ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XII FRAGOZO DARBĀ

Vārds «braza» — kvēlošas ogles — spāņu valodā ieviesies kopš divnadsmitā gadsimta. No tā atvasināts nosaukums brazil, kas apzīmē koku, no kura iegūst sar­kanu krāsu. Šajā vārdā tika nosaukts plašs Dienvidame­rikas apgabals —- Brazīlija, kuru šķērso ekvators un kur šis koks bieži sastopams. Starp citu, brazilkoks ilgu laiku bija svarīga tirdzniecības prece, ko eksportēja uz Normandiju. Kaut gan apgabalos, kur tas aug, to sauc par ibirapitungu, saglabājies arī nosaukums brazil, kas vē­lāk apzīmēja šo tropu saulē sakveldēto, milzīgai kvē­lošai oglei līdzīgo zemi.

Pirmie Brazīliju okupēja portugāļi. Sešpadsmitā gad­simta sākumā portugāļu īpašumiem to pievienoja Alva- ress Kabrals. Kaut vēlāk Brazīlijā daļēji nostiprinājās arī franči un holandieši, tā tomēr palika īsti portugāliska zeme ar visām šai mazajai, varonīgajai tautai raksturī­gajām īpatnībām. Tagad Brazīlija kļuvusi par vienu no lielākajām Dienvidamerikas valstīm — un tās priekš­galā atrodas pats gudrākais un talantīgākais karalis dons Pedro.

— Kādas tiesības tev ir tavā ciltī? — Monteņs reiz vaicājis kādam indiānim, kuru sastapis Havrā.

— Pirmajam doties karā, — indiānis vienkārši atbil­dējis.

Karš, kā zināms, ilgu laiku bija visdrošākais un ātrā­kais kultūras izplatītājs. Tāpēc arī brazīlieši sekoja šā indiāņa paraugam: karojot, aizsargājot savus iekaroju­mus un paplašinot tos, viņi soļoja kultūras nesēju pir­majās rindās.

1824. gadā, sešpadsmit gadus pēc Luzo-Brazīlijas impē­rijas nodibināšanas, dons Huāns, kuru franču armija bija padzinuši no Portugāles, pasludināja Brazīlijas ne­atkarību.

Atlika izšķirt robežu jautājumu starp jauno impēriju un tās kaimiņvalsti Peru.

Tas nebija viegli.

Brazīlija tiecās izplesties līdz Napo upei rietumos, bet zemes līdz Egas ezeram, astoņus grādus tālāk rietumos, savukārt pieprasīja Peru.

Tajā laikā Brazīlijai radās nepieciešamība aizkavēt Amazones indiāņu nolaupīšanu, ko savā labā veica spāņu misijas. Lai šāda veida tirdzniecību novērstu, tika no­lemts nocietināt Rondas salu, kas atrodas mazliet aug­stāk par Tabatingu, un novietot tur robežsargu garni­zonu.

Tas bija labākais jautājuma atrisinājums, un kopš tā laika caur šo salu iet abu valstu robeža. Tās augšpusē upe, kā jau minēju, tiek saukta par Maranjonu un pie­der peruāņiem.

Lejaspusē tā dēvētā Amazoņu upe ir brazīliešu īpa­šums.

Divdesmit piektā jūnija vakarā žangada piestāja Ama­zones kreisajā krastā pie pirmās brazīliešu pilsētas Ta- batingas līdzīga nosaukuma upes grīvā.

Žoāms Garrals gribēja palikt te pusotras dienas, lai ekipāža mazliet atvilktu elpu. Nolēma aizbraukt divdes­mit septītā jūnija rītā.

Šoreiz Jakita ar meitu izteica vēlēšanos apskatīt

Tabatinga.

pilsētu, kur no moskītiem bija jābīstas varbūt pat mazāk nekā Ikitosā.

Tabatingas četrsimt iedzīvotāji tolaik bija gandrīz vie­nīgi indiāņi, ieskaitot nomadus, kuri gan biežāk klejoja Amazones un tās pieteku krastos nekā dzīvoja uz vietas.

Kopš vairākiem gadiem patruļas postenis no Rondas salas bija pārcelts uz Tabatingu. Tātad to var dēvēt par garnizona pilsētu. Taču šajā garnizonā bija tikai, deviņi zaldāti, gandrīz visi indiāņi, un seržants, kas skaitījās arī cietokšņa komandants.

Aizsargvalni nelielā forta priekšā veido augstais krasts, uz kuru ved klintī iecirstas ne visai drošas kāp­nes. Komandanta mājoklis — divas viena otrai tieši iepretī novietotas būdas, bet simt soļu tālāk iegarenā barakā liela koka pakājē mīt zaldāti.

Šī būdu grupa krastmalā atgādinātu jebkuru citu Ama­zones ciematu vai miestu, ja no pārējiem to neatšķirtu brazīliešu karogs augstā mastā virs mūžīgi tukšās sarg- būdas un ja tur nerēgotos četri bronzas akmeņmetēji lielgabali, gatavi apšaudīt katru satiksmes līdzekli, kas, neievērojot noteikumus, tuvotos krastam.

Pats ciemats atrodas ielejā otrpus cietokšņa. Ceļš, īste­nībā gumijkokiem un mirtēm aizēnota grava, aizved turp nedaudz minūtēs. Visapkārt centrālajam laukumam uz cietās, sasprēgājušās mālzemes slejas ducis palmu lapām apjumtu būdu.

Visumā te nav nekā sevišķi interesanta, taču Tabatin­gas apkārtne ir skaista, it īpaši pie Zavari grīvas, kas ir pietiekami plata, lai ietvertu Aramasas salu arhipelāgu. Šajā vietā aug lieliski koki, starp tiem daudz palmu, no kuru lokanajām šķiedrām pin guļamos un zvejas tīklus vietējās tirdzniecības vajadzībām. Šis ir viens no skais­tākajiem nostūriem Amazones augštecē.

Jāpiebilst, ka Tabatingai tuvākajā nākotnē lemts kļūt par diezgan lielu, nozīmīgu ostu, un tad šeit droši vien sāksies straujš uzplaukums. Te piestās Brazīlijas tvaikoņi, braucot pa Amazoni uz augšu, un peruāņu kuģīši ceļā uz lejasteci. Tabatingā notiks kravas apmaiņa un pārsē- dīsies pasažieri. Kādam angļu vai amerikāņu, ciematam ar to pilnīgi pietiktu, lai dažos gados izvērstos par dzīvu tirdzniecības centru.

Šajā posmā Amazone ir ļoti krāšņa. Bez_ šaubām, Ta­batingā, kas atrodas vairāk nekā sešsimt jūdžu attālumā no Atlantijas okeāna, jūras paisumi un bēgumi nav ma­nāmi. Citādi ir ar pororoku, šo milzu ūdens valni, kas lielā paisuma laikā trīs dienas pēc kārtas sabangotos Amazones ūdeņus dzen atpakaļ ar septiņpadsmit kilo­metru ātrumu stundā. Apgalvo, ka upes līmenis tad ceļo­ties no grīvas līdz pat Brazīlijas robežai.

Nākamajā dienā, divdesmit sestajā jūnijā, pirms bro­kastīm Garralu ģimene gatavojās apskatīt pilsētu.

Žoāms, Benito un Manoels jau bija redzējuši vairākas Brazīlijas pilsētas, bet Jakita un Minja vēl nevienu. Vi­ņām tā bija pirmā tikšanās ar šo zemi.

Tāpēc varat iedomāties, cik nozīmīgs Minjai un Ja- kitai šķita šis notikums.

Ceļojošais bārddzinis Fragozo savukārt bija šķērsojis dažādas Amerikas provinces, turpretī Lina, tāpat kā vi­ņas kundze, Brazīlijā vēl nebija spērusi kāju.

Pirms došanās krastā Fragozo iegāja pie 2oāma Gar­rala, un starp viņiem norisa šāda saruna:

— Garrala kungs, — Fragozo iesāka, — kopš dienas, kad jūs mani laipni uzņēmāt savā fermā, apģērbāt, pa­ēdinājāt un padzirdinājāt, tā sakot, apliecinājāt man ne­parastu viesmīlību, jūtos jūsu parādnieks …

— Jūs man neko neesat parādā, draugs, — Garrals atbildēja. •— Tāpēc nepieminēsim vairs to …

— Ak, tikai nepārprotiet mani, — Fragozo iesaucās, — pašlaik nespēju atmaksāt par jūsu laipnību. Jūs taču man neliedzāt braukt līdzi ar žangadu uz lejasteci. Bet nu mēs esam sasnieguši Brazīliju, kuru es droši vien nekad vairs neredzētu, ja nebūtu šīs liānas …

— Par to jums jāpateicas Linai, vienīgi Linai, — Žoāms Garrals iebilda.

— Zinu, — piekrita Fragozo, — un nekad neaizmir­sīšu, ka esmu parādā jums abiem.

— Fragozo, rādās, jūs esat nācis no manis atvadīties, — Žoāms Garrals teica. — Vai domājat palikt Taba- tingā?

— Nekādā ziņā, Garrala kungs, jūs taču ļāvāt man braukt līdz Belemai, kur ceru atsākt savu veco amatu.

— Bet ko jūs pašlaik vēlaties no manis, draugs?

— Gribēju tikai pavaicāt, vai drīkstu nodarboties ar savu arodu arī ceļojuma laikā. Nav labi, ka rokas atra­dinās no darba, turklāt daža sauja reisu nekaitētu manai kabatai, it īpaši, ja es pats to godīgi nopelnītu. Zināt,

Garrala kungs, bārdskuvis, kas vienlaikus pieprot friziera amatu un šo to arī no ārsta prakses, — aiz cieņas pret Manoela kungu neiedrošinos to nevienam sacīt, — tāds zellis vienmēr atradīs klientus Augšamazones ciematos.

— It īpaši starp brazīliešiem, — 2oāms Garrals piezī­mēja, — jo indiāņi. . .

— Atvainojiet, — Fragozo viņu pārtrauca, — starp in­diāņiem jo vairāk! Tiesa, skūt bārdas viņiem nevajag, jo daba ar šo rotu nav viņus bagātīgi apveltījusi, toties netrūkst tādu, kuri vēlas matus sakārtot pēc pēdējās modes, Tas šo mežoņu sievām un vīriem ļoti patīk. Man atliek tikai parādīties Tabatingas laukumā ar bilboketu rokās, — šī spēlīte, ar kuru rīkojos ļoti veikli, viņus pie­velk vispirms, — un pēc minūtēm desmit mani no vi­sām pusēm apstāj indiāņi. Cenzdamies man izpatikt, viņi pat strīdas savā starpā. Ja es te uzturētos veselu mē­nesi, visas tikunas cilts matu sasukas būtu manu roku darbs. Nekavējoties izplatītos vēsts, ka Tabatingā atkal klāt «karstās šķēres», kā viņi mani saukā. Esmu šeit bijis jau pāris reižu, kad manas grieznes un sukas veica īstus brīnumus. Taču vienā un tajā pašā vietā nedrīkst at­griezties pārāk bieži. Indiāņu dāmas matus nesukā ik dienas kā mūsu elegantās Brazīlijas pilsētnieces. Reizi tos sakārtojušas, viņas savai galvai nepieskaras, mazā­kais, gadu, visu šo laiku cenzdamās, cik iespējams, neiz­jaukt augsto sasuku, kuru esmu izveidojis, turklāt — iedrošinos apgalvot — diezgan talantīgi. Taču drīz būs gads, kopš pēdējo reizi apmeklēju Tabatingu. Visus sa­vus «monumentus» droši vien atradīšu drupās, un tāpēc, ja jums nav iebildumu, Garrala kungs, es gribētu vēl­reiz pierādīt, ka esmu šajā zemē iecienīts. Kaut gan, at­klāti sakot, tas pirmkārt ir naudas, nevis patmīlas jau­tājums.

— Rīkojieties, draugs, — Zoāms Garrals pasmaidījis sacīja, — tikai dariet to veicīgi, jo Tabatingā mēs neuz­kavēsimies ilgāk kā vienu dienu un rīt agri dosimies tālāk.

— Nezaudēšu ne mirklīti! — Fragozo atbildēja.

— Tūlīt paķeršu darba rīkus un — aiziet!

— Steidzieties, Fragozo! — Žoāms Garrals teica.

— Un lai nauda straumēm līst jūsu kabatās!

— Jā, un tas būs svētīgs lietus, kas nekad vēl nav gāzies ar spaiņiem pār jūsu padevīgo kalpu.

To pateicis, Fragozo ātri aizgāja.

Bridi vēlāk visa ģimene, izņemot Žoāmu Garralu, izcē­lās krastā. Tas grūtības neradīja, jo žangada stāvēja pašā krastmalā.

Pa klintī izcirstajām pussagruvušajām kāpnēm ceļotāji sasniedza cietokšņa laukumu.

Jakitu un viņas pavadoņus sagaidīja komandants un, kaut arī nebija visai bagāts, ievērodams pieklājības likumus, ielūdza viesus brokastīs. Laukumā no vienas ma­las uz otru staigāja sargkareivji, bet uz kazarmu sliekšņa blakus tikunas cilts sievām iznāca daži bērni, šās jauk­tās rases diezgan nepievilcīgie pēcteči.

Jakita, pateikusies komandantam, bet nepieņēmusi ielūgumu, savukārt uzaicināja viņu kopā ar sievu ap­ciemot žangadu.

Komandants nelika ilgi lūgties — un tikšanos noru­nāja pulksten vienpadsmitos.

Pēc tam Jakita ar meitu un kalponi Linu Manoela pa­vadībā apskatīja cietokšņa apkārtni, kamēr Benito ar komandantu kārtoja iebraukšanas atļaujas apmaksu; gar­nizona virspavēlnieks reizē bija arī muitas priekšnieks.

Izpildījis savu pienākumu, Benito devās uz tuvāko mežu medībās. Manoels šoreiz atteicās viņam sekot.

Pa to laiku arī Fragozo jau bija atstājis žangadu; taču viņš negāja uz cietoksni, bet pa krastmalas gravu, kas veda tieši uz centrālo laukumu, steidzās uz ciematu. Fra­gozo pareizi sprieda, ka vietējie indiāņi būs drošāka klientūra nekā garnizona kareivji. Bez šaubām, zaldātu sievas labprāt uzticētu savus matus Fragozo prasmīga­jām rokām, taču vīriem prātā nenāca savu koķeto sievu untumu dēļ šķiest naudu.

Ar indiāņiem bija citādi. Jautrais bārddzinis noteikti zināja, ka iezemiešu vīri un sievas viņu sirsnīgi sa­gaidīs.

Tātad Fragozo, iedams pa kupliem gumijkokiem ap­ēnotu ceļu, nonāca Tabatingas centrā.

Tiklīdz slavenais frizieris parādījās laukumā, ļaudis acumirklī viņu pazina un ielenca.

Bārddzinim nebija ne bungu, ne tamburīna, ne taures, ar ko saaicināt klientus, nebija arī furgona ar spīdīgiem misiņa apkalumiem, košiem lukturīšiem un spoguļiem, ne milzīga saulessarga vai kā cita, ar ko mēdz pie­vilināt publiku gada tirgos. Nē! Bārddzinim bija tikai

Bārddzinim bija tikai biLbokets.

bilbokets — taču cik veikli šī spēlīte lēkāja viņa rokās! Cik izveicīgi viņš uzsprauda roktura smailei bruņuru­puča galvu, kas bumbiņas vietā karājās aukliņā! Šī bum­biņa graciozi lidoja pa tik precīzu loku, kādu nespētu aplēst pat tie matemātiķi, kuri noteikuši daudzināto līkni, - «pa kuru suns tek pakaļ savam saimniekam».

Skatīdamies bārddzinī abām acīm, klausīdamies abām ausīm, laukumā pulcējās visi vietējie iedzīvotāji — vīri, sievas, veči un bērni savos primitīvajos tērpos. Pa pusei portugāļu, pa pusei indiāņu valodā jautrais burvju māk­slinieks, kā allaž, melsa dažādus niekus un, šķelmīgi lū­kodamies ļaudīs, jokoja.

Viņš runāja tieši tā, kā, piedāvājot savus pakalpoju­mus, mēdz runāt šarlatāni, vai nu tie būtu spāņu, vai franču «Figaro». Viņam netrūka līdzīgas pašapziņas, cil­vēcisko vājību pazīšanas, nodrāztu asprātību un veiklu, uzjautrinošu triku, bet iezemieši klausījās un blenza viņā ar tādu izbrīnu, ziņkāri un lētticību, kā to darītu arī civilizētās pasaules dīkdieņi.

Un tāpēc desmit minūtes vēlāk sajūsminātie indiāņi apstāja šo klejojošo «Figaro», kas bija iekārtojies lo- džijā, proti, paviljonā, kurā atradās neliels krodziņš.

Paviljons piederēja kādam brazīlietim, kas bija apme­ties Tabatingā. Par dažiem vatemiem — vietējo monētu divdesmit reisu vai sešu santīmu vērtībā — tur varēja iegādāties nacionālos dzērienus, galvenokārt asaji — pabiezu, no palmas augļiem gatavotu liķieri, ko pasniedz no izdobta ķirbja pagatavotajos puskalebasos, tā sauca­majos kuī, kas Amazones baseinā nlaši izplatīti.

Kā vīrieši, tā sievietes ar līdzīgu nepacietību steidzās apsēsties uz friziera taburetes. Bez šaubām, Fragozo grieznes šeit bija liekas, jo par krāšņo matu kodeļu ap­cirpšanu nevarēja būt ne runas, gandrīz visas tās izcē­lās ar smalkumu un kuplumu; toties bezgala daudz darba gaidīja friziera ķemmes un cirtojamās šķēres, kuras jau karsa uz ogļu poda lodžijas kaktā.

Un kā šis meistars prata pūli uzmundrināt!

— Skatieties! Vai redzat, draugi? — viņš teica. — Tas turēsies lieliski, ja vien uz tā negulsieties. Šī sasuka ne- izjuks veselu gadu, tā ir Belemas un Riodežaneiro jaunākā mode! Skaistāks matu sakārtojums nav pat karalienes galma dāmām! Un lieciet vērā, pomādi es netaupu!

Nē, ar to viņš tiešām neskopojās! Pomāde bija paga­

Laukuma gaidīja gara rinda nepacietīgu kiientu.

tavota tikai no kausētiem taukiem un aromātiskas ziedu sulas, bet šis maisījums sastinga kā cements.

Tad Fragozo kabatās sāka plūst gan vatemi, gan reisi — vienīgās monētas, pret kurām Amazones indiāņi apmaina savas preces, — un frizieris tās saņēma ar neslēptu lab­patiku. Taču skaidrs bija, ka līdz tumsai viņš nepagūs apkalpot visus klientus, kuri nemitīgi nāca klāt. Lodži- jas durvju priekšā drūzmējās ne tikvien Tabatingas iezemieši. Vēsts par Fragozo ierašanos bija ātri izplatī­jusies. Indiāņi plūda šurp no malu malām — no upes kreisā krasta, no labā; nāca ļaudis arī no Kažuru piekras­tes un Žavari ciematiem.

Laukumā gaidīja gara rinda nepacietīgu klientu. Lai­mīgie un laimīgās, kurus jau bija apstrādājušas Fragozo rokas, lepni staigāja no mājas uz māju, lielīdamies ar savām sasukām, taču viņi kustējās ļoti uzmanīgi, gluži kā lieli bērni, kādi tie patiesībā arī bija.

Kad nozvanīja pusdienu, pārslogotais frizieris apmie­rinājās ar nedaudz malkiem asaji liķiera, manioku un dažām bruņurupuču olām, kuras viņš, nepārtraukdams darbu, ātri norija.

Labi nopelnīja arī krodzinieks, jo katrs klients savu sasuku bagātīgi apslacīja ar dzērieniem no lodžijas pagraba. Nudien, Amazones augšteces cilšu parastā un reizē neparastā friziera slavenā Fragozo ierašanās Taba- tingā bija izcils notikums.