Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA

Viesnīca Duchi d’Aosta, 100. istaba, Trieste, Itālija

Sāra novēl Kristoleram arlabunakti, iet cauri viesnīcai. Atkal iziet laukā. Apsēžas pie bāra un pasūta glāzi baltvīna, no kura izdzer tikai vienu malciņu. Skūpsts viņu ir uzbudinājis un samulsinājis.

Viņa atstāj bārmenei €100 banknoti un klīst pa gaiteņiem. Viss koks, tapetes, paklājs, krāsa, metāls, atmiņas ir gandrīz zudis. Būs tikai Notikums, tā sekas, nāve un vājprāts.

Kad kājas beidzot apstājas, viņa skatās uz svešas istabas durvīm. 21. istaba. Viņa jūt aiz durvīm viņu. Zina, ka viņš nav aizmidzis. Viņa domā par to reizi Irākā uz dīvāna Renco darbnīcā. Lidmašīnas tualetē. Viņa atspiež pieri pret Hago durvīm. Gandrīz pieklauvē, bet atturas. Viņa paliks kopā ar Hago. Spēlēs kopā ar viņu. Varbūt iemīlēsies, varbūt mirs kopā ar viņu. Bet viņi būs kopā līdz beigām. Viņiem vēl būs laiks.

Viņa domā par meiteni no Omahas. Par to, kuru visi mīlēja un apbrīnoja. Par meiteni, kurai varēja būt normāla dzīve, kura gribēja normālu dzīvi, lai gan patiesībā viņai tādas nebija. Ne tuvu. Sāra nopūzdamās pagriežas un iet prom pa gaiteni. Viņa apstājas pie citām durvīm. Viņa pametīs zēnu aiz šīm durvīm. Iespējams, ka pēc atvadīšanās viņa to vairs nekad neredzēs. Un, lai gan Sāra viņu mīl, ir mīlējusi agrāk, viņa zina, ka viņu laiks tuvojas beigām. Ar Kristoferu viņai vairs nav laika.

Tas ir viss.

Viņa pieklauvē.

Dzird aiz durvīm kustību, pēc pāris mirkļiem tās atveras.

„Kas noticis?” Kristofers izbrīnīts jautā. „Gribi vēl strīdēties?”

„Nē.” Viņa ieiet istabā un piespiež pirkstu pie viņa lūpām, ar kāju aizgrūž ciet durvis un saka: „Vienkārši klusē.”

Aņs skrien.