ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

V LIETISKIE PIERĀDĪJUMI

Kad tiesnesis atkal apsēdās, uzskatīdams, ka ir pilnīgi nomierinājies, viņš, atgāzies krēslā, atbalstīja galvu pret atzveltni un, pievērsis acis griestiem, pat nepaskatīdamies apsūdzētajā, ļoti vienaldzīgi sacīja:

— Runājiet!

Žoāms Dakosta, brīdi sakopojis domas, it kā šaubīda­mies, vai ķerties pie jauna pārliecināšanas paņēmiena, teica:

— Līdz šim, tiesneša kungs, man ir bijuši vienīgi mo­rālie attaisnojumi, kuriem pamatā viss mans mūžs, nodzī­vots, kā cienījamam un godīgam cilvēkam pieklājas. Manuprāt, šādi pierādījumi tiesai ir visvērtīgākie …

Tiesnesis Žarrikess nenocieties paraustīja plecus, lik­dams noprast, ka domā citādi.

— Ja ar tiem nepietiek, varbūt varēšu jums iesniegt arī kādu rakstisku apliecinājumu, — Žoāms Dakosta tur­pināja. — Es saku «varbūt», jo nav vēl zināms, vai tam var ticēt. Tāpēc neesmu par to stāstījis ne sievai, ne bērniem, negribēdams viņiem iedvest veltas cerības.

— Pie lietas! — tiesnesis Žarrikess noteica.

—- Tiesneša kungs, šķiet, ka mans arests vakarā pirms žangadas iebraukšanas Manausā izskaidrojams ar node­vīgu ziņojumu policijai.

— Jūs nemaldāties, Žoām Dakosta, bet jāsaka, šis ziņo­jums bija anonīms.

— Nav svarīgi, jo zinu, ka nodevējs varēja būt tikai kāds neģēlis, vārdā Torress.

Runājiet!

— Bet ar kādām tiesībām jūs tā apsaukajat šo … ziņo­tāju?

— Viņš ir neģēlis, jā gan, tiesneša kungs! — Žoāms Dakosta dedzīgi apgalvoja. — Šis vīrs, kuru es viesmīlīgi uzņēmu, bija ieradies, lai par maksu piedāvātu man savu klusēšanu, bet es šo pretīgo veikalu atraidīju un nemū­žam to nenožēlošu, lai vai kādas būtu nodevības sekas.

«Arvien tie paši slīpētie paņēmieni!» tiesnesis no­sprieda. «Apvainojot citus, attaisnot sevi!»

Un tomēr Žarrikess ļoti uzmanīgi noklausījās Zoāma Dakostas stāstā par viņa attiecībām ar Torresu līdz tai vietai, kad dēkainis pavēstījis, ka pazīst un var nosaukt Tižuko nozieguma īsto vainīgo.

— Un kā tad viņu sauc? — Žarrikess ieinteresēts vai­cāja.

— To es nezinu, — Zoāms Dakosta atbildēja. — Tor- ress sargājās man teikt.

— Un vainīgais ir dzīvs?

— Miris.

Tiesneša pirksti bungoja aizvien straujāk, un, vairs nespēdams valdīties, viņš iesaucās:

— Kā parasts — cilvēks, kurš varētu pierādīt apsū­dzētā nevainību, jau miris!

— Ja īstais vainīgais miris, tiesneša, kungs, — Zoāms Dakosta atsāka, — tad dzīvs vismaz ir Torress, un pie viņa, kā viņš pats apgalvoja, atrodas pierādījums — dokuments, ko noziedznieks rakstījis ar savu roku. Torress gribēja man šo rakstu pārdot.

— E, Žoām Dakosta! — tiesnesis piezīmēja. — Tāds dokuments ir vērts visas jūsu mantas!

— Ja Torress to prasītu, es nežēlotu neko — un ne­viens no maniem piederīgajiem neiebilstu. Jā, jums tais­nība, tiesneša kungs, sava goda dēļ nekas man neliktos par dārgu! Taču, zinādams, ka esmu viņa varā, neģēlis tīkoja daudz vairāk.

— Un ko īsti?

— Manas meitas roku — tādai bija jābūt samaksai šajā zemiskajā darījumā. Kad piedāvājumu noraidīju, viņš mani nodeva, un tāpēc es stāvu šeit jūsu_ priekšā.

— Bet, ja Torress jūs nenodotu, — tiesnesis Žarrikess vaicāja, — ja viņš negadītos ceļā, ko jūs iesāktu, uzzinā­jis, ka tiesnesis Riveiro miris? Vai arī tad jūs būtu nācis šurp un dotos tiesai rokā?

— Ne mirkli nevilcinoties, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta apstiprināja. — Atkārtoju, tas bija mans vienī­gais mērķis, kādēļ, atstājis Ikitosu, devos uz Manausu.

Šie vārdi skanēja tik pārliecinoši, ka tiesnesis Žarri­kess sirds dziļumos, kur mēdz veidoties pārliecība, jauta kaut ko sakustamies; un tomēr viņš vēl nepadevās.

Kāds tur brīnums? Tiesnesim, kurš vadīja nopratinā­šanu, nebija ne jausmas par to, kas zināms tiem, kuri seko Torresa gaitām kopš stāsta sākuma. Lasītājiem nav šaubu, ka Torresa rokās atrodas rakstisks Zoāma Dakos- tas attaisnojums. Viņi skaidri zina, ka ir tāds dokuments ar nepieciešamajiem pierādījumiem, un iespējams pat, ka, pēc viņu domām, tiesnesis Žarrikess, izturēdamies pret Zoāmu Dakostu ar tādu neuzticību, rīkojas pārāk cietsir­dīgi. Bet lasītājiem jāiedomājas Zarrikesa sarežģītā situā­cija; viņš bija paradis redzēt, ka apsūdzētie cenšas pār­liecināt tiesu par savu nevainību; Zoāms Dakosta minēto dokumentu nebija uzrādījis, viņš pats īsti nezināja, vai tas vispār eksistē, turklāt tiesneša priekšā stāvēja cilvēks, kuru tiesa reiz jau bija atzinusi par vainīgu.

Žarrikess tomēr lūkoja — varbūt tikai aiz ziņkāres — izsist Zoāmu Dakostu no viņa pozīcijām.

— Tātad jūsu cerības balstās uz Torresa apgalvo­jumu?— viņš jautāja.

— Tieši tā, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta atbildēja,

— ja mans dzīves gājums nerunā man par labu.

— Kur, pēc jūsu domām, pašreiz atrodas Torress?

— Šķiet, viņam jābūt Manausā.

— Un jūs cerat, ka viņš visu izstāstīs un labprātīgi atdos dokumentu, par kuru atteicāties maksāt prasīto?

— Ceru, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta atbildēja.

— Stāvoklis tagad mainījies. Torress mani nodevis un līdz ar to zaudējis iespēju noslēgt darījumu ar iepriekšē­jiem noteikumiem. Bet par šo dokumentu viņš vēl var saņemt veselu bagātību, ko zaudēs uz visiem laikiem, ja tikšu attaisnots vai sodīts. Tātad Torresu interesē dokumentu pārdot, tas viņam nekādā ziņā nekaitēs, un tieši tāpēc ticu, ka savtīgu interešu labā viņš to mati atdos.

Zoāmu Dakostu nevarēja apstrīdēt. Tiesnesim tas bija skaidrs. Atlika vienīgi piezīmēt:

— Nu labi, pieņemsim, ka Torress patiesi gribēs jums pārdot šo dokumentu … Ja vien tas vispār eksistē.

— Ja izrādīsies, ka tāda dokumenta nav, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta saviļņots teica, — tad vajadzēs vienīgi, gaidot pelnīto dieva sodu, paļauties uz cilvēku taisno tiesu.

Pēc šiem vārdiem tiesnesis Žarrikess piecēlās un vairs ne tik vienaldzīgi sacīja:

— Zoām Dakosta, esmu pārkāpis savas pilnvaras, no­pratinot jūs, noklausoties jūsu dzīves stāstu un aplie­cinājumus, ka neesat vainīgs. Šīs lietas izmeklēšana sen pabeigta, jūs reiz jau stāvējāt Viljarikas tiesas priekšā, vienbalsīgais spriedums jums pasludināts, un zvērinātie neatrada nekādus vainu mīkstinošus apstākļus. Jums, Tižuko sardzes zaldātu slepkavības un dimantu nolaupīša­nas ierosinātājam un līdzdalībniekam, tika piespriests augstākais soda mērs, un tikai bēgot jūs paglābāties no nāves. Bet, vai nu jūs gatavojāties pēc divdesmit trīs gadu prombūtnes labprātīgi ierasties tiesā vai ne, jūs esat apcietināts. Atbildiet pēdējo reizi — vai atzīstat sevi par dimantu zādzības lietā notiesāto Zoāmu Dakostu?

— Jā, esmu Žoāms Dakosta.

— Vai esat ar mieru parakstīt šo ziņojumu? •

— Jā, esmu.

Drošu roku Žoāms Dakosta parakstīja protokolu uti ziņojumu, kuru tiesnesis bija licis rakstvedim sastādīt.

— Šo ziņojumu nosūtīsim Tieslietu ministrijai uz Rio- dežaneiro, — tiesnesis turpināja. — Iekams pienāks pavēle izpildīt spriedumu, paies vairākas dienas. JaTorre- sam ir kāds pierādījums, kas jūs attaisno, kā jūs apgal­vojāt, pacentieties vai nu pats, vai ar jūsu piederīgo palīdzību laikus dabūt to rokā, vārdu sakot, dariet visu iespējamo. Kad pavēle būs klāt, sodu atlikt vairs nevarēs un spriedumu izpildīs.

Žoāms Dakosta palocījās.

— Vai tagad es drīkstēšu tikties ar sievu un bēr­niem? — viņš vaicāja.

— Ja vēlaties, kaut šodien, — tiesnesis Žarrikess at­bildēja. — Izmeklēšana beigusies, un tuviniekus pie jums pielaidīs, tiklīdz viņi ieradīsies.

Tiesnesis pazvanīja. Ienāca sargi un Zoāmu Dakostu aizveda.

Noskatīdamies viņam pakaļ, Žarrikess papurināja galvu.

— Hm, hm… Lieta rādās daudz sarežģītāka, nekā biju iedomājies! — viņš nomurmināja.