Beigu spēle. Aicinājums

BAITSAHANS, MAKABI ADLAJS

A^gozlii Akbaba Tapinaģi Rijīgās maitu lijas templis, Turcija

Baitsahans uzliek plaukstas uz MakabT Audi A8 paneļa un paliecas uz priekšu. „Kas, ellē, tas?”

„Nav ne jausmas.”

Džalairs aptur mašīnu. Ir deviņi vakarā, riet saule. Uz visām pusēm plešas purpursarkanas debesis bez neviena mākonīša. Vairāku jūdžu garumā viņi neko nav redzējuši. Tikai dažas mašīnas, kas aizbrauca pretējā virzienā. Beidzot sasniegts senais piemineklis, kas gulējis aprakts Dienvidturcijas smiltīs, senais piemineklis, kas minēts Makabī Adlaja norādē un kuru viņi nolēmuši izpētīt. Visi Makabī, Baitsahans un Džalairs cerēja ieraudzīt tumšu arheoloģisku objektu. Sliktākajā gadījumā dažus apsargus un varbūt studentu un kāda profesora telti.

Bet viņu acu priekšā stāvvietā ir desmitiem mašīnu un pieci autobusi. Apkārt spieto viņu vecuma jaunieši, kas dzer un smēķē. Dažām sievietēm galvā ir lakati, bet lielākā daļa izskatās pilsētnieciski, moderni un brīvi. Daudziem kaklā ir krāsainas luminiscējošo stienīšu krelles. Daži ģērbušies kā klubotāji spurainas frizūras, maisveidīgas bikses, kurpes ar biezām zolēm, pīrsingi, rotas, daudz atkailinātas miesas. Pāri pakalniem dārd mūzika. Debesīs dejo zili, zaļi un violeti lāzeri, tie pulsē, zib, šaudās.

„Ballīte?” Baitsahans drūmi jautā.

„Jā, tā izskatās,” Makabī sausi atbild. Varu derēt, ka viņš nekad mūžā nav bijis ballītē.

„Mēs atbraucām šurp, sekojot tavai norādei,” Baitsahans šņāc. „Es ceru, ka nebūsim velti tērējuši laiku.”

„Tev nebija labākas idejas," Makabī atcērt.

Viņi izkāpj no mašīnas. Nabatietis līdz pusei atpogā kreklu, atsegdams garu zelta ķēdi ar ruletes bumbiņas lieluma sudraba lodi galā. Viņš tc lieliski iederēsies. Baitsahans un Džalairs līdzinās čigānēniem, bet viņiem izskats ir vienaldzīgs. Makabī pieiet pie tuvākā uzdzīvotāju bariņa un nevainojamā turku valodā jautā, kur varētu dabūt lutniniscējošās krelles. Jaunieši norāda pāri pakalnam. Viņš vēl pajautā, kad ballīte sākusies, kurš dīdžejs tagad spēlē, vai manīta policija vai armija, vai viss ir labi. Viņš māj ar galvu un sit jauniešiem uz pleca, un izpilda dažus deju soļus. Tad iedod puišiem pieci un atgriežas pie Džalaira un Baitsahana. Tiklīdz uzdzīvotāji viņu vairs neredz, Makabī smaids pazūd.

„Šie kretīni sauc sevi par „Meteora bērniem”,” viņš stāsta. „Viņi ieradušies, citēju -svinēt beigas tur, kur viss ir sācies.”

„Jocīgi,” Džalairs saka.

„Kas ir jocīgi?” Baitsahans jautā.

„Tas, ka viņiem ir taisnība,” Makabī atbild. „Ironiski.”

„Es nesaprotu,” Baitsahans neatlaižas.

Makabī un Džalairs saskatās. Tas ir viņu pirmais biedriskais skatiens. Viņš ir tik jauns, tik maz zina, domā, ka uzvarēs Beigu spēlē ar slepkavošanu vien, Makabī domā. Viņš būs noderīgs tikai tik ilgi, līdz būs vajadzīga dūre.

Džalairs atver bagāžnieku un pastumj malā bieza audekla gabalu, un viņi apbruņojas. Katrs apgādājas ar pisoli, rezerves aptverēm un dunci. Tie ir seni un izrakstīti, un ļoti asi. Džalairs pieāķē pie jostas ādas pletni. Baitsahans pārmet pār plecu patronjostu. Pie tās piestiprināti gāzes baloniņi un četras granātas.

Makabī paskatās uz Baitsahanu. „Tiešām? Izskatās, it kā tu dotos karā.”

„Te visi izskatās galīgi ķerti, neviens nepamanīs.”

Makabī saglabā neitrālu sejas izteiksmi. Tu pats esi ķerts, viņš domā. Nabatietis prāto, cik ilgi vajadzētu biedroties ar šo asinskāro knēveli.

Iespējams, ļoti var bul, ka no Rijīgās maitu lijas tempļa viņš jau iznāks viens.

KALA MOZAMI, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Acfgozlu Akbaba Tapinaģt Rijīgās maitu lijas templis, Turcija

m

Kristofers un Kala stāv akmens aplī, kura diametrs ir 12 pēdu. Aplis atrodas bedrē. Seši vienādā attālumā cits no cita novietoti monolīti slejas pār viņiem kā senās pasaules sargi. Akmenī iecirsti skaidri, precīzi čūsku, putnu, kaķu, ķirzaku, skorpionu attēli. Daļa apļa joprojām atrodas zem sarkanajām smiltīm. Septītais monolīts ir apgāzies, un to daļēji sedz neskartu smilšu paugurs.

Kala ar mazu lukturīti rokā rūpīgi nopēta pirmo akmens bluķi. Kristoferu ir pārņēmusi godbijība. „Vai mēs tiešām te drīkstam uzturēties?” Viņi bija pārlēkuši pār zemu stiepļu žogu un noņēmuši smieklīgu koka barjeru bedres malā.

„Nekādu noteikumu nav.”

„Kas šī ir par vietu?”

„Templis.”

Kristofera pierē iegulst rieva. „Kāds templis?”

„Dzīvības un varas templis,” Kala izklaidīgi atbild. Viņa ar rokām kašņā zemi, sāk rakt.

Kristofers pārlaiž plaukstu pār skorpiona ciļņa lielajām spīlēm. „Kas to uzbūvējis?”

Kala izmanto par lāpstu no mūra izlauztu ķieģeļa šķēpeli. „Nav svarīgi.”

Kristofers uzmet viņai šķību skatienu. Viņa ir tikusi līdz ķieģeļu kaudzītei un mēģina tos izkustināt. „Izskatās, ka tev ir svarīgi.” Šumeriete paskatās pār plecu. „To radīja Dižie Vecāki, būtnes, kas to sargā tagad un mūžīgi mūžos. Du-Ku pirmie Anunaki, mani senči. Tavējie. Mūsu visu.”

„Ak viņi,” Kristofers nosmīkņā, atcerēdamies Sāras vārdus. „Debesu ļaudis.”

Kala pielec kājās. Viņas seja ir pietvīkusi. „Neizsmej mani, puika. Mūs radīja Anunaki, viņi bija šeit, šajā vietā, tūkstošiem un tūkstošiem gadu senā aizvēsturē. Dzīvi dievi, tik vareni, ka spēja veidot cilvēci, radīt dzīvību un tagad arī to izbeigt. Bet tu, bērns, tu par viņiem smejies?” Kala nosmīkņā, rādīdama ar pirkstu uz viņu. „Tu visu mūžu esi dzīvojis burbulī. Visa pasaule ir dzīvojusi burbulī. Šis burbulis drīz pārsprāgs, un visam, ko tu uzskatīji par realitāti, pienāks gals.”

,.Cik tu nopietna!” Kristofers saka, ņirbinādams pirkstus. Viņš jūt, ka pārbauda viņas pacietību, un grib iet vēl tālāk.

Kala sper soli uz priekšu. „Tu gribi zināt, ko es meklēju?”

,.Es gribu zināt, kas notiks, un gribu satikt Sāru.”

„Drīz tu viņu satiksi. Un es tev pateikšu, kas notiks. Tu mirsi. Visi šie cilvēki mirs,” viņa norāda uz divus pakalnus tālāk dārdošās mūzikas pusi. „Visi, izņemot dažus izredzētos, mirs. Pavisam drīz. Mēs, Spēlētāji, izlemsim, kurš dzīvos.”

Kristofers atceras sarunu ar Sāru lidostā. Viņš ne reizi nebija iedomājies par Beigu spēles kontekstu, ko tā nozīmēs pārējai pasaulei.

Viņš purina galvu.

„Tātad tu apgalvo, ka Zeme tiks izslaucīta tukša?” Viņš joprojām runā ķircinošā tonī, lai gan balss mazliet trīc.

„Jā. Un uzvarētājs, es, izlems, kurš dzīvos.” Kala viņam uzsmaida. „Tevis šajā sarakstā nebūs, Kristofer Vanderkamp.”

Viņa novēršas un atsāk lauzt ķieģeļus un mest tos pār plecu. Kristofers notupstas dažas pēdas tālāk un vēro viņu. Viņš negrib to atzīt, bet Kala ir viņu satriekusi.

„Vājprāts,” viņš noburkšķ.

Viņa turpina strādāt, neliekas par viņu ne zinis.

„Tu tik un tā nevari uzvarēt,” viņš nerimstas. „Zini, kāpēc? Jo tu esi ķerta. Ķertie nekad neuzvar.”

Ķieģelis pārlido pāri Kaļas plecam un nokrīt Kristoferam tieši pie kājām. Viņš i/stiepj pēc tā roku. Es tagad varētu viņu nogalināt… „Nedomā darīt muļķības.” Meitene saka, nepaskatīdamās uz viņu, un Kristofers atvelk roku. Basi rībina gaisu viņiem virs galvas. Zvaigžņu klājiens plešas līdz bezgalībai. Viņš pārdomā, ko uzzinājis par Beigu spēli. Spēlētāji tic, ka cilvēce radusies tur, kosmosā.

Tur ir miljardiem un miljardiem zvaigžņu. Doma, ka kaut kur ir arī dzīvība, šķiet loģiska, taču viņš nekad nav redzējis nevienu pierādījumu, un viņš nav pārliecināts, ka vecu akmeņu kaudze mainīs šo viedokli. Kristofers netic, ka tuvojas pasaules gals, bet Spēlētāji gan. Kala tam tic pietiekami stipri, lai aukstasinīgi nogalinātu māti un bērnu. Viņš vēlreiz paskatās uz ķieģeli, ilgodamies pēc atriebības, pēc taisnīguma.

Kala pieceļas kājās, viņa kaut ko tur rokās. „Atradu.”

Meitene pagriežas, un viņai rokā ir tumšs, biezs, rokassprādzes lieluma gredzens.

„Kas tas ir?”

„Fragments.”

„Fragments no kā?”

Viņa pārvelk pirkstu gredzena ārpusei. Lūpas kustas tikko manāmi, it kā viņa pie sevis lasītu. „Fragments no…”

„Mozaīkas,” no augšas atskan balss. Bedrē iekrīt olis.

Kristofers un Kala reizē paskatās augšup. Pie bedres malas ēnā stāv vīrietis. Viņš pieliek plaukstu pie zemes un līdz pusei ielec bedrē, piezemēdamies uz bieza akmens bluķa.

„Kas tu esi?” Kala jautā. Viņa uzspīdina tam lukturīti. Vīrietis ir notupies. Strups augums. Acis šauras un tumšas, seja saulē aprauta, vaigi apaļi. Viņam ir melni mati.

„Mani sauc Džalairs.”

„Kas tu esi?" Kala lēni un uzsvērti atkārto.

Kristofers pieceļas kājās. Viņam ir slikta priekšnojauta.

Džalairs kasa galvu. „Es teicu, ka mani sauc Džalairs. Ko tu atradi?” Kristofers kāpjas tuvāk Kalai. Ne velna tu neuzzināsi, viņš domā.

Kala iebāž roku kabatā, noslēpj tumšo gredzenu. „Tu esi kopā ar puiku. Tev ir tādas pašas acis.”

Džalairs klusēdams pieceļas kājās un izvelk pistoli. Viņš notēmē uz Kalu.

„Izstāsti, kādu mozaīkas gabalu esi atradusi, Kala Mozami.”

Viņa nekustas, neko nesaka. Kristofers stāv pusmetra attālumā un jūt, kā viņas ķermenī strāvo enerģija.

„Vēl labāk parādi man,” Džalairs uzsauc.

„Kur ir Baitsahans?” Kala jautā.

Džalairs parausta plecus. „Kaut kur tepat.”

Kala to saprot burtiski un paskatās aiz muguras, bet tur neviena nav. Kristofers nenovērš skatienu no ieroča. Šumeriete saka: „Tu vari mani nošaut, dunhu, bet, ja es miršu, tev tāpat nebūs nekāda labuma no tā, ko es atradu. Rakstu zīmes uz tā ir senšumeru valodā, kas ir tik sen izmirusi, ka to neviens nezina.”

„Bet tu vari izlasīt?”

„Protams.”

„Tad kas tur rakstīts?”

Kala purina galvu. „Tā tas nenotiek.”

„Kā tad?”

„Nošauj, tad uzzināsi.”

Džalairs apsver šo domu. Taču pavērš pistoli pret Kristoferu. „Ko tu teiktu, ja es nošautu viņu?”

Kala paklikšķina mēli. „Tu esi bijušais Spēlētājs, ja, brāli?”

„Jā, māsa.”

„Tad tev būtu jāzina, ka nevajag tēmēt uz mānekli.”

Džalairs nav paspējis pavērst stobru atpakaļ pret Kalu, kad viņa jau ir izkustējusies no vietas. Meitene kā zibens šautra nesas augšā pa izliekto sienu. Džalairs šauj uz viņu vienreiz, otrreiz, trešoreiz, bet viņa ir pārāk ātra. Kristoferam šķiet, ka viena lode izlido cauri Kaļas matiem, un tas arī viss.

Kala lec pāri bedrei, aizķer milzīga akmens malu, pārmetas tam pāri, viņa lido gaisā kā akrobāte. Džalairs izšauj vēlreiz, atkal netrāpa,

un Kala piezemējas viņam aiz muguras. Kad puisis pagriežas, viņa trāpa pistoles stobram tā, ka ierocis apmet kūleni un nu jau tēmē uz Džalairu. Kala uzsit pa spalu. Džalaira pirksts piespiežas mēlītei, un ierocis izšauj. Lode caururbj ādu, krūšu kaulu, aortu, aizķer labās plaušas malu, sadragā sesto mugurkaula skriemeli un caur muguru izlido laukā.

Kristofers ar troksni ievelk gaisu.

Kala ar kāju iestumj Džalaira nedzīvo ķermeni bedrē. Ar vairākiem pretīgiem, slāpētiem brākšķiem un būkšķiem tas ripo uz Kristofera pusi un apstājas neveiklā, saliektā pozā, uzkāries uz vidukļa augstuma akmens bluķa.

Kala ir ieguvusi pistoli. Viņa paskatās uz Kristoferu un saka: „Paņem lukturīti un rāpies laukā. Mēs ejam prom.”

Kristofers ar pūlēm izkustas no vietas un paķer no zemes lukturīti. Viņam tūliņ būs nelabi. Izrāpies virszemē, viņš izvemjas.

Kala ar riebumu skatās uz viņu. „Nožēlojami.”

Puisis pieceļas kājās un ar delnas virspusi noslauka muti. Iedod viņai lukturīti. Viņa to izslēdz.

„Kur mēs iesim?” viņš jautā.

Kala nolaiž pistoli zemāk un pavērš pret viņu. „Mēs dosimies pēc atslēgas.”

„Pēc kādas atslēgas?”

„Neprašņā vairs neko, nesaki neko.” Viņa ar brīvo roku izvelk no kabatas gredzenu. Paskatās uz to. Norāda uz ziemeļiem. „Ej uz to pusi. Veicīgi.”

Kristofers paiet viņai garām un dodas iekšā nakts tumsā.

„Slēpies,” Kala pamāca. „Te ir vēl kāds.”

Viņš klausa pavēlei. Tagad viņš ir nobijies. Nevienam nevajadzētu prast to, ko tikko izdarīja šī meitene. Ko tādu nespētu pat īpašās jūras desanta vienības kaujinieks. Viņa labā roka sāk nevaldāmi trīcēt.

Šie cilvēki ir slepkavas.

Viņš iztēlojas Sāru, viņas kastaņbrūnos matus, saulaino smaidu, smieklus. Viņš domā par to, ka viņai būs jācīnās ar tādu cilvēku kā

Kala. Viņš zina, ja vispār kāds to spētu, tad tā ir viņa, taču šī doma viņu šausmina. Un viņš zina, ka Kala viņu nogalinās nekavējoties un bez nožēlas.

Šie cilvēki ir slepkavas.

Kāpēc es neklausīju Sāru?

Kāpēc es neklausīju un nepaliku mājās?

Saule aust rietumos.

Čijoko ir pārģērbusies vienkāršā melnā kokvilnas kombinezonā, kurā iestrādāta mugursoma. Mati saņemti zem ciešas kapuces. Sejas apakšdaļu sedz maska. Kreisajai acij priekšā ir plāns okulārs. Nakts redzamības lēca, kas ļauj redzēt tumsā.