Beigu spēle. Aicinājums

ALISE ULAPALA

Nakijas lagūna, Ziemeļu teritorija, Austrālija

Alise ar sprunguli baksta nometnes ugunskura paliekas. Nakts.

Viņu ieskauj prērijas trokšņi, «.tikšķēšana, dūdošana, smilkstēšana, šņākšana. Bezgalīgās circeņu armijas serenādes.

Mājas.

Biezais Piena ceļš virs galvas griežas kā ritenis. Viņa biksta ogles, zīmē tajās spirāli. Tikai tā nav parasta spirāle. Šī ir īpaša. Fibonači spirāle. Ūdeņradis, hēlijs, litijs, skābeklis, alumīnijs, skandijs, selēns, cēzijs, aktīnijs.

Ar cēziju bija sarežģīti, jo sākumā viņa domāja, ka tas ir kalcijs, taču tas nederēja. Un kaut kādu Alisei nezināmu iemeslu dēļ norādē ir izlaists bors. Taču nav šaubu, ka tieši tāds ir norādes atšifrējums. To apstiprina arī Spēlētāju cilšu kārtas skaitļi.

1, 2, 3, 8, 13, 21, 34, 55, 89… viņas norādē minēto ķīmisko elementu atomskaitļi. Atliek pievienot bora atomskaitli 5 starp 3 un 8, un 0 un 1 pašā sākumā, un gatavs.

Fibonači virkne.

Tā var turpināties mūžīgi.

Taču sākas no nekā.

Tā ir sastopama dabā. Gliemežvākos, puķēs, augos, augļos, iekšējā ausī. Galaktikās. Mūsu pašu rokās: astoņi pirksti, neskaitot īkšķus, katrai plaukstai pieci pirksti, katrā pirkstā trīs kauli, īkšķī divi kauli, un katrai plaukstai viens īkšķis. Vienas vērtības dalījums ar iepriekšējo bieži vien ir vienāds ar zelta griezumu 1,618, reizēm pat līdz baisai precizitātei. Piemēram,

89/55 = 1,6181818181818…

Alise berzē seju. Viņai sāp galva. Visi šie skaitļi un formulas. Kopš iziešanas no bāra Darvinā viņa ir daudz mācījusies. Viņasprāt, pat pārāk daudz, taču skaidrībā jātiek.

Kā šie skaitļi iederas Beigu spēlē? Cilšu kārtas skaitļi, viņa atskārta, arī ir Fibonači skaitļi. Spēlētāji līdzinās kādam pārpasaulīgu izotopu sarakstam: mu-2, latēniete-3, mīnojietis-5, nabatietis-8, dunhu-13, olmeks-21, kuriete-34, harapiete-55, šumeriete-89, aksūmietis-144, kehokiete-233, šans-377. Bet ko tas nozīmēja vispār kaut ko?

Kur tie iederas?

Viņa nezina.

Viņa 18 minūtes blenž ugunī. Vienīgos trokšņus rada vieglais vējiņš un degošo krūmu sprakšķēšana.

Tad nometnes tālākajā malā parādās dzeltenas, gailējošas dingo acis. „Na’ču, draugs.”

Acis nekustas.

Alise pastiepj roku. Izgrūž klusu, padevīgu skaņu.

Suns čāpo tuvāk, ienāk dziestošā ugunskura gaismas lokā. Melns deguns. Plankumains kažoks. Tumšas acis.

„Pareizi. Še.” Alise pamet sunim apogļojušos čūskas gaļas gabalu.

Suns to aposta un aprij.

„Es tikai prātoju, ko man vajadzētu darīt, draugs.”

Suns paceļ purnu. Saspicē ausis. Pie velna, viņa saņēma atbildes, triecot ar amerikāņu tūristu, tikpat labi var izmēģināt laimi arī ar dingo.

„Labāk būtu palikt un nogaidīt otro raundu vai pamest Ozu un doties meklēt pirmo atslēgu?”

Suns nopietni skatās uz viņu. Paceļ degunu pret debesīm. Ošņā gaisu. Alise arī paskatās augšup. Viņa redz, kā debess jumu šķērso milzīga krītoša zvaigzne ar oranžzaļu asti.

Vienlīdz mežonīgo būtņu Spēlētājas un savvaļas dzīvnieka skatieni sastopas.

Suns apsēžas.

Alise nopietni pamāj ar galvu.

„Jā. Es domāju, ka tev taisnība. Jānogaida otrais raunds. Kad tas sāksies, es došos meklēt sīko gnīdu, kas nocirta Šari pirkstu.” Suns noguļas. Noliek galvu uz priekšķepām.

„Jā.”

Piena ceļš.

Tumsa.

Mazais ugunskurs.

„Es gaidīšu.”

Pavēlnieka Krišnas maja, aprīta un zudusi.1