ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

IV VILCINĀŠANĀS

Manoels mīlēja drauga Benito māsu, un arī meitene ne­likās vienaldzīga pret viņu. Abi bija pratuši novērtēt viens otru: viņi patiesi bija saderīgs pāris.

Pilnīgi pārliecināts par savām jūtām pret Minju, Ma­noels vispirms tās atklāja draugam.

— Dārgais Manoel, — Benito sajūsmināts spēji iesau­cās, — cik labi, ka tu vēlies ņemt par sievu manu māsu! Ļauj man rīkoties! Vispirms parunāšu ar māti un varu gandrīz galvot, ka viņas piekrišana nebūs ilgi jāgaida.

Pēc pusstundas tas bija nokārtots. Mātei Benito nepa- vēstīja neko jaunu: Jakita sen noprata, kas notiek abu jauniešu sirdīs.

Desmit minūtes vēlāk Benito jau atradās pie Minjas. Taču, jāatzīstas, arī te viņam nenācās izmantot daiļru­nību. Pēc pirmajiem vārdiem meitenes mīlīgā galviņa no­slīga brālim uz pleca un atzīšanās: «Kāds prieks!» — nāca tieši no sirds.

Atbilde gandrīz aizsteidzās priekšā jautājumam: tā bija skaidra. Benito tālāk vairs nevaicāja.

Bez šaubām, arī Žoāmam Garralam nekādu iebildumu nebūs. Taču pagaidām māte un bērni savas ieceres tēvam noklusēja, jo, runājot par šīm laulībām, bija jāizšķir vēl otrs — varbūt daudz sarežģītāks jautājums, proti — kur svinēt kāzas.

Patiesi — kur tās rīkot? Vai nožēlojamā Ikitosas cie­mata baznīciņā? Kādēļ gan ne? Vecais Ikitosas mācītājs Pasanjas tēvs kādreiz tur laulāja arī Zoāmu un Jakitu. To­laik, tāpat kā tagad Brazīlijā, civilā laulību reģistrācija

netika šķirta no baznīcas un, lai likumīgi salaulātos, pie­tika ar ierakstu misijas grāmatās — bez jebkāda civilā valsts ierēdņa apstiprinājuma.

Ļoti iespējams, ka Žoāms Garrals vēlēsies, lai kāzu ce­remonija notiek tieši Ikitosā visas fazendas saimes klā­tienē; bet, ja tāda būs viņa griba, nāksies sīvi pacīnīties.

— Manoel, — Minja līgavainim teica, — ja man prasītu padomu, es ieteiktu kāzas svinēt nevis šeit, bet Parā. Val- desa kundze nav vesela, uz īkitosu viņa atbraukt nevarēs, bet es negribu kļūt viņas meita, iekāms neesam pazīsta­mas. Arī manai māmiņai tā šķiet. Mēs abas lūkosim iestās­tīt tēvam, ka mums visiem jābrauc uz Belemu, uz mājām, kuras drīz būs manējās. Vai jūs tam nepiekrītat?

Par atbildi Manoels maigi paspieda Minjas roku. Arī viņš ļoti vēlējās, lai māte piedalītos kāzu ceremonijā. Be­nito bez ierunām atbalstīja šo plānu, un tātad atlika pār­liecināt Zoāmu Garralu.

Tieši tāpēc, lai Jakita netraucēti varētu izrunāties ar vīru, jaunekļi todien nolēma doties uz mežu medībās.

Pēcpusdienā abi laulātie draugi palika vieni plašajā viesistabā.

Nesen pārnācis no darba, Žoāms Garrals bija atlaidies uz bambusniedru pinuma dīvāna; Jakita, mazliet sa­traukta, pienāca klāt un apsēdās blakus.

Nepieciešamība paskaidrot vīram Manoela un Minjas attiecības viņu neuztrauca. Paredzamās laulības taču no­drošinās meitas labklājību, un Žoāms ar prieku apsveiks nākamo znotu, kura krietno raksturu sen bija iepazinis un novērtējis. Taču Jakita zināja, cik grūti būs pierunāt Žoāmu pamest fazendu.

Patiesi, apmeties šajā zemē, Žoāms Garrals nemēdza ne­kur braukt, pat ne uz vienu dienu. Kaut gan Amazone, mierīgi veldama viļņus uz austrumiem, aicināt aicināja tālē, kaut Žoāms ik gadus sūtīja bezgala daudz plostu uz Manausu, Belemu un Paras piekrasti un katrreiz pēc Be­nito brīvdienām noraudzījās, kā dēls aizbrauc atpakaļ uz skolu, tomēr šķita, ka viņam pašam nekad nav ienācis prātā doties līdzi.

Visu, kas tika ražots fermā, iegūts mežos un pļavās, Žoāms Garrals pārdeva turpat. Varēja likties, ka viņš ne­vēlas pat domās vai kaut ar skatienu pārkāpt pār tās para­dīzes robežu, kur koncentrējas viņa dzīve.

Divdesmit piecu gadu laikā Žoāms Garrals ne reizi

Žoāms Garials spēji pietrūkās kājās.

nebija spēris kāju Brazīlijā, tāpat kā viņa sieva un meita. Taču viņas ilgojās mazliet iepazīt šo krāšņo zemi, par kuru bieži stāstīja Benito. Divas trīs reizes Jakita vīram bija likusi noprast savu vēlmi. Taču viņa manīja, ka vīra skumjā seja sadrūmst vēl vairāk, tiklīdz viņš iedomājas, ka vajadzēs atstāt fazendu kaut uz dažām nedēļām vien. Žoāma acis tad aizplīvurojās — un ar maigu pārmetumu balsī viņš sievai teica:

— Kāpēc doties prom no mājām? Vai mēs nejūtamies iabi tepat?

Un Jakita neiedrošinājās iebilst vīram, kas ar savu pa­stāvīgo gādību un sirsnību viņu tik ļoti aplaimoja.

Taču šoreiz bija jāapsver īpaši svarīgi apstākļi. Da­biski, ar Minjas laulībām radās visai pamatots iegansts pavadīt meiteni uz Belemu, kur viņa turpmāk dzīvos kopā ar vīru.

Belemā viņai jāiepazīst un jāiemīl Manoela Valdesa māte. Vai Žoāms drīkst pretoties tik taisnīgai prasībai? Bez tam viņam jāsaprot, ka arī Jakita grib iepazīties ar sievieti, kura kļūs viņas meitas otrā māte, — un vai arī viņš nevēlas to pašu?

Saņēmusi vīra roku savējā, Jakita liegā balsī, kas šim darbarūķim šķita kā skaistākā mūzika, teica:

— Žoām, gribu ar tevi parunāt par ieceri, kuru mēs visi karsti vēlamies īstenot, un esmu pārliecināta, ka tā iepriecinās arī tevi, tāpat kā mani un bērnus.

— Kas tā par ieceri, Jakita? — Žoāms vaicāja.

— Manoels un mūsu meita viens otru mīl, un appreco­ties viņi būs laimīgi. . .

Pēc Jakitas pirmajiem vārdiem Žoāms Garrals spēji pie­trūkās kājās. Tad, it kā vairīdamies no sievas skatiena, nolaida acis.

— Kas tev notika, Žoām?

•— Minja? . . . Precēsies? . . . •— Žoāms murmināja.

— Mans draugs, — Jakita turpināja, kaut sirds viņai sāpēs sažņaudzās, — vai tev ir iebildumi pret šo laulību? Vai pats jau sen neesi ievērojis Manoela attieksmi pret mūsu meitu?

— Jā, esmu . .. Kopš gada . ..

Pēkšņi apklusis, Žoāms apsēdās. Tikai ar pūlēm viņš sa­valdījās. Neizprotamais satraukums, šķiet, izgaisa. Pama­zām nomierinājies, viņš atkal meklēja Jakitas acis un, iegrimis domās, ilgi raudzījās sievā.

Jakita noglauda vīra roku.

— Dārgo Žoām, — viņa teica, — vai es būtu maldīju­sies? Vai tu neparedzēji, ka tas notiks agri vai vēlu un ka šīs laulības nodrošinās mūsu meitai visas iespējas būt lai­mīgai?

— Jā… — Žoāms atbildēja. — Visas… Bez šau­bām … Un tomēr, Jakita, šīs laulības… Laulības, kuras mēs paredzējām … Kad tās būs? Vai drīz?

— Kā tu vēlēsies, Žoām.

— Un mēs tās svinēsim šeit? … Ikitosā?

Šis jautājums deva iespēju uzdot otru, ko Jakita jau sen glabāja sirdī. Taču viņa to izteica tikai pēc zināmas vilcināšanās.

— Paklau, Žoām, — pēc īsa klusuma Jakita sacīja. — Runājot par kāzu svinībām, gribu kaut ko ieteikt un ceru — tu tam piekritīsi. Mūsu kopdzīves divdesmit gados jau vairākkārt esmu tevi lūgusi aizvest mani un meitu uz Amazones lejasteces provincēm, uz Paru, kur nekad ne­esam bijušas-. Rūpes par fazendu, darbi, kuros nepiecie­šama tava klātbūtne, nekad neļāva izpildīt šo lūgumu. Tava aizbraukšana kaut vai tikai uz dažām dienām būtu nākusi par ļaunu fazendai. Bet nu, kad viss rit tik gludi, par ko agrāk neiedrošinājāmies ne sapņot, vai tu tomēr nevarētu vismaz uz pāris nedēļām atrauties no saviem pienākumiem, kaut atpūtai vēl nav īstais laiks?

Žoāms Garrals klusēja, taču Jakita manīja viņa roku nodrebam it kā pēkšņās sāpēs. Bet Žoāma lūpās pavīdēja viegls smaids; tas šķita mēms lūgums sievai izteikt savas domas līdz galam.

— Žoām, — Jakita atsāka, — tāda izdevība mūsu dzīvē nekad vairs neatkārtosies. Minja apprecēsies, pametīs mūs un aizbrauks tālu prom. Tas būs pirmais sarūgtinā­jums, ko meitene mums sagādās, un, līdzko iztēlojos tuvo šķiršanās brīdi, man sažņaudzas sirds. Es priecātos, ja va­rētu Minju pavadīt līdz Belemai. Vai tev neliekas, ka mums vajadzētu iepazīt viņas nākamo vīramāti, sievieti, kam uzticēsim savu meitu un kas Minjai aizstās mani? Turklāt arī Minja pati nevēlas darīt pāri Valdesa kundzei, nosvinot kāzas bez viņas. Ja tava māte būtu dzīva, kad mēs precējāmies, dārgo Žoām, arī tu taču gribētu viņu redzēt savās kāzās.

Dzirdot šos vārdus, Žoāms atkal neviļus sarāvās.

— Mīļais draugs, — Jakita turpināja, — kopā ar Minju

un mūsu abiem dēliem — Benito un Manoelu, kopā ar tevi — ak, cik labprāt es apskatītu dzimto Brazīliju, brau­cot pa skaisto Amazoni līdz provincei jūras piekrastē! Šķiet, ka tur šķiršanās no meitas man nebūtu tik sāpīga. Atgriezusies varētu iztēloties Minju svešajās mājās, kur viņu gaida otra māte. Nevajadzētu iedomāties meiteni kādā nezināmā tālē. Viņas dzīve man tad liktos tuvāka.

Žoāms cieši paraudzījās sievā un, joprojām neteikdams ne vārda, ilgi viņā nolūkojās.

Kas viņā norisa? Kāpēc viņš vilcinājās piekrist tik pa­matotai prasībai, kāpēc kavējās teikt jāvārdu, kas, šķiet, ļoti iepriecinātu tuviniekus? Saimnieciskās rūpes vairs ne­varēja būt pietiekami svarīgs aizbildinājums. Dažas Žoāma Garrala prombūtnes nedēļas fazendai nekaitētu. Patiesi, tā nekādus zaudējumus neciestu, ja saimnieku šai laikā aizstātu pārvaldnieks. Un tomēr Žoāms Garrals ar­vien vēl vilcinājās.

Saņēmusi vīra roku, Jakita vēl sirsnīgāk to paspieda.

— Mīļo Žoām, — viņa teica, — mans lūgums nav tikai untumi. Nē! Es ilgi pārdomāju priekšlikumu, kuru nupat dzirdēji, un, ja tu tam piekritīsi, tas būs manu kvēlāko ilgu piepildījums. Bērniem mūsu saruna nav noslēpums, arī viņi pievienojas manam lūgumam. Minja, Benito un Manoels lūdz, lai mēs abi dodamies viņiem līdzi. Piebil­dīšu, ka mums visiem labāk patiktu kāzas svinēt Belemā, nevis Ikitosā. Tas nāks par labu mūsu meitai, ievedīs viņu sabiedrībā, nodrošinās viņas stāvokli; atbraukusi kopā ar vecākiem, viņa nejutīsies tik vientuļa svešajā pilsētā, kur turpmāk pavadīs savas dzīves lielāko daļu.

Žoāms Garrals, atbalstījis elkoņus uz galda, aizklāja ro­kām seju, it kā sakopojot domas pirms atbildes. Acīm re­dzot, viņu māca šaubas, kuras viņš centās pārvarēt, zināms nemiers, ko sieva pareizi noģida, taču nespēja izskaidrot. Žoāma seja pauda slepenu iekšēju cīņu. Jakita aizkusti­nāta gandrīz nožēloja, ka uzsākusi sarunu. Katrā ziņā viņa samierināsies ar visu, ko izlems vīrs. Ja brauciens viņam liksies pārāk smags, Jakita apspiedīs savas ilgas, viņa ne­kad vairs nerunās par aizbraukšanu no fazendas, nevaicās vīram par neizprotamā noraidījuma cēloni.

Pagāja dažas minūtes. Žoāms Garrals neatskatījies aiz­gāja līdz durvīm. Šķita, ka viņš pēdējo reizi atvadās no šejienes krāšņās dabas, no tā pasaules stūrīša, kur bija nodzīvojis divdesmit savas dzīves laimīgākos gadus.

Tad viņš lēnām pienāca klāt sievai. Viņa sejā bija ra­dusies jauna izteiksme — tā izskatās cilvēks, kurš pēc ilgām šaubām pieņem svarīgu lēmumu.

— Tev taisnība, — viņš apņēmīgi teica.— Šis ceļo­jums nepieciešams. Kad vēlies braukt?

— Ak, Žoām! Mīļo Žoām! — Jakita, priekā starodama, iesaucās. — Es tev pateicos! … Mūsu bērnu vārdā pa­teicos!

Un, kamēr vīrs sievu apskāva, viņai acīs sariesās asaras.

Tajā brīdī aiz durvīm atskanēja jautras balsis.

Mirkli vēlāk, gandrīz reizē ar Minju, kas iznāca no savas istabas, uz sliekšņa parādījās Manoels un Benito.

— Bērni, tēvs piekrīt! — Jakita sauca. — Mēs visi braucam uz Belemu!

Žoāms Garrals sadrūmušu seju klusējot saņēma dēla de­dzīgo pateicību un meitas skūpstus.

— Un kad atļausiet svinēt kāzas, tēt? — Benito vaicāja.

— Kad? — Žoāms atteica. — Kad? … Gan redzēsim … To izlemsim Belemā.

— Kāds prieks! — gluži kā pirmīt, uzzinājusi par Ma­noela bildinājumu, Minja iesaucās. — Beidzot mēs redzē­sim * Amazoni visā tās krāšņumā, visā garumā, braucot cauri Brazīlijas provincēm! Ak, tēt, kā lai tev pateicos!

Un aizrautīgajai meitenei iekvēlojās iztēle, viņa pie­vērsās brālim un Manoelam.

— Iesim uz bibliotēku! — Minja mudināja. — Sameklē­sim dažādas grāmatas un kartes, kurās varētu smelties zi­ņas par šo vareno baseinu. Nedrīkstam taču ceļot kā akli! Es vēlos visu redzēt un visu izzināt par mūsu zemes upju karalieni!