Zvērudārzs manā bagāžā

SEPTĪTĀ NODAĻA ZOOLOĢISKAIS DĀRZS MOSU BAGĀŽA

Bija pienācis laiks sākt priekšdarbus aizbraukšanai no Bafutas un vairāk nekā trīssimt jūdžu garajam ceļo­jumam uz piekrasti. Taču vēl bija ļoti daudz kas da­rāms, pirms varējām sākt ceļojumu. Šis periods dau­dzējādā ziņā ir nogurdinošākais un bīstamākais zvēru ķeršanas ekspedīcijā. Pirmkārt, vest dzīvniekus tādu milzu gabalu smagajās mašīnās pa ceļiem, kas drī­zāk atgādina tanku apmācības lauku, jau pats par sevi ir riskants pasākums. Bet ir taču vēl daudz citu

ārkārtīgi svarīgu darīšanu. Jārūpējas, lai ostā jau būtu priekšā visi ceļojumam nepieciešamie pārtikas krājumi, un te nu atkal nedrīkst ne par matu kļūdīties, tādēļ ka nevar taču uzvest uz kuģa divsimt piecdesmit dzīvniekus trīs nedēļu ilgam ceļojumam, neapgādājoties ar vajadzīgajiem pārtikas krājumiem. Krātiņi rūpīgi jāpārbauda, visi pusgadu ilgā lietošanā radušies de­fekti jāizlabo, jo nedrīkst riskēt ar to, ka uz kuģa kāds dzīvnieks izsprūk brīvībā. Tātad, kur vajag, jāieliek jauni režģi, krātiņu durvīm jāpierīko jauni slēdži, jā­ieliek jaunas grīdas bojāto vietā un jāveic vēl simtiem citu sīkāku darbu.

Tādēļ, ievērojot visus šos apsvērumus, nav nekāds brīnums, ja priekšdarbi dažkārt jāsāk jau mēnesi ag­rāk, pirms ekspedīcija no bāzes dodas ceļojumā uz pie­krasti. Šķiet, ka pēkšņi viss un visi pret jums sazvērē­jušies. Apkārtnes iedzīvotāji, nobijušies, ka draud izsīkt tik brīnišķīgs ienākumu avots, sāk piegādāt dzīv­niekus divkāršā daudzumā, lai gūtu maksimālu peļņu, pirms jūs aizbraucat, un tas nozīmē, ka jums ne vien jāremontē vecie krātiņi, bet, cik ātri vien spējat, jā­taisa vēl klāt jauni, lai varētu tikt galā ar dzīvnieku pēkšņo pieplūdumu. Vietējam telegrāfistam acīmredzot uznācis nervu sabrukums, tā ka svarīgās telegrammas, ko jūs nosūtāt vai saņemat, nav saprotamas ne jums, ne jūsu adresātam. Kad jūs nobažījies gaidāt vēstis par pārtikas sagādi ceļojumam, tad nez vai jūsu ner­vus nomierinās telegramma ar šādu saturu:

TELEGRAM SAŅEMU PAR NOZEL ŠANEVAR AP- SOLITZAĻ UZBALAS VAL PUSGATAS DER

Pēc ilgām pūlēm un papildu izdošanām to izdodas atšifrēt:

TELEGRAMMU SAŅEMU PAR NOŽĒLOŠANU NE­VARU APSOLĪT ZAĻUS BANĀNUS VAI PUSGA­TAVI DER

Lieki būtu pieminēt, ka dzīvnieki drīz vien sāk no­jaust kaut ko gatavojamies un sāk bendēt jūsu nervus, kā katrs māk: vārgie kļūst vēl vārgāki un raugās uz jums tik žēlabainu un dziestošu skatienu, ka jūs skaidri jū­tat — tos dzīvus līdz piekrastei neaizvest; paši retākie un neaizstājamākie dzīvnieki mēģina izbēgt un, ja vi­ņiem tas izdodas, tad klīst turpat apkārt, kaitinādami jūs ar savu tuvumu, un jums jātērē dārgais laiks, līdz tos atkal notverat; dzīvnieki, kuri līdz šim nespēja dzī­vot, ja nedabūja īpašu barību, piemēram, avokado bumbierus vai batātes, pēkšņi demonstratīvi atsakās tieši no šīs barības, un atkal neprātīgā steigā jāsūta telegrammas, lai anulētu ceļojumam milzu daudzumā pasūtītās delikateses. īsi sakot, šis ekspedīcijas posms ir pilns raižu un uztraukumu.

Aiz noguruma un nervozitātes reizēm, protams, pa­strādājām kādu muļķību, kas vispārējo sajukumu vēl pastiprināja. Tam par lielisku ilustrāciju var noderēt gadījums ar piešainajām vardēm. Tiks piedots katram, kas pirmajā acu uzmetienā tās noturēs par parasta­jām vardēm. Tie ir nelieli radījumi ar strupu, vardes galvai līdzīgu galvu un mīkstu, glumu ādu, kāda nav raksturīga krupjiem. Turklāt šie abinieki ir pilnīgi ūdens dzīvnieki, kas ari nav krupjiem raksturīga iezī­me. Manuprāt, piešainās vardes ir visai neinteresantas; lielāko daļu laika tās pavada, peldēdamas zem ūdens dažādās neiedomājamās pozās, un tikai brīžiem izšau­jas virspusē, lai aši ievilktu elpu. Taču nezin kāda man neizprotama iemesla dēļ Bobs ārkārtīgi lepojās ar šīm nejēdzīgajām būtnēm. Mums bija divsimt piecdesmit piešaino varžu, un mēs tās turējām lielā plastmasas vannā uz verandas. Ja vien Bobs kādreiz pazuda, viņu gandrīz vienmēr droši varēja atrast, ar lepnumā sta­rojošu seju stāvam noliekušos pār ķepurojošos varžu baru. Bet tad pienāca lielās traģēdijas diena.

Tikko bija sācies lietus periods, un saules spožumu ik dienu lāgiem pārmāca spēcīgas lietus gāzes; tās gan ilga tikai apmēram stundu, taču šajā stundā nolija milzīgs daudzums ūdens. Torīt Bobs atkal bija kvernē- jis pie savām piešainajām vardēm, un, kad sāka līt, vi­ņam ienāca prātā, ka vardes būtu pateicīgas, ja trauku izliktu ārā lietū. Tādēļ viņš uzmanīgi iznesa to uz lieveņa un novietoja uz augšējā pakāpiena — lieliskā vietā, jo vannā ne tikai lija lietus no debesīm, bet sa­tecēja arī viss ūdens no jumta malas. Tad viņš aiz­gāja pie citiem darbiem un vannu aizmirsa. Lietus tur­pināja līt, it kā gribēdams attaisnot Kamerūnas repu­tāciju — proti, tas esot viens no miklākajiem apvidiem zemes virsū —, un pamazām vanna pielija pilna. Līdz ar ūdens līmeņa celšanos cēlās augšup arī vardes, ka­mēr tām galvas jau sniedzās pāri vannas malai. Pēc nākamajām desmit minūtēm tās gribot negribot palos tika izpludinātas ārā no trauka.

Manu uzmanību šim notikumam pievērsa Boba izmi­suma brēciens, kad viņš bija atklājis katastrofu; tas bija gari stiepts sāpju kauciens, tā ka saskrēja kopā visi no malu malām. Uz augšējā pakāpiena stāvēja plastmasas vanna, un tajā vairs nebija nevienas vardes. Odens no vannas paloja lejup, nesdams līdzi Boba dārgos abi­niekus. Uz kāpnēm to mudžēja ka melns, ūdens strau­mē tās slīdēja, lēca un kūleņoja. Šajā abinieku Nia- gārā Bobs ar neprātīgu skatienu lēkāja šurp un turp kā prātu zaudējis gārnis, tvarstīdams vardes, cik ātri vien spēja. Saķert piešainās vardes ir ārkārtīgi grūti. Tas ir gandrīz tikpat neiespējami kā satvert un noturēt dzīvsudraba pilienu; nemaz nerunājot par to, ka varžu ķermeņi ir neiedomājami glumi, šie abinieki samērā ar savu augumu ir ļoti spēcīgi un sper un ķepurojas apbrī­nojami enerģiski. Turklāt to muskuļotajām pakaļkājām ir mazi, asi nadziņi, un tie var jūs sāpīgi saskrāpēt. Bobs, te sāpēs iestenēdamies, te lādēdamies, nebūt ne­bija tajā mierīgajā, koncentrētajā noskaņojumā, kāds nepieciešams, kad jāgūsta piešainās vardes, un tādēļ ikreiz, kad viņam bija izdevies salasīt riekšavu šo radī­jumu un viņš drāzās pa kāpnēm augšup, lai iemestu tos atpakaļ vannā, tie izslīdēja viņam pa pirkstu star­pām, novēlās uz kāpnēm, un ūdens tos vienā mirklī aizskaloja lejup. Beigu beigās mums, pieciem cilvēkiem, vajadzēja trīs ceturtdaļstundas, lai savāktu kopā vi­sas vardes un ielaistu tās atpakaļ vannā; tiklīdz bei­dzām darboties, protams, izmirkuši līdz ādai, lietus mitējās.

— Ja jau tev tiešām nepieciešams palaist brīvībā divsimt piecdesmit eksponātus, tad tu gan varētu izvē­lēties vismaz jaukāku dienu un dzīvniekus, kurus ir mazliet vieglāk noķert, — es sarūgtināts sacīju Bo­bam.

Nespēju iedomāties, kā man tāda muļķība ienāca prātā, — Bobs atteica, drūmi blenzdams vannā, kur vardes, nogurušas no lielā trača, slābani gulēja ūdenī, kā vienmēr noraudzīdamās uz mums ar savāin izval­bītajām, stulbajām acīm. — Ceru, ka viņām nepieme­tīsies nekas ļauns.

Protams, ir jau vienalga, kas notiek ar mums. Mēs, te lietū auļodami, varam saķert kaut vai plaušu karsoni, ja tikai mazajiem, riebīgajiem velnēniem nav noticis kas ļauns. Varbūt tu gribēsi vēl izmērīt viņiem temperatūru?

Zini, — Bobs, neņemdams vērā manu sarkasmu, drūmi sacīja, — man tomēr šķiet, ka mēs labu tiesu esam pazaudējuši… te nav ne tuvu tik, cik mums bija pirms tam.

Skaidrs, ka nepalīdzēšu tev viņas saskaitīt. Esmu tā saskrāpēts, ka man pietiks visam mūžam. Kāpēc tu neej pārģērbties un neliec vardes mierā? Ja sāksi tās skaitīt, tev tas sasodītais bars atkal viss izgāzīsies ārā.

Jā, — Bobs nopūtās, — laikam jau tev taisnība.

Pusstundu vēlāk izlaidu šimpanzi Čamliju Sindžeriu

no krātiņa rīta pastaigā un muļķīgā kārtā pametu viņu minūtes desmit bez uzraudzības. Tiklīdz izdzirdu Boba bļāvienu — līdz pēdīgaVn izmisumam novestas dvēseles kliedzienu —, es aši pametu skatienu visapkārt un, ne­kur neredzēdams Čamliju, uzreiz sapratu, ka viņš ir Boba pirmsnāves gaudu cēlonis. Izsteidzies uz veran­das, ieraudzīju Bobu izmisumā lauzām rokas, bet uz lieveņa sēdēja Čamlijs un izskatījās tik nevainīgs, ka bezmaz varēja saredzēt viņam ap galvu starojam oreolu. Kāpņu vidū, uz mutes apgāzta, gulēja plastmasas vanna, un tiklab apakšējie pakāpieni, kā pagalms pie verandas bija raibin raibs no vardēm, kas lēkāja un steidzās prom uz visām pusēm.

Mēs slīdējām un klupām pagalma sarkanajos dubļos un noņēmāmies veselu stundu, līdz pēdējā varde bija sagūstīta un iemesta atpakaļ vannā. Tad, smagi pūz­dams, Bobs to pacēla un mēs klusēdami kāpām augšup uz verandu. Kad bijām sasnieguši augšējo pakāpienu, Boba dubļos sabristā kurpe paslīdēja, viņš krita un trauks noripoja zemē, un trešo reizi piešainās vardes līksmi devās plašajā pasaulē.

Čamlijs Sindžens vainojams vēl vienā bēgšanas ak­cijā, taču tā nebija tik sarežģīta un turklāt bija daudz interesantāka neka notikums ar piešainajām vardēm. Mūsu kolekcijā ietilpa arī apmēram četrpadsmit pa­rastās vietējās gulētājpeles, būtnes, kas ir gaužām lī­dzīgas Eiropas gulētājpelēm, tikai krāsa šīm ir palsa, pelnu pelēka un astes nedaudz kuplākas. Visa gulētāj- peļu kolonija saticīgi dzīvoja vienā būrī un vakaros uzjautrināja mūs ar savām akrobātiskajām rota|ām. Vienu peli varēja atšķirt no visām pārējām, jo uz sāna tai bija pavisam mazītiņa balta zvaigznīte kā minia­tūra pazīšanas zīmīte, kādas mēdz iededzināt liello­piem. Sī pele bija daudz labāka akrobāte par citām, un mēs, elpu aizturējuši, apbrīnojām tās pārdrošos lēcienus un salto. Cirka artistes dotību labad mēs to iesaucām par Bertramu.

Kādu rītu es kā parasti biju izlaidis Čamliju Sindženu pastaigā, un, jāsaka, viņš uzvedās priekšzīmīgi. Bet te pagadījās brīdis, kad es domāju, ka Čamu uz­mana Džekija, bet viņai šķita, ka to daru es. Čamlijs tikai gaidīt gaidīja šādus izdevīgus mirkļus. Atskārtuši savu misēkli, devāmies viņu meklēt, bet bija jau par vēlu. Čamlijs pa to laiku bija uzjautrinājies — atvēris peļu guļamapartamenta durtiņas un pēc tam apgāzis būri, tā ka nelaimīgie grauzēji, kas tobrīd gulēja dziļā, saldā miegā, izbira uz grīdas. Kad mēs ieradāmies noti­kuma vietā, peles skraidīja kā negudras, meklēdamas patvērumu, bet Čamlijs sajūsmā klaigāja smalkā bal- stiņā savu «ū-ū-ū» un lēkāja tām apkārt, cenzdamies, uzmīt kādai virsū. Kamēr notvērām un ieslodzījām pēr­tiķi, tuvumā nebija redzama vairs neviena gulētājpele, tās bija salīdušas aiz rindā saliktajiem krātiņiem, lai turpinātu gulēt. Tā nu mums vajadzēja citu pēc cita atbīdīt visus krātiņus, lai savāktu kopā gulētājpeles. Pirmais, kas pameta slēpni aiz kāda pērtiķu krātiņa, bija Bertrams; tas metās prom pa verandu, bet Bobs tam pa pēdām pakaļ. Kad viņš izstiepa roku, lai bēgli satvertu, es brīdinot uzsaucu.

— Atceries asti… neķer aiz astes! … — es kliedzu.

Bet bija jau par vēlu. Redzēdams, ka resnais Ber­trams atkal mēģina aizspraukties aiz kāda būra, Bobs sagrāba peli aiz astes — vienīgās viegli satveramās ķermeņa daļas. Rezultāts bija gaužām bēdīgs. Visiem sīkajiem grauzējiem, īpaši šim gulētājpelēm, asti klāj ļoti plāna ādiņa, un, ja satverat dzīvnieku aiz astes, bet tas raujas projām, āda pārplīst un nomaucas no kaula kā cimds no pirksta. Tā ir tik raksturīga kopīga iezīme visiem sīkajiem grauzējiem, ka man šķiet — varbūt tas ir aizsardzības līdzeklis, gluži tāds pats kā ķirzakām astes nomešana, kad asti satvēris ienaidnieks. Bobs to zināja tikpat labi kā es, bet vajāšanas kar­stumā bija aizmirsis, un tā nu Bertrams aizspruka aiz būra, bet Bobs stāvēja ar ļenganu, pūkainu astīti pirkstos. Beidzot mēs dabūjām izbēgušo peli rokā un ap­skatījām tuvāk. Smagi elpodams, Bertrams tupēja man uz delnas; aste tam tagad bija sārta, nodīrāta, un ļoti atgādināja vērša asti, pirms to liek buljona katlā. Kā parasti šādās reizēs, dzīvnieciņš notikušo panesa gluži mierīgi, bet var iedomāties, ko justu cilvēks, ja pēkšņi vienas kājas lielam tiktu norauta visa āda un paliktu neapsegti kauli un muskuļi. No pieredzes zināju, ka bez ādas palikusī aste pēc kāda laika nokaltis un nolūzīs kā sauss zariņš, un dzīvniekam nekas ļauns nenotiks. Gadījumā ar Bertramu, protams, stāvoklis bija mazliet bēdīgāks, jo viņš asti intensīvi izmantoja līdzsvaram savos akrobātiskajos trikos, taču šī pele bija tik veikla, ka, šķita, pārāk stipri astes trūkumu neizjutīs. Tomēr, no mūsu viedokļa, Bertrams vairs nekam nederēja, jo bija tikai bojāts eksponāts. Vienīgais atrisinājums bija amputēt asti un palaist peli brīvībā. To es arī izdarīju, un tad ar dziļu nožēlu ielikām viņu starp diviem res­niem bugenvilu stumbriem, kas vijās ap verandas treli­ņiem. Cerējām, ka Bertrams varbūt apmetīsies tur uz dzīvi un turpmāk iepriecinās citus ceļotājus ar saviem akrobāta trikiem, kad būs pieradis pie astes zaudē­juma.

Viņš palika sēžam uz stumbra, cieši pieķēries pie tā ar mazajām sārtajām ķepiņām, un caur ūsu vēdekli lūkojās visapkārt. Pēc tam ļoti veikli, balansējot acīm­redzot pilnīgi nejuzdams astes trūkumu, nolēca uz ve­randas margām, no turienes uz grīdas un tad kā bulta aizšāvās uz krātiņu rindu pie pretējās sienas. Nodo­mājis, ka Bertrams nedaudz apjucis, es viņu saķēru un noliku atpakaļ uz bugenvila stumbra. Bet, tikko pa­

laists vaļā, viņš atkārtoja tieši to pašu manevru. Pie­cas reizes es Betramu ieliku bugenvilos, un piecas rei­zes viņš nolēca uz verandas grīdas un taisnā ceļā skrēja atpakaļ pie krātiņiem. Tad, paguris no Bertrama apstulbuma, aiznesu viņu uz verandas vistālāko kaktu, vēlreiz nosēdināju uz tīteņauga stumbra un tur pametu, domādams, ka ar to taču beidzot viss būs galā.

Augšā uz gulētājpeļu krātiņa mēs glabājām saini kokvilnas pluču, ko izmantojām, lai apmainītu pelēm guļvietas, kad iepriekšējās kļuva nehigiēniskas, un to­vakar, iedams peles barot, nodomāju, ka nebūtu par ļaunu sapost tām tīras migas. Aizvācis visus dārgu­mus, ko gulētājpeles mēdz sanest savās guļamistabās, izmetu ārā vecos kokvilnas plučus un taisījos ielikt vietā tīros. Kad paņēmu saini, gribēdams noplūkt vīk­šķi pluču, man pēkšņi kāds iekoda īkšķī. Es stipri sa­trūkos, jo, pirmkārt, nebiju to gaidījis un, otrkārt, iedo­mājos, ka tā varētu būt čūska. Tomēr tūliņ nomierinā­

jos — tikko satvēru kokvilnas saini vēlreiz, ieraudzīju, ka no tā iznirst nikns purniņš, un Bertrams sāka pīk­stēdams un spiegdams mani varen nikni rāt. Apskaities ne pa jokam, izvilku viņu no omulīgās migas, aiznesu uz verandas tālāko galu un ieliku tīteņaugos. Viņš sir­dīgi pieķērās pie kāda zariņa un šūpojās šurpu turpu, visu laiku dusmīgi bārdamies. Tomēr pēc divām stun­dām viņš bija atpakaļ kokvilnas pluču sainī.

Atteicāmies no nevienlīdzīgās cīņas un atstājām viņu tur, bet Bertrams ir nedomāja cīņu beigt. Sakāvis mūs

dzīvokļa jautājumā, viņš sāka darboties citā virzienā — lai iekarotu mūsu līdzjūtību. Vakarā, kad citas gulētāj­peles iznāca no savas guļamistabas un, priecīgā pār­steigumā spiegdamas, metās pie šķīvja ar ēdienu, Ber­trams izlīda no migas un norāpās gar būra priekšējās sienas stiepļu pinumu lejā. Tur viņš palika karājamies un caur režģiem kāri noraudzījās, kā pārējās gulētāj­peles skrubina barību un stiepj prom izraudzītos ba­nānu un avokado bumbieru kumosiņus, lai noslēptu tos migā; šis gulētājpeļu dīvainais paradums, jādomā, iz­skaidrojams ar instinktu nodrošināties pret izsalkumu naktī. Bertrams izskatījās tik bēdīgs, karājoties stieplēs un vērojot, kā citas peles nēsā pa būri vilinošos kāru­mus, ka mēs beidzot padevāmies un nolikām uz būra virsas mazu šķīvīti ar barību arī viņam. Beidzot viņa viltība tomēr panāca savu; mums šķita muļķīgi turēt pelēnu ārpusē, ja jau mēs viņu barojam, tādēļ Bertramu notvērām un ielikām atpakaļ būrī pie pārējiem, kur viņš tūliņ ierīkojās tā, it kā nekad nebūtu bijis projām. Mums tomēr likās, ka viņš ir mazliet pašapzinīgāks nekā senāk. Bet ko lai iesāk ar tādu, kas atsakās no brīvības?

Pamazām tikām pie kārtības. Visi bojātie krātiņi bija izlaboti, katram priekšpusē piestiprināts maisa drānas aizkars, ko ceļojuma laikā varēja nolaist. Lai nodroši­nātos pret starpgadījumiem, traukiem, kuros -'ievieto­jām indīgās čūskas, pārvilkām divkāršu plānu marli un aizskrūvējām atvērtnes. Visu mūsu daudzveidīgo ekipējumu, sākot ar gaļas sasmalcinātājiem un beidzot ar ģeneratoriem, sākot ar injekciju adatām un beidzot ar svariem, iesaiņojām kastēs, un tās rūpīgi aiznaglo­jām; smalkos tīklus salocījām kopā ar milzīgiem bre­zenta gabaliem. Tagad atlika vienīgi sagaidīt kravas mašīnas, kurām vajadzēja mūs aizvest līdz piekrastei. Pēdējā vakarā pirms to atbraukšanas Fons ieradās pie mums sadzert uz atvadām.

Vā! — viņš skumji iesaucās, dzerdams maziem malciņiem. — Man ir briesmīgi žēl, mans draugs, ka tu brauc projām no Bafutas.

Mums arī ir žēl, — es vaļsirdīgi atzinos. — Sis laiks Bafutā mums bija ļoti jauks. Mēs te ieguvām arī daudzus skaistus zvērus.

Kāpēc tu negribi palikt tepat?— Fons jautāja. — Es tev došu zemi, kur uzbūvēt lepnu māju, un tu ierīko savu zooloģisko dārzu te Bafutā. Tad visi eiro­pieši no Nigērijas brauks šurp skatīties tavus zvērus.

Paldies, mans draugs. Varbūt es kādu citu reizi atgriezīšos Bafutā un uzcelšu te māju. Tā ir laba doma.

Jauki, jauki, — Fons sacīja, paceldams glāzi.

Lejā uz ceļa netālu no Atpūtas mājas bariņš Fona

bērnu dziedāja skumju bafutiešu dziesmu, kuru vēl nekad nebiju dzirdējis. Steigšus atnesu magnetofonu, bet, tiklīdz biju to uzstādījis, bērni beidza dziedāt. Fons ar interesi vēroja, ko es daru.

Vai tu ar šito mašīnu vari uztvert Nigēriju? — viņš jautāja.

Nē, šī der tikai ierakstīšanai, tas nav radio.

A! — Fons dziļdomīgi noteica.

Ja tavi bērni atnāktu šurp un nodziedātu vēlreiz šo dziesmu, es tev parādītu, kā mašīna darbojas, — es sacīju.

Jā, jā, tūliņ, — Fons atsaucās un uzrēca vienai no savām sievām, kas stāvēja ārā tumšajā verandā. Viņa nosteidzās lejā un tūlīt pat atgriezās, stumdama pa priekšu pulciņu bikli smaidošu bērneļu. Liku tiem nostāties ap mikrofonu un tad, uzlicis pirkstu uz slē­dža, palūkojos uz Fonu.

Ja viņi tagad uzdziedās, es to pierakstīšu.

Fons majestātiski piecēlās, izsliedamies kā tornis pāri bērnu bariņam.

Dziediet! — viņš nokomandēja, pamādams bēr­niem ar viskija glāzi.

Samulsušie bērni pāris reižu iesāka aplam, bet pama­zām atguvās un uzņēma dziesmu pareizi. Fons sita takti ar viskija glāzi, šūpodamies līdzi melodijai, šad tad dobji iedūkdams pa vārdam līdzi bērnu dziesmā. Kad dziesma bija nodziedāta, viņš smaidīdams noliecās pie savām atvasēm.

Labi, labi, dzeriet, — viņš sacīja, un, kad bērni pa kārtai nostājās viņam priekšā, pacēluši sārtās plaukstiņas pie mutes, ielēja katram riekšavā pa mal­kam gandrīz tīra viskija. Kamēr Fons bija nodarbināts, es pagriezu lenti atpakaļ. Tad pasniedzu Fonam austi­ņas, pamācīju, kā ar tām rīkoties, un ieslēdzu atskaņo­tāju.

Bija bauda novērot, kā mainījās izteiksme Fona sejā. Vispirms tā pauda pilnīgu neticību. Noņēmis austiņas, viņš tās aizdomīgi aplūkoja. Tad uzlika atpakaļ uz ausīm un izbrīnījies klausījās. Pakāpeniski dziesmas turpinājumā pār visu viņa seju izplūda zēnīgs, sajūs­mas pilns smaids.

Vā! Vā! Vāf — viņš apbrīnā čukstēja. — Tas gan ir brīnišķīgi. — Ļoti negribīgi viņš noņēma austiņas, lai arī sievas un padomnieki dabūtu paklausīties. Visa istaba skanēja no sajūsmas saucieniem un jūsmīgiem knipju sitieniem. Fons kopā ar bērniem vēl nodziedāja

trīs dziesmas, un, kad pēc tam visas noklausījās, viņa līksmībai nebija robežu.

Tā tikai ir brīnišķīga mašīna, — viņš beidzot sa­cīja, sīkiem malciņiem dzerdams un acu no magneto­fona nenolaizdams. — Vai tu to pirki Kamerūna?

Nē, šeit tādu nav. Kādreiz varbūt varētu tadu dabūt Nigērijā … varbūt Lagosā, — es atbildēju.

Vā! Brīnišķīgi, — viņš vēlreiz sapņaini noteica.

Kad es aizbraukšu atpakaļ uz savu zemi, ierak­stīšu šīs jūsu dziesmas īstās platēs un atsūtīšu tev, tad varēsi tās nospēlēt uz sava patafona, — es sacīju.

Tas būs jauki, mans draugs, — viņš atteica.

Stundu vēlāk viņš gāja projām, pirms tam mani mī­līgi apskāvis un nosolījies, ka no rīta, pirms mašīnas dosies ceļā, vēl atnākšot pie mums. Mēs patlaban posā- mies gulēt, jo bija gaidāma nogurdinoša diena, kad izdzirdu ārā uz verandas klusu soļu švīkoņu un pēc tam kādu sasitam plaukstas. Piegāju pie durvīm un ieraudzīju verandā stāvam Foku, vienu no Fona vecā­kajiem dēliem, kurš bija apbrīnojami līdzīgs tēvam.

Hallo, Foka, sveiks! Nāc iekšā, — es aicināju.

Viņš bikli man uzsmaidīja un ienāca, nesdams pa­dusē tīstokli.

To jums, ser, sūta Fons, — viņš sacīja, pasnieg­dams tīstokli man. Diezgan pārsteigts attinu to vaļā. Tajā bija grieztiem ornamentiem rotāts spieķis, maza, krāšņi izrakstīta micīte un mantija — dzeltenā un melnā krāsā ar brīnum skaisti izšūtu apkakli.

Tās ir Fona drānas, — Foka paskaidroja. — Viņš tās sūta jums. Fons lika, lai jums pasaku, ka tagad jūs būsiet otrs Bafutas Fons.

Vā! — es iesaucos, no sirds aizkustināts. — Cik brīnišķīgi tavs tēvs izturas pret mani.

Foka līksmi iesmējās, redzēdams manu prieku.

Kur tavs tēvs pašreiz ir? — es jautāju. — Vai aizgājis gulēt?

Nē, ser, viņš ir deju mājā.

Pārvilku mantiju pār galvu, sakārtoju piedurknes, uzliku galvā grezno micīti, paņēmu spieķi vienā rokā, pudeli viskija otrā un pagriezos pret Foku.

Vai es izskatos glīti? — jautāju viņam.

Skaisti, ser, skaisti, — viņš starodams atbildēja.

Labi. Tad aizved mani pie tēva.

Viņš aizveda mani pāri lielajam, tukšajam lauku­mam, izveda cauri būdu labirintam līdz deju mājai, kur bija dzirdama bungu duna un stabuļu spiegšana. Iegāju pa durvīm un uz mirkli apstājos. Orķestris pārsteigumā apklusa. Izbrīna čuksti nošalca pār visu sanākušo sabiedrību, un es redzēju Fonu sēžam zāles viņā galā, — viņa roka ar pacelto glāzi bija sastingusi pus­ceļā uz muti. Zināju, kas man darāms, jo biju daudz­kārt redzējis padomniekus tuvojamies Fonam, lai parā­dītu godu vai izlūgtos labvēlību. Kapa klusumā es de­vos pāri deju zālei, tērpam šalcot man ap kājām. Ap­stājos pretī Fona krēslam, zemu noliecos un sveicinot trīsreiz sasitu plaukstas. Mirkli valdīja pilnīgs klu­sums, bet tad uzbrāzmoja vētra.

Sievas un padomnieki sajūsmā spiedza un auroja, Fons, smaidīdams pār visu seju, pietraucās no krēsla un, satvēris mani aiz elkoņiem, piecēla un apskāva.

Mans draugs, mans draugs, sveicināts, sveici­nāts! — viņš rēca, kratīdamies smieklu šaltīs.

Redzi, — es sacīju un papletu rokas, tā ka tērpa garās piedurknes noplīvoja kā karogi, ■— redzi, es ta­gad esmu Bafutas virs.

— Taisnība, taisnība, mans draugs. Tās ir manis paša drānas. Es tev tās dāvinu, lai tu esi Bafutas vīrs, — viņš līksmoja.

Mēs apsēdāmies, un Fons man uzsmaidīja.

Tev patīk manas drānas? — viņš vaicāja.

Ļoti patīk. To tu brīnišķīgi izdarīji, mans draugs, — es atbildēju.

Labi, labi, tagad arī tu būsi Fons, tāpat kā es, — viņš smiedamies noteica.

Tad viņa skatiens sapņaini apstājās pie viskija pude­les, ko biju paņēmis līdzi.

Labi, — viņš noteica, — tagad iedzersim un pa­priecāsimies.

Pulkstenis rādīja jau pusčetri, kad es torīt gurdi no­vilku savu tērpu un palīdu zem moskītu tīkla.

Vai tev gāja jautri? — Džekija no savas gultas miegaini apjautājās.

Jā, — es nožāvājos, — tomēr būt par otru Bafu­tas Fonu ir ļoti nogurdinoši.

Nākamajā rītā kravas mašīnas ieradās pusotras stun­das agrāk, nekā bija pasūtītas. Sis ārkārtējais apstāk­lis — laikam gan vienīgais Kamerūnas vēsturē — deva mums iespēju nesteidzoties visu iekraut. Ievietot mašīnā dzīvnieku kolekciju ir diezgan liela māksla. Vispirms jāiekrauj visa iekārta, pēc tam jānovieto krā­tiņi gar automobiļa pakaļējo bortu, lai dzīvnieki dabū pēc iespējas vairāk gaisa. Krātiņus nedrīkst salikt, kā pagadās. Tie jānovieto tā, lai starp diviem krātiņiem allaž paliktu brīva zona, jāpārbauda arī, lai krātiņu fasādes puses neatrastos viena pret otru, jo tad kāds pērtiķis katrā ziņā centīsies ceļojuma laikā iebāzt roku pa kaimiņa būra režģa spraugu un civetkaķis tam ieko­dīs; savukārt — ja pretī mazo putniņu būrim atradī­sies pūces krātiņš (un tikai tādēļ, ka tā ir pūce un skatās), tas izraisīs sīkaliņos tādu histēriju, ka tie līdz ceļa galam visi būs beigti. Turklāt krātiņi jāizkārto tā, lai visi dzīvnieki, kuri ceļojuma laikā stingrāk jāpie­skata, atrastos pašā mašīnas pakaļējā galā un tiem būtu viegli tikt klāt. Pulksten deviņos pēdējā mašīna bija piekrauta un pabraukta koku paēnā, un mēs varē­jām noslaucīt sviedrus un brītiņu verandā atpūsties. Tur mums piebiedrojās Fons.

Mans draugs, — viņš sacīja, skatīdamies, kā es piepildu pēdējo milzīgo viskija glāzi, ko gribējām kopā baudīt, — man briesmīgi žēl, ka tu brauc projām. Mums taču Bafutā gāja jauki, vai ne?

Ļoti jauki, mans draugs.

šin-šin! — uzsauca Fons.

čiri-ho! — es atbildēju.

Viņš nokāpa kopā ar mums lejā pa garajām kāpnēm, apakšā mēs paspiedām viens otram roku. Tad viņš uz­lika man rokas uz pleciem un cieši paraudzījās acīs.

Ceru, ka tu ar visiem dzīvniekiem laimīgi no­brauksi galā, mans draugs, — viņš sacīja, — un no­vēlu tev ātri, ātri tikt savā zemē.

Mēs ar Džekiju ierāpāmies karstajā, smacīgajā ma­šīnas kabīnē, un motors ierēcās. Fons pacēla sveicie­nam lielo roku, mašīna rāvās uz priekšu, un, sacel­dami sarkanu putekļu mākoni, mēs aizbrāzāmies pa ceļu, pāri zeltainajiem pakalniem, pretī tālajai piekras­tei.

Ceļojums lejup uz piekrasti ilga trīs dienas un bija nepatīkams un nogurdinošs, kādi vienmēr mēdz būt braucieni, kad jāved līdzi dzīvnieku kolekcija. Ik pēc pāris stundām mašīnas bija jāaptur, lai izceltu ārā mazo putniņu būrus, noliktu tos ceļa malā un pabarotu putniņus. Ja to nedarītu, mazie putni ļoti ātri nobeig­tos, jo, šķiet, tie neapjēdza, ka ēst var arī braucot. Va­jadzēja izcelt ārā arī vārīgos abiiliekus, kās atradās audekla maisos, un vai ik stundu pamērcēt maisus kādā strautiņā, — kad nobraucām mežainajās zemienēs, karstums kļuva tik nepanesams, ka abinieku āda ātri varēja izžūt un tie nobeigtos. Lielākā daļa ceļa bija bedraina un dangaina, un, kad mašīnas gāzelējās un lēkāja pa grambām, mēs nemierīgi grozījāmies savās vietās, ar šausmām domādami par to, cik daudz mūsu dārgo dzīvnieku šis pēdējais grūdiens varbūt sakrop­ļojis vai pat nogalinājis. Kādā vietā mūs pārsteidza briesmīga lietus gāze, un ceļš vienā mirklī pārvērtās par glumiem, sarkaniem dubļiem, kas šķīda un šļakstēja zem mašīnu riteņiem kā asiņaina putra; pēk­šņi viena mašīna — milzīgs «bedfords» ar divām velkošajām asīm — iestiga kādā ceļa grambā, no kuras netika vairs ārā, un pēdīgi uz sāniem iegāzās grāvī. Veselu stundu rakāmies zem mašī­nas riteņiem un klājām apakšā zarus, lai riepām būtu pret ko atsperties, līdz izvilkām «bedfordu» uz ceļa; par laimi, neviens dzīvnieks nebija cietis.

Tādēļ mēs izjutām milzu atvieglojumu, kad mašīnas beidzot dārdēdamas cauri banānu birzij tuvojās ostai. Tur dzīvniekus un visu mūsu mantību izkrāva, pēc tam uzlādēja uz šaursliežu dzelzceļa vagonu platformām, ko izmantoja banānu nogādāšanai kuģu piestātnē. Vil­ciens elsdams un dārdēdams aizkūņojās pusjūdzes pa mangrovju purvu un apstājās pie koka piestātnes, kur bija pietauvots kuģis. Visu mūsu kolekciju no jauna cēla ārā un tad ar celtni sāka kraut kuģī. Ticis uz kuģa, devos uz priekšgalu, kur bija paredzēta vieta dzīvnie­kiem, lai uzraudzītu iekraušanu. Kad pirmā dzīvnieku krava noslīdēja uz klāja, man tuvojās kāds matrozis, slaucīdams rokas kokvilnas pluču vīkšķī. Viņš pameta skatienu pāri kuģa reliņiem uz garo'vagonu rindu, kuri visi bija piekrauti ar krātiņiem, tad paraudzījās manī un iesmējās.

Vai visa šī bagātība pieder jums, ser? — viņš vaicāja.

Jā, — es atbildēju, — viss, kas tur krastā atro­das.

Viņš pagājās uz priekšu un palūkojās vienā krātiņā.

Žēlīgā debess! — viņš iesaucās. — Vai visās kas­tēs ir dzīvnieki?

Visās gan.

Žēlīgā debess! — matrozis atkārtoja un tad jautri piebilda: — Pirmoreiz redzu cilvēku, kurš ved līdzi bagāžā veselu zvērudārzu.

Jā, — es priecīgi atteicu, vērodams, kā celtnis uzceļ uz kuģa nākamo kravu ar krātiņiem, — turklāt tas ir mans personiskais zvērudārzs.