ekstāze bija sasniegusi kulmināciju, Fons majestātiski piecēlās un, skatītāju sajūsmas kliedzienu pavadīts, devās uz dejotāju rindas beigu galu. Viņš sāka virpuļot garām dejotājām, un viņa sarkanzeltainais tērps pārvērtās par vienu vienīgu zibošu krasu plankumu. Skaļā balsī viņš dziedāja līdzi dziesmas vārdus.

Es dejoju, dejoju, dejoju, un mani apturēt nespēj neviens, — viņš līksmi dziedāja, — bet jābūt piesardzī­gam gan, lai zemē nenokristu kā šis tauriņš.

Kā vilciņš viņš griezās gar sievu rindu, un viņa balss dobji dūca pāri sievu balsīm.

Lai nu dievs dod, ka tās nenomestu viņu zemē, — es sacīju Džekijai, vērodams divas augumā nelielās, apaļīgās sievas, kas, rokās sadevušās, stāvēja rindas augšgalā un diezgan satrauktas gaidīja, kad varēs uz­tvert savu kungu un pavēlnieku.

Fons vēl pēdējo reizi plašā lokā apgriezās un tad metās atmuguriski savu sievu rokās, kuras viņu droši uztvēra, kaut arī sagrīļojās no spēcīgā trieciena. Atkri­tis augšpēdus, Fons paplēta rokas sānis, un uz mirkli sievas pazuda zem viņa tērpa platajām piedurknēm, un viņš patiesi izskatījās kā milzīgs, raibs taurenis. Gu­lēdams sievām uz rokām, Fons jautri mums uzsmaidīja,

micīte viņam bija mazliet sašķiebusies, tad sievas ar jūtamu piepūli nostatīja viņu atkal uz kājām. Smieda­mies un smagi elsdams, viņš atgriezās pie mums un atkrita krēslā.

Tā nu gan bija varena deja, mans draugs, — es ar apbrīnu sacīju. — Un cik tev daudz spēka!

Jā, — piebiedrojās Džekija, jo arī viņu redzētais bija saviļņojis, — jums ir ļoti daudz spēka.

Sī ir jauka deja, laba deja, — Fons smiedamies piekrita un mehāniski atkal piepildīja mūsu glāzes.

Jums te Bafutā ir vēl viena deja, kas man ļoti patīk, — es sacīju, — tā, kur dejotāji izliekas par zir­giem.

Kā tad, kā tad, zinu! — Fons iesaucās. — Tā, kuru mēs dejojam ar zirga asti.

Pareizi. Vai kādreiz, draugs, tu parādīsi āri ma­nai sievai šo deju?

Jā, jā, mans draugs, — viņš atteica. Paliecies uz priekšu, viņš kaut ko uzsauca, un viena sieva aši iz­steidzās no deju nama. Fons pagriezās pret Džekiju un pasmaidīja.

Pēc maza laiciņa atnesīs zirga asti, un tad mēs uzdejosim.

Drīz vien sieva atgriezās, nesdama veselu saišķi baltu, zīdainu zirga astu, katra bija pēdas divas gara un piestiprināta pie glīta, no ādas strēmelēm izvīta roktura. Fonam domātā aste bija sevišķi gara un mir­dzoša, un siksnas, no kurām novīts rokturis, bija no­krāsotas zilas, sarkanas un zelta krāsā. Fons ar līganu, graciozu rokas kustību izmēģinādams pavēzēja asti gaisā, un zīdainā aste noplīvoja kā bālganu dūmu mā­konis. Divdesmit Fona sievas, katra turēdama rokā pušķi, izveidoja deju laukumā apli. Fons aizgāja turp un nostājās apļa vidū; viņš pamāja ar zirgasti, muzi­kanti uzņēma melodiju, un deja sākās.

No visām Bafutas tautas dejām šī deja ar zirgu as­tēm neapšaubāmi ir jutekliskākā un skaistākā. Tai ir ļoti savdabīgs ritms; mazās bundžiņas sit asā stakato, lielās dobji dimdina, bet bambusa stabules spiedz un trillina melodiju, kurai, šķiet, ar bungām nav nekāda sakara, bet kura tomēr lieliski ar tām harmonē. Fona sievas maziem, glītiem solīšiem lēni gāja aplī pulksteņ­

rādītāju virzienā, vieglām kustībām vēdinādamas zirgu astes gar seju. Tai laikā Fons dejoja pa apļa iekšpusi pulksteņrādītājiem pretējā virzienā, palēkdamies, kājas piecirzdams, locīdamies, tomēr visu to darīja kaut kā ļoti stīvi, nesaskanīgi, vienlaikus ar neticami vieglu rokas kustību vicinādams gaisā zirga asti, ļaudams tai izveidot daudzas skaistas, sarežģītas figūras. Efekts bija dīvains, gandrīz neaprakstāms: vienu brīdi dejo­tāju grupa atgādināja baltu ūdensaugu dobi, kas jūras viļņos ceļas un plok, bet nākamajā mirklī Fons ar stī­vām kājām lēkāja un locījās kā svešatnīgs, baltspal- vains putns, aizrāvies rituālā pielūgsmes dejā savu sievu vidū. Uz skatītāju šī lēnā pavana un zirgu astu gra­ciozās kustības atstāj dīvainu, hipnotisku iespaidu, un pat tad, kad deja ar bungu dārdoņu beidzās, man acu priekšā vēl plīvoja un vēdīja baltās astes.

Fons graciozi nāca pāri deju laukumam pie mums, nevērīgi vicinādams rokā zirgasti, un atslīga krēslā. Vēl elpu neatguvis, viņš uzsmaidīja Džekijai.

Vai tev šī deja patika? — viņš jautāja.

Tā bija skaista, — Džekija atbildēja. — Man tā ļoti patika.

Labi gan, — Fons iepriecināts noteica. Viņš paliecās uz priekšu un ar cerību pilnu skatienu appētīja viskija pudeli, bet tā nepārprotami bija tukša. Smalkjūtīgi no­klusēju, ka Atpūtas mājā man vēl ir vairākas pudeles. Fons skumji raudzījās uz pudeli.

Tukša, — viņš norādīja.

Jā, — es vienaldzīgi apstiprināju.

Labi, — Fons samierinājies noteica, — dzersim džinu.

Man pavisam sašļuka dūša, jo biju cerējis, ka tagad mēs pāriesim uz vieglākiem dzērieniem, piemēram, alu, lai mazliet neitralizētu lielā daudzumā iedzertā tīrā alkohola efektu. Fons uzrēca vienai no savām sievām, tā aizskrēja un drīz atgriezās ar pudeli džina un pudeli rūgtā. Fona izpratnē dzert džinu nozīmēja pieliet pusi lielās glāzes ar džinu un tad to ar rūgto iekrāsot tumši brūnu. Sāds dzēriens divdesmit soļu attālumā nogāzīs ziloni no kājām. Džekija, redzēdama, kādu kokteili

Fons sabrūvē man, steigšus lūdza viņu aizbildināt, jo viņai ārsts aizliedzis dzert džinu. Kaut ari Fons neslēpa nicināšanu pret ārstu, kuram kaut kas tamlīdzīgs vispār var ienākt prātā, tomēr augstsirdīgi piekrita.

Orķestris no jauna sāka spēlēt, un visi birtin izbira deju laukumā un sāka dejot — gan pa pāriem, gan pa vienam. Kad melodijas ritms šķita piemērots, arī mēs ar Džekiju piecēlāmies un sākām dejot apkārt laukumam ātro fokstrotu. Fons rēkdams mūs uzmundrināja, un viņa sievas aiz sajūsmas spiedza.

Smalki, smalki! — sauca Fons, kad dejojām viņam garām.

Paldies, draugs! — arī es uzsaucu viņam, uzma­nīgi cenzdamies izvadīt Džekiju starp Fona padomnie­kiem, kuru raibie tērpi zalgoja kā vesela puķu dobe.

Man gan labāk patiktu, ja tu man nekāptu uz kājām, — Džekija žēlabaini sacīja.

Lūdzu, atvaino. Tik vēlā nakts stundā manas kompasa ierīces nekad vairs nedarbojas, kā nākas.

To es jūtu, — Džekija dzēlīgi atteica.

Kāpēc tu nedejo ar Fonu? — es apvaicājos.

Man tas ienāca gan prātā, bet es nezināju, vai pieklājas viņu uzlūgt, ja esi tikai sieviete.

Man šķiet, viņš būs sajūsmināts. Uzaicini viņu uz nākamo deju, — es ieteicu.

Ko mēs varētu dejot? — Džekija jautāja.

Iemāci viņam kaut ko tādu, ar ko viņš varētu pa­pildināt savu Latīņamerikas repertuāru, — es sacīju. — Varbūt rumbu?

Domāju, ka tik vēlā nakts stundā vieglāk būs iemācīties sambu, — Džekija sprieda. Kad deja beidzās, mēs devāmies atpakaļ pie Fona, kas patlaban papildi­nāja manas glāzes saturu.

Mans draugs, — es teicu, — vai tu atceries to eiropiešu deju, kuru es tev iemācīju, kad pagājušo reizi biju Batutā?

Jā, jā, lieliska deja, — viņš starodams-atbildēja.

Mana sieva gribētu ar tevi to uzdejot un iemācīt tev vēl kādu citu eiropiešu deju. Vai esi ar mieru?

Vā! — Fons sajūsmā ierēcās. — Jauki, jauki. Tava sieva mani mācīs. Jauki, jauki, esmu ar mieru.

Sameklējām orķestra repertuārā melodiju, kuras ritms atgādināja sambu, un Džekija un Fons piecēlās; visi, kas vien bija zālē, elpu aizturējuši, viņus vēroja.

Kad redzēju abus izejam deju laukumā, milzīgais kontrasts starp Fona sešas pēdas un trīs collas garo augumu un Džekijas piecas pēdas un vienas collas ma­zumiņu mani tā sasmīdināja, ka es bezmaz aizrijos ar džinu. Džekija viņam ļoti ātri ierādīja vienkāršākos sambas pamatsoļus, un, man par pārsteigumu, Fons tos iemācījās bez mazākajām grūtībām. Tad viņš sa­tvēra Džekiju, un viņi sāka dejot. Mani visvairāk uz­jautrināja tas, ka viņš bija piespiedis Džekiju sev cieši klāt, tā ka viņa gandrīz pilnīgi pazuda Fona plando-

šajā tērpā; dažā dejas pagriezienā viņa tiešām nernaz nebija redzama, un izskatījās, it kā Fonam noslēpu­mainā kārtā būtu pieaugušas vēl divas kājas un viņš dejotu viens pats. Bez tam man vēl kaut kas neparasts dūrās acīs šai dejā, taču es uzreiz nespēju atskārst, kas īsti tas ir. Tad piepeši apjēdzu, ka Džekija dejojot vada Fonu. Viņi padejoja man garām, smaidīdami pār visu seju, acīmredzot viņiem abiem šī izprieca varen patika.

Tu lieliski dejo, mans draugs! — es uzsaucu.

Mana sieva tevi labi apmācījusi.

Jā, jā, — nodārdināja Fons pāri Džekijas gal­vai. — Brīnišķīga deja. Tava sieva labi derētu man par sievu.

Beidzot, nodejojuši veselu pusstundu, viņi atgriezās sakarsuši un piekusuši. Fons iemeta pamatīgu malku tīra džina, lai atgūtu spēkus, un pieliecās man tuvāk.

Tev gan ir lieliska sieva, — viņš aizsmacis čuk­stēja, acīmredzot bīdamies, ka tāda uzslava varētu Džekijai sakāpt galvā. — Viņa jauki dejo. Viņa tik jauki iemācīja to arī man. Es viņu pacienāšu ar mim- bo … ar speciālu mimbo es viņu pacienāšu.

Es pagriezos pret Džekiju, kas, nezinādama, kāds liktenis viņu gaida, sēdēja un vēdinājās.

Skaidrs, ka tu esi iekarojusi mūsu namatēva sirdi, — es sacīju.

Viņš ir ļoti mīļš vecs zēns, — Džekija atteica,

un burvīgi dejo… vai redzēji, ka viņš viens un divi iemācījās sambu?

Jā, — es atbildēju, — un viņš ir tik sajūsmināts par tavu mācīšanu, ka vēlas tevi atalgot.

Džekija uzmeta man aizdomīgu skatienu.

Kā viņš taisās mani atalgot? — viņa jautāja.

Tu tagad saņemsi veselu kalabašu ar speciālo mimbo-… palmu vīnu.

Ak dieviņ, man taču tā dzira ir pretīga! — Dže­kija šausminājās.

Neko darīt. Iebaudi vienu glāzi, nogaršo, pasaki viņam, ka tas ir gardākais, ko tu jebkad esi dzērusi, un tad palūdz atļauju izdzert vīnu kopā ar viņa sievām.

Tika atnesti pieci kalabaši, visiem kakliņš bija aiz­bāzts ar zaļām lapām, un Fons svinīgi nogaršoja no

visiem, lai pārbaudītu, kurā ir vislabākais vīns. Tad tika piepildīta glāze un pasniegta Džekijai. Sakoncen­trēdama vienkop savas labākās manieres, viņa iedzēra malku, labu brīdi paturēja to mutē, tad norija un ļāva sejā atplaukt vislielākajai tīksmei.

Ļoti labs mimbo, — viņa paziņoja tādā jūsmīgā pārsteigumā, kādā to būtu pavēstījis cilvēks, kas nule no­baudījis glāzi Napoleona konjaka. Fons staroja. Džekija iedzēra vēl mazu malciņu; Fons visu laiku viņu uzma-, nīgi vēroja. Viņas sejā atplauka vēl lielāka sajūsma.

Sis ir labākais mimbo, kādu man jel kad bijusi izdevība nogaršot.

Ha! Redzi nu! — Fons sacīja. — Tas ir labs mimbo. Pavisam svaigs.

Vai jūs atļausiet man iedzert to kopā ar jūsu sie­vām? — Džekija jautāja.

Jā, jā, — atteica Fons, ar karalisku žestu pamā­dams; viņa sievas, bikli smaidīdamas, tūdaļ pieslīdēja klāt, bet Džekija steigšus salēja atlikušo mimbo tām rožainajās plaukstās.

smagu darbu rītdien, es ieteicu dzīres beigt. Fons pastāvēja uz to, ka pava­dīs mūs līdz Atpūtas mā­jas verandas pakāpieniem; orķestris gāja pa priekšu.

Atvadījis viņš mūs mīļi apskava.

— Ar labu nakti, mans draugs, — viņš sacīja, paspiezdams man roku.

— Ar labu nakti, — es atbildēju. — Paldies. Tu mums sagādāji ļoti jauku vakaru.

Ar labu nakti,

— Ja, — piebalsoja Dže­kija, — liels, liels paldies.

Redzēdams, ka līmenis džina pudelē katastrofāli krī­tas, es pēkšņi paskatījos rokas pulkstenī un konstatēju, ka pēc divarpus stun­dām sāks svīst gaisma. Tāpēc, aizbildinādamies ar

— Vā! — sacīja Fons, nopaijādams viņai galvu. — Mēs tik labi izdejojāmies. Tu gan man derētu par sievu, ko?

Mēs noskatījāmies Fonam pakaļ, kad viņš gāja pāri lielajam laukumam, liels un elegants savā greznajā tērpā, kāds puišelis tecēja viņam blakus ar lukturi, kas meta pār valdnieku zeltainu gaismas strēli. Tad abi pazuda būdu jūklī, stabuļu dūdošana un bungu rīboņa kļuva arvien klusāka, līdz pagaisa pavisam, un drīz dzirdēja vairs vienīgi sienāžu sisināšanu, koku varžu kurkstēšanu un sikspārņu vārās klaigas. Kad mēs palī- dām zem moskītu tīkliem, kaut kur tālumā aizsmacis un samiegojies iedziedājās pirmais gailis.