ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XVIII FRAGOZO

Tātad pavēle bija pienākusi, unr kā tiesnesis Žarrikess paredzēja, tā lika nekavējoties izpildīt Zoāmam Dakos- tam piespriesto nāves sodu. Nekādu attaisnojošu pierā­dījumu notiesātajam nebija. Tiesas lēmums palika spēkā.

Jau nākamajā dienā, trīsdesmit pirmajā augustā, Žoāmu Dakostu gaidīja karātavas.

Brazīlijā uz nāvi sodītos parasti apžēlo un nāves sodu izpilda tikai nēģeriem, bet šoreiz tas draudēja baltajam.

Šādi stingri likumi ir Dimantu apgabalā, kur sabied­rības interešu labā uz nāvi notiesātos nekad neapžēlo.

Žoāmu Dakostu nekas vairs nespēja glābt. Viņam bija jāzaudē dzīvība un gods.

Tajā pašā trīsdesmit pirmā augusta rītā uz Manausu auļoja kāds jātnieks, tik neganti dzīdams zirgu, ka pus- jūdzi no pilsētas vārtiem spēcīgais dzīvnieks nokrita zemē, vairs nejaudādams pakustēties.

Cilvēks pat nepūlējās zirgu dabūt kājās. Acīm redzot, zirgs bija notrenkts līdz pēdējam, tāpēc jātnieks tagad, par spīti nogurumam, metās, ko kājas nes, uz pilsētu.

Viņš bija ieradies gar upes kreiso krastu no austrumu provinces. Visa viņa nauda bija izdota par zirgu, ar kuru viņš Manausā nokļuva ātrāk nekā ar pirogu, kurai būtu jābrauc pret straumi.

Šis cilvēks bija Fragozo.

Vai drosmīgajam puisim izdevās īstenot savu slepeno nodomu? Vai viņš atrada mežu policijas iecirkni, kur bija kalpojis Torress? Vai atklāja kaut ko, kas varētu glābt Žoāmu Dakostu?

Fragozo pats īsti to nezināja; un tomēr viņš steidzās pēc iespējas drīzāk pavēstīt tiesnesim Žarrikesam, ko bija izdibinājis īsajā ceļojuma laikā.

Lūk, kas bija paveikts.

Fragozo nebija kļūdījies, pazīdams Torresā mežu poli­cijas uzraugu, kurš strādājis Madeiras piekrastē.

Viņš steidzās uz šo provinci un, ieradies Madeiras grīvā, uzzināja, ka mežu policijas priekšnieks pašlaik klejo kaut kur apkaimē.

Fragozo nekavējoties devās viņu meklēt un ar mo­kām atrada.

Uz Manausu auļoja kāds jātnieks.

Priekšnieks labprāt atbildēja uz Fragozo jautājumiem. Tie bija tik vienkārši, ka nebūtu iemesla kaut ko noklu­sēt.

Fragozo uzdeva viņam tikai trīs jautājumus:

— Vai mežu uzraugs Torress pirms vairākiem mēne­šiem kalpoja jūsu brigādē?

— Kalpoja gan.

— Vai viņš nebija draugos ar kādu darba biedru, kurš nesen nomira?

— Bija gan.

— Un ka šo vīru sauca? …

— Ortega.

Tas bija viss, ko Fragozo uzzināja. Vai šīs ziņas spēs mainīt Žoāma Dakostas stāvokli? Tas šķita gandrīz neti­cami.

To saprazdams, Fragozo sāka iztaujāt policijas priekš­nieku, vai viņš Ortegu nav pazinis tuvāk, vai nevar pa­teikt, no kurienes Ortega ieradies, un kaut ko pastāstīt par viņa pagātni. Tam būtu liela nozīme, jo, kā apgal­voja Torress, Ortega bijis vainīgs Tižuko noziegumā.

Diemžēl policijas priekšnieks uz šo jautājumu atbildēt nespēja.

Droši viņš zināja tikai to, ka Ortega daudzus gadus kalpojis mežu policijā, ka ar Torresu viņu saistījusi cieša draudzība, abi vienmēr turējušies kopā un Torress bijis klāt pie Ortegas nāves gultas.

Neko vairāk policijas priekšnieks pastāstīt nevarēja.

Fragozo atlika samierināties ar šīm trūcīgajām ziņām, un viņš tūlīt pat devās atpakaļ.

Nesameklējis nekādus noteiktus pierādījumus, ka īstais vainīgais Tižuko noziegumā tiešām bijis Ortega, uzti­camais Fragozo noskaidroja vienīgi to, ka Torresa stāsts par darba biedru, kas nomiris viņa klātbūtnē, nav bijis izgudrots.

Tā neapšaubāms kļuva ari Torresa apgalvojums, ka Ortega viņam atdevis ļoti svarīgu dokumentu. Pilnīgi ti­cams bija ari dokumenta sakars ar noziegumu, kura īstais ierosinātājs, Ortega, tajā atzīst savu vainu un sīki attēlo apstākļus, kas šo patiesību apstiprina.

Tātad, ja kriptogrammu varētu izlasīt, ja tās atslēga nebūtu noslēpums un ja izdotos .uzminēt skaitli, viss ne­noliedzami atklātos.

Taču skaitlis nebija zināms. Fragozo dabūja tikai

Kalpoja gan, — mežu policijas priekšnieks atbildēja.

dažas papildu ziņas, proti, ka Torress nebija melojis, jo daži apstākļi gandrīz droši liecināja, ka dokuments pa­tiesi saistīts ar šo noslēpumaino lietu, — lūk, vienīgais, ko uzņēmīgais jauneklis noskaidroja braucienā pie Tor- resa bijušā priekšnieka.

Un tomēr arī šos sīkumus Fragozo steidzās pavēstīt tiesnesim. Viņš jauta, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli, un tieši tāpēc šajā rītā ap astoņiem, pagalam nomocījies un saguris, viņš nonāca pusjūdzes attālumā no Ma- nausas.

Ceļa gabalu, kas viņu vēl šķīra no pilsētas, Fragozo no* skrēja nedaudzās minūtēs. Nepārvarama priekšnojauta yiņu neatlaidīgi dzina uz priekšu, un brīžam pat šķita, ka Žoāma Dakostas glābiņš atrodas viņa rokās.

Pēkšņi Fragozo, kā zemē ieaudzis, apstājās.

Pie pilsētas vārtiem viņš ieraudzīja nelielu laukumiņu. Tur pēdu divdesmit virs ziņkārīgo pūļa slējās karātavas, pie kurām šūpojās virve.

Fragozo manīja, ka spēki izsīkst. Viņš nokrita zemē. Acis pret paša gribu aizvērās. Viņš neko nevēlējās redzēt.

— Par vēlu! . . . Par vēlu! — Fragozo čukstēja.

Beidzot ar pārdabiskām pūlēm viņš piecēlās. Nē! Vēl

nav par vēlu! Zoāms Dakosta nekarāsies šajā cilpā!

— Tiesnesi Zarrikes! Tiesnesi Žarrikes! — Fragozo sauca.

Un viņš kā neprātīgs metās uz pilsētas vārtiem, aizel­sies skrēja pa galveno ielu un pusdzīvs noslīga pie ties­neša mājas sliekšņa.

Durvis bija aizslēgtas. Fragozo ar pēdējiem spēkiem pieklauvēja.

Iznāca tiesneša sulainis. Saimnieks nevienu nevēloties pieņemt.

Neklausīdamies cilvēkā, kas liedza ieiet, Fragozo pa­stūma viņu nost no ceļa un veicīgi devās uz tiesneša kabinetu.

— Nupat pārrados no provinces, kur Torress kalpojis par mežu uzraugu! — Fragozo pavēstīja. — Tiesneša kungs, Torress nav melojis! Aizkavējiet… Aizkavējiet!

— Jūs sameklējāt mežu policijas brigādi?

— Jā.

— Un atnesāt dokumenta šifru?

Fragozo klusēja.

— Tad lieciet mani mierā! — tiesnesis Zarrikess ieklie­dzās un, dusmu lēkmē satvēris dokumentu, grasījās to sa­plosīt gabalos.

Satverdams tiesnesi pie rokas, Fragozo viņu aizkavēja.

— Tur taču rakstīta patiesība! — viņš iesaucās.

— Zinu, — tiesnesis Žarrikess atcirta. — Bet ko līdz patiesība, kuru nevar atklāt!

— Tā jāatklāj! Tas nepieciešams! Tas katrā ziņā jādara!

— Vēlreiz jautāju — vai jums ir šifrs?

— Nē! Bet atkārtoju — Torress nav melojis! … Pirms dažiem mēnešiem patiesi miris kāds Torresa tuvs draugs, un nav šaubu, ka tieši šis cilvēks Torresam uzticējis do­kumentu, kuru viņš cerēja pārdot Žoāmam Dakostam.

— Jā! — tiesnesis Žarrikess teica. — Jā! Šaubu nav… Mēs to labi zinām, taču tie, no kuriem ir atkarīga notie­sātā dzīvība, tam netic .. . Ejiet prom!

Tiesnesis atgrūda Fragozo, kurš neparko neatkāpās. Viņš nometās tiesnesim pie kājām.

— Žoāms Dakosta nav vainīgs! — Fragozo kliedza. -— Jūs nedrīkstat pieļaut, ka viņš iet bojā! Viņš nav iz­darījis noziegumu Tižuko! Vainīgs ir Torresa biedrs, kas rakstījis dokumentu! Vainīgs ir Ortega! . . .

Izdzirdējis šo vārdu, tiesnesis Žarrikess pielēca kājās. Un, tiklīdz vētrainais sašutums viņā mazliet aprima, viņš atplēta dūri ar krampjaini sažņaugto papīra lapu, izklāja to uz galda, apsēdās un, ar rokām aizsedzis acis, murmi­nāja:

—■ Šis vārds . .. Ortega! … Pameģinasim!

Tad ar Fragozo uzzināto vārdu tiesnesis atsāka darīt to pašu, ko velti bija izmēģinājies ar daudziem citiem. Uzrakstījis «Ortega» virs pēdējās rindkopas pirmajiem sešiem burtiem, viņš dabūja šādu tabulu:

ORTEGA MVVFJV

— Nē, — Žarrikess beidzot teica. — Nekas neiznāk!

Un patiesi, burtu «V», kas atradās zem «R», ar skaitli

izteikt nevarēja, jo «V» alfabētā seko pēc «R», tas pats attiecās uz pārējiem burtiem, tikai «M» stāvēja zem «O», un to varēja izteikt ar ciparu «2».

Uz ielas šajā brīdī atskanēja skaļas, izmisīgas balsis.

Fragozo piesteidzās pie loga un, pirms tiesnesis pa­guva aizkavēt, atvēra to.

Iela bija ļaužu pilna. Tuvojās stunda, kad ieslodzīto no cietuma bija jāved uz soda vietu, un ļaudis steidzās uz laukumu, kur jau gaidīja karātavas.

Tiesnesis Žarrikess, kura izskats šajā brīdī bija bries­mīgs, stingri vērās dokumentā.

— Pēdējie burti! — viņš murmināja. — Izmēģināsim vēl tos!

Tā bija vienīgā cerība.

Ar trīcošu roku, gandrīz nespēdams saturēt zīmuli, ties­nesis virs dokumenta sešiem pēdējiem burtiem, tieši tā­pat kā nule virs pirmajiem, uzrakstīja vārdu ORTEGA.

Neviļus Zarrikesam izlauzās kliedziens. Sākumā viņš ievēroja, ka visi seši kriptogrammas burti alfabētā stāv pirms atbilstošajiem Ortegas vārda burtiem — un tātad būs izsakāmi ar cipariem, no kuriem varēs sastādīt skaitli.

Pēc tam, no katra burta atpakaļejošā alfabētiskā secībā atskaitījis cipara norādīto burtu daudzumu un uzrakstījis atrastos, viņš izlasīja:

Un tiešām, kad tiesnesis, uzrakstījis tabulu, saskaitīja burtu zīmes, lūk, kas iznāca:

Tātad šādā veidā iegūtais skaitlis bija «432513». Bet vai tieši tā ir dokumenta atslēga? Varbūt arī šis mēģinājums būs maldīgs tāpat kā visi iepriekšējie?

Balsis uz ielas pēkšņi kļuva skaļākas, tās pauda naidu un līdzjūtību, kas valdīja pūlī. Notiesātajam bija atliku­šas vēl tikai nedaudz minūtes, ko dzīvot

Kā sajucis aiz bēdām, Fragozo izskrēja laukā. Viņš vēlējās pēdējo reizi redzēt savu labdari, pēdējo reizi at­vadīties . . . Fragozo bija gatavs mesties pretī drūmajam gājienam un apturēt to ar saucieniem: «Nenogaliniet go­dīgu cilvēku! Nenogaliniet!»

Pa to laiku tiesnesis Žarrikess virs rindkopas pirma­jiem burtiem uzrakstīja atrasto skaitli, atkārtojot to vai­rāk reižu, kā bija nepieciešams:

Nevainīgs! Nevainīgs!

«īstais vainīgais dimantu no …»

Tiesnesis priekā iekliedzās. Skaitlis «432513» bija ilgi meklētā atslēga! Vārds Ortega ļāva to atklāt! Beidzot do­kumenta šifrs bija rokā,, un tagad Žoāma Dakostas ne­vainību varēs neapgāžami pierādīt. Nelasot vairs tālāk, tiesnesis Žarrikess izskrēja no kabineta uz ielas, skali saukdams:

— Stāt! Stāt!

Vienā mirklī, izlauzies cauri pūlim, kas pašķīra viņam ceļu, Žarrikess sasniedza cietumu, tieši tajā brīdī no tu­rienes izveda Žoāmu Dakostu, kuram izmisīgi ķērās klāt sieva un bērni.

Pieskrējis pie Žoāma Dakostas, tiesnesis aizelsies, ne­spēdams parunāt, tikai vicināja rokās dokumentu, līdz beidzot izdvesa:

— Nevainīgs! Nevainīgs!