Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS

Taksometrs Nr. 345027, reģistrēts Fēnam Tiaņam, šķērsojot Sjiaņas veco pilsētas mūri, Ķīna

11:16 nākamajā rītā. Sara un Hago nav gulējuši. Kopš iziešanas no pagodas viņi nav redzējuši nevienu citu Spēlētāju. Brokastīs viņi pa ceļam apēda rīsus, tēju un apelsīnus. Viņi netuvojās ne pagodai, ne meteorīta krāterim, ne pilsētas centram. Galu galā viņi atrada taksometru, iekāpa tajā un pateica: „Viesnīca.” Šoferis brauc uz dienvidiem jau vairāk nekā stundu, cenzdamies viņus pārliecināt, ka jākāpj laukā, bet viņi tikai izsniedz tam banknotes un liek braukt tālāk, prom no pilsētas. Viņiem vajag mazu viesnīciņu, nomaļu. Pagaidām nav tādu atraduši. Šoferis brauc tālāk.

I lago iebāž roku somā un pirmo reizi kopš Aicinājuma izvelk disku. Viņš paceļ to gaisā un pagroza priekšpusdienas gaismā, kas iespiežas caur taksometra logiem, mēģina to izprast. Šoferis to pamana aizmugures skata spogulī un sāk runāt par savādo priekšmetu.

Viņiem nav ne jausmas, ko viņš saka.

Šoferis ir dīvains vīrs. Viņš zina, ka jaunieši nesaprot ne vārda, bet runā tik un tā. Viņš atlaiž rokas no stūres, drudžaini žestikulē, un taksometrs svaidās pa ceļu. Sāra ir nogurusi no tā, no viņa, no trokšņa, no ceļa. Viņa novēršas un skatās laukā pa logu, vēro, kā pilsētu nomaina priekšpilsēta un lauki. Viņai jānomierina prāts.

Sāra cenšas iztēloties ko patīkamu kaut kur tālu prom no šejienes. Beigās viņas prātā uznirst Kristofers. Viņa atceras nakti pirms izlaiduma, pirms meteorīts sagrāva viņas skolu un nogalināja brāli. Kristofers atbrauca viņai pakaļ un aizveda uz klusu vietiņu Misūri upes krastā, kur bija sarūpēts pikniks. Lai gan ēdiena netrūka, lielāko daļu laika viņi pavadīja zem segas skūpstoties, apskaujoties, sačukstoties

starp skūpstiem, sadevušies rokās, savijušies kopā. Tā bija lieliska nakts, viena no labākajām viņas mūžā. Un, lai gan viņa mēģina sevi pierunāt aizmirst Kristoferu, vismaz līdz Beigu spēles beigām, viņš ir pirmais, kuru Sāra iedomājas, kad jānomierina prāts.

Lai gan viņa grib paturēt šo tēlu, norāde, kuru keplers 22b iededzināja smadzenēs, nomāc visas citas domas. Tā ir gara un bezjēdzīga skaitļu virkne. Neatkarīgi no tā, par ko viņa domātu, lai kā censtos no tā izvairīties, lai cik laimīgas būtu atmiņas vai tīkamas vīzijas, skaitļi neatkāpjas.

498753987.24203433333503405748314984.574398752348720398499993 29.29292389370213754893567.2498572341234675489342267743453777 7773923046805.3652566245362209845710230467233100438.138572101 020002093574821 "

Sāra ir meistarīga atšifrētāja, bet šo šifru viņa nesaprot. Viņa nespēj saskatīt sistēmu, atrast norādi, ritmu, kas slēpjas katrā šifrā. Sāra padodas, un viņu pārņem dziļas skumjas, kad Kristofera tēls sāk bālēt. „Tev viss kārtībā?” Hago jautā.

„Es nezinu,” Sāra atbild, brīnīdamās, cik viegli izdodas būt godīgai pret Hago.

„Tu izskaties bēdīga.”

„Tas ir redzams?”

„Jā.” Hago vilcinās. „Vai gribi izrunāties?”

Sāra pasmaida, mazliet satraukusies, ka varētu kratīt sirdi šim tikko iepazītajam zēnam. Turklāt Spēlētājam. Viņai drīzāk vajadzētu plānot, kā viņu nogalināt, nevis uzticēties. Viņa negrib stāstīt Hago par Kristoferu, tāpēc izstāsta tikai daļu patiesības. „Es nespēju izmest no prāta savu norādi. Tā ir kā slikta dziesma, kas iesēdusies smadzenēs.” „Aha,” Hago saka, pamādams ar galvu. „Man tāpat. Nespēju tikt no tās vaļā.”

„Manējā ir vājprātīga skaitļu virkne.”

„Manējā attēls, kaut kāds sens aziātu karavīrs.”

„Tas ir labāk nekā skaitļi,” Sāra saka.

I lago saīdzis noklikšķina mēli. „Esi kādreiz skatījusies uz vienu un to pašu nolādēto attēlu divpadsmit stundu no vietas? Es jūtos kā pieķēdēts vienam neiedomājami garlaicīgam muzeja eksponātam.”

Sāra atļaujas vēlreiz pasmaidīt. Varbūt, palīdzot I lago, viņai izdosies uz brīdi aizmirst savu norādi. „Varbūt es varu palīdzēt. Vai vari aprakstīt attēlu?”

„Tas ir līdzīgs fotogrāfijai, es redzu katru sīkumu. Vienā rokā viņam ir šķēps, otrā…” I lago norāda uz somu sev pie kājām.

„Disks?”

„Jā.”

„Varbūt tāpēc tas tika tev?”

„Nē. Man tikai paveicās to atrast pirms pārējiem.”

„Kā tu domā, kas tas ir?”

„Nav ne jausmas, bet tas ir svarīgs. Mēmā meitene zināja, kas tas ir. Tāpēc satrakojās, kad es to paķēru.”

Sāra pamāj ar galvu. Viņa novēršas. Kristoferam bija taisnība, viņa domā. Tad saka: „Tas viss ir pilnīgs vājprāts.”

Hago blenž tieši uz priekšu. Vienīgās skaņas rada mašīna un šoseja.

Tad viņš saka: ,.Tu negribēji, lai Beigu spēle sākas, vai ne?”

Viņa nedrīkst atklāt viņam patiesību. Nedrīkst stāstīt par Teitu. Nedrīkst atzīties, ka nopietni trenējusies tikai nepilnus četrus gadus. Viņa nedrīkst.

„Es nedomāju, ka tas kādreiz notiks,” Sāra atbild.

„Godīgi sakot, es arī ne.” Hago pieskaras savai rētai, kas stiepjas pār visu seju. „Turklāt mani gandrīz atzina par nepiemērotu.”

„Jā. Man līdz izslēgšanai bija palikuši mazliet vairāk nekā divi gadi.” „Dios m/o[10].”

„Tūkstošiem gadu pagājuši bez Beigu spēles. Kāpēc tagad? Vai tu zini?”

Hago nopūšas. „Nē, nezinu gan. Mamī saka tāpēc, ka pasaulē esot

pārāk daudz cilvēku. Mēs esam kā sērga. Bet tam nav nozīmes, kāpēc, Sāra. Tu redzēji to ērmīgo kepleru el cuco[11]. viņš skaidri pateica, ka beigu spēle nav nekāds joks un mums nav izvēles. Svarīgākais, ka tas notiek. Un mums ir Jāspēlē.”

„Bet kāpēc?" Sāra neatlaižas.

„Kāpēc tam draņķim ir septiņi pirksti?” Hago atcērt, izvairīdamies no Sāras jautājuma. „Tu trenējies. Tev stāstīja par Beigu spēli un Radītājiem, un dzimtām, un īsto cilvēces vēsturi, vai ne?”

„Protams. Es trenējos ļoti nopietni.” Nopietnāk, viņa domā, lai atgūtu nokavēto laiku. Lai apgūtu visu. „Bet es arī biju normāla. Pagājušajā naktī pirmoreiz ieraugot pārējos… es nezinu… varbūt es šeit esmu vienīgā normālā. Tu, Čijoko, Baitsahans, Aņs? Jūs esat dzimuši šai nejēdzībai. Bet es…” Viņa nogroza galvu un apklust.

„Pirms dažām dienām tu izlēci no braucoša vilciena. Tu ievilki manu izmežģīto plecu. Vakarnakt tu izglābi man dzīvību, noķerot bultu. Nemāni sevi, tu arī tam esi dzimusi.” Hago nosmīkņā. „Un es esmu normālāks nekā izskatos. Agrāk vadāju tādas smukas amerikāņu tūristes kā tu ekskursijās pa piekrasti.” Hago ievelk caur zobiem gaisu, gremdēdamies atmiņās. „Nedomā, ka tev vienai bija normāla dzīve.”

Hago saka taisnību, un viņa to zina, bet tik un tā sajūta ir nereāla.

Pirmo reizi Sāra aptver, kāds bezdibenis ir pāršķēlis viņas dzīvi. Vienā pusē ir Sāra Elopeja, absolventu balles karaliene un teicamniece. Otrā rūdīta rīkļurāvēja, kas audzināta slepkavot, atšifrēt un maldināt. Pirms tas viss sākās, viņa vienmēr spēja samierināt abas puses, jo Beigu spēle bija tikai ļauns joks, kas laupīja viņai vasaras un nedēļas nogales. Bet nu tas vairs nav joks.

īsu brīdi prātā uznirst Kristofera tēls smaidošs, nosvīdis viņš treniņu kreklā skrien pie viņas pāri laukumam. Bet tiklīdz tēls konkretizējas, to atkal nomāc kods.

„Es biju laimīga,” viņa domīgi saka. „Visa pasaule bija man pie kājām.

lis domāju, ka esmu normāla, Feo. Es domāju, ka esmu sasodīti normāla, tāpat kā visi pārējie.”

„Ja ceri uzvarēt, pārstāj tā domāt.”

„Man vajag vairāk nekā cerību. Es gribu uzvarēt. Cita varianta, izņemot uzvaru, nav.”

„Tad agrākā Sāra Elopeja ir mirusi.”

Viņa pamāj ar galvu, taksometrs palēnina gaitu un nogriežas uz zemes ceļa. Pēc ceturtdaļjūdzes viņi iebrauc pa dzelzs vārtiem un turpina braukt pa ceļu, kas apstādīts ar ziedošiem citronkokiem.

Šoferis apstājas strupceļā un norāda uz betona divstāvu viesu namu ar sarkaniem jumta dakstiņiem un kupli sazēlušām puķu kastēm.

Logu restes ir nokrāsotas dzeltenas. Flīzēm klātā sliekšņa tuvumā cēli pastaigājas gailis.

Tuvumā neredz nevienu citu ēku. Uz jumta ir vairāki satelīta šķīvji, tātad ir interneta sakari. Ceļš šajā vietā beidzas, aiz mājas ir papuves pļaviņa, un tālāk slejas kalni.

„Ideāli,” Hago saka šoferim. Viņš iedod tam sauju juaņu un atver durvis. Hago pagriežas pret Sāru un jautā: „Tevi apmierina?”

Viņa nopēta viesu namu. Apmācība ņem virsroku, nomācot satraukumu. Nomaļa, savrupa, droša vieta. Vienlīdz laba vieta Spēles sākšanai kā jebkura cita.

„Jā,” Sāra atbild.

Viņa izkāpj no taksometra un dziļi ieelpo. Hago taisnība. Laiks atstāt visu normālo aiz muguras. To Sāru, kas bija absolventu balles karaliene un teicamniece.

Skatīdamās, kā Hago aiziet viņai pa priekšu, Sāra zina, ka reizi par visām reizēm ir laiks beidzot atteikties arī no Kristofera.

Fens Tiaņs nogroza galvu, ieliek mašīnu ātrumā un aizbrauc.