ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XIII TORRESS

Piecos vakarā Fragozo joprojām vēl strādāja un, pa­galam noguris, bažījās, vai nevajadzēs palikt te pa nakti, lai apmierinātu visus gaidītājus.

Pēkšņi laukumā ieradās kāds svešinieks un, ieraudzījis indiāņu pūli, tuvojās lodžijai.

Kādu brīdi svešais ar zināmu neuzticību uzmanīgi vē­roja Fragozo. Apskate viņu droši vien nomierināja, jo viņš iegāja krodziņā.

Svešais varēja būt gadus trīsdesmit vecs. Viņa stalto stāvu izcēla diezgan elegants ceļojuma uzvalks. Taču melnā, biezā bārda, kurai grieznes, šķiet, sen nebija pie­skārušās, un pārmērīgi garie mati prasīt prasīja tūlītēju friziera iejaukšanos.

— Esi sveicināts, draugs! — viegli uzsizdams Fragozo uz pleca, viņš teica.

Izdzirdis šo sveicienu nevis jauktajā vietējā izloksnē, bet tīrā brazīliešu valodā, Fragozo atskatījās.

— Tautietis? — joprojām darbodamies ap indiānietes nepaklausīgajām sprogām, frizieris vaicāja.

— Jā, — svešais atbildēja, — tautietis, kuram nepie­ciešama jūsu palīdzība.

— Acumirklīti, — Fragozo atbildēja, — tiklīdz beigšu apkalpot šo dāmu, būšu jūsu rīcībā.

Vēl pāris karsto šķēru pagriezienu — un sasuka bija gatava.

Kaut gan jaunajam atnācējam nebija tiesību uz brīvo vietu, viņš tomēr to ieņēma, bet indiāņi, kuri bija spiesti zaudēt savu kārtu, neiebilda.

Nolicis cirtojamās šķēres, Fragozo paņēma grieznes un vaicāja:

— Ko pavēlēsiet?

— Apcērpiet man bārdu un matus, — svešais atbil­dēja.

— Klausos! — laizdams ķemmi cauri klienta bieza­jiem matiem*, Fragozo sacīja.

Un grieznes nekavējoties uzsāka darbu.

— Vai nākat no tāluma? — nespēdams iztikt bez tēr­zēšanas, Fragozo taujāja.

— No Ikitosas apkaimes.

Tiklīdz beigšu apkalpot šo dāmu, būšu jūsu rīcībā.

— Skat! Tieši tāpat kā es! — Fragozo iesaucās. — At­braucu pa Amazoni līdz Tabatingai. Vai drīkstu zināt., kā jūs sauc?

— Kāpēc ne, — svešais atteica. — Esmu Torress.

Kad klienta mati bija apgriezti «pēc jaunākās modes»,

Fragozo sāka cirpt viņam bārdu; taču, ieskatījies sve­šajam sejā, bārddzinis neviļus apstājās, tad turpināja darbu un galu galā noprasīja:

— Klau, Torresa kungs, sakiet, vai. .. Jūsu seja man šķiet pazīstama … vai mēs neesam kaut kur redzējušies?

— Nedomāju vis! — Torress pasteidzās atbildēt.

— Tad droši vien esmu maldījies, — Fragozo noteica.

Un viņš atkal iegrima darbā.

Brīdi vēlāk Torress atsāka sarunu, ko Fragozo jautā­jums bija pārtraucis.

— Ar ko jūs atbraucāt no Ikitosas? — viņš jautāja.

— No Ikitosas līdz Tabatingai?

— Jā.

— Ar milzīgu baļķu plostu, uz kura mani pieņēma kāds cienījams fazendeiro, kas kopā ar ģimeni brauc uz leju pa Amazoni.

— Skat, kā! — Torress iesaucās. — Tad jums laimē­jies, draugs. Kaut jūsu saimnieks paķertu līdzi arī mani…

— Vai vēlaties doties tālāk uz upes lejasteci?

— Tieši tā.

— Līdz Parai?

— Nē, tikai līdz Manausai, kur man ir darīšanas.

— Mans saimnieks ir ļoti laipns. Ceru, ka viņš neat­teiksies jums pakalpot.

— Jūs tā domājat?

— Varu gandrīz galvot.

— Kā tad sauc šo fazendeiro? — Torress nevērīgi pa­jautāja.

— Zoāms Garrals, — Fragozo atbildēja.

Un, acumirkli novērsies, klusām pie sevis nomurmi­nāja:

— Noteikti kaut kur esmu redzejis šo seju!

Torress nebija no tiem, kas pārtrauks sarunu, kura viņu interesē, turklāt nopietna iemesla dēļ.

— Tātad, — viņš teica, — jūs domājat, ka Žoāms Gar­rals neliegs man doties līdzi?

— Atkārtoju — par to nemaz nešaubos, — Fragozo atbildēja. — Ja viņš to atļāva man, nabaga klaidonim, kādēļ lai viņš liegtu jums, savam tautietim?

— Vai uz žangadas viņš brauc viens?

— Nē, — Fragozo sacīja, — kā nupat minēju, viņš ceļo kopā ar ģimeni. Tie visi ir lieliski cilvēki, ticiet man, un viņus pavada fazendas strādnieki — indiāņu un nēģeru apkalpe.

— Vai šis vīrs ir bagāts?

— Protams, — Fragozo atbildēja, — ļoti bagāts. Baļķi, no kuriem sasiets lielais plosts, un krava, ko tas ved, jau ir vesela bagātība.

— Tātad 2oāms Garrals nupat šķērsojis Brazīlijas ro­bežu kopā ar ģimeni? — Torress nemitējās prašņāt.

— Jā, — Fragozo atbildēja, — kopā ar sievu, dēlu, meitu un meitas jaunkundzes līgavaini.

— Tātad viņam ir meita?

— Jā, ļoti skaista.

— Un viņa precēsies? . . .

— Jā, ar lielisku jaunekli, Belemas garnizona ārstu.

— Jauki! — Torress pasmīnēja. — Tad jau to gandrīz varētu nosaukt par kāzu ceļojumu.

— Reizē par kāzu, izpriecu un tirdzniecisku ceļo­jumu, — Fragozo paskaidroja. — Jakitas kundze ar meitu nekad nav bijušas Brazīlijā, bet Žoāms Garrals pirmoreiz, kopš apmeties uz dzīvi vecā Magaljansa fermā, pārkāps pār šās zemes robežu.

— Jādomā, ka viņus pavada arī kalpotāji? — Torress atkal vaicāja.

— Protams, — Fragozo atbildēja. — Vecā Sibēla, kas jau piecdesmit gadus nokalpojusi fermā, un daiļā mulate Linas jaunkundze, kas drīzāk ir savas jaunās kundzes draudzene nekā kalpone. Ak, cik jauks radījums! Cik viņai laba sirds un kādas acis! Un par visu Linai ir pašai savs spriedums — piemēram, par liānām . . .

Pieskāries savam parastajam jājamzirdziņam, Fragozo vēl ilgi nerimtos ar sajūsmu stāstīt par Linu, ja vien Tor­ress nebūtu piecēlies.

— Ko esmu jums parādā? — viņš frizierim vaicāja.

— Neko, — Fragozo atteica. — Starp tautiešiem, kas satikušies pierobežā, par to nevar būt ne runas.

— Un tomēr, — Torress iebilda, — es gribētu …

— Lai paliek, lai paliek, norēķināsimies vēlāk uz žan­gadas.

— Nezinu, — Torress turpināja, — vai man pietiks drosmes lūgt Žoāmam Garralam . ..

— Nepārdomājiet! — Fragozo uzsauca. — Ja vēlaties, es ar viņu parunāšu, un viņš labprāt palīdzēs jums ša­jos apstākļos.

Tobrīd, pēc pusdienām ieradušies pilsētā palūkoties, kā veicas Fragozo, lodžijas durvīs parādījās Manoels un Benito.

Pagriezies ar seju pret viņiem, Torress pēkšņi ie­saucās:

—- Ko redzu! Divi jaunekļi, kurus pazīstu, pareizāk sa­kot, atceros!

— Jūs esat pazīstami? — Fragozo pārsteigts vaicāja.

— Bez šaubām! Pirms mēneša Ikitosas mežā viņi mani izglāba no visai nepatīkama stāvokļa.

— Bet tie taču ir Benito Garrals un Manoels Valdess!

— Zinu! Puiši man nosauca savus vārdus, taču es ne­cerēju viņus šeit sastapt.

Tad Torress tuvojās abiem jaunekļiem, kuri raudzījās viņā kā svešiniekā.

— Vai jūs mani neatceraties, kungi? — Torress vai­cāja.

— Pag, — Benito sacīja, — ja atmiņa neviļ, jus esat Torresa kungs, kuram Ikitosas mežā iznāca sadursme ar guaribu?

— Tieši tā, mani kungi! — Torress atbildēja. — Sešās nedēļās, ejot uz leju gar Amazoni, esmu reizē ar jums nonācis pie robežas.

— Priecājos jūs redzēt, — Benito teica. — Bet vai neesat aizmirsis ielūgumu apciemot mūs mana tēva fa- zendā?

— Aizmirsis neesmu, — Torress atbildēja.

— Pieņemdams uzaicinājumu, jūs būtu pareizi rīkojies. Jums vajadzēja nogaidīt, atpūsties pēc garā ceļojuma un braukt kopā ar mums. Bet tagad esat daudz laika vel­tīgi izšķiedis tik grūtā ceļā.

— Taisnība gan, — Torress piekrita.

— Mūsu tautietis nevēlas palikt pierobežā, — ierunā­jās Fragozo. — Viņš grib doties tālāk uz Manausu.

— Tādā gadījumā, — Benito piezīmēja, — apciemojiet mūs uz žangadas, mēs jūs sirsnīgi uzņemsim, un esmu pārliecināts, ka mans tēvs uzskatīs par savu pienākumu ierādīt jums vietu uz tās.

— Labprāt jūs apciemošu, — Torress atteica. — Un atļaujiet jau iepriekš pateikties.

Manoels sarunā nepiedalījās. Viņš ļāva izpalīdzīgajam Benito cēli piedāvāt savus pakalpojumus, bet pats uzma­nīgi vēroja Torresu, kura seja viņam lāgā nepatika. Šā vīra acīs pilnīgi trūka atklātības, šaudīgais skatiens it kā bijās kavēties pie sarunu biedra; taču Manoels savas domas paturēja pie sevis, nevēlēdamies kaitēt tautietim, kam nepieciešama palīdzība.

— Kungi, — Torress teica, — ja nav iebildumu, esmu gatavs sekot jums uz ostu tūlīt pat.

— Nāciet līdzi! — aicināja Benito.

Pēc ceturtdaļstundas Torress jau atradās uz žangadas. Benito viņu iepazīstināja ar tēvu, paskaidroja, kā viņi ar svešo tikušies, un lūdza neliegt Torresam kopa ceļot uz Manausu.

— Labprāt jums pakalpošu, — Garrals svešajam teica.

— Pateicos, — Torress sacīja un grasījās sniegt roku, taču neviļus atrāva to atpakaļ.

— Rīt agri dodamies ceļā, — Žoāms Garrals piebilda, •— jūs varat jau tagad iekārtoties uz plosta.

— Ak, tas ies ātri, — Torress atbildēja. — Es pats jau atrodos šeit, un vairāk man nav ko ņemt līdzi.

— Tad jūtieties kā mājās, — sacīja Žoāms Garrals.

Tovakar pat Torress apmetās istabiņā blakus bārd­dzinim.

Bet Fragozo, atgriezies uz plosta tikai astoņos vakarā, sīki attēloja daiļajai mulatei savus panākumus, ar zi­nāmu lepnumu atkārtodams, ka slavenais Fragozo Augš- amazones baseinā tagad vēl vairāk tiks cildināts.