Divpadsmit krēslu

XXV nodala SARUNA AR KAILO INŽENIERI

Pirms Ostaps Benders parādījās redakcijā, bija atgadījusies vesela virkne svarīgu notikumu.

Nesaticis Ernestu Pavloviču dienā (dzīvoklis bija slēgts un saimnieks acīm redzot atradās darbā), lielais kombinators nolēma pie viņa iegriezties vēlāk, bet pagaidām klaiņoja pa pilsētu. Slāp­dams pēc darbības, viņš šķērsoja ielas, uzkavējās laukumos, pa­mirkšķināja miličiem, palīdzēja dāmām iekāpt autobusos un vis­pār izturējās tā, it kā visa Maskava ar tās pieminekļiem, tramva­jiem, ielu tirgotājiem, baznīciņām, stacijām un afišu stabiem būtu ieradusies pie viņa rautā. Viņš uzkavējās starp viesiem, mīļi ap­runājās ar tiem un katram atrada siltu vārdu. Tāda milzīga viesu skaita uzņemšana lielo kombinatoru mazliet nogurdināja. Un bez tam pulkstenis jau rādīja pāri sešiem un laiks bija doties pie in­ženiera Sčukina.

Taču liktenis lēma tā, ka pirms tikšanās ar Ernestu Pavloviču Ostaps uz pāris stundām aizkavējās, lai parakstītu sīku protokolu.

Teatra laukumā lielais kombinators pakļuva zem zirga. Pil­nīgi negaidot viņam uzdrāzās virsū nevainīgs, balts lopiņš un pagrūda ar savām kaulainajām krūtīm. Benders, sviedriem no- plūdis, pakrita. Bija ļoti karsts. Baltais lopiņš skaļi lūdza piedo­šanu. Ostaps steidzīgi pielēca kājās. Viņa spēcīgais augums ne­bija dabūjis nekādus miesas bojājumus. Bet tālab jo vairāk bija iēmesls sacelt skandalu.

Viesmīlīgo un laipno Maskavas saimnieku vairs nevarēja pa­zīt. Viņš gāzelēdamies piegāja pie apjukušā vecīša ormaņa un iezvela viņam ar duri pa vatēto muguru. Vecītis pacietīgi panesa sodu. Atskrēja milicis.

— Es pieprasu protokolu! — Ostaps satraukts kliedza.

Viņa balsī ieskanējās tāda cilvēka satraukums, kas apvainots

savās vissvētākajās jūtās. Un, stāvēdams pie Mazā teatra sienas, tai pašā vietā, kur vēlāk tiks uzcelts piemineklis lielajam krievu dramaturgam Ostrovskim, Ostaps parakstīja protokolu un sniedza mazu interviju pieskrējušajam Persickim. Persickis nenicināja melno darbu. Viņš rūpīgi pierakstīja bloknotā cietušā uzvārdu un vārdu un aizskrēja tālāk.

Ostaps lepni devās ceļā. Arvien vēl pārdzīvodams baltā zirga uzbrukumu un izjuzdams nosebotu nožēlu, ka nepaguva orma­nim sadot arī pa kaklu, Ostaps, lēkdams pa diviem kāpieniem, sasniedza Sčukina mājas septīto stāvu. Seit viņam uz galvas uz­krita smaga pile. Viņš paskatījās uz augšu. No augšējā lauku­miņa viņam tieši acīs iešļācās neliels netīrs ūdenskritumiņš.

«Par tādiem jokiem jādod pa purnu,» Ostaps nolēma.

Viņš drāzās augšā. Pie Sčukina dzīvokļa durvīm ar muguru pret viņu sēdēja kails, ar baltām ēdēm noklāts vīrs. Viņš sēdēja tieši uz fližu grīdas un, saķēris galvu, šūpojās uz vienu un otru pusi.

Ap kailo cilvēku pludoja ūdens, kas tecēja pa dzīvokļa durvju šķirbām.

— O-o-o, — stenēja kailais, — o-o-o . . .

— Sakiet, — vai jūs šeit lejat ūdeni? — Ostaps īgni jau­tāja. — Vai šī ir kāda vannas istaba? Jūs esat prātā jucis!

Kailais paskatījās uz Ostapu un klusi iešņukstējās.

— Paklausieties, pilsoni, vai nebūtu labāk, ja jūs nevis rau­dātu, bet ietu uz pirti? Paskatieties, kāds jūs esat! Mats mata īsts pikadors!

— Atslēga, — šņukstēja inženieris.

— Kas par atslēgu? — Ostaps jautāja.

— Dzī-ī-īvok-kļa atslēga.

— Dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Kailais cilvēks apbrīnojami ātri žagojās.

Ostapu nekas nespēja samulsināt. Viņš sāka aptvert, kas no­ticis. Un, kad beidzot visu saprata, viņš tik tikko nenovelas pār margām aiz smiekliem, pret kuriem cīnīties butu bijis veltīgi.

— Tātad jūs netiekat dzīvoklī? Bet tas taču tik vienkārši!

Cenzdamies nenotraipīties gar kailo, Ostaps piegāja pie dur­vīm, iebāza amerikaņu atslēgas caurumā lielā pirksta garo, dzelteno nagu un uzmanīgi saka to grozīt no labas puses uz kreiso un no augšas uz leju.

Durvis_klusi atvērās, un kailais, priecīgi izsaukdamies, ieskrēja pārplūdinātajā dzīvoklī.

Šņāca krāni. Ūdens ēdamistabā veidoja atvaru. Guļamistabā bija rāms dīķis, pa kuru kā gulbji rāmi peldēja rīta kurpes. Kā rāms zivju bariņš kaktā drūzmējās papirosu gali.

Vorobjaņinova krēsls stāvēja ēdamistabā, kur ūdens straume bija visspēcīgākā. Ap visām četrām krēsla kājiņām ņirbēja balti vilnīši. Krēsls viegli drebēja, un likās, tas grasījās aizpeldēt no sava vajātāja. Ostaps apsēdās uz tā un pievilka kājas. Atguvies Ernests Pavlovičs ar saucienu «pardon! pardon!» aizgrieza krā­nus, nomazgājās un nostājās Bendera priekšā kails līdz jostas vietai, slapjās, līdz ceļiem uzlocītās biksēs.

— Jūs mani izglābāt! — viņš satraukti kliedza. — Atvaino­jiet, es jums nevaru paspiest roku, esmu viscaur slapjš. Jūs zi­niet, es tikko prātā nesajuku.

— Acīm redzot uz to pusi gan bija.

— Es atrados šausmīgā stāvoklī.

Un Ernests Pavlovičs, vēlreiz pārdzīvodams šausmīgo noti­kumu, te sadrūmis, te nervozi smiedamies, lielajam kombinato­ram sīki jo sīki izstāstīja par nelaimi, kas viņu bija piemeklējusi.

— Ja negadītos jūs, es aizietu bojā, — inženieris nobeidza savu stāstu.

— Jā, — sacīja Ostaps, — man reiz tāpat gadījās. Pat maz­liet ļaunāk.

Inženieri pašreiz tik ļoti interesēja viss, kam sakars ar līdzī­giem notikumiem, ka viņš pat nometa spaini, ar kuru smēla ūdeni, un sāka ārkārtīgi uzmanīgi klausīties.

— Gadījās tieši tāpat kā jums, — iesāka Benders, — tikai tas notika ziemā un nevis Maskavā, bet Mirgorodā deviņpadsmi­tajā gadā, tādā jautrā starpbrīdī starp Machno un Tjutjuņiku. Es dzīvoju kādā ģimenē. Šausmīgi chocholi! Tipiski privātīpašnieki: vienstāva mājiņa un vesels lēvenis dažādu grabažu. Man jums jāsaka, kas attiecas uz kanalizaciju un pārējām ērtībām, tad Mirgorodā bija tikai atkritumu bedres. Nu, un es izskrēju vien­reiz naktī sniegā vienā apakšveļā: no saaukstēšanās es nebaidī­jos: viens mirklis — un gatavs. Izskrēju un mechaniski aizcirtu aiz sevis durvis. Sals — ap divdesmit grādu. Es klauvēju — ne­atver. Uz vietas nevar stāvēt: nosalsi! Klauvēju un skraidu, klau­vēju un skraidu — neatver. Un galvenais, iekšā, sātani, neviens neguļ. Baiga nakts. Suņi kauc. Kaut kur šauj. Bet es skraidu pa sniega kupenām vasaras apakšbiksēs. Veselu stundu klauvēju. Gandrīz vai nobeidzos. Un kālab, pēc jūsu domām, viņi neat­vēra? Mantu slēpa, kerenkas šuva spilvenos. Domāja, ka ieradu­sies kratīšana. Es viņus pēc tam gandrīz vai nositu.

Inženieris to visu ļoti labi saprata.

— Jā, — Ostaps sacīja, — tātad jūs esat inženieris Sčukins?

— Es pats. Tikai jūs, lūdzams, nevienam nestāstiet. Neērti, nudien.

— O, lūdzu! Entre-nous, tete-ā-tete. Zem četrām acīm, kā saka franči. Bet es pie jums, biedri Ščukin, ierados darīšanās.

— Būšu ārkārtīgi priecīgs, ja varēšu jums pakalpot.

— Grand mērci. Nieka lieta. Jūsu laulātā draudzene lūdza, lai es ienākot pie jums un paņemot šo krēslu. Viņa teica, ka tas esot nepieciešams, lai būtu pāris. Bet jums viņa taisās atsūtīt atzveltnes krēslu.

— Jā, lūdzu! — iesaucās Ernests Pavlovičs. — Es esmu ļoti priecīgs. Kāpēc jums tā pūlēties? Es varu aiznest pats. Jau šodien pat.

— Nē, kāpēc! Man tas ir tīrais nieks. Es netālu dzīvoju, man tas nav grūti.

Inženieris sarosījās un pavadīja lielo kombinatoru līdz pašam slieksnim, kuru pārkāpt viņš tomēr neuzdrošinājās, kaut gan at­slēga jau ar gudru ziņu bija iebāzta slapjo bikšu kabatā.

Bijušajam studentam Ivanopulo tika uzdāvināts vēl viens krēsls. Tā apšuvums, tiesa, bija mazliet bojāts, bet tomēr tas bija lielisks krēsls un pie tam uz mata tāds pats kā pirmais.

Ostapu neuztrauca neveiksme ar šo krēslu, ceturto pēc kārtas. Viņš pazina visus likteņa trikus.

Viņa prāta secinājumu stingrajā sistēmā kā tumšs mākonis rēgojās vienīgi tas krēsls, kas iepeldēja Oktobra stacijas preču pagalma dziļumos. Domas par šo krēslu bija nepatīkamas un uzvēdīja mokošas šaubas.

Lielais kombinators bija tādā pašā stāvoklī_ kā ruletes spēl­manis, kas liek tikai uz numuriem, viens no tas sugas ļaudīm, kas tūlīt vēlas laimēt trīsdesmit sešas reizes vairāk neka paša likme. Stāvoklis bija vēl sliktāks: koncesionari spēlēja tadu ru­leti, kur no divpadsmit numuriem uz vienpadsmit krīt zero. Un pie tam divpadsmitais numurs pazudis no redzes loka, atradas velns zina kur un iespējams slēpa sevī brīnišķīgo laimestu.

So bēdīgo pārdomu virkni pārrāva galvenā direktora atnāk­šana. Jau viņa izskats vien Ostapā radīja nepatīkamas jūtas.

— Oho! — sacīja techniskais vadītājs. — Es redzu, ka jums ir panākumi. Tikai nejokojiet ar mani. Kāpēc jūs atstājāt krēslu aiz durvīm? Lai paņirgātos par mani?

— Biedri Bender, — nomurmināja muižniecības priekšnieks.

— Ai, kāpēc jūs spēlējat uz maniem nerviem! Nesiet to āt­rāk šurp, nesiet! Jūs redzat, ka jaunais krēsls, uz kura es sēžu, daudzkārt pavairo jūsu ieguvuma vērtību.

Ostaps pašķieba galvu uz sāniem un piemiedza acis.

— Nemociet bērnu, — viņš beidzot norūca, — kur ir krēsls? Kāpēc jūs to neatnesāt?

Ipolita Matvejeviča juceklīgo ziņojumu vairākkārt pārtrauca starpsaucieni, ironiski aplausi un āķīgi jautājumi. Vorobjaņinovs nobeidza savu ziņojumu, visai auditorijai nevaldāmi smejoties.

— Bet manas instrukcijas? — Ostaps bargi jautāja. — Cik reizes es jums esmu teicis, ka zagt ir grēks! Jau toreiz, kad jūs Stargorodā gribējāt apzagt manu sievu, Gricacujeva kundzi, es sapratu, ka jums ir sīka kriminālistā raksturs. Vislielākais, pie kā var novest šīs jūsu spējas, ir seši mēneši bez stingras izolā­cijās. Domu gigantam un krievu demokrātijās tēvam tāds mē­rogs nav nekāds lielais, un, lūk, rezultāti. Krēsls, kas jums jau bija rokās, izslīdējis. Tas vēl nebūtu nekas, jūs samaitājāt viegli veicamu pasākumu! Pamēģiniet tur ierasties otrreiz. Jums šis pats Absolons galvu noraus. Jūsu laime, ka izpalīdzēja šis idiotiskais gadījums, citādi jūs jau tupētu aiz restēm un veltīgi gaidītu no manis pienesumus. Nekādus pienesumus es jums ne­piegādāšu, to ņemiet vērā. Kas man daļas gar Hekati? Jūs man galu galā neesat ne māte, ne māsa, nedz arī mīļākā.

Ipolits Matvejevičs, apzinādamies savu niecīgumu, stāvēja, galvu nodūris.

— Ziniet ko, dārgais, es redzu, ka mūsu kopējam darbam nav nekādas jēgas. Katrā ziņā sastrādāt ar tik nekulturālu kompan­jonu kā jūs man par četrdesmit procentiem liekas pilnīgs ab­surds. Gribot negribot es esmu spiests izvirzīt jaunus notei­kumus.

Ipolits Matvejevičs ievilka elpu. Līdz šim viņš centās ne­elpot.

— Jā, mans vecais draugs, jūs slimojat ar organizatorisku nespēku un bāluma kaiti. Atbilstoši tam samazinās jūsu pajas. Saku jums godīgi, vai vēlaties — divdesmit procentus?

Ipolits Matvejevičs kategoriski purināja galvu.

— Kāpēc tad jūs negribat? Par maz?

— M-maz.

— Bet tas taču ir trīsdesmit tūkstoši rubļu! Cik tad jūs vē­laties?

— Esmu ar mieru par četrdesmit.

— Laupīšana gaišā dienas laikā! — Ostaps iesaucās, atda­rinādams muižniecības priekšnieka intonāciju vēsturiskā līguma noslēgšanas laikā sētnieka dzīvoklī. — Jums nepietiek ar trīsdes­mit tūkstošiem? Jums vēl vajadzīga dzīvokļa atslēga?!

— Jums vajadzīga dzīvokļa atslēga, nevis man, — nošļup­stēja Ipolits Matvejevičs.

—- Ņemiet divdesmit, kamēr nav par vēlu, es vēl varu pār­domāt. Izmantojiet apstākli, ka man ir labs garastāvoklis.

Vorobjaņinovs sen jau bija zaudējis to pašapmierinātā cilvēka izturēšanos, ar kādu viņš savā laikā uzsāka briljantu meklēšanu.

Ledus, kas sakustējās jau sētnieka dzīvoklī, ledus, kas brīk­šķēja, sprakšķēja un atsitās pret granita krastmalu, jau sen bija sadrupis un izkusis. Ledus vairs nebija. Bija plaši palu ūdeņi, kas nevērīgi rāva līdzi Ipolitu Matvejeviču, mētādami no vienas puses uz otru, gan iebelzdami viņam ar baļķi, gan ^iespiezdami pie krēsliem, gan aiznesdami prom no krēsliem. Ipolits Matveje­vičs sajuta neizsakāmas bailes. Viss viņu biedēja. Upē peldēja atkritumi, naftas plankumi, salauztas vistu kūtis, sprāgušas zi­vis un kāda šausmīga platmale. Varbūt tā bija svētā tēva Fjodora platmale, pīļknābainā naģene, ko Rostovā vējš tam norāvis no galvas? Kas zin! Ceļam gals nebija saskatāms. Pie krasta nepie­stāja, bet peldēt pret straumi bijušajam muižniecības priekšnie­kam nebija ne spēka, ne gribas.

Straume viņu nesa piedzīvojumu atklātajā jūrā.