Divpadsmit krēslu

XIII nodala ELPOJIET DZIĻĀK: JUS ESAT UZTRAUKTS!

Pirmā maija rītā Viktors Michailovičs Poļesovs, parastās dar­bošanās dziņas dīdīts, izskrēja uz ielas un aizdrāzās uz centru. Sākumā viņa dažādie talanti nevarēja atrast pienācīgu nodar­bību, jo laužu vēl bija maz, svētku tribines, ko apsargāja jāt­nieku milicija, bija tukšas. Bet ap pulksten deviņiem dažādās pil­sētas malās ieņurrājās, ieelsās un iesvilpās orķestri. Pa vārtiem izskrēja mājsaimnieces.

Mūzikas darbinieku kolona mīkstās, atliektās apkaklītēs mīk­lainā kārtā bija iespraukusies dzelzceļnieku gājiena vidū, pinās tiem pa kājām un visus traucēja.

Smagā automašīna, uz kuras bija uzmaukta «š» sērijas zaļā finiera lokomotīve, visu laiku uzmācās mūzikas darbiniekiem no mugurpuses. Pie tam no pašiem lokomotives dziļumiem atska­nēja oboju un fleitu darbiniekiem domāti izsaucieni:

— Kur jūsu izrīkotājs? Vai tad jums jāiet pa Sarkanarmijas ielu?! Vai jums acu nav, vai, ielīduši un tagad drūzmējas!

Te mūzikas darbiniekiem par postu iejaucās Viktors Michai­lovičs.

— Nu, bez šaubām, jums taču vajag nogriezties šeit, šai šķērsielā! Pat svētkus nevar noorganizēt! — histēriski klaigāja Poļesovs. — Seit! Seit! Apbrīnojama nekārtība!

Stargorodas komunālās saimniecības un Dzirnavu celtniecī­bas smagās automašīnas vadāja bērnus. Paši mazākie stāvēja pie automašīnu bortiem, bet augumā lielākie — vidū. Nepilnga­dīgo armija vicināja papīra karodziņus un nevaldāmi smējās.

Rībēja pionieru bungas. Jauniesaucamie izrieza krūtis un centās ieturēt kopsoli. Bija saspiesti, trokšņaini un karsti. Ik brīdi radās ļaužu sablīvējumi un ik brīdi atkal pagaisa. Lai ka­vētu paši sev laiku, meta gaisā vecīšus un aktivistus. Vecīši vai- manaja sievišķīgās balsīs. Aktīvisti lidoja klusēdami ar nopiet­nam sejām. Kādā jautrā kolonā Viktoru Michailoviču, kas lau­zās cauri uz otru pusi, noturēja par izrīkotāju un ņēmās mest gaisa. Poļesovs kā ķipars kūļāja kājas.

Aiznesa angļu ministra Cemberlena izbāzni, kuram atlētisks strādnieks sita ar papes āmuru pa cilindru. Automobilī garam pabrauca trīs komjaunieši frakās un baltos cimdos. Viņi apmul­suši raudzījās pūlī.

— Vasjka! — sauca no ietves. — Buržuji Atdod bikšturus!

Meitenes dziedāja. Sociālās nodrošināšanas darbinieku pūlī

gāja Aļchens ar lielu, sarkanu lentu pie krūtīm un domīgi caur degunu vilka:

— Pasaulē tomēr visvarenākā Strādnieku Armija Sarkanā! …

Fizkultūrieši pēc komandas kliedza kaut ko nesaprotamu.

Visi gāja, brauca un maršēja uz tramvaju depo, no kurienes tieši pulksten vienos dienā vajadzēja izbraukt pirmajam Stargo­rodas elektriskā tramvaja vagonam.

Neviens precizi nezināja, kad sāka būvēt Stargorodas tram­vaju.

Reiz, divdesmitajā gadā, kad sākās sestdienas talkas, depo un virvju rūpnīcas strādnieki ar muziķu ieradās Gusiščā un visu dienu raka kaut kādas bedres.

Izraka ļoti daudz dziļu un lielu bedru.

Starp strādājošiem rosījās biedrs inženiera cepurē. Aiz viņa ar raibi nokrāsotām maikstīm rokās staigāja desmitnieki. Nāko­šajā sestdienas talkā strādāja tanī pašā vietā. Divas bedres, kas nebija izraktas tur, kur vajag, vajadzēja atkal aizbērt. Biedrs inženiera cepurē uzbruka desmitniekiem un prasīja paskaidroju­mus. Jaunās bedres raka vēl dziļākas un platākas.

Vēlāk atveda ķieģeļus un ieradās īsti celtniecības strādnieki. Viņi lika pamatus. Pēc tam viss apklusa. Biedrs inženiera cepurē vēl pāris reižu atnāca uz tukšo celtniecības laukumu un ilgi stai­gāja pa ķieģeļiem apmūrēto bedri, murminādams:

— Saimnieciskais aprēķins.

Viņš padauzīja ar nūju pamatus un joza mājup uz pilsētu, apsegdams ar delnām nosalušās ausis.

Inženiera uzvārds bija Treuchovs.

Tramvaja staciju, kuras celtniecība apstājās pie pamatiem, Treuchovs bija iecerējis jau sen, vēl 1912. gadā, bet pilsētas valde projektu noraidīja. Pēc diviem gadiem Treuchovs atjaunoja uzbrukumu pilsētas valdei, bet aizkavēja karš. Pēc kara aizka­vēja revolūcija. Tagad kavēja neps, saimnieciskais aprēķins, paš- atmaksa. Pamati pa vasaru aizauga ar puķēm, bet ziemā bērni tur ierīkoja ledus kalniņus.

Treuchovs sapņoja par lielu darbu. Viņam bija apnicis strā­dāt Stargorodas komunālās saimniecības labiekārtojumu noda|ā, remontēt trotuārus, sastādīt afišu stabu iekārtošanas tāmes. Bet lielu pasākumu nebija. Tramvaja projekts, atkal iesniegts caur­skatei, klīda guberņas augstākās instancēs, tika atzīts un neat­zīts, pārgāja caurskatei centrā, bet neatkarīgi no atzīšanas vai neatzīšanas pārklājās ar putekļiem, jo ne vienā, ne otrā gadī­jumā naudu nedeva.

— Tas ir barbarisms! — kliedza Treuchovs savai sievai. — Naudas nav? Bet pārmaksāt pārvadāšanas uzņēmumiem par preču nogādāšanu stacijā ar zirgu transportu nauda ir? Stargo­rodas ormaņi plēš septiņas ādas! Protams, marodieru monopols! Pamēģini kājām aiziet piecas verstis līdz stacijai un stiept man­tas! . . . Tramvajs atmaksātos sešos gados!

Viņa izbalējušās ūsas dusmīgi nokārās. Seja ar strupo de­gunu raustījās. Viņš no galda izņēma uz zila papīra pārfotogra­fētos rasējumus un tūkstošo reizi dusmīgi rādīja sievai. Tur bija stacijas, depo un divpadsmit tramvaja līniju plāni.

— Nu, velns lai parauj, lai nebūtu divpadsmit. Gan piecietis. Bet trīs līnijas! Bez tām Stargoroda smok nost.

Treuchovs saniknots izgāja virtuvē zāģēt malku.

Visus mājas saimniecības darbus viņš darīja pats. Viņš kon­struēja un pagatavoja bērna šūpuli un veļas mazgājamo mašīnu. Sākumā pats mazgāja veļu, skaidrodams sievai, ķā jāapietas ar mašīnu. Vismaz piektā daļa Treuchova algas aizgāja ārzemju techniskās literatūras abonēšanai. Lai savilktu galus kopā, viņš atmeta smēķēšanu.

Viņš savu projektu aizstiepa arī pie jaunā Stargorodas ko­munālās saimniecības vadītāja Gavrijina, kuru uz btargorodu bija pārcēluši no Samarkandas. Turkmenijas saulē iededzis gluži melns, jaunais vadītājs ilgi, bet bez sevišķas intereses klau­sījās Treuchovā, pavirši pārskatīja visus rasējumus un pēdīgi sacīja:

— Bet, lūk, Samarkandā nekādu tramvaju nevajag. Tur visi uz išakiem jāj. Išaks maksā trīs rubļi — lēta manta. Bet var panest kādus desmit pudus! . . . Tāds mazs išaciņš, taisni brī­nums!

— Tā taču ir Āzija! — Treuchovs dusmīgi iesaucās. — Ēze­lis maksā trīs rubļus, bet gadā apēd trīsdesmit rubļus.

— Bet vai jūsu tramvajā daudz varēs izbraucāties par trīs­desmit rubļiem? Trīssimt reizes. Pat ne katru dienu gadā.

— Nu tad pasūtiet sev savus išakus! — Treuchovs iesaucās un izskrēja no kabineta, aizcirzdams durvis.

No tā laika jaunais vadītājs, tiekoties ar Treuchovu, ieņēmās viņam uzdot zobgalīgus jautājumus:

— Nu. kā tad paliek, pasūtīsim išakus vai būvēsim tramvaju?

Gavriļina seja atgādināja labi nomizotu turnepsi. Acis viltīgi

smīnēja.

Pēc pāris mēnešiem Gavriļins izsauca pie sevis inženieri un nopietni sacīja:

— Man te tāds plānelis uzmests. Viens man ir skaidrs, ka naudas nav, bet tramvajs nav išaks — to par trijnieku nevar no­pirkt. Tur vajag sagatavot materialo bazi. Kā to praktiski atrisi­nāt? Akciju sabiedrība! Un vēl kāda? Aizņēmums! Par procen­tiem. P?c cik gadiem tramvajs atmaksāsies?

— Trīs pirmās kārtas līnijas sešos gados pēc nodošanas eks­pluatācijā.

— Nu rēķināsim — pēc desmit gadiem. Tālāk — akcionaru sabiedrība Kas tanī iestāsies? Pārtikas trests. Taukvielu centrs. Virviniekiem tramvajs vajadzīgs? Vajadzīgs! Mēs līdz stacijai laidīsim preču vagonus. Tātad virvinieki! SCTK* varbūt nedaudz dos. Nu, guberņas izpildkomiteja dos. Tas jau noteikti. Rot, ja sāksim. — Valsts banka un Komunālā banka neliegs aizdevumu. Tads nu ir tas mans plānelis. Piektdien guberņas izpildkomitejas prezidijā par to būs runa. Ja nolems, — tālākais jūsu rokās.

Treuchovs līdz vēlai naktij satraukts mazgāja veļu un skaid­roja sievai tramvaja transporta priekšrocības, salīdzinot ar pa­jūgu transportu.

Piektdienā jautājums tika izlemts labvēlīgi. Un sākās mokas. Akcionaru sabiedrību organizēja ar lielām grūtībām. SCTK te iestājās, te neiestājās akcionaru sabiedrībā. Pārtikas trests visādi centās piecpadsmit procentu akciju vietā saņemt tikai desmit.

Pēdīgi visa akciju pakete bija sadalīta, kaut arī neiztika bez sa­dursmēm. Gavriļinu par uzspiešanu izsauca uz Guberņas Kontrol- komisiju. Gaiu galā viss beidzās labi. Atlika tikai sākt.

— Nu, biedri Treuchov, — Gavriļins sacīja, — sāc. Kā tu pats domā — varēsi uzbūvēt? Jā-ā. Tas nav vis tik viegli kā išaku nopirkt.

Treuchovs iegrima darbā. Bija pienācis lielā darba laiks, par ko viņš sapņoja ilgus gadus Viņš rakstīja tāmes, sastādīja celt­niecības plānu, izdarīja pasūtījumus. Grūtības radās tur, kur tās vismazāk gaidīja. Izrādījās, ka pilsētā nebija speciālistu betonē­tāju un tos vajadzēja aicināt no Ļeņingradas. Gavriļins steidzi­nāja, bet rūpnīcas solīja dol mašīnas tikai pēc pusotra gada. Bet tās bija nepieciešamas vēlākais pēc gada. Līdzēja tikai draudi, ka mašīnas pasūtīs ārzemēs. Pēc tam sākās sīkākas nepatikšanas. Te nevarēja sadabūt vajadzīgā izmēra profilēto dzelzi, te impreg­nētu gulšņu vietā piedāvāja neimpregnētus.

Pēdīgi deva visu vajadzīgo, bet Treuchovs, pats aizbraucis uz gulšņu impregnēšanas rupnīcu, izbrāķēja 60% gulšņu. Čuguna daļas bija dobuļainas. Kokmateriāli bija zaļi. Sliedes bija labas, bet to piegādāšana nokavējās par mēnesi. Gavriļins bieži iera­dās stacijas celtniecības laukumā ar vecu «fiatu», kas šķaudīja kā apaukstējies. Seit starp Gavriļinu un Treuchovu iedegās strīdi.

Kamēr būvēja un montēja staciju un depo, stargorodieši allaž palaida kādu jociņu.

«Stargorodas Pravdā» ar tramvaja jautājumu nodarbojās vi­sai pilsētai pazīstamais feļetonists Dāņu Princis, kas tagad rak­stīja ar pseidonimu «Spara Rats». Ne mazāk kā trīs reizes ned jā Spara Rats deva lielu sadzīves aprakstu par celtniecības gaitu. .Avīzes trešā lappuse, ko pārplūdināja rakstiņi ar skeptiskiem virsrakstiem: «Maz vēl jūtams klubu aromats», «Vājās vietas», «Pārbaude vajadzīga, bet kāds lai sakars ar spīdošiem panāku­miem un garām rindām», «Labi un… slikti», «Par ko mis prie­cājamies un par ko ne», «Piespiest izglītības kaitniekus» un «I aiks izbeigt oapiru plūdus» — sāka'aplaimot lasitāius ar Spara Rata saulainajiem, mundrajiem virsrakstiem: «Kā ceļam, kā dzī­vojam», «Gigants drīz strādās», «Pieticīgais celtnieks» un tālāk tādā pašā garā.

Treuchovs trīsēdams atvēra avīzi un, juzdams riebumu pret visu rakstnieku slaku, lasīja možas rindas par savu personu:

… Ce|os augšā pa spārēm. Vējš šalc ausīs.

Augšā — viņš, šis neuzkrītošais mūsu varenās tramvaju stacijas celt­nieks, šis pēc izskata kalsnais strup- degunis vienkāršā cepurē ar āmuri­ņiem.

Nāk prātā: «Kur krastā drūmi viļņi šalc, viņš stāja, lielu domu māts.»

Pieeju klāt. Ne mazākās vēsmiņas. Spāre nekustas.

Jautāju:

— Kā pildāt uzdevumu?

Celtnieka inženiera Treuchova ne­glītā seja atplauka …

Viņš paspiež man roku.

Viņš stāsta:

— Septiņdesmit procentu darba jau paveikts.

Raksts beidzās šādi:

Atvadoties viņš spiež man roku… Aiz manis dun spāres.

Strādnieki tekalē šurp un turp.

Kas var aizmirst šīs strādnieku celtnes kūsāšanu, šo mūsu celtnieka ļ neizskatīgo stāvu?

Spara Rats

Treuchovu paglāba vienīgi tas, ka avīžu lasīšanai neatlika laika un reizēm izdevās palaist garām b. Spara Rata sacerē­jumus.

Reiz Treuchovs neizturēja un uzrakstīja rūpīgi pārdomātu, dzēlīgu atsaukumu.

«Protams,» viņš rakstīia, «bultas ļ tikai tad, kad celtne taisās sabrukt,

var nosaukt par transmisijām, bet to Rakstīt par spārēm tāda garā ir tas

dara cilvēki, kas nekā nesaprot no pats, kes apgalvot, ka violončells

celtniecības. Un tāpēc es gribēju pie- dzemdē bērnus. Ņemiet vērā utt.» zīmēt b. Spara Ratam, ka spāre dun

Pēc tam nerimtīgais Princis celtn^ vairs nerādījās, bet sadzī­ves apraksti tāpat kā agrāk greznoja trešo lappusi, spilgti izcel- damies pelēcīgajā fonā: «Rūsē 15 000 rubļu», «Dzīvokļu sarežģī jumu kamo's», «Materiali raud» un «Kuriozi un asaras».

Celtniecība tuvojās nobeigumam. Sliedes metināja av termi ko paņēmienu, un tās stiepās bez atstarpēm no pašas stacijas līdz lopkautuvēm un no tirgus laukuma līdz kapsētai.

Sākumā tramvaja atklāšanu gribēja pieskaņot Oktobra revo­lūcijas devītajai gadadienai, bet vagonu rūpnīca, atsaukdamās uz «armaturu», laikā neiztaisīja vagonus. Atklāšanu vajadzēja atlikt līdz Pirmajam Maijam. Līdz šai dienai viss bija pilnīgi gatavs.

Koncesionari pastaigādamies kopā ar demonstrantiem nonāca līdz Gusiščai. Tur bija sapulcējusies visa Stargoroda. Jauno depo ēku ieskāva skuju vītņu loki, plandījās karogi, vējš purināja lo­zungus. Jātnieku milicis aulēkšoja pakaļ pirmajam saldējuma pār­devējam, kas diezin kā bija iekļuvis tukšajā, tramvajnieku ielenk­tajā lokā. Starp depo diviem vārtiem pacēlās visai niecīga, vēl tukša tribine ar skaļruni. Tribinei tuvojās delegāti. Komunālās

saimniecības darbinieku un virvju fabrikas apvienotais orķestris izmēģināja savu plaušu spēku. Bungas atradās turpat zemē.

Pa depo gaišo zāli, kur stāvēja desmit gaišzili vagoni, sanu­murēti no 701 līdz 710, slaistījās Maskavas korespondents pū­kainā žokenē. Viņam uz krūtīm karājās fotoaparats, kurā viņš bieži un nopietni ielūkojās. Korespondents meklēja galveno inže­nieri, lai uzdotu viņam dažus jautājumus par tramvaju būšanām. Lai gan apraksts par tramvaja atklāšanu, ieskaitot pat vēl neru­nāto runu konspektus, korespondentam galvā jau bija gatavs, ko­respondents godīgi turpināja savus meklējumus, atrazdams, ka vienīgais trūkums ir tas, ka nav bufetes.

Pūlis dziedāja, klaigāja, grauza sēkliņas, gaidīdams, kad pa­laidīs tramvaju.

Tribinē uzkāpa guberņas izpildkomitejas prezidijs. Dāņu Prin- • cis šļupstēdams pārmija dažus vārdus ar spalvas brāli. Gaidīja atbraucam Maskavas kinochronikas vīrus.

— Biedri! — sacīja Gavriļins. — Svinīgo mītiņu, veltītu Star­gorodas tramvaja atklāšanai, atļaujiet uzskatīt par atklātu.

Misiņa taures salīgojās, nopūtās un trīs reizes pēc kārtas no­spēlēja «Internacionāli».

— Vārds ziņojumam biedram Gavriļinam! — Gavriļins uz­sauca.

Dāņu Princis-Spara Rats un Maskavas viesis nesarunāju­šies pierakstīja savās piezīmju grāmatiņās:

«Svinīgo mītiņu atklāja Stargorodas komunālās saimniecības priekšsēdētājs b. Gavriļins ar referātu. Pūlis sastinga uzmanibā.»

Abi korespondenti bija pilnīgi dažādi cilvēki. Maskavas kores­pondents bija neprecējies un jauns. Princis-Spara Rats bija lielas ģimenes apgādnieks, jau sen pārsniedzis ceturto gadu desmitu. Viens vienmēr dzīvoja Maskavā, otrs Maskavā nekad nebija bijis. Maskavietis mīlēja alu, Dāņu Spara Rats, izņemot degvīnu, neko citu ne mutē neņēma. Taču, neraugoties uz raksturu, vecuma, ieradumu un audzināšanas dažādību, savus iespaidus abi žurnā­listi izteica vienās un tais pašās nodrāztajās, apnicīgajās, bana- lajās frāzēs. Viņu zīmuļi iešvīkstējās, un grāmatiņās parādījās jauns ieraksts: «Svētku dienā Stargorodas ielas kļuvušas it kā platākas …»

Gavriļins savu runu iesāka labi un vienkārši:

— Tramvaju uzbūvēt, — viņš sacīja, — tas vis nav tik viegli kā nopirkt išaku.

Pūlī pēkšņi atskanēja Ostapa Bendera skaļie smiekli. Viņš prata novērtēt šo frāzi. Atsaucības uzmundrināts, Gavriļins, pats nesaprazdams, kāpēc, pēkšņi sāka runāt par starptautisko stā­vokli. Viņš vairākas reizes centās ievirzīt savu referātu tramvaja sliedēs, bet ar šausmām manīja, ka nevar to izdarīt. Vārdi paši no sevis pret oratora gribu iznāca ar starptautisku saturu. Pēc Cemberlena, kam Gavriļins veltīja pusstundu, starptautiskajā arēnā parādījās amerikaņu senators Bora. Klausītājiem kļuva gari ģimji. Korespondenti reizē pierakstīja: «Orators tēlainos izteicie­nos parādīja mūsu Savienības starptautisko stāvokli . . .» Iekar­sušais Gavriļins slikti atsaucās par rumāņu bajariem un pārgāja pie Musolini. Un tikai runas beigās viņš uzvarēja savu otro starp­tautisko dabu un teica labus, lietišķus vārdus:

— Un es domāju tā, biedri, kas šo tramvaju, kurš tagad iz­brauks no depo, kas to ir uzcēlis? Protams, biedri, tas uzcelts,

pateicoties tieši jums, pateicoties visiem strādniekiem, kuri pa­tiešām strādājuši no visas sirds. Un vēl, biedri, tas uzcelts, pateicoties godīgajam padomju speciālistam — galvenajam inže­nierim Treuchovam, arī viņam paldies! . . .

Nomeklējās Treuchovu, bet neatrada. Taukvielu centra pār­stāvis, kas jau sen dīdījās savā vietā, izlauzās pie tribines mar­gām, pamāja ar roku un skaļi sāka runāt par starptautisko stā­vokli. Pēc viņa runas abi korespondenti, ieklausīdamies šķidrajā plaukšķināšanā, ātri pierakstīja: «Vētraini aplausi, kas pāriet ovā­cijās . . .» Pēc tam viņi prātoja, ka «pāriet ovācijās . . .» droši vien būs par daudz stipri teikts. Maskavietis saņēmās un ovācijās iz­svītroja. Spara Rats nopūtās un atstāja.

Saule ātri ripoja pa nolaideno debess jumu. No tribines atska­nēja apsveikumi. Orķestris ik brīdi spēlēja tušu. Gaiši zilgoja va­kars, bet mītiņš aizvien vēl turpinājās. Ir runātāji, ir klausitāji jau sen juta, ka te kas misējies, ka mītiņš ievilcies, ka pēc iespē­jas ātrāk jāpāriet pie tramvaja atklāšanas. Bet visi bija pieraduši tā runāt un nevarēja apstāties.

Pēdīgi atrada Treuchovu. Viņš bija galīgi nosmērējies un pirms iziešanas uz tribines kantorī ilgi mazgāja seju un rokas.

— Vārds galvenaiam inženierim biedram Treuchovam! — prie­cīgi pasludināja Gavriļins. — Saki nu tu vienu īstu vārdu, es sa­runāju pavisam nevajadzīgas lietas, — viņš čukstus piemetināja.

Treuchovs gribēja pateikt daudz ko Ir par sestdienas talkām, ir par smago darbu, par visu, kas paveikts un ko vēl varētu pa­veikt. Bet paveikt varētu daudz: varētu atbrīvot pilsētu no infek­ciju perēkļa — pajūgu tirgus, varētu uzcelt slēgtus stikla korpu­sus, varētu uzbūvēt pastāvīgu tiltu pagaidu tilta vietā, kuru ik gadus aiznes pavasara ledus, varētu, beidzot, realizēt milzīgas lopkautuves un saldētavas celtniecības projektu.

Treuchovs atvēra muti un stostīdamies sacīja:

— Biedri! Mūsu valsts starptautiskais stāvoklis …

Un tālāk sarunāja tādas visiem zināmas patiesības, ka ļau­žu pūlim, kas par starptautisko stāvokli klausījās jau sesto runu, pārskrēja salts pār kauliem. Tikai beidzis, Treuchovs saprata, ka arī viņš ne vārda nav bildis par tramvaju. «Ir gan posts,» viņš nodomāja, «mēs absolūti neprotam runāt, absolūti.»

Un viņš atcerējās franču komunista runu, kuru bija dzirdējis sanāksmē Maskavā. Francūzis runāja par buržuāzisko presi. «Šie spalvas akrobati,» viņš izsaucās, «šie farsa virtuozi, šie rotāciju mašīnu šakaļi . . .» Pirmo runas daļu francūzis norunāja lā tonī, otro daļu — do tonī un pēdējo, patētisko — mī tonī. Viņa žesti bija apvaldīti un skaisti.

«Bet mēs tikai muldam,» nolēma Treuchovs. «Labāk nebūtu nemaz runājuši.»

Bija jau pavisam tumšs, kad guberņas izpildkomitejas priekš­sēdētājs ar šķērēm pārgrieza sarkano lentu, kas aizsprostoja de­po izeju. Strādnieki un sabiedrisko organizāciju pārstāvji trok­šņodami sēdās vagonos. Iešķindējās sīki zvaniņi, un pirmais tramvaja vagons, kuru vadīja pats Treuchovs, izripoja no depo, apdullinošu izsaucienu un orķestra dvesienu pavadīts.

Apgaismotie vagoni likās vēl žilbinošāki nekā dienā. Tie visi zosu gājienā aizslīdēja pa Gusišči; pabraukuši zem dzelzceļa til­ta, vagoni jautri devās uz pilsētu un nogriezās pa Lielo Puškina ielu. Otrā vagonā brauca orķestris, un muzikanti, izbāzuši tau­res pa logiem, spēlēja Budjonija maršu.

Gavriļins konduktora formas svārkos ar somu plecā, lēkdams no vagona vagonā un mīlīgi smaidīdams, nevietā zvanīja un iz­sniedza pasažieriem ielūgumus:

SVINĪGS VAKARS,

kas notiks

komunālās saimniecības darbinieku klubā

ar sekojošu programu:

1.

1.

Biedra Rosina referāts

maijā

2.

Komunālās saimniecības darbinieku arodbiedrība»

9-os

Goda rakstu izsniegšana

vakarā

3.

Neoficiālā daļa : liels koncerts,

ģimenes vakariņas ar bufeti.

Pēdēja vagona platformā stāvēja Viktors Michailovičs, nezin ka iekļuvis goda viesu skaitā. Viņš blenza uz motoru. Poļeso- vam par lielu izbrīnu motors izskatījās lielisks un acīm redzot strādāja kārtīgi. Rūtis nedrebēja. Pamatīgāk tās apskatījis, Vik­tors Michailovičs pārliecinājās, ka rūtis tomēr iestiklotas gumi- jasjetvarā. Viņš jau bija izteicis dažus aizrādījumus vagona va­dītajiem, un pasažieri Viktoru Michailoviču uzskatīja par Rie­tumu tramvaju speciālistu.

— Gaisa bremze nedarbojas visai labi, — Poļesovs pavēs­tīja, uzvaroši paskatīdamies uz publiku, — nesūknē gaisu.

— Kas tev par daļu, — atbildēja vagona vadītājs. — Gan suknēs.

Izdarījuši svētku braucienu pa pilsētu, vagoni atgriezās depo, kur tos gaidīja ļaužu pūlis. Treuchovu uravoja, kad jau dega vi­sas elektriskās spuldzes. Pašūpoja arī Gavriļinu, bet, tā kā viņš svēra kādus sešus pudus un augstu nelidoja, viņu drīz palaida vaļā. Meta gaisā arī b. Mosinu, techniķus un strādniekus. Otro reizi šai dienā meta gaisā Viktoru Michailoviču. Tagad viņš vairs netirināja kājas, bet, stingri un nopietni raudzīdamies zvaigžņo­tajās debesīs, lidoja gaisā un plivinājās nakts tumsā. Noplanē­jis pēdējo reizi, Poļesovs pamanīja, ka viņu tur aiz kājas un sme­jas nekrietnus smieklus neviens cits kā bijušais muižniecības priekšnieks Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs. Poļesovs laipni atbrīvojās, atgāja mazliet sāņus, bet muižniecības vadoni vairs neizlaida no redzes loka. Pamanījis, ka Ipolits Matvejevičs kopā ar jauno nepazīstamo cilvēku, neapšaubāmi bijušo oficieri, do­das prom, Viktors Michailovičs tiem uzmanīgi sekoja.

Kad viss jau bija beidzies un Gavriļins savā viegli viole­tajā «fiatā» gaidīja vēl arvien rosīgo Treuchovu, lai kopā ar viņu brauktu uz klubu, pie depo vārtiem pieripoja pussmagais for- diņš ar kinochronistiem.

Pirmais no mašīnas veikli izlēca vīrietis divpadsmitstūrainās raga brillēs un elegantā ādas vamzī bez piedurknēm. Vīrietim zēla tieši uz ādamābola smaila, gara bārda. Otrs vīrietis stiepa kinoaparatu, pīdamies garā šallē, šādu stilu Ostaps Benders pa­rasti dēvēja par «šiki un moderni». Pēc tam no fordiņa rausas ārā asistenti, apgaismotāji un meitenes.

Visa grupa kliegdama iedrāzās depo.

— Uzmanību! — sauca bārdainais vamža īpašnieks. — Koja! Uzstādi jupiterus!

Treuchovs piesarka un devās pie nakts viesiem.

— Vai jūs esat no kino? — viņš jautāja. — Kāpēc tad jūs dienā neatbraucāt?

— Un kad tad notiks tramvaja atklāšana?

— Tas jau atklāts.

— Jā, jā, mēs mazliet aizkavējāmies. Makten laba ainaviņa pagadījās. Milzums darba. Saulriets! Starp citu, mēs ari tagad visu paveiksim. Koļa! Dod gaismu! Ripojošs ritenis! Priekšplānā! Ejoša pūļa kājas priekšplānā. Ļuda! Mīlulīt! Pastaigājieties! Ko­ļa, sākam! Sākam. Ejiet! Ejiet, ejiet, ejiet… Pietiek. Pateicos Tagad uzņemsim celtnieku. Biedrs Treuchovs? Esiet tik laipns, biedri Treuchov! Nē, ne tā. Trīs ceturtdaļas .. . Lūk, tā, tā būs ori ģinalāk, tramvaja fonā .. . Koļa! Sākam! Sakiet kaut ko!…

— Nu, man patiešām ir neērti! . . .

— Lieliski! .. . Labi! . . . Runājiet vēl.. . Tagad jūs sarunā­jaties ar pirmo tramvaja pasažieri .. . Ļuda! Izejiet fokusā. Tā. Elpojiet dziļāk: jūs esat uztraukts! … Koļa! Kājas priekšplā­nā! . . . Sākam! .. . Tā, tā . . . Liels paldies .. . Stop! …

No drebošā «fiata» smagi izkāpa Gavriļins un atnāca pasaukt aizkavējušos draugu. Režisors ar mataino ādamābolu pavisam atplauka.

— Koļa! Surp! Lielisks tips. Strādnieks! Tramvaja pasažie­ris! Elpojiet dziļāk! Jūs esat satraukts. Jūs agrāk nekad neesat braucis ar tramvaju. Sākam! Elpojiet!

Gavriļins niknumā iešņācās.

— Lieliski! … Mīlulīt! … Nāc šurp! Sveiciens no komjaunie­šiem! . . . Elpojiet dziļāk. Jūs esat uztraukts … Tā . .. Lieliski. Koļa, beidzam.

— Vai tramvaju neuzņemsiet? — kautrīgi ieprasījās Tre­uchovs.

— Redziet,— iedīcās ādainais režisors, — apgaismošanas ap­stākļi neļauj. Maskavā vajadzēs uzņemt papildus. Skūpstu!

Kinochronika zibenīgi pagaisa.

— Nu brauksim, draudziņ, atpūsties, — sacīja Gavriļins. — Kas tad tev lēcies, esi sācis smēķēt?

— Sāku gan, — atzinās Treuchovs, — neizturēju.

Svinīgajā vakarā Treuchovs izsalcis un sasmēķējies izdzēra

trīs glāzītes degvīna un galīgi noreiba. Viņš bučojās ar visiem, un visi bučoja viņu. Viņš gribēja kaut ko sirsnīgu pasacīt savai sievai, bet tikai iesmējās. Vēlāk ilgi kratīja Gavriļina roku un skaidroja:

— Tu gan esi savādnieks! Tev vajag iemācīties projektēt

dzelzcē|a tiltus! Tā ir brīnišķīga zinātne! Un galvenais — abso­lūti vienkārša. Tiltu pār Hudsonu …

Pēc pusstundas viņš bija pilns kā mārks un skandēja pret buržuāzisko presi vērstu filipiku:

— Sie farsa akrobati, šie spalvas hiēnas! Sie rotāciju mašīnu virtuozi! — viņš kliedza.

Sieva viņu aizveda mājās ormaņa ratos.

— Es gribu braukt ar tramvaju, — viņš sacīja sievai, — nu kā tu to nesaproti? Ja ir tramvajs, tas nozīmē, ka ar to vajag braukt. .. Kāpēc? Pirmkārt, tas ir izdevīgi . . .

Poļesovs gāja cieši aiz koncesionariem, ilgi pūlējās saņemt dūšu un, nogaidījis, kad tuvumā neviena nebija, piegāja pie Vo­robjaņinova.

— Labvakar, Ipolit Matvejeviča kungs! — viņš godbijīgi sacīja.

Vorobjaņinovam pārskrēja auksts pār kauliem.

— Nav tas gods pazīt, — viņš nomurmināja.

Ostaps izrieza krūtis un piegāja pie atslēdznieka inteliģenta.

— Nu-nu, — viņš teica, — ko jūs vēlaties sacīt manam draugam?

— Jūs neuztraucieties, — Poļesovs čukstēja, raudzīdamies ap­kārt. — Es nāku Helenas Staņislavovnas uzdevumā . ..

— Kā? Vai tad viņa ir šeit?

— Seit, jā. Un ļoti vēlas jūs redzēt.

— Kāpēc? —- Ostaps jautāja. — Bet kas jūs tāds esat?

— Es … Jūs, Ipolit Matvejevič, nedomājiet neko sliktu. Jūs mani nepazīstat, bet es jūs atceros ļoti labi.

— Es gribētu apmeklēt Helenu Staņislavovnu, — nedroši ieteicās Vorobjaņinovs.

— Viņa ļoti ļoti lūdza, lai jūs viņu apciemotu.

— Jā, bet kā viņa uzzināja, ka esmu šeit?…

Es jūs satiku komunālās saimniecības pārvaldes gaitenī un ilgi domāju: pazīstama seja. Pēc tam atcerējos. Jūs, Ipolit Matvejevič, neuztraucieties! Viss būs pilnīgi slepeni.

- Vai pazīstama sieviete? — Ostaps lietišķi jautāja.

— M-jā, veca paziņa . ..

— Tad varbūt apciemosim viņu un iekodīsim vakariņas pie vecas paziņas? Es, piemēram, neprātīgi gribu rīt, bet visas bodes ir ciet.

— Varētu gan.

— Tad iesim! Vediet mūs, noslēpumainais svešinieki

Un Viktors Michailovičs caur māju pagalmiem un ik bridi at­skatīdamies, veda kompanjonus uz zīlnieces māju Pereļešinskas šķērsielā.