ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

VI ZEMĒ NOGĀZTS VESELS MEŽS

Žoāma Garrala ģimene bija apmierināta un priecīga. Visi ar sajūsmu gatavojās lieliskajam ceļojumam pa Ama­zoni. Šajā vairāku mēnešu braucienā devās ne vien fa­zendas saimnieks ar ģimeni, bet, kā tālāk redzēsim, arī daļa strādnieku.

Redzot sev apkārt tik daudz laimīgu seju, Žoāms Gar­rals aizmirsa visas raizes, kuras traucēja viņam dzīvot. Kopš Žoāms bija noteikti apņēmies braukt, viņš pilnīgi pārvērtās un, gatavodamies ceļam, atguva savu seno rosmi. Mājinieki ar patiesu prieku vēroja viņa enerģisko rīcību. Garīgā pacilātība izraisīja fiziskā spēka pieplū­dumu, un fazendas saimnieks kļuva tāds pats kā jaunības gados — mundrs un spara pilns. Viņā atkal pamodās cil­vēks, kas radis dzīvot svaigā gaisā, mežu, lauku un plūs­tošo ūdeņu spirgtajā elpā.

Līdz braucienam atlikušajās dažās nedēļās bija jāpaveic ļoti daudz.

Kā jau minēts, tolaik Amazones ūdeņus vēl nešķērsoja tvaikoņi, taču kuģīpašnieku sabiedrības jau plānoja laist tos pa lielo upi un tās galvenajām pietekām. Pagaidām par upju satiksmi gādāja privātīpašnieki, taču viņu laivas ap­kalpoja vienīgi piekrastes ciematus.

Pie šāda veida satiksmes līdzekļiem piederēja no iz­dobta, izdedzināta koka stumbra pagatavotās ubas — pi- rogas ar smailu, vieglu priekšgalu un ieapaļu, smagāku pakaļgalu, kuras varēja uzņemt divpadsmit airētājus līdz ar trim četrām tonnām kravas; igaritē — platas bar- kas no vienkārši kopā salaistiem dēļiem, ar lapu no­jumi vidusdaļā un brīvu vietu airētājiem priekšgalā, un žangada — nenoteikta veida plosts ar salmu būdu — peldoša indiāņu ģimenes mājiņa, ko uz priekšu dzen trīs- stūraina bura.

Šie trīs satiksmes līdzekļi veidoja Amazones nelielo flotili, kas pārvadāja visai ierobežotu daudzumu ļaužu un preču.

Bija arī lielākas laivas, tā saucamās trīsmastu vižilin- gas ar sārtām burām un astoņi līdz desmit tonnu ietil­pību; bezvēja laikā tās virza uz priekšu četri gari, smagi airi, ar kuriem ļoti grūti vadīt laivu pret straumi; vēl

Amazones flotile.

lielākas ir ķīniešu džonkām līdzīgās kobertas ar divdes­mit tonnu ietilpību, stūres kabīni pakaļgalā un iekšējo kajīti, ar diviem mastiem un dažāda izmēra kvadrāt­veida burām; pārāk mierīgā laikā vai pretvējā indiāņi ņem palīgā desmit garus airus, ar kuriem airē, stāvē­dami laivas priekšgalā uz klāja.

Bet neviens no šiem dažādajiem transporta līdzekļiem Žoāmam Garralam nederēja. Nolēmis doties pa upi uz leju, viņš braucienu vienlaikus cerēja izmantot, lai no­gādātu Paras provincē lielu preču kravu. Šīm precēm nebija svarīgi, ka ceļojums ieilgs. Un pie tādas ieceres Žoāms Garrals arī palika — pie ieceres, kurai vajadzēja apmierināt visus līdzbraucējus, varbūt vienīgi Manoelu ne. Jauneklim droši vien labāk patiktu ceļot kādā ātr­gaitas kuģī — un ne bez iemesla.

Bet, lai cik primitīvs būtu Žoāma Garrala iedomātais satiksmes līdzeklis, tas ļautu vest līdzi lielu skaitu cil­vēku, kuri brauktu pa upi īpaši ērtos un drošos apstāk­ļos,

Tā patiesībā būtu it kā daļa no Ikitosas fazendas, kas, atšķīrusies no krasta, peldētu pa Amazones straumi ar visu fazendas saimi, tās saimniekiem un kalpotājiem, viņu mājām, būdiņām un teltīm.

Ikitosas fazendai piederēja lieliski meži, kas Dienvid­amerikas vidusdaļā, var teikt, ir neizsīkstoša bagātība.

Žoāms Garrals ļoti prasmīgi vadīja savu mežsaimnie­cību, kurā netrūka dažādu reti sastopamu vērtīgu sugu koku, izmantojamu gan mastu pagatavošanā, gaņ mēbeļ- rūpniecībā un citos galdnieku un namdaru darbos. Tā­pēc koktirdzniecība fazendai ik gadus deva lielus ienā­kumus.

Un vai tad koku pārvadāšanai Amazones ūdens ceļš nebija vēl drošāks un izdevīgāks kā dzelzceļš? Katru gadu nogāzis vairākus simtus sava rezervāta koku un sasējis plostus no rupji aptēstiem baļķiem, biezām plan­kām un slīperu kokiem, Žoāms Garrals izveidoja milzī­gas peldošu koku karavānas, kuras pieredzējuši plost­nieki, upes dziļuma un straumes ātruma labi pazinēji, pludināja uz Paru.

Arī tagad Žoāms Garrals bija nolēmis rīkoties tāpat. Tikai šoreiz, gatavojot plostu karavānu, viņš šā lielā pa­sākuma komerciālo pusi domāja pilnīgi uzticēt Benito. Vilcināties vairs nedrīkstēja. Pats izdevīgākais laiks

plostu pludināšanai ir jūnija sākums, kad upes līmenis baseina augšgala palu ūdeņu ietekmē ceļas, jo pēc tam līdz oktobrim tas pakāpeniski krītas.

Tātad nekavējoties vajadzēja sākt darbus, it īpaši tā­pēc, ka šogad plostu karavānai bija jābūt neparasti lielai. Šim nolūkam vajadzēja izcirst puskvadrātjūdzes meža, proti, veselu fazendas piekrastes joslu pie Ama­zones un Naneijas satekas, un izveidot milzīgu plostu vai žangadu nelielas salas apjomā.

Un tieši uz šādas žangadas, daudz drošākas par jeb­kuru vietējo upju satiksmes līdzekli, daudz ietilpīgākas nekā simts kopā sasietu igaritē vai vižilingu, Žoāms Garrals bija nolēmis doties ceļā ar visu savu ģimeni, strādniekiem un kravu.

— Lieliska ideja! — uzzinājusi tēva ieceri, Minja, sa­sizdama plaukstas, iesaucās.

— Bez šaubām, — piekrita Jakita, — šādos apstākļos mēs sasniegsim Belemu bez briesmām un noguruma.

— Bet pa ceļam varēsim pamedīt piekrastes mežos, — piebilda Benito.

— Diemžēl tas vilksies pārāk gausi, — piezīmēja Ma­noels. — Vai braucienam pa Amazoni nevarētu izvēlē­ties kādu ātrāku satiksmes līdzekli?

Protams, paredzamais ceļojums ieilgs, taču Manoela subjektīvo iebildi neviens neatbalstīja.

Žoāms Garrals ataicināja indiāni — fazendas galveno pārvaldnieku.

— Mēneša laikā žangadai jābūt gatavai ceļojumam, —- viņš pārvaldniekam teica.

— Mēs ķersimies pie darba šodien pat, Garrala kungs, — pārvaldnieks atbildēja.

Uzdevums bija nopietns. Ap simts indiāņu un nēģeru, strādādami bez atelpas visu maija pirmo pusi, veica īstus brīnumus. Viens otrs labsirdīgs cilvēks, redzēdams tik nežēlīgu meža postīšanu, kad mežinieku cirvji un zāģi divās trīs stundās citu pēc cita nogāž simtgadīgus milze­ņus, varbūt smagi nopūstos. Taču abos upes krastos un uz tās salām, gan augšpus, gan lejpus fazendas, līdz pat apvārsnim šo koku bija tik neaptverami daudz, ka pus- kvadratjūdze cirsmas mežā neatstāja manāmu robu.

Saņēmis saimnieka rīkojumu, pārvaldnieks vispirms lika strādniekiem attīrīt mežu no liānām, zālēm un krū­miem. Pirms ķeršanās pie zāģa un cirvja strādnieki ap­

bruņojās ar īpašiem nažiem, kādi nepieciešami katram, kas vēlas iekļūt Amazones mežos: tie ir pie rokturiem stingri piestiprināti plati, mazliet liekti, divas trīs pēdas gari asmeņi, ar kuriem iezemieši prot ļoti veikli rīko­ties. Ar tāda zobena palīdzību strādnieki dažās stundās izcērt pamežu, attīra zemi un izveido platas stigas dziļi meža biezoknī.

Tā šis darbs mēdz sākties. Mežinieki vispirms saga­tavo sev darba lauku. Pēc tam no veco koku stumbriem notrauc liānu, kaktusu, paparžu, bromēliju un sūnu ietērpu. Atklājas kaila koka miza, bet arī to drīz vien noplēš kā ādu no dzīvas miesas.

Tad kokos līdz pašai galotnei uzrāpjas meža cirtēji, iztraucējot neskaitāmus pērtiķu barus, ar kuriem viņi gandrīz var sacensties veiklībā, un nozāģē milzīgos za­rus, kas turpat tiek apstrādāti. Drīz vien no nāvei no­lemtā meža paliek pāri tikai augsti, kaili stabi, bet mežā līdz ar svaigo gaisu ielaužas gaismas straumes un saules stari skar miklo zemi, kuru tie varbūt nekad vēl nav glāstījuši.

Ik koks šajā mežā noderīgs lieliem namdaru vai gald­nieku darbiem. It kā ziloņkaula kolonnas, apjoztas brū­niem gredzeniem, tur slienas divdesmit pēdu augstās vaska palmas ar četru pēdu diametru pie pamatnes; no tām iegūst ļoti izturīgu būvmateriālu; blakus aug trijstū­raino riekstu ražotāji kastaņkoki ar ļoti cietu koksni; turpat ir vērtīgais lietaskoks murīči un arī barigudo, kura apkārtmērs pie pamatnes sasniedz divas tuāzes, bet pāris pēdu augstāk stumbrs kļūst vēl resnāks, tā rūsganā, spīdīgā miza klāta pelēkiem izciļņiem, bet smailā galotne balsta horizontālu, lietussargam līdzīgu lapotni; līdzās sle­jas bombaksu gludie, baltie, neparasti slaikie stāvi. Reizē ar šiem lieliskajiem Amazones mūžamežu floras pārstāvjiem zemē gāžas ari kvatibas, kuru sārtās lapot­nes izplešas kā kupoli pāri blakus augošajiem kokiem., bet augļi atgādina mazas vāzītes ar ciešās rindās guļo­šiem kastaņiem; šā koka gaiši mēļā koksne it īpaši no­derīga kuģu būvniecībā. Netrūkst arī dažādu dzelzs koka pasugu, galvenokārt ibiriratejas ar gandrīz melnu un tik stipru koksni, ka indiāņi no tās pagatavo kaujas cirvīšus, un rožu koka, kas vēl vērtīgāks par sarkan­koku, turpretī cezalpīnijas atrodamas vienīgi vecos bie­zokņos, kuriem vēl nav piekļuvusi meža cirtēja roka;

Tad kokos uziapjas meža cirtēji.

simt piecdesmit pēdu augstajām sapukaijām par balstu noder pašu dzītās atvases, kuras aug metrus trīs no pa­kājes, bet trīsdesmit pēdu augstumā, apvijušās stum­bram, pārvērš koku it kā vītā kolonnā, kuras virsotne nozūd zaru mudžeklī, ko parazītaugi krāso dzeltenās, purpursarkanās un sniegbaltās krāsās.

Trīs nedēļas pēc darba sākuma mežainajā zemesragā starp Amazoni un tās pieteku Naneiju nepalika neviena koka. Mežs bija pilnīgi izcirsts, Žoāms Garrals neļāva saudzēt pat jaunaudzi, kas divos trijos gadu desmitos varēja pārvērsties jaunā mežā. Meža cirtēji netaupīja nevienu kociņu, ne jaunu, ne vecu, neatstāja pat ne­vienu mietiņu, kas iezīmētu izcirtuma robežas; viss tika nolīdzināts līdz ar zemi. Tagad koki tika nozāģēti līdz saknēm, bet pienāks laiks, un tiks izrakti arī celmi, kuri nākamajā pavasarī draudēja no jauna dzīt zaļas atvases.

Nē, šis izcirtums, kuru no divām pusēm apskaloja Amazone un tās pieteka, bija lemts kam citam: tas tiks uzarts, apstrādāts, apdēstīts, apsēts, un nākamajā gadā augsni, kuru vēl nesen aizēnoja biezs tropu mežs, klās maniokas lauki, kafijas, batāšu, cukurniedru, kukurūzas un zemesriekstu plantācijas.

Maija pēdējā nedēļa vēl nebija klāt, bet visi koki, iz­šķiroti pēc pasugām un peldspējas, simetriski sakārtoti, jau gulēja krastmalā. Tieši šeit vajadzēja tapt milzu plostam — žangadai, kas ar daudzajām apkalpei un eki­pāžai paredzētajām ēkām atgādinās īstu peldošu ciematu. Bet, kad upe pavasara palos pārplūdīs, tās/ ūdeņi no­teiktā stundā plostu aizraus līdzi un aiznesīs simtiem jūdžu tālumā uz Atlantijas okeāna piekrasti.

Visu šo laiku Žoāms Garrals bija ļoti aizņemts. Viņš pats vadīja darbus — sākumā izcirtumā, pēc tam up­malā pie fazendas, kur plašajā, smilšainajā liedagā bija sakrauti plosta baļķi.

Jakita ar Sibēlu rosīgi gatavojās ceļam, kaut gan vecā nēģeriete nekādi nespēja izprast, kāpēc jābrauc prom, ja viņiem šeit pat ir labi.

— Tu apskatīsi to, ko nekad vēl neesi redzējusi, — Jakita viņai nemitīgi apgalvoja.

— Bet vai tas būs labāks par to, ko esam paraduši redzēt? — Sibēla arvien atbildēja.

Toties Minja un viņas mīlule Lina domāja gandrīz vienīgi par sevi. Ceļojums taču nebūs gluži parasts —

Drīz no meža paliek pāri tikai augsti, kaili stabi.

viņas aizbrauc no mājām uz visiem laikiem un tāpēc ne­drīkst aizmirst neskaitāmus sīkumus, kas būs nepiecie­šami, iekārtojoties svešajā zemē, uz kurieni gatavojās pārcelties arī jaunā mulate, sirsnīgi pieķērusies savai saimniecei. Ja Minjai sirds bija smaga, tad vienmēr jautrā Lina par šķiršanos no Ikitosas neskuma nemaz. Pie Minjas Valdesas viņai neklāsies ļaunāk kā pie Min- jas Garralas. Lai iemācītu valdīt smieklus, Linu laikam vajadzētu šķirt no viņas kundzes, taču nevienam ne­nāca ne prātā to darīt.

Tēvam darbos cītīgi palīdzēja Benito. Tā viņš mācījās saimniekot fazendā, par kuras īpašnieku, protams, ar laiku pats kļūs, bet ceļojumā pa Amazoni viņam būs jāapgūst tirgotāja iemaņas. Manoels dzīvoja vai nu mājās, kur Jakita ar meitu velti nešķieda ne mirkli, vai arī izcirtumā, uz kurieni Benito draugu vilka līdzi bie­žāk, nekā viņš pats to vēlētos. Vārdu sakot, Manoela laika sadalījums bija ļoti nenoteikts, un tas saprotams pats par sevi.