Divpadsmit krēslu

XXI nodala EKSEKŪCIJA

Otrupes nams tika atvērts pulksten piecos. Pilsoņu ielaišana mantu apskatei sākās jau no četriem. Draugi ieradās pulksten trijos un veselu stundu apskatīja mašīnbūves izstādi, kas atradās turpat līdzās.

— Tā rādās, — teica Ostaps, — ka jau rītā, ja labi gribam, mēs varam nopirkt šo lokomotivīti. Zēl, ka cena nav izlikta. To­mēr patīkami, ja ir pašam sava lokomotive.

Ipolits Matvejevičs cieta. Vienīgi krēsli spēja viņu mierināt.

No tiem viņš atgāja tikai tai mirklī, kad katedrā uzrāpās ūtrupnieks rūtainās «simtgadu» biksēs un ar tik kuplu bārdu, ka tā aizsedza visu tolstojieša priekšu.

Koncesionari ieņēma vietas ceturtajā rindā pa labi. Ipolits Matvejevičs bija stipri uztraucies. Viņarn likās, ka tūlīt pārdos krēslus. Taču tiem bija četrdesmit trešais numurs, un sākumā pārdošanā nāca parastie ūtrupju nieki un krāmi: nepilnas servi- zes ar ģerboņiem, mērces trauks, sudraba glāžturis, mākslinieka Petuņina ainava, stikla pērļu rokas somiņa, pilnīgi jauns primusa deglis, Napoleona krūšutēls, linaudekla krūšturi, gobelens «Med­nieks šauj meža pīles» un dažādi citi krikumi.

Vajadzēja paciesties un gaidīt. Gaidīt bija ļoti grūti: visi krēsli tepat; mērķis tik tuvu, to jau varēja ar roku aizsniegt.

«Bet kāda te sāktos kņada,» Ostaps pie sevis nodomāja, ap­skatīdams ūtrupes publiku, «ja viņi dabūtu zināt, kādu treknu kumosiņu šodien pārdos ar šiem krēsliem.»

— Taisnības dieves statuja, — pasludināja ūtrupnieks.

— Bronzas. Pilnīgi vesela. Pieci rubļi. Kas sola vairāk? Sešar- pus — pa labi, pēdējā rindā — septiņi. Astoņi rubļi, pirmajā rindā, vidū. Vidū astoņi rubļi — otrreiz. Vidū pirmajā rindā — trešoreiz. Pie pilsoņa pirmajā rindā tūlīt aizsteidzās jaunava ar kvīti, lai saņemtu naudu.

Klaudzēja ūtrupnieka āmuriņš. Pārdeva pelnu trauku, kas lepojies pils istabās, kristālā traukus, porcelānā pūdernlcu.

Laiks vilkās mokoši gausi.

— Aleksandra Trešā bronzas krūšutēls. Var noderēt kā prese. Citur gan, liekas, nekur nederēs. Par iepriekš noteikto cenu pār­došanā iet Aleksandra Trešā krūšutēls.

Publika iesmējās.

— Nopērciet, muižniecības priekšniek, — Ostaps iedzēla,

— jums, liekas, tas patīk.

Ipolits Matvejevičs nenovērsa acis no krēsliem un klusēja.

— Neviens nevēlas? Aleksandra Trešā bronzas krūšutēls tiek noņemts no solīšanas. Taisnības dieves statuja. Liekas, tāda pati kā nupat nopirktā. Vasilij, parādiet publikai «Taisnības dievi». Pieci rubļi. Kas sola vairāk?

Pirmajā rindā vidū atskanēja sēkšana. Acīm redzot pilsonim gribējās, lai viņam piederētu pilns taisnības dieviešu komplekts.

— Pieci rubļi — bronzas «Taisnības dieve»!

— Seši! — pilsonis cieti noteica.

— Seši rubļi vidū. Septiņi. Deviņi rubļi, pēdējā rindā pa labi.

— Deviņarpus, — klusi, paceldams roku, sacīja «Taisnības dieves» cienītājs.

— Deviņarpus, vidū. Otrreiz deviņarpus, vidū. Trešoreiz de­viņarpus.

Āmuriņš noklaudzēja. Pilsonim pirmajā rindā uzklupa jaun­kundze.

Viņš samaksāja un aiztenterēja uz blakus istabu saņemt savu bronzu.

— Desmit pils krēsli! — ūtrupnieks pēkšņi nosauca.

— Kāpēc pils? — klusi izsaucās Ipolits Matvejevičs.

Ostaps saskaitās:

— Ejiet pie velna! Klausieties un neurķējieties!

— Desmit pils krēsli. Riekstkoka. Aleksandra Otrā laikmeta stilā. Pilnīgā kārtībā. Gambsa mēbeļu darbnīcas izstrādājums. Vasilij, nolieciet vienu krēslu zem reflektora.

Vasilijs tik varmācīgi sagrāba krēslu, ka Ipolits Matvejevičs pielēca kājās.

— Sēdiet taču, nolādētais idiots, īsta dieva sodība! — Ostaps šņāca. — Sēdieties, es jums saku!

Ipolitam Matvejevičam sāka drebēt apakšžoklis. Ostaps sa­springa. Viņa acis spīdēja.

— Desmit riekstkoka krēsli. Astoņdesmit rubļu.

Zāle sarosījās. Pārdeva mantu, kas nepieciešama saimniecībā. Viena pēc otras pacēlās rokas. Ostaps visu mierīgi vēroja.

— Kāpēc jūs nesolāt? — viņam uzklupa Vorobjaņinovs.

— Vācieties prom, — zobus sakodis, atbildēja Ostaps.

— Simts divdesmit rubļu, aizmugurē. Simt trīsdesmit pieci, turpat. Simt četrdesmit.

Ostaps mierīgi pagriezās ar muguru pret katedru un smīnē­dams ņēmās aplūkot savus konkurentus.

Solīšana gāja pilnā sparā. Brīvu vietu vairs nebija. Un tieši Ostapam aiz muguras kāda dāma, aprunājusies ar savu vīru, iekāroja krēslus («Brīnišķīgi atzveltnes krēsli! Lielisks darbs! Soņa! Tie taču ir pils krēsli!») un pacēla roku.

— Simt četrdesmit pieci, piektajā rindā pa labi. Pirmoreiz

Zāle pamira. Pārāk dārgi.

— Simt četrdesmit pieci. Otrreiz.

Ostaps vienaldzīgi aplūkoja karnizes izveidojumu. Ipolits Mat­vejevičs. galvu nodūris, sēdēja un trīsēja.

— Simt četrdesmit pieci. Trešoreiz.

Un, pirms vēl melnais, lakotais āmuriņš paspēja noklaudzēt uz finiera katedras, Ostaps pagriezās, pastiepa uz augšu roku un paklusām sacīja:

— Divsimt.

Visu skatieni pievērsās koncesionariem. Sportenes, žokenes, naģenes un platmales sakustējās. Ūtrupnieks pacēla garlaikotu seju un paskatījās uz Ostapu.

— Divsimt, pirmoreiz, — viņš teica, — divsimt, ceturtajā rindā pa labi, otrreiz. Vairāk nav solītāiu? Divsimt rubļu, riekst­koka garnitūra, desmit pils priekšmeti. Divsimt rubļu —• trešoreiz, ceturtajā rindā pa labi.

Roka ar āmuriņu sastinga virs katedras.

— Maman! — Ipolits Matvejevičs skaļi iesaucās.

Ostaps sārts un pašpārliecināts smaidīja. Āmuriņš nokrita, izdodams debešķīgu skaņu.

— Pārdots, — ūtrupnieks sacīja. — Jaunkundzi Ceturtajā rindā pa labi.

— Nu, priekšsēdētāj, vai nebija efektīgi? — jautāja Ostaps.

— Interesanti zināt, ko jūs būtu iesācis bez techniskā vadītāja?

Ipolits Matvejevičs laimīgi norūcās. Viņiem rikšus tuvojās

jaunkundze.

— Vai jūs nopirkāt krēslus?

—- Mēs paši! — ilgi aizcieties, iesaucās Ipolits Matvejevičs.

— Mēs, mēs. Kad tos varēs saņemt?

— Kad vēlaties. Kaut vai tūlīt!

Ipolita Matvejeviča galvā trakoja «Staigājiet, jūs visur klai- ņājiet» meldija. «Mūsu krēsli, mūsu, mūsu, mūsu!» To brēca katra viņa cīpsliņa. «Mūsu!» sauca aknas. «Mūsu!» apstiprināja aklā zarna.

Viņš kļuva tik priecīgs, ka pēkšņi visneparastākajās vietās viņam sāka pulsēt asinis. Viss vibrēja, virmoja un sprakšķēja no nedzirdētās laimes. Viņš redzēja vilcienu, kas trauca uz Sankt Gothardu. Uz pēdējā vagona vaļējās platformas stāvēja Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs baltās biksēs un smēķēja cigāru. Uz viņa galvas, kuru atkal rotāja mirdzoši sirmi mati, liegi kaisījās Alpu zvaigznītes. Viņš traucās uz Ēdeni.

— Bet kāpēc divsimt trīsdesmit, nevis divsimt? — Ipolits Mat­vejevičs dzirdēja vārdus.

To teica Ostaps, kvīti rokās grozīdams.

— Pieskaitīti piecpadsmit procenti komisijas naudas, — jaun­kundze atbildēja.

— Nu, ko lai dara! Ņemiet!

Ostaps izvilka kabatas portfeli, noskaitīja divsimt rubļus un pagriezās pret uzņēmuma galveno direktoru:

— Dodiet šurp, dārgumiņ, trīsdesmit rubļus un pasteidzie­ties — vai neredzat — kundzīte gaida. Nu?

Ipolits Matvejevičs nemaz nemēģināja meklēt naudu.

— Nu? Ko jūs skatāties uz mani kā zaldāts uz uti? Vai aiz laimes prātu esat zaudējis?

— Man nav naudas, — beidzot nomurmināja Ipolits Matve­jevičs.

— Kam nav? — Ostaps ļoti klusu jautāja.

— Man.

— Bet divsimt rubļi?

— Es … m-m-m … p-pazaudēju.

Ostaps paskatījās uz Vorobjaņinovu un ātri novērtēja viņa no- šņurkušo seju, zaļganos vaigus un piepampušos maisiņus zem acīm.

— Dodiet naudu! — viņš naidīgi čukstēja. — Vecais nelietis!

. — Vai jūs maksāsiet vai ne? — jautāja jaunkundze.

— Vienu mirklīti! — Ostaps iesaucās, burvīgi smaidīdams,

— mazs starpgadījums.

Vēl bija maza cerība. Varēja pierunāt, lai naudu mazliet pa­gaida. Pēkšņi, atguvis valodu, Ipolits Matvejevičs, siekalas šļak­stinādams, iejaucās sarunā.

— Piedodiet! — viņš iebrēcās. — Kāpēc komisijas nauda? Mēs nekā nezinām par tādu naudu. Vajag brīdināt. Es atsakos maksāt šos trīsdesmit rubļus.

— Labi, — jaunkundze kautri sacīja, — es tūlīt visu nokārtošu. Paņēmusi kvīti, viņa aizskrēja pie ūtrupnieka un pasacīja tam

dažus vārdus. Ūtrupnieks tūlīt piecēlās. Viņa bārda mirdzēja spē­cīgo elektrisko spuldžu gaismā.

— Pēc ūtrupju izsoles noteikumiem, — viņš skaļi paziņoja,

— personai, kas atteikusies maksāt pilnu sumu par nopirkto priekšmetu, jāatstāj zāle. Krēslu izsole tiek atcelta.

Pārsteigtie draugi sēdēja kā sasaluši.

— Es jūs palūgšu atstāt zāli! — ūtrupnieks iesaucās. Efekts bija milzīgs. Publika ļauni sminēja. Ostaps tomēr ne­cēlās kājās. Tādus triecienus viņš sen nebija saņēmis.

— Es jūs pa-alūg-šu!

Ūtrupnieks nodziedāja tādā balsī, kas necieš iebildumus. Smiekli zālē kļuva skaļāki.

Un viņi izgāja. Reti kāds izgājis no ūtrupju zāles tik ļoti sa­rūgtināts. Pirmais gāja Vorobjaņinovs. Uzrāvis taisnos, kaulai­nos plecus, paīsajos svārķeļos un muļķīgajos barona zābakos viņš gāja kā dzērve, juzdams aiz muguras maigo, draudzīgo lielā kom­binatora skatienu.

Koncesionari apstājās istabā, kas atradās blakus ūtrupju zālei. Tagad viņi varēja vērot solīšanu tikai caur stikla durvīm. Ceļš uz turieni viņiem bija slēgts. Ostaps draudzīgi klusēja.

— Riebīgi noteikumi, — bailīgi ieminējās Ipolits Matvejevičs,

— pilnīga nejēdzība! Milicijā viņus vajag nosūdzēt. Ostaps klusēja.

— Nē, patiešām, velns zina, kas tas ir! — šķendējās Vorobja­ņinovs. — Darbaļaudīm dīrā vai trīs ādas. Nudien! . . . Par lie­totiem nieka desmit krēsliem prasa divsimt trīsdesmit rubļu. Prātā var sajukt. ..

— Jā, — Ostaps kokaini sacīja.

— Vai nav taisnība? — pārjautāja Vorobjaņinovs. — Prata var sajukt!

— Var gan.

Ostaps piegāja Vorobjaņinovam cieši klāt un, apskatījies ap­kārt, deva muižniecības vadonim asu, spēcīgu un svešai acij ne­manāmu belzienu sānos.

— Še tev milicija! Še tev dārgie krēsli visas zemes darba­ļaudīm! Še tev nakts pastaigas ar skuķiem! Še tev sirmā bārda! še tev, sātans, pa ribām!

Ipolits Matvejevičs visas eksekūcijas laikā neizdvesa nevienu skaņu.

No sāniem raugoties, varētu likties, ka godbijīgs dēls sarunā­jas ar tēvu, tikai tēvs pārāk spēcīgi purina galvu.

— Nu, tagad vācies prom!

Ostaps pagriezās ar muguru pret uzņēmuma direktoru un sāka lūkoties ūtrupes zālē. Pēc brīža viņš atskatījās.

Ipolits Matvejevičs vēl arvien stāvēja turpat aiz muguras, nostiepis rokas gar sāniem.

— Ak, jūs vēl aizvien esat šeit, sabiedrības dvēsele? Vācie­ties prom! Nu?

— Bie-iedri Bender, — Vorobjaņinovs lūdzās. — Biedri Bender!

— Ej! Ej! Un pie Ivanopulo nenāc! Izdzīšu!

— Bie-iedri Bender!

Ostaps vairs neatskatījās. Zālē kaut kas notika, un tas tik ļoti ieinteresēja Ostapu, ka viņš pavēra durvis un sāka klausīties.

— Viss pagalam! — viņš nomurmināja.

— Kas pagalam? — iztapīgi jautāja Vorobjaņinovs.

— Krēslus pārdod pa vienam, lūk, kas. Varbūt vēlaties kādu iegādāties? Lūdzu. Es jūs neturu. Tikai šaubos, vai jūs ielaidīs. Un arī ar naudu jums, kā liekas, diezgan plāni.

Šai laikā ūtrupes zālē notika sekojošais: ūtrupnieks, juzdams, ka no publikas izspiest uzreiz divsimt rubļu neizdosies (pārāk liela suma tiem sīkajiem ļautiņiem, kas palikuši zālē), nolēma dabūt šos divsimt rubļus pa daļām. Krēsli atkal nāca solīšana, bet nu jau pa vienam.

— Četri pils krēsli. Riekstkoka. Mīkstie. Gambsa izstrādā­jums. Trīsdesmit rubļu. Kas dod vairāk?

Ostaps ātri atguva savu agrāko noteiktību un aukstasinību.

— Ei, jūs, dāmu mīluli, stāviet šeit un nekur neaizejiet! Es pēc piecām minūtēm atgriezīšos. Bet jūs te skatieties ar abam, kas un kā. Lai neviens krēsls nepazustu.

Bendera galvā uzreiz nobrieda plāns, vienīgais realais plāns šajos smagajos apstākļos, kādos viņi bija nokļuvuši.

Viņš aizskrēja uz Petrovku, devās pie tuvākā asfalta katla un uzsaka lietišķas pārrunas ar bezpajumtniekiem.

Viņš, kā solījies, atgriezās pie Ipolita Matvejeviča pēc piecām minūtēm. Bezpajumtnieki pilnīgā gatavībā stāvēja pie ūtrupju zāles ieejas.

— Pārdod, pārdod, — čukstēja Ipolits Matvejevičs, — četrus un divus jau pārdeva.

— Tas ir jūsu lāča pakalpojums, — Ostaps sacīja, — prie­cājieties. Viss bija tikpat kā rokā, saprotiet — rokā. Vai jūs to spējat saprast?

Zālē skanēja ķērkstoša balss, ar kādu daba apveltī vienīgi ūtrupniekus, krupjē un stikliniekus.

— Pusrublis klāt, pa kreisi. Trešoreiz. Vēl viens pils krēsls. Riekstkoka. Pilnīgā kārtībā. Pusrublis klāt, vidū. Pirmoreiz — pusrublis klāt, tieši pretī.

Trīs krēslus pārdeva katru atsevišķi. Ūtrupnieks pieteica pār­došanai pēdējo krēslu. Ostapu smacēja dusmas. Viņš atkal metās virsū Vorobjaņinovam. Viņa apvainojošās piezīmes bija žultaina naida pilnas. Kas to lai zina, cik tālu Ostaps būtu aizgājis sa­vos satiriskajos vingrinājumos, ja viņu neiztraucētu kāds stei­dzīgs vīrietis, tērpies brūnā Lodzas auduma uzvalkā. Viņš žesti­kulēja ar tuklajām rokām, pieliecās, lēkāja uz vietas un atsprāga atpakaļ, it kā tenisu spēlēdams.

— Sakiet, — viņš ātri vaicāja Ostapam, — vai šeit patiešām notiek ūtrupe? Jā? Ūtrupe? Un šeit patiešām pārdod mantas? Lieliski!

Nepazīstamais atlēca nost, un viņa sejā atplaiksnījās daudz sīku smaidiņu.

— Un patiešām šeit pārdod mantas? Un patiešām var lēti nopirkt? Augsta klase! Ļoti, ļoti! Ah! . . .

Nepazīstamais, resnās gūžas gorīdams, garām pārsteigtajiem koncesionariem iedrāzās zālē un tik ātri nopirka pēdējo krēslu, ka Vorobjaņinovs paspēja tikai nokrekšķēties. Nepazīstamais ar kvīti rokās pieskrēja pie letes, kur izsniedza mantas.

— Sakiet, — vai krēslu var tūlīt saņemt? Brīnišķīgi! . .. Ah! . . . Ah! . . .

Nepārtraukti blēdams un visu laiku kustēdamies, nepazīsta­mais iecēla krēslu ormaņratos un aizlaidās. Viņam pa pēdām skrēja bezpajumtnieks.

Pamazām izklīda un aizbrauca prom visi krēslu jaunie īpaš­nieki. Tiem pakaļ joņoja nepilngadīgie Ostapa aģenti. Prom

Sivcevo Vražkā klavieres, mandolinas un harmonikas svinēja pavasari. Logi bija atvērti. Palodzes aizpildīja māla puķu podi. Resns vīrs ar kailām, spalvainām krūtīm, bikšturus spidinādams, stāvēja pie loga un kaisli dziedāja. Gar sienu lēni zagās kaķis. Pārtikas preču stendos kvēloja petrolejas lampiņas.

Gar sārto mājiņu pastaigājās Koja. Ieraudzījis Ostapu, kas nāca pa priekšu, viņš pieklājīgi ar viņu sasveicinājās un piegāja pie Vorobjaņinova. Ipolits Matvejevičs sirsnīgi viņu sveicināja. Taču Koļa nezaudēja laiku.

— Labvakar, — viņš stingri sacīja un, nespēdams valdīties, iegāza Ipolitam Matvejevičam pa ausi.

To darot, Koļa, pēc Ostapa domām, kurš vēroja šo sadursmi, pateica diezgan banalu frāzi:

— Tā dabūs visi, — Koļa smalkā balstiņā sacīja, — kas uz­bruks . ..

Kam īsti uzbruks, to Koļa nepateica. Viņš pacēlās uz pirkst­galiem un, aizmiedzis acis, cirta pliķi Vorobjaņinovam pa vaigu.

ipolits Matvejevičs pacēla elkoni, bet neuzdrošinājās pat iepīkstēties.

— Pareizi, — Ostaps sauca, — tagad gāziet pa kaklu. Div­reiz. Tā. Nekā nevar darīt. Dažkārt olai nākas pārmācīt mēra sajūtu zaudējušu vistu . . . Vēl vienu reizīti . . . Tā. Nekautrējie­ties! Pa galvu vairāk nesitiet. Tā ir viņa visvārīgākā vieta.

Ja Stargorodas sazvērnieki šai kritiskajā mirklī būtu redzējuši gigantu un krievu demokrātijās tēvu, tad, jādomā, slepenā savie­nība «Zobens un spīļarkls» izbeigtu savu pastāvēšanu.

— Nu, šķiet, ka pietiks, — Koļa sacīja, iebāzdams roku ka­batā.

— Vēl vienu reizīti, — lūdzās Ostaps.

— Nu velns ar viņu! Citreiz zinās!

Koļa aizgāja. Ostaps uzkāpa pie Ivanopulo un paskatījās leja. Ipolits Matvejevičs stāvēja iepretī mājai, atspiedies pie sūtniecī­bas čuguna žoga.

— Pilsoni Michelson! — Ostaps uzsauca. — Konrād Karlo­vič! Nāciet iekšā! Es atļaujul

Istabā Ipolits Matvejevičs ienāca jau mazliet atžilbis.

— Nedzirdēta bezkaunība! — viņš dusmīgi sacīja. — Es tik tikko savaldījos.

— Ai-ai-ai, — Ostaps līdzjūtīgi runaja, — kāda tagad jau­natne! Šausmīga jaunatne! Apceļ citu sievas! Noplītē svešu naudu… Pilnīgs pagrimums. Bet sakiet: kad sit pa galvu, vai patiešām sāp?

— Es viņu izaicināšu uz divkauju.

— Brīnišķīgi. Varu jums rekomendēt savu paziņu kā speciā­listu. Divkauju kodeksu zina no galvas, un viņam pieder divas pirts slotas, kas piemērotas cīņai ne uz dzīvību, bet uz nāvi. Par sekundantiem var paņemt Ivanopulo un kaimiņu, kas dzīvo pa labi. Viņš ir bijušais Kologrivas pilsētas goda pilsonis un vēl līdz šim laikam dižojas ar šo titulu. Bet var arī sarīkot divkauju ar gaļas mašīnām — tas ir elegantāk. Katrs ievainojums katrā ziņā nāvējošs. Sakautais ienaidnieks mechaniski pārvēršas kotletē. Vai tas jūs apmierina, muižniecības priekšniek?

Šai mirklī uz ielas atskanēja svilpiens, un Ostaps aizgāja ievākt aģentūras ziņas no bezpajumtniekiem.

Bezpajumtnieki lieliski izpildīja viņiem uzticēto uzdevumu. Četri krēsli bija nokļuvuši Kolumba teātrī. Bezpajumtnieks sīki pastāstīja, kā šos krēslus veduši ar ķerru, kā tos izkrāvuši un pa aktieru ieeju ievilkuši iekšā. Teatra atrašanās vietu Ostaps labi zināja.

Divus krēslus aizveda ar ormani «šika šmare», kā stāstīja otrs jaunais dzinējs. Puika acīm redzot neizcēlās ar lielām gara dāvanām. Varsonofjeva šķērsielu, uz kurieni krēsli aizvesti, viņš zināja, atcerējās pat, ka dzīvokļa numurs septiņpadsmit, bet mā­jas numuru nekādi nevarēja atcerēties.

— Pārāk ātri skrēju, — bezpajumtnieks sacīja, — izkrita no prāta.

— Nesaņemsi naudu, — pavēstīja darba devējs.

— On-nkulīt! … Bet es tev parādīšu.

— Labi! Paliec. Iesim reizē.

Blējošais pilsonis, kā izrādījās, dzīvoja Sadovaja-Spaskas ielā. Ostaps bloknotā pierakstīja precizu viņa adresi.

Astotais krēsls aizbrauca uz Tautību namu. Puikiņš, kas se­koja šim krēslam, izrādījās veikls okšķeris. Pārvarēdams šķēršļus, kā, piemēram, komandantūru un daudzus kurjerus, viņš ielavījies mājā un pārliecinājies, ka krēslu nopircis redakcijas «Darbgalds» saimniecības pārzinis.

Divu zēnu vēl nebija. Tie atskrēja gandrīz vienlaikus aizelsu­šies un noguruši.

— Kazarmju šķērsielā, pie Dzidrajiem Dīķiem.

— Numurs?

— Deviņi. Un ari dzīvoklis deviņi. Tur blakus dzīvo tatari. Sētas mājā. Es viņam krēslu aiznesu. Kājām gājām.

Pēdējais pēdu dzinējs atnesa bēdīgas ziņas. Sākumā viss bijis labi, bet pēc tam viss kļuvis slikti. Pircējs ar krēslu iegājis Oktobra stacijas preču pagalmā, un iespraukties viņam līdzi ne­kādi nevarējis — pie vārtiem stāvējuši dzelzceļa apsardzes strēl­nieki.

— Laikam kaut kur aizbrauca, — bezpajumtnieks nobeidza savu ziņojumu.

Tas Ostapu ļoti satrauca. Karaliski apbalvojis bezpajumtnie­kus — iedevis rubli katram pēdu dzinējam, neskaitot ziņnesi, kas bija aizmirsis Varsonofjeva šķērsielas mājas numuru (viņam bija pavēlēts ierasties otrā dienā labi agri no rīta), techniskais direktors atgriezās mājās un, neatbildēdams uz jautājumiem, ar ko uzmācās caurkritušais valdes priekšsēdētājs, sāka kombinēt.

— Vēl nekas nav zaudēts. Adreses ir, bet, lai iegūlu krēslus, pastāv daudz vecu, pārbaudītu paņēmienu: 1) vienkārša iepazīša­nās, 2) mīlestības intriga, 3) iepazīšanās ar ielaušanos, 4) ap­maiņa un 5) nauda. Pēdējais ir visdrošākais. Bet naudas maz.

Ostaps ironiski paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču. Lielais kom­binators bija atguvis parasto domu svaigumu un garīgo līdz­svaru. Naudu, protams, varēs dabūt. Krājumā vēl bija: glezna «Boļševiki raksta vēstuli Cemberlenam», tējas sietiņš un neapro­bežota iespēja turpināt daudzsievības karjeru.

Rūpes sagādāja tikai desmitais krēsls. Šādas tādas pēdas, protams, bija, bet kas nu tās par pēdām — izplūdušas un ne­skaidras.

— Nav nemaz tik slikti, — Ostaps skaļi sacīja. — Ar tādām izredzēm var zvejot. Dodu desmit pret vienu. Sēde turpinās! Vai dzirdat? Jūs! Zvērinātais piesēdētāji