ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XI NO PEVASAS LlDZ ROBEŽAI

Vairākas dienas ceļojums turpinājās bez starpgadīju­miem. Naktis bija tik gaišas, ka garais plosts ļāvās straumei, nekur nepiestājot. Šķita, ka upes gleznainie krasti kā skatuvei pāri slīdošas dekorācijas paši peldētu tam garām pretējā virzienā. Acis neviļus padevās op­tiskai ilūzijai, it kā žangada stāvētu uz vietas starp di­viem kustīgiem krastiem.

Medīt piekrastes mežos Benito, protams, nevarēja, jo plosts nemitīgi brauca uz priekšu, taču medījumu aiz­stāja bagātīgi zivju lomi.

Patiesi, viņi nozvejoja daudz dažādu lielisku zivju: gardās pako, surubi, gamitanas un pat vairākas lielas ra­jas, tā sauktās duridari ar sārtiem vēderiem, melnām, indīgiem dzeloņiem klātām mugurām; ķērās arī milzum daudz sīko samu dzimtas kandiru — daži no tiem ir gluži mikroskopiski un blīvi pielīp pie šo zivju barā nokļuvuša nepiesardzīga peldētāja stilbiem.

Amazones ūdeņos netrūka arī cit i dzīvu radību, kuras nereti stundām ilgi sekoja žangadai.

Starp tām bija milzīgās desmit un divpadsmit pēdu ga­rās piraruku, bruņojušās platām zvīņām ar koši sarka­nām maliņām, taču šo zivju gaļu cienī tikai iezemieši, tāpēc ceļotāji tās necentās noķert, tāpat kā graciozos delfīnus, kuri ielenca žangadu, draiski sizdami astes pret plosta baļķiem, iznirdami te priekšā, te aizmugurē un

Viņi nozvejoja daudz dažadu lielisku zivju,

atdzīvinādami ūdeni košām strūklām un šļakatām, kurās, zaigodami visās varavīksnes krāsās, lūza saules stari.

Sešpadsmitajā jūnijā, laimīgi izvairījusies no dažiem sēkļiem, žangada, manevrēdama no viena krasta uz otru, nonāca pie lielās Sanpaulo salas, bet nākamajā vakarā piestāja kreisajā krastā pie Moromorosas ciemata. Div­desmit četras stundas vēlāk, pabraukuši garām Atakoari un Kočas grīvām, pēc tam arī kanālam, kas Amazoni sa­vieno ar Kaveljo-Kočas ezeru, — viņi sasniedza Kočas misijas ostu.

Tā bija marahuāņu zeme; šiem indiāņiem bija gari, plīvojoši mati, muti vēdekļveidīgi ieskāva sprīžus sešus gari palmu dzelkšņi, kas viņiem piešķīra kaķa izskatu; kā novērojis Pols Marsuā, šīs cilts pārstāvji grib līdzi­nāties tīģerim, kura drosmi, spēku un viltību apbrīno vairāk par visu. Kopā ar vīriem te redzēja arī dažas sievietes, kas smēķēja cigārus, turot aizdegto galu zobos.

Toreizējais Kočas misijas vadītājs, kāds franciskāņu mūks, vēlējās satikt Pasanjas tēvu.

Žoāms Garrals ļoti laipni uzņēma viesi un lūdza pa­likt uz pusdienām.

Todien žangadas ēdienu karte indiāņu virtuvenei darīja godu.

Tradicionālais buljons ar aromātiskām garšvielu sak­nītēm; plācenis, kas Brazīlijā mēdz aizstāt maizi, paga­tavots no gaļas mērcē un tomātu biezenī iejauktiem ma­niokas miltiem; rīsiem pildīts putns pikantā etiķa un piparu mērcē; piparoti sakņu salāti; auksts kanēļa pī­rāgs — tāda maltīte varēja iekārdināt nabaga mūku, kas radis pārtikt no draudzes trūcīgā ēdiena. Visi neatlai­dīgi lūdza viņu palikt. Jakita ar meitu centās cik spē­damas viesi aizturēt. Taču franciskāņu mūkam vēl bija jāaprauga kāds slimnieks Kočā. Tāpēc, pateicies viesmī­līgajai ģimenei, viņš aizgāja, paņemdams līdzi dāvanas, ar kurām cerēja iepriecināt ticībai jaunpiegrieztos.

Daudz raižu locim Araužo sagādāja divas nākamās dienas. Upes gultne pamazām paplašinājās; ceļā gadījās aizvien vairāk salu, bet šo šķēršļu dēļ straumes ātrums nemitīgi auga. Braucot starp Kaveljo-Kočas, Tarpotes un Kakao salām, vajadzēja krietni uzmanīties un bieži ap­stāties, lai atbrīvotu žangadu, kas nereti uzskrēja uz sēkļa. Tādos gadījumos gāja talkā visi ceļotāji; beidzot pēc diezgan smaga, nemierīga brauciena divdesmitā jū­nija vakarā tālumā parādījās Loreto.

Reiz Loreto bija pēdējā peruāņu pilsēta Brazīlijas pie­robežā, upes kreisajā krastā. Tagad šai vietā palicis tikai neliels ciemats ar diviem desmitiem māju paugu­rainā piekrastē, kur nogāzes veido gan dzeltena, gan brūna mālzeme.

Loreto misiju dibinājuši jezuītu misionāri 1770. gadā. Tikunas cilts indiāņiem, kas dzīvo šajā apkaimē uz ziemeļiem no upes, ir iesarkana āda, biezi mati, svītrām izraibinātas sejas; kā vīri, tā sievas ģērbjas vienkārši, valkā kokvilnas apsējus ap krūtīm un gūžām. Atakoari krastos tagad viņu nav vairāk kā pāris simtu — viss, kas atlicis no senās ziedošās tautas, kura te reiz dzīvojusi savu vareno valdnieku laikos.

Loreto ciematā apmetušies arī daži peruāņu zaldāti un divi trīs portugāļi — kokvilnas audumu, sālītu zivju un salsapariljas tirgotāji.

Benito izkāpa krastā, lai nopirktu vairākus saiņus sal­sapariljas, pēc kuras Amazones tirgos allaž liels piepra­sījums. Zoāms Garrals, kā parasts, iedziļinājies darbā, kam ziedoja visu savu laiku, neizgāja no mājas. Uz plosta Manoela sabiedrībā kavējās arī Jakita ar meitu. Loreto bija pietiekami izslavēta ar saviem moskītiem, kuri atbaida iebraucējus, kas nevēlas upurēt ne pilītes asiņu draudīgajiem divspārņiem.

Manoels nule bija stāstījis par šiem kukaiņiem, un ne­viens nekāroja ļauties to dzēlieniem.

— Stāsta, — Manoels turpināja, — ka Loreto ciematā sastopamas visas deviņas moskītu sugas, kuras apsēdu­šas Amazones krastus. Es tam ticu un nevēlos to pār­baudīt uz savas ādas. Dārgā Minja, šeit jūs sagaida plaša izvēle: pelēkais moskīts, pūkainais, baltkājis, pundurītis, fanfarists, fleitists, arlekīns un rudais meža gars; taču, atklāti sakot, šī izvēle nebūs atkarīga no jums — mos­kīti paši jūs izvēlēsies sev par upuri, un jūs atgriezīsie- ties mājās gluži nepazīstama. Īstenībā šie negantie ku­kaiņi Brazīlijas robežas sarga daudz modrāk nekā nabaga bālie, izģindušie zaldāti, kuri klīst šeit upmalā.

— Bet, ja dabā visam ir savs uzdevums, — ievaicājās Minja, •— kādēļ vajadzīgi moskīti?

— Lai aplaimotu entomologus, — Manoels atbildēja, — labāku izskaidrojumu diemžēl grūti atrast.

Manoela stāsts par moskītiem bija patiess. Un, kad pārnāca Benito ar pirkumiem, viņa seja un rokas bija klātas sārtiem punktiņiem, nemaz nerunājot par ērcēm, kuras cauri ādas zābaku stulmiem bija iesūkušās kājās.

— Prom, tūlīt pat brauksim prom! — Benito sauca. — Citādi šie sasodītie mūs ielenks tā, ka žangada kļūs pilnīgi neapdzīvojama.

— Un mēs šos kukaiņus ieviesīsim Parā, — piebilda Manoels, — kaut gan tur netrūkst pašiem savu!

Tā žangada, ciematā nepavadījusi nakti, atrāvās no krasta un peldēja tālāk.

Pie Loreto Amazone mazliet nogriežas uz dienvidaus­trumiem un aizvijas starp Aravas, Kujari un Urukutejas salām. Plosts ļāvās tumšajai Kažaru straumei, kas pievie­nojās Amazones gaišajiem ūdeņiem. Šķērsojusi šo kreisā krasta pieteku, žangada divdesmit trešajā jūnijā mierīgi peldēja garām lielajai Zahumas salai.

Saules riets pie skaidrajām debesīm solīja vienu no tām skaistajām tropu naktīm, kādas mērenā klimata joslā nepazīst. Gaisu atsvaidzināja liegs vējiņš. Zvaigžņotajās debesīs drīz vajadzēja uzlēkt mēnesim, uz dažām stun­dām radot mijkrēsli, kas citādi šajās paralēlēs nemēdz būt. Bet pagaidām tumsā neparasti spoži mirgoja zvaig­znes. Milzīgais upes baseina līdzenums šķita kā bezga­līga jūra, bet virs tā divsimttūkstoš miljardu jūdžu aug­stumā vientuļi zaigoja Polārzvaigznes dimants; dienvi­dos — četri Dienvidu Krusta briljanti.

Pusgaismā iznira kreisā krasta un Zahumas salas koku melnie, robotie silueti. Tikai pēc neskaidrajām kontū­rām starp tiem varēja atšķirt kolonnām līdzīgos kopaiju stumbrus ar lietussargiem līdzīgajām lapotnēm, sandisus, no kuriem iegūst biezu, saldu pienu, reibinošu kā vīns, un astoņdesmit pēdu augstās vīna palmas, kuru lapotnes mazākajā vēsmiņā trīcēja. «Amazones meži ir kā skaista poēma!» pamatoti varētu teikt. Patiesi gan! «Un cik lie­liska himna ir tropu naktis!» vajadzētu piebilst.

Piekrastē skanēja putnu pēdējās vakara dziesmas: no niedrājā iekārtajām ligzdām atplūda bentīvisu balsis, daudzi citi spārnotās ģints pārstāvji lūkoja atdarināt niambu irbes dziesmu, ko veido četras harmoniskas skaņas; kamīči žēli vilka savu meldiju; zivju dzeņa klie­dziens kā signāls atbildēja ciltsbrāļu pēdējiem saucie­niem; skaļi taurēja kanindē, un, satupušies žaketibu zaros, ķērca sarkanie araras nolaistiem spārniem, kuru spilgtās krāsas izdzēsa nakts.

Žangadas komanda, nepamezdama savas vietas, ļāvās atpūtai. Vienīgi locis joprojām stāvēja postenī, un bie­zajā tumsā tikko jaušami iezīmējās viņa slaidais stāvs. Sargi ar gariem ķekšiem pār plecu atgādināja sastingušu tatāru jātnieku pulku. Brazīlijas karogs žangadas priekš­galā nekustīgi karājās mastā, un vējš vairs nejaudāja to uzplandīt gaisā.

Pulksten astoņos mazās kapelas tornī noskanēja pirmie trīs zvani, aicinot uz vakara dievkalpojumu. Pēc tam šie trīs zvana sitieni ar pārtraukumiem atkārtojās vēl divas reizes, bet dievkalpojuma beigas vēstīja daudz biežāka zvanīšana.

Pēc svelmainās jūlija dienas Garralu ģimene bija iz­nākusi lievenī ieelpot svaigu gaisu. Tā viņi mēdza darīt ik vakaru; Zoāms Garrals, kā vienmēr, klusēja, noklau­sīdamies jauniešos, kuri jautri tērzēja, līdz bija laiks doties pie miera.

— Cik skaista šī upe! Mūsu lieliskā Amazone! — Minja nebeidza jūsmot par vareno straumi.

— Tev taisnība, tā ir nesalīdzināma, — sacīja Mano­els. — Arī es augstu vērtēju tās skaistumu. Pašreiz mēs atgādinām Oreljanu un Lakondamīnu, kas pagājušajā gadsimtā šeit brauca tāpat kā mēs, un nav brīnums, ka viņi atstājuši tik lieliskus ceļojuma aprakstus.

— Tikai mazliet neticamus! — Benito piebilda.

— Brālīt, — Minja stingri viņu pārtrauca, — lūdzu, nepel mūsu Amazoni!

— Vai tad es ko sliktu? Gribēju vienīgi atgādināt, ka ar Amazoni saistās daudz teiku. ,

— Protams, turklāt starp tām netrūkst ļoti skaistu, -— piezīmēja Minja.

— Teikas? — Manoels vaicāja. — Jāatzīstas, ka Parā tās nav dzirdētas, vismaz man nekas nav zināms.

— Ko tad īsti jums māca Belemas skolās? — Minja smiedamās iesaucās.

— Nupat tik sāku noprast, ka neko, — Manoels at­bildēja.

— Vai tiešām, mans kungs? — Minja komiskā nopiet­nībā jautāja. — Jūs nepazīstat senās teikas? Par to, pie­mēram, ka Amazoni laiku pa laikam apciemo milzu čūska Minjakao, kas ir tik liela, ka ūdens upē ceļas vai jkrīt atkarībā no tā, vai čūska ienirst vai iznirst.

— Bet vai esat kādreiz redzējusi šo fenomenālo Min­jakao? — Manoels jautāja.

— Diemžēl ne, — atbildēja Lina.

— Ļoti žēl, nudien! — Fragozo uzskatīja par vaja­dzīgu piemetināt.

— Un Mae d'Agva! — Minja turpināja. — Šī skaistā, bet bīstamā sieviete ar skatienu apbur un ievilina upē nepiesardzīgus ceļotājus, kuri iedomājas viņai uzmest acis.

— Mae d'Agva patiešām eksistē! — Lina naivi iesau­cās. — Stāsta, ka tā klejojot upes krastos, bet, ja kāds tai tuvojas, acumirklī nozūd kā nāra.

— Vai zini ko, Lina, — Benito teica, — ja tu šo nāru pamani, nekavējoties paaicini mani!

— Lai tā jūs noķer un ierauj dzelmē? Nemūžam, Be­nito kungs!

— Lina tiešām tam tic! — iesaucās Minja.

— Daudzi tic arī Manao stumbram, — vienmēr gatavs Linu aizstāvēt, piezīmēja Fragozo.

— Manao stumbram? — brīnījās Manoels. — Kas tas tāds?

— Manoela kungs, — pa pusei jokojot, atbildēja Fra­gozo, — stāsta, ka esot vai, pareizāk sakot, reiz bijis tāds noslēpumains turumas stumbrs, kas ik gadus zināmā laikā peldējis uz leju pa Rionegro, dažas dienas uzkavē­jies Manausā, tad devies tālāk uz Paras provinci, iegriez­damies visās ostās, kur iezemieši to, pielūgdami kā elku, izrotājuši karodziņiem. Aizpeldējis līdz Belemai, stumbrs apstājies, griezies atpakaļ un peldējis augšup pa Ama­zoni, pēc tam pa Rionegro, līdz atkal nonācis mežā, no kurienes tik noslēpumainā skārtā bija ieradies. Reiz kāds šo stumbru lūkojis izvilkt krastā, taču saniknotā upe pārplūdusi, un nodomu vajadzējis atmest. Citā reizē kāds kuģa kapteinis notvēris stumbru ar ķeksi un mē­ģinājis vilkt līdzi tauvā. Bet arī tad upe sabangojusies, pārrāvusi tauvu un stumbrs brīnumainā veidā nozudis.

— Bet kur tas pēc tam palicis? — jaunā mulate ievai­cājās.

— Rādās, ka savā pēdējā ceļojumā, Linas jaunkundz, stumbrs apmaldījies, — Fragozo paskaidroja, — un ne­nogriezies augšup pa Rionegro, bet aizpeldējis tālāk pa Amazoni. Kopš tā laika tas vairs nav manīts.

— Kaut nu šis stumbrs gadītos mums ceļā! — Lina iesaucās.

— Ja tas notiks, — Benito sacīja, — mēs uz tā uzsē­dināsim tevi, Lina; stumbrs tevi aiznesīs uz savu noslē­pumaino mežu, kur tu pārvērtīsies teiksmainā najādā.

— Kāpēc gan ne? — pārgalvīgā meitene attrauca.

— Jā, teiku netrūkst, — noteica Manoels, — un jāat­zīst, ka jūsu upe to pelnījusi. Taču ar Amazoni saistās arī patiesi nostāsti, kuri atsver teikas. Viens no tiem man zināms, un, ja nebītos jūs garlaikot, jo stāsts ir visai skumjš, es jums to pastāstītu.

— Ak, lūdzu, dariet to, Manoela kungs! — Lina iesau­cās. — Man ļoti patīk stāsti, kuros klausoties jāraud!

— Vai tu proti arī raudāt, Lina? — pavaicāja Benito.

— Protams, Benito kungs, tikai es raudu smejoties!

— Nu tad klāj vaļā, Manoel!

— Stāsts būs par kādu francūzieti, kuras nelaimīgais liktenis astoņpadsmitajā gadsimtā šo piekrasti padarījis slavenu.

— Mēs klausāmies, — teica Minja.

— Tātad sāku, — Manoels sacīja. — 1741. gadā divi franču zinātnieki — Bugērs un Lakondamīns devās eks­pedīcijā, lai izmērītu meridiāna loku zem ekvatora; vi­ņiem talkā tika sūtīts ievērojams astronoms Godēns de Odonē.

Astronoms devās uz Jauno Pasauli, viņam sekoja sieva, bērni, sievastēvs un svainis.

Ceļotāji sveiki un veseli nonāca Kito[16]. Tur de Odonē kundzi cita pēc citas piemeklēja dažādas nelaimes; pāris mēnešos viņa zaudēja vairākus bērnus.

1759. gada nogalē Godēns de Odonē beidza savu darbu un viņam vajadzēja pārcelties no Kito uz Kaijenu. Ieradies šajā pilsētā, astronoms gatavojās izsaukt pie sevis ģimeni; taču sākās karš, un viņš bija spiests lūgt portugāļu valdībai ieceļošanas atļauju sievai un pārē­jiem piederīgajiem.

Ticat vai neticat, bet pagāja vairāki gadi, iekāms šī atļauja tika piešķirta.

1765. gadā Godēns de Odonē, sašutis par tādu aizka­vēšanos, nolēma pats doties pa Amazoni uz Kito un at­vest savu ģimeni; taču, pēkšņi saslimis, viņš nodomu nespēja izpildīt. Beidzot viņa pūles vainagojās panāku­miem — de Odonē kundze uzzināja, ka Portugāles ka­ralis devis nepieciešamo atļauju un licis sagatavot kuģi, ar kuru viņa varēs doties uz leju pa upi pie sava vīra. Vienlaikus bija pavēlēts, lai Augšamazones misijās de Odonē kundzi ar ģimeni sagaida konvojs.

Kā tālāk redzēsiet, zinātnieka sieva bija neparasti dros­mīga, tāpēc, par spīti briesmām, kas varētu draudēt tik garā ceļojumā cauri visam kontinentam, viņa nekavējo­ties posās ceļā.

— Tas bija uzticīgas sievas pienākums, Manoel, — piezīmēja Jakita, — es viņas vietā rīkotos tieši tāpat.

— Kopā ar bērniem, brāli un franču ārstu de Odonē kundze aizbrauca uz Riobambu Kito dienvidos, — Ma­noels turpināja, — vajadzēja sasniegt Brazīlijas piero­bežu, kur viņus gaidīja kuģis un konvojs.

Sākumā ceļojums veicās laimīgi; viņi laivā šķērsoja Amazones pietekas; taču apkārtnē, kur plosījās melnās bakas, grūtības, briesmas un nogurums pieauga ar katru dienu. Daudzie pavadoņi, kuru pakalpojumus ceļotāji izmantoja, pēc pāris dienām mēdza aizbēgt, bet pēdējais, kas viņus nebija pametis, aizgāja bojā Bobonazas upē, glābjot slīkstošo franču ārstu.

Laiva, nereti atsizdamās pret klintīm un peldošiem baļ­ķiem, drīz vien kļuva nelietojama. Braucējiem vajadzēja izkāpt un necaurejama meža malā uzcelt zaru telti. Ārsts kopā ar nēģeri, kas nekad vēl nebija šķīries no savas kundzes, piedāvājās izlūkot ceļu. Abi aizgāja. Viņus velti izgaidījās vairākas dienas. Viņi vairs neatgriezās.

Sāka izsīkt arī pārtikas krājumi. Likteņa varā pa­mestie ceļinieki lūkoja braukt uz leju pa upi ar plostu, taču cieta neveiksmi. Nācās atgriezties krastā un kā­jām šķērsot gandrīz necaurejamos džungļus.

Nabaga cilvēkiem tāds gājiens vairs nebija pa spēkam. Par spīti vīrišķīgās francūzietes pūlēm glābt viņu dzī­vību viņi mira cits pēc cita. Dažu dienu laikā bērni, ra­dinieki un kalpi — visi bija pagalam.

— Ak, nelaimīgā sieviete! — nočukstēja Lina.

— De Odonē kundze palika viena, — Manoels turpi­nāja. — Līdz okeānam vēl bija tūkstoš jūdžu. Nelaimīgo sievieti, kas pati bija aprakusi savus bērnus, mātes mī­lestības vietā tagad dzina uz priekšu vēlēšanās redzēt vīru.

2oām Garral, mēs tūlīt šķērsosim robežu.

Ejot dienu un nakti, viņa sasniedza Bobonasu. Tur de Odonē kundzi atrada žēlsirdīgi indiāņi un aizveda uz misiju, kur viņu gaidīja konvojs. Mērķis bija sasniegts, kaut gan ceļš uz to bija klāts kapiem.

De Odonē kundze nonāca Loreto, kuru mēs atstājām pirms dažām dienām. No šā peruāņu ciemata viņa devās lejup pa Amazoni, gluži kā mēs pašreiz, un galu galā pēc deviņpadsmit šķiršanās gadiem sastapa savu vīru.

— Nabaga sieviete! — piezīmēja Minja.

— Un galvenais — nabaga māte! — Jakita piebilda.

Tajā brīdī locis Araužo, pienācis klāt, pavēstīja:

— Žoām Garral, mēs tuvojamies Rondai. Tūlīt šķēr­sosim robežu.

— Robežu? — 2oāms atkārtoja.

Un piecēlies viņš devās uz žangadas priekšgalu, kur ilgi vēroja Rondas saliņu, pret kuru sitās viļņi. Tad, it kā atgaiņādams atmiņas, pārvilka roku pār pieri.

— Robeža! — neviļus nokārdams galvu, viņš nočuk­stēja.

Brīdi vēlāk 2oāms Garrals atkal izslējās un viņa seja pauda nelokāmu apņēmību izpildīt pienākumu līdz ga­lam.