Divpadsmit krēslu

XXXVIII nodala ZEM PADEBEŠIEM

Trešajā dienā pēc koncesionaru nolīguma ar montieri Meč- ņikovu Kolumba teātris aizbrauca pa dzelzceļu caur Alachačkalu uz Baku. Visas šīs trīs dienas koncesionari, nesamierinājušies ar Mašukā uzšķērsto divu krēslu saturu, gaidīja, ka Mečņikovs at­nesīs trešo, pēdējo kolumbiešu krēslu. Bet montieris, narzana no­mocīts, visus divdesmit rubļus izdeva vienkārša degvīna iegādei un nokļuva tik bēdīgā stāvoklī, ka tika turēts ieslēgts butafo­riju telpās.

— Te nu bija Kislije Vodi! ■— Ostaps iesaucās, uzzinājis par teatra aizbraukšanu. — Tas montieris ir īsts sivēnaste! Ielaidies nu vēl kādās darīšanās ar teatra darbiniekiem!

Ostaps bija kļuvis daudz rosīgāks nekā agrāk. Dārglietu at­rašanas iespējas bija kļuvušas nesalīdzināmi lielākas.

— Vajadzīga nauda braucienam uz Vladikaukazu, — Ostaps sacīja. — No turienes uz Tiflisu mēs brauksim automobilī pa Gruzijas Kara ceļu. Brīnišķīgi skati! Valdzinošas ainavas! Bur­vīgs kalnu gaiss! Un pie visa piedevām — simt piecdesmit tūk­stoši rubļu nulle nulle kapeikas. Ir nozīme sēdi turpināt.

Taču izbraukt no Mineraļnije Vodi nebija nemaz tik viegli. Vorobjaņinovs izrādījās galīgi neapdāvināts dzelzceļa zaķis, un, tā kā visi viņa mēģinājumi iekāpt vilcienā beidzās nesekmīgi, tad neatlika nekas cits kā nostāties pie «Puķu dārza» un uzņemties bijušā mācību apgabala kuratora lomu. Tam bija visai niecīgi panākumi. Divi rubļi par divpadsmit stundu smagu un pazemo­jošu darbu. Tomēr suma bija pilnīgi pietiekoša, lai aizbrauktu līdz Vladikaukazai.

Beslanā Ostapu, kas brauca bez biļetes, padzina no vilciena, un lielais kombinators sakaitināts skrēja vilcienam pakaļ kādas trīs verstis, draudēdams ar dūri pilnīgi nevainīgajam Ipolitam Matvejevičam.

Beigās Ostapam izdevās uzlēkt uz kāda vilciena kāpnītēm, kas lēni tuvojās Kaukāzā kalnu grēdai. No šīm pozīcijām Ostaps ziņkārīgi vēroja savā priekšā pavērušos skatu uz Kaukāzā kalnu grēdu.

Pulkstenis rādīja pāri trijiem no rīta. Kalnu virsotnes iemir­dzējās tumšsārtā saules lēktā. Kalni Ostapam nepatika.

— Pārāk daudz šika, — viņš sacīja. — Mežonīgs skaistums. Idiota iztēle. Kam tas vajadzīgs.

Pie Vladikaukazas stacijas atbraucējus sagaidīja Aizkaukaza rūpniecības preču tirdzniecības uzņēmuma liels, vaļējs autobuss un laipni ļaudis skaidroja:

— Kas brauks pa Gruzijas Kara ceļu, tos uz pilsētu vedam par brīvu.

— Kur tad jūs, Kisa? — Ostaps vaicāja. — Mums jākāpj autobusā. Lai ved par brīvu.

Atbraucis autobusā līdz Aizkaukaza rūpniecības preču tirdz­niecības uzņēmuma kantorim, Ostaps tomēr nesteidzās pieteikt vietu mašīnā. Dzīvi sarunādamies ar Ipolitu Matvejeviču, viņš tīksminājās gar Galda kalnu, kuru apjoza mākoņi, un, pārliecinā­jies, ka kalns tik tiešām ļoti līdzinās galdam, ātri aizgāja.

Vladikaukazā nācās dažas dienas aizkavēties. Bet visi mēģi­nājumi iegūt naudu braucienam pa Gruzijas Kara ceļu vai nu pil­nīgi nedeva nekādus rezultātus, vai arī ienesa tikai tik daudz līdzekļu, cik nepieciešams vienas dienas iztikai. Mēģinājums ieka­sēt no pilsoņiem griveņikus neizdevās. Kaukāzā kalnu grēda bija tik augsta un tik labi saredzama, ka ņemt naudu par tās parādī­šanu bija pilnīgi neiespējami. Tā bija saskatāma gandrīz no vi­sām vietām. Citu daiļumu Vladikaukazā nebija. Bet, kas attiecas uz Tereku, tad tā tecēja garām «Trekam», kurā par ieeju pilsēta pati ņēma naudu bez Ostapa palīdzības. Ubagošana, ar ko pel­nījās Ipolits Matvejevičs, divās dienās ienesa tikai trīsdesmit kapeikas.

— Pietiek, — Ostaps sacīja, — izeja ir tikai viena: uz Tiflisu jāiet kājām. Piecās dienās mēs noiesim divsimt verstu. Nekas, vecīt, brīnišķīgi kalnu skati, svaigs gaiss! … Nauda vajadzīga tikai maizei un tējdesai. Savu leksikonu jūs varat papildināt ar pāris itāliešu frāzēm, dariet, kā zināt, bet lai līdz vakaram jūs ievāktu ne mazāk par diviem rubļiem! No pusdienām šodien jā­atsakās, dārgais biedri! Diemžēl! Sliktas izredzes…

Agri no rīta koncesionari pārgāja pār Terekas tiltu, apmeta līkumu ap kazarmām un pazuda zaļajā ielejā, kuru šķērsoja Gru­zijas Kara ceļš.

— Mums laimējies, Kisa, — Ostaps sacīja, — nakti nolijis lie­tus, un mums nevajadzēs rīt putekļus. Ieelpojiet, muižniecības priekšniek, tīro gaisu. Dziediet. Citējiet Kaukāzā dzejoļus. Iz­turieties, kā pieklājasl …

Bet Ipolits Matvejevičs nedziedāja un necitēja dzejoļus. Ceļš

veda kalnup. Naktis, kuras bija nācies pavadīt zem klajas debess, lika sevi manīt ar stipriem dūrieniem sānos, smagumu kājās, bet tējdesa — ar pastāvīgu un svelošu dedzināšanu kuņģī. Viņš gāja, salicis uz sāniem, rokā turēdams Vladikaukazas avīzē ietītu piec- mārciņu maizes klaipu un mazliet pievilkdams kreiso kāju.

Atkal jāiet! Šoreiz gan uz Tiflisu, šoreiz pa skaistāko ce|u pa­saulē. Bet Ipolitam Matvej.evičam bija viss vienalga. Viņš ne­skatījās apkārt kā Ostaps. Viņš pilnīgi neievēroja Tereku, kas krāca kaut kur dziļi ielejā. Un tikai saulē mirdzošās, sniegotās kalnu virsotnes viņam kaut ko atgādināja: tā kā briljantu mir­dzumu, tā kā meistara Bezenčuka labākos pulētos zārkus.

Aiz Baltiem ceļš ievirzījās kalnu aiza un atgādināja tumšajās, stāvajās klintis izcirstu šauru dzegu. Spirālveidīgais ceļš vijās augšup, un vakarā koncesionari atradās Laras stacijā, tūkstoš metru virs jūras līmeņa.

Pārnakšņoja par brīvu kādā nabadzīgā krodziņā un dabūja pat pa glāzei piena, jo bija iekarojuši saimnieka un viņa viesu simpā­tijās ar dažādiem kāršu spēles trikiem.

Rīts bija tik brlnum jauks, ka pat Ipolits Matvejevičs, kalna gaisa spirdzināts, soļoja mundrāk nekā iepriekšējā dienā.

Aiz Laras stacijas tūliņ pacēlās grandiozā Sānkalnu grēdas siena. Terekas ieleja bija iespiesta šaurā aizā. Ainava kļuva aiz­vien drūmāka, toties uzrakstu uz sienām gadījās aizvien vairāk. Vietā, kur klintis tā ieskāva Tereku, ka tilts bija tikai desmit asu garš, koncesionari uz klinšainajām aizas sienām ieraudzīja tik daudz uzrakstu, ka Ostaps, aizmirsis Darjala aizas majestātis­kumu, iekliedzās, cenzdamies pārspēt Terekas dārdoņu un vaidus:

— Diženi ļaudis! Skatieties, muižniecības priekšniek! Redzat? Mazliet augstāk par mākoni un drusku zemāk par ērgli! Uzraksts: «Koļa un AAika, 1914. gada jūlijs.» Neaizmirstams skats! Re­dzat — cik tas mākslinieciski izveidots! Katrs burts vesela metra lielumā un uzmālēts ar eļļas krāsām! Kur jūs pašreiz esat, Koļa un Mika?

— Kisa, — Ostaps" turpināja, — iemūžināsim ari mēs savas personas. Izgriezīsim Alikam pogas. Man par laimi ir Ildzi krīts! Nudien, tūliņ rāpšos augšā un uzrakstīšu: «Seit bija Kisa un Osja.»

Un Ostaps, ilgi nedomādams, salika uz parapeta, kas atdalīja šoseju no Terekas verdošā bezdibeņa, tējdesas krājumus un saka rāpties pa klinti augšā.

Ipolits Matvejevičs sākumā vēroja, kā lielais kombinators kāpa augšā, bet vēlāk kļuva izklaidīgs un novērsies ņēmās pētīt

Tamaras pils pamatus, kas bija saglabājušies uz klints un atgā­dināja zirga zobu.

Sai laikā divu verstu atstatumā no koncesionariem Darjala aizā no Tiflisas puses iegāja svētais tēvs Fjodors. Viņš gāja vien­mērīgā kareivja solī, raudzīdamies uz priekšu stingām, spodrām acīm un balstīdamies uz gara spieķa ar saliektu galu.

Par pēdējo naudu svētais tēvs Fjodors bija aizbraucis līdz Tiflisai un tagad diedza uz dzimteni kājām, pārtikdains no žē­lastības dāvanām. Pārejot Krusta kalnu pārkāpi (2345 metri virs jūras līmeņa), viņam uzbruka un ieknāba ērglis. Svētais tēvs Fjodors padraudēja bezkaunīgajam putnam ar spieķi un devās tālāk.

Mākoņos iestidzis, viņš soļoja un murminaja:

— Ne jau savtīgos nolūkos, bet gan izpildot savas sie­vas gribu!

Atstatums starp ienaidniekiem samazinājās. Apgājis asu klints stūri, svētais tēvs Fjodors uzdrāzās vecim zelta pensnejā.

Aiza pavērās svētā tēva Fjodora priekšā. Noklusa Terekas tūkstošgadīgās čalas.

Svētais tēvs Fjodors pazina Vorobjaņinovu. Pēc šausmīgās ne­veiksmes Batumi, pēc tam, kad visas ceribas bija zudušas, jauna iespēja gūt bagātibu svēto tēvu Fjodoru ietekmēja pavisam dīvaini.

Viņš sagrāba Ipolitu Matvejeviču aiz noliesējušā ādamābola un, pirkstus sažņaugdams, aizsmakušā balsī iekliedzās:

— Kur liki nogalētās sievasmātes dārglietas?

Ipolits Matvejevičs, nekā tamlīdzīga negaidījis, klusēja, tik ļoti izvalbījis acis, ka tās gandrīz skāra pensneja stiklus.

— Runā! — pavēlēja svētais tēvs Fjodors. — Nožēlo grē­kus, grēcinieki

Vorobjaņinovs juta, ka viņam trūkst elpas.

Bet pēkšņi svētais tēvs Fjodors, jau sagatavojies svinēt uz­varu, ieraudzīja pa klinti lejup lecošo Benderu. Techniskais di­rektors laidās lejā, pilnā rīklē kliegdams:

Šķīstot pret klinšaino krastu, Viļņi verd. puto un krāc…

Svētā tēva Fjodora sirdi pārņēma lielas izbailes. Viņš vēl mechaniski turēja muižniecības priekšnieku aiz rīkles, bet kājas viņam ļodzījās.

— Ko es redzu? — Ostaps draudzīgi iesaucās. — Konkurē­jošā organizacija!

Svētais tēvs Fjodors nezaudēja laiku. Paklausīdams saprā­tīgajam instinktam, viņš paķēra koncesionaru desu un maizi un diedza prom.

— Sitiet viņu, biedri Bender! — kliedza no apakšas elpu atgu- vušais Ipolits Matvejevičs.

— Ķer viņu! Turi!

Ostaps ņēmās svilpt' un rīdīt.

— Puči! — viņš kliedza, dzīdamies pakaļ. — Kauja pie pi- ramidāni jeb Benders medibās! Kur jūs skrienat, klient? Varu jums piedāvāt labi pārmeklētu krēslu!

Svētais tēvs Fjodors neizturēja vajāšanas mokas un rāpās augšā pilnīgi stāvā klintī. Viņu augšup dzina sirds, kas bija iesprūdusi pašā kaklā, un kāda sevišķa, vienīgi zaķapastalām pazīstama kņudēšana papēžos. Kājas pašas atrāvās no granita un nesa savu pavēlnieku augšup.

— U-ū-ū! — Ostaps sauca no apakšas. — Turi viņu!

— Viņš aiznesa mūsu pārtikas krājumus! — brēca Ipolits Matvejevičs, pieskriedams pie Ostapa.

— Stāt! — Ostaps nodāi dināja. — Stāt, kad tev saka!

Bet tas tikai piedeva jaunus spēkus gandrīz jau paguruša­jam svētajam tēvam Fjodoram. Viņš sadūšojās un ar dažiem lēcieniem jau atradās kādas desmit asis augstāk par visaugstāko uzrakstu.

— Atdod desu! — Ostaps lūdzās. — Atdod desu, muļķi! Es visu piedošu!

Taču svētais tēvs Fjodors nekā vairs nedzirdēja. Viņš atradās līdzenā laukumiņā, kurā līdz šim vēl nevienam cilvēkam nebija izdevies nokļūt. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma melancholiskas šausmas. Viņš saprata, ka norāpties no šīs klints nekādi nevarēs. Klints perpendikulāri pacēlās virs šosejas, un par atpakaļceļu nebija ko domāt. Viņš paskatījās lejā. Tur plosījās Ostaps, un aizas pašā dibenā lāgiem paspīdēja muižniecības priekšnieka zelta pensnejs.

— Es atdošu desu! — sauca svētais tēvs Fjodors. — Noce­liet mani!

Atbildes vietā dārdēja Tereka un no Tamaras pils atskanēja kaisli brēcieni. Tur mita pūces.

— Noce-ēliet mani! — žēlabainā balsī sauca svētais tēvs Fjodors.

Viņš redzēja visas kon- cesicnaru izdarības. Tie skraidīja klints piekājē un, spriežot pēc žestiem, ne­krietni lamājās.

Pēc stundas, atgūlies uz vēdera un nokāris galvu pār klints malu, svētais tēvs Fjodors ieraudzīja, ka Benders un Vorobjaņinovs aiziet Krusta kalnu pārkā- pes virzienā. Atri uznāca nakts. Šausmīgā tumsā un elliš­ķīgā dunoņā zem pašiem padebešiem drebēja un raudāja svētais tēvs Fjodors. Viņš vairs negri­bi bēja pasaulīgās bagātības. Viņš vēlējās tikai vienu: nokļūt lejā, uz zemes.

Naktī viņš gaudoja tā, ka reizēm pat pār­spēja Tereku, bet no rīta uzkoda tējdesu ar maizi un sātaniski smejas pa r garambraucošajiem k automobiļiem. Dienas atlikušo daļu viņš pava- Hl dīja, vērodams kalnus un debesu spīdekli — sauli. Bet nākošajā naktī viņš ieraudzīja vald­nieci Tamaru. Valdniece atlidoja pie viņa no sa­vas pils un koķeti sacīja:

— Būsim kaimiņi.

— Cienīgmāt, — dziļi izjusti atbildēja svē­tais tēvs Fjodors. — Ne jau savtīgos nolūkos . . .

— Zinu, zinu, — piezīmēja valdniece, — tikai sievas gribas dzīts.

— Kā jūs to zināt? — brīnījās svētais tēvs Fjodors.

— Es visu zinu. Būtu kādreiz pienācis, kai­miņ. Saspēlētu uz sešdesmit seši! Vai ne? _

Viņa iesmējās un aizlaidās, naksnīgajās de­besīs bārstīdama spožas uguntiņas.

Trešajā dienā svētais tēvs Fjodors lasīja spre­diķi putniem. Viņš nezin kāpēc tos gribēja pie­vērst luterānismam.

— Putni, — viņš skanīgā balsī tos uzrunaja, — publiski nožēlojiet savus grēkus!

Ceturtajā dienā viņu no apakšas jau rādīja ekskursantiem.

— Pa labi — Tamaras pils, — stāstīja pieredzes bagāti pa­vadoņi, — bet pa kreisi stāv dzīvs cilvēks, nav zināms, no kā tas pārtiek un kā tur nokļuvis.

— Ir gan mežonīga tauta! — brīnījās ekskursanti. — Kalnu bērni!

Peldēja mākoņi. Virs svētā tēva Fjodora riņķoja ērgļi. Pats drosmīgākais no tiem nozaga atlikušo tējdesu un ar spārna vē­zienu putošajā Terekā iemeta kādas pusotras mārciņas maizes.

Svētais tēvs Fjodors padraudēja ērglim ar pirkstu un, staro­joši smaidīdams, čukstēja:

Dievputniņam nav ne miņas, Kas ir darbs un kas ir raizes. Nepiemīt tam tādas dziņas — Ilgam laikam uzkrāt maizes.

Ērglis pablenza uz svēto tēvu Fjodoru, iekliedzās «ku-ku- re-ku» un aizlaidās.

— Ek ērglīt, ērglīt, tu esi liels maita!

Pēc desmit dienām no Vladikaukazas ieradās ugunsdzēsēju komanda ar attiecīgām ierīcēm un nocēla svēto tēvu Fjodoru.

Kad viņu nesa zemē, viņš plaukšķināja rokas un nepatīkamā balsī dziedāja:

Par pasaul's valdnieci tu kļūsi — Tu mana viena vienīgā!

Un drūmais Kaukazs daudzkārtīgi atskandēja M. Ļermontova vārdus un A. Rubinšteina muziķu.

— Ne jau savtīgos nolūkos, — brandmeistaram sacīja svē­tais tēvs Fjodors, — bet tik vien . . .

Un garīdznieku, kas uz ugunsdzēsēju kāpnēm nevaldāmi smē­jās, aizveda uz psichiatrisko slimnīcu.