Divpadsmit krēslu

XXII nodala ELLOCKA NO KANIBALU CILTS

Viljama Sekspira lietotais vārdu krājums pēc pētnieku aprē­ķiniem sasniedz apmēram 12 000 vārdu. Nēģera vārdu krājuma no kanibalu cilts «Mumbo-Jumbo» ir 300 vārdu.

Elločka Sčukina viegli un brīvi iztika ar trīsdesmit vārdiem.

Lūk, vārdi, frāzes un izsauksmes vārdi, kurus viņa, rūpīgi atsijājot, izvēlējusies no lielās, bagātās un varenās krievu va­lodas:

1. Nerunā blēņas.

2. Ho-ho! (Atkarībā no apstākļiem izsaka: ironiju, izbrīnu, sajūsmu, naidu, prieku, nicināšanu un apmierinātību.)

3. Vienreizēji!

4. Draņķīgs. (Lietojams visos gadījumos. Piemēram, «draņ­ķīgais Petja atnācis», «draņķīgs laiks», «draņķīgs atgadījums», «draņķīgs kaķis» utt.)

5. Tumsonība.

6. Baigi. (Baigais, piemēram, tiekoties ar labu paziņu: «baiga tikšanās».)

7. Cālītis. (Attiecībā uz visiem pazīstamiem vīriešiem neatka­rīgi no vecuma un sabiedriskā stāvokļa.)

8. Nemāciet mani dzīvot.

9. Kā puiku. («Es viņu sukāju kā puiku,» — kārtis spēlējot. «Es viņam kā puikam aizbāzu muti,» —• acīm redzot sarunā ar dzīvokļa atbildīgo īrnieku.)

10. Br-r-rīnišķīgi.

11. Resns un smuks. (Lietojami nedzīvu un dzīvu priekšmetu raksturošanai.)

12. Brauksim ar ormani. (Saka vīram.)

13. Brauksim ar taksi. (Vīriešu kārtas pazīstamiem.)

14. Jums visa mugura balta. (Joks.)

15. Ak tu mūžs!

16. Ulis. (Mīlināmo vārdu galotne. Piemēram: Mišulis, Zi- nulis.)

17. Oho! (Ironija, izbrīna, sajūsma, naids, prieks, nicināšana un apmierinātība.)

Tie pavisam nedaudzie vārdi, kas vēl palika pāri, noderēja par sazināšanās starpposmu starp Elločku un universālveikalu komijiem.

Ja papētītu Elločkas Sčukinas fotogrāfijās, kas karājas virs viņas vīra inženiera Ernesta Pavloviča Sčukina gultas (vienu — pretskatā, otru — profilā), tad nebūtu grūti pamanīt patīkamu, augstu un apaļu pieri, lielas, valgas acis, vismīlīgāko degun- tiņu Maskavas guberņā un smakru ar mazu tušas plankumiņu.

Elločkas augums glaimoja vīriešiem. Viņa bija'maziņa, un viņai līdzās pat visnoplukušākie vīreļi likās lieli un spēcīgi vīri.

Kas attiecas uz sevišķām pazīmēm, tad tādu viņai nebija. Elločkai tās arī nemaz nebija vajadzīgas. Viņa bija skaista.

Divsimt rubļi, kurus ik mēnesi saņēma viņas vīrs rūpnīcā «Elektrolustra», Elločku apvainoja. Tie nekādā ziņā nesekmēja to grandiozo cīņu, kuru Elločka veda jau četrus gadus, no tā mirkļa, kopš viņa ieņēma mājsaimnieces, Sčukina sievas sabied­risko stāvokli. Cīņa risinājās ļoti sasprindzināti. Tā aprija visus materialos resursus. Ernests Pavlovičs ņēma uz mājām darbu, atteicās no apkalpotājas, pats aizdedzināja primusu, iznesa atkri­tumus un pat cepa kotletes.

Bet viss bija veltīgi. Bīstamais ienaidnieks ar katru gadu vai­rāk izputināja saimniecību. Elločka pirms četriem gadiem atklāja, ka aiz okeana viņai ir sāncense. Nelaime Elločku piemeklēja tieši tai laimīgajā vakarā, kad viņa pielaikoja ļoti glītu krepdešina blūzīti. Sinī tērpā viņa bija dievišķīga.

— Ho-ho! — viņa iesaucās, ielikdama šai mežonīgajā sau­cienā apbrīnojami sarežģītas jūtas, kas to pārņēma.

Vienkāršākos vārdos šīs jūtas varētu izteikt šādā teikumā: «Vīrieši, mani ieraudzījuši šai blūzītē, kļūs vai traki. Sāks trīcēt pie visām miesām. Viņi, mīlestībā šļupstēdami, sekos man kaut vai līdz pasaules galam. Bet es palikšu salta. Vai tad viņi ir ma­nis vērti? Es esmu visskaistākā. Tik elegantas blūzītes nav ne­vienai visā pasaulē.»

Taču krājumā bija tikai trīsdesmit vārdu, un Elločka izvēlējās visizteiksmīgākos no tiem — «ho-ho».

Un šai izšķirošajā brīdī pie viņas atnāca Fimka Sobaka. Viņa atnesa sev līdz janvara salto elpu un franču modes žurnālu. Elločka ilgi aplūkoja pirmo lappusi. Krāšņa fotogrāfijā rādīja amerikaņu miljardiera Vanderbilda meitu vakarkleitā. Tur bija kažokādas un spalvas, zīds un pērles, neparasti viegls piegrie­zums un prātus reibinoša frizūra. Tas izšķīra visu.

— Oho! — Elločka pie sevis nodūca.

Tas nozīmēja: «Vai nu es, vai viņa.»

Nākošās dienas rīts Elločku jau pārsteidza frizētavā. Šeit viņa pazaudēja savu brīnišķo, melno bizi un matus nokrāsoja sarkan­brūnus. Izdevās pacelties vēl par vienu pakāpienu augstāk pa tām trepēm, kas Elločku tuvināja mirdzošai paradizei, kur pastai­gājas miljardieru meitas, kas nebija mājsaimnieces Ščukinas pa­zoļu vērtas. Par strādnieku savstarpējā palīdzības kasē saņemto naudu Elločka nopirka suņādu, kas atgādināja bizamžurku. Ar to tika izrotāta vakarkleita.

Misters Sčukins, kas sen jau loloja sapni — nopirkt jaunu rasēšanas dēli, mazliet sadrūma.

Ar suņādu apšūtā kleita augstprātīgajai Vanderbildietei deva pirmo trāpīgo triecienu. Pēc tam lepnā amerikāniete saņēma vēl trīs triecienus pēc kārtas. Elločka pie kažoku šuvējas Fimočkas Sobakas nopirka šinšila palantinu (krievu zaķis, nogalēts Tulas guberņā), iegādājās Argentinas filca baložkrāsas cepuri un no vīra jaunajiem svārkiem pašuva sev modernu dāmu žaketi. Mil- jardiere sagrīļojās, bet viņu acīm redzot izglāba mīlestības jūtu pārpilnais tētiņš Vand'erbilds.

Nākošajā modes žurnālā numurā bija ievietoti nolādētās sān­censes četri portreti: ■!) sudrablapsās, 2) ar briljanta zvaigzni pierē, 3) lidotājas tērpā (gari zābaciņi, vissmalkākās drānas zaļa žakete un ar vidēja lieluma smaragdiem inkrustēti cimdi) un 4) balles tērpā (dārglietu kaskades un mazliet zīda).

Elločka mobilizēja visus spēkus. Tētuks — Sčukins aizņēmās naudu pašpalīdzības kasē. Vairāk par trīsdesmit rubļiem viņam nedeva. Jaunais, spēcīgais spēku sasprindzinājums pašos pama­tos sašķobīja saimniecību. Nācās cīnīties visās dzīves jomās. Ne­sen bija saņemtas mis fotogrāfijās, kur viņa atradās savā jaunajā pilī Floridā. Arī Elločkai vajadzēja iegādāties jaunas mēbeles. Ūtrupē viņa nopirka divus mīkstos krēslus. (Izdevīgs pirkums! Nekādi nevarēja palaist garām!) Nekā nesakot vīram, Elločka paņēma no iztikas naudas. Līdz piecpadsmitajam palika desmit dienas un četri rubļi.

Elločka šiki veda krēslus pa Varsonofjeva šķērsielu. Vīra ne­bija mājās. Starp citu, viņš drīz vien ieradās, stiepdams sev līdz lielu portfeli.

— Draņķīgais vīrs pārnācis, — Elločka skaidri noteica.

Visus vārdus Elločka izrunāja skaidri, un tie bira no viņas

mutes kā zirņi.

— Sveicināta, Helenīt, bet ko tas nozīmē? Kā šie krēsli te radušies?

— Ho-ho!

— Nē, patiešam?

— Br-rīnišķīgi!

— Jā. Krēsli ir labi.

— Vien-rei-zē-ji!

— Vai kāds uzdāvināja?

— Oho!

— Kā?! Vai tu patiešām nopirki? Kur ņēmi naudu? Vai patie­šām no saimniecības naudas? Es taču tev tūkstošreiz esmu teicis .. .

— Ernestuli! Nerunā blēņas!

— Nu kā tā var rīkoties?! Mums taču nebūs ko ēst!

— Ak tu mūžs!

— Bet tas taču nav ciešams! Tu dzīvo pāri mūsu iespējām!

— Jokojat!

— Jā, jā. Jūs dzīvojat pāri mūsu iespējām …

— Nemāciet mani dzīvot!

— Nē, parunāsim nopietni. Es saņemu divsimt rubļu…

— Baigais!

— Kukuļus neņemu, naudu nezogu un viltot to neprotia …

— Tumsonība!

Ernests Pavlovičs apklusa.

— Ziniet ko, — viņš pēdīgi sacīja, — tā dzīvot nevar.

— Ho-ho, — sacīja Elločka, apsēzdamās uz jaunā krēsla.

— Mums jāšķiras.

— Ak tu mūžs!

— Mūsu raksturi nesader kopā. Es …

— Tu esi resns un smuks čalītis.

— Cik reizes esmu tevi lūdzis nesaukt mani par čalīti!

— Jokojat!

— Un no kurienes tev tas idiotiskais žargons!

— Nemāciet mani dzīvot!

— Velns ar ārā! — iesaucās inženieris.

— Jūs runājat blēņas, Ernestuli.

— Labāk šķirsimies ar labu.

— Oho!

— Tu man nekā nepierādīsi. Sis strīds …

— Es tevi nosukāšu kā puiku.

— Nē, tas ir galīgi neciešami. Tavi argumenti mani nespēj atturēt no tā soļa, ko esmu spiests spert. Es tūlīt iešu pasaukt smago ormani.

— Jokojat!

— Mēbeles mēs sadalīsim vienlīdzīgi.

— Baigais!

— Tu saņemsi simt rubļus mēnesī. Pat simt divdesmit. Istaba paliks tev. Dzīvo, kā tev patīk, bet es tā nevaru …

— Vienreizēji, — Elločka nicinoši sacīja.

— Bet es pārvākšos pie Ivana Aleksejeviča.

— Oho!

— Viņš aizbrauca uz vasarnīcu un man pa vasaru atstāja visu dzīvokli. Atslēga pie manis … Tikai mēbeļu nav.

— Br-rīnišķīgi!

Ernests Pavlovičs pēc piecām minūtēm atgriezās kopā ar .sētnieku.

— Nu, drēbju skapi es neņemšu, tev tas vairāk vajadzīgs, bet rakstāmgaldu, esi tik laba … Un vienu šo krēslu, sētniek, paņemiet. Es ņemšu vienu no šiem diviem krēsliem. Es domāju, ka man uz to ir tiesības?

Ernests Pavlovičs sasēja savas mantas lielā sainī, ietina zā­bakus avīzē un pagriezās pret durvīm.

— Tev visa mugura balta, — gramofona balsī sacīja Elločka.

— Uz redzēšanos, Helena!

Viņš gaidīja, ka sieva kaut šai mirklī atturēsies no parasta­jiem nodrāztajiem vārdeļiem. Elločka arī sajuta brīža svarīgumu. Viņa sasprindzināja visus garīgos spēkus un meklēja šķiršanās brīdim atbilstošus vārdus. Tie ātri atradās:

— Brauksi ar taksi? Br-rīnišķīgi.

Inženieris kā lavīna drāzās lejā pa kāpnēm.

Vakaru Elločka pavadīja kopā ar Fimku Sobaku. Viņas ap­sprieda neparasti svarīgu notikumu, kas draudēja sašķobīt pa­saules ekonomiku.

— Kā rādās, tad turpmāk valkās garus un platus tērpus, — teica Fimka, kā vista ievilkdama galvu plecos.

— Tumsonība.

Un Elločka ar cieņu paskatījās uz Fimu Sobaku. Mademoiselle Sobaku daudzināja kā kulturālu meiteni: viņa lietoja ap simt astoņdesmit vārdu. Turklāt viņa zināja tādu vārdu, kas Elločkai ne sapnī nevarēja ienākt prātā. Tas bija ļoti izteiksmīgs vārds: homoseksuālisms. Fima Sobaka, bez šaubām, bija kulturālā meitene.

Dzīvās pārrunas ievilkās tālu pāri pusnaktij.

Pulksten desmitos no rīta lielais kombinators iegriezās Var- sonofjeva šķērsielā. Pa priekšu skrēja vakarējais zēns bezpajumt­nieks. Viņš parādīja māju.

— Tu nemelo?

— Ko jūs, tēvocīt… Lūk, šinīs parādes durvīs.

Benders izsniedza zēnam godīgi nopelnīto rubli.

— Vajag pielikt, — sacīja zēns, tielēdamies kā ormanis.

— Sprāguša ēzeļa ausis. Saņemsi no Puškina. Uz redzēša­nos, defektivais.

Ostaps pieklauvēja pie durvīm, pilnīgi nedomādams par to, ar kādu ieganstu viņš ieies iekšā. Sarunā ar dāmām viņš deva priekšroku iedvesmai.

— Oho? — jautāja aiz durvīm.

— Darīšanās, -— Ostaps atbildēja.

Durvis atvērās, Ostaps iegāja istabā, kuru varēja iekārtot ti­kai būtne ar dzeņa iztēli. Pie sienām karājās kinoatklātnes, lel­lītes un Tambovas gobeleni. Sai raibajā fonā, kas ņirbēja acīs, bija grūti pamanīt istabas mazo saimnieci. Tai mugurā bija rīta- kleitiņa, pašūta no Ernesta Pavloviča tolstojieša un izrotāta ar dīvainu kažokādu.

Ostaps uzreiz saprata, kā jāizturas augstākā sabiedrībā. Viņš piemiedza acis un atkāpās soli atpakaļ.

— Brīnišķīga kažokāda! — viņš iesaucās.

— Jokojat! — maigi sacīja Elločka. — Tā ir Meksikas lēcēļ- pele.

— Tas nevar būt. Jūs esat piekrāpta. Jums ir iedevuši daucfa labāku kažokādu. Tas ir Sanhajas panteris. Nūja! Panteris! Es to pazīstu pēc nokrāsas. Vai redzat, kā akots saulē dzirkstī! … Smaragds! īsts smaragds!

Elločka Meksikas lēcējpeli pati bija nokrāsojusi ar zaļu akva- reļkrāsu, un tāpēc šā rīta apmeklētāja uzslava viņai it sevišķi gāja pie sirds.

Neļaudams saimniecei atjēgties, lielais kombinators pateica visu, ko vien kādreiz bija dzirdējis par kažokādām. Vēlāk valodas ievirzījās par zīdu, un Ostaps solījās burvīgajai saimniecei uz­dāvināt dažus simtus zīda kokonu, kurus viņam esot atvedis Uzbekijas CIK priekšsēdētājs.

— Jūs esat čalītis uz goda, — Elločka piezīmēja, apkopo­dama pirmo iepazīšanās mirkļu rezultātus.

— Jums, protams, ir brīnums par tik agru nepazīstama vī­rieša viziti?

— Ho-ho!

— Esmu pie jums ieradies kādā delikātā jautājumā.

— Jokojat!

— Jūs vakar bijāt ūtrupē un atstājāt uz mani ārkārtīgu iespaidu.

— Nerunājiet blēņas!

— Apžēlojieties! Stāstīt blēņas tik valdzinošai sievietei ir ne­cilvēcīgi.

— Baigais!

Saruna turpinājās tādā pašā garā, tomēr atsevišķos gadīju­mos tā deva lieliskus rezultātus. Bet Ostapa komplimenti ar katru reizi kļuva šķidrāki un īsāki. Viņš pamanīja, ka otra krēsla istabā nav. Vajadzēja sadzīt tam pēdas.

Jaukdams iztaujāšanu ar austrumnieciskiem glaimiem, Ostaps caur puķēm uzzināja visus notikumus, kas vakar bija piemeklē­juši Elločku.

«Dīvaini gan,» viņš nodomāja, «krēsli kā tarakani aizlien katrs uz savu pusi.»

— Mīļo meitenīt, — Ostaps pēkšņi sacīja, — pārdodiet man šo krēslu. Man tas ļoti patīk. Tikai jūs ar savu sievišķīgo skaistu­ma izjūtu varējāt izvēlēties tik māksliniecisku priekšmetu. Pār­dodiet, meitenīt, un es jums došu septiņus rubļus.

— Runājat blēņas, čalīt, — Elločka viltīgi atsaucās.

— Ho-ho, — centās ieskaidrot Ostaps.

«Ar viņu jārīkojas citādi,» Ostaps nolēma, «piedāvāsim ap­maiņu.»

— Vai ziniet, pašreiz Eiropā un Filadelfijas labākajās aprin­dās atjaunojuši seno parašu — tēju lej glāzē caur sietiņu. Ārkār­tīgi efektīgi un ļoti eleganti.

Elločka kļuva uzmanīga.

— Pie manis pašreiz atbraucis kāds pazīstams diplomāts no Vīnes un atveda kā dāvanu. Interesanta mantiņa.

— Jādomā, vienreizēja, — Elločka kļuva ziņkārīga.

— Oho! Ho-ho! Apmainīsimies! Jūs man dosiet krēslu, bet es jums — sietiņu. Vai gribat?

Un Ostaps izņēma no kabatas mazu, apzeltītu sietiņu.

Saule kā ola valstījās sietiņā. Pa griestiem lēkāja zaķīši. Pēkšņi iegaismojās istabas tumšais kakts. Uz Elločku šī mantiņa atstāja tikpat neatvairāmu iespaidu, kādu atstāj veca konserv- bundža uz cilvēkēdāju no Mumbo-Jumbo cilts. Tādos gadījumos cilvēkēdājs bļauj pilnā kaklā, bet Elločka tikai klusi izdvesa:

— Ho-ho!

Neļaudams viņai atjēgties, Ostaps nolika sietiņu uz galda, paņēma krēslu un, uzzinājis no burvīgās sievietes viņas vīra ad­resi, galanti atvadījās.