Beigu spēle. Aicinājums

ČIJOKO TAKEDA

Liu nams, nereģistrēts pazemes bunkurs, Tunjuačžeņa, Gaolinas apgabals, Sjiaņa, Ķīna

Čijoko iztrūkstas no bukoliska sapņa. Ožamais sāls ir sīvs, ass, sāpīgs. Galva pulsē.

Kas notika?

Pār viņu noliecas Aņs Liu. ’

Maniaks Aņs Liu.

Jā, viņa sāk atcerēties: Zvaigznes kambaris, olmeks un kehokiete, sprādziens.

Disks.

Čijoko prāto, vai viņi tika laukā dzīvi. Vai disks ir pie Aņa Liu, vai viņš vispār zina par to. Ja disku apraka kopā ar olmcku un kehokieti, tad viņai jādodas tam pakaļ. Viņa zina, ko tas glabā un kurp ved. Viņai vajadzīgs disks. Tūliņ pat.

Čijoko mēģina piecelties, bet galva ir pārāk smaga. Aņs uzmanīgi viņu vēro, bet pat nemēģina palīdzēt.

Viņa padodas apjukumam un nespēkam. Sakopo savu iedragāto či un ar gribasspēku piespiež sevi aizmirst disku un eksistēt tikai tagadnē.

Esi šeit, un viss nokārtosies.

Esi šeit.

Viņa atbalstās uz elkoņa un skatās uz Aņu.

Viņš izskatās citādi.

Viņš izstiepj rokas samiernieciskā žestā un mandarīnu dialektā saka: „Pagaidi, lūdzu.” Aņs ir nolēmis nenogalināt Čijoko un nedzert viņas asinis, un nenodīrāt ādu, lai uzvilktu to mugurā. Tas būtu muļķīgi, turklāt varētu nenostrādāt. Toties tas, ka meitene ir dzīva, viņa tuvumā darbojas. Tāpēc viņš ir izvēlējies šādu spēles taktiku.

Tagad šī ir viņa Beigu spēle.

„Es nedarīšu tev pāri, es apsolu,” viņš saka, un Čijoko redz, ka zēns runā taisnību. „Tu vari aiziet jebkurā brīdī, arī to es apsolu.” Taču tie jau ir meli, un arī to viņa redz.

Ar šo puisi jābūt piesardzīgai. Viņš ir mazs, trausls trakais.

Viņa atrodas nelielā guļamistabā betona ēkā. Telpa ir pieticīga; tikai krēsls, galdiņš, krūze ar ledus ūdeni un plastmasas glāze. Pie vienas sienas karājas sagriezies plakāts ar senu ginka koku rudens zeltā.

Otrā sienā ir netīrs, aizrestots logs. Pie trešās sienas pieskrūvēts gaisa kondicionētājs. Bēgšanas ceļu nav īpaši daudz.

Atvērtās durvis sešas pēdas no gultas kājgaļa ir no metāla, un tām ir trīs aizbīdņi. Tie pierīkoti durvju ārpusē. Viņu šeit turēs gūstā, par to nav divu domu.

Viņa nedrīkst palikt šeit. Nav laika. Jātiek pie diska.

„Kā tu jūties?” Aņs jautā.

Čijoko paloka galvu uz priekšu un atpakaļ. Žests nozīmē: vidēji.

„Tu guvi traumu. Sasiti galvu, un es sašuvu dziļu brūci kaklā.” Čijoko pieskaras marles spilventiņam, kas pielīmēts pie kakla. „Baidījos, ka varētu būt smadzeņu satricinājums, bet zīlītes nav izplūdušas, elpošana un pulss vienmērīgi. Es tevi iznesu no turienes.”

Parasti viņš tik daudz nerunā, bet Aņs neatceras, ka vārdi jebkad būtu plūduši tik viegli.

Čijoko rāda, ka gribētu uz kaut kā rakstīt.

„Protams,” Aņs saka un pieiet pie galda. Viņš iedod meitenei bloknotu un sarkanu krītiņu.

Ar krītiņu viņa to nevarēs sadurt. Viņš ir gudrs, piesardzīgs. Čijoko jābūt vēl gudrākai.

Paldies, viņa brīvi uzraksta mandarīnu dialektā.

Aņs uzdrošinās pasmaidīt. „Nav par ko.”

Kur?

„Pie manis.”

Sjiaņā?

Viņš apsver atbildi. „Jā.”

Manas mantas?

„Manā istabā. Drošībā.”

Kāpēc es esmu šeit?

Aņs skatās uz viņu. nezinādams, kā paskaidrot. Čijoko nepacietīgi uzsit ar krītiņu pa bloknotu.

„Tāpēc ka…” Aņs novēršas, viņš ir uztraucies.

Čijoko vēlreiz uzsit ar krītiņu jautājumam. Uz vārda kāpēc veidojas sarkani traipi.

„Tāpēc, ka tavā klātbūtnē cs jūtos labi.”

Čijoko velta viņam jautājošu skatienu. Un tad viņa pēkšņi saprot, kas ir citādi. Viņa atceras pauzi saimniecības preču veikala kautiņā. Viņa vārdus, ka viņš jūtas vesels un jauns.

Stostīšanās, viņa raksta.

Aņs pamāj ar galvu. „Es stostos kopš agras bērnības. Es stostos, un man ir nervu tiki. Tie mani nomoka. Bet tagad ir pārgājuši.”

Aņs skatās Čijoko acīs. Skatienā jaušama pateicība un vēl kaut kas. Kaut kas kaislīgs un privātīpašniecisks. Čijoko vēl nav īsti skaidrs, kā to izmantot. Šis zēns domā, ka viņa izārstējusi viņa raustīšanos. Viņa nolemj tēlot muļķi, tāpēc parāda uz sevi un izbrīnīta piešķiebj galvu. „Jā, tu. Tavā tuvumā es esmu citāds. Vesels.”

Čijoko seja nepauž nekādas emocijas. Viņš tikko nolika sevi ārkārtīgi neizdevīgā situācijā. Viņa nolemj saplosīt viņu gabalos. Atri. Un pēc tam atkal salikt kopā.

Pirmā daļa būs sarežģītāka.

Otrā būs vienkārša.

Aņs nogroza galvu. Čijoko brīdi viņu pēta, tad nolaiž bloknotu klēpī. Nākamo teikumu viņa raksta nesteidzīgi, lai tas iznāk tik skaidrs, cik nu tas ar krītiņu iespējams.

Es nebūšu tava gūstekne.

Aņs atkal purina galvu. „Es nemaz negribu. Mēs varam to darīt kopā.” Viņš runā par Beigu spēli. Čijoko nav viegli apspiest vēlēšanos pārbolīt acis. Viņai nav vajadzīgi sabiedrotie. Viņa ir vientuļniece. Soliste. Čijoko izliekas, ka apsver priekšlikumu. Raksta: Vai tu proti tikai to?

Viņa ar zīmēm rāda, kā izrauj granātai gredzenu, aizmet, un tad ar rokām attēlo sprādzienu.

„Apjukums. Sagrāve. Nāve,” Aņs saka. „Neko vairāk man nevajag." Tiešām? viņa raksta.

Aņs velta viņai apmulsušu skatienu, it kā atbilde būtu pašsaprotama. „Tāda ir Beigu spēle. Neskaidrība un nāve.”

Čijoko brīdi vilcinās un tad uzraksta: Vai tikai to tev mācīja?

Aņs gandrīz nemanāmi nodrebinās, sekundes tūkstošdaļā cauri ķermenim izskrien drebulis.

Viņa ir trāpījusi vārīgā vietā. Viņa pastiepj roku un saspiež viņa plaukstu, uzstājīgi uzsizdama jautājumam.

„N-n-n-n-nav lava darīšana,” viņš nokaunējies izgrūž un metas laukā no istabas.

Čijoko nomet bloknotu un krītiņu klēpī un skaļi sasit plaukstas. Nesasniedzis durvis, Aņs sastingst uz vietas. Viņš pagriežas pret viņu, nodūris acis kā norāts suns. Čijoko pārliek kājas pāri gultas malai. Viņa viegli atspiežas uz pēdām. Viņa jūtas labi. Varētu paskriet, ja vajadzētu. Taču viņa nav gatava cīnīties. Vēl nav.

Viņa kaut ko raksta. Aņs skatās. Pabeigusi viņa paceļ bloknotu un uzsit pa to ar diviem pirkstiem. Aņs atgriežas, un viņa iedod tam bloknotu. Es nedarīšu tev pāri. Es apsolu.

Viņa vārdi. Pavērsti pret viņu.

Aņs lasa šos vārdus atkal un atkal. Neviens nekad nav turējis šo solījumu. Šie vārdi vienmēr izrādījušies viltība. Bet, tā kā tos rakstījusi Čijoko skaistā, maigā, stiprā Čijoko -, viņš tic.

Pirmo reizi, kopš spēj atcerēties, Aņs tic, ka kaut kas labs tiešām ir labs. Nevis kā parasti, ka kaut kas slikts ir labs. Piemēram, asinspirts, nāve, meteorīti, labi uzstādīts spridzeklis, gabalos saplosīts ķermenis, asinis uz rokām vai sienām, vai sejas. Tas ir labi, bet viss pārējais tikai meli.

Tik dīvaina sajūta.

„Vai tu vari paiet?” viņš klusi vaicā.

Čijoko pamāj ar galvu.

Aņs izstiepj roku. „Es tev izrādīšu māju.”

Čijoko satver viņa plaukstu.

Un tajā brīdī viņa saprot, ka, salāpot kādu niecīgu viņa daļiņu, saplosīt viņu gabalos būs tikpat viegli kā pārspēt viltībā mazu bērnu. Tagad tikai atliek izlikties, ka viņa to mīl, un viņš zaudēs modrību, un viņa tiks prom.

Bet pirms tam viņai jāatrod savas mantas. Soma ar pulksteni un brilles, kurās ir redzams, vai olmeks Hago Tlaloks ir gājis bojā vai palicis dzīvs un Spēlē tālāk.

Spēlē tālāk.