Zvērudārzs manā bagāžā

DAŽI VĀRDI IEVADAM

Šī ir sešus mēnešus ilga ceļojuma hronika. Mēs abi ar sievu devāmies uz Bafutu, uz kalnainu savannu karalisti Britu Kamerūnā Rietumāfrikā [1] . Mūsu ceļo­juma iemesls bija, saudzīgi izsakoties, mazliet nepa­rasts. Mēs gribējām sakomplektēt paši savu zvēru­dārzu.

Kopš kara beigām esmu finansējis un organizējis ekspedīcijas uz dažādām pasaules malām, lai ķertu dzīvniekus dažādiem zooloģiskajiem dārziem. Daudzu gadu rūgtā pieredze man bija mācījusi, ka ikvienas šādas ekspedīcijas grūtākais un sāpīgākais brīdis pie­nāk pašās beigās, kad jāšķiras no dzīvniekiem, kas mē­nešiem ilgi ar maigumu kopti un aprūpēti. Ja esi bijis kādam dzīvniekam māte, tēvs, barības gādātājs un glābējs no briesmām, tad pusgada pilnīgi pietiek, lai ar viņu patiesi iedraudzētos. Dzīvnieks sāk tev pilnīgi uzticēties un, kas ir vēl svarīgāk, izturas, tev klāt esot, pavisam dabiski. Un tad, kad šī draudzība beidzot sāktu nest augļus, kad beidzot rodas retā iespēja pētīt dzīv­nieka parašas un dzīves veidu, jums jāšķiras.

Es redzēju šai problēmai tikai vienu vienīgu atrisi­nājumu, proti, iekārtot pašam savu zooloģisko dārzu. Tad es vestu mājās dzīvniekus, priekšlaikus zinādams, kādos krātiņos viņiem būs jādzīvo, kādu barību viņi saņems un kā tiks kopti (diemžēl par dažu labu zoolo­ģisko dārzu tas nav tik droši apgalvojams), un būtu pārliecināts, ka varēšu viņus pētīt pēc sirds patikas. Zooloģiskajam dārzam, protams, vajadzētu būt publis­kam, tā ka pēc manām domam, tas zināmā mērā kļūtu par laboratoriju, kura spēj pati sevi uzturēt un kurā es varētu turēt un novērot dzīvniekus.

Bija arī kāds cits, manuprāt, vēl svarīgāks iemesls iekārtot savu zooloģisko dārzu. Man, tāpat kā dau­dziem citiem, nopietnas bažas sagādāja fakts, ka cil­vēki, tieši vai netieši iejaukdamies, ar katru gadu vai­rāk lēnām, bet nemaldīgi droši iznīdē savvaļas dzīv­niekus visā pasaulē. Kaut gan daudzas cienījamas sa­biedriskās organizācijas, pūliņus nežēlojot, dara visu iespējamo šās problēmas atrisināšanai, es tomēr zinu krietnu skaitu dzīvnieku sugu, kas nevar pretendēt uz aizsardzību, jo ir pārāk sīkas, tām nav komerciālas vēr­tības un tās neder tūristu pievilināšanai. Jebkuras dzīv­nieku sugas iznīdēšanu es uzskatu par kriminālnozie­gumu, gluži tāpat kā vienreizīgu kultūras pieminekļu, piemēram, Rembranta darbu vai Akropoles, postīšanu. Manuprāt, zooloģiskajiem dārziem visā pasaulē jākļūst galvenokārt par reto, apdraudēto sugu pārstāvju rezer­vātiem un audzētavām. Tad būtu iespējams dzīvniekus, kam draud iznīcināšana savvaļas apstākļos, vismaz daļēji saglabāt. Ilgus gadus biju sapņojis iekārtot zoo­loģisko dārzu tieši ar šādu mērķi, un pašlaik man šķita ideālākais brīdis sākšanai.

Ikviens saprātīgs cilvēks, kas lolo šādus sapņus, pro­tams, būtu vispirms iekārtojis zooloģisko dārzu un tikai pēc tam meklējis dzīvniekus. Taču man savā mūžā reti

izdevies vai pat nekad nav izdevies sasniegt kāroto, rīkojoties saskaņā ar loģikas likumiem. Tādē| es, ilgi nedomādams, vispirms savācu dzīvniekus un tikai pēc tam sāku meklēt vietu zooloģiskajam dārzam. Tas ne­būt nebija viegli, un tagad, pametot skatienu pagātnē, nevaru vien nobrīnīties par savu pārdrošību — censties kaut ko panākt šādā veidā.

Te tātad tiks stāstīts par to, kā radās mans zoolo­ģiskais dārzs, un paskaidrots, kādēļ zvērudārzs labu laiku glabājās manā bagāžā.

Vēstules ar kurjeru

Sēdēdams uz bugenviliem apvītā lieveņa, es vēroju zilo, vizmaino ūdeni Viktorijas ezera līcī, kur neskaitā­mas mežiem apaugušas saliņas peld kā nevērīgi pa ūdens virsu izmētātas zaļas, pūkainas micītes. Aizli­doja divi pelēki papagaiļi, un mirdzoši zilajās debesīs skaļi noskanēja to vilinošais sauciens «ku-ī-ī». Mazās laiviņas kā melnu zivju bars šaudījās šurp un turp starp saliņām, un zvejnieku klaigas un tērgāšana klusi­nāti atviļņoja pāri ūdenim pie manis. Augstu slaidajās palmās, kuras deva pavēni mājai, čaloja vesels bars audējputniņu, cītīgi plēsdami strēmeles no palmu la­pām, lai darinātu savas groziņiem līdzīgās ligzdas, un aiz mājas, kur sākās mežs, kāds varakaļputniņš vien­muļi sauca: «Tink … tink . . . tink . . .», it kā visu laiku kāds monotoni sistu pa mazu ēzīti. Man pār muguru straumītēm tecēja sviedri, krekls samirka, un alus glāzē uz galdiņa ātri vien sasila. Es atkal atrados Rietum­āfrikā.

Beidzis aplūkot lielu ķirzaku, kas bija uzrāpusies uz verandas margām un, it kā priecādamās par saules sil­tumu, atzinīgi māja ar oranžo galvu, es no jauna pie­vērsos savam uzdevumam — vēstules sacerēšanai.

Bafutas Fonam Fona pili, Bafutā,

Bemendas apriņķi, Britu Kamerūnā

To uzrakstījis, gaidīju iedvesmu. Aizkūpināju ciga­reti un domīgi vēroju sviedrainos nospiedumus, ko mani pirksti bija atstājuši uz rakstāmmašīnas tausti­ņiem. Iesūcu malciņu alus un īgni paskatījos uz vēs­tuli. Vairāku iemeslu dēļ bija grūti to uzrakstīt.

Bafutas Fons bija bagāts, gudrs un apburošs mo­narhs, kas pārvaldīja plašu savannu karalisti ziemeļ­daļas kalnienē. Pirms astoņiem gadiem biju pavadījis viņa zemē vairākus mēnešus, ķerdams retus un vērtī­gus dzīvniekus, kas atrodami šai novadā. Fons bija brī­nišķīgs namatēvs, un mēs kopā tikām bieži un vareni dzīrojuši, jo viņš bija liels dzīves baudītājs. Es no visas sirds apbrīnoju viņa dzeršanas spējas, viņa milzu ener­ģiju un humoru un, atgriezies Anglijā, ļoti vēlējos pēc iespējas dzīvi attēlot Fonu grāmatā, kuru uzrakstīju par šo ekspedīciju. Centos parādīt gudru, laipnīgu cil­vēku, kurš gaužām mīl mūziku, dejas, iedzeršanu un daudz ko citu, kas dara dzīvi tīkamu, cilvēku, kurš prot priecāties gandrīz vai ar bērna līksmi. Tagad es gri­bēju vēlreiz apciemot viņa nomaļo, skaisto karalisti un atjaunot mūsu draudzību, tomēr biju mazliet nobažī­jies. Man ienāca prātā, diemžēl pārāk vēlu, ka viņa portrets, kāds tas bija iznācis manā grāmatā, varētu radīt pārpratumus. Fonam būtu viegli nodomāt, ka esmu attēlojis viņu kā vecu žūpu, kas visu laiku pa­vada, nododamies plītēšanai savu sievu pulkā. Tādēļ jutos visai neveikli, sēzdamies pie vēstules rakstīšanas, lai uzzinātu, vai viņš vēl gribēs uzņemt mani kā viesi savā karalistē. Sapratu, ka grāmatu rakstīšanai ir arī Jaunā puse. Nopūtos, apdzēsu cigareti un sāku.

Mīļais draugs,

kā jau varbūt būsi dzirdējis, esmu atgriezies Kamerūnā, lai atkal ķertu dzīvniekus un vestu tos uz savu dzimteni. Tu droši vien atceries, ka, pēdējo reizi šeit uzturēdamies, biju ari Tavā zemē un ieguvu tur lielāko daļu pašu labāko dzīvnieku. Turklāt mēs abi kopā pavadījām daudz jauku brižu. Tagad es esmu ieradiēs kopā ar sievu, un man ļoti gribētos iepazīstināt viņu ar Tevi un pa­rādīt viņai Tavu skaisto zemi. Vai mēs va­rētu doties uz Bafutu un dzīvot pie Tevis, kamēr būsim savākuši dzīvniekus? Man ļoti patiktu atkal — tāpat kā pagājušajā reizē — apmesties Tavā Atpūtas mājā, ja vien Tu atļautu. Varbūt Tu man dosi kādu ziņu?

Patiesā cieņā Tavs Džeralds Darels

Nosūtīju šo vēstuli ar ziņnesi, iedodams viņam līdzi divas pudeles viskija un cieši piekodinādams tās pa ceļam neizdzert. Pēc tam atlika vienīgi pacietīgi gaidīt dienu no dienas, kamēr mūsu bagāžas kalns zem bre­zenta pārsega cepinājās saulē un uz tā laiski snaudu­ļoja oranžgalvainās ķirzakas. Pēc nedēļas ziņnesis at­griezās un izvilka vēstuli no savu noskrandušo haki krāsas bikšeļu kabatas. Es aši atplēsu aploksni, izplāju vēstuli uz galda, un mēs abi ar Džekiju nolīkām pār to.

Fona pili, Bafutā, Bemendā, 1957. gada 25. janvārī

Mans labais draugs,

Tava divdesmit trešajā rakstītā vēstule man sagādāja lielu prieku. Biju ārkārtīgi ieprie­cināts, tajā izlasījis, ka esi atkal Kamerūnā. Gaidīšu, brauciet, kad vien vēlaties. Varat palikt pie manis, cik ilgi gribat. Mana Atpū­tas māja vienmēr ir Tavā rīcībā, lai Tu nāktu kad nākdams.

Lūdzu, nodod manus sirsnīgākos sveicienus savai sievai un saki, ka man būs liels prieks ar viņu patērzēt, kad viņa atbrauks.

Tavs Bafutas Fons