Beigu spēle. Aicinājums

BAITSAHANS

Parūku fabrikas Fashion Europe noliktava, Čendu, Ķīna

Baitsahans atļaujas palutināt sevi. Cukura cepums ar cukurotu citrona miziņu. Ļoti gards.

Viņš kopā ar brāli Džalairu sēž pie veselas šo našķu kaudzes un mazām jasmīnu tējas glāzītēm pamestā noliktavā Čendu. Bomis un Bosis ir aizsūtīti uzdevumā. Svarīgā uzdevumā.

Baitsahans domās atgriežas pie Makabī. Raidītājs, ko viņš iešāva nabatieša kājā, darbojas. Slimnīcā tam nekas slikts nenotika. Tik daudz puikam ir skaidrs, jo Makabī beidzot pārvietojas. Viņš dos tam vienu dienu un tad sekos.

Iespēja atkal ieraudzīt Makabī būs liela bauda. Tāda pati kā cepumi. Tikpat salda, tikai nāvīgāka.

Šī ir viņa Beigu spēle.

Un tā nav grūta.

Tā ir viegla.

Jautra.

Tāpat kā viņa norāde neticami vienkārša un tieša. Tulkojumā no oiratu valodas tā skan:

ŅEM NONĀVĒ UZVARI.

Norāde bija tik viegli atšifrējama, ka Baitsahans aukstasinīgs, sīksts, nežēlīgs un nāvējošs savos 13 gados domā. ka tā liecina par labvēlīgu attieksmi.

Jā.

Tieši tāda ir nozīme.

Baitsahans zina.

Būtne Aicinājumā cienīja viņa vēlēšanos nenosaukt dzimtu un cilti.

Būtne cienīja viņa spēku un pretestību. Un tā augstu vērtēs viņa spēles stilu.

Lai gan Baitsahans ir visjaunākais un augumā mazākais, bet noteikti nav vājākais. Visvājākie ir tie, kas vēl nav apjēguši, ka ir iegrūsti lopkautuvē. Tie, kas rakņājas senās drupās, noslēdz alianses, mierīgi apspriežas jebkurš Spēlētājs, kurš dara ko citu, nevis nogalina, ir muļķis.

Gluži kā šī te.

Baitsahans lēnām pagriež galvu, lai paskatītos uz meiteni. Viņš notrauš no lūpu kaktiņa tur aizķērušos cepuma drupaču. Viņš nospiež uz sava iPod „atskaņot”. Sāk skanēt Bītlu All You Need Is Love. Skaļi, ļoti skaļi. Viņš paskatās uz Džalairu un pamāj ar galvu, un Džalairs pieliek dunci Sari kreisās rokas vidējam pirkstam, uz kura ir gredzens, gredzens, kuru viņai uzdāvinājis vīrs Džamals dienā, kad piedzima viņu meita. Skaistā, smaidošā Mazā Alise.

Kur viņa tagad ir? Šari prāto. Spēlējas pagalmā. Viņa var to iztēloties. Spēlējas zālītē ar Džamalu.

Sari ir mierīga. Pat pēc uzbrukuma no slēpņa un sagūstīšanas, un piekaušanas. Viņa ir mierīga visu šo iemeslu dēļ. Viņi deva viņai iespēju izmantot mācīto, pārorientēt prātu. Viņa ne reizi nav raudājusi, kopš viņu sagūstīja, sagrāba, kad viņa izkāpa no autobusa, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Izskatās, ka Šari neko nejūt. Džalairs paskatās uz Baitsahanu. Šī meitene atstājusi uz viņu lielu iespaidu. Šķiet, ka viņa ir no akmens. Baitsahans nemana Džalaira skatienu; uz viņu tā nav atstājusi nekādu iespaidu. Viņš skatās, kā no vietas, kur agrāk bija Šari pirksts, sūcas asinis, un smaida.

Griezuma vieta sāp, pirksta stumbenis pulsē, bet šīs sāpes ir nieks, salīdzinot ar dzemdību sāpēm. Šie dumjie zēni vispār nezina, kas ir sāpes, viņa domā un prātā norobežojas no sāpēm.

Baitsahans malko tēju. Šari skatās uz viņu. Viņam cauri. Viņa vēl nekad mūžā nav nogalinājusi cilvēku, bet šo nogalinātu, aci nepamirkšķinādama.

Jo viņš nav cilvēks.

Baitsahans noliek tējas glāzi un pagriež mūziku klusāk.

„Pasaki, kāda bija tava norāde, harapiete, un tu mirsi ātri,” Baitsahans angliski sola, juzdamies kā nez kāds tumsas valdnieks.

Bet Šari nebilst ne vārda. Neizrāda citas emocijas kā tikai vienaldzību. Viņa turpina skatīties viņam cauri.

Nav cilvēks.

Viņš nav pat dzīvnieks.

Kurš nav ne šīs, ne kādas citas dzīves cienīgs.

Viņa to jau uzskata par mirušu.