ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

XX ACI PRET ACI

Iegājuši istabā, kur neviens viņus netraucēja, abi vīri brīdi klusējot vērās viens otrā. Vai tiešām dēkainis ne­iedrošinājās pirmais sākt. sarunu? Varbūt viņš paredzēja,

ka Žoāms Garrals uz visiem jautājumiem atbildēs ar ni­cinošu skatienu?

Jā, protams! Tieši tāpēc Torress neko nejautāja. Sā­kumā viņš tikai uzstājās ar apgalvojumiem kā apsūdzē­tājs.

— Žoām, — viņš teica, — jūs nemaz neesat Garrals, jūs īstenībā sauc Dakosta.

Dzirdot Torresu pieminam šo nelaimīgo vārdu, Žoāms Garrals neviļus sarāvās, taču neko neatbildēja.

— Jūs esat Žoāms Dakosta, — Torress turpināja, — un pirms divdesmit trim gadiem bijāt ierēdnis Tižuko di­mantu raktuvju galvenās pārvaldes birojā; tieši jūs ti­kāt notiesāts uz nāvi par zādzību un slepkavību.

Žoāms Garrals klusēja, un viņa miers, acīm redzot, dē­kaini pārsteidza. Vai patiesi, apvainodams viesmīlīgo saimnieku, viņš būtu kļūdījies? Nē! Tādā gadījumā Žoāms Garrals par šiem briesmīgajiem apvainojumiem uztrauk­tos. Droši vien viņš gluži vienkārši nogaida, gribēdams izdibināt, ko īsti Torress vēlas.

•— Žoām Dakosta, — Torress turpināja, — atkārtoju, jūs esat tas, kuru apcietināja un tiesāja par dimantu zā­dzību, kuram piesprieda nāves sodu un kurš aizbēga no Viljarikas cietuma īsi pirms sprieduma izpildīšanas. Kā­pēc jūs neatbildat?

Torresa tiešajam jautājumam sekoja ilgs klusums. Žo­āms Garrals, arvien tikpat nesatraucams, piegājis pie krēsla, apsēdās. Atbalstījis elkoņus uz neliela galdiņa, viņš cieši raudzījās savā apsūdzētājā.

— Kāpēc jūs neatbildat? — Torress neatlaidās.

— Kādu atbildi jūs no manis gaidāt? — Žoāms Garrals vienaldzīgi atteica.

— Tādu, — Torress lēnām sacīja, — kas man nekavē­joties liktu doties pie Manausas policijas priekšnieka un pavēstīt: šeit atrodas cilvēks, kuru nav grūti pazīt pat pēc divdesmit trim gadiem; šis cilvēks ir Tižuko dimantu zādzības ierosinātājs, konvoja slepkavības līdzzinātājs, tas ir pirms sprieduma izpildīšanas izbēgušais noziedz­nieks Žoāms Garrals, īstajā vārdā Žoāms Dakosta!

— Tātad, Torres, — Žoāms Garrals sacīja, — ja at­bildēšu, kā vēlaties, man nebūs no jums jābīstas?

— Protams, jo tad ne jums, ne man vairs nevajadzēs runāt par šo lietu.

— Ne jums, ne man? — Žoāms Garrals vaicāja. — Vai man jūsu klusēšana jānopērk par naudu?

— Nē! Lai cik daudz jūs man nepiedāvātu!

— Ko tad jūs īsti gribat?

— Žoām Garral, — Torress atbildēja. — Man ir kāds priekšnoteikums. Nesteidzieties to noraidīt un iegaumē­jiet, ka esat manā varā!

— Kāds ir šis noteikums?

Torress mirkli vilcinājās. Cilvēks, kura dzīvība atradās viņa rokās, pārsteidza ar savu izturēšanos. Torress gai­dīja negantu strīdu, lūgumus, asaras … Taču noziedz­nieks, kas bija notiesāts par vissmagākajiem pārkāpu­miem, viņa priekšā pat nesarāvās. Beidzot, sakrustojis rokas uz krūtīm, Torress sacīja:

— Jums ir meita. Man viņa patīk, un es vēlos viņu precēt.

Zinādams, ka no tāda cilvēka kā Torress sagaidāms viss, Žoāms Garrals par šo prasību ne mazākajā mērā neuz­traucās.

— Kā rādās, — viņš teica, — godājamais Torress vē­las saradoties ar slepkavas un zagļa ģimeni?

— Par savu rīcību es pats atbildēšu, — Torress atcirta. — Ja vēlos kļūt Žoāma Garrala znots, tad arī kļūšu.

— Jūs taču zināt, Torres, ka mana meita precēs Ma- noelu Valdesu.

— Manoelam Valdesam jūs atteiksiet.

— Bet ja Minja tam nepiekritīs?

— Es viņu pazīstu, jūs viņai visu. izstāstīsiet, un viņa būs ar mieru, — Torress nekaunīgi atbildēja.

— Visu?

— Visu, ja tas būs nepieciešams. Kad vajadzēs izvēlē­ties starp pašas jūtām, ģimenes godu un tēva dzīvību, viņa daudz nepārdomās.

— Kāds jūs esat nelietis, Torres! — joprojām nezaudē­dams aukstasinību, Žoāms Garrals mierīgi noteica.

— Nelietis un slepkava kā radīti viens otram, lai saprastos.

Pēc šiem vārdiem Žoāms Garrals piecēlies tuvojās dēkainim un, raudzīdamies viņam tieši acīs, teica:

— Torres, jūsu vēlēšanās iekļūt Žoāma Dakostas ģimenē liecina par to, ka jūs labi zināt: Žoāms Dakosta noziegumā, par kuru tika sodīts, nav vainīgs.

— Tieši tā!

— Un vēl, — Žoāms Garrals turpināja, — tas nozīmē, ka jums ir viņa nevainības pierādījums, kuru gatavoja­ties atklāt, kad būsiet apprecējis viņa meitu.

— Runāsim bez aplinkiem, Žoām Garral, — Torress klusākā balsī teica, — un, kad būsiet mani uzklausījis, redzēsim, vai arī tad vēl iedrošināsieties liegt man savas meitas roku.

— Es klausos, Torres!

— Nu, protams, — pusvārdā apraudamies, it kā ne­gribot veldams vārdus pār lūpām, dēkainis teica, — pro­tams, jūs neesat vainīgs! Es to zinu, jo pazīstu īsto no­ziedznieku un varu pat pierādīt, ka esat bez vainas.

— Un kur slēpjas nelietis, kas izdarīja noziegumu?

— Viņš miris.

— Miris! — izdzirdējis šos vārdus, kas it kā laupīja viņam katru cerību attaisnoties, Žoāms Garrals nobāiis iesaucās.

— Jā, miris, — Torress atkārtoja. — Bet šis cilvēks, ar kuru iepazinos daudzus gadus pēc nozieguma, nemaz neapjauzdams, ka viņš ir vainīgais, šis cilvēks pats ar savu roku sīki aprakstījis dimantu zādzību. īsi pirms nā­ves viņu sāka mākt sirdsapziņas pārmetumi. Viņš zināja, kur slēpjas Žoāms Dakosta un ar kādu vārdu nepatiesi apvainotais uzsācis jaunu dzīvi. Viņš zināja, ka Dakosta ir bagāts, dzīvo laimīgas ģimenes lokā, bet zināja arī to, ka notiesātais nevar justies īsti apmierināts. Un tad viņš nolēma atgriezt Dakostam zaudētās tiesības uz laimi un godu .. . Bet šo cilvēku pārsteidza nāve … Man, savam biedram, viņš lūdza izdarīt to, ko pats vairs nespēja. At­devis man notiesātā nevainības pierādījumus un palūdzis nogādāt tos Dakostam, viņš nomira.

— Šā cilvēka vārds? — neviļus paaugstinādams balsi, Žoāms Garrals nesavaldīgi iesaucās.

— Kad būsim saradojušies, jūs to uzzināsiet.

— Un kur atrodas viņa raksts?

Žoāms Garrals bija gatavs klupt Torresam virsū, pār­meklēt viņa kabatas un ar varu atņemt sava godīguma pierādījumu.

— Raksts glabājas drošā vietā, — Torress atbildēja, — un jūs to saņemsiet tikai tad, ja jūsu meita kļūs mana sieva. Vai arī tagad man vēl atteiksiet?

— Jā, — Žoāms Garrals atbildēja, — bet par šo do­kumentu dodu jums pusi savas mantas.

Piesargieties!

— Pusi mantas?! — Torress iesaucās. — Piekrītu tikai ar vienu noteikumu, ka Minja to man atnesīs līdzi pūrā.

— Un tā jūs izpildāt mirēja pēdējo lūgumu grēku no­žēlas brīdī, lūgumu labot nodarīto ļaunumu?

— Jā, tieši tā.

— Vēlreiz atkārtoju, Torres, jūs esat briesmīgs nelietis!

— Kaut arī!

— Taču es neesmu noziedznieks, un mēs nekad nesa- pratīsimies.

— Jūs man atsakāt?

— Atsaku!

— Tad esat pagalam, Žoām Garral. Jūsu tiesas lietā viss jūs apsūdz. Jums piespriests nāves sods, bet, kā pats zināt, par tamlīdzīgiem noziegumiem valdība sodu ne­mīkstina. Ja kāds jūs nodos, nekavējoties tiksiet apcie­tināts . .. Tiklīdz apcietinās, tā sodīs . .. Un nodošu es!

Ilgi cieties, Žoāms Garrals vairs neizturēja. Vēl mir­klis, un viņš uzkluptu Torresam . ..

Bet blēža nākamais gājiens spieda savaldīties.

— Piesargieties! — Torress teica. — Jūsu sieva nezina, ka viņas vīrs ir Žoāms Dakosta, arī bērni nezina, ka Žoāms Dakosta ir viņu tēvs, bet jūs viņiem šo noslēpumu atklāsiet.

Žoāms Garrals atkāpās. Viņš savaldījās, un viņa seja pieņēma parasto mierīgo izteiksmi.

— Šī saruna pārāk ieilgst, — iedams uz durvīm, viņš noteica, — tagad es zinu, kas man darāms.

— Piesargieties, Žoām Garral! — Torress vēlreiz pie­draudēja, nespēdams ticēt, ka viņa zemiskais šantāžas paņēmiens izgāzies.

Žoāms Garrals neatbildēja. Atvēris durvis uz lieveni, viņš pamāja Torresam sekot, un viņi devās laukā, kur žangadas centrā bija sapulcējusies Garralu ģimene.

Benito, dziļi satraukts, piecēlās, pēc tam arī Manoels un pārējie. Visi ievēroja Torresa joprojām draudīgās kus­tības un viņa dusmās degošās acis.

Turpretī Žoāms Garrals šķita gluži mierīgs un gandrīz vai smaidīgs.

Abi piegāja pie Jakitas un jauniešiem. Nevienam ne­bija drosmes ierunāties.

Pirmais smago klusumu neskanīgā balsī pārtrauca Tor­ress ar viņam raksturīgo nekaunību.

— Pēdējo reizi, Žoām Garral, — viņš teica, — pēdējo reizi es pieprasu jūsu atbildi!

— Manu atbildi? Te tā būs!

Un Žoāms Garrals pievērsās sievai.

— Jakita, — viņš teica, — īpaši apstākļi liek mainīt lēmumu par Minjas un Manoela kāzām.

— Beidzot! — iesaucās Torress.

Klusēdams Žoāms Garrals uzmeta dēkainim dziļa ni­cinājuma pilnu skatienu.

Bet Manoelam, izdzirdot Žoāma Garrala nodomu, sa­traukumā aizrāvās elpa. Minja, piecēlusies kājās, gluži bāla piesteidzās pie mātes, it kā atbalstu meklēdama. Ja­kita apskāva meitu, grasīdamās aizstāvēt.

— Tēt! — nostādamies starp Žoāmu Garralu un Tor- resu, iesaucās Benito._— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Gribu teikt, — Žoāms Garrals skaļi atbildēja, — ka nav vērts gaidīt mūsu ierašanos Belemā, lai Minja un Manoels apprecētos. Jau rīt pat Pasanjas tēvs viņus sa­laulās šepat uz žangadas, ja vien Manoels pēc sarunas ar mani nedomās vilcināties.

— Ko niekus, tēt! — jauneklis iesaucās.

— Pagaidām vēl negodā mani par tēvu, Manoel, — Žoāms Garrals sacīja, un viņa balss skanēja dīvaini skumji.

Torress tobrīd stāvēja sakrustotām rokām, noraudzī- damies visos ar neizsakāmu bezkaunību.

— Tad, redz, kāds ir jūsu pēdējais vārds, — izstiepis roku pret Garralu, viņš teica.

— Nē, tas nav pēdējais,

-— Ko tad vēl teiksiet?

— Nu tad klausieties, Torres! Šeit pavēlu es. Un lūdzu jūs tūlīt pat, vai tas jums patīk vai ne, atstāt plostu!

— Tieši tā un uz karstām pēdām! — piebalsoja Be­nito. — Vai arī es šo vīru pārmetīšu pār bortu!

Torress paraustīja plecus.

— Nedraudiet, — viņš teica. — Draudi šeit lieki! Es pats vēlos nekavējoties nokļūt malā. Bet jūs mani vēl pieminēsiet, Žoām Garral! Mēs drīz atkal redzēsimies!

— Ja tas atkarīgs no manis, — Žoāms Garrals sacīja, — tad iespējams, ka drīzāk, nekā jūs vēlētos. Rīt dodos pie provinces galvenā tiesneša Riveiro, kuram jau esmu ziņojis par savu ierašanos Manausā. Ja jums netrūkst drosmes, atnāciet arī jūs!

■— Pie tiesneša Riveiro? … — manāmi apjucis, Tor­ress nomurmināja.

— Pie tiesneša Riveiro, — Žoāms Garrals atkārtoja.

Pēc tam, ar nevērīgu žestu norādījis Torresam uz

pirogu, viņš pavēlēja četriem airētājiem nekavējoties izsēdināt nelieti salas tuvākajā krastā.

Un tā Torress beidzot bija prom.

Nespēdami atjēgties no uztraukuma, visi klusējot gai­dīja, ko teiks ģimenes galva. Bet Fragozo, lāgā neaptvē­ris stāvokļa nopietnību, kā parasts, spēji pievērsās Žoāmam Garralam:

— Ja rīt uz žangadas salaulās Minjas jaunkundzi ar Manoela kungu . . .

— Jūs varēsiet laulāties visi reizē, draugs, — Žoāms Garrals laipni teica.

Un, paaicinājis Manoelu līdzi, viņš devās uz savu istabu.

Žoāma Garrala un Manoela saruna ilga pusstundu, kas ģimenei likās gara kā mūžība, līdz beidzot durvis atvērās.

Manoels iznāca laukā viens.

Viņa acis mirdzēja cēlā apņēmībā.

Piegājis klāt pie Jakitas, Manoels viņu nosauca par savu māmiņu, Minju par sievu, Benito — par brāli. Tad palūkojās Linā un Fragozo un, pateicis visiem «līdz rī­tam», aizgāja.

Manoels bija uzzinājis, kas norisa starp Žoāmu Garralu un Torresu. Viņš uzzināja arī to, ka Žoāms Garrals cer uz tiesneša Riveiro atbalstu; jau pusgadu, nevienam neko nenojaušot, viņš bija sarakstījies ar Riveiro, izskaid­rojis visu un beidzot pārliecinājis tiesnesi par savu ne­vainību. Manoels zināja, ka Žoāms Garrals devies šajā ceļojumā ar vienu mērķi — panākt lietas otrreizēju iz­skatīšanu, lai viņa meitai un znotam nebūtu jākļūst par upuri briesmīgajam stāvoklim, kura dēļ pats tik ilgi bija cietis.

Jā, Manoelam tagad viss bija skaidrs,, pat tas, ka Žoāms Garrals, pareizāk sakot, Žoāms Dakosta, sodīts bez vai­nas, un šīs nelaimes dēļ viņš Manoelam šķita vēl dār­gāks.

Taču vienu viņš vēl nezināja —- to, ka Torresa rokās atrodas rakstisks Žoāma Garrala attaisnojums.

Žoāms Garrals nolēma lūgt tiesnesi izmantot šo pierā­dījumu, ja vien Torress nebija melojis.

Pagaidām nevienam neko neatklādams, Manoels tikai noteica, ka dosies pavēstīt Pasanjas tēvam, lai viņš ga­tavojas abu pāru laulībām.

Nākamajā dienā, divdesmit ceturtajā augustā, stundu pirms laulību ceremonijas no kreisā krasta žangadai tu­vojās liela piroga.

Divpadsmit vīru ātri īrās šurp no Manausas; pirogā sēdēja daži policisti un policijas priekšnieks, kurš, nosaucis savu vārdu, uzkāpa uz žangadas.

Tobrīd, saposusies kāzām, no mājas iznāca Žoāma Garrala ģimene.

— Kur Žoāms Garrals? — policijas priekšnieks jau­tāja.

— Šeit, — Žoams Garrals atbildēja.

— Žoām Garral, — policijas priekšnieks teica, — ag­rāk jūs bijāt Žoāms Dakosta. Jūs esat saucies divos vār­dos. Es jūs apcietinu.

To izdzirdējušas, Jakita un Minja negaidītā pārstei­gumā apstājās kā sastingušas.

— Mans tēvs — slepkava?! — grasīdamies mesties Žoāmam palīgā, iesaucās Benito.

Tēvs viņam pamāja klusēt.

— Vai drīkstu uzdot vienu jautājumu? — Žoāms Gar­rals stingrā balsī pievērsās policijas priekšniekam. — Kas jums devis rīkojumu mani apcietināt? Vai galvenais tiesnesis Riveiro?

— Nē, — policijas priekšnieks atbildēja, — viņa viet­nieks deva rīkojumu jūs steidzīgi arestēt. Tiesnesim va­kar vakarā bija sirds lēkme, un, neatguvis samaņu, viņš šonakt divos miris.

— Miris! — Žoāms Garrals, gluži satriekts, iesaucās.

— Miris! . . . Miris!

Bet drīz viņš, no jauna izslējies, pievērsās sievai un bērniem.

— Tiesnesis Riveiro, mani dārgie, — viņš teica, — vie­nīgais zināja, ka neesmu vainīgs. Šā cilvēka nāve var kļūt man liktenīga, bet tādēļ vēl nav jākrīt izmisumā.

Priekšnieks pamāja policistiem, tie ielenca Žoāmu Gar­ralu, grasīdamies viņu aizvest.

— Runājiet taču, tēt! — Benito kā neprātā sauca.

— Sakiet vienu vārdu, un mēs jūs aizstāvēsim, kaut arī būtu jāpielieto vara, lai atriebtu šausmīgo maldīšanos, kurai esat kritis par upuri!

Lai cilvēki lemj taisnu tiesu

— Šeit maldu nav, dēls. Žoāms Garrals un Žoāms Da­kosta ir viens un tas pats. Jā, es patiesi esmu Žoāms Dakosta. Mani, godīgu cilvēku, pirms divdesmit trim ga­diem, netaisni apvainotu, notiesāja uz nāvi. Dieva priekšā zvēru pie savu bērnu un viņu mātes galvas, ka esmu pilnīgi bez vainas!

— Jebkura saruna ar ģimeni jums liegta, — policijas priekšnieks noteica. — Jūs esat apcietināts, Žoām Garral, un man stingri jāievēro pavēle.

Žoāms ar mājienu apturēja savus tuviniekus un satriek­tos kalpotājus.

— Lai cilvēki lemj taisnu tiesu, — viņš teica, — pirms piepildās dieva tiesa.

Un, lepni izslējis galvu, viņš iekāpa pirogā. Patiesi šķita, ka ho visiem klātesošajiem smagais negaidītais trieciens nebija salauzis vienīgi pašu Žoāmu Garralu.