Beigu spēle. Aicinājums

HILALS IBN ISA AL SALTS

Derības baznīca, Aksūmas karaļvalsts, Ziemeļetiopija

„Es zinu, ka man taisnība,” Hilals saka. Viņš satver Ebena roku. Vecais skolotājs šķiet piesardzīgs, bet viņa aizbilstamais ir aizrāvies.

„Bet kāpēc? Kāpēc mums ir mūsu tradīcijas, zināšanas, noslēpumi, ja tas, ko tu saki, ir taisnība?” ■

„Tāpēc, ka tā ir Spēle.” Hilals atlaiž rokas un sakniebj pirkstos virsdeguni. „Vai varbūt pārbaude. Spēle spēlē. Iespēja pierādīt ne tikai mūsu cilts, bet arī visas cilvēces vērtību.”

„Rāmāk,” Ebens brīdina. „Tās ir bīstamas domas.”

„Patiesas domas,” Hilals neatlaižas. „Pārliecība.”

Ebcns ibn Muhameds al Džulans piesardzīgi jautā: „Bet kāpēc būtne deva tev šo norādi?”

Hilals pats arī par to ir prātojis. Viņš ilgi meditēja par apli, ko keplers 22b bija iespiedis viņa prātā. Hilals domā, ka to saprot, bet būtnes patieso nolūku viņš var tikai minēt. Tāpēc viņš min.

„Tā bija kļūda. Kā citādi. Aplim ir tik daudz nozīmju. Pārāk daudz. Bet kopā ar viņa vārdiem viss nostājas vietā. Viņš to teica. Notikums ir daļa no Beigu spēles. Tās iemesls. Sākums, vidus un beigas!”

Ebens glauda zodu. „Es nezinu.”

„Vai arī tā nebija kļūda!” Hilals kliedz, prāts darbojas ar pārslodzi.

Viņš zina, ka viņam taisnība, jūt to intuitīvi, tāpat kā ticību, un viņam jāpārliecina Ebens. „Varbūt viņš gribēja, lai kāds no mums to saprot.” Ebena acis mirdz: notiek sen iesakņojušos ideju pārvērtēšana. Viņš saka: „Vai varbūt viņi pārbauda tavu vērtību. Tā varētu būt savdabīga alegorija mēs nogalinām, tāpēc mūs jānogalina.”

„Tādā gadījumā, skolotāj Eben, man tas jāpavēsta pārējiem.”

F.bens piešķiebj galvu. Viņa tumšā āda ir sačervelējusies. Koši zilajās acīs jaušams nemiers. „Tas ir ļoti negaidīti.”

„Protams. Nākotne nav uzrakstīta. Būtne domāja ko citu ka viss ir iespējams. Mūsu vēsture fakts, ka mūs apciemoja, pārveidoja, tūkstošiem gadu mācīja šīs būtnes liecina, ka viss ir iespējams. Skolotāj, mums jābrīdina pārējie!”

„Ja tu kļūdies, nokļūsi ļoti neizdevīgā stāvoklī. Viņiem būs tādas priekšrocības, kādu tev nav idejas, sabiedrotie, seni priekšmeti, Zemes atslēga.”

„Bet, ja man taisnība, tam nebūs nozīmes. Nākotne nav uzrakstīta.” „Varbūt.”

Ililals saspiež skolotāja rokas. Ieskatās viņam dziļi acīs. Hilalā kūsā mīlestība un dzīvība.

Koptu krusta tetovējums, kas klāj krūtis un vēderu, ir burtiski elektrizēts.

„Tēvi Kristus un Muhameds piekristu. Tēvocis Mozus. Vectēvs Buda. Viņi visi teiktu, ka ir vērts mēģināt. Mīlestības vārdā, skolotāj Eben ibn Muhamed al Džulan, mīlestības vārdā.”

Izkaltušais bijušais Spēlētājs viegli uzliek plaukstu Hilalam uz acīm. Tās aizveras.

„Kāpēc mēs viņiem ticam Kristum, Muhamedam, Budam , ja esam redzējuši patieso spēku, kas rada dzīvību un zināšanas?” Šī nav pirmā reize, kad Ebens uzdod šo jautājumu savam jaunajam Spēlētājam. Tas ir viņu ciltī pazīstams refrēns. Ļoti spēcīgs.

„Tāpēc,” Hilals atbild, „ka mēs ticam, ka viens cilvēks var visu izšķirt.”

Saule sasveras par 11,187 cm un izšļāc vēsturisku apmēru uzliesmojumu. Tas eksplodē tukšumā ar spēku, kas ekvivalents 200 000 000 000 megatonnām trotila. Koronālās vielas izvirdums ir tik spēcīgs un intensīvs, un straujš, ka sasniegs Zemi jau pēc deviņām stundām un 34 minūtēm.

.