Beigu spēle. Aicinājums

ALISE ULAPALA

Grabstrītas bārs, Darvina, Austrālija

Alise sēž Darvinas bārā. Viņa bija pie tantes Kofinbejā, kad nokrita meteorīti, bet tagad viņa ir mājās. Bārs ir gandrīz tukšs, tāpat kā vienmēr, tikai bārmenis un kāds vīrietis atspiedies ar vēderu pret leti, droši vien tūrists. Viņš nezina, kur ieklīdis, kādus klientus šeit apkalpo. Alisei pret sabiedrību nav iebildumu, un viņas ļaudis nešķiro, kurš iebraucējs, kurš ne. Malkodama no apsarmojušas glāzes alu, viņa skribelē uz salvetes.

Vienus un tos pašus vārdus, burtus, skaitļus, atkal un atkal:

How he likes other almonds scarcely serves Caesar s actions.

HHLOASSCA

HH 12 15 I 19 19 3 1.

Viņa velk līnijas un piktogrammas, taču nekas nesanāk. Beigās viņa uzzīmē trusi. Ar lūpām attēlo šāviena būkšķi. Alise imitē trušu medības Lielajā smilšu tuksnesī, kur šobrīd būtu vislabprātāk, staigātu, gulētu zem zvaigžņotās debess, dīrātu čūskas. Nevis rēķinātu matemātiskus rēbusus.

„Stulbs joks. Vienas vienīgas muļķības. Ja likmes nebūtu tik augstas, es atmestu ar roku.”

„Vai alus ir pietiekami auksts?” bārmenis viņai jautā. Viņu sauc Tims, un Alise viņu pazīst, kas nozīmē, ka Tims ir viens no privileģētajiem cilts locekļiem, kurš zina visu par Beigu spēli. Tikko ienākusi, viņa tam parādīja nesakarīgo teikumu, bet, tāpat kā viņai, arī Timām nepadodas mīklu risināšana.

Viņa paskatās uz bārmeni. „Alum nav ne vainas.”

Tims pamāj ar galvu, pasmaida. „Parasti man auksts alus palīdz domāt.”

„Man arī,” Alise saka, iedzerdama no savas glāzes. „Taču šī ir veltīga laika tērēšana.”

„Kas tad?” jautā tūrists, atraudams skatienu no spēles, ko rāda bāra vienīgajā televizorā. Viņam ir amerikāņu akcents. Vīrietis pastiepj kaklu, lai redzētu, kas ir uz Alises salvetes.

„Man jāatrisina kāda mīkla,” Alise atbild.

„Mīkla? Vai krustvārdu mīkla?” Viņš noslīd no sava ķebļa un pieiet tuvāk. Balts kā krīts, sarkani mati, zaļas acis un brilles.

„Nē, tas ir vārdu rēbuss.” Alise saskatās ar Timu, kurš parausta plecus. „Še. Paskaties.”

Viņa pastumj salveti tuvāk vīrietim. Tūrists pēta ķeburus.

Paņem salveti rokā. „Kurš ir īstais?”

„Pats augšējais teikums.”

„How he likes other almonds scarcely serves Caesar s actions?”

„Jā. Smadzenes var izmežģīt. Tici man, es varu noslānīt veselu futbolkomandu, bet ar šo netieku galā.”

Tūrists ieķiķinās un paskatās uz Alisi. „Tu tiešām tāda izskaties.”

,,F.s tāda arī esmu.” Viņa vienā rāvienā izdzer alu. „Pirms pāris dienām Ķīnā nogalināju divus čaļus, izglābu indiešu meiteni.”

„Vai tiešām?”

Viņa pasmaida, it kā tas būtu joks. „Jā, tiešām.”

„Viņai patīk daudz pļāpāt, draugs,” Tims paskaidro tūristam, lai gan zina, ka Alise runā patiesību.

„Es tev neko sliktu nedarīšu.”

Tims vēlreiz piepilda glāzes. Tūrists sniedzas pēc maka, bet Tims papurina galvu. „Uz bāra rēķina.”

„Paldies,” tūrists saka. Viņš noliek salveti uz letes. Cauri tonētajiem logiem spiežas pēcpusdienas saules gaisma. Dūc neona Foster’s alus reklāma, bet tikai Alisei ir pietiekami asa dzirde, lai to saklausītu.

„Kas ir balvā?” tūrists jautā.

„Ko?”

„Balva. Ko tu saņemsi, ja to atrisināsi?”

,,A. Varēšu izšķirt pasaules likteni. Glābt cilvēci. Būt droša, ka mani ļaudis un visi, kurus es pazīstu un mīlu, paliek dzīvi un tiek debesīs.”

„Liela balva, ko?”

„Jā, liela, liela balva.”

Viņa iedzer malku alus.

Tūrists paņem salveti. „Varbūt es varētu palīdzēt, ja ņemsi mani daļā.” Alise izbrīnīta ieķiķinās. Pat Tims smejas. Tūrists abus uzlūko, nedroši smaidīdams.

„Vai tevī rit kuriešu asinis, jeņķi?” Tims viņam jautā.

„Kuriešu? Kas tic tādi?”

Alise nicīgi nošņaukājas. „Neklausies viņā. Es tevi ņemšu daļā.”

Alise iebāž roku kabatā un izvelk lielu naudas žūksni, tikai lielās banknotes. Ar plīkšķi nosviež uz letes. „Ko teiksi par šo?”

Redzot naudu, tūrista acis ieplešas. „Nopietni?”

„Nav gluži mūžīgā dzīve, draugs, bet būs vien jāiztiek. Gribi, ņem, negribi, neņem. Taču man piederēs galavārds, vai esi to nopelnījis.” „Un bez muļķībām,” Tims piebilst, draudīgi blenzdams uz tūristu. „Jā,” vīrietis saka. „Es domāju, ka mēs tikai dzenam velnu.”

„Tā nav,” Alise atbild, nepacietīgi pamādama ar roku. „Klāj vaļā. Es runāju nopietni, kad teicu, ka varu nogāzt veselu futbolkomandu.”

,.Un tos divus Ķīnā?” tūrists jautā, norīdams siekalas.

Meitene piemiedz aci. „Jā. Tos arī.”

Tūrists mazliet atslābst. Acs pamirkšķināšana vīrieti nomierinājusi, lai gan viņš joprojām bažīgi skatās uz naudu.

„Starp citu, kā jūs sauc?”

„Alise simt divpadsmitā.”

„Tims astoņdesmit sestais,” bārmenis piebilst.

„Deivs pirmais, laikam,” tūrists saka.

„Šaubos,” Tims atbild, zinādams, ka šis tūrists Deivs nevar būt pirmais savā dzimtā. Alisei tas nepavisam nerūp. Viņa grib tikt skaidrībā. „Aiziet, Deiv,” viņa mudina.

Deivs paņem salveti un rāda teikumu. „Tas acīm redzami ir šifrs. Šķiet,

ka pirmie burti neko nenozīmē. Bet šie pirmie divi burti šeit un šeit, un pēc tam visi pārējie līdz beigām gan kaut ko nozīmē.”

Alise paņem no viņa salveti. Viņš vēro meiteni. Televīzijā mirgo speciālreportāža.

„Tātad /;, jā, bet tad h-e un un o, un tad a-l, s-c, s-e, c-a, a-c.” ļ ims blenž uz abiem pārējiem, brīnīdamies, ka Alises smaids kļūst arvien platāks. „Es nesaprotu.”

Viņa paskatās uz Deivu. „Jēziņ, vecīt! Tie taču ir ķīmiskie elementi!” „Jā.”

Alise uzsit ar plaukstu pa bāra leti tik stipri, ka visi priekšmeti uz tās palecas. Deivs arī palecas. Tims groza galvu, klusi ķiķinādams.

Alise pieceļas kājās. „Nauda ir tava, draugs. Ja vajadzēs, zini, ka jebkurš kurietis tevi aizstāvēs.”

Spoža animēta grafika ziņās vēsta par aviokatastrofu Indijas okeānā. Deivs blenž uz naudu. Pirms viņš ir paspējis pateikties, Alise jau ir prom. Viņš pagriežas pret Timu.

„Tu tā arī nepateici, kas ir kurieši.”

„Jaunie pasaules valdnieki,” Tims atbild, ar izdilušu dvieli spodrinādams glāzi. „Jaunie pasaules valdnieki.”

.