ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

III ATSKATS PAGĀTNĒ

Tiesneša Riveiro nāve bija liktenīgs trieciens Zoāmam Dakostam, kurš pilnīgi paļāvās uz viņa atbalstu.

Riveiro, pats vairs nebūdams Manausas galvenais tiesnesis, proti, provinces augstākā amatpersona, pazina Dakostu, kopš dimantu raktuvju jaunais ierēdnis tika sodīts dimantu zādzības lietā. Riveiro tolaik bija tikai advokāts Viljarikā. Zvērināto tiesā viņš bija uzņēmies apsūdzētā aizstāvniecT bu. Izpētījis lietu, Riveiro ķērās tai klāt tik sirsnīgi, it kā tā attiektos uz viņu pašu. Sīki iz­studējis protokolus un liecinieku norādījumus, advokāts guva dziļu pārliecību, ka viņa klients apsūdzēts netaisni, jo ne sardzes zaldātu noslepkavošanā, ne dimantu zā­dzībā nav piedalījies, un ka izmeklēšanas gaita bijusi nepareiza, — vārdu sakot, Žoāms Dakosta nav vainīgs.

Un tomēr, par spīti advokāta Riveiro spējām un cen­tībai, zvērinātos pārliecināt neizdevās. Kam viņš būtu varējis uzvelt vainu? Ja ļaundariem konvoja slepenās aiz­braukšanas dienu nebija pavēstījis Zoāms Dakosta, kuram pēc dienesta stāvokļa tā bija labi zināma, kas tad bija šā nozieguma līdzzinātājs? Ierēdnis, kurš konvoju pava­dīja, aizgāja bojā līdz ar pārējiem, tāpēc uz viņu aizdo­mas nekrita. Visi apstākļi liecināja, ka vienīgais un ne­apšaubāmais nozieguma ierosinātājs bijis Zoāms Dakosta.

Riveiro dedzīgi viņu aizstāvēja. Viņš tiesā runāja no sirds. Tas tomēr nespēja apsūdzēto glābt. Zvērinātie it visos jautājumos uzturēja apsūdzību. Žoāmu Dakostu tiesāja par slepkavību ar iepriekšēju nolūku bez jebkā­diem vainu mīkstinošiem apstākļiem un piesprieda viņam nāves sodu.

Notiesātajam nebija cerības uz glābiņu. Tā kā nozie­gums tika izdarīts Dimantu apgabalā, sodu mīkstināt ne­varēja. Dakosta šķita pagalam.. . Taču nakti pirms sprie­duma izpildīšanas, kad laukumā jau slējās karātavas, Zoāmam Dakostam laimējās no Viljarikas cietuma iz­bēgt. .. Pārējais mums jau zināms.

Divdesmit gadus vēlāk advokātu Riveiro iecēla par galveno tiesnesi Manausā. Uzzinājis šo pārmaiņu, bēglis, kas slēpās Ikitosas fazendā, nolēma izmantot izdevību, lai ierosinātu lietas vēlreizēju izskatīšanu, cerēdams uz zi­nāmiem panākumiem. Zoāms Dakosta bija pārliecināts, ka advokāts, kas tagad kļuvis tiesnesis, savus uzskatus par viņu nebūs grozījis. Tāpēc viņš nolēma darīt visu reabilitācijas labā. Ja Amazones provinces galvenais tiesnesis nebūtu Riveiro, varbūt Žoāms vēl vilcinātos, jo viņam trūka jebkādu lietisku pierādījumu, lai sevi at­taisnotu. Kaut gan slēpšanās īkitosas trimdā šo krietno cilvēku smagi nomāca, viņš droši vien būtu nogaidījis, līdz laiks dzēsīs visas atmiņas par drausmīgo noziegumu, taču kāds apstāklis liedza vilcināties.

Jau sen, pirms par to ierunājās Jakita, Žoāms Dakosta bija ievērojis, ka Maonels mīl viņa meitu. Minjas un jaunā ārsta precības viņam visādā ziņā likās vēlamas. Manoels, bez šaubām, kuru katru dienu varēja lūgt Min­jas roku, un Žoāms Dakosta nevēlējās tikt negaidīti pār­steigts.

Viņam neciešama likās doma, ka meita ar viltotu uz­vārdu dosies laulībā un ka Manoels Valdess, cerēdams saradoties ar Garraliem, patiesībā apprecēs uz nāvi no­tiesāta bēgļa Dakostas meitu. Nē! Šī laulība nedrīkstēja kļūt līdzīga viņa paša un Jakitas laulībai! Nē! Nekādā ziņā!

Atskatīsimies uz pagājušajiem notikumiem. Četrus ga­ldus pēc tam, kad Žoāms Dakosta, ieradies Ikitosas fermā, kļuva Mageljansa palīgs, veco portugāli pārnesa mājās nāvīgi ievainotu. Viņam atlika dzīvot vairs dažas dienas. Mageljanss bijās, ka meita paliks viena bez atbalsta; taču, zinādams, ka Jakita un Žoāms viens otru mīl, tēvs vēlējās, lai viņi steidzīgi salaulātos.

Sākumā Zoāms atteicās. Viņš solījās būt Jakitas aiz- .stāvis, kalps, nemaz nebūdams viņas virs… Bet, kad mirstošais tēvs neatlaidās, Žoāms Garrals nespēja preto­ties. Jakita sniedza viņam roku, un viņš to pieņēma.

Jā! Tā bija nopietna kļūda! Žoāmam Garralam toreiz pienācās vai nu atzīties, vai uz visiem laikiem bēgt no mājām, kurās bija tik sirsnīgi uzņemts, bēgt no fazendas, kas tagad ar viņa pūļu palīdzību plauka un zēla. Jā! Pareizāk būtu bijis vispirms atklāt patiesību, nevis dot sava labdara meitai viltotu par slepkavību uz nāvi notiesāta cilvēka vārdu, kaut arī viņš dieva priekšā ne­bija vainīgs.

Bet apstākļi liedza kavēties, vecajam fermerim tuvojās nāves stunda, viņš lūdzoši stiepa rokas pretī Žoāmam un meitai… Zoāms Dakosta klusēja, laulības notika, un jau­nais fermeris savu turpmāko dzīvi veltīja savas jaunās sievas laimei.

«Ja es Jakitai visu atklātu, viņa man piedotu,» Žoāms nemitējās sev iestāstīt. «Viņa ne mirkli nešaubītos par mani. Bet, kaut arī biju spiests mānīt sievu, nevēlos pie­vilt godīgu jaunekli, kurš, apprecot Minju, ienāks mūsu ģimenē. Nē! Tad jau labāk nodot sevi tiesai un izbeigt melīgo dzīvi!»

Bez šaubām, Žoāmam Dakostam ne reizi vien iešāvās prātā, ka vajadzētu sievai atklāt savu pagātni. Nudien! Nereti atzīšanās viņam jau bija uz lūpām, it īpaši brīdī, kad Jakita lūdza vīru braukt viņai līdzi uz Brazīliju, pa­vadīt meitu ceļojumā pa skaisto Amazoni. Žoāms Dakosta pietiekami labi pazina sievu, lai ticētu, ka viņas mīles­tība nemazināsies .. . Taču viņam pietrūka drosmes.

Kas gan to nesaprastu, redzot Zoāmu ģimenes vidū, kuras laimīgo dzīvi viņš pats bija radījis un kura tagad varbūt tiks izpostīta uz visiem laikiem!

Tāda bija šā cilvēka dzīve ilgus gadus, tāds bija viņa briesmīgo neizsīkstošo ciešanu avots, par ko nevienam nedrīkstēja stāstīt, tāds galu galā bija šā cilvēka mūžs, kurā nebija nekā slēpjama, un tomēr kāda, augstāka, ne­taisna vara spieda viņu slēpties.

Tiklīdz Žoāms pilnīgi pārliecinājās par Manoela un Minjas jūtām, kad saprata, ka nepaies ne gads un viņam būs jādod sava svētība abu laulībām, viņš vairs nevilci­nājās un veicīgi sāka rīkoties.

Žoāms Dakosta aizrakstīja tiesnesim Riveiro, atklāja noslēpumu — savu pieņemto uzvārdu un vietu, kur dzī­voja kopā ar ģimeni, vienlaikus pavēstīdams negrozāmo lēmumu ierasties tiesā, lai panāktu lietas otrreizēju iz­skatīšanu, kas viņu vai nu attaisnos, vai arī pakļaus ne­taisnajam Viljarikas spriedumam..

Kādas jūtas ierunājās godprātīgā tiesneša sirdī? To uz­minēt nav grūti. Riveiro tagad vairs nebija apsūdzētā advokāts, viņš bija provinces augstākais soģis, no kura palīdzību gaidīja notiesātais. Uzticējis tiesnesim savu lik­teni, Zoāms Dakosta pat nelūdza noslēpumu neizpaust.

Sākumā negaidītais atklājums tiesnesi Riveiro satrauca, bet, drīz vien nomierinājies, viņš apsvēra, ko iesākt. Ties­neša pienākums taču bija noziedzniekus sodīt, bet nu viens no tiem pats dodas tiesas rokās. Šo viņš reiz bija aizstāvējis; Riveiro nešaubījās, ka Dakosta sodīts nepa­reizi; uzzinājis, ka notiesātais pirms sprieduma izpildī­šanas aizbēdzis, advokāts toreiz bija varen priecājies; ja būtu iespējams, viņš pats ieteiktu Dakostam bēgt un var­būt pat bēgšanu atbalstītu . . . Bet vai augstākais tiesnesis šodien drīkstēja rīkoties tā, kā toreiz rīkojās advokāts?

«Bez šaubām, drīkst!» tiesnesis nodomāja. «Sirdsapziņa

man liedz pamest šo krietno cilvēku. Dakostas tagadējā rīcība no jauna apliecina, ka viņš nav vainīgs, tas ir tikai morāls pierādījums, bet varbūt vispārliecinošākais, jo citu viņam nav. Nē, es viņu nepametīšu!»

Kopš tās dienas starp tiesnesi un Zoāmu sākās slepena sarakste. Pirmkārt Riveiro piekodināja savam klientam uzmanīties un ar neapdomīgu rīcību nenodot sevi. Viņš bija nolēmis sameklēt veco lietu, pārlasīt un sīki pārbau­dīt dokumentus. Vajadzēja izdibināt, vai Dimantu apga­balā nav atklāts kas jauns sakarā ar smago noziegumu. Varbūt pa šo laiku bija apcietināts kāds līdzdalībnieks vai kāds no kontrabandistiem, kas uzbruka konvojam? Varbūt iegūtas jaunas pilnīgas vai nepilnīgas atzīšanās? Žoāms Dakosta taču joprojām apgalvoja, ka nav vainīgs! Bet ar to vien nepietika, tāpēc tiesnesis Riveiro, no jauna iedziļinoties lietā, cerēja atrast īsto noziedznieku.

Tātad Žoāmam Dakostam bija jāievēro piesardzība. Viņš solījās to darīt. Bet smagajos pārdzīvojumos liels mierinājums Dakostam bija pārliecība, ka viņa bijušais aizstāvis, kas tagad iecelts augstā amatā, joprojām nav zaudējis ticību sava klienta godīgumam. Jā gan! Par spīti apsūdzībai un spriedumam, Zoāms Dakosta bija upuris, godīgs, bez vainas notiesāts cilvēks, un sabiedrībai bija atklāti jādod viņam neapstrīdams gandarījums. Bet, uz­zinājis visu par īkitosas fazendas saimnieka dzīvi pēc notiesāšanas, par viņa ģimenes stāvokli un pašaizliedzīgo darbu tuvinieku labklājības labad, tiesnesis Riveiro bija pilnīgi pārliecināts par šā vīra krietnumu un aizkustināts nozvērējās darīt visu, lai Tižuko lietā notiesāto attais­notu.

Viņu sarakste ilga pusgadu.

Beidzot kādu dienu Žoāms Dakosta, apstākļu spiests, nosūtīja tiesnesim šādu vēsti:

«Pēc diviem mēnešiem ieradīšos pie Jums un būšu provinces augstās tiesas rīcībā.»

«Brauciet, šurp!» Riveiro viņam atbildēja.

Tobrīd žangada jau bija sagatavota. Zoāms Dakosta kopā ar piederīgajiem — sievu, bērniem un kalpotā­jiem — devās ceļā. Kā zināms, brauciena laikā par lielu pārsteigumu Jakitai un dēlam Žoāms tikai retumis izkāpa krastā. Visbiežāk, ieslēdzies savā istabā, viņš cītīgi strā­dāja, taču ne pie komerciālām aplēsēm; nevienam neko nesakot, viņš rakstīja savas atmiņas ar nosaukumu «Mans dzīves stāsts», ko bija nolēmis iesniegt tiesā kā materiālu lietas izskatīšanai.

Nedēļu pirms Torresa nodevības, kas Žoāma Dakostas ieceres varēja tiklab paātrināt, kā izjaukt, viņš kādam nejauši satiktam Amazones laiviniekam uzticēja vēstuli, kurā ziņoja tiesnesim, ka drīzumā ieradīsies.

Indiānis vēstuli nogādāja adresātam, un tiesnesis ne­pacietīgi gaidīja Dakostu, lai no jauna ķertos pie sma­gās lietas, cerēdams uz laimīgu nobeigumu.

Naktī pirms žangadas iebraukšanas Manausas ostā ties­nesis Riveiro mira ar sirdstrieku. Taču Torresa nodevībai pēc nelietīgās šantāžas, ar ko viņš izpelnījās vienīgi sava upura nicināšanu, bija zināmas sekas. Žoāmu Dakostu ap­cietināja ģimenes klātbūtnē, kad viņa bijušais aizstāvis vairs nebija spējīgs palīdzēt.

Jā! Gadījums patiesi šķita briesmīgs! Bet, lai vai kā, — kauliņi bija mesti un katra atkāpšanās nogriezta!

Žoāmu Dakostu neparedzētais trieciens nesalauza. Ta­gad taču uz spēles bija likts ne vien viņa, bet visas ģimenes gods!