Beigu spēle. Aicinājums

CIJOKO TAKEDA

Lielā baltā piramīda, Cjiņlina kalni, Ķīna

Čijoko Takeda lavās pa mežu. Viņa bija redzējusi un ar smaidu skatījusies kā Aņs Liu uzspridzina Aicinājumu. Viņai tas šķiet lielisks gājiens. Lielisks, lielisks gājiens.

Nekas tik labi nesajauc prātus un nenoslēpj nolūkus kā nāve un asins izliešana.

Čijoko seko olmekam un kehokietei, kas dodas uz piramīdu. Viņa ir labajā pusē, austrumos, pārvietojas ļoti klusi. Nabatietis arī dodas uz piramīdu, bet olmeks un kehokiete nav viņu pamanījuši.

Čijoko pamanīja. Viņa redzēja, ka šumeriete ieiet mistiskajā piramīdā. Redzēja, kā viņa izkūst dzīvsudraba sienā.

Lielā baltā piramīda Čijoko Takedas, mēmās, mūžseno rnu pārstāves no 2. cilts, acīs ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem.

Iespēja to redzēt jau ir gods. Tā ir kosmosa, vēstures un kopienas zīme. Čijoko zina, ka sirmā senatnē piramīdas bija Spēles vadītāju piestātnes piestātnes viņu kuģiem, viņu portāli, viņu enerģijas avoti -, un kādudien tā atkal var būt, kad viss uznāks un pāries, un atkal atgriezīsies. Būves vai to atliekas sastopamas Ķīnā, Ēģiptē, Šumerā, Eiropā. Indijā un abos Amerikas kontinentos. Lielākā daļa ir sagruvušas vai izzudušas zem augsnes un lapu kalniem. Vai tās apgānījuši cilvēki, dumji ļaudis, kas nav pelnījuši palikt dzīvi pēc tā, kas sekos. Dažas, līdzīgas šai neskartajai piramīdai, nav pat atklātas. Taču neviena nelīdzinās Lielajai baltajai piramīdai.

Šo nav sagandējušas cilvēku rokas un prāti. Nav sabojājis vējš vai lietus. Nav saēdušas saknes vai augsne. Nav sagrāvusi zemestrīce vai vulkāna izvirdums.

Šī ir īpaša.

Ja Čijoko varētu, viņa paliktu un skatītos uz to nedēļu, divas, trīs. Apbrīnotu tās apmērus. Izmērītu pamatni. Piefiksētu zīmes uz tās. Mēģinātu tās atšifrēt. Taču viņa to nevar.

Spēle ir sākusies.

Un viņa iet pa pēdām.

Viņas virves „hodžo” ir pārmestas pār plecu. Tās bija paredzētas uzmanības novēršanai, tāpat kā Aņa sprādzieni.

Tās, protams, nebija tik iedarbīgas, taču savu paveica. Virves nodrošināja aizsegu, lai izvairītos no šautriņas ar izsekotāju, kas trāpīja Hago Tlalokam kaklā un ieskrambāja viņu. Šautriņa bija aizdžinkstējusi gar ausi kā ods.

Olmeks Hago Tlaloks. Acīmredzami meties uz vienu roku ar kehokieti Sāru Elopeju. Šie Spēlētāji pārstāv abu Ameriku senās ciltis. Čijoko ir pietiekami tuvu, lai dzirdētu viņu balsis, bet vārdus gan ne. Makabī klibo turpat netālu. Hago un Sāra viņu joprojām nav pamanījuši. Nabatietim uz pēdām min Eilina Kopa. Kurš kuru noķers, kurš ar kuru cīnīsies, kurš mirs?

Olmeks izved kehokieti cauri durvīm. Viņi pazūd kā uz burvja mājienu.

Čijoko sper soli uz durvju pusi, cerēdama, ka paspēs iziet cauri pirms Makabī, bet viņš ir pārāk tuvu. Viņa zina to, ko citi nezina olmekam ir disks. Mu ļaudis pielūdz diskus kā svētus un noslēpumainus simbolus. Čijoko to uzreiz pazina: Bajankaraulas disku. Šie diski nokrita no debesīm pirms daudziem gadsimtiem. Tajos ir informācija un zināšanas, norādes un virziens.

Viņai tam jāseko. Ja disku iegūs cits Spēlētājs, viņa sekos tam. Viņa turpinās sekot, līdz radīsies iespēja to nozagt. Viņa zina, ka tas aizvedīs pie Zemes atslēgas.

Un viņa zina, ka ir vienīgā, kas to zina.

Tāpēc, ka tā ir norāde, ko keplers 22b atstāja viņas prātā. Tas viņai ļoti vienkāršiem vārdiem pateica: Tu esi mu, tāpēc tikai tu saproti, kurp aizvedīs disks.

Čijoko skatās, kā Makabī sasniedz durvis, ieklumburo iekšā, pazūd. Eilina ir nepilnas minūtes attālumā. Neviens nav pamanījis Čijoko. Viņa ies iekšā pēc latēnietes. Čijoko gaida un pieņem, ka šī ir viņas pēdējā minūte Aicinājumā. Vēl tikai viena minūte varenās, vizuļojošās piramīdas tuvumā. Viņa tai paklanās, apliecina cicņu un apbrīnu, dalās ar to klusuma brīdī, pateicas, ka tā vispār ir.

Sīks, attāls trinkšķis ievibrē gaisu virs viņas bungādiņas, pārtrauc sapņus. Viņa instinktīvi pieplok pie zemes, un bulta pāršķeļ gaisu vietā, kur tikko bija viņas sirds. Kāds viņu tomēr pamanīja.

Puika.

Baitsahans.

Čijoko rēķina, ka meža malu no portāla šķir septiņi gari soļi. Viņa neriskēs ar to, ka pa ceļam varētu tikt sašauta. Viņa zina, ka ir jākustas, citādi zēns viņu nogalinās. Mu rāpo uz priekšu, un zemē netālu no viņas ieurbjas vēl viena bulta, bet tas ir izmisuma šāviens. Viņa ir pārliecināta, ka zēns viņu vairs neredz.

Čijoko sasniedz resnu koku un nostājas aiz tā, ar acīm sekojot uz viņu izšauto bultu neredzamajai trajektorijai. Atrod vietu, no kuras tās tika raidītas, un ierauga viņu notupušos zālē.

Viņš ir 90 pēdu attālumā.

Izdevīgā trieciena attālumā.

Viņa iebāž roku aiz jakas un izvelk piecus kā žilete asus titāna šurikenus. Pirksti kā dejā pārslīd tiem pāri un izliek vēdekļa formā kā kārtis. Viņa ar vienu roku uzmet vienu gaisā un ar otru noķer.

Čijoko nav neapdomīga. Viņai nogalināšanu allaž diktējusi iespēja un nepieciešamība, un viņa to neuztver vieglprātīgi. Mēs esam cilvēki. Mums dota viena dzīvība, kas jāgodā. Lēmumam atņemt dzīvību allaž jābūt pārdomātam.

Viņa klusi nokāpj lejā pa kalnu, piramīda ir aiz muguras. Viņa ar gribasspēku liek paplašināties acu zīlītēm, par spīti sprādziena radītajām liesmām. Viņa apstājas pie nokrituša koka, ieņem stabilu pozu, met.

Baitsahans gandrīz tiek pārsteigts.

Gandrīz.

Pēdējā brīdī viņš sakņūp, un lidojošā zvaigzne netrāpa mērķī, tā ieurbjas koka stumbrā.

Čijoko ievelk elpu.

Paliek nekustīga.

Gaida.

Viņa redz, kā Eilina Kopa iziet caur portālu.

Viņa skatās, kā Baitsahans pieceļas un atklāj sevi, ieliek lokā bultu un izmisīgi meklē viņu.

Muļķis.

Viņa met zvaigzni, tā trāpa zēnam plecā, pazūd miesā.

Viņš iekliedzas.

Viņa atkal maina atrašanās vietu, nostājas uz takas, kas ved tieši uz durvīm. Viņa met vēl vienu zvaigzni, sešas smailes virpuļo gaisā kā mēms zāģis pretī mērķim zēna pierei. Bet mirkli pirms trieciena uznāk vēja brāzma, kas novirza to no kursa; zvaigzne pārslīd pāri zēna galvai, paraujot līdzi miesas un matu kumšķi.

Viņš atkal iekliedzas, uzsauc izaicinājumu un izmisis izšauj tumsā bultu.

Čijoko elpo. Brāzma pāriet. Viņa pagriežas pret piramīdu, ar salto uz priekšu pārlec pāri lielam akmenim un, atrazdamās ar kājām gaisā, raida pēdējo šurikenu kaitinošajam puikam ar vienu vārdu Baitsahanam, 13. cilts dunhu.

Viņa piezemējas precīzi uz kājām un nedzirdami metas cauri noslēpumainajām durvīm, nezinādama, vai trāpījusi mērķī.

Viņai ir vienalga. Zēns ir pārāk straujš, tāpēc ilgi neizturēs. Ja viņu nenogalināja Čijoko, tad to izdarīs kāds cits.

Čijoko iznirst slepenajā telpā, kur visi sapulcējās sākumā. Atšķirībā no pārējiem viņa nemaz nav apjukusi. Viņa aizlavās līdz durvīm, nokāpj pa vecajām trepēm un redz, kā Eilina iziet no galvenās zāles ēkas augšējā stāvā. Čijoko gaida, piekļaujas sienai un apstaigā telpas perimetru kā rēgs. Viņa nepamana abus pie spārēm pieķērušos

Spēlētājus, un viņi nepamana Čijoko. Un tad vienā mirklī viņa ir prom.

.