ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

VII SEKOJOT LIĀNAI

Pienāca svētdiena, divdesmit sestais maijs, un jaunieši nolēma mazliet izklaidēties. Laiks bija lielisks. No Kor- diljeriem pūta spirgts vējiņš, atvēsinādams svelmaino gaisu.

Benito un Manoels aicināja Miņju līdzi uz lielo mežu Amazones labajā krastā iepretī fazendai.

Viņi gribēja atvadīties no jaukās Ikitosas apkaimes. Jaunekļi nepiemirsa paņemt arī šautenes, kaut gan bija solījušies nemedīt un savas ceļa biedrenes ne brīdi ne­pamest, — uz Manoelu šai ziņā varēja paļauties, — un tātad abas meitenes — Lina no savas kundzes nebija šķirama — varēja droši doties kopā ar viņiem vienkārši pastaigā, divu trīs jūdžu pārgājiens viņām taču bija pa spēkam.

Žoāms un Jakita bija pārāk aizņemti, lai jauniešiem piebiedrotos. Pirmkārt, vēl nebija gatavs žangadas plāns, bet ar tās būvi nedrīkstēja kavēties. Otrkārt, Jakita un

Laiva piestaja pie dabiskas lapenes zem augstām papardēm.

Sibēla velti nezaudēja ne stundu, kaut gan viņām talkā nāca ari visas fazendas sievietes.

Min ja ar prieku pieņēma uzaicinājumu. Un tā pēc brokastīm, ap vienpadsmitiem, abi jaunekļi un meitenes devās uz zemesragu, kur satek kopā divu upju straumes. Jauniešu pavadonis bija viens no fermas nēģeriem. Viņi sakāpa ubā, kuru mēdza lietot fazendas ļaudis, un, iz­braukuši starp Ikitosas un Pariantas salām, sasniedza Amazones labo krastu.

Laiva piestāja pie dabiskas lapenes zem lieliskām trīs­desmit pēdu augstām kokveida papardēm; it kā oreols tās vainagoja sīku, samtaini zaļu zaru kronis, apvīts smalkām lapu mežģīnēm.

— Un tagad, Manoel, — Minja teica, — uzskatu par savu pienākumu iepazīstināt jūs ar šo mežu, jo Amazo­nes augštece jums sveša. Toties mums šeit ir mājas, tā­pēc ļaujiet man rīkoties kā namamātei.

— Dārgā Minja, — jauneklis atbildēja, — namamāte jūs būsiet arī pie mums Belemā, tieši tāpat kā Ikitosas fazendā, un kā šeit, tā tur …

— Paklausieties, jūs abi! — Benito viņus pārtrauca. — Ceru, ka nenācāt šurp, lai apmainītos maigiem vār­diem .. . Lūdzu, vai tiešām jūs nevarat kaut uz neilgu laiku aizmirst, ka esat saderinātie! .. .

— Pat ne uz stundu, ne uz minūti! — Manoels iebilda,

— Bet ja to pavēlētu Minja?

— Viņa to nedarīs.

— Kas zina? — iesmējās Lina.

— Linai taisnība! — sacīja Minja, sniegdama Mano- elam roku. — Pacentīsimies aizmirst! . . . Darīsim to! Mans brālis tā pavēl! . .. Starp mums visam beigas! Pa­staigas laikā mēs vairs neesam saderinātie. Es vairs ne­esmu Benito māsa. Jūs abi vairs neesat draugi.

— Ko vēl ne! — iesaucās Benito.

— Lieliski! Mēs cits citu nepazīstam! — sasizdama plaukstas, piebalsoja Lina.

— Mēs esam sveši un tiekamies pirmo reizi, — Minja turpināja, — sasveicināsimies, iepazīsimies .. .

— Jaunkundz … — zemu klanīdamies Minjas priekšā, iesāka Manoels.

— Ar ko man tas gods, cienītais? — Minja vislielā­kajā nopietnībā vaicāja.

Ar Manoelu VaIdesu, kurš ļoti priecātos, ja jūsu braļa kungam labpatiktos stādīt viņu priekšā …

— Pie velna šīs sasodītās ceremonijas! — Benito iesau­cās. — Beidziet tik muļķīgi ākstīties! … Tad labāk palieciet saderinātie, mani draugi! Palieciet, cik ilgi vien to vēlaties! Kaut visu mūžu!

— Visu mūžu?.! — Minja iesaucās, un tas skanēja tik neviltoti, ka Lina iesmējās vēl skaļāk.

Par šo neviļus pasprukušo jautājumu Manoels līgavai pateicās ar maigu skatienu.

— Ejot cilvēks mazāk pļāpā. Tātad — uz priekšu! — lai glābtu māsu no neveiklā stāvokļa, Benito uzsauca.

Bet Minja nesteidzās.

— Acumirkli, brālīt! — viņa teica. — Vai redzi, es biju gatava tevi paklausīt. Tu vēlējies, lai mēs ar Ma­noelu aizmirstam, kas esam, un nesabojājam tavu pa­staigu. Bet, lai netiktu sabojāta ari manējā, es savukārt gaidu kādu upuri no tevis. Kā gribi, Benito, bet solies aizmirst.. .

— Ko tad?

— To, ka esi mednieks, mīļo brālīt!

— Kā? Tu gribi aizliegt man …

— Aizliedzu šaut uz šiem burvīgajiem putniņiem — papagaiļiem, kasikiem, suruku, kuri tik līksmi laidelējas koku zaros. Tieši tāpat tu nedrīksti medīt sīkos zvērus, pēc kuriem mums pašreiz nav nekādas vajadzības. Cita lieta, protams, ja pārāk tuvu pielavītos kāds jaguārs vai onka, — tad šauj tik vaļā!

— Bet… — Benito lūkoja iebilst.

— Ja neklausīsi, ņemšu pie rokas Manoelu, mēs pa­zudīsim mežā, un tu būsi spiests rnūs meklēt.

— Klau, tev gan laikam ļoti gribētos, lai atsakos pa­klausīt?. — pievērsies draugam, Benito vaicāja.

— Kāpēc gan ne! — Manoels attrauca.

— Nekā nebūs! — Benito iesaucās. — Es neatsakos! Tev par spīti paklausu! Ejam!

Un nēģera pavadībā visi četri ienira biezoknī zem lie­lajiem kokiem, kuru kuplās lapotnes liedza saules sta­riem sasniegt zemi.

Nav skaistākas vietas par šo Amazones piekrasti. Cleznainā nekārtībā tur aug daudz dažādu koku, un vie­nas kvadrātjūdzes platībā var saskaitīt ap simts dažādu pasugu, bet katrs no šiem augiem ir īsts dabas brīnums.

Starp citu, jebkurš mežinieks uzreiz ievērotu, ka maikas cirtējs šeit nekad vēl nav bijis. Pat vairākus gadsimtus pēc izciršanas šāds meža ievainojums būtu viegli atklā­jams. Kaut arī vietā izaugtu citi simtgadīgi koki, meža izskats zaudētu savu pirmatnīgumu, it īpaši tāpēc, ka mainītos liānu un citu parazītaugu sugas. Šī pazīme ir ļoti raksturīga, un vietējie iedzīvotāji to spēj nemaldīgi noteikt.

Tātad jautrais jauniešu pulciņš tērgājot un smejoties devās pa garo zāli cauri krūmājiem un brikšņiem. Priekšgalā gāja nēģeris un, kad dzelkšņainie krūmi k|uva pārāk necaurejami, ar mačeti attīrīja ceļu, iztrau­cēdams putnu miriādes.

Ne velti Minja aizstāvēja mazos spārnotās cilts pār­stāvjus, kuri lidinājās augsto koku lapotnēs. Te bija re­dzami visskaistākie tropu putni. Zaļie papagaiļi un klai­gājošie araras atgādināja augļus meža milzeņu zaros. Kā atrauti ziedi, kurus vējš trenc no zara zarā, šķita visda­žādāko sugu kolibri — zilbārdīši, topāzi un elfas garām, šķeltām astēm; apvienojušies vienā apdullinošā korī, ne­mitīgi svilpa un klakšķināja gan strazdi oranžām spal­vām un brūnu apmali, gan baltie meža cīruļi un kraukļ- melnie, cekulainie kasiki. Tukāns ar garo knābi izrobīja zeltainos guīro. Brazīlijas za|ā dzilna klanīja savu pur- pursarkaniem punktiem izraibināto galviņu. .Skats bija- brīnumains.

Taču skaļā kņada it kā pamira, tiklīdz virs koku galotnēm kā sarūsējis vēja rādītājs nodžerkstēja gaiši rūsganā par «kaķa dvēseli» dēvētā vanaga ķērciens. Izple­tis astes garās, baltās spalvas, vanags lepni planēja, acu­mirklī bailīgi nozuzdams, kad debesīs iznira visas spār­notās ģints biedēklis — harpija, milzu ērglis ar sniegbaltu galvu.

Minja rādīja Manoelam šos dabas brīnumus, kuri savā primitīvajā skaistumā daudz civilizētākajās austrumu provincēs nebija atrodami. Taču Manoels vairāk skatī­jās meitenē nekā klausījās. Turklāt brīžam neskaitāmo putnu griezīgās klaigas apslāpēja Minjas balsi. Vienīgi Linas spalgie smiekli varēja sacensties ar jebkuru kladzi­nāšanu, čivināšanu, ūjināšanu, svilpieniem un dūdošanu.

Stundas laikā viņi nebija nogājuši vairāk par jūdzi. Viņiem attālinoties no piekrastes, koku izskats mainījās. Tagad dzīvnieku pasauli varēja vērot nevis lejā uz

zemes, bet sešdesmit līdz astoņdesmit pēdu augstumā, kur starp zariem cits citu trenkāja pērtiķu bari. Šur tur pa­mežu apgaismoja cauri lapotnēm izspraucies saules staru kūlis.. īstenībā tropu mežos saules gaisma augiem nav visai nepieciešama. Kā lielo, tā mazo koku un pā- lējo augu attīstībai pietiek ar gaisu, bet nepieciešamo siltumu tie saņem nevis no apkārtējās atmosfēras, bet tieši no zemes, kurā tas uzkrājas it kā milzu kalori- ferā.

Lielā meža pakājē otru miniatūru pamežu veido para- zītaugi — bromēlijas, vīteņaugi, orhidejas, kaktusi. Cik daudz tur neparastu kukaiņu, tik ļoti līdzīgu ziediem, ka gribas tos noplūkt! Nestori ziliem, it kā lāsmojoša muarē auduma spārniem; zeltaini mirgojošie zaļsvītrainie tau­reņi leilas, desmit sprīžus garie sprīžmeši, kuru spārni atgādina lapas; bites maribundas — it kā dzīvi dārgak­meņi zeltītā apkalumā; veseli leģioni spārnotu vaboļu un jāņtārpiņu ar bronzas bruņām un zaļiem segspār- niem, to acis izstaro dzeltenīgu gaismu, bet tumsā tie mirgo kā daudzkrāsainas uguntiņas.

— Lūk, cik daudz brīnumu! - Minja sajūsmā atkār­toja.

— Tu taču esi savās majas, mās, kā pati teici, — Be­nito aizrādīja, — kāpēc tad lielies ar savām bagātībām?

— Smejies vien, brālīt! — Minja atbildēja, — Man ir tiesības lielīt visu šo skaistumu, vai ne, Manoel? Ko radījusi daba, tas pieder visiem.

— Lai Benito smejas, cik tīk, — Manoels sacīja. — Viņš nevēlas atzīties, ka sirdī pats ir dzejnieks un, līdzīgi mums, priecājas par dabas krāšņumu. Bet, kad viņa rokās nonāk šautene, — ardievu, poēzija!

— Lūdzu, brālīt, esi tagad dzejnieks! — māsa teica.

— Vai tad es tāds neesmu? — Benito attrauca. — Ak, šī burvīgā daba! Un tā joprojām, tā joprojām .. .

Jāatzīst, ka brālim Minjas aizliegums bija pārāk liels upuris. Mežā medījuma netrūka, un Benito ne vienu reizi vien nožēloja, ka nedrīkst cilāt šauteni.

Un patiesi, kur biezoknis kļuva retāks un atklājās diezgan plašas noras, bieži vien redzēja pastaigājamies lielus četras piecas pēdas augstus nandu strausus. Tiem sekoja meža tītari seriēmas, daudz gardāki nekā lielie strausi, kurus tie pavadīja.

— Vai re, kas man jāzaudē sasodītā solījuma dēļ! —

Kur biezoknis kļuva retāks, redzēja pastaigajamies nandu strausus

pēc māsas mājiena nolaizdams neviļus no pleca norauto šauteni, Benito iesaucās.

— Seriēmas jāsaudzē, — Manoels piezīmēja, — šie putni ir vareni čūsku iznldētāji.

— Tieši tāpat jāsaudzē čūskas, jo tās apēd kaitīgos kukaiņus, bet kukaiņus savukārt — tāpēc, ka tie pārtiek no vēl kaitīgākajām lapu utīm. Tātad jāsaudzē visi!

Bet drīz vien jaunajam medniekam bija jāiztur vēl smagāka pārbaude. Mežā dzīvnieki gadījās aizvien bie­žāk. Starp kokiem pavīdēja veikli brieži un graciozas stirnas, labi tēmēta lode tās katrā ziņā apturētu skrē­jienā. Šur tur iznira gaišbrūnie meža tītari, Dienvidame­rikas meža cūkas — pekari, kurus augstu vērtē medī­juma cienītāji, aguti, kas Dienvidamerikā aizstāj zaķus un trušus, vai bezzobju dzimtai piederošie bruņneši zvī- ņainām mozaīkveida bruņām.

Nē, nudien, Benito parādīja īsti varonīgu savaldību, kad viņa priekšā pavīdēja kāds tapirs; šis biezādainais dzīvnieks, ziloņa «jaunākais brālis», kurš tagad reti sa­stopams Amazones augšteces vai tās pieteku mežos un kura gaļa ir daudz gardāka par vērša gaļu, vilina med­niekus, it īpaši gardēžus, jo tā treknais skausts ir īsti karalisks kumoss.

Jā gan, jauneklim rokas niezēt niezēja izmēģināt šau­teni; taču, būdams uzticīgs zvērestam, viņš to vairs ne­cilāja.

Un tomēr Benito māsu brīdināja, ka šāviens ies vaļā negribot, ja tuvumā gadīsies kāds tamandoa assa, liels, interesants skudru lācis, kuram trāpīt, pēc mednieku do­mām, spēj tikai meistarisks šāvējs.

Par laimi, skudru lācis ceļā negadījās, tāpat kā pan­teras, leopardi, jaguāri, gepardi un kaguāri, kurus Dien­vidamerikā sauca par onkām un kuriem bīstami tuvoties.

— Galu galā, — uz brītiņu apstājies, Benito teica, — var jau arī tā — pastaigāties bez mērķa …

— Bez mērķa?! — Minja iesaucās. — Mūsu mērķis taču ir pēdējo reizi visu apskatīt, apbrīnot, pārstaigāt šos mežus, kurus Parā vairs neredzēsim, vārdu sakot, atvadīties.

— Es kaut ko izgudroju! — pēkšņi ierunājās Lina.

— Katrā ziņā kaut ko aušīgu! — purinādams galvu, iesmējās Benito.

— Kas tur ko smiet, brālīt, — Minja piezīmēja,

— ja Lina mūsu pastaigai cenšas rast mērķi, bez kura tev šeit garlaicīgi!

— Turklāt, Benito kungs, esmu pārliecināta, ka mana izdoma jūs iepriecinās, — jaunā mulate sacīja.

— Nu, ko tu izdomāji? — Minja vaicāja.

— Vai redzat šo liānu?

Un Lina norādīja uz kādu sipo liānu, kas apvija lielu kautrīgo mimozu, kuras jutīgās lapiņas, vieglās kā spal­viņas, saritinās pie mazākā troksnīša.

— Un tad? — vaicāja Benito.

— Mans priekšlikums — sekosim šai liānai līdz tās galam! … — Lina turpināja.

— Tā tik ir ideja! Nudien, tas būs īsts mērķis! — Be­nito iesaucās. — Sekosim liānai, pārvarot visus šķēr­šļus — biezokņus, brikšņus, klintis, strautus, palu ūde­ņus! Nekas lai mūs neaptur! Par spīti visam, dosimies tikai uz priekšu! .. .

— Nudien, brālīt, tev taisnība, — Minja smiedamās teica. — Lina patiešām ir aušīga!

— Lai nu paliek! — brālis atbildēja. — Tu dēvē Linu par aušu, lai neteiktu, ka, viņu atbalstīdams, auša ir Benito.

— Labi, ja tac jūs uzjautrina, būsim aušīgi! — Minja atteica. — Sekosim liānai!

— Vai jūs nebīstaties … — Manoels uzsāka.

— Atkal jau iebildumi! — Benito viņu apsauca.

— Ak, Manoel, ja liānas galā tevi gaidītu Minja, tu vis tā nerunātu, bet mudīgi dotos uz priekšu!

— Es klusēju, — Manoels atbildēja. — Vairs ne­iebilstu un paklausu! Sekosim liānai!

Un līksmi kā bērni skolas brīvdienās viņi steidzās tā­lāk.

Tāda ložņājoša liāna, ja tai cītīgi sekotu, tikpat kā Ariadnes diega pavediens[13] var aizvest ļoti tālu, ar to starpību, ka Mīnoja mantinieces kamoliņš palīdzēja iz­kļūt no labirinta, turpretī liāna tajā ievilinātu vēl dziļāk.

Šī liāna piederēja pie tā saucamajām sarkanajām žapikangām, kuras dažkārt stiepjas jūdzēm tālu. Bet

ļaunākajā gadījumā neviens taču jauniešiem neliegtu gā­jienu acumirklī izbeigt.

Nepārtraukti stiepdamās no koka uz koku, liāna vijās ap stumbriem, gan izrotādama zarus ar savām stīgām, gan pārlēkdama no dracēnas uz palisandra koku vai no milzu bartolēcijas uz vīna palmu bakabu, kuras zarus Agasīzs [14] trāpīgi salīdzinājis ar gariem, zaļraibiem koraļ­ļiem. Pēc tam liāna aizlocījās starp dīvaini saliektiem, simtgadīgām olīvēm līdzīgiem tucuma gumijkokiem, ku­riem Brazīlijā ir vismaz četrdesmit pasugu; tie pieder pie eiforbijām, un no tiem iegūst kaučuku; tālāk liāna apvija skaisto gvaltesa palmu gludos, slaikos un gracio­zos stāvus, Amazones pieteku krastos savvaļā augošos kakao kokus un dažādas ziedošas vai bālganu ogu če­muriem rotātas melastomas.

Bet cik daudzreiz jautrajai sabiedrībai bija jāapstājas un cik bieži skanēja vilšanās izsaucieni, kad ceļveža pa­vediens pēkšņi šķita zaudēts! Vajadzēja no jauna to sa­meklēt, atbrīvojot no parazītaugu kamola.

— Rau, kur tā ir! — sauca Lina. — Es atradu!

— Maldies, — attrauca Minja. — Tā ir pavisam cita liāna.

— Nē taču, Linai taisnība! — iebilda Benito.

— Nav vis! Lina pārskatījusies, — Manoels, protams, nepiekrita.

Sākās nopietni, visai pamatoti strīdi, kuros neviena puse negribēja padoties.

Tad nēģeris uzkāpa vienā kokā, Benito — otrā un, rāpjoties pa liānas apvītajiem zariem, lūkoja tieši no­teikt tās virzienu. Bez šaubām, ļoti grūti bija kaut ko atšķirt šajā mudžeklī, kur liāna līčločiem aizlavījās starp asiem dzelkšņiem bruņotām bromēlijām, plaukstas lie­luma orhideju sārtajiem ziediem ar mēļām auglenīcām un starp onsīdijām, vēl vairāk samudžinātām nekā ka­ķēna ķepās nokļuvis dzijas kamoliņš.

Bet, kad liāna atkal nolaidās lejup, bezgala grūti bija to atrast visā šajā pasifloras biezoknī starp liellapaina­jām helikonijām, kaliandru rožainajiem cekuliem, ripsā- lēm, kuras tinās ap liānu kā izolācijas lenta, starp lielo, balto ipomeju mezgliem, zem treknajiem vaniļas stieb­

riem, aiz meža vīnogulājiem un visdažādākajiem stai­pekņiem.

Taču, kad liānas pavedienu izdevās atrast, cik dedzīgi un ar kādiem prieka saucieniem jaunieši atsāka uz brīdi pārtraukto gājienu!

Tā viņi jau bija nosoļojuši vismaz stundu, taču nekas vēl neliecināja par iecerētā mērķa tuvošanos. Brīžam viņi spēcīgi raustīja liānu, bet tā nepadevās, tikai gaisā uz visām pusēm uzspurdza simtiem putnu un pērtiķi bē­got lēca no zara uz zaru, it kā rādīdami ceļu.

Bet ja biezoknis pēkšņi aizšķērsoja ceļu? Tādā gadī­jumā mačete izcirta šauru eju — un viss pulciņš devās tālāk. Un, kad priekšā izslējās augsta, zaļiem augiem klāta klints, pa kuru kā čūska aizlocījās liāna, ceļotāji uzrāpās klintī un šo šķērsli pārvarēja.

Pēc brīža viņi nonāca plašā meža klajumā. Tur svaigā gaisā, kas kokiem tikpat nepieciešams kā saule, auga vientuļš banānkoks, viens no ievērojamākajiem silt­zemju kokiem, galvenais tropu iemītnieku barotājs, kurš, Humbolta vārdiem runājot, «kalpo cilvēcei kopš tās bēr­nības». Vīdamās augšup pa banānkoka zariem, garās liānas stīgas sasniedza tā galotni, tad nolaidās atkal le­jup un, šķērsojušas klajumu, atgriezās meža biezoknī.

— Vai beidzot nemetīsim mieru? — ieminējās Ma­noels.

— Nē, nekādā ziņā! — Benito iesaucās. — Iekāms ne­būs sasniegts liānas gals — neapstāsimies!

— Un tomēr mums taču drīz jādodas atpakaļ, — pie­zīmēja Minja.

— Ak nē, dārgā kundze, vēl ne! — lūdzās Lina.

— Uz priekšu! Uz priekšu! — Benito neatlaidās.

Un pārgalvnieki atkal ienira mežā, kas kļuva retāks un ļāva pielikt soli.

Turklāt liāna pagriezās uz ziemeļiem, it kā tiekdamās uz upi. Tātad sekot tai varēja bez bēdām, jo, tikuši pie labā krasta, viņi ērti pārcelsies upei pāri.

Pēc ceturtdaļstundas, sasnieguši kādu gravu pie sīkas upītes — Amazones pietekas, gājēji apstājās. Pār šo st rautu veda no liānām un koku zariem savi j ies tiltiņš, bet ceļvede liāna, sadalījusies divās stīgās, kā tilta mar­gas stiepās uz pretējo krastu.

Benito pirmais spēra kāju uz līganās zaru laipas.

Manoels grasījās aizturēt Minju.

Jaunā mulate droši devās pa Benito pēdām.

— Palieciet, Minja, neejiet, — viņš teica. — Ja Be­nito vēlas, lai staigā tālāk viens pats, mēs viņu šeit pa­gaidīsim.

— Nē, nē! Iesim tik tālāk! Nāciet, mīļā kundze! — sauca Lina. — Nebīstieties! Liāna jau kļūst tievāka. Drīz mēs sasniegsim tās galu!

Un nevilcinādamās jaunā mulate droši devās pa Be­nito pēdām.

— Kā īsti bērni! — Minja noteica. —- Iesim, mīļo Ma- noel! Sekosim viņiem!

Un, pārgājuši pār laipu, kas viegli šūpojās zem kājām, viņi no jauna nozuda mežā zem augsto koku kupoliem.

Sekodami bezgalīgi garajai liānai upes virzienā, viņi vēl nebija gājuši ne desmit minūtes, kad pēkšņi apstā­jās — un šoreiz ne bez iemesla.

— Vai liānas gals beidzot klāt? — Minja iejautājās.

— Nē, — Benito atbildēja, — bet mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Vai redzat?

Benito norādīja uz liānu, kas, nozudusi augsta gumij- koka zaros, stipri raustījās, it kā to kāds spēcīgi puri­nātu.

— Kas to rausta? — vaicāja Manoels.

— Iespējams, kāds zvērs, mums jātuvojas ļoti piesar­dzīgi.

Unt uzvilcis šautenes gaili, Benito, pagājies soļus des­mit uz priekšu, deva mājienu nesekot.

Manoels, abas meitenes un nēģeris palika uz vietas.

Pēkšņi Benito iekliedzās un skrēja uz koku. Pārējie metās viņam pakaļ.

Kāds negaidīts un briesmīgs skats!

Cilpā, kas bija sasieta no liānas tievā, auklai līdzīgā gala, krampjaini raustīdamies pēdējā agonijā, koka zarā karājās cilvēks.

Piesteidzies pie nelaimīgā, Benito ar naža cirtienu pār­grieza liānas saiti.

Pašnāvnieks nokrita zemē. Manoels noliecās, lai sniegtu viņam palīdzību un lūkotu viņu atdzīvināt, kamēr nav par vēlu.

— Nabaga cilvēks! — Minja nočukstēja.

— Manoela kungs, Manoela kungs! — iesaucās Lina. — Viņš vēl elpo! Sirds sitas! Viņš jāglābj!

— Tiesa gan! — Manoels noteica. — Šķiet, ka esam ieradušies pašā pēdējā mirklī.

Manoels svešo drīz vien atgrieza dzīvē.

Izglābtais bija baltais, gadus trīsdesmit vecs, diezgan slikti ģērbies, visai novārdzis un, acīm redzot, daudz pār­cietis.

Viņam pie kājām zemē gulēja tukša blašķe un palm- koka bilbokets, kam bumbiņas vietā pie aukliņas bija piesieta bruņurupuča galva.

— Pakāries. .. Pakāries … — atkārtoja Lina. — Un tik jauns vēl! Kas viņu tik tālu novedis?

Taču Manoels svešo drīz vien atgrieza dzīvē, un, at­vēris acis, šis nelaimīgais izdvesa tik negaidīti skalu no­pūtu, ka Lina bailēs neviļus iekliedzās.

— Kas jūs esat, mans draugs? — Benito svešajam vai­cāja.

— Ka redzat, izbijis pašnāvnieks.

— Bet jūsu vārds? …

— Pag, ļaujiet atminēties… — pielicis roku pie pie­res, svešais teica. —. A! Mani sauc Fragozo, esmu jūsu rīcībā; ja vien būšu spējīgs, varēšu jūs apcirpt, noskūt, sasukāt pēc visiem mana aroda mākslas likumiem. Esmu bārddzinis, pareizāk sakot, visnelaimīgākais Figaro pa­saulē . ..

■— Un kā jums ienāca prātā …

— Ak, ko lai dara, cienītais! —• Fragozo pasmaidījis atbildēja. — Tas notika izmisuma brīdī, ko es droši vien nožēlotu, ja viņpasaulē vispār iespējams kaut ko no­žēlot. Man vēl būtu jānosoļo astoņsimt jūdzes tukšām kabatām. Tas taču nav nekāds joks! Acīm redzot, sa­plaka dūša.

Fragozo seja bija labsirdīga un patīkama. Viņš pama­zām atžirga, un viss liecināja, ka viņš ir jautras dabas cilvēks. Tas bija viens no ceļojošiem bārddziņiem, kurš, nodarbodamies ar savu amatu, klejo Amazones augšte­ces piekrastē no ciemata uz ciematu, apkalpojot kā nē­ģeru, tā indiāņu vīrus un sievas, kas viņu augsti vērtē.

Taču, apmaldījies mežā, divas dienas neko neēdis, na­baga vientuļais «Figaro» izmisuma brīdī bija zaudējis galvu … Pārējo mēs jau zinām,

— Mans draugs, — Benito viņam teica, — jūs nāksiet mums līdzi uz Ikitosas fazendu.

— Bet, protams, ar lielāko prieku! — Fragozo atbil­dēja. — Jūs mani noņēmāt no cilpas, tāpēc tagad esmu jūsu rīcībā. Labāk jau nu nebūtu likušies par mani ne zinis!

— Vai redzat, kundze, cik labi, ka mēs turpinājām gājienu! — Lina pievērsās Min j ai.

— Domāju gan! — meitene piekrita.

— Lai nu kā, bet es to nespētu iedomāties, — Benito teica, — ka mēs liānas galā beidzot atradīsim cilvēku!

— Turklāt nelaimīgu bārddzini, kurš izmisumā gribē­jis pakārties, — Fragozo piebilda.

Kad nabaga zellis bija pilnīgi atžirdzis, jaunieši izstās­tīja, kādā veidā viņu atraduši. Fragozo sirsnīgi pateicās Linai par laimīgo iedomu sekot liānai līdz galam, un pēc tam visi devās atpakaļ uz fazendu, kur svešo cie­miņu uzņēma tik laipni, ka viņš nemaz vairs nevēlējās atkārtot savu bēdīgo mēģinājumu.