Divpadsmit krēslu

III nodala GRĒCINIEKA SPOGULIS

Pieņēmis mirstošās Klaudijas Ivanovnas grēksūdzi, Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs iz­nāca no Vorobjaņinova mājas galīgi apjucis un visu ceļu līdz sa­vai mājai nogāja, izklaidīgi raudzīdamies apkārt un mulsi smai­dīdams. Ceļa beigu posmā viņa izklaidība bija sasniegusi tādu pakāpi, ka viņš, cik tur trūka, būtu pakļuvis zem apriņķa izpild­komitejas automobiļa GOS Nr. 1. Izkūlies no mēļās miglas, kuru bija uzlaidusi ellišķīgā mašīna, svētais tēvs Vostrikovs pilnīgi zaudēja pašsavaldīšanos un, neraugoties uz cienījamo amatu un gadu nastu, atlikušo ceļa gabalu noskrēja frivolos pusaulekšos.

Cienīgmāte Katrina Aleksandrovna klāja vakariņu galdu. Die­nās, kad nebija vakara dievkalpojuma, svētais tēvs Fjodors mīlēja agri vakariņot. Bet tagad, noņēmis platmali un silto, vatēto talaru, svētais tēvs ātri iespruka guļamistabā, cienīgmātei par izbrīnu tur ieslēdzās un klusinātā balsī sāka vilkt «Svētīgam būt».

Cienīgmāte atsēdās uz krēsla un bikli čukstēja:

— Atkal kaut ko uzsācis . ..

Svētā tēva Fjodora trauksmainā dvēsele nepazina miera. Ne­kad tā nezināja miera. Ne toreiz, kad viņš bija garīgās skolas audzēknis, ne arī toreiz, kad jau bija ūsains seminārists Fjodors Ivaničs. Pārgājis no seminārā uz universitāti un nomācījies juri­diskajā fakultatē trīs gadus, Vostrikovs 1915. gadā nobijās no iespejamas mobilizācijas un atkal pievērsās garīdzniecībai. Sā­kumā viņu ieveda diakonu kārtā, bet pēc tam iesvētīja garīdznieka amatā un nozīmēja darbā apriņķa pilsētā N. Un vienmēr visos garīgās un civilās karjeras etapos svētais tēvs Fjodors bija un palika ierāvējs.

Svētais tēvs Vostrikovs sapņoja par savu privātu sveču fab­riku. Viņam acu priekšā rēgojās fabrikas ruļļi, uz kuriem tinās resnas vaska virves; un tas tik ļoti plosīja viņa dvēseli, ka svētais tēvs Fjodors izgudroja dažādus projektus, kurus realizējot vaja­dzētu iegūt pamata un apgrozības kapitalu, lai nopirktu Samarā jau sen noskatītu fabriciņu.

Idejas svētajam tēvam Fjodoram iešāvās prātā pilnīgi negai­dīti, un viņš tūlīt ķērās pie darba. Svētais tēvs Fjodors uzsāka vārīt raibās veļas ziepes; savārīja tās pudiem, bet ziepes, kaut gan saturēja milzīgu tauku procentu, neputoja un pie tam vel maksāja trīsreiz dārgāk nekā «Arkla un āmura» ražotās. Ziepes pēc tam ilgi mirka un trūdēja priekšnamā, un Katerina Aleksandrovna, tām garām iedama, reizēm pat apraudājās. Bet vēl pēc kāda laika ziepes izmeta atkritumu bedrē.

Izlasījis kādā lopkopības žurnālā, ka trušu gaļa esot tikpat maiga kā cālim, ka tie ātri vairojoties un trušu audzēšana rūpī­gam saimniekam varot dot krietnu peļņu, svētais tēvs Fjodors nekavējoties iegādājās pusduci vaislinieku, un jau pēc diviem mē­nešiem suns Nerka, izbijies no garausaino radījumu pulkiem, kuri piepildīja visu sētu un māju, nezin kur aizmuka. Nolādētie N._pil­sētas iedzīvotāji izrādījās ārkārtīgi konservativi un vienprātīgi nepirka Vostrikova trušus. Tad svētais tēvs, aprunājies ar savu cienīto, nolēma kuplināt pats savu ēdienkarti ar trušu gaļu, kas garšojot labāk pat par cāļu gaļu. No trušu gaļas gatavoja cepe­šus, siteņus, ātros klopšus; vārīja trušu zupu, pasniedza vaka­riņās aukstā veidā un sacepa kuličos. Tas viss neka nelīdzeja. Svētais tēvs Fjodors aprēķināja, ka, ēdot vienīgi trušu gaļu,_ ģi­mene mēnesī var patērēt ne vairāk par četrdesmit dzīvniekiem, kamēr ikmēneša pieaugums ir deviņdesmit gabalu, pie kam šis skaits ar katru mēnesi pieaugs ģeometriskā progresijā.

Tad Vostrikovi nolēma tirgoties ar majas pusdienām. Svētais tēvs Fjodors visu vakaru ar ķīmisko zīmuli uz rūpīgi sagrieztam rūtiņu papīra lapām rakstīja sludinājumus par garšīgam majas pusdienām, kas pagatavotas vienīgi un tikai svaiga sviesta. Slu­dinājums sākās ar vārdiem: «Lēti un garšīgi.» Cienīgmāte emal­jētu bļodiņu sataisīja pilnu ar miltu klīsteri, un svētais tēvs

Fjodors vēlu vakarā izlīmēja sludinājumus uz visiem telegrāfā stabiem un padomju iestāžu tuvumā.

Jaunajam pasākumam bija lieli panākumi. Jau pirmajā dienā ieradās septiņi cilvēki, tanī skaitā arī kara komisariata lietvedis Bendins un labierīcību apakšnodaļas pārzinis Kozlovs, ar kura gādību pilsētā nesen tika noārdīts vienīgais senatnes pieminek­lis — Elizabetes laiku triumfa arka, kas, viņa vārdiem izsakoties, traucējot ielu satiksmi. Viņiem visiem pusdienas ļoti iepatikās. Otrā dienā ieradās četrpadsmit cilvēku. Trusīšus nespēja piedīrāt vien. Veselu nedēļu šim pasākumam bija lieliski panākumi, un svētais tēvs Fjodors jau sapņoja par nelielas bezmotora kažok­ādu apstrādāšanas darbnīcas atvēršanu, kad atgadījās pilnīgi ne­paredzēts notikums.

Kooperativs «Arkls un āmurs», kas bija slēgts jau trīs nedēļas sakarā ar preču inventarizāciju, tika atvērts, un veikala darbinieki, elsdami aiz piepūles, izvēla pagalmā mucu ar sapuvušiem kāpos­tiem un izgāza tos atkritumu bedrē; puse pagalma piederēja svē­tajam tēvam Fjodoram. Pikantās smakas valdzināti, pie bedres saskrēja truši, un jau nākošās dienas rītā maigo grauzēju vidū sākās sērga. Tā plosījās tikai trīs stundas, bet noguldīja divi simti četrdesmit vaislinieku un neskaitāmu daudzumu jaundzimušo.

Satriektais svētais tēvs Fjodors izturējās pavisam rāmi vese­lus divus mēnešus, un viņa dvēsele bija atspirgusi tikai tagad, atgriežoties no Vorobjaņinova mājas un cienīgmātei par izbrīnu ieslēdzoties guļamistabā. Visas zīmes rādīja, ka svēto tēvu Fjo­doru apmirdzējusi jauna ideja, kas pārņēmusi visu viņa dvēseli.

Katrina Aleksandrovna, saliekusi pirkstu, pieklauvēja pie gu­ļamistabas durvīm. Atbildes nebija, tikai dziedāšana kļuva ska­ļāka. Pēc brītiņa durvis pavērās un spraugā parādījās svētā tēva Fjodora jaunavīgā sārtumā kvēlojošā seja.

— Iedod man, māt, šķēres, tikai labi veikli, — ātri nobēra svētais tēvs Fjodors.

— Bet kā tad ar vakariņām?

— Nekas. Vēlāk.

Svētais tēvs Fjodors paķēra šķēres, atkal ieslēdzās un piegāja pie sienas spoguļa melnā, saskrambātā rāmī.

Līdzās spogulim karājās veca tautiska bilde «Grēcinieka spo­gulis», iespiesta vara gravējumā un ar roku jauki izkrāsota. «Grē­cinieka spogulis» sevišķi nomierināja svēto tēvu Fjodoru pēc ne­veiksmes ar trušiem. Bilde skaidri parādīja visa pasaulīgā mirstī­gumu. Tās augšējā daļā bija četri zīmējumi, parakstīti ar slavu burtiem, tie bija nozīmīgi un dvēseli mierinoši: «Sems lūdz no svētā gara, Kams kviešu druvu ara, Javets iraid vīrs, kam vara, nāve visiem savu dara.» Nāve bija ar spārniem, tā turēja rokā izkapti un smilšu pulksteni. Viņa bija iztaisīta it kā no protēzēm un ortopēdiskām detaļām un stāvēja, plati ieplētusi kājas, uz kai­las, paugurainas zemes. Tās izskats runāja nepārprotamu valodu, ka neveiksme ar trušiem tāds nieks vien ir.

Pašreiz svētajam tēvam vairāk patika bildīte «Javets iraid vīrs, kam vara». Nelielā telpā resns, bagāts cilvēks ar bārdu sē­dēja troņkrēslā.

Svētais tēvs Fjodors pasmaidīja un, uzmanīgi vērodams sevi spogulī, sāka apcirpt savu cienīgo bārdu. Bārdas šķipsnas bira uz grīdas, šķēres šņakstēja, un pēc piecām minūtēm svētais tēvs Fjodors pārliecinājās, ka apgriezt bārdu viņš galīgi neprot. Bārda bija apcirpta šķībi, tā izskatījās piedauzīga un pat aizdomīga.

Pagrozījies spoguļa priekšā vēl kādu brīdi, svētais tēvs Fjo­dors noskaitās, pasauca sievu un, sniegdams tai šķēres, saīdzis sacīja:

— Palīdzi man kaut tu, rnāmuliņ. Nekādi, redzi, nevaru tikt galā ar savām krēpēm.

Cienīgmāte izbrīnā pat sasita plaukstas.

— Ko tu ar sevi esi izdarījis? — beidzot viņa izdvesa.

-— Nekā neesmu izdarījis. Matus apgriežu. Palīdzi man, esi tik labiņa. Lūk, šeit tā kā greizi nogājis .. .

— Ak kungs, — iesaucās cienīgmāte, ķerdamās pie svētā tēva Fjodora matu sprogām, ■— vai tiešām, Fedjeņka, tu taisies pāriet obnovļencos?

Par tādu sarunas virzienu svētais tēvs Fjodors ļoti nopriecājās.

—■ Ber kāpēc es, māt, nevarētu pāriet ticības atjaunotāju pusē? Vai tad obnovļenci nav cilvēki?

— Cilvēki, protams, ka cilvēki, — dzēlīgi piekrita cienīgmāte, •— kā tad: miglas bildes skatās, alimentus maksā . . .

— Nu, un ari es skraidīšu uz miglas bildēm.

— Lūdzu, skrien vien!

— Un skriešu ar.

— Gan saskriesi sev nelaimi. Tu paskaties uz sevi_ spogulī!

Un tiešām, no spoguļa svētajā tēvā Fjodorā raudzījās žirgta,

melnacaina fizionomija ar nelielu, mežonīgu bārdeli un nejedzīgi garām ūsām.

Sāka apcirpt ūsas, tās proporcionāli samazinot.

Turpmākie notikumi cienīgmāti pārsteidza vēl vairāk. Svētais

tēvs Fjodors pavēstīja, ka jau šo­vakar viņam vajagot izbraukt da­rīšanās, un pieprasīja, lai Kat- rina Aleksandrovna aizskrien pie brāļa maiznieka un palien no viņa uz vienu nedēļu mēteli ar jērādas apkakli un tumšbrūno cepuri ar pīļknābja nagu.

— Es nekur neiešu! — cienīg­māte pretojās un sāka raudāt. Pusstundu svētais tēvs Fjodors staigāja pa istabu un, biedēdams sievu ar savu pārvērsto seju, muldēja visādus niekus. Cienīg­māte saprata tikai vienu: svētais tēvs Fjodors ne no šā, ne no tā apcirpis bārdu, grib ar muļķīgo naģeni galvā nezin uz kurieni braukt un viņu pamest.

-— Es tevi nepametu, — svē­tais tēvs Fjodors atkārtoja, — ne­pametu, pēc nedēļas būšu atpakaļ. Var taču cilvēkam gadīties kādas darīšanas. Var vai nevar?

— Nevar, — teica popiene.

Svētajam tēvam Fjodoram, kas pret saviem tuviniekiem iztu­rējās lēnprātīgi, vajadzēja pat sist ar dūri pa galdu. Un, kaut gan viņš sita piesardzīgi un nemākulīgi, jo nekad agrāk to nebija da­rījis, tomēr popiene ārkārtīgi nobijās un, uzmetusi lakatu, aiz­skrēja pie brāļa pēc civilā tērpa.

Palicis viens, svētais tēvs Fjodors mirkli padomāja un noteica:

«Sievietēm ari ir grūti,» — un izvilka no gultas apakšas ar skārdu apsistu lādīti. Tādas lādītes pa lielākai daļai sastopamas sarkanarmiešiem. Tās izlīmētas ar strīpainām tapetēm, virs kurām lepojas Budjonija portrets vai papirosu kārbas «Pludmale» vāks ar trim skaistulēm, kas izstiepušās oļiem nobērtajā Batumi plud­malē. Vostrikovu lādīte svētajam tēvam Fjodoram par nepatiku arī bija izlīmēta ar bildītēm, bet tur nebija ne Budjonija, ne Ba­tumi skaistuļu. Popiene bija izlīmējusi visu lādītes iekšieni ar foto­grāfijām, kas izgrieztas no žurnālā «1914. gada kara kronika». Te bija ir «Peremišļas ieņemšana», ir «Silto apģērbu sadale pozicijās zemāko dienesta pakāpju karavīriem», un kas tik tur vēl nebija.

Izlicis uz grīdas gramatas, kas atradas pašā virsū: žurnālā «Krievu svētceļnieks» 1903. gada komplektu, biezo «Šķelšanās vēsturi» un brošureli «Krievs Itālijā», uz kuras vāka bija iespiests kūpošais Vezuvs, svētais tēvs Fjodors iebāza roku līdz pašam lā­dītes dibenam un izvilka vecu, apbružātu sievas kapuci. Viebda­mies no naftalina smakas, kas pēkšņi izplūda no lādītes, svētais tēvs Fjodors, saplēsdams mežģines un šuves, izņēma no kapuces smagu linu audekla desu. Desā bija divdesmit zelta desmit­nieku — viss, kas palicis pāri no svētā tēva Fjodora tirdzniecības avantūrām.

Ar pierastām kustībām viņš pacēla talara stūri un iebāza desu strīpaino bikšu kabatā. Tad viņš piegāja pie kumodes, izņēma no konfekšu kārbas trijniekus un piecniekus, pavisam piecdesmit rub­ļus. Kārbiņā palika vēl divdesmit rubļu.

— Saimniecībai pietiks, — viņš nolēma.