Zvērudārzs manā bagāžā

PIEKTĀ NODAĻA DZĪVNIEKI — KINOZVAIGZNES

Vēstules ar kurjeru Mans labais draugs,

vai Tu neatnāktu šovakar pulksten astoņos pie mums uz vienu glāzīti?

Tavs draugs Džeralds Darels

Mans labais draugs, gaidi mani 7.30. Paldies.

Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons

Ir vairāki veidi, kā uzņemt filmu par dzīvniekiem, un šķiet, ka viena no labākajām metodēm ir nolīgt grupu operatoru, kuri pavada kādā tropu apgabalā gadus di­vus un uzņem filmā dzīvniekus to dabiskajos dzīves apstākjos. Diemžēl šī metode ir Joti dārga, un, ja jums nav tik daudz laika un jūsu rīcībā nav Holivudas re­sursu, tad par to nevar būt ne domas.

Tādiem kā es, kam ierobežots gan laiks, gan nauda, ko drīkst iztērēt ekspedīcijai, pastāv vienīgi iespēja uz­ņemt filmu mākslīgos apstākjos. Grūtības, ko sagādā mēģinājums uzņemt savvaļas dzīvniekus tropu mežā, ir tik lielas, ka atvēsinās pat visdedzīgāko operatoru. Vispirms, džungļos ļoti reti vispār izdodas ieraudzīt kādu savvaļas dzīvnieku, un. ja kādreiz tiešām izdodas, tad tikai uz acumirkli, jo dzīvnieks tūliņ atkal pazūd biezoknī. Sagadīšanās, ka jūs ar sagatavotu kameru īstajā laikā atrastos īstajā vietā, turklāt ar pareizu eks­pozīciju un piedevām dzīvnieks būtu nostājies uzņem­šanai piemērotā pozā un darītu kaut ko tādu, ko vērts uzņemt filmā, būtu uzskatāma par īstu brīnumu. Tātad vienīgā iespēja ir dzīvnieku vispirms sagūstīt un pie­radināt pie dzīves nebrīvē. Kad tas daļēji zaudējis bai­les no cilvēka, jūs varat ķerties pie darba. Apjoziet ar stiepļu pinumu palielu platību, kas iekārtota pēc iespē­jas līdzīgi dzīvnieka dabiskajai videi un turklāt ir pie­mērota uzņemšanai filmā. Tas nozīmē, ka tur nedrīkst būt pārāk daudz alu un dobumu, kuros tramīgs dzīv­nieks varētu paslēpties, ka krūmāji nedrīkst būt pārāk biezi, lai tie nemestu neglītas ēnas, un tā joprojām. Tad jūs pieradināt filmējamo dzīvnieku pie jaunās ap­kārtnes, ļaujat tam iejusties, kas var ilgt gan kādu stundu, gan vairākas dienas.

Protams, ir ļoti svarīgi pazīt dzīvniekā ierašas un zināt, kā tas reaģēs attiecīgos apstākļos. Piemēram, ja izsalkusi maisu žurka, palaista šādā iežogojumā, at­radīs zemē bagātīgās devās meža augļus, tā nekavējo­ties sāks bāzt tos savos milzīgajos vaigu maisos, cik tikai līdīs iekšā, un beigu beigās izskatīsies kā sasli­musi ar cūciņu smagā formā. Ja jūs negribat uzņemt vienīgi garlaicīgu attēlu sēriju ar dzīvnieku, kas bez mērķa pastaigājas pa krūmiem un zālāju šurp un turp, jums jā.rada apstākļi, kas ļautu dzīvniekam node­monstrēt kādu interesantu darbību vai parādīt savu iedabu. Pat tad, kad būsiet jau ticis tik tālu, jums vēl nepieciešami divi faktori: pacietība un veiksme. Nav iespējams dzīvniekam, arī piejaucētam, kā īstam aktie­rim iestāstīt visu, kas tam darāms. Dažkārt dzīvnieks, kurš nedēļām ilgi ik dienu kaut ko regulāri darījis, ka­meras priekšā pēkšņi saslimst ar īstu lampu drudzi un atsakās darboties. Un, ja jūs esat neskaitāmas stundas saules svelmē nopūlējies, lai visu sagatavotu, tad šāds rezultāts jūs var novest līdz trakumam.

īsts paraugs grūtībām, kādas rodas, filmējot dzīv­niekus, šķiet, bija diena, kad mēģinājām uzņemt filmā ūdensbriedīti. Sīs burvīgās mazās antilopes ir apmē­ram foksterjera augumā, un tām ir skaists kastaņkrā- sas kažociņš ar glītām baltām svītrām un plankumi­ņiem. Mazie, jaukie ūdensbriedīši ir ārkārtīgi fotogē-

niski. ūdensbriedītim ir daudz interesantu īpatnību, no kurām viena ir piemērotība daļējai dzīvei ūdenī savva­ļas apstākļos. Dzīvnieks lielāko tiesu laika pavada, bra­dājot un peldoties meža upītēs, un var pat nopeldēt krietnu gabalu zem ūdens. Otra interesanta iezīme ir ūdensbriedīša kāre pēc gliemežiem un vabolēm; šādas gaļēdājas antilopes ir ļoti neparasta parādība. Trešā dīvainība — dzīvnieks ir ārkārtīgi rāms un viegli pie­radināms: man reiz gadījās ūdensbriedītis, kas stundu pēc sagūstīšanas ņēma no manas rokas barību un ļāva pakasīt aiz auss, it kā tas būtu jau piedzimis nebrīvē.

Mūsu ūdensbriedītis nebija nekāds izņēmums; tas bija ļoti rāms un bezgala laimīgs, ja tam pakasīja galvu vai vēderiņu, un ar lielu labpatiku tiesāja nost gliemežus un vaboles jebkurā daudzumā, cik vien mēs spējām viņam piegādāt. Visu brīvo laiku tas pavadīja, cenzdamies izpeldēties savā ūdens traukā, kurā ar lie­lām mokām varēja iebāzt vienīgi dibengalu.

Lai labāk varētu nodemonstrēt mūsu briedīša gaļ- ēdāja un ūdens dzīvnieka īpašības, nolēmu uzņemšanas laukumu iekārtot upmalā. Pamežu izvietojām ļoti rū­pīgi, tā, lai tas optimāli uzsvērtu dzīvnieka lielisko aizsargkrāsu. Kādu rītu, kad debesīs nebija neviena māko­nīša un saule atradās īstajā vietā, iznesām ūdensbrie­dīša krātiņu upmalā un taisījāmies jau palaist dzīv­nieku ārā.

Baidos vienīgi, — es sacīju Džekijai, — ka ne­spēšu panākt, lai tas brīvi darbojas. Tu taču zini, cik tas ir lēnīgs … droši vien aizies līdz laukuma vidum un tālāk nekustēs.

Nekas, es viņu no otras puses lūkošu pievilināt ar kādu gliemezi vai kaut ko tamlīdzīgu, gan jau tad viņš pāries pāri laukumam, — Džekija mani mierināja.

Ja tikai viņš nestāvētu kā govs ganībās. Man viņš jāpiespiež kaut nedaudz pakustēties.

Taču briedēns todien kustējās krietni vairāk, nekā es jel kad būtu spējis iedomāties. Tikko krātiņa durvis bija atdarītas, tas graciozi iznāca ārā un mirkli pastāvēja, vienu slaido kājiņu pacēlis. Es sagatavoju kameru un gaidīju nākamo kustību. Nākamā kustība bija kaut kas pavisam negaidīts. Kā raķete briedītis pāršāvās pāri manam rūpīgi sapreparētajam uzņemšanas laukumam, izbrāzās cauri stiepļu pinumam, it kā tur vispār nekā nebūtu, un nozuda krūmos tik ātri, ka mēs nepaguvām pat sarosīties, lai to aizturētu. Mūsu reakcija bija gausa, jo nemūžam nebijām gaidījuši šādu iznākumu, bet, kad redzēju savu vērtīgo ūdensbriedīti izgaistam, es izgrūdu tādu briesmu brēcienu, ka visi, pat pavārs Filips, acumirklī pameta savu darāmo un kā uz burvja mājienu parādījās uzņemšanas laukumā.

— ūdensbriedis aizbēga! — es kliedzu. — Maksāšu desmit šiliņus tam, kurš to notvers.

Sā dāsnā solījuma efekts bija zibenīgs. Afrikāņi kā ķīlis triecās krūmājā, kur bija nozudusi antilope, metās tai pakaļ kā izsalkušu siseņu bars. Pēc piecām minū­tēm, savā vecākā seržanta balsī triumfāli rēcot, no krū­miem izlīda Filips, turēdams klēpī antilopi, kas neganti spārdījās un spēra. Tiklīdz bijām to novietojuši atpa­kaļ krātiņā, tā palika stāvam pavisam mierīgi, raudzī­damās mūsos ar dzidru skatienu, it kā brīnītos, par ko te sacelta tāda kņada. Dzīvnieciņš draudzīgi nolaizīja man roku un, tikko biju pakasījis tam aiz auss, acis pievēris, iegrima parastajā pustransā. Visu atlikušo dienas daļu nopūlējāmies uzņemt neganto antilopi. Krā­tiņā tā uzvedās brīnišķīgi — plunčājās ūdens bļodā, lai parādītu, ka ir ūdens dzīvnieks, ēda vaboles un glieme­žus, lai parādītu, ka ir gaļēdājs —, bet, tiklīdz antilopi palaida uzņemšanas laukumā, tā metās pretim apvār­snim tādā ātrumā, it kā pa pēdām dzītos vesels bars leopardu. Līdz vakaram, pats pārkarsis un nomocījies, biju uzņēmis piecdesmit pēdu filmas, kas rādīja antilopi stāvam sastingušu pie krātiņa, lai nākamajā mirklī mestos prom kā plēsta. Noskumuši nesām krātiņu at­pakaļ uz Atpūtas māju, bet antilope rāmi gulēja savā banānu lapu midziņā un gremoja vaboles. Tā bija pē­dējā reize, kad mēģināju uzņemt filmā ūdensbriedīti.

Otrs radījums, kas man filmēšanas sfērā sagādāja neizsakāmas mocības, bija kāda jauna Vudforda pūce, kuru mēs fantāzijas trūkuma dēļ saucām par Vudiju. Vudforda pūces ir ļoti glītas, ar tumšu šokolādes krā­sas spalvojumu, kas nolāsots baltiem plankumiem; tik skaistu acu laikam gan nav nevienai citai pūcei. Tās ir lielas, tumšas un mirdzošas, ar smagiem, mēļiem, maigi iesārtiem plakstiem, kurus pūce lēnām paceļ un nolaiž, gluži kā paveca kinoaktrise, nespēdama izšķir­ties par to, vai viņai vēlreiz rādīties publikai vai ne. So valdzinošo mirkšķināšanu pavada skaļi, kastaņešu klabināšanai līdzīgi knābja klikstieni. Ja putns ir uz­traucies, tas mirkšķina acis sevišķi izteiksmīgi, šūpojas savā laktā šurp un turp, it kā nupat grasītos sākt hula-hula deju, un tad piepeši paplēš spārnus un klik- stinādams draud ar knābi; šai brīdī pūce izskatās kā īsts nāves eņģelis uz kapa pieminekļa. Vudija lieliski to visu nodemonstrēja savā krātiņā un darīja tāpat arī pēc komandas, ja vien tai parādīja kādu kārumu, pie­mēram, pelēnu. Biju pārliecināts, ka bez liekiem pūli­ņiem uzņemšu šo izrādi filmā, ja vien sagādāšu pienā­cīgu fonu.

Ar sietu apvilktā laukumā, kur es filmēju putnus, izveidoju kaut ko līdzīgu īstam meža kokam, kas no vienas vietas apaudzis tīteņiem un citiem parazītau- giem, par fonu izmantodams zaļas lapas un zilas debe­sis. Tad iznesu Vudiju ārā un nosēdināju to uz zara pašā lapu biezumā. Aina, ko Vudijai vajadzēja notēlot, bija tik dabiska un vienkārša, ka, manuprāt, nevarētu pārpūlēt pat pūces smadzenes. Ja vien Vudija man ne­daudz piepalīdzētu, desmit minūtēs viss būtu darīts. Pūce tupēja uz zara un, šausmās iepletusi acis, vēroja mūs, bet es ieņēmu savu vietu pie kameras. Tikko no­spiedu slēdzi, pūce vienreiz aši samirkšķināja acis, bet tad, it kā tai pēkšņi būtu apriebusies mūsu klātbūtne, demonstratīvi uzgrieza mums muguru. Pūlēdamies ne­aizmirst, ka dzīvnieku fotogrāfa pirmais bauslis ir pa­cietība, es noslaucīju sviedrus no pieres, aizgāju pie zara, pagriezu pūci uz mūsu pusi un devos atpakaļ pie kameras. Kad biju tur nonācis, Vudija jau atkal bija uzgriezusi mums muguru. Iedomājos, ka varbūt gaisma tai šķiet par spilgtu, tādēļ aizsūtīju dažus kalpotājus sacirst zarus, kurus saspraudām tā, lai putns būtu pa­sargāts no tiešas saules gaismas. Taču pūce joprojām rādīja mums tikai mugurpusi. Bija skaidrs — ja gribu to uzņemt, man visas dekorācijas jāpārkārto otrādi. Ar lielām pūlēm pārnesām apmēram tonnu krūmu un zaru un sakārtojām tos tādā veidā, kā Vudijai, šķiet, patika labāk.

Visu laiku, kamēr mēs svīzdami stiepām smagos za-

rus un tīteņaugu cilpas, pūce mūs vēroja izbrīna pil­nām acīm. Tā augstsirdīgi man atļāva ari kameras iekārtu novietot pareizajā pozīcijā (tas bija sarežģīts darbs, jo tagad vajadzēja uzņemt gandrīz tieši pret sauli), bet pēc tam aukstasinīgi uzgrieza kamerai mu­guru. Man uznāca vēlēšanās pūci nožņaugt. Pa to laiku debesīs bija savilkušies milzīgi, melni mākoņi, kas draudēja pilnīgi aizsegt sauli, un filmēt vairs nebija iespējams. Sakravāju iekārtu un ar slepkavības domām sirdī devos pie koka, lai noņemtu no zara savu kinozvaigzni. Kad es tuvojos Vudijai, tā pagriezās pret mani, sajūsmā noklikstināja knābi, nodejoja strauju hula-hula, tad paplēta spārnus un paklanljas man ar tāda aktiera šķietamo kautrību, kurš pēc izrādes septiņ­padsmito reizi parādās publikai.

Protams, ne jau ar visām mūsu kinozvaigznēm iz­nāca tāda nojēgšanās. Jāsaka, ka vienu no veiksmīgā­kajām epizodēm es uzņēmu filmā bez īpašām pūlēm, turklāt .rekordīsā laikā. Tomēr, filmu skatoties, varēja likties, ka tas bijis daudz grūtāks uzdevums nekā pie­spiest pūci izplest spārnus. īsi sakot, es gribēju dažos kadros parādīt olēdāju čūsku, kad tā patlaban izlaupa putna perēkli. Olēdājas čūskas ir apmēram divas pēdas garas un ļoti slaidas, sārtbrūnā krāsā ar tumšāku rak­stu; ļoti savdabīgas ir čūsku izvalbītās, palsi sudra­bainās acis ar šauriem, vertikāliem redzokļiem kā ka­ķim. Taču visīpatnējākais ir tas, ka šīm čūskām trīs collas aiz rīkles (protams, iekšpusē) pie mugurkaula skriemeļiem ir izaugumi, kas nokarājas uz leju kā sta- laktīti. Reptilis olu norij veselu; kad tā nonākusi zem šiem skriemeļiem, čūska savelk muskuļus, smailie izau­gumi olu saspiež un čaumala pārplīst. Dzeltenumu un baltumu čūska sagremo, bet plakani saspiesto čaumalu atvemj. Sis process ir ļoti interesants un, cik man zi­nāms, vēl nekad nebija fiksēts filmā.

Tolaik mums bija sešas olēdājas čūskas, visas, man par prieku, vienāda lieluma un vienas krāsas. Šejienes bērneļi rāvās ko mācēja, piegādādami mums audēj- putniņu olas, ar ko barot šos rāpuļus, kuri šķita spē­jīgi apēst olas jebkurā daudzumā, ja vien nebijām slinki salikt tās krātiņā. Vajadzēja tikai iebāzt krātiņā olu, lai gulošais čūsku kamols pārvērstos par kustīgu ņudzekli: katra centās pirmā aizsteigties pie kāruma. Lai nu arī čūskas krātiņā izturējās tik priekšzīmīgi, pēc piedzīvojumiem ar Vudiju un ūdensbriedīti es biju noskaņots mazliet pesimistiski. Tomēr sagatavoju pie­mērotu vidi (ziedošu krūmu, kura zaros novietota maza ligzdiņa) un rekvizītus — duci mazu, zilu oliņu. Tad čūskām trīs dienas nedeva kārtējo olu devu, lai mēs būtu droši, ka tām visām būs laba apetīte. Tas rāpu­ļiem nekādu ļaunumu nenodarīja, jo visas čūskas spēj izturēt ilgstošu gavēni, dažas lielākās žņaudzējčūskas

var iztikt neēdušas mēnešiem un pat gadiem. Kad ma­nas kinozvaigznes bija sasniegušas, pēc manām do­mām, vajadzīgo izsalkuma pakāpi, mēs ķērāmies pie darba.

Čūsku krātiņš tika nogādāts uzņemšanas laukumā, ligzdā bija ieliktas piecas skaistas, zilas oliņas, tad vienu no čūskām saudzīgi novietoja krūma zaros tieši virs perēklīša. Sagatavoju kameru un gaidīju.

Čūska laiski gulēja zaros, šķiet, mazliet apžilbuši, jo bija no vēsā, tumšā krātiņa nokļuvusi saules gaismā. Taču pēc brītiņa tā sāka šaudīt mēli un ieinteresēta grozīt galvu. Pēc tam čūska kā ūdens strūkliņa aizvijās pa zariem uz ligzdas pusi. Lēnām tā slīdēja ligzdai aizvien tuvāk, bet, kad bija sasniegusi ligzdas malu, pastiepa galvu tai pāri un ar dzēlīgajām, sudrabaina­jām acīm sāka blenzt uz olām. Mēle atkal šaudījās, it kā ostītu olas, tad čūska viegli piegrūda tām purnu kā suns biskvītu kaudzītei. Pavilkusies vēl mazliet tā­lāk pāri ligzdas malai, tā pagrieza galvu sānis, plati atpleta muti un sāka rīt vienu olu. Visām čūskām žokļi savienoti tā, ka tos var izplest, rijot laupījumu, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet pārāk liels, lai vispār to iedabūtu mutē. Mūsu olēdāja nebija nekāds izņēmums, tā akurāti atbrīvoja žokļu viras, āda uz kakla sastie- pās, līdz katra zvīņa izdalījās atsevišķi un bija skaidri redzams, kā zilā ola spīd cauri plānajai izspīlētajai ādai, lēnām slīdēdama uz priekšu. Kad čūska bija ieri­

jusi olu apmēram par collas tiesu, viņa uz mirkli sa­stinga kā apcerē, tad izvijās ārā no ligzdas un ielīda zaros. Rāpdamās uz priekšu, tā starp zariem berzēja norītās olas veidoto pietūkumu, tādējādi stumdama olu aizvien tālāk uz leju.

Iepriecināti par šādu veiksmi, mēs aiznesām čūsku atpaka| uz krātiņu, lai tā netraucēti varētu sagremot maltīti, es pārcēlu kameru jaunā vietā un ieliku lielās lēcas tuvplāna uzņēmumiem. Novietojām ligzdā jaunu olu apēstās vietā un izvilkām no krātiņa otru olēdāju. Labi, ka visas čūskas izskatījās vienādas, jo pirmā čūska vairs neliktos par olām ne zinis, kamēr nebūtu sagremojusi norīto, tādēj tuvplāna uzņēmumiem to iz­mantot nevarēja. Bet jaunajai bija vilka apetīte, un tā es bez jebkādām raizēm uzņēmu tuvplāna kadrus, kas man bija vajadzīgi, lai parādītu, kā čūska pieslīd pie ligzdas un izņem olu. To visu atkārtoju vēl ar di­vām čūskām, pabeigtajā filmā visas epizode? tika sa­montētas darbības secībā, un neviens, noskatījies ga­tavo filmu, nevarēja pateikt, ka redzējis četras dažādas čūskas.

Visi bafutieši, Fonu ieskaitot, ļoti interesējās par fil­mēšanu, jo pavisam nesen bija pirmoreiz skatījušies kino. Bafutā reiz bija ieradies ceļojošais kino un de­monstrējis krāsainu filmu par karalienes kronēšanu, un bafutiešiem tā bija neprātīgi patikusi. Par to tika spriests un runāts vēl tad, kad mēs tur bijām, tātad gandrīz pusotra gada vēlāk. Domādams, ka Fonu un viņa padomniekus interesētu uzzināt par filmēšanu kaut ko vairāk, uzaicināju viņus kādu rītu atnākt un noska­tīties uzņemšanā, un viņi aicinājumu ar sajūsmu pie­ņēma.

Ko tu domā filmēt? — Džekija apvaicājās.

Vienalga ko, tikai neko bīstamu, — es atbildēju.

Kāpēc neko bīstamu? — Sofija jautāja.

Negribu riskēt… Ja kāds zvērs iekostu Fonam, es vairs nebūtu persona grata, vai nav tiesa?

Pasarg dievs, to tiešām nedrīkst pieļaut, — Bobs piekrita. — Bet ko tad esi nodomājis uzņemt?

Uzņemšu dažus kadrus ar maisu žurkām, gan kād­reiz noderēs. Un tās jau nespēj ne mušai pāri nodarīt.

Nākamajā rītā visu sagatavojām. Uzņemšanas lau­kums imitēja zāļainu meža klajumiņu, turpat blakus uzslējām vienu no mūsu speciāli pasūtītajām neilona nojumēm, zem kuras varētu sēdēt Fons ar savu galmu, un novietojām tur galdiņu ar dzērieniem un vairākus krēslus. Tad sūtījām Fonam ziņu, ka esam visu saga­tavojuši.

Vērojām viņu ar visu padomi nākam pāri pagalmam, un tas bija brīnišķīgs skats. Priekšgalā soļoja Fons skaistā zilbaltā mantijā, mīļākā sieva tecēja līdzās, ar milzīgu oranžsarkanu saulessargu aizēnodama viņu no saules. Viņiem sekoja padomnieki plandošos zaļos, sar­kanos, oranžos, baltos un dzeltenos tērpos. Ap šo krā­saino falangu lēkāja un kūleņoja vairāk nekā četrdes­mit Fona bērnu kā mazas, melnas vabolītes ap raibu kāpuru. Procesija lēnām apgāja apkārt Atpūtas mājai un ieradās mūsu improvizētajā kinostudijā.

Labrīt, mans draugs, — Fons, plati smaidīdams, sveicināja, — mēs nu esam atnākuši apskatīt tavu kino.

Sveicināts, mans draugs, — es atbildēju. — Vai tu negribētu vispirms sadzert ar mani kādu glāzīti?

Vā! Jā, labprāt, — Fons noteica, piesardzīgi ap­sēzdamies uz saliekamā krēsla.

Es piepildīju glāzes un, kamēr maziem malciņiem dzērām, izskaidroju Fonam filmēšanas noslēpumus, pa­rādīju, kā darbojas kamera, kāda izskatās filma, un pa­stāstīju, ka katrā mazajā attēlā uzņemta viena kus­tība.

Un kad tad mes šito tavu filmu redzēsim? — ap­jautājās Fons, iepazinies ar filmēšanas pamatprinci­piem.

Man tā jāaizved uz savu zemi, lai pabeigtu, — es bēdīgi atteicu. — Varēšu jums filmu parādīt tikai tad, kad atkal atbraukšu uz Kamerūnu.

Labi, — sacīja Fons. — Kad tu atkal atbrauksi pie manis, tad mēs kopā papriecāsimies un tu man pa­rādīsi savu filmu.

Izdzērām vēl pa glāzītei uz manu drīzu atgriešanos Bafutā.

Pa to laiku viss bija sagatavots, lai parādītu Fonam, kā uzņem epizodi. Sofija, kas bija mūsu montāžiste, biksēs un kreklā ģērbusies, ar saules brillēm uz acīm un milzīgu salmu platmali galvā, piemetās uz maza saliekamā krēsliņa un turēja rokās piezīmju bloku un zīmuli, gatava pierakstīt visu vajadzīgo par katru uz­ņemto kadru. Netālu no viņas Džekija, apkārusies ar fotoaparātiem, notupās pie skaņu ieraksta aparatūras. Turēdams rokā rīksti un krātiņu, kurā kā negudras spiedza mūsu kinozvaigznes, uzņemšanas laukuma malā bija nostājies Bobs, kas izpildīja režisora lomu. Es uzstādīju kameru, ieņēmu savu vietu un padevu zīmi sākšanai. Fons un viņa padomnieki klusēdami ap­cerīgi vēroja, kā Bobs izpurina divas maisu žurkas lau­kumā un ar rīksti aizvada vajadzīgajā virzienā. Iedar­bināju kameru, un, kad atskanēja tās smalkā sanoņa, skatītāju pulks man aiz muguras korī atzinīgi izsaucās: «Ā!» Tieši šajā mirklī pagalmā ienāca mazs puišelis, nesdams kalabašu; neliekoties par pūli ne zinis, viņš devās tieši pie Boba un sniedza savu nešļavu. Es tik aizrautīgi skatījos kameras vizierī, ka nepievērsu ne­kādu uzmanību tam, ko Bobs ar bērnu runā.

Kas tev tur ir? — jautāja Bobs, ņemdams pudeli, kurai kakls bija aizbāzts ar zaļām lapām.

Zvērs, — puišelis īsi atteica.

Nepajautājis tuvāk, kas par dzīvnieku tas īsti ir, Bobs izrāva lapu kušķi no pudeles kakla. Rezultāts pārsteidza ne tikai viņu vien, bet arī visus pārējos. No kalabaša kā bulta izšāvās sešas pēdas gara kustīga un ļoti nikna zaļā mamba un velšus novēlās zemē.

Sargiet kājas! — Bobs brīdinot iesaucās.

Novērsu skatienu no kameras viziera un ieraudzīju

kaut ko tādu, ka man kļuva mazliet dīvaini ap dūšu: zaļā mamba pa trijkāja apakšu ļoti noteikti slīdēja tieši uz mani. Es virzījos atpakaļ, lēkādams ar tik gaisīgu grāciju, kāda būtu pa spēkam vienīgi primabalerīnai, kad tā sparīgi uzlēkusi uz asas naglas. Acumirklī izcē­lās drausmīga panika. Čūska aizslīdēja man garām un ātrā gaitā locījās uz Sofijas pusi. Sofija, to redzēdama, laikam nolēma, ka bēgt gan ir kauns, bet veselīgi. Pa­ķērusi zīmuli, bloku un diezin kādēļ arī saliekamo krēslu, viņa kā zaķis metās tieši padomnieku barā. Nelaimīgā kārtā arī čūska bija izvēlējusies to pašu ceļu, tādēļ sekoja Sofijai cieši uz pēdām. Padom­nieki uzmeta skatienu Sofijai, kas nepārprotami veda čūsku pie viņiem, un ne mirkli vairs nevilcinājās. Viņi visi kā viens pagriezās un metās bēgt. Vienīgi Fons palika kā piekalts pie sava krēsla, tā iespiests aiz dzē­rienu galdiņa, ka nevarēja piecelties.

Dabū rungu! — es uzkliedzu Bobam un metos pa­kaļ čūskai. Es, protams, zināju, ka čūska nevienam ne­taisās uzbrukt. Tā centās vienīgi nokļūt pēc iespējas tālāk prom no mums. Bet, ja piecdesmit panikas pār­ņemti afrikāņi, turklāt basām kājām, bezprātīgi jož uz visām pusēm un turpat ir arī pārbiedēta indīgā čūska, it viegli var notikt nelaime. Džekija vēlāk stās­tīja, ka skats esot bijis fantastisks. Pār pagalmu joņo padomnieki, viņiem paka] Sofija, Sofijai nopakaļ čūska, aiz čūskas es, bet man savukārt seko Bobs ar rungu. Atvieglots redzēju, ka Fonam mamba paslīdējusi ga­rām. Kad kaujas vilnis bija aizvēlies tālāk, Fons, palik­dams sēžam kā sēdējis, nolēma, ka prātīgākais ir aši iemest kādu malku uzbudināto nervu nomierināšanai.

Beidzot mums ar Bobu izdevās piespiest mambu pie Atpūtas nama kāpnēm. Pieturējām to ar rungu, saķē­rām un iebāzām vienā no mūsu lielajām čūsku somām. Aizgājis atpakaļ pie Fona, redzēju arī padomniekus no visām debess pusēm atgriežamies pie sava valdnieka. Ja kādā citā valstī jūs būtu licis augstu valstsvīru pul­kam bēgt ko kājas nes, palaižot viņu vidū čūsku, jums būtu jāizcieš bezgalīgas nepatikšanas un pārmetumi par cieņas aizskaršanu un jāpanes nezin kādas vēl apni­cīgas cilvēka rakstura izpausmes. Ar afrikāņiem ir pa­visam citādi. Fons starodams sēdēja savā krēslā. Pa­domnieki atgriezdamies tērgāja un smējās, sita knipjus aiz prieka par to, ka briesmas garām, zoboja cits citu par veiklajām kājām un caurcaurēm uztvēra situāciju no jocīgās puses.

Vai jūs viņu saķērāt, mans draugs? — apvaicājās Fons, ar devīgu roku pieliedams man lielu glāzi manis paša viskija.

Jā, — es atteicu, pateicīgi pieņemdams dzērienu, — saķērām.

Fons atlaidās krēslā un viltīgi pasmējās.

Tu redzēji, kā visi mani ļaudis diedza? — viņš jautāja.

Jā, skrēja gan pamatīgi, — es piekritu.

Viņi bija nobijušies, — Fons paskaidroja.

Jā. Bet tā ir nejauka čūska.

Taisnība, taisnība, — pievienojas Fons, — sīkie ļautiņi traki nobijās no čūskas.

Jā.

Es gan nenobijos no čūskas, — Fons sacīja. — Visi mani ļaudis aizskrēja . .. briesmīgi nobiju­šies … bet es neskrēju nekur.

Nē, mans draugs, tev taisnība … tu neskrēji ne­kur.

Es no tās čūskas nemaz nenobijos, — Fons atkār­toja, ja nu es gadījumā nebūtu izpratis stāvokļa būtību.

Protams, bet čūska nobijās no tevis.

Nobijās no manis? — viņš pārsteigts jautāja.

Jā, tai nebija drosmes tev iekost… tā ir ļauna čūska, bet tai nav drosmes nogalināt Bafutas Fonu.

Fons sāka rēkdams smieties par šiem lētajiem glai­miem un tad, atcerēdamies, kā padomnieki bija mu­kuši, smējās vēl sirsnīgāk, un padomnieki viņam pie­vienojās. Pēdīgi, joprojām smieklos locīdamies, viņi devās mājup, un mēs ilgi varējām dzirdēt viņu čalo­šanu un jautros smieklus, kad pašus vairs neredzējām. Šis ir vienīgais man zināmais gadījums, kad diplomā­tiski sarežģījumi būtu varējuši izcelties zaļās mambas dēļ.