Beigu spēle. Aicinājums

SARI COPRA

Copru nams, Gāntoka, Sikima, Indija

Sari cenšas nedomāt par Baitsahanu. Viņa ir mājās, apkārt valda miers, tāpat kā pirms Aicinājuma. Viņa domā, ka varētu kādu brīdi palikt šeit un atpūsties. Taču tad sajūt rēgainu tirpoņu vietā, kur vajadzētu būt pirkstam, un sāk apsvērt dunhu meklēšanu un nogalināšanu.

Viņa vēl nav izlēmusi.

Sari tup uz viena ceļa. Uz otra sēž mazā Alise. Tumšie mati sasieti peļastēs. Viņas acis ir lielas un miklas, kā nogludināti upes oļi. Šari ir apskāvusi meitas plecus. Džamals stāv viņām blakus un staro smaidā. Mazā Alise tur Šari roku. „Kur ir tavs pirkstiņš?” mazā Alise jautā.

Šari parausta plecus. „Pazaudēju.”

„Nelaimes gadījums.”

Mazā Alise nav nākamā Spēlētāja. Džamals zina par Beigu spēli zina visu bet mazā Alise neko nezina. Šari gribētu, lai tā arī paliek, bet saprot, ka tas nav iespējams. Kad sāksies Notikums. Kad sāksies pasaules gals.

„Vai sāpēja?”

„Jā, mana mazā pakorasāpēja.”

„Cik stipri?”

Šari palaiž meitu vaļā un iepleš rokas. Tad viņa satuvina plaukstas tā. ka starp tām paliek tikai daži centimetri. „Tikai tik stipri,” Šari saka. ,Ā”

Džamals nometas ceļos. Šari atkal iepleš rokas, cik plati spēj, un saka: „Bet tas, ka es neredzēju tevi, sāpēja tik stipri, mana mīļā, tik stipri.”

16 Tradicionāls indiešu našķis eļ|ā fritēti dārzeņi mīklā

„Labi,” mazā Alise smaidīdama saka, nolec no Šari ceļa un aizskrien prom pa zālienu, kur dārza galā klaiņo pāvs. Aiz krūmiem slejas Kančendžungas dienvidu nogāze, robainā virsotne saulē ir balta, bet ēnā zila. Džamals vēro meitu. Viņš ir divus gadus vecāks nekā Šari. „Kur tavs gredzens?” viņš klusi jautā. Šari viņa balss ir kā sega un silta uguns, un salds piens kopā.

„Arī to es pazaudēju,” Šari bezkaislīgi atbild. „Taču atgūšu, mīļotais.

Pat tad, ja būtu jācīnās ar pašu Dievu, es to atgūšu.”

Džamals uzliek plaukstu uz sievas augšstilba. „Es ceru, ka tas nebūs vajadzīgs.”

„Nē. To paņēma mazs briesmonis, kas izliekas par zēnu. Viņš man to atdos.” •

„Tu dzīsies viņam pakaļ?”

Šari skatās uz Džamalu. Viņas acīs ir tumsa, kuras pirms Aicinājuma nebija. Vīrs maigi uzliek roku viņai uz pleca. „Es vēl nezinu,” viņa atbild.

„Atpūties,” Džamals saka. „Paliec kādu laiciņu pie mums.”

Šari pamāj ar galvu, vēro, kā viņas skaistā meita skraida zālē. Beigu spēle rit pilnā sparā. Drīz sāksies Notikums. Varbūt pirms tam ieradīsies citi Spēlētāji, medīs viņu, viņas ģimeni. Viņa sažņaudz atlikušos pirkstus, iedomājoties, cik ātri viss var sagrūt.

Vēlāk vakarā, kad visi aizgājuši gulēt, Šari apvij smalkos pirkstus ap guļošās Alises kaklu un spiež. Spiež. Spiež.

Meitenītes acis atsprāgst vaļā. Viņa smaida. Ar lūpām izrunā vārdu „mamma”. Acīs ir prieka asaras. Pat tad, kad ķermenis lokās un raustās, un mirst.

Šari tur silto kaklu, līdz pulss apstājas. Viņa atlaiž pirkstus. Atglauž matus no meitas sejas. Noliecas un noskūpsta viņu.

Viņa pagriežas pret savu gultu. Džamals joprojām guļ. Šari paskatās uz savām rokām, un tur jau tas ir. Nazis no virtuves. Spožs tērauds. Kaula spals. Viņa ar to kapā ķiplokus un koriandru. Viņa notēmē smailo galu pret viņa sirdi. Gaida. Gaida. Gaida.

Dur.

Gar asmeni izšaujas biezas asinis, un Džamals paskatās uz viņu un saka: „Paldies, mīļā.” Mirdams viņš pastiepj roku, satver viņējo un tur, līdz vairs nespēj. Kad viņa izvelk nazi no vīra krūtīm, tam līdzi iznāk arī dunhu nozagtais gredzens.

Šari to paceļ. Nopēta. Nolaiza asinis. Norij.

Un tad viņa ir zilonis zaļā savannā, priekšā slejas akmens aplis, ikonisks un mūžīgs. Viņa izkliedz savas bēdas, skaņa atbalsojas akmens monolītos.

Sapnis.

Šari pielec sēdus. Sviedriem noplūdusi. Mazā Alise raud savā gultiņā, Džamals ir blakus, mierina viņu. Cauri vēsajam kalnu gaisam mājīgajā namā iespiežas mēness gaisma.

Šis miers nevar pastāvēt.

Man vienmēr jātur blakus pistole. Pistole ar trim lodēm.

Viņa redz senos akmens monolītus no sava sapņa, kurus uzslējuši druīdi, un zina.

Tur ir Zemes atslēga.

Es neteikšu.

Lai tā tiek kādam citam.

18.095, -94.043889к,х