Zvērudārzs manā bagāžā

PIRMĀ NODAĻA STŪRGALVĪGAIS PITONS

I

CEĻA

Nolēmu, ka pa ceļam uz Bafutu mēs desmit dienas uzkavēsimies Mamfes pilsētiņā. Tur beidzas Krosas upes kuģojamā daļa un sākas milzīgi neapdzīvoti pla­šumi; turklāt abās pirmajās Kamerūnas ekspedīcijās biju pārliecinājies, ka Mamfe ir ļoti laba bāze dzīvnieku ieguvei. No Viktorijas izbraucām visai iespaidīgā ka­ravānā, ar trim kravas mašīnām: pirmajā es ar Džekiju, otrā mūsu jaunais asistents Bobs un trešajā — mana daudz grūtu dienu pieredzējusī sekretāre Sofija. Ceļā bija karsti un putekļu pārpārēm, Mamfē iebrau­

cām trešās dienas īsajā zaļā mijkrēšļa brīdī, izsalkuši, izslāpuši un no galvas līdz kājām smalku, sarkanu pu­tekļu plēvē tīti. Mums bija ieteikts tūliņ pēc atbrauk­šanas nodibināt sakarus ar Āfrikas Apvienotās Sabied­rības pārvaldnieku, tādēļ mūsu mašīnas rēkdamas brā­zās pa aleju, līdz, bremzēm kaucot, apstājās pie krāšņa nama, kas laistījās vienās ugunīs.

Uzreiz bija redzams, ka šī māja uzcelta Mamfes la­bākajā vietā. Tā atradās konusveidīgā pakalnā, gar kura vienu nogāzi tecēja Krosas upe. Ja nostājās ar neizbēgamo hibisku krūmu dzīvžogu ietvertā dārza malā, varēja no četrsimt pēdu augstuma ieskatīties tieši aizā, kur zemi krūmāji un slaidāki koki gūzmām vien visai nedroši turējās uz trīsdesmit pēdu augstām, krokotām granīta klintīm, kas biezi jo biezi bija no­augušas ar savvaļas begonijām, sūnu un papardēm. So klinšu pakājē starp vizmojoši baltiem, smilšainiem krastiem un dīvainām, svītrainām klinšu plāksnēm līku­moja upe kā brūns, viļņains muskulis. Pretējā krastā gar upes malu stiepās mazi lauciņi un aiz tiem slējās mežs bagātās krāsās un formās, sniegdamies tālē, līdz pēdīgi pārvērtās par dūmakainu, zaļu okeānu, kas kar­stajā gaisā virmoja.

Taču es nebiju noskaņots uz skaistu ainavu apbrī­nošanu, kad iztrausos no kravas mašīnas kabīnes, kas bija piekarsusi kā spelte, un nolēcu zemē. Tai mirklī par visu vairāk pasaulē biju iztvīcis pēc dzēriena malka, vannas un azaida, turklāt tieši šādā secībā. Gandrīz tikpat karsti ilgojos pēc koka kastes, kurā varētu ievie­tot mūsu pirmo dzīvnieku. Tas bija ārkārtīgi reti sa­stopams zvēriņš — mazs melnkājainais mangusts, ko biju dabūjis divdesmit piecus kilometrus no Mamfes kādā iezemiešu ciemā, kur apstājāmies nopirkt augļus. Es bezgala priecājos, ka atklājam savu kolekciju ar šādu retumu, bet pēc tam, kad biju divas stundas ar viņu nocīnījies smagās mašīnas kabīnē, mans entu­ziasms sāka izplēnēt. Mazulis gribēja izpētīt kabīnē katru kaktiņu un spraudziņu, un, bīdamies, ka viņš ne- iestrēgst starp svirām un nesalauž ķepiņas, ieslodzīju viņu aiz sava krekla. Pirmo pusstundu zvēriņš zem krekla nemitīgi tekalēja man apkārt, skaļi šņaukāda­mies. Nākamajā pusstundā viņš vairākkārt enerģiski

nopūlējās ar saviem visai asajiem nadziņiem izplēst man vēderā caurumu; kad biju mazuli pārliecinājis at­teikties no šis darbošanās, viņš sakampa mutē krietnu gabalu manas pakrūtes ādas un sāka kārīgi to zīst, visu laiku mitrinādams mani ar nebeidzamu silta, asi smakojoša urīna strūkliņu. Tas mani, tāpat jau putek­ļos apkūpējušu un nosvīdušu, nebūt nepadarīja izskatī­gāku, un, kad es kāpu augšup pa ĀAS pārvaldnieka nama kāpnēm, ģērbies cieši aizpogātā, ar urīnu no­traipītā kreklā, no kura rēgojās ārā mangusta aste, es izskatījos, maigi izsakoties, diezgan ekscentrisks. Dziļi ievilcis elpu un cenzdamies izturēties nepiespiesti, iegāju spoži apgaismotā viesistabā, kur ieraudzīju trīs cilvēkus sēžam pie kāršu galda. Tie mani jautājoši uz­lūkoja.

Labvakar, — es sacīju, juzdamies visai samulsis. — Mans vārds ir Darels._

Man šķiet, šī replika Āfrikā kopš Stenlija un Living- stona tikšanās laikiem nebija no izteiksmīgākajām. Tomēr no galda piecēlās neliela auguma vīrietis ga­riem, melniem matiem un, apburoši smaidīdams, nāca man pretī. Pastiepis roku un satvēris manējo, viņš, ne­likdamies ne zinis par manu negaidīto ierašanos un ne- reprezentablo izskatu, nopietni ielūkojās man sejā.

Labvakar, — viņš atņēma. — Vai jūs gadījumā nespēlējat kanastu?

Nē, — es diezgan pārsteigts atteicu, — bīstos, ka ne.

Viņš nopūtās, it kā būtu apstiprinājušās viņa bries­mīgākās aizdomas. — Zēl.,. ļoti žēl, — viņš sacīja, tad piešķieba galvu un noskatīja mani vēl vērīgāk.

Kā, lūdzu, bija jūsu vārds? — viņš pārjautāja.

Darels . . . Džeralds Darels.

Žēlīgā debess! — vīrietis iesaucās, sākdams kaut ko atskārst. — Vai tikai jūs neesat tas apsēstais dzīv­nieku ķērājs, par kuru valde mani brīdināja?

Šķiet, ka tas pats.

Bet, mīļais cilvēk, es jūs gaidīju ierodamies jau pirms divām dienām. Kur jūs bijāt-palicis?

Mēs būtu ieradušies šeit pirms divām dienām, ja mūsu mašīna nebūtu tik neatlaidīgi regulārās laika atstarpēs bojājusies.

Jā, šejienes kravas mašīnas bojājās sasodīti bieži, — viņš atzina, it kā uzticēdams man noslēpumu. — Vai gribat ko iedzert?

Ar lielāko prieku, — es dedzīgi atsaucos. — Vai drīkstu aicināt iekšā arī pārējos? Viņi gaida mašīnās.

Jā, jā, vediet tikai šurp. Protams. Visus pacie­nāšu.

Sirsnīgi pateicos, — es sacīju un pagriezos, lai ietu.

Namatēvs satvēra mani aiz rokas un pavilka atpa­kaļ. — Es negribu jūs aizskart, bet sakiet — varbūt man tikai no džina dzeršanas tā rādās —, vai jums vē­ders vienmēr tā kūļājas?

— Nē, — es mierīgi atbildēju. — Tas nemaz nav vē­ders. Man zem krekla ir mangusts.

Viņš mirkli noraudzījās manī ar stingu skatienu.

— Ļoti saprātīgs paskaidrojums, — viņš beidzot no­teica.

Jā, — es atbildēju, — turklāt patiess.

Viņš nopūtās. — Patiesībā man ir gluži vienalga, ko jūs bāžat sev aiz krekla, ja tikai man tas nerādās no džina dzeršanas, — viņš nopietni sacīja. — Vediet šurp pārējos un ierausim pa mēriņam, pirms jūs dabūsiet ēst.

Tā mēs iebrukām Džona Hendersona mājā, un pāris dienu laikā bijām viņu padarījuši par nelaimīgāko nama­tēvu visā Āfrikas rietumu piekrastē. Ja cilvēks, kas mīl vientulību, uzņem savā mājā četrus svešiniekus, tad gan jāsaka, ka viņš rīkojas gaužām cildeni. Ja viņš turklāt nemīl dzīvniekus, pat izjūt lielu neuzticību pret jebkuru faunas pārstāvi, un tomēr dod pajumti četriem dzīv­nieku ķērājiem, tad vispār trūkst vārdu, lai aprakstītu šādu varonību. Divdesmit četras stundas pēc mūsu iera­šanās Džona verandā jau mājoja ne tikai mangusts, bet arī vāvere, bušbēbijs un divi pērtiķi.

Kamēr Džons pamazītēm mēģināja pierast pie tā, ka ikreiz, tiklīdz viņš iziet pa savas mājas durvīm, kājās metas pusaugu babuīns, es sūtīju ziņu apkārtnes med­niekiem — saviem agrākajiem paziņām —, savācu viņus vienkop un pastāstīju, kādi dzīvnieki mūs inte­resē. Pēc tam atlika vienīgi gaidīt rezultātus. Tie nebija panākami uzreiz. Tad kādu dienu tūliņ pēc pusdien­laika pa aleju tuvojās vietējais mednieks, vārdā Ogastins; viņš bija tērpies sarkanzilā sarongā un, kā vien­mēr, izskatījās Joti kārtīgs un lietišķs. Viņu pavadīja pats lielākais rietumafrikānis, kādu man jel kad gadī­jies redzēt, — milzīgs drūma izskata tēvainis, kura augums sasniedza vismaz sešas pēdas un kura āda — atšķirībā no Ogastina zeltainā bronzas vizrriojuma — bija sodrēju melnumā. Viņš klumburoja blakus Ogas- tinam ar tik milzīgām kājām, ka es sākumā nodo­māju — viņš slimo ar elefantiāzi. Abi palika stāvam pie lieveņa kāpnēm, un, kamēr Ogastina seja atplauka līksmā smaidā, viņa pavadonis blenza uz mums ar tādu skatienu, it kā kulināros nolūkos klusībā aprēķinātu mūsu neto svaru.

Labrīt, ser, — Ogastins sveicināja, savilkdams savu spilgto sarongu stingrāk ap slaidajiem gurniem.

Labrīt, ser, — piebalsoja milzenis, un viņa balss nogranda kā tālīns pērkona dārds.

Labrīt . . . vai atnesāt zvērus? — es cerību pilnā balsī jautāju, kaut gan redzēju, ka viņiem nav līdzi ne­viena dzīvnieka.

Nē, ser, — Ogastins ar nožēlu atteica, — mēs nedabūt zvērus. Es atnākt paprasīt, lai masa aizdot mums virvi.

Virvi? Kam jums vajadzīga virve?

Mēs atrast lielu boa, ser, mežā. Bet mēs nevarēt to bez virvi saķert, ser.

Bobs, kura specialitāte bija reptiļi, salēcās.

Boa? — viņš satraukts iesaucās. — Ko viņš ar to grib teikt — boa?

Viņi domā pitonu, — es paskaidroju.

Viena no lielākajām nelādzībām iezemiešu anglis­kajā žargonā no dabaszinātnieka aspekta ir nepareizie nosaukumi, kādos viņi dēvē daudzus dzīvniekus. Pito­nus iezemieši sauc par boa, leopardus par tīģeriem, un tā joprojām. Boba acīs iezibējās fanātiķa kaisle. Kopš mēs Sauthemptonā uzkāpām uz kuģa, viņš runāja gan­drīz vienīgi par pitoniem, un es zināju, ka Bobs neju­tīsies laimīgs, iekams nebūs pievienojis mūsu kolek­cijai vienu no šiem rāpuļiem.

Kur tas atrodas? — viņš jautāja, nespēdams ap­slēpt satraukumu balsi.

Tur mežā, — Ogastins atbildēja, nenoteikti pavē- zēdams roku lokā, kas aptvēra mežu aptuveni piecsimt jūdžu ietvaros. — Tas ir alā apakš zemes.

Liels? — es apvaicājos.

Vā! Liels? — Ogastins iesaucās. — Briesmīgi liels.

Tik liels, — ierunājās milzis, uzsizdams sev pa gurnu, kas bija krietna vērša gurna vērts.

Mēs staigāt pa mežu no paša rīts, ser, — pa­skaidroja Ogastins. — Tad mēs ieraudzīt boa. Mēs skriet žigli, žigli, bet nelaimēt noķert. Tā čūska ir pā­rāk stiprs. Tā ieskriet alā apakš zemes, un mums nav virves, mēs nevarēt noķert.

Vai atstājāt kādu, lai uzmana alu? — es apjau­tājos. — Lai čūska nevar aizbēgt mežā?

Jā, ser, mēs tur atstāt divus vīrus.

Pagriezos pret Bobu.

Redzi, kā tev laimējas: īsts savvaļas pitons sa­gūstīts alā. Vai iesim un lūkosim to notvert?

Žēlīgais dievs, protams! Ejam tūliņ un ķeram ciet! — Bobs iesaucās.

Pievērsos Ogastinam. — Mēs aiziesim čūsku apska­tīt, Ogastin, ja?

Jā, ser.

Tu pagaidi mazu brītiņu, un mēs tūliņ iesim. Pa­ņemsim tikai virvi un ķeramo tīklu.

Kamēr Bobs aizsteidzās uz mūsu bagāžas kaudzi, lai no tās izraktu virvi un tīklus, es piepildīju dažas pudeles ar ūdeni un sameklēju mūsu dzīvnieku kopēju Benu, kurš tupēja pie virtuves durvīm, amizēdamies ar kādu kārdinoši burvīgu jaunkundzi.

Ben, liec nu šo nelaimīgo jaunavu mierā un saga­tavojies. Mēs iesim uz mežu gūstīt boa.

Jā, ser, — Bens atteica, negribīgi pamezdams savu draudzeni. — Kur tā boa ir, ser?

Ogastins saka, ka esot ielīdusi alā. Tādēļ man esi vajadzīgs tu. Ja ala būs par šauru misteram Gol- dingam vai man, tad tur iekšā būs jālien tev un jāsa­ķer boa.

Man, ser? — Bens pārjautāja.

Jā, tev. Vienam pašam.

Lai iet! — viņš atteica ar filozofa vīpsnu. — Man nav bail, ser.

Tu melo, — es sacīju. — Tu pats labi zini, ka esi nobijies kā diegs.

Man nudien nav bail, ser, — Bens pašapzinīgi noteica. — Vai es masa nekad nestāstīt, kā es noga­lināju meža govi?

Stāstīji jau, stāstīji pa divi lāgi, un.es tomēr tev neticu. Tagad ej pie mistera Goldinga un paņem virves un ķeramos tīklus. Žigli!

Lai sasniegtu vietu, kur gaidīja mūsu zvērs, vaja­dzēja noiet lejā pa kalnu un pārcelties pār upi laivā, lielā banānveida kanoe, kas šķita būvēta pirms kādiem trīssimt gadiem un pa šo laiku lēnām gājusi pretī sai­rumam. Pie airiem sēdēja ļoti vecs vīrs, kas izskatījās tā, it kā viņu tūdaļ ķers sirdstrieka; viņam līdzās mazs puišelis, kura pienākums bija smelt ārā no laivas ūdeni. Tā nebija vienlīdzīga cīņa, jo zēna rīcībā bija vienīgi sarūsējusi konservu bundža, bet laivas malas — cau­ras kā siets. Braucējs visu laiku, līdz nokļuva pretējā krastā, neizbēgami dabūja mirkt apmēram sešas collas dziļā ūdenī.

Kad mēs ar visu savu bagāžu nonācām pie granīta klintī izcirstajiem, ūdens nogludinātajiem pakāpieniem, kas kalpoja par laivu piestātni, ieraudzījām, ka laiva atrodas pretējā krastā, un, kamēr Bens, Ogastins un milzīgais afrikānis (mēs viņu bijām nokristījuši par Gargantuā) pacēla balsi un dimdoši sauca laivinie­kam, lai brauc šurp, cik ātri vien māk, mēs ar Bobu apsēdāmies ēnā un vērojām, kā Mamfes ļaudis peldējās un velējās lejā, upes brūnajos ūdeņos.

Mazi puišeļi bariem spiegdami lēca no klintīm ūdenī ka plunkšķēja vien un tad atkal strauji iznira virspusē. Viņu plaukstas un kāju pēdas margoja kā sārti glie­mežvāki, bet ķermeņi izskatījās kā spoža, brūna šoko­lāde. Meitenes, kas bija kautrīgākas, gāja peldēties ar visiem sarongiem, taču, kad tās iznira, ūdens bija pie­placinājis drānu viņām pie augumiem tik cieši, ka tikpat nekas nepalika apslēpts. Kāds mazs ķipars, kuram ne­varēja būt vairāk par gadiņiem pieciem vai sešiem, pie­sardzīgi, sasprindzinājumā mēli izkāris, kāpa lejup pa klinti, nesdams uz galvas milzīgu ūdens krūzi. No­

nācis krastā, viņš neapstājās, lai noceltu krūzi no gal­vas vai ari novilktu sarongu. Viņš brida upē iekša un lēnam, bet enerģiski soļoja tālāk, līdz pilnīgi pazuda; vienīgi krūze noslēpumaini slīdēja uz priekšu pa ūdens virsu. Beidzot nozuda arī tā. Pēc mirkļa krūze atkal parādījās. Tagad tā virzījās uz krasta pusi, un pēdīgi zem krūzes iznira arī zēna galva. Viņš sirsnīgi no­sprauslājās, lai izelpotu gaisu no plaušām, tad nopietni soļoja uz krastu, nesdams uz galvas līdz malām pilno krūzi. Sasniedzis ūdens malu, zēns uzmanīgi nostatīja krūzi uz akmens un tad, joprojām sarongu nenovilcis, atgriezās atpakaļ ūdenī. No kādas slēptas ieloces savā apģērbā viņš izvilka mazu ziepju gabaliņu un ļoti apzi­nīgi sāka berzēties no galvas līdz kājām, laizdams zie­pes arī pār sarongu. Kad mazais bija rūpīgi ieziepējies un izskatījās pēc maza rožsārta sniegavīriņa, viņš pa­nira zem ūdens, lai putas noskalotu, tad izbrida krastā, atkal uzcēla krūzi uz galvas, uzrāpās pa klints nokāri augšā un pazuda. Tas bija lielisks piemērs Āfrikas va­riantam par tematu «Laiks un kustība».

Nupat bija piebraukusi arī laiva, un Bens un Ogas­tins dedzīgi sāka kaulēties ar tās vecīgo īpašnieku. Viņi negribēja celties pāri upei tieši, bet prasīja, lai vecais mūs aizved pusjūdzi tālāk pret straumi līdz kādam lie­lam sēklim. Tas mums ietaupītu apmēram jūdzi gājiena gar krastu, lai sasniegtu taku, kas ved uz mežu. Taču večuks nezin kādēļ šķita tiepjamies pretī.

Kas viņam vainas, Ben? — es vaicāju.

Ek! — nikni atsaucās Bens. — Tas vīrs muļķis, ser, negrib vest mūs pa upi uz augšu.

Kādēļ tu nevēlies, draugs? — es apvaicājos ve­čukam. — Ja tu mūs aizvedīsi, es tev samaksāšu vai­rāk un vēl kaut ko uzdāvināšu.

Masa, — vecais noteikti atbildēja, — laiva nav mana. Un, ja es to pazaudēt, es vairs nevarēt pelnīt… man nebūt ko ēst manam vēderam … man nebūt ne­viens, neviens penijs.

Bet kāpēc lai tu pazaudētu laivu? — es izbrīnī­jies jautāju, jo labi pazinu šo upes nogabalu un zināju, ka te nebija ne atvaru, ne zemūdens straumju.

Ipopo, masa, — vecais vīrs paskaidroja.

Es lūkojos uz laivinieku, nesaprazdams, ko viņš melš.

Ipopo varbūt bija kāds bīstams vietējais juju, par kuru līdz šim nebiju dzirdējis?

Sis ipopo, — es piesardzīgi klaušināju, — kur tad tas dzīvo?

Vai! Masa nekad to neredzēt? — vecais vīrs izbrī­nījies jautāja. — Tur — tur ūdenī, tuvu pie apriņķa priekšnieka mājas. . . Tads liels, tads kā motors — oho! — tāds briesmīgi stiprs.

Par ko viņš runā? — Bobs pilnīgā neizpratnē vai­cāja.

Un pēkšņi man atausa gaisma. — Viņš runā par hi- popotamu ganāmpulku upē lejpus apriņķa priekšnieka majas, — es paskaidroju, — bet viņš lieto tik jaunu saīsinājumu, ka es pats uz mirkli apstulbu.

Vai viņš domā, ka tie ir tik bīstami?

Laikam gan, kaut nevaru iedomāties, kādēļ. Kad pēdējo reizi biju šeit, tie bija ļoti rāmi.

Cerēsim, ka tie joprojām ir rāmi, — piebilda Bobs.

Es atkal pagriezos pret večuku. — Paklausies, draugs. Ja tu mūs aizvedīsi pa upi uz augšu, es tev maksāšu sešus šiliņus un uzdāvināšu cigareti, nu? Un, ja reiz šis ipopo salauzīs tavu laivu, es samaksāšu, lai tu vari nopirkt jaunu, dzirdi?

Es dzirdēt, ser.

Vai esi ar mieru?

Es ar mieru, ser, — atbildēja vecais vīrs, vēl jo­projām cīnīdamies ar šaubām. Mēs lēnītēm braucām pa upi uz augšu, tupēdami laivas dibenā puscollu dziļā ūdenī.

Man šķiet, tie nevar būt sevišķi bīstami, — ieru­nājās Bobs, nevērīgi vilkdams roku pa ūdeni.

Kad es biju šeit pēdējo reizi, piebraucu tiem laivā klāt līdz trīsdesmit pēdām un nofotografēju tos, — es sacīju.

Sie ipopo tagad niknāki, — nesmalkjūtīgi iejaucās Bens. — Pirms divi mēneši viņi nogalināja trīs vīrus un salauza divas laivas.

Tas skan ļoti nomierinoši, — Bobs noteica.

Mums priekšā no brūnā ūdens daudzās vietās pacē­lās klinšu izciļņi. Jebkurā citā reizē tie tiešām būtu arī izskatījušies pēc klinšu ciļņiem, taču tagad ikviens no licm atgādināja hipo galvu, viltīga, ļauna hipo galvu, kurš pats noslēpies tumšajos ūdeņos un gaida mūs pie­braucam tuvāk. Bens — acīmredzot atcerēdamies le­ģendu par savu drosmi, tiekoties ar meža govi — lū­koja pat uzsvilpot, bet mēģinājums iznāca gaužām ne­varīgs, un es pamanīju, ka viņš bailīgi pētī ūdens klaju mums priekša. Galu gala tādam hipo, kas pasācis uz­brukt laivām, tas iepatīkas, tāpat kā cilvēkēdājam tī­ģerim, un viņš visiem spēkiem centīsies tīrā sporta pēc sagādāt cilvēkiem nepatikšanas, bet mani nebūt nevili­nāja divkauja ar pustonnas smagu zvēru divdesmit pēdu dziļā, duļķainā ūdenī.

Vecais vīrs, kā vēroju, vadīja mūsu laivu gar pašu krastmalu, manevrēdams tā, lai mēs, cik vien iespē­jams, turētos seklumā. Krasts bija kraujš, taču tur bija daudz zālēm apaugušu izciļņu, pret kuriem varētu at­sperties, ja vajadzētu glābties, jo klintis bija rievainas, atgādināja nekārtīgās kaudzēs samestus žurnālus. Koki, kas auga klinšu virsotnēs, stiepa savus zarus pāri ūde­nim, mēs peldējām kā pa ēnainu tuneli, izbiedēdami brīžiem kādu zivju dzeni, kas aizzibēja mūsu laivai pa priekšu kā dzīva, zila asteszvaigzne, vai arī kādu meln­baltu tārtiņu, kurš aizlaidās pret straumi, muļķīgi ķiķi­not savā nodabā un kājām skarot ūdeni; gar knābi abās pusēs tam plīvoja garas, dzeltenas ūsas.

Pamazām apliecām upes līkumu un tad apmēram trīssimt jardu priekšā pretējā krastā pamanījām baltu sēkli sīki robotām malām. Večuks, to ieraudzījis, at­vieglots nogrudzināja un sāka airēt možāk.

— Esam jau gandrīz galā, — es priecīgi sacīju, — un nesastapām neviena hipo.

Nebiju lo vel lāgā izteicis, kad pēkšņi kād$ klints bluķis, kuram peldejam garam apmēram piecpadsmit pēdu attālumā, iznira no ūdens, paraudzījās uz mums ar izbrīna pilnām, izvalbītām acīm un izšļāca divas slaidas ūdens šaltis kā mazs valītis.

Par laimi, mūsu drosmīgā komanda pārvarēja vēlē­šanos visi barā lēkt ārā no laivas un peldus traukties uz krastu. Vecais laivinieks svelpjoši ievilka elpu un iegrūda airus tik dziļi ūdenī, ka laiva apstājās, sakul­dama putas. Tad mēs klusi sēdējām un blenzām uz hipo, un hipo tupēja un blenza uz mums. Viņš šķita vēl vairak pārsteigts nekā mēs. Izblīdušais pelēksārtais purns peldēja ūdens virsū kā ķermenim atšķelta galva spiritistu seansā. Platās acis pētīja mūs ar maza bērna nevainīgo skatienu. Ausis kustējās šurp un turp, it kā mādamas mums. Hipo smagi nopūtās un pavirzījās mazliet tuvāk, vēl joprojām raudzīdamies uz mums ar plaši ieplestajām, nevainīgajām acīm. Piepeši Ogas­tins tik spalgi iesvilpās, ka mēs visi salēcāmies, bez­maz apgāzdami laivu. Klusi, bet nikni viņu apsaucām, turpretim hipopotams turpināja mūs vērot tikpat nesa­tricināmā mierā.

Nav ko baidīties, — Ogastins skaļi ierunājās, — tā ir mātīte.

Viņš izrāva vecajam no rokām airi, kuru tas gan ne­gribēja dot, un sāka ar aira galu sist pa ūdeni tā, ka uzlēca augstas šļakatas. Hipo plaši pavēra muti, atklā­dams tādus zobus, kādus katram gan būtu vērts redzēt pašam savām acīm. Tad pēkšņi, turklāt, šķiet, bez kā­das fiziskas piepūles, lielā galva nozuda zem ūdens. Kādu brīdi visi bijām pārliecināti, ka zvērs papeldējis tieši zem mums, bet tad galva atkal iznira, šoreiz — mums par lielu atvieglojumu — apmēram divdesmit jardus tālāk. Hipo vēlreiz izšļāca divas ūdens strūklas, itin laipni pakustināja ausis un iegrima atpakaļ, lai pēc dažiem mirkļiem iznirtu vēl tālāk. Večuks atkal nokrekšķējās un atņēma Ogastinam airi.

Ogastin, kāpēc tu darīji tādas muļķības? — es vaicāju, cenzdamies savai balsij piešķirt stingru un bargu izteiksmi.

Ser, tas ipopo nebija vīrietis … tas mātīte, —

Ogastins paskaidroja, aizvainots par manu neuzticēša­nos viņam.

Kā tu to zināji?

Masa, es pazīt visus ipopo šajā upē, — viņš teica. — Sitais — mātīte. Ipopo vīrietis mūs aprīt uzreiz. Šī mātīte nav tik nikna kā viņas vīrs.

Lai dzīvo vājais dzimums! — es uzbildu Bobam, kamēr večuks, pēkšņi kļuvis drudžaini aktīvs, tik ātri pāršāvās ar laivu šķērsām pāri upei, ka kanoe ņirkstē- dama atdūrās pret sēkļa oļiem. Mēs izcēlām krastā savu mantību, pieteicām vecajam, lai mūs pagaida, un posāmies uz pitona alu.

Taka sākumā veda cauri veciem iezemiešu tīrumiem, kur bija nogāzti un, krustu šķērsu sakrituši, trūdēja milzu koki. Starp to stumbriem kādreiz bija audzēta un novākta manioka, bet pēc tam zeme pamesta at­matā, un tagad līdums blīvi apaudzis ar pamežu — ērkšķu krūmiem un dažādiem staipekņiem. Šādos pa­mestos plēsumos allaž ir daudz dzīvas radības, arī tagad, kad mēs lauzāmies cauri tīteņaugu un krūmu biezoknim, putnu te bija baru bariem. Gaisā laidelējās skaistie, mazie mušķērāji kā zilpelēki traipiņi leknajā zaļumā; staipekņiem apvīto koku stumbru krēslībā, sien­āžus ķerstīdami, rosīgi lēkāja mazi putneļi, kas ļoti at­gādināja mūsu sarkanrīklītes; koši raiba vārna pacēlās spārnos un smagnēji aizlidoja, brīdinoši ķērkdama; ro­žainiem ziediem klātu ērkšķu krūmu biezoknī, kurā sa­nēja lielas, zilas bites, mūs sagaidīja strazds ar vese­lām skaistu treļļu kaskādēm. Labu brīdi taka veda pa šo miklo, piekarsušo pamežu, kas sniedzās mums līdz jostas vietai, tad tas pēkšņi izbeidzās un taciņa izvijās zeltainā savannā, kura virmoja karstajā gaisā.

Lai arī cik jaukas šādas savannas izskatās, iešana pa tām ir gaužām grūta. Zāle bija asa un dzelkšņaina un auga kumšķiem, lai kā lamatās notvertu neuzma­nīgu gājēju. Tur, kur saules stari krita uz pelēkiem klinšu bluķiem, to neskaitāmiem vizlas graudiņiem iz­raibinātā virsma neganti žilbināja acis. Saule karsēja mūsu muguras, un tās atspīdums, ko reflektēja akmeņu vizuļojošā virsma, dedzināja seju ar pārkurinātas krāsns svelmi. Sviedriem noplūduši, bridām pa saules sakai­tēto āri.

Ceru, ka tam sasodītajam rāpulim būs pieticis sa­jēgas ielīst alā kādā ēnainākā vietā, — es sacīju Bo­bam. — Uz šīm klintīm taču var cept olas.

Ogastins, kurš enerģiski soļoja mums pa priekšu un kura gaiši sarkanais sarongs sviedru miklumā bija pār­vērties tumša vīna krāsā, pagriezās atpakaļ un, pār visu sviedriem aplāsojušo seju ņirgdams, līdzjūtīgi apvai­cājās:

Masa — karsti?

Briesmīgi karsti, — es atteicu. — Vai iīdz tai vie­tai vēl tālu?

Nē, ser, — viņš atbildēja, rādīdams uz priekšu, — tepat ir… Vai masa neredzēt to vīru, ko es atstāju par sargu?

Sekoju viņa pirksta norādītajam virzienam un tā­lumā ieraudzīju laukumu, kur senlaikus kāds vulkāna izvirdums bija sagūzmējis klintis kā nekārtīgā kaudzē samestas gultas drānas un pa diagonāli pāri savannai izveidojusies miniatūra klinšu grēda. Tās virsotnē ierau­dzīju saulē pacietīgi sēžam divus medniekus. Pamanī­juši mūs, viņi piecēlās un sveicienam māja mums ar draudīga izskata šķēpiem.

Vai šī ir alā? — uztraucies uzsauca Ogastins.

Alā, alā,— viņi atkliedza.

Kad mēs sasniedzām mazās grēdiņas pakāji, es uz­reiz sapratu, kādēļ pitons izraudzījies sev tieši šīs aiz­sardzības pozīcijas. Klints virspuse bija saskaldīta dau­dzās savstarpēji savienotās seklās alās, ko vējš un ūdens bija nogludinājis, un tās visas lēzeni tiecās aug­šup, tā ka iemītniekiem nedraudēja briesmas lietus pe­riodā noslīkt. Ikvienas alas ieeja bija pēdas astoņas plata un apmēram trīs pēdas augsta, pietiekami liela čūskai, bet par mazu, lai pa to varētu brīvi kustēties citi dzīvnieki. Mednieki ar gudru ziņu bija aizdedzinā­juši zāli alas apkaimē, gribēdami rāpuli izsvēpēt. Taču čūsku tas nebija uztraucis, toties mums tagad vajadzēja līdz potītēm brist pa biezu ogļu un putekļainu pelnu kārtu.

Mēs abi ar Bobu nometāmies uz vēdera un plecu pie pleca līdām iekšā alā, lai uzzinātu pitona atrašanās vietu un izplānotu operāciju. Drīz vien konstatējām, ka jau trīs četras pēdas no ieejas ala kļūst šaurāka, tā ka uz priekšu varēja tikt tikai viens cilvēks, pavisam pie- plakdams pie zemes. Pēc žilbinošās saules gaismas ārpusē ala šķita divtik tumša, un mēs neko nevarējām saskatīt. Vienīgais norādījums, ka čūska patiesi atrodas alā, bija skaļi, nikni šņācieni, kas atskanēja, tikko mēs pakustējāmies. Mēs pilnā balsī saucām, lai padod ka­batas bateriju, un, kad tā bija izsaiņota un mums pa­sniegta, palaidām gaismas strēli šaurajā ejā.

Astoņas pēdas tālāk eja izbeidzās ar apaļu iedobumu klintī, un tajā saritinājies gulēja pitons, spuldzītes gaismā zvīļodams kā nospodrināts. Tas bija aptuveni piecpadsmit pēdu garš, cik no acu uzmetiena varēja spriest, un tik resns, ka Gargantuā nebija velti to sa­līdzinājis ar savu milža gurnu. Turklāt rāpulis bija ļoti sliktā omā. Jo ilgāk spīdinājām tam virsū gaismu, jo intensīvāki un spalgaki kļuva šņācieni, līdz beidzot tie pārgāja negantā spiegšanā. Izlidām atpakaļ saules gaismā un apsēdāmies, ādas krāsa mums abiem bija gandrīz tāda pati kā medniekiem, jo tumšie pelni bija biezā kārtā pielipuši pie mūsu sasvīdušās miesas.

Tam zvēram jāapmet ap kaklu cilpa, un tad vilk- sim cik spēka, kamēr dabūsim to laukā, — Bobs iemi­nējās.

Jā, bet cilpa ir jādabū tam ap kaklu. Man nebūtu nekāda prieka iestrēgt šajā ejā, ja pitonam ienāktu prātā uzbrukt. Tur nav kur apgriezties, un neviens arī neva­rēs steigties palīgā, ja sāktos divkauja.

Tiesa gan, — Bobs piekrita.

Ir tikai viena iespēja, — es teicu, — Ogastin, aiz­teci aši, aši un nocērt man dakšotu zaru … labi lielu … saprati?

Jā, ser, — Ogastins atbildēja un, vicinādams mā­cēti ar plato asmeni, devās uz mežmalu, kas atradās apmēram trīssimt jardu atstatu.

Iegaumē, — es brīdināju Bobu, — ja mums izdo-, sies to izvilkt ārā, mēs nevaram paļauties uz mednie­kiem. Kamerūnā visi pārliecināti, ka pitoni ir indīgās čūskas; viņi par nāvējošu uzskata ne tikai pitona ko­dienu, bet domā, ka pitons var noindēt cilvēku arī ar piešiem, kas atrodoties tam zem astes. Tādēļ, ja sagūs­tīsim čūsku, mēs nevaram satvert to aiz galvas un gai­dīt, ka viņi ķersies pie astes. Tev vajadzēs satvert vienu galu, kamēr es turēšu otru, un mēs varam vienīgi cerēt, ka viņi nebaidīsies pieturēt čūsku pie vidus daļas.

Lieliskas izredzes, — noteica Bobs, domīgi vilk­dams gaisu caur zobiem.

Pa to laiku atgriezās Ogastins ar garu nūju, kurai galā bija žāklis. Pie žākļa es piestiprināju cilpā smalku auklu, kas, pec tirgotāja apgalvojuma, spējot izturēt trīs­simt mārciņu smagumu. Tad atritināju apmēram piec­desmit pēdu garu auklas gabalu un atlikušo kamolu iedevu Ogastinam.

Es tagad līdīšu alā un mēģināšu apmest cilpu čūskai ap kaklu, skaidrs? Ja man izdosies, es uzkliegšu, un tad visiem medniekiem kopā tā jāvelk, saprati?

Sapratu, ser.

Kad būs jāvelk, — es sacīju, piesardzīgi nolaiz­damies uz vēdera pelnu klājienā, — dieva dēļ, neļauj viņiem raut pārāk spēcīgi… es negribu, lai tā negant­niece uzveļas man virsū.

Lēnām līdu pa eju uz priekšu, turēdams nūju ar auklu rokā, bet bateriju — zobos. Pitons joprojām šņāca tikpat nikni. Nu vajadzēja lūkot nūju izbīdīt uz priekšu tā, lai cilpu varētu dabūt pāri čūskas galvai. Tas man šķita neiespējami, kamēr baterija jātur zobos, jo pat pie mazākās kustības gaismas strēle aizmaldījās visur, tikai ne tur, kur vajag. Izņēmu bateriju no mutes, no­liku uz klints tā, lai gaisma apspīdētu čūsku, un ārkār­tīgi uzmanīgi virzīju nūju uz rāpuļa pusi. Pitons, pro­tams, bija saritinājies blīvā kamolā, galvu nolicis pašā kamola vidū. Kad biju nūju dabūjis izejas pozīcijā, man

vajadzēja panākt, lai čūska pace] galvu. Vienīgā iespēja to izdarīt bija sāpīgi bakstīt rāpuli ar nūjas galu.

Pēc pirmā pieskāriena mirdzošie līkumi šķita aiz nik­numa pietūkstam un alā atbalsojās tik spalgs un sir­dīgs šņāciens, ka man bezmaz nūja izkrita no rokas. Satvēris to stingrāk sasvīdušajā plaukstā, es pabak­stīju atkal un atkal izdzirdu spalgu šņācienu. Piecas reizes man vajadzēja čūskai piebakstīt, lai beidzot gūtu panākumus. Pitona galva pēkšņi izslējās virs gredzenu ritu]a un pašāvās pretī nūjas galam, atvērtā mute spuldzes gaismā sārti ielāsmojās. Taču kustība bija tik spēja, ka es nepaguvu uzmest cilpu. Čūska pašāva galvu uz priekšu trīs reizes, bet visi mani mēģinājumi uzmest cilpu beidzās neveiksmīgi. Visļaunākais bija tas, ka es atrados par tālu; visā garumā izstieptā roka kopā ar nūjas svaru padarīja manas kustības gaužām neveiklas. Beidzot, samircis sviedros gluži slapjš, izlīdu saules gaismā papūtināt sāpošo roku.

Tas neder, — sacīju Bobam. — Čūska galvu pa­slēpusi rituļa līkumos un tikai lāgiem to pašauj uz priekšu . . . nav nekādas iespējas uzmest cilpu.

Ļauj man arī pamēģināt, — Bobs dedzīgi teica.

Viņš paķēra nūju un ielīda alā. Pagāja labs brīdis,

un mēs redzējām vienīgi viņa lielās kājas, kas spirinā­jās, meklēdamas atbalstu alas ieejā. Tad parādījās arī viņš pats, neganti lādēdamies.

Nav nekādas jēgas, — Bobs sacīja. — Ta mes nekad netiksim tai klāt.

Ja mednieki mums dabūtu kūju ar līku galu, tādu, kādas mēdz lietot aitu gani, vai tu domā, ka varētu ar to aizķert vienu gredzenu un izvilkt čūsku ārā? — es vaicāju.

Šķiet, ka varētu, — Bobs teica. — Vismaz es va­rētu to piespiest atritināties, lai mēs tiktu tuvāk pie galvas.

Tā nu Ogastins tika vēlreiz sūtīts uz mežu, kad bijām viņam īsi izskaidrojuši, kāda kūja mums vajadzīga, un drīz vien viņš atgriezās ar divdesmit pēdas garu zaru, kurš vienā galā bija līks kā makšķerāķis.

Būtu labi, ja tu varētu ielīst līdzi alā un man pār plecu rādīt gaismu, — Bobs sacīja. — Ja nolieku bate­riju uz akmens, es katrreiz pakustoties to nogāžu.

Mēs ielīdām alā abi un gulējām cieši plecu pie pleca. Kamēr es spīdināju bateriju, Bobs lēnām virzīja mil­zīgo āķi tuvāk čūskai. Lēnītēm, lai rāpuli bez vajadzī­bas nesatramdītu, viņš uzlika to uz virsējā gredzena, novietoja kārti pa tvērienam, ierīkojās pats ērtāk un tad rāva no visa spēka.

Rezultāts bija spējš un negaidīts. Mums par lielu pārsteigumu, viss čūskas ritulis, īsu mirkli pretojies, sāka slīdēt lejup pa eju mums pretī. Bobs priecīgi pa­rāpās atpakaļ (tādējādi saspiezdams mūs abus vēl cie­šāk kopā) un parāva no jauna. Čūska pieslīdēja mums tuvāk un tad sāka ritināties vaļā. Bobs parāva vēlreiz, un čūska atritinājās vēl vairāk; tā paslēja galvu un mēģināja mums uzbrukt. Saspiesti kā lielas sardīnes pārāk mazā kārbā, mēs spējām virzīties vienīgi atpa­kaļ, un tā nu šļūcām uz vēdera atpakaļiski, cik ātri vien spējām. Beidzot mums izdevās sasniegt mazliet platāku vietu ejā un iegūt lielāku telpu manevrēšanai. Bobs satvēra kārti un drūmā apņēmībā pavilka vēl. Man viņš atgādināja neveiklu, ļoti nopietnu melno strazdu, kas stīvē laukā no zemes milzīgu tārpu. Mēs atkal ieraudzījām ārprātīgā niknumā šņācošo čūsku; pitona gredzeni drebēja no muskuļu sasprindzinājuma, kad tas centās atbrīvoties no āķa, kas bija apžņaudzis ķermeni. Vēl viens pamatīgs rāviens, es kalkulēju, un Bobs atraus čūsku līdz alas ieejai. Žigli izrāpos ārā.

— Atnesiet virvi! — uzbļāvu medniekiem. — Aši… aši… virvi!

Viņi jau traucās izpildīt pavēli, kad Bobs parādījās alas ieejā, pietrausās kājās un atkāpās pēdējai ofen­sīvai, lai izrautu čūsku ārā, kur mēs varētu to sagūstīt. Bet, kāpjoties atpakaļ, viņš nejauši uzkāpa uz ļodzīga akmens un atmuguriski novēlās zemē. Kārts viņam iz­šļuka no rokām, čūska ar varenu atspērienu atbrīvojās no āķa un tik ātri, kā ūdens iesūcas dzēšlapā, ieslīdēja kādā alas spraugā, kas šķita par mazu pat pelei. Kad jau pēdējās četras pēdas čūskas astes dzīrās pazust zemes ciļņos, mēs abi ar Bobu metamies tai virsū, sa­grābām ciet un ar izmisīgu spēku centāmies to noturēt. Jutām vareno muskuļu pulsāciju, kad čūska, paslēpu­sies dziļi klints aizā, centās atbrīvot asti no mūsu tvē­riena. Pamazām, collu pa collai glumās zvīņas slīdēja ārā no mūsu sasvīdušajām plaukstām, un tad pēkšņi čūska bija pazudusi. Kaut kur no klints dzīlēm atska­nēja triumfējošs šņāciens.

Nojaukušies ar pelniem un sodrējiem, nobrāztiem delmiem un lieliem, sviedros samirkušās drānās abi ar Bobu apsēdāmies un aizelsušies skatījāmies viens uz otru. Parunāt mēs nespējām.

Viņa aizbēgt, masa, — aizrādīja Ogastins, ku­ram, šķiet, piemita liels talants konstatēt acīm redza­mus faktus.

— Tā ir loti stipra čūska, — Gargantuā drūmi pie­bilda.

Neviens cilvēks nevaret to noturēt ciet ala iekš­pusē, — Ogastins sacīja, cenzdamies mūs mierināt.

Ļoti, |oti stipra čūska, — atkal atsāka Gargan­tuā, — daudz stiprāka nekā cilvēks.

Klusēdams es pasniedzu visiem cigaretes, un mēs, nosēdušies uz pelnu paklāja, uzsmēķējām.

Nu labi, — es beidzot filozofiski noteicu, — esam darījuši, ko varējām. Cerēsim, ka nākamreiz veiksies labāk.

Taču Bobs nespēja samierināties. Ieraudzīt savu sapņu pitonu tik tuvu, bezmaz jau sagūstīt to un tad tomēr pazaudēt — tas gandrīz gāja pāri viņa spēkiem. Ka­mēr mēs kravājām kopā tīklus un virves, viņš klimta apkārt, nikni kaut ko savā nodabā purpinādams, un, kad posāmies mājup, drūmi mums sekoja.

Saule bija noslīdējusi jau pavisam zemu, un, kad bijām pārgājuši pāri savannai un iebriduši pamestajā līdumā, pār zemi nolaidās zaļgana krēsla. Miklajā krūmu biezoknī malu malās gailēja milzīgi jāņtārpiņi, margodami kā safīri, un siltajā gaisā šaudījās uguns- mušas, uz mirkli iezalgodamās kā rožainas pērles tum­šajā biezoknī. Gaiss bija piesātināts ar vakara smar­žām — malkas, dūmu, valgas zemes un rasā samir­kušu ziedu smaržu. Vecīgā, drebošā balsī iebrēcās pūce, kaut kur tai atsaucās otra.

Upe mijkrēslī šķita kā dzīva bronzas sega, kad mēs devāmies pāri pienaini baltajam sēklim. Večuks un zēns, čokurā sarāvušies, bija aizmiguši laivas priekšgalā. Viņi pamodās un klusēdami vizināja mūs lejup pa tumšo strau­mi. Pakalna, galā, augstu virs mūsu galvām, redzējām lielās mājas gaišos logus un dzirdējām patafona mu­ziķu, kas šķita pavadījums mūsu airu šļakstiem. Sīku, baltu kodīšu mākonis ietina laivu, kad tuvojāmies kras­tam. Gaužām vārs, smalks mēnessirpis irās caur meža filigrānu mums aizmugurē, un koku tumšajā ēnā atkal smeldzīgi un skumji brēca pūces.