ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XVII UZBRUKUMS

Kaut ari Manoels klusēja, lai neizraisītu vētrainu scēnu, nākamajā dienā viņš tomēr nolēma izrunāties ar Benito par Torresu.

— Benito, — aizvedis draugu žangadas priekšgalā, Manoels uzsāka, — man tev kas sakāms.

Parasti smaidīgais Benito apstājies pavērās Manoelā, un viņa seja sadrūma.

— Varu iedomāties, — viņš noteica. — Vai par Tor­resu?

— Jā, Benito!

— Es gribēju runāt ar tevi par to pašu, Manoel.

— Tātad arī tu esi ievērojis, ka viņš pievērš uzmanību Minjai? — Manoels nobālis jautāja.

— Ak, tāda cilvēka dēļ tu taču nekļūsi greizsirdīgs! — Benito spēji iesaucās.

— Nekādā ziņā! — Manoels atbildēja. — Pasarg dievs, lai es apvainotu meiteni, kura drīz kļūs mana sieva! Nē, Benito! Viņai šis afērists ir pretīgs. Nekas tam­līdzīgs nav man prātā, tikai riebjas noskatīties, kā šis slīpētais zellis uzbāžas ar savu sabiedrību tavai mātei un māsai, lūkodams pieglaimoties jūsu ģimenei, kuru es uzskatu tikpat kā par savējo.

— Manoel, — Benito nopietni teica, — saprotu tavu nepatiku pret šo aizdomīgo tipu un, ļaudamies savām iz­jūtām, jau sen būtu aiztriecis viņu no žangadas. Taču neiedrošinos to darīt.

— Neiedrošinies?! — satvēris draugu pie rokas, Ma­noels iesaucās. — Kāpēc? …

— Paklau, Manoel, — Benito turpināja. — Tu esi labi nopētījis Torresu, vai nav tiesa? Tu esi ievērojis, ka viņš aplido manu māsu. Jā, bez šaubām. Bet vai tajā pašā laikā tu neredzi, ka šis aizdomīgais subjekts nenovērš acu no mana tēva, uzmana viņu ar neizprotamu neatlai­dību un, šķiet, perina ļaunus plānus?

— Ko tu saki, Benito? Vai ir kāds pamats domāt, ka Torress vēl ļaunu tavam tēvam?

— Nē, nav… Un neko tādu es arī nedomāju, — Be­nito atbildēja. — Tā ir tikai nojauta. Bet ieskaties labāk

Torresā, papēti vērīgāk viņa seju — un tu manīsi, cik ļauns smīns tajā pavīd, tiklīdz viņš uzlūko tēvu.

— Nul tādā gaidījumā, Benito, jo vairāk ir jātiek no viņa vaļā! — Manoels iesaucās.

— Vairāk vai mazāk… — Benito atteica. — Ma­noel … Es baidos … No kā? Pats nezinu … Bet likt tē­vam Torresu padzīt… Tas, šķiet, nebūtu piesardzīgi. Atkārtoju — es baidos, kaut gan šīm bailēm nav nekāda pamata.

Tā runājot, Benito dusmās trīcēja.

— Tātad tu domā, ka jānogaida? — Manoels vaicāja.

— Jā… vajag nogaidīt, pašlaik neko neizlemt un gal­venais — nezaudēt modrību!

— Galu galā pēc divdesmit dienām mēs būsim Ma­nausā, — Manoels piezīmēja. — Torress tur paliks. Viņš aizies, un mēs uz visiem laikiem no viņa atbrīvosimies. Bet tikmēr viņš jāpatur acīs.

— Tu mani saproti, Manoel? — Benito vaicāja.

— Saprotu, dārgais draugs un brāli! — Manoels teica.

— Taču tavas bažas man vēl nav gluži skaidras, tāpēc ne­spēju tajās dalīties. Kāds sakars tavam tēvam ar šo dēkaini? Skaidrs, ka tēvs nekad agrāk viņu nav pazinis.

— Negribu teikt, ka tēvs Torresu pazīst, — Benito at­bildēja, — un tomēr! … Rādās, ka Torress kaut ko zina par viņu … Ko šis vīrs meklēja fazendas apkaimē, kad mēs satikāmies Ikitosas mežā? Kāpēc viņš toreiz norai­dīja mūsu viesmīlību, bet vēlāk visu iekārtoja tā, ka bi­jām spiesti viņu pieņemt uz žangadas? Kad iebraucām Tabatingā, arī viņš tur bija priekšā, it kā būtu mūs jau gaidījis. Vai šī tikšanās bija vienīgi nejaušība vai jau iepriekš izplānota? Vērojot Torresa spītīgo un reizē šau­dīgo skatienu, dīvainā sagadīšanās man neiziet no prāta… Nezinu … Esmu galīgi apjucis un neko nesa­protu. Ak, kāpēc es aicināju viņu līdzi!

— Lūdzu, nomierinies, Benito!

— Manoel! — Benito likās pavisam zaudējis savaldu.

— Nudien, ja runa būtu par mani, es šo vīru, kas mums visiem iedveš tikai riebumu, lieki neprātojot, pārmestu pār bortu. Bet, tā kā jautājums skar tēvu, bīstos, ka, ļaujot vaļu jūtām, panākšu pretējo. Man ir tāda no­jauta, ka sacelties pret viltīgo naidnieku, iekams viņš pats nav sevi atklājis, riskanti… Pagaidām mums nav tiesības un nepienākas tā rīkoties! … Bet uz žangadas

viņš allaž ir mūsu uzmanības lokā, un, ja tēvu labi ap­sargāsim, Torress agri vai vēlu būs spiests nomest liekuļa masku un, lai cik smalka arī būtu viņa spēle, sevi no­dot. Vārdu sakot, jāpaciešas.

Iznākdams uz klāja, draugu sarunu iztraucēja Torress. Viņš greizi noskatījās jaunekļos, taču neteica ne vārda.

Benito nemaldījās; pārliecināts, ka neviens viņu neno­vēro, dēkainis nenolaida acu no Žoāma Garrala. Apgal­vodams, ka Torresa seja kļūst ļauna, kad viņš noraugās tēvā, Benito nebūt nekļūdījās.

Kāda noslēpumaina saite vienoja šos abus cilvēkus? Kāds sakars — bez šaubām, pašam nezinot — Zoāmam Garralam, īstam cēluma iemiesojumam, varēja būt ar šo otru?

Pašreizējos apstākļos, kad Torresu uzmanīja abi jau­nekļi, turklāt Lina un Fragozo, viņam būtu grūti darīt ko tādu, kas acumirklī netiktu aizkavēts. Iespējams, ka Tor- resam tas bija skaidrs. Lai vai kā, viņš to neizrādīja un savu izturēšanos nemainīja.

Apmierināti, ka izrunājušies, Manoels un Benito nolēma Torresu nemitīgi uzmanīt un neuzsākt neko, kas viņā izraisītu aizdomas.

Nākamajās dienās žangada pabrauca garām Kamarai, Aru un Žuripari, kuras tek paralēli Amazones labajam krastam, bet, nepievienodamās lielajai upei, plūst uz dienvidiem, kur kopā ar Purusas ūdeņiem atgriežas Ama­zonē. Desmitajā augustā piecos vakarā žangada noenku­rojās iepretī Kokosu salai.

Uz tās atradās seringeiro — kaučuka ievācēju ciems. Apzīmējums seringeiro cēlies no kaučuka koka nosau­kuma — seringeira, ko zinātnieki apzīmē par siphonia elastica

Stāsta, ka nevērīgas apiešanās un nemākulīgas eksplu­atācijas dēļ kaučuka koku skaits Amazones baseinā sa­mazinās; taču Madeiras un Purusas krastos, kā arī pie citām Amazones pietekām vēl aug ļoti plaši seringeiras meži.

Kokosu salā divdesmit indiāņu ievāca un apstrādāja kaučuku, ko visbiežāk mēdz darīt maijā, jūnijā un jūlijā.

Kad koku stumbri, kurus palu laikā apskalo četras

1 Sens Brazīlijas hevejas nosaukums.

pēdas augsts ūdens, jau nobrieduši un derīgi kaučuka iegūšanai, indiāņi ķeras pie darba.

Pēc dziļa grieziena gremzdos viņi piekar zem koka ne­lielu podiņu, kas diennakts laikā piepildās ar pienainu šķidrumu; kaučuku var ievākt arī ar bambusa stobriņu, kura vienu galu iebāž koka pakājē novietotā traukā.

Lai iegūtā sula saglabātu sveķaino vielu, indiāņi to ap- dūmo, dedzinot asaji palmu riekstus. Sulu iesmeļ koka liekšķerē un tur dūmos, kur tā gandrīz uzreiz sabiezē; masa nokrāsojas pelēcīgi dzeltena un sastingst. Gatavo kaučuku kārtu pa kārtai, noņem no liekšķeres; pēc tam to žāvē saulē, kur tas sacietē vēl vairāk un iegūst savu parasto brūno krāsu. Ar to kaučuka iegūšana pabeigta.

Izmantodams gadījumu, Benito atpirka no indiāņiem visu kaučuku, kas glabājās uz pāļiem celtajās būdās. Maksa par kaučuku bija pietiekami augsta, lai indiāņi justos apmierināti.

Četras dienas vēlāk, četrpadsmitajā augustā, žangada sasniedza Purusas grīvu.

Šī upe arī pieder pie Amazones labā krasta lielākajām pietekām, un pa to vairāk nekā piecsimt jūdzes var peldēt pat lieli kuģi. Purusa plūst no dienvidrietumiem, un tās grīva ir ap četri tūkstoši pēdu plata. Upes krastus apēno gumijkoki, tavarisi, nipa palmas un cekropijas; Amazonei tā pievienojas ar piecām atzarēm.

Locim Araužo vadīt žangadu te nebija grūti. Salas ta­gad daudz retāk aizšķērsoja ceļu, un Amazones platums sasniedza vismaz divas jūdzes.

Šā iemesla dēļ straume plostu nesa vienmērīgāk, un astoņpadsmitajā augustā tas noenkurojās iepretī Peskeiro ciematam, kur nācās pavadīt nakti.

Saule jau bija ļoti zemu; ar šajās paralēlēs raksturīgu ātrumu kā milzīga ugunīga lode tā spēji nogrima aiz apvāršņa. Tumsa šeit nomaina dienas gaismu gandrīz bez jebkādas pārejas — kā teātrī, kur, lai attēlotu nakti, vi­sas rampas ugunis nodziest uzreiz.

Žoāms Garrals ar sievu, Lina un vecā Sibēla sēdēja pie mājas.

Torress brīdi grozījās tuvumā, it kā gribēdams parunāt ar saimnieku divatā, taču Pasanjas tēvs, pienācis klāt, lai visiem novēlētu labu nakti, viņu iztraucēja, un viņš beidzot nozuda būdā.

Žangadas malās savos posteņos snauda indiāņi un

Lai iegūtā sula saglabātu sveķaino vielu, indiāņi to apdūmo.

negeri. Araužo sēdēja priekšgalā, vērodams straumi, kas ātri viņus nesa tālāk.

Manoels un Benito, pirms gulētiešanas pastaigādamies pa žangadu, smēķēja un bezrūpīgi tērzēja, kaut gan ne mirkli nezaudēja modrību.

Pēkšņi Manoels pastiepa roku un, apturējis Benito, teica:

— Savāda smaka! Varbūt es maldos? Vai tu neko ne­saod? . . . Varētu likties …

— … ka ož muskuss! — Benito piebilda. — Krastā droši vien guļ kaimani.

— Cik prātīgi rīkojusies daba, piešķirdama kaimaniem šo nodevīgo smaku!

— Jā, kā par laimi, — sacīja Benito, — jo šie dzīv­nieki ir ļoti bīstami.

Tumsai iestājoties, kaimani izlien no ūdens, lai krastā ērti pavadītu nakti. Atmuguriski rāpjoties, viņi salien alās un, plaši atvēruši muti ar vertikāli izslietu augšžokli, aizmieg, ja vien neuzglūn laupījumam. Savu upuri plē­soņas noķer kā nieku vai nu zem ūdens, peldot vienīgi ar astes palīdzību, vai uz sauszemes, skrejot tik ātri, ka cilvēks ar tiem nespēj sacensties.

Šajos plašajos liedagos krokodili dzimst, dzīvo un no­beidzas pēc neparasti gara mūža. Vecus simtgadīgus kai- manus no citiem atšķir ne vien zaļganā apsūnojusī mu­gura un kraupainā āda, bet arī raksturīgā asinskāre, kas ar gadiem pieaug. Benito pareizi aizrādīja, ka šie dzīv­nieki ir ļoti bīstami un ka no tiem jāpiesargās.

Pēkšņi priekšgalā atskanēja kliedzieni:

— Kaimani! Kaimani!

Abi draugi sarāvās un palūkojās turp.

Uz žangadas bija uzrāpušies trīs lieli — piecpadsmit divdesmit pēdu gari krokodili.

-— Pie ieročiem! Pie ieročiem! — sauca Benito, mā­dams indiāņiem un nēģeriem, lai atkāpjas.

— Skrieniet uz būdām! — Manoels sauca. — Slēpie­ties ātrāk!

Acumirklī uzbrukt kaimaniem nebūtu prātīgi, vispirms vajadzēja kaut kur patverties.

Ļaudis nozuda zibens ātrumā. Garralu pāris iebēga savā mājā, viņiem sekoja abi jaunekļi. Indiāņi un nēģeri salīda teltīs un būdās.

Kaimans krītot ierāva viņu līdzi upē.

Aizbultēdams durvis, Manoels ievaicājās:

— Bet kur tad Min ja?

— Viņas te nav! — izskrējusi no kundzes istabas, pa­vēstīja Lina.

— Augstais dievs! —■ iesaucās māte. — Kur viņa va­rēja palikt?

Tad visi sāka skaļi kliegt:

— Minja! Minja!

Nekādas atbildes.

— Vai tiešām viņa palikusi priekšgalā? — Benito iemi­nējās.

— Minja! — Manoels sauca.

Par spīti draudošajām briesmām, abi draugi, tāpat Fra­gozo un Zoāms Garrals, paķēruši šautenes, izsteidzās laukā.

Tiklīdz viņi parādījās uz klāja, viņiem pretī metās divi kaimani.

Labi tēmēta Benito lode vienu no nezvēriem trāpīja galvā, acs tuvumā, un, nāvīgi ievainots, tas, apvēlies uz sāniem, sāka raustīties nāves agonijā.

Te ātri tuvojās otrs, un likās neiespējami to apturēt skrējienā.

Milzīgais plēsoņa atplestiem žokļiem uzklupa Zoamam Garralam, ar vienu astes sitienu notrieca viņu zemē un grasījās saplosīt.

Tajā brīdī no būdas ar cirvi rokās izsteidzās Torress un tik veikli zvēla kaimanam, ka cirvis iestrēga tam žokļos līdz pat kātam. Asinis aizmigloja kaimanam acis, tas me­tās sāņus, neviļus iegāzās upē un nozuda.

— Minja! Minja! — Manoels, izmisīgi saukdams, skrēja uz žangadas priekšgalu.

Pēkšņi meitene parādījās. Vispirms viņa bija patvēru­sies Araužo būdā, taču trešā kaimana spēcīgais astes si­tiens būdu sagāza, un Minja tagad bēga no uzbrucēja, kas sekoja sešu pēdu attālumā, uz žangadas pakaļgalu.

Minja pakrita.

Benito otrā lode kaimanu neapturēja. Tā tikai skāra dzīvnieka bruņas, bet neizgā ja tām cauri.

Manoels piesteidzās pie meitenes, grasīdamies viņu pie- piecelt un aiznest, lai izrautu no drošas nāves… Bet spēcīgs astes sitiens nogāza zemē arī Manoelu.

Minja paģība. Šķita, ka meitene būs pagalam, jo kai- mana žokļi jau tiecās pēc viņas.

Taču tieši tajā mirklī Fragozo metās dzīvniekam virsū un, riskēdams zaudēt savu roku, ja nezvēra žokļi spēji aizvērtos, cirta tam dunci rīklē.

Laikus atvilcis roku, Fragozo tomēr nepaguva atkāp­ties, un kaimans krītot ierāva viņu līdzi upē, kas krāsojās sarkana.

— Fragozo! Fragozo! — nometusies uz ceļiem žangadas malā, Lina iekliedzās.

Pēc brītiņa puisis iznira virspusē. Viņš bija sveiks un vesels. Par spīti dzīvības briesmām, Fragozo bija izglābis Minju, kas pamazām atžirga, bet nu viņš nespēja izšķir­ties, kurai no daudzajām rokām, kas stiepās pretī, pie­ķerties. Beidzot Fragozo satvēra jaunās mulates roku.

Ja Fragozo bija izglābis Minju, tad Žoāms Garrals savukārt varēja pateikties Torresam.

Acīm redzot, pēc 2oāma Garrala dzīvības dēkainis nekāroja. Tas nebija noliedzams.

Manoels to pačukstēja Benito.

— Tiesa gan! — Benito apjucis piekrita. — Tev tais­nība, vienas smagas rūpes tagad mums atkrīt. Un tomēr mani nebeidz mākt aizdomas, Manoel. Mēdz būt, ka cil­vēkam nemaz nav vajadzīga sava niknākā ienaidnieka nāve.

Tikmēr 2oāms Garrals tuvojās Torresam.

— Pateicos, Torres, — sniegdams viņam roku, Žoāms teica.

Torress neatbildējis dažus soļus atkāpās.

— Torres, — Žoāms Garrals atsāka, — žēl, ka jūsu ceļojums drīz beigsies un mums pēc dažām dienām jāšķi­ras. Esmu jūsu parādnieks …

— 2oām Garral, — Torress atbildēja, — jūs neko man neesat parādā, itin neko. Jūsu dzīvība man dārgāka par visu. Bet ja jūs atļautu … Esmu pārdomājis.. . Manausā es nepalikšu, labāk gribētu braukt līdz Belemai. Vai jūs varat mani turp aizvest?

Žoāms Garrals piekrītoši camāia-.

Izdzirdējis Torresa lūgumu, Benito, iekaisis dusmās, mirkli grasījās iejaukties; taču Manoels draugu attu­rēja — un jauneklis savaldījās, kaut arī tas prasīja lielu piepūli.