Beigu spēle. Aicinājums

SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Sultāna Mehmeda Iekarotāja tilts, Stambula, Turcija

Čijoko noņem rokas no stūres un sasit plaukstas. Sasit vēlreiz. Sāra un Hago iztrūkstas no miega, refleksi darbojas. Kristofers joprojām guļ. Viņi ir Stambulā.

Vakars. Čijoko vada pežo pāri Mehmeda tiltam. Melnais jūras šaurums ir 210 pēdas zemāk. Dažāda lieluma peldlīdzekļi pārvietojas ūdenī pa tiem pašiem ceļiem, kurus savulaik izmantojuši mīnojieši, grieķi, romieši, kiprieši, kaukāzieši, mauri, izraēļi, ēģiptieši, hiti, bizantieši un daudzi citi dažādo pasaules sabiedrības slāņu pārstāvji.

Hago atloka no pasažiera sēdekļa atzveltnes datoru un sāk meklēt viesnīcu. Viņš atrod kādu jauku apmešanās vietu un ievada koordinātas mašīnas navigācijas sistēmā. Čijoko pateicībā vienreiz sasit plaukstas. „Apmetīsimies skaistā viesnīcā. Kāpēc lai mēs nespēlētu Beigu spēli ar šiku. vai ne?”

Sāra uzsmaida Hago. Čijoko piekrītoši pamāj ar galvu.

Kristofers sagrozās. Berzē acis. „Cik ilgi es biju izslēdzies?”

„Ne pietiekami ilgi, pendejo'7 „Hago,” Sāra viņu norāj.

Hago saliek rokas uz krūtīm un spāniski noburkšķ kaut ko rupju. Sāra, sēdēdama priekšā pasažiera vietā, pagriežas pret Kristoferu. „Kā jūtas kāja?”

„Notirpusi, bet citādi normāli. Pirkstus varu pakustināt. Mēs braucam uz slimnīcu?”

17 Mu|ķis (spāņu vai.)

I lago nosprauslājas.

„Labāk ne. Vispirms apskatīsim paši.” Sāra pārlaiž plaukstu pār Kristofera celi, kas joprojām ir mazliet pārstiepts. Viņa turpina zemāk. „Kāda ir sajūta?”

„Labi nav, bet briesmīgi arī ne.” Viņa pakustina celi no vienas puses uz otru. „Un tā?”

„Viņa mūsu iepazīšanās naktī ievilka man plecu,” Hago bilst, skatīdamies laukā pa logu. „To nakti es nemūžam neaizmirsīšu…” „Kāpēc tā?

„Jo tā bija eksplozīva,” Hago saka, nozibinādams savus dārgakmeņiem rotātos zobus. „Viņai ir prasmīgas rokas, vai ne?”

„Aizveries,” Sāra norūc, „citādi nocirtīšu tavējās.”

Kristofera skatiens slīd no Hago uz Sāru, acis ieplešas, viņš ir apjucis. Sāra purina galvu. „Nedomā neko tādu. Mums bija jāizlec no braucoša vilciena, pirms tas uzsprāgst.”

„Jums apkārt nepārtraukti kaut kas sprāgst, vai ne?”

„Tāda ir Beigu spēle,” Hago saka.

„Un paskatieties uz mani,” Kristofers piebalso. „Mazais zaļknābis arī pašā vidū.”

„Tieši tur, kur tev nevajadzētu būt,” 1 lago saka.

Kristofers pagriežas pret Hago. Aizmugurējais sēdeklis pēkšņi šķiet pārāk mazs. „Tev kaut kas nepatīk?”

„Jā,” Hago vienkārši atbild, „tu esi gaļas maiss, kuru es negribu stiept.” „Gaļas? Norausies pa savu sū…”

„PĀRTRAUCIET!” Sāra iekliedzas.

„Es tevi nogalinātu, pirms tu paspētu man pieskarties,” Hago smīkņā.

Ja Kristofers domātu ar skaidru galvu, tad atcerētos, kas notika, kad viņš pazemes kambarī mēģināja iesist Makabī. Taču Sāras tuvumā ieslēdzas vecais vidusskolas instinkts. Viņš nepiekāpsies. Kristofers sakustas, bet Sāra iešauj starp abiem aizmugurējā sēdeklī sēdošajiem zēniem roku. „Čijoko, apstājies. Feo, tu sēdēsi priekšā.”

Čijoko aptur mašīnu, viņas sejā rotājas viegls smaids. Zēni. Visi vienādi.

Sāra izkāpj un atver aizmugurējās durvis. I lago izkāpj uz ietves. „Viņam šeit nav vietas,” Hago čukst, iedams apkārt Sārai.

Sāra ieņem vietu aizmugurē, Hago sēž priekšā. Čijoko iestūrē mašīnu satiksmes straumē.

Sāra uzliek plaukstu draugam uz ceļgala. „Piedod. Tas nav viegli.”

„Es dzirdēju, ko viņš teica,” Kristolers nošņāc.

Sāra nopūšas un saka: „Zini ko? Viņam taisnība. Es tevi sadakterēšu, bet tad tev jābrauc mājās. Kopš mēs Omahas lidostā atvadījāmies, nekas nav mainījies. Tev nevajadzēja man sekot. Tev nevajadzēja būt šeit.”

Kristolers sabožas. „Es nekur nebraukšu, Sāra. Es esmu tik daudz redzējis. Es zinu par Anunaki, par šiem radītājiem, par mūsu sačakarēto vēsturi, es gribu redzēt arī pārējo. Velns parāvis, es biju tajā nolādētajā lidmašīnā, kas nogāzās, vai tu zināji? To rādīja visās ziņās.”

Hago mazliet izbrīnījies paskatās uz Kristoferu. „Patiešām?”

„Jā, mēs abi ar psihopāti Kalu.” Kristofers atceras noslepkavoto māti un meitu. Zina, ka tās viņu vajās visu atlikušo mūžu. „Mēs bijām… mēs bijām vienīgie, kas izdzīvoja,” viņš melo.

Sāra apliek roku Kristoferam ap pleciem. Hago skatās uz priekšu, viņš negrib to redzēt. „Ak dievs. Man ļoti žēl.”

„Jā, bet neķer kreņķi,” Kristofers nepārliecinoši bilst.

Viņa saspiež drauga platos plecus. Atceras, kāda bija sajūta, viņu apskaujot, atrodoties viņa skavās. Brīdi visi klusē. Sāra lūdz Čijoko vēlreiz apstāties. Viņi piebrauc pie aptiekas.

„Es nopirkšu kaut ko tavai kājai, arī kruķus,” Sāra saka, skatīdamās Kristoferam acīs. Kurus tu izmantosi, lai vāktos mājās.

„Kā gribi,” Kristofers saka. un Sāra izkāpj no mašīnas un aizver durvis. Mašīnā iestājas neveikls klusums.

„Vai tu runā?” Kristofers beidzot jautā Čijoko.

Viņa papurina galvu.

„Forši. Es tev nepaspēju pateikties, ka izglābi mani no tiem abiem puišiem, tāpēc paldies. No viņiem nekas labs nebija gaidāms.”

Čijoko viegli paklanās.

„Starp citu, ja reiz tu tajā lielajā zelta zālē mūs izspiegoji, kāpēc nepalīdzēji? Pirms sīkais sadūra Kalu, pirms mani nolaupīja.”

C'ijoko acis šaudās, bet citādi viņa sēž pilnīgi nekustīgi.

„Labi, neatbildi,” Kristofers noburkšķ. „Jūs, Spēlētāji, visi esat vienādi. Pilnīgi nojūgušies.”

Ilago pagriežas pret aizmugurējo sēdekli, paskatās uz Kristoferu, pasmaida, zobos iestrādātie briljanti ļauni zib. „Šī ir Beigu spēle, nīkuli. Sāc pierast.”