ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

X LIELGABALA ŠĀVIENS

Un tā Benito ienira zem plašās ūdens segas, kas pagai­dām vēl slēpa Torresa līķi.

Ak, kaut Benito spēkos būtu novadīt lielās upes ūde­ņus, nosusināt tos, pārvērst tvaikos, kaut viņš varētu at­brīvot no ūdens visu šo baseinu no Friasa aizsprosta līdz Rionegro grīvai, tad Torresa kabatā noglabātā kārbiņa droši vien jau būtu rokā! Tēva nevainību neviens vairs neapstrīdētu! Žoāms Dakosta attaisnots turpinātu ceļo­jumu pa Amazoni kopā ar ģimeni, un būtu novērsti bez­gala daudzi rūgti pārdzīvojumi.

Benito sasniedza upes dibenu. Zem smagajiem papē­žiem nočirkstēja smilts. Viņš bija nolaidies ap desmit, piecpadsmit pēdu dziļumā pie stāvās kraujas, kur no­grima Torress.

Niedres, ūdenszāles un tajās iestrēgušas siekstas te bija tik blīvi savijušās, ka vakardien vīru garie ķekši nekādā ziņā nespēja līdz galam iztaustīt šo mudžekli. Tātad varēja gadīties, ka noslīkušais, sapinies ūdensaugu biezoknī, vēl arvien guļ turpat, kur nokritis.

Upē aiz pagara krasta izciļņa nemanīja ne mazākās straumes kustības. Benito gāja līdzi virs galvas peldoša­jam plostam, kuru uz priekšu dzina indiāņu ķekši.

Gaisma diezgan dziļi ielauzās dzidrajā dzelmē, jo spožā saule pie skaidrajām debesīm gandrīz vertikāli meta tajā savus starus. Parastos apstākļos pēdas divdesmit zem lī­meņa redzamība kļūtu augstākajā mērā ierobežota, bet šeit ūdens šķita gaismas piestrāvots, un, tā kā tumsa ne- aizklāja upes dibenu, Benito mierīgi varēja nirt vēl dziļāk.

Jauneklis lēnām virzījās gar piekrasti. Apkaltā nūja uzurdīja ūdensaugus un upē sakrājušos lūžņus. Zivju bari kā putni, ja drīkst tā izteikties, izšāvās no zemūdens krūmu biezokņa. Zivis šaudījās apkārt, atgādinādamas saplēsta spoguļa šķembas. Bet pa dzeltenīgajām smiltīm uz visām pusēm izklīda sīki vēzīši kā milzu skudras no izpostīta skudru pūžņa.

Benito nepalaida garām neizpētītu nevienu stūrīti, taču neko neatrada. Tad, ievērojis, ka gultne šajā vietā ir diezgan slīpa, viņš nosprieda, ka Torress varēja aizvelties uz leju līdz upes vidum. Un tad jau līķis droši vien tur arī palicis, jo nez vai straume būs to izrāvusi no tik liela dziļuma, bet tālāk upe padziļinājās vēl vairāk.

Benito nolēma pārmeklēt upi arī tajā pusē, tiklīdz beigs pētīt piekrastes niedrāju. Pagaidām viņš gāja uz priekšu gar krastu, sekojot plostam, kuram saskaņā ar iepriek­šēju norunu vajadzēja peldēt šajā virzienā minūtes piec­padsmit.

Aizritēja ceturtdaļstunda, taču Benito joprojām neko nebija uzgājis. Viņš sajuta nepieciešamību iznirt virs­pusē un atelpot normālos apstākļos. Dažviet upes padziļi­nājumos Benito nolaidās ap trīsdesmit pēdu dziļumā. Tur viņam nācās izturēt vienas atmosfēras spiedienu, kas

Zivju bari kā putni izšāvās no zemūdens krūmu biezokņa.

nepieradušam izraisa lielu fizisku nogurumu un pat apzi­ņas traucējumus.

Benito paraustīja zvana auklu, un vīri uz plosta sāka vilkt viņu laukā; rīkojoties ļoti uzmanīgi, viņi vienas minūtes laikā atļāvās ūdenslīdēju izcelt tikai divas trīs pēdas augstāk, lai spēja spiediena maiņa nekaitētu iekšē­jiem orgāniem.

Tiklīdz jauneklis nostājās uz plosta, skafandra metāla ķiveri noskrūvēja, viņš dziti uzelpoja un apsēdās mirkli atpūsties.

Laivas nekavējoties piebrauca pie plosta. Manoels, Fragozo un Araužo steidzās pie Benito un gaidīja, ko viņš teiks.

— Nu? — ievaicājās Manoels.

— Pagaidām nekā! … Itin nekā!

— Vai nekādu pēdu neatradi?

•— Nekādu.

— Ja vēlies, es tevi nomainīšu.

— Nē, Manoel, — Benito atbildēja, — pats esmu iesā­cis un zinu, kur tagad jāiet… Ļauj man pašam to veikt!

Benito paskaidroja locim, ka nolēmis pārbaudīt krasta zemūdens daļu līdz Friasa aizsprostam, kur gultnes pa­augstinājums varbūt aizturējis Torresa līķi, it īpaši, ja tas spējis daudzmaz turēties pretī straumei; taču pirms tam Benito bija nodomājis atvirzīties no krasta un rūpīgi pārmeklēt dziļo ieplaku, ko upes gultnē radīja tās no- liece un ko ķekši, acīm redzot, nevarēja aizsniegt.

Araužo atbalstīja šo nodomu un sāka gatavoties jau­niem meklējumiem.

Manoels uzskatīja par vajadzīgu sniegt draugam dažus padomus.

— Ja vēlies turpināt meklējumus tajā pusē, — viņš teica, — tad plosts tev sekos, tikai esi uzmanīgs, Benito. Šoreiz tu nolaidīsies vēl dziļāk, iespējams, ka par piec­desmit vai sešdesmit pēdām zemāk nekā pirmīt, un tur būs jāiztur divu atmosfēru spiediens. Kusties ļoti lēnām, citādi var iestāties smadzeņu darbības traucējumi. Tu pēkšņi vairs neapjēgsi, kur tu esi un ko tu tur meklē. Ja tev galvu sāk spiest kā spīlēs un ausīs nemitīgi džink­stēt, nekavējoties dod signālu, lai velkam tevi laukā. Pēc tam, ja būs nepieciešams, varēsi nirt no jauna, tā tu vismaz pieradīsi kustēties dzelmē.

Benito solījās ievērot Manoela pamācības, saprazdams,

Benito atkāpās.

cik tās svarīgas. Viņš bijās zaudēt apziņu brīdī, kad tā visvairāk būs vajadzīga.

Benito paspieda draugam roku; ķiveri atkal pieskrū­vēja skafandra apkaklei, sūknis sāka darboties, un nirējs ātri nozuda zem ūdens.

Plosts attālinājās no kreisā krasta par četrdesmit pē­dām, bet, lai straume to nenestu pārāk ātri, kad tas iepeldēs upes vidū, tam pietauvoja laivas, un indiāņi, ai­rējot pret straumi, turēja plostu tā, ka tas peldēja pavi­sam lēni.

Benito, ļoti uzmanīgi nolaidies lejā, nostājās uz stingras pamatnes. Kad svina papēži skāra smiltis upes dibenā, Benito, vērodams nolaižamās troses garumu, sprieda, ka atrodas apmēram sešdesmit piecu vai septiņdesmit pēdu dziļumā. Tātad šeit, krietni zem normālās gultnes, bija dziļa ieplaka.

Vide te likās tumšāka, taču dzidrais ūdens laida cauri pietiekami daudz gaismas, lai Benito itin labi atšķirtu šur tur upes dibenā guļošos priekšmetus un diezgan droši virzītos uz priekšu. Turklāt smiltis, kā nosētas ar smalku vizlu, līdzīgi reflektoram, atstaroja gaismu, un tajā skaidri iezīmējās smilšu graudiņi kā mirgojoši putekļi.

Benito staigāja, pētīja, ar nūju iztaustīdams katru bed­rīti. Viņš lēnām nira aizvien dziļāk. Trose pēc vajadzības tika palaista vaļīgāk, un, tā kā abas svaiga gaisa pieva- dīšanai un izelpai nepieciešamās šļūtenes nokarājās brīvi, sūknis darbojās vienmērīgi.

Benito pamazām sasniedza upes vidu, kur ieplaka bija visdziļākā.

Brīžam tumsa ap viņu tā sabiezēja, ka vairs pat tu­vumā neko nevarēja redzēt. Šī parādība bija īslaicīga: plosts viņam tieši virs galvas aizklāja sauli, un tāpēc šķita, ka dienu nomainījusi nakts. Taču pēc brītiņa melnā ēna atkāpās, un smiltis no jauna atstaroja spilgtu gaismu.

Benito laidās dziļāk un dziļāk. To liecināja galvenokārt ūdens spiediena palielināšanās. Elpot kļuva grūtāk, lo­cekļus vairs nevarēja tik brīvi kustināt. Jauneklis nonāca neparastu fizioloģisku iespaidu varā. Ausīs pastiprinājās dūkoņa, taču apziņa palika skaidra, Benito jauta, ka prāts darbojas nevainojami, pat ar mazliet pārdabisku asumu, tāpēc, nelikdams sevi vilkt laukā, viņš nira tālāk.

Pēkšņi apkārtnes puskrēslā Benito uzmanību saistīja kāda melna, neskaidra masa. Tās apveids atgādināja ūdensaugu puduri iestrēgušu cilvēka ķermeni.

Benito pārņēma liels uztraukums. Viņš devās tajā vir­zienā. Ar nūju sakustināja tumšo masu.

Izrādījās, ka tas ir milzīgs jau skeletā pārvērties kai- mans, kuru Amazonē ienesusi Rionegro straume.

Benito atkāpās, un, atceroties loča apgalvojumus, viņam iešāvās prātā, ka upes dzelmē pie Friasa aizsprosta varētu būt ielavījies arī kāds dzīvs kaimans.

Taču, atvairījis šo domu, jauneklis devās tālāk, nolēmis sasniegt pašu dziļāko vietu.

Viņš jau atradās deviņdesmit vai simt pēdu zem līmeņa un bija pakļauts trīs atmosfēru spiedienam. Ja ieplaka padziļinātos vēl vairāk, meklējumus drīz nāktos pār­traukt.

Pieredze rādīja, ka simt divdesmit līdz simt trīsdesmit pēdu zem. ūdens patiesi ir galējā robeža, ko pārkāpt bīstami: pie tāda spiediena cilvēka organisms vairs nor­māli nefunkcionē, turklāt arī sūknis vairs vienmērīgi ne­piegādā gaisu.

Un tomēr Benito bija apņēmies iet uz priekšu, kamēr vien netrūks morālā un fiziskā spēka. Kaut kāda neiz­skaidrojama priekšnojauta vilka viņu šajās dzīlēs; viņam šķita, ka līķis aizvēlies līdz pašam dibenam, un, ja Tor- resam bija klāt smagi priekšmeti, kā josta ar iešūtu naudu, zeltu vai ieročiem, tad šis svars varēja pienaglot ķermeni pie zemes.

Pēkšņi kādā tumšā iedobē Benito pamanīja cilvēka līķi! Nudien, tur it kā cieši aizmidzis, izstiepies, zem galvas saliektām rokām, gulēja līķis, kura drēbes vēl nebija pa­visam sairušas.

Vai tas būtu Torress? Biezajā pakrēslī to bija grūti noteikt, taču tas neapšaubāmi bija nekustīgi guļošs cil­vēka ķermenis nepilnu desmit pēdu attālumā no Benito.

Benito pārņēma šausmīgs satraukums. Sirds mirkli stā­jās pukstēt… Viņam šķita, ka tūlīt zaudēs samaņu. Ar pārdabisku gribas spēku jauneklis saņēmās. Viņš tuvojās līķim.

Piepeši viņu ķēra negaidīti spēcīgs sitiens. Ap viņu ap­vijās kāda gara siksna, un cauri biezajam skafandram viņš sajuta stipras sāpes.

•— Elektriskais zutis! — Benito iesaucās.

Vairāk viņš nepaguva izteikt.

Līķis uzpeldēja Amazones viispusē.

Patiešām, viņam bija uzbrucis pirakč, kā Brazīlijā dēvē elektriskos zušus.

Kā zināms, tā ir īpaša zušu suga ar melnu glumu ādu; mugura līdz pat astei tiem bruņota asiem zobiem, kas savukārt savienoti sīkiem vertikāliem zobiņiem, kurus darbina neparasti spēcīga muskulatūra. Šim zutim piemīt dīvainas spējas — tas izstrāvo elektrību. Šie dzīvnieki mēdz būt gan parasta zuša lielumā, gan arī desmit pēdu garumā; retāk sastopami pāri par piecpadsmit vai divdes­mit pēdu gari un astoņi līdz desmit sprīžu plati elek­triskie zuši.

Amazonē, tāpat kā tās pietekās, šie dzīvnieki sastopami diezgan bieži, un tieši tāds dzīvs ap desmit pēdu garš «kamols», spēji atritinājies un izliecies, kā bulta negai­dot metās virsū ūdenslīdējam.

Benito saprata, cik bīstams ir briesmīgā zuša uzbru­kums. Drēbes viņu no tā neaizsargāja. Zuša elektriskie lādiņi kļuva aizvien spēcīgāki un nemitētos, līdz zutim neizsīktu enerģija.

Nespēdams pretoties, Benito sakņupa smiltīs. Elektriskā strāva pamazām paralizēja jaunekļa locekļus, bet zutis, tīdamies ap ķermeni, aizvien ciešāk to sažņaudza. Jau­neklis vairs nespēja kustināt rokas. Pēc brītiņa viņš pa­laida vaļā nūju, nespēdams pat paraustīt zvana auklu, lai dotu briesmu signālu.

Benito juta, ka ir pagalam. Ne Manoels, ne pārējie biedri virspusē nespēja iedomāties smago cīņu, kas no­risa zem ūdens starp bīstamo pirakē un nelaimīgo nirēju, kurš tik tikko vairs turējās pretī, nejaudādams aizstā­vēties.

Un tam vajadzēja notikt tieši tobrīd, kad bija atradies līķis, bez šaubām, Torress!

Ļaujoties pašaizsardzības instinktam, Benito lūkoja kliegt… Balss pamira metāla ķiverē, kas nelaida cauri skaņu.

Tajā mirklī zutis divkāršoja uzbrukumus; viņš izstrā- voja tādus lādiņus, ka Benito raustījās smiltīs kā gabalos sacirsts tārps un viņa muskuļi sastinga zem dzīvnieka si­tieniem.

Taču Benito vēl nebija galīgi zaudējis redzi un apziņu, kad notika negaidīta, neizskaidrojama parādība.

Blīvajā ūdens slānī izplatījās apslāpēts eksplozijas troksnis. Tas atgādināja pērkona grāvienu, kas atbalsojās

Benito bija zaudējis samaņu.

elektriskā zuša sitienu saviļņotajā dzelmē. Benito šķita, ka viņu apņem varenas skaņas, draudīgi atbalsodamās pašās upes dzīlēs.

Un pēkšņi jauneklim izlauzās kliedziens! ,.. Acu priekšā iznira drausmīga, spokaina parādība.

Slīkonis,_līdz šim mierīgi gulējis smiltīs, pēkšņi sakus­tējās! … Ūdens viļņošanās dīvaini sašūpoja tā rokas, it kā Torress būtu atdzīvojies . .. Konvulsīvās kustības šķita piešķiram dzīvību šausmīgajam mironim.

Tas patiesi bija Torress! Saules stars, izlauzies cauri ūdens slānim, to apgaismoja, un Benito pazina uzpūsto, zaļgano seju, pazina nelieti, kuru pats bija nonāvējis un kura pēdējo elpas vilcienu apslāpēja šie ūdeņi.

Un, kamēr Benito vairs nespēja cilāt paralizētos locek­ļus, kamēr smagie papēži pienagloja viņu pie upes smil­šainā dibena, līķis piecēlies māja ar galvu un, atbrīvo­jies no bedres, kur viņu saistīja ūdenszāles, izslējās visā augumā un baismīgā izskatā stāvus uzpeldēja Amazones virspusē.