Divpadsmit krēslu

XII nodaļa UGUNĪGA SIEVIETE — DZEJNIEKA SAPNIS

Aukstums pa nakti bija pazudis bez pēdām. Kļuva tik silts, ka agrīnajiem gājējiem smeldza kājas. Zvirbuļi čivināja ka ne­gudri. Pat vista, izgājusi no virtuves viesnīcas pagalma, sajuta spēku pieplūdumu un mēģināja pacelties gaisa. Debess bija nosēta ar sīku mākoņu klimpām, no atkritumu kastes plūda vijo­līšu un zemnieku zupas smarža. Vējš atpūtās zem karnizēm. Kaķi valstījās pa jumtu un, acis mīlīgi piemieguši, lūkojās pagalmā, pār kuru skrēja apkopējs Aleksandrs ar netīras veļas klēpi.

«Sorbonas» gaiteņos modās dzīvība. Uz tramvaja atklāšanas svinībām no apriņķiem bija sabraukuši delegāti. No viesnīcas līnijdroškas ar uzrakstu «Sorbona» izbira vesels pūlis.

Saule sildīja pilnā sparā. Pacēlās augšup veikalu rievotie dzelzs aizvirtņi. Padomju darbinieki, kas bija izgājuši uz darbu vatētos mēteļos, smaka nost un pogājās vaļā, juzdami pavasara smagumu.

Kooperativa ielā pārkrautajai Dzirnavu celtniecības automa­šīnai bija pārlūzusi atspere un, ieradies notikuma vietā, Viktors Michailovičs Poļesovs deva padomus.

Ar lietišķu greznību iekārtotā numurā (divas gultas un nakts­galdiņš) atskanēja zirdziska sprauslošana un zviegšana: Ipolits Matvejevičs jautri mazgājās un tīrīja degunu. Lielais kombinators gulēja gultā, aplūkodams puszābaku bojājumus.

— Starp citu, — viņš sacīja, — lūdzu, atdodiet savu parādu!

Ipolits Matvejevičs iznira no dvieļa un paskatījās uz kompan­jonu ar izvalbītām acīm bez pensneja.

— Ko jūs uz mani blenžat kā zaldāts uz uti? Par ko jūs brī­nāties? Parāds? Jā! Jūs man esat parādā naudu. Es vakar aiz­mirsu jums pateikt, ka par orderiem saskaņā ar jūsu pilnvarām es samaksāju septiņdesmit rubļu. Par ko pievienoju kvīti. Dodiet šurp trīsdesmit piecus rubļus. Koncesionari, es ceru, izdevumus sedz uz vienlīdzības principiem?

Ipolits Matvejevičs uzlika pensneju, izlasīja kvīti un negribīgi atdeva naudu. Taču pat tas nespēja apēnot viņa prieku. Bagātība bija rokās. Trīsdesmit rubļu puteklītis pagaisa briljantu kalna mirdzumā.

Ipolits Matvejevičs, starojoši smaidīdams, izgāja gaitenī un pastaigājās šurp un turp. Jaunās, dārglietu apmirdzētās dzīves plāni viņu ielīksmoja. «Bet svētais tēvs?» domās viņš ļauni zo­bojās. «Muļķis paliek muļķis. Neredzēt viņam krēslus kā savas ausis.»

Aizgājis līdz gaiteņa galam, Vorobjaņinovs atskatījās. Baltās, saplaisājušās durvis Nr. 13 atvērās, un viņam tieši pretī iznāca svētais tevs Fjodors zilā krievu kreklā, apjoztā ar melnu, nobru­žātu auklu, kurai galā karājās kupls pušķis. Viņa labsirdīgā seja staroja laimē. Viņš arī bija iznācis gaitenī pastaigāties. Sāncenši

vairākkārt satikās un, uzvaroši paskatījušies viens otrā, turpināja savu ceļu. Gaiteņa galos abi reizē apgriezās un atkal tuvojās viens otram . . . Ipolita Matvejeviča krūtīs kūsāja sajūsma. Tās pašas jūtas pārņēma arī svēto tēvu Fjodoru. Abus pārņēma žē­lums par uzvarēto pretinieku. Pēdīgi piektā gājiena laikā Ipolits Matvejevičs neizturēja.

—• Sveicināts, tētiņ, — viņš neizsakāmi saldi sacīja.

Svētais tēvs Fjodors sakoncentrēja visu viņam piemītošo sar­kasmu un atsaucās:

— Labrītiņ, Ipolit Matvejevič.

Ienaidnieki aizgāja katrs uz savu pusi. Kad viņu ceļi atkal krustojās, Vorobjaņinovs izmeta:

— Vai es jūs nepiekāvu pēdējās tikšanās laikā?

— Nē, kāpēc gan, ļoti patīkami bija tikties, — atbildēja ga­vilējošais svētais tēvs Fjodors.

Viņi atkal šķīrās. Svētā tēva fizionomija sāka uztraukt Ipolitu Matvejeviču.

— Dievkalpojumus droši vien vairs nenoturat? — nākošās tik­šanās laikā viņš jautāja.

— Kur nu tagad dievkalpojumi! Draudzes locekļi pa pilsētām izklīduši, dārglietu krātuves meklē.

— Iegaumējiet — savas dārglietas! Savas!

— Es nezinu, kam pieder, bet meklēt meklē.

Ipolits Matvejevičs gribēja pateikt kaut ko riebīgu un šādā nolūkā atvēra pat muti, bet neko nevarēja izdomāt un sakaitināts atgriezās savā numurā. Pēc mirkļa no turienes iznāca Turcijas pavalstnieka dēls Ostaps Benders debeszilā vestē un, mīdams pats uz savu kurpju saitēm, devās pie Vostrikova. Rozes svētā tēva Fjodora vaigos novīta un pārvērtās pelnos.

— Uzpērciet vecas mantas? — Ostaps bargi noprasīja. — Krēslus? Atkritumus? Zābaku krēma bundžiņas?

— Ko jūs vēlaties? — nočukstēja svētais tēvs Fjodors.

— Es vēlos jums pārdot vecas bikses.

Garīdzniekam pār muguru pārskrēja saltas tirpas, un viņš atkāpās.

— Ko jūs klusējat kā archierejs pieņemšanas laikā?

Svētais tēvs Fjodors lēni devās uz savu numuru.

— Vecas mantas uzpērkam, jaunas zogam! — nokliedza vi­ņam pakaļ Ostaps.

Vostrikovs ierāva galvu plecos un apstājās pie savam durvīm. Ostaps turpināja ņirgāties:

— Kā tad paliek ar biksēm, augsti cienījamais baznīcas kalp? Ņemsiet? Vēl dabūnamas vestes piedurknes, kliņģera caurums un sprāguša ēzeļa ausis. Ņemiet vairumā — iznāks lētāk. Un krēslos tie nav noslēpti, meklēt nevajag! Nu?!

Aiz baznīcas kalpa muguras aizvērās durvis.

Apmierinātais Ostaps, ar kurpju saitēm plikšķinādams pa te­piķi, lēni aizgāja atpakaļ. Kad viņa masivais stāvs bija pietiekami tālu, svētais tēvs Fjodors žigli pabāza galvu pa durvīm un ilgt aizturētā sašutumā iespiedzās:

•—• Tu pats esi muļķis!

— Ko? — iesaucās Ostaps, mezdamies atpakaļ, bet durvis jau bija aizslēgtas, un rioskrapstēja atslēga.

Ostaps noliecās pie atslēgas cauruma, pielika pie mutes delnu kā ruporu un, skaidri izrunādams vārdus, vaicāja:

— Cik maksā opijs priekš tautas?

Aiz durvīm klusēja.

— Tētiņ, jūs esat triviāls cilvēks! — Ostaps nokliedza.

Tajā pašā brīdī pa atslēgas caurumu izšāvās un grozījās zī­mulis, ar kura aso galu svētais tēvs Fjodors centās iedzelt ienaid­niekam. Koncesionars laikā atlēca nost un satvēra zīmuli. Durvju šķirti, ienaidnieki klusēdami sāka vilkt zīmuli katrs uz savu pusi. Uzvarēja jaunība, un zīmulis, pretodamies kā skabarga, lēni iz­līda no cauruma. Ar šo trofeju Ostaps atgriezās savā numurā. Kompanjoni kļuva vēl jautrāki.

— Un naidnieks ļekas vaļā laiž! — Ostaps nodziedāja.

Uz zīmuļa šķautnes viņš ar kabatas nazīti iegrieza apvaino­jošu vārdu, izskrēja koridorā un, iebāzis zīmuli atslēgas ambra- zurā, tūlīt atgriezās.

Draugi izvilka gaismā orderu zaļos pasaknīšus un ņēmās rū­pīgi studēt.

— Orderis par gobelenu «Ganiņš», — sapņaini sacīja Ipolits Matvejevičs. — Es šo gobelenu nopirku Pēterburga pie an- tikvara.

— Pie velna ganiņu! — iesaucās Ostaps, saplēsdams orderi smalkās driskās.

— Apaļš galds . . . Acīm redzot no garnitūras …

— Dodiet šurp to galdiņu. Pie velna šo galdu!

Palika divi orderi: viens — par 10 krēsliem, izdots mēbeļu mākslas muzejam Maskavā, otrs — par vienu krēslu b. Gricacujevam, Stargorodā, Pļechanova ielā 15.

— Gādājiet naudu, — Ostaps sacīja, — varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.

— Bet ari šeit taču ir krēsls?

— Izredzes viens pret desmit. Tīra matematika. Jā, un tikai tad, ja pilsonis Gricacujevs ar to nav izkurinājis taupības krāsni.

— Nejokojiet, tā nevajag.

— Nekas, nekas, līber fater Konrād Karlovič Michelson, at­radīsim! Svēts pienākums! Valkāsim batista autus, ēdīsim Margo krēmu.

— Man nezin kāpēc liekas, — Ipolits Matvejevičs piezīmēja, — ka dārglietām vajag būt tieši šinī krēslā.

— Ak! Jums liekas? Kas jums vēl liekas? Nekas? Nu labi. Strādāsim marksistiski. Debesis atstāsim putniem, bet paši pie­vērsīsimies krēsliem. Mani nomocījusi vēlēšanās jo ātrāk tikties ar imperiālistiskā kara invalidu pilsoni Gricacujevu Pļechanova ielas piecpadsmitā numurā. Neatpalieciet, Konrād Karlovič. Plānu sastādīsim ceļā.

Iedams garām svētā tēva Fjodora durvīm, atriebīgais Turcijas pavalstnieka dēls iespēra tanīs ar kāju. No numura atskanēja no- tramdītā konkurenta klusa rūkšana.

— Ka tik viņš nesadomātu mums sekot! — nobijās Ipolits Matvejevičs.

— Pēc šīsdienas ministru tikšanās uz jachtas nekāda tuvinā­šanās nav iespējama. Viņš no manis baidās.

Draugi atgriezās tikai vakarā. Ipolits Matvejevičs bija norai­zējies. Ostaps staroja. Viņam kājās bija jaunas aveņkrāsas kur­pes, pie kuru papēžiem bija pieskrūvētas apaļas gumijas, rūtainas zeķes kā šacha galdiņš ar zaļiem un melniem kvadrātiņiem, krēma krāsas žokene un rumāņu stila puszīda šalle.

— Būt jau tas ir, — sacīja Ipolits Matvejevičs, atcerēdamies vizīti pie atraitnes Gricacujevas, — bet kā lai dabū? Nopirkt?

— Ko nu, — Ostaps atbildēja, — nemaz jau nerunājot par neracionāliem izdevumiem, tas radīs valodas. Kāpēc vienu krēslu? Kāpēc tieši šo krēslu? …

— Ko tad lai dara?

Ostaps ar patiku aplūkoja jauno puszābaku kapes.

— Šiki un moderni, — viņš sacīja. — Ko darīt? Neuztraucie­ties, priekšsēdētāj, operāciju veikt uzņemos es. So apavu priekšā neviens krēsls nenoturēsies.

— Nē, vai ziniet, — Ipolits Matvejevičs kļuva možs, — kad jūs sarunājāties ar Gricacujevas kundzi par plūdiem, es apsēdos

uz musu krēsla un, goda vārds, sajutu zern sevis kaut ko cietu. Tie ir tur, nudien, tur . .. Nu patiešām, jānudien, es jūtu.

— Neuztraucieties, pilsoni Michelson.

— Krēslu vajag nakti nozagt! Nudien, nozagt!

— Tomēr kā muižniecības priekšniekam jums ir pārāk mazs vēriens. Un vai šāda pasākuma techniku jūs zināt? Varbūt jums čemodānā paslēpts līdz paņemams nesesers ar mūķīzeru kom­plektu? Izmetiet to no galvas! Tā ir tipiska pintiķu padarīšana — apzagt nabaga atraitni.

Ipolits Matvejevičs atjēdzās.

— Gribas taču ātrāk, — viņš lūdzoši sacīja.

— Atri tikai blusas ķer, — pamācoši piezīmēja Ostaps. — Es viņu precēšu.

— Ko?

— Madamu Gricacujevu.

— Kāpēc?

— Lai mierīgi un bez trača varētu parakņāties pa krēslu.

- Bet jūs taču sevi saistīsiet uz mūžu!

— Uz visu ko jābūt gatavam koncesijas labā!

— Uz visu mūžu, — čukstēja Ipolits Matvejevičs.

Ipolits Matvejevičs galīgā izbrīnā noplātīja rokas.

Viņa sārtā garīdznieka seja saviebās. Kļuva redzami zili zobi, kas nebija tīrīti kopš aizbraukšanas dienas no pilsētas N.

— Uz visu mūžu! — čukstēja Ipolits Matvejevičs. — Tas ir liels upuris.

— Mūžs, dzīve! — sacīja Ostaps. — Upuris! Ko jūs zināt par dzīvi un uzupurēšanos? Jūs domājat, tālab, ka jūs izlika no sav­rupmājas, jūs pazīstat dzīvi? Un, ja jums rekvizēja viltotu ķī­niešu vāzi, tad tas ir upuris? Dzīve, zvērināto piesēdētāju kungi, ir sarežģīta būšana, bet, zvēiināto piesēdētāju kungi, šī sarežģītā būšana atklājas pavisam vienkārši. Tikai vajag mācēt to atklāt. Kas neprot atklāt, tas ir pagalam. Vai jūs esat dzirdējis par vien­tuļnieku huzaru?

Ipolits Matvejevičs nebija dzirdējis.

— Bulānovs! Vai esat dzirdējis? Par aristokrātiskās Pēter­burgas varoni? Tūlīt dzirdēsiet.

Un Ostaps Benders izstāstīja Ipolitam Matvejevičam noti­kumu, kura dīvainais sākums bija satraucis visu Pēterburgas aug­stāko sabiedrību, bet tā vēl jo dīvainākais beigu gals pagaisis un pēdējos gados risinājies, pilnīgi neviena nemanīts.

STĀSTS PAR VIENTUĻNIEKU HUZARU

Lepnais huzars grafs Aleksejs Bulānovs, kā pareizi pavēstīja Benders, patiešām bija aristokrātiskās Pēterburgas varonis. Lie­liskā kavalerista un plītnieka vārdu vienmēr daudzināja Angli­jas krastmalas pi|u klīrīgie iemītnieki un augstākās sabiedrības avīžu chronika. Ļoti bieži ilustrēto žurnālu lappusēs parādījās skaistuļa liuzara fotoattēls — ar tresēm un sīki sprogotu kara­kulu apšūts mundieris, augsti, nolaizīti deniņi un strups, brašs deguns.

Slavas oreols ap grafa galvu vēstīja, ka viņš piedalījies dau­dzās slepenās divkaujās, kas liktenīgi beigušās, ka viņam bijuši acīm redzami romāni ar visskaistākajām, nepieejamākajām aug­stākās sabiedrības dāmām, trakulīgi izlēcieni pret sabiedrībā cie­nījamām personām un dziļi izbaudīta uzdzīve, kas nenovēršami beidzās ar civilpersonu piekaušanu.

Grafs bija skaists, jauns, bagāts, laimīgs mīlestībā, laimīgs kāršu spēlē un mantojumu saņemšanā. Viņa radinieki mira bieži, un mantojumi palielināja jau tā milzīgo huzara bagātību.

Viņam bija asa mēle un varonīga rīcība. Viņš palīdzēja Abe- sinijas negusam Menelikam karā pret itāliešiem. Viņš sēdēja zem lielajām Abesinijas zvaigznēm, ietinies baltā burnusā, un skatījās trīsverstīga jā [3] apvidus kartē. lāpu uguns meta kustīgas ēnas uz grafa nolaizītajiem deniņiem. Pie grafa kājām sēdēja viņa jau­nais draugs abesiniešu zēns Vasjka.

Sakāvis Italijas karaļa karaspēku, grafs atgriezās Pēterburgā kopā ar abesinieti Vasiku. Pēterburga varoni sagaidīja ar zie­diem un šampanieti. Grafs Aleksejs atkal iegrima bezrūpības baudu atvarā, kā mēdz rakstīt augstākās sabiedrības romānos. Par viņu runāja ar divkāršu apbrīnu, sievietes viņa dēļ indējās, vīrieši apskauda. Kad grafa kariete drāzās pa Miljonu ielu^ tas aizmugurē neiztrūkstoši stāvēja abesinietis, radot garāmgājēju izbrīnu ar savu melno ādu un smuidro augumu.

Un pēkšņi viss beidzās. Grafs Aleksejs Bulānovs pazuda. Kņaze Beloruskaja-Baltijskaja, grafa pēdējā aizraušanās, nebija nomierināma. Grafa pazušana sacēla lielu traci. Avīzes bija pil­nas ar minējumiem, detektivi rāvās melnās miesās. Bet viss bija veltīgi Grafa pēdas nebija sadzenamas.

Kad troksnis jau bija apklusis, no Averkija tuksneša pienāca vēstule, kas visu noskaidroja. Lieliskais grafs, aristokrātiskās

Petei burgas varonis, XIX gadsimta Belzacars, bija uzsācis askēta dzivi Ziņoja visšausmīgākos sīkumus. Runāja, ka grafs-mūks nē­sājot vairāku pudu smagas važas, ka viņš, kas pieradis pie smal­kiem franču edieniem, tagad pārtiek tikai no kartupeļu mizām. Izceļas dažādu minējumu virpulis. Stāstīja, ka grafam parādī­jusies mirusī māte. Sievietes raudāja. Pie kņazes Beloruskajas- Baltijskajas parādes durvīm stāvēja kariešu virknes. Kņaze ar vīru pieņēma līdzjūtības apliecinājumus. Paklīda jaunas baumas. Gaidīja grafu atgriežamies. Gāja valodas, ka tas esot pārejošs prāta aptumsums uz reliģiska pamata. Apgalvoja, ka grafs bēdzis no parādiem. Tāpat vēstīja, ka pie visa vainīgs esot nelaimīgs romāns.

Bet patiesībā huzars bija aizgājis pie mūkiem, lai atklātu dzī­ves noslēpumu. Viņš vairs neatgriezās. Pamazām viņu aizmirsa. Kņaze Baltijskaja iepazinās ar itāliešu dziedoni, bet abesinietis Vasjka aizbrauca uz dzimteni.

Klosterī grafs Aleksejs Bulānovs, pieņēmis vārdu Jevpla, no­vārdzināja sevi ar lieliem varoņdarbiem. Viņš patiešām nēsāja važas, bet viņam likās, ka tas ir nepietiekami dzīves izzināšanai. Tad viņš sev izgudroja īpašu mūka formas tērpu: augstu mūka cenuri ar nokārušos nagu, kas aizsedza seju, un talaru, kas ap­grūtināja kustības. Ar klostera priekšnieka svētību viņš sāka val­kāt šo tērpu. Bet arī tas vēl viņam likās par maz. Lepnības ie­ņemts, viņš devās vientulība meža zemnīcā un sāka dzīvot ozola zārkā.

Klostera iemītnieki apbrīnoja eremita Jevpla varoņdarbu. Viņš ēda tikai sausiņus, kuru krājumus atjaunoja ik pa rrīs mēne­šiem reizi.

Tā pagāja divdesmit gadi. Jevpla uzskatīja savu dzīvi par gudrības apdvestu, pareizu un vienīgi īstu. Dzīvot viņam kļuva neparasti viegli, domas risinājās kristaltīras. Viņš izprata dzīvi un bija pārliecināts, ka citādi dzīvot nevar.

Reiz viņš ar izbrīnu pamanīja, ka tai vietā, kur viņš veselus divdesmit gadus bija pieradis atrast sausiņus, nekā nav. Viņš nekā nebija ēdis četras dienas. Piektajā dienā pie viņa atnāca ne­pazīstams večuks vīzēs un sacīja, ka boļševiki mūkus izlikuši no klostera un tur ierīkojuši padomju saimniecību. Atstājis nedaudz sausiņu, vecis raudādams aizgāja. Askēts nesaprata večuku. Kluss un gaišu domu pārņemts, viņš gulēja zārkā un priecājās par dzīves izpratni. Vecais zemnieks turpināja nest sausiņus.

Tā pagāja vēl daži neviena netraucēti gadi.

Tikai reizi atvērās zemnīcas durvis un tanī ienāca vairāki cil­vēki, galvas pieliekuši. Viņi piegāja pie zārka un klusēdami ņē­mās aplūkot veci. Tie bija pieauguši cilvēki zābakos ar piešiem, milzīgās galifē biksēs un ar mauzeriem pulētās koka makstis. Ve­cais mūks gulēja zārkā, rokas izstiepis, un ar starojošu skatienu raudzījās ienācējos. Garā un vieglā sirmā bārda aizsedza pusi no zārka. Nepazīstamie sašķindināja piešus, paraustīja plecus un aizgāja, uzmanīgi aiz sevis aizvērdami durvis.

Laiks gāja. Dzīve askēta priekšā atklājās visā tās pilnībā un saldmē. Naktī, kas iestājās pēc tās dienas, kad eremits bija pil­nīgi sapratis, ka viņa izzinībā viss ir skaidrs, viņš negaidot pa­modās. Tas viņu izbrīnīja. Viņš naktī nekad nebija pamodies. Prā­todams par to, kas viņu pamodinājis, viņš atkal aizmiga un tūlīt atkal pamodās, juzdams, ka stipri deg mugura. Sapratis šīs de­dzināšanas cēloni, viņš centās aizmigt, bet nevarēja. Kaut kas viņu traucēja. Viņš nevarēja aizmigt līdz rītam. Nākošā naktī viņu atkal kaut kas pamodināja. Viņš grozījās līdz rītam, klusi stenēdams un pašam nepamanot kasidams rokas. Dienā piecēlies, viņš nejauši ieskatījās zārkā. Tad viņš visu saprata: pa viņa drū­mās gultas stūriem žigli tecēja ķiršu brūnās blaktis. Askētam apšķebināiās dūša.

Tajā pašā dienā atnāca ^ečuks ar sausiņiem. Un raugi, askēts, kas bija klusējis divdesmit piecus gadus, sāka runāt. Viņš lūdza, lai atnesot mazliet petrolejas. Padzirdējis lielā klusētāja runu, zemnieks apstulba. Tomēr, kaunēdamies un pudelīti slēpdams, viņš petroleju atnesa. Tikko večuks bija aizgājis, eremits ar trī­cošu roku iesmērēja visas zārka šuves un gropes. Pirmo reizi pēc trīs dienām Jevpla mierīgi aizmiga. Viņu nekas netraucēja. Ari nākošajā dienā viņš zārku iesmērēja ar petroleju. Bet pēc diviem mēnešiem saprata, ka ar petroleju blaktis iznīdēt nevarēs. Naktīs viņš strauji grozījās pa gultu un skaļi lūdza dievu, bet lūgšanas palīdzēja vēl mazāk nekā petroleja.

Neizsakāmās mokās pagāja pusgads, pirms eremits atkal vēr­sās pie večuka. Otrais lūgums večuku pārsteidza vēl vairāk. As­kēts lūdza atnest viņam no pilsētas blakšu pulveri «Aragacs». Bet arī «Aragacs» nepalīdzēja. Blaktis vairojās neparasti atri. Askēta ziedošā veselība, kuru nebija varējusi salauzt divdesmit piecu gadu gavēšana, jūtami pasliktinājās. Sākās drūma, izmi­sīga dzīve. Zārks eremitam Jevplam šķita riebīgs un neērts. Naktī, klausīdams zemnieka padomam, viņš dedzināja blaktis ar ska­liņu. Blaktis mira, bet nepadevās.

Izmēģināja pēdējo līdzekli: brāļu Gliku ražojumu — rožainu šķidrumu, kas smaržoja kā saindēts persiks un saucās «Blak- tins». Bet arī tas nelīdzēja. Stāvoklis pasliktinājās. Divus gadus kopš lielās cīņas sākuma eremits nejauši atskārta, ka pavisam pārstājis domāt par dzīves jēgu, jo cauras dienas noņēmās ar blakšu iznīdēšanu.

Tad viņš saprata, ka ir kļūdījies. Dzīve tāpat kā pirms div­desmit pieciem gadiem bija tumša un mīklaina. Aiziet no pasau­līgās trauksmainības nebija izdevies. Dzīvot ar miesu virs ze­mes, bet ar dvēseli — debesīs izrādījās neiespējami.

Tad vecais mūks piecēlās un ņipri izgāja no zemnīcas. Viņš stāvēja ēnaina, zaļa meža vidū. Bija agrs, sauss rudens. Pie pa­šas zemnīcas no zemes bija izlīdusi vesela dzimta resnvēderainu baraviku. Sīks putniņš tupēja uz zara un dziedāja solo. Atska­nēja garām ejoša vilciena troksnis. Zeme nodrebēja. Dzīve bija brīnišķīga. Vecais mūks neatskatīdamies devās uz priekšu.

Tagad viņš strādā par braucēju Maskavas komunālās saim­niecības zirgu transporta bazē.

Izstāstījis Ipolitam Matvejevičam šo augstākā mērā pamāco­šo notikumu, Ostaps ar svārku piedurkni notīrīja savas aveņ- krasas kurpes, nosvilpoja tušu un devās prom.

Rīta pusē viņš iedrāzās numurā, noāva kājas, nolika aveņ­krāsas apavus uz nakts galdiņa, glāstīja to spīdīgo ādu un maigā sajūsmā dvesa:

— Mani mazie draugi.

— Kur jūs bijāt? — pamozdamies jautāja Ipolits Matveje­vičs.

— Pie atraitnes, — Ostaps dobji atbildēja.

— Nu?

Ipolits Matvejevičs atbalstījās uz elkoņa.

— Un jūs viņu precēsiet?

Ostapa acis iemirdzējās.

— Tagad man kā godīgam cilvēkam ir pienākums viņu precēt.

Ipolits Matvejevičs apjucis ieurkšķējās.

— Ugunīga sieviete, — Ostaps sacīja, — dzejnieka sapnis. Provinciāls dabiskums. Centrā tādu subtropu jau sen vairs nav, bet periferijā vēl var sastapt.

— Kad tad būs kāzas?

— Parīt. Rīt nevar: Pirmais Maijs — viss slēgts.

— Bet kā tad būs ar mūsu pasākumu? Jūs apprecēsieties . .. Bet mums varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.

— Nu ko jūs uztraucaties? Sēde turpinās.

— Bet sieva?

— Sieva? Briljanta atraitnīte? Pēdējais jautājums! Pēkšņa aizbraukšana pēc izsaukuma no centra. Neliels iesniegums Ma­zajā Tautas Komisāru Padomē. Atvadīšanās aina un cālēns ce­ļam. Brauksim ar komfortu. Guliet! Rīt mums brīva diena.